Maikls,Džerija brālis

24. NODAĻA

Harisam Kolinzam bija piecdesmit divi gadi. Viņš bija slaids un kustīgs un izskatā tik piemīlīgs un labestīgs, ka šķita pat mazliet salkans. Viņu varēja noturēt par svēt­dienskolas skolotāju vai meiteņu semināra direktoru, vai labdarības biedrības priekšsēdētāju.

Sejas krāsa viņam bija rožainbalta, rokas tikpat mīk­stas kā viņa meitām, un viņš svēra simt divpadsmit mār­ciņu. Turklāt viņš baidījās no savas sievas, no policistiem, no fiziskas vardarbības un bez tam dzīvoja pastāvīgās bailēs no kramplaužiem. Toties viņš nejuta ne mazāko baiļu no savvaļas zvēriem, pat lielākajiem plēsoņām, pie­mēram, lauvām, tīģeriem, leopardiem un jaguāriem. Viņš prata ar tiem apieties un savaldīt visnegantāko lauvu ar slotaskātu — nevis atrazdamies ārpus krātiņa, bet ieslēgts krātiņā kopā ar lauvu.

Viņš savu amatu prata un bija to iemācījies no tēva — vēl mazāka vīriņa, kurš vēl vairāk bija baidījies no visa kā, tikai ne no dzīvniekiem. Sis tēvs, Noels Kolinzs, savā laikā bija guvis labus panākumus Anglijā pirms emigrē- šanas uz Ameriku, arī Amerikā viņam veicās — un viņš lika pamatus lielajai dzīvnieku dresūras skolai Sīdar- vaildā. Dēls šo skolu pēc viņa nāves paplašināja un at­tīstīja tālāk. Hariss Kolinzs tēva darbu papildināja tik lieliski, ka Sīdarvaildas skolu sāka uzskatīt par paraugu labiekartotai iestādei, kur ar dzīvniekiem apietas humāni. Daudzie viesi, kas apmeklēja šo vietu, aizgāja no turie­nes, sajūsmināti par maiguma un labestības atmosfēru, kas valda šai skolā. Taču viņiem nekad neļāva noskatī­ties dresūras stundās. Laiku pa laikam apmeklētājiem de­monstrēja izrādes ar izdresētiem dzīvniekiem, un tās vēl kāpināja apmeklētāju sajūsmu un prieku par dzīvnieku dresūras sasniegumiem. Bet, ja viņi būtu redzējuši, kā apietas ar dzīvniekiem apmācības sākumā, viņi būtu sprie­duši citādi. Varbūt pat atklāti būtu izpauduši savu sašu­tumu. Bet pastāvošajos apstākļos viņi uzskatīja skolu par kaut ko līdzīgu zooloģiskajam dārzam, kur nevajag maksāt par ieeju; Kolinzs ne tikai turēja apmācāmos dzīv­niekus, ko uzpirka un pēc tam pārdeva, bet lielā dau­dzumā — veselām trupām ņēma pansijā izdresētus dzīv­niekus, kad to īpašnieki bija nodarbināti citos angaže­mentos vai arī vēl tikai organizēja paši savu uzņēmumu. Viņš varēja izmitināt jebkuru dzīvnieku, sākot ar pelēm un žurkām un beidzot ar kamieļiem un ziloņiem, vajadzī­bas gadījumā pieņemt pat degunradzi vai pāris nīlzirgu.

Kad «Klejojošo brāļu» lielā trīsarēnu trupa pēc neiz­devīgas sezonas pakļuva zem āmura, Kolinzs pieņēma iz­mitināšanā visus zvērus un zirgus un trīs mēnešos nopel­nīja piecpadsmittūkstoš dolāru. Vēl vairāk — pirms izso­les viņš ieķīlāja visu savu mantu un nopirka dresētos zirgus, visas žirafes un mācītos ziloņus; pēc sešiem mē­nešiem viņš bija pārdevis visus, izņemot poniju, kas bija

< apmācīts augstlēkšanā, un nopelnīja otrus piecpa­dsmit tūkstošus. Poniju viņš pārdeva pēc dažiem mēne­šiem ar divtūkstoš dolāru tīras peļņas. «Klejojošo brāļu» bankrots bija lielākā finansiālā veiksme Harisa Kolinza dzīvē, taču krietnu pastāvīgu ienākumu viņš ieguva no skolas; tāpat viņš pieprasīja daļu ienākumu arī no izmiti­nāto dzīvnieku īpašniekiem, ja izkārtoja tiem angaže­mentu, bet gandrīz vienmēr aizmirsa saņemt honorāru, ja aizdeva dzīvniekus kinosabiedrībām filmēšanai.

