Maikls,Džerija brālis

28. NODAĻA

Vienu draugu Maikls tomēr ieguva Sīdarvaildas daudzo dzīvnieku vidū, un tā bija neparasta, sāpīga draudzība. Viņa draudzeni sauca par Sāru, un tā bija maza, zaja pērtiķīte no Dienvidamerikas, šķiet, jau kopš dzimšanas histēriska un nikna, bez mazākās humora izjūtas. Maikls, iedams kopā ar Kolinzu, šad tad viņu bija sastapis arēnā gaidām savu kārtu mēģinājumam. Kaut gan Sāra nespēja vai negribēja nekā darīt, viņai tomēr joprojām pūlējās iemācīt kādu triku vai ari lika piedalīties citu — spējīgāku artistu numuros.

Taču viņas dēļ vienmēr izcēlās sajukums un nekārtība; vai nu viņa bez mitas tērgāja un spiedza aiz bailēm, vai arī uzsāka kautiņu ar citiem trupas dalībniekiem. Tiklīdz viņai gribēja likt kaut ko darīt, viņa sāka nikni protestēt; bet, ja mēģināja viņu piespiest ar varu, viņas brēcieni un spiedzieni tā satrauca pārējos dzīvniekus arēnā, ka nebija iespējams strādāt.

— Nav vērts noņemties, —• Kolinzs beidzot nosprieda, — mēs viņu iekļausim nākamajā pērtiķu orķestrī.

Tas bija visļaunākais, visdrausmīgākais liktenis, kāds varēja piemeklēt dresētu pērtiķi, — spēlēt orķestrī nozī­mēja kļūt par bezspēcīgu marioneti, kuru ar publikai ne­redzamām auklām, piesietām aiz tievām stieplēm, rausta un grūsta aizkulisēs paslēpušies cilvēki visu priekšne­suma laiku.

Taču ar Maiklu Sāra iepazinās, pirms viņai uzbruka šī nelaime. Pirmoreiz sastopoties, mazais, spiedzošais dē­mons spēji uzbruka Maiklam, draudot viņam ar zobiem un nagiem. Bet Maikls, jau dziļi iegrimis apātijā, tikai mierīgi palūkojās viņā, nesabozdams uz muguras ne ma­tiņu un pat nesaspicēdams ausis. Nākamajā mirklī, ne­likdamies pērtiķienes histērisko izlēcienu ne redzam, viņš aizgrieza galvu. Tas Sāru pagalam pārsteidza. Ja Maikls būtu meties pretī, ieņurdējies vai kaut kā citādi izrādījis niknumu un pretestību, kā to darīja pārējie suņi, kad viņa šādā pašā veidā tiem uzbruka, viņa būtu sākusi ķērkt un spiegt un sacēlusi kājās puspasaules, brēcot pēc palīga un piesaucot visus tuvākos cilvēkus par liecinie­kiem nepelnītajam uzbrukumam, kas viņai jāpiedzīvo.

Bet Maikla neparastā izturēšanās radīja viņā izbrīnu. Viņa piesardzīgi pagājās sunim tuvāk — šoreiz bez ļauna nodoma; un zēns, kas viņu veda, palaida tievo ķēdīti vaļīgāk.

«Jācer, ka suns pārlauzīs viņai sprandu,» viņš ļaunīgi nodomāja, jo ienīda Sāru no visas sirds; viņš sapņoja strādāt ar lauvām un ziloņiem, nevis nojēgties par gu- vernantī mazajaī, kašķīgajai pērtiķienei, no kuras tikpat nebija nekāda labuma.

Un, tā kā Maikls par viņu neinteresējās, Sāra pati sāka interesēties par Maiklu. Vispirms viņa tam pieskārās, bet drīz vien apvija abas rociņas Maiklam ap kaklu un pie­glauda savu galvu viņējai. Ar to pašu mirkli sākās nebei­dzamā stāstīšana. Ik dienu, sastapusi Maiklu arēnā, viņa to apskāva un klusi vienā laidā, neapklusdama pat, lai ievilktu elpu, stāstīja viņam, šķiet, savas dzīves stāstu. Vismaz izklausījās tā, it kā viņa stāstītu par visām bē­dām, postu un nelaimēm, kas viņai jācieš. Tās bija ne­beidzamas žēlabas, droši vien viņa sūkstījās arī par ve­selību, jo nemitīgi šķaudīja un klepoja; likās, ka Sārai sāp krūtis, jo viņa allaž mēdza pie tām piespiest plauk­stu. Dažbrīd viņa tomēr pārtrauca žēlabaino sūdzēšanos un izturējās pret Maiklu gaužām mīlīgi, čubinājās ap viņu un maigi, klusi kaut ko dudināja.

