Maikls,Džerija brālis

27. NODAĻA

— Galvenais, Džonij, ir tas, ka tu nedrīksti mīlēt suni, ja dresē viņu skatuvei, tā ir atšķirība starp suni un sie­vieti, — Kolinzs pamācīja savu palīgu. — Tu jau pats zini, kā ir ar suņiem. Ar mīlestību tu viņam iemāci gul­ties, ripināties, izlikties par beigtu un citas tamlīdzīgas blēņas. Un tad tu vienā jaukā dienā gribi to nodemon­strēt saviem draugiem, bet tas notiek sunim neierastos apstākļos, suns uztraucas, kļūst muļķīgs un nedara nekā. Gluži kā bērns. Arī bērni sabiedrībā zaudē galvu, aiz­mirst visu, ko iemācījušies, un iegāž tevi.

Uz skatuves suņiem jārāda īsti triki, tādi, kas tiem nepatīk, tādi, kas tiem riebjas. Varbūt suns tobrīd nejū­tas labi — ir saaukstējies, īdzīgs vai vispār nav omā. Ko tu darīsi? Atvainosies publikai? Starp citu, arēnā pro­gramma ieplānota stingri noteiktās laika robežās. Izrāde sākas ar zvanu, un tev atkarībā no līguma jāuzstājas ar vienu un to pašu numuru septiņas reizes dienā. Tātad taviem suņiem jābūt pastāvīgā gatavībā. Tur nelīdz glau­dīšana, lūgšanās un pierunāšana. Ir tikai viena iespēja. Tev viņiem jāiemāca, ka panāksi to, ko esi nodomājis.

— Un suņi nav muļķi, — Džonijs piebilda, — viņi saprot, kad ar viņiem runā nopietni, kad ne.

— Protams. — Kolinzs piekrītoši pamāja. — Tai paša mirklī, kad tu piekāpsies, viņi kļūst nevērīgi darbā. Kļūsti tikai pieļāvīgs, un tu tūliņ redzēsi, cik ātri tavi suņi sāk strādāt ar kļūdām. Tev jātur viņi pastāvīgās bailēs. Ja tu to nedarīsi, arī suņi nekā nedarīs — un tu varēsi līdz mūža beigām diedelēt īslaicīgus angažementus no­males cirkos.

Pēc pusstundas Maikls, kaut arī nesaprata ne vārda, dabūja noklausīties otru lekciju, ko skolotājs nolasīja citam māceklim:

— Vislabāk ir strādāt ar krančiem, Cārlz. Darbam ne­der neviens tīrasiņu suns, ja vien tas pēc dabas nav gļēvulis, jo tieši ar drosmi tīrasiņu suņi atšķiras no kran­čiem vai jaukteņiem. Viņi, tāpat kā tīrasiņu zirgi, ir tem­peramentīgi. Viņi ir jūtīgi un lepni. Un lepnums ir viņu vislielākais ļaunums. Vari man ticēt. Esmu dzimis dresē­tāju ģimenē un pats visu mūžu šīs gudrības pētījis. Un man ir panākumi. Bet panākumus esmu guvis tikai tādēļ, ka PROTU amatu. Paturi prāta! PROTU.

Krančiem ir vēl viena priekšrocība — tie dārgi ne­maksā. Tev nav jāraizējas, ja kādu nomoki līdz nāvei. Par nieka naudu viegli dabūsi jaunu. Arī mācīt tos ir daudz vieglāk. Tiem bez pūlēm var iedzīt bailes no dieva dusmības. Ar tīrasinīgajiem ir posts. Tos ar dieva dus- mību iebiedēt nav iespējams.