Cirka ļaužu aprindās viņš bija pazīstams ne tikai kā bagātākais cilvēks šai profesijā, bet ari kā dresētāju ka­ralis un bezbailīgākais dresētājs, kāds jebkad iegājis zvēru krātiņā. Un tie, kam bija gadījies redzēt viņu tur strādājam, apgalvoja, ka viņš ir cilvēks bez dvēseles. Bet viņa sieva un bērni, tāpat arī tuvākie draugi domāja ci­tādi. Nekad neredzējuši viņu strādājam, tie bija pārlieci­nāti, ka pasaulē nekad nav dzīvojis labsirdīgāks un mai­gāks cilvēks. Balss viņam bija klusa un rimta, kustības liegas, attieksme pret dzīvi, pasauli, reliģiju un politiku — ārkārtīgi iecietīga. Viņš kustin kusa no sirsnīga vārda. Nespēja noraidīt lūdzēju. Viņš neskopojās ar ziedojumiem labdarīgiem mērķiem un veselu nedēļu sēroja par «Titā- nika» bojāeju. Taču kolēģi uzskatīja viņu par cietsir­dīgāko un nežēlīgāko dresētāju. Bet viņš vairāk par visu pasaulē baidījās, ka viņa lielā, resnā sieva varētu pie pusdienu galda sviest viņam ar karstas zupas šķīvi. Lau­lības sākumā viņa strīda karstumā bija divreiz to izdarī­jusi. Viņš ne tikai baidījās no atkārtojuma, bet arī mīlēja sievu uzticīgi un no visas sirds, tāpat kā mīlēja savus septiņus bērnus, kuriem nežēloja pašu labāko un dārgāko.

Bērnus viņš mīlēja tik stipri, ka nevienam no četriem dēliem neļāva noskatīties, kā viņš strādā, bet zēniem iece- rēja smalkāku karjeru. Džons, vecākais dēls, Jēlas uni­versitātē studēja literatūru, taču lielāko daļu laika no­braukāja pats savā automobilī un vispār dzīvoja tādā stilā kā pārējie jaunekļi — automobiļu īpašnieki — Ņūheive- nas universitātes pilsētiņā. Harijs un Frederiks mācījās kada Pensilvānijas akadēmijā, kur varēja sastapt tikai miljonāru dēlus; Klārenss, jaunākais, bija aizsūtīts uz sagatavošanas skolu Masačūsetsā un vēl nebija izšķīries, par ko kļūt — par ārstu vai par pilotu. Visas trīs meitas, no kurām divas bija dvīņumāsas, tika audzinātas par īstām dāmām. Elsijai, vecākajai, drīzumā vajadzēja beigt Vasara koledžu. Dvīņumāsas Mērija un Madlēna mācījās ļoti smalkā un dārgā privātskolā, lai arī vēlāk iestātos Vasara koledžā. Tas viss prasīja daudz naudas, ar ko Ko­linzs neskopojās, bet ko ar visiem spēkiem un iespējām vajadzēja izspiest no dzīvnieku dresūras skolas. Vajadzēja strādāt ar divkāršu piepūli, bet ne sievai, ne četriem dē­liem, ne trim meitām ij sapņos nerādījās, ka viņš vispār strādā. Ģimene domāja, ka Kolinzs ar savu izcilo prātu, pats līdzi nedarbodamies, tikai vada uzņēmumu, un būtu drausmīgi satriekta, ja ieraudzītu, kā viņš ar spieķi pār­māca četrdesmit krančus, kas kārtējā mācību stundā bija liegušies paklausīt.

Lielu daļu darba veica palīgi, tomēr Hariss Kolinzs allaž pamācīja, kas un kā darāms, un ar izcilākajiem dzīv­niekiem strādāja pats, demonstrēdams īstos paņēmienus. Palīgi galvenokārt bija puiši no mazgadīgo labošanas iestādēm, un Kolinzs tos izraudzījās ar pieredzējušu aci un intuīciju. Viņš uzņēmās pār tiem aizbildniecību un pra­sīja saprātu un aukstasinību, īpašības, kas apvienotas pa­rasti mēdz izpausties nežēlībā. Karstas asinis, cēlsirdība un jūtīgums bija īpašības, ko viņš savā uzņēmumā ne­cieta, un Sīdarvaildas dzīvnieku dresūras skola bija caur­caurēm komerciāls uzņēmums. īsi sakot, Hariss Kolinzs kopā ar saviem palīgiem sagādāja dzīvniekiem vairāk sāpju un mocību nekā visas pasaules vivisekcijas labo­ratorijas kopā.

Un Šajā dzīvnieku ellē nokļuva Maikls, kaut gan iera­dās horizontālā stāvoklī, atceļojis trīsarpustūkstoš jūdžu tai pašā krātiņā, kurā viņu iesprostoja Ņūvašingtonas viesnīcā Sietlā. Visā ceļojuma laikā viņu ne uz mirkli no tā neizlaida, tādēļ viņš bija netīrs un novārdzis. Par laimi, viņam bija laba veselība, tāpēc nogrieztā pirksta brūce bija jau gandrīz sadzijusi. Bet viņš bija apskretis ar netīrumiem un blusu nomocīts.

Sīdarvailda nepavisam neizskatījās pēc elles. Samtaini zālāji, grantētas taciņas un ceļi, glītas puķu dobes aiz­veda līdz grupai zemu, garu koka un betona celtņu. Maiklu nesagaidīja pats Hariss Kolinzs, kas tobrīd sēdēja savā kabinetā pie rakstāmgalda, uz kura gulēja Harija Delmara pēdējā telegramma, un rakstīja atgādinājumu sekretārei, lai tā aptaujājas dzelzceļa stacijā un ekspedīcijas kantorī, kur atrodas suns, ko, krātiņā ievietotu, no Sietlas uz Sī- darvaildu nosūtījis kāds Harijs Delmars. Maiklu sagai­

dīja gadus astoņpadsmit vecs kombinezonā ģērbies jau­neklis ar blāvām acīm; tas parakstījās pavadzīmē par suņa saņemšanu un iestiepa krātiņu betona telpā ar slīpu grīdu un intensīvu dezinfekcijas smaku.

Neparastā apkārtne atstāja uz Maiklu spēcīgu iespaidu, bet viņam nemaz nepatika jauneklis, kas uzrotīja piedur­knes, aplika vaskadrānas priekšautu un tikai tad atvēra krātiņu. Maikls izlēca no tā, bet sagrīļojās, jo daudzas dienas vispār nebija staigājis. Sis divkājainais dievs vi­ņam šķita neinteresants. Tikpat salts kā cementa klons un metodisks kā automāts; un mehāniski kā automāts viņš sāka berzt, mazgāt un dezinficēt Maiklu. Hariss Ko­linzs prasīja, lai dzīvniekus kopj atbilstoši zinātnes un higiēnas jaunākajām prasībām — bez īpašas rupjības, bet arī bez mazākā maiguma un sirsnības.

Maikls, protams, no tā nenieka nesaprata. Pēc visa pārciestā viņam, pat nezinot nekā par bendēm un moku kambariem, šķita, ka šī kailā telpa ar cementa sienām un klonu varētu būt pēdējā posta vieta viņa dzīvē, bet jau­neklis — dievs, kurš viņu nosūtīs tumsā, kas jau aprijusi visus, kurus viņš pazinis un mīlējis. Nešaubīgi Maikls apzinājās vienīgi to, ka viss te bija drausmīgi dīvains un baismīgi svešs. Viņš pacieta, ka jaunais dievs noņem viņam kakla siksnu un sagrābj viņu aiz skausta; bet, kad viņam sāka laist virsū ūdens strūklu, viņā pamodās pre­testības gars. Jauneklis, strādādams pēc ierasta šablona, sagrāba Maiklu ciešāk aiz skausta, pacēla viņu gaisā un vienlaikus ar otru roku laida ūdens strūklu viņam tieši mutē, pagriezdams krānu un ļaudams strūklai plūst ar pilnu sparu. Maikls cīnījās, cik spēja, bet tika tā izmēr­cēts, ka beigās palika vai bez elpas un bezspēcīgi elsa.

Pēc tam viņš vairs nepretojās un tika izmazgāts, iz­berzts un izskalots ar šļūteni, lielu, asu suku un karbol- ziepēm, kas koda acīs un degunā, tā ka viņam sāka birt asaras un uznāca negantas šķavas. Baidīdamies, ka jeb­kuru mirkli ar viņu var notikt kaut kas drausmīgs, bet reizē apzinādamies arī, ka pašreiz jauneklis viņam nedara ne labu, ne ļaunu, Maikls nepretodamies pacieta visu, līdz tīrs un apkopts tika aizvests uz tīkamu, spodru telpu, kur viņš tūliņ aizmiga un kur neviens viņu vairs netrau­cēja. Viņš bija novietots lazaretē vai, pareizāk sakot, izo­latorā, kur pavadīja veselu nedēļu, kamēr noskaidrojās, ka viņš nesirgst ar infekcijas slimībām; šajā laikā viņam

nekas ļauns nenotika; viņš saņēma labu barību, tīru ūdeni un dzīvoja pilnīgā noslēgtībā no pasaules, redzēdams vie­nīgi jauno dievu, kurš viņu aprūpēja kā automāts.

Maikls vēl nebija sastapies ar Harisu Kolinzu, kaut gan iztālēm bieži dzirdēja tā balsi — ne skaļu, bet gaužām pavēlošu. Jau no balss pirmās skaņas Maikls saprata, ka šādas balss īpašniekam jābūt ļoti lielam dievam. Tikai ļoti liels dievs, kas valda pār citiem dieviem, spēj runāt tik pavēloši. Šī balss pauda stipru gribu, ieradumu valdīt un izrīkot. Katrs suns to būtu aptvēris tikpat ātri kā Maikls. Un katrs suns būtu nospriedis, ka dievā, kam pieder šāda balss, nav sirsnības, nav nekā mīlama, nekā, ar ko sasil­dīt sirdi, nekā, ko pielūgt.