Sadod tādam krancim, cik ādā lien, — un ko viņš darīs? Viņš rāpos uz vēdera, nolaizīs tev rokas un pa­klausīgi izpildīs visu, ko vien tu pavēlēsi. Kranči ir vergi suņu ciltī. Viņiem trūkst drosmes, un sunim, kas uzstā­jas, drosme nav vajadzīga. Mums vajag, lai viņi bītos. Bet iesukā tīrasinīgo un paskaties, kas notiks. Dažreiz tie nobeidzas. Pats esmu redzējis tādus izlaižam garu. Un, ja tie arī paliek dzīvi, kas no tā par labumu? Tie kļūst stūrgalvīgi vai ļauni, dažkārt stūrgalvīgi un ļauni. Rei­zēm tie nekā cita vairs nejēdz kā niknumā mesties virsū un kost. Tu vari viņu dauzīt līdz nāvei, viņš tikpat tev kodīs, trakās dusmās putas šķiezdams. Bet daži gluži vienkārši spītīgi ievelkas sevī. Tie ir visnederīgākie. Es to saucu par pasīvo pretestību. Viņi nepretojas, necīnās.

Tu vari viņus sist, kamēr atstiepj kājas, bet nenieka nepanāksi. Viņi līdzinās pirmajiem kristiešiem, kas ļāva, lai tos dedzina sārtā vai izvāra eļļā. Viņiem ir savi uz­skati, un tu, kaut izstiepies, tos negrozīsi. Drīzāk viņi nobeigsies … Un nobeidzas ari. Man tādi ir bijuši. Esmu mācību dabūjis … un nācis pie atziņas, ka ar tīrasinīga- jiem nav ko ielaisties. Viņi tevi nomocīs līdz nāvei. Viņi pieveiks tevi. Tu viņus nemūžam. Ar viņiem tu tikai zaudēsi laiku un nervus, turklāt viņi ir dārgi.

Piemēram, šis pats terjers. — Kolinzs pamāja uz Maiklu, kas stāvēja dažus soļus atstatu, apātiski vēro­dams, kas notiek arēnā. — Viņš ir ļoti dižciltīgs un tādēļ nekam neder. Nekad neesmu viņu pienācīgi noslānījis un to arī nedarīšu. Tas būtu velti izšķiests laiks. Ja tu pā­rāk uzstāsi, viņš pretosies. Un cīņā dabūs galu. Bet viņš ir pārāk saprātīgs, lai ielaistos cīņā, ja tu viņu nepiespie­dīsi. Taču, ja nebūsi pietiekami stingrs, viņš paliks, kāds ir, un nedarīs nekā. Es jau sen būtu no viņa atbrīvojies, ja nedomātu, ka Delmaram taisnība. Nabaga Harijs zi­nāja, ka sunim ir izcils talants un specialitāte, un man jāprot to izdibināt.

— Varbūt viņš strādā ar lauvām, — Čārlzs ieteicās.

— Pēc tāda, kas bītos no lauvām, viņš neizskatās, — Kolinzs piekrita. — Bet kādu īpašu triku viņš varētu de­monstrēt ar lauvām? Iebāzt galvu lauvam rīklē? Nekad neesmu dzirdējis par suni, kas to darītu, bet doma nav peļama. Varētu pamēģināt. Gandrīz visu citu jau esam izmēģinājuši.

— Mums ir vecais Hannibals, — Čārlzs sacīja, — Seila Sinkera trupā viņam bija numurs kopā ar sievieti, kas bāza galvu viņam mutē.

— Vecais Hannibals kļuvis īdzīgs, — Kolinzs iebilda, — jau sen es viņu vēroju un domāju, ka jātiek no viņa vaļā. Katrs dzīvnieks uz vecumu var zaudēt sajēgu, īpaši savvaļas zvēri. Viņi taču nedzīvo dabisku dzīvi. Ja tāds zvērs sāk trakot, tad beigas. Jāzaudē visa ieguldītā nauda, un, ja neesi pieredzējis dresētājs, tas var maksāt pat dzī­vību.

Un Maikls tiešām būtu izmēģināts ar Hannibalu un zaudējis galvu lauvas milzu rīklē, ja viņu laikus nebūtu izglābis labvēlīgs liktenis — nejaušība. Tikko Kolinzs bija beidzis runāt, pie viņa piesteidzās lauvu un tīģeru uzraugs un ātri sāka kaut ko stāstīt. Ziņotājs bija gadus četrdesmit vecs cilvēks, bet izskatījās vismaz divdesmit gadus vecāks. Seja viņam bija vienās dziļās, stateniskās grumbās, it kā tās būtu nikna zvēra nagu ieplēstas, ne­vis paša rakstura iezīmētas.

— Vecais Hannibals jūk prātā, — tāds bija viņa ziņo­juma galvenais saturs.

— Blēņas, — noteica Hariss Kolinzs, — jūs pats kļūs­tat vecs. Viņš ņēmis virsroku pār jums, vairāk nekā. Nā­ciet visi līdzi! Pārtrauksim darbu uz piecpadsmit minū­tēm, un jūs dabūsiet noskatīties izrādi, kādu skatītāji nav redzējuši nevienā arēnā. Tādai izrādei varētu noslēgt līgumu jebkurā cirkā par desmit tūkstošiem … tikai ne uz ilgu laiku. Vecais Hannibals no aizvainojuma pārāk drīz atstieptu pekas. Ejam! Visi! Piecpadsmit minūšu pār­traukums!

Un Maikls sekoja savam pašreizējam — visbargākajam saimniekam, kas vadīja savu kalpotāju un Sīdarvaildas apmeklētāju — profesionālo dresētāju —■ procesiju. Visi zināja, ka Hariss Kolinzs rīko izrādes ļoti reti un tikai cirka profesionāļu izlasei.

Lauvu un tīģeru uzraugs, kurš pats ar sava rakstura nezvēra nagiem bija izvagojis sev seju, bailīgi iečinkstē- jās, skatīdamies, kā principāls sagatavojas ieiešanai Han- nibala krātiņā; viņš, proti, apbruņojās vienīgi ar slotas kātu.

Hannibals bija vecs, taču tika uzskatīts par lielāko lauvu nebrīvē, un mute viņam vēl bija pilna zobu. Lauva, smagnēji šūpodamies, staigāja pa krātiņu no viena gala līdz otram, kā to parasti dara gūstā dzīvojoši zvēri, ja negaidot ierauga ārpus krātiņa sapulcējamies skatītājus. Taču viņš nelikās gar tiem ne zinis, tikai soļoja, lāgiem pa­šūpoja galvu un, līdz krātiņa galam nonācis, veikli ap­metās apkārt un izskatījās tā, it kā viņš būtu kaut ko nolēmis un cieši apņēmies to katrā ziņā izpildīt.

— Tā viņš darās jau divas dienas, — činkstēja uzraugs, — kolīdz pieiet tuvāk, viņš grasās kampt. Paskatieties, kā viņš aplaimoja mani. — Uzraugs pacēla labo roku, pa­radīdams skrandās, saplēsto abu kreklu piedurknes un sarkanās, asiņainās švīkas, kur zvēra nagi bija saplosī­juši ādu. — Un es nemaz nebiju krātiņā. Viņš man iecirta caur režģiem, kad gatavojos krātiņu tīrīt. Un ja vēl būtu ierēcies, vai. Bet viņš neizdod ne skaņas, tikai drasē šurp un turp.

— Kur atslēga? — noprasīja Kolinzs. — Labi. Ielai­diet mani iekšā! Pēc tam aizslēdziet krātiņu un izvelciet atslēgu. Pazaudējiet to, aizmirstiet, metiet prom! Man laika netrūkst, gan sagaidīšu, lai jūs mani izlaistu.

Un Hariss Kolinzs, sīkais «spalvas svara» vīriņš, kas dzīvoja nāves bailēs, ka viņa bērnu māte var uzmaukt viņam galvā šķīvi ar karstu zupu, visu savu kalpotāju un viesu acu priekšā iegāja krātiņā, apbruņots vienīgi ar slotaskātu. Vēl vairāk — viņam aiz muguras aizslēdza dur­vis, un, tikko iegājis krātiņā, viņš, nenolaizdams no Han- nibala vienaldzīgo, bet modro skatienu, atkārtoja pavēli — lai izņem atslēgu.

Reizes piecas sešas lauva vēl pārstaigāja krātiņu, nepagodinādams ienācēju ar uzmanību. Bet, kad tas atkal pagrieza muguru un aizsoļoja uz krātiņa viņu galu, Ko­linzs nostājās lauvam tieši ceļā un palika stāvam. Pa­griezies un ieraudzījis, ka ceļš aizsprostots, Hannibals pat neierēcās. Tikai muskuļi zem zīdainās ādas saspringa, un lauva gatavojās uzbrukt šķērslim savā ceļā. Taču Ko­linzs jau agrāk par lauvu zināja, ko zvērs darīs, un uz­bruka pirmais — iecirta tam ar slotaskātu pa jutīgo purnu. Hannibals iešņākdamies parāvās atpakaļ un pacēla vareno ķetnu belzienam. Vēlreiz viņu pārsteidza belziens pa degunu un piespieda atkāpties.

— Viņš ir jāpiespiež nodurt galvu uz leju, tad esam droši, — meistardresētājs paskaidroja klusa, saspringtā balsī. — Ak tu negribi? Še tev!

Hannibals pārskaities, lēcienam pieplacis, bija pacēlis galvu. Kārtējais sitiens pa purnu tomēr piespieda viņu galvu noliekt, un zvēru karalis ar purnu pie zemes rāpās atpakaļ, nejauki šņākdams un rēkdams.

— Uzmanību! — uzsauca Kolinzs, sekodams lauvam un ar sitieniem pa purnu piespiezdams to aizvien ātrāk kāpties atpakaļ. — Cilvēks ir valdnieks tādēļ, ka viņam ir galva un ka viņš spēj to izmantot domāšanai, — Ko­linzs pamācīja skatītājus, — jāprot tikai panākt, lai galva valda pār ķermeni, tā ir visa gudrība, jāprot par vienu domu aizsteigties zvēram priekšā un tad attiecīgi jārīko­jas. Paskatieties, kā es pieveikšu lauvu! Zvērs nav tik varens, cik pats sevi varenu iedomājas. Man tikai jāaiz- steidzas priekšā viņa nākamajam solim. Un to izdarīs sļotaskāts. Skatieties!

Viņš aizdzina zvēru līdz krātiņā galam, visu laiku siz­dams tam pa purnu, tā piespiežot lauvu turēt galvu uz leju.

—Un tagad es viņu iedzīšu kaktā.

Un Hannibals šņākdams, rēkdams un sprauslādams, galvu plecos ierāvis un ar priekšķepām cenzdamies atvai­rīt uzmācīgo slotaskātu, paklausīgi atkāpās krātiņa kaktā, sakņupa tupus un, sāpju mocīts, mēģināja sarauties ka­molā, aizņemt ar vareno augumu iespējami mazāk vietas. Purnu viņš visu laiku turēja nodurtu lēcienam nepiemē­rotā stāvoklī. Tad viņš lēni pacēla galvu un nožāvājās. Tā kā šī kustība bija nesteidzīga un Kolinzs žāvas bija paredzējis, tāpat kā visu laiku bija paredzējis katru Han- nibala nākamo soli un nākamo domu, tad lauvas purns šoreiz izgāja sveikā.

— Pieveikts, — Kolinzs paziņoja, pirmo reizi ierunā­damies žirgtā balsī, kurā vairs neskanēja saspringums. — Kad lauva cīņas karstumā nožāvājas, varat būt droši, ka tam dusmas pārgājušas. Lauva ir saprātīgs zvērs. Es viņu piespiedu būt saprātīgam, citādi viņš nežāvātos, bet trakotu un mestos man virsū. Viņš zina, ka ir uzvarēts, un nožāvādamies grib man pateikt tikai vienu: «Es kapi­tulēju. Dieva dēļ — liec mani mierā! Man briesmīgi sāp purns. Es labprāt tevi saplosītu, bet nespēju. Darīšu visu, ko gribi, būšu drausmīgi labiņš, tikai liec manu nabaga sāpošo degunu mierā!»

Bet cilvēks ir valdnieks un nedrīkst tik lēti piekāpties. Jums viņam jāpierāda līdz galam, ka kungs esat jūs. Neapmierinieties ar zvēra kapitulāciju! Lieciet viņam iz­dzert zāles un nolaizīt karoti! Pavēliet, lai viņš noskūpsta jūsu kāju, ko uzliksiet viņam uz kakla, piespiežot viņu pie zemes! Pavēliet noskūpstīt koku, kas viņu sitis! Ska­tieties!

Un Hannibals, lielākais nebrīvē dzīvojošais lauva ar veselu zobu pilnu muti, sagūstīts tad, kad jau bija pil­nīgi pieaudzis, zvēru karalis, smieklīgā slotaskāta un sīkā vīriņa piespiests, atkāpās vēl dziļāk kaktā un sarāvās vēl mazāks. Kūkumu uzmetis, visus muskuļus lēcienam sa­sprindzinājis, viņš glābdamies ierāva galvu vēl dziļāk plecos, balstīdams svaru galvenokārt uz elkoņiem un aiz­sargādams nabaga purnu ar lielajām ķetnām, kas ar vienu triecienu būtu varējušas izdzēst Kolinza dzīvību kā sveci.

— Var jau būt, ka viņš izliekas, — sacīja Kolinzs, — bet tikpat es viņam pavēlēšu noskūpstīt ir manu kāju, ir slotaskātu. Uzmanību!

Viņš pacēla kreiso kāju — nevis ar lēnu, piesardzīgu, bet ar ātru un enerģisku kustību nolika to lauvam uz kakla. Slotaskātu viņš turēja gatavu sitienam — atkal par vienu soli priekšā lauvas nākamajam solim un par vienu domu priekšā lauvas nākamajai domai.

Hannibals tiešām rīkojās tā, kā bija paredzēts. Viņš strauji pacēla galvu, atpleta milzīgo rīkli ar baltajiem ilkņiem, kurus kāroja iecirst slaidajā, zīda zeķē ietērp­tajā potītē tieši virs lēzenās kurpes. Taču zobi kājā ne- iecirtas. Tie vēl nepaguva par atstatuma piektdaļu pietu­voties kājai, kad slotaskāts, to vien gaidījis, trāpīja lau­vam pa purnu, piespiežot to noslīgt atpakaļ pie zemes un paslēpties aiz ķetnām,

— Lauva nav traks, — Kolinzs sacīja, — un zina, cik nu viņam vispār tās zināšanas, ka es tomēr zinu vairāk nekā viņš un ka viņš tagad ir pilnīgi un galīgi uzvarēts. Ja lauva būtu traks, viņš neapjēgtu nekā, arī es nespētu aprēķināt, ko viņš darīs, un tad es būtu viņam nagos, bet manas iekšas izšķaidītas pa visu krātiņu.

Viņš sāka bakstīt Hannibalu ar slotaskātu un, tikko pabakstījis, pacēla to sitienam. Un lielais lauva gulēja zemē, bezspēcīgi rēkdams un pēc katras piebakstīšanas pa­celdams purnu mazliet augstāk, līdz pēdīgi sarkanā mēle izšāvās no zobu starpas un nolaizīja kurpi, kas valdonīgi spieda viņa kaklu, un pēc tam nolaizīja arī slotaskātu, kas viņu bija dauzījis.

— Nu tu būsi labiņš? — Kolinzs jautāja, paberzdams ar kāju Hannibala kaklu.

Hannibals nespēja novaldīties, neizrēkdams savu naidu.

— Būsi labs un paklausīgs? — Kolinzs vēlreiz nopra­sīja, uzspiezdams kāju stingrāk uz lauvas kakla.

Un Hannibals vēlreiz pacēla purnu un ar sarkano mēli nolaizīja plāno kurpi un slaido, zīda zeķē ietērpto potīti, kuru būtu varējis sašķaidīt ar vienu vienīgu zobu sacir- tienu.