Tā bija pirmā un vienīgā sirsnība, ko Maikls piere­dzēja Sīdarvaildā, turklāt Sāra vienmēr bija mīļa, nekad viņam neieknieba, nekad neplēsa viņu aiz ausīm. Ari viņai Maikls bija vienīgais draugs; Maikls gaidīt gaidīja tikša­nos ar pērtiķīti rīta mēģinājumu laikā, kaut arī katra tikšanās beidzās ar sadursmi, jo Sāra neganti pretojās savam uzraugam, kad tas viņu veda projām. No klaigām un spiegšanas viņas protests pārgāja činkstoņā un smilk- stos, kamēr visi apkārt stāvošie puiši smējās par pērtiķie- nes un īru terjera mīlas romānu.

Taču Hariss Kolinzs akceptēja un pat atbalstīja viņu draudzību.

— Šitie abi rūgumpodi varen labi sader kopā, — viņš sacīja, — un tas viņiem abiem nāk par labu. Viņi at­raduši dzīvē mērķi, un tas allaž stiprina veselību. Bet pieminiet manus vārdus — vienā jaukā dienā pērtiķiene sunim tā sados, ka draudzība pārvērtīsies traģēdijā.

Pēdējos vārdus viņš izteica pravieša balsī, un, kaut arī Sāra Maiklam nekā ļauna nenodarīja, likteņa grāmatā jau bija ierakstīta diena, kad viņu draudzība patiesi bei­dzās ar traģēdiju.

— Roņi, piemēram, ir ļoti gudri, -r- Kolinzs atkal vien­dien improvizēja lekciju vairākiem mācekļiem. — Izrādes laikā viņi vienā gabalā jābaro ar zivīm. Kā nedod zivi, viņi vairs nestrādā un beigta balle. Suņus nevar piela­bināt ne ar kādiem kārumiem, turpretī sivēns viegli pieda­būjams pie paklausības, ja jums piedurknē paslēpta pu­delīte ar pienu.

To visu jums vajag atcerēties un pamatīgi pārdomāt. Kā jums šķiet — vai varētu piespiest šos kurtus strādāt, pasolot tiem gaļas gabalu? Nekā, viņi paklausa vienīgi pātagai! Palūkojieties uz Biliju Grīnu! Viņam nav citas iespējas, kā šunelim iemācīt šo triku. Ar mīlestību viņš nemūžam nekā nepanāks. Ir tikai viens ceļš — piespiest.

Bilijs Grīns tobrīd dresēja sīku, sprogainu nenosakā­mas cilmes sunīti. Atrazdamies uz skatuves, viņš allaž izraisīja sajūsmu, kad izvilka no kabatas mazu sunīti, kurš izpildīja oriģinālu triku. Iepriekšējais šunelis bija lauzis mugurkaulu un nobeidzies, tagad viņš tā vietā apmācīja citu. Dresētājs satvēra mazo dzīvnieciņu aiz pa­kaļkājām, pasvieda gaisā, kur tam, puskūleni apmetušam, vajadzēja ielēkt saimnieka plaukstā ar galvu uz leju, no­stāties uz priekšķepiņām, nobalansējot ķermeni un pakaļ­kājas gaisā. Dresētājs atkārtoja triku bez mitas, allaž no jauna saķerdams sunīti aiz pakaļkājām un likdams tam mest kūleni. Sunītis, bailēs sastindzis, veltīgi nopū­lējās izpildīt prasīto. Nekad tam neizdevās noturēt līdz­svaru. Dažreiz tas sabruka turpat plaukstā, dažreiz tikko nenokrita zemē, bet vienreiz tomēr nogāzās tik smagi uz sāniem, ka palika guļam bez elpas. Saimnieks, izmantojot atpūtas brīdi, noslaucīja sviedrus no sejas, bet drīz vien sāka bakstīt šuneli ar kurpes purngalu, līdz tas grīļoda­mies piecēlās.

— Tāda suņa vēl pasaulē nav bijis, kas būtu ar mieru iemācīties šo triku par piesolītu gaļas kumosu, — Kolinzs turpināja, — tāpat kā vēl nav piedzimis suns, kas staigās uz priekškājām, ja vien to nepiespiedīs, visu laiku bliežot ar stibu pa pakaļkājām. Nu, piemēram, šis pats triks. Tam vienmēr ir milzīgi panākumi. īpaši sievietēm tas traki iet pie sirds: iedomājieties, cik jauki, cik burvīgi, — mīļotais saimnieks izvelk sunīti no kabatas, un tas viņam tik bezgalīgi uzticas, ka ļauj, lai to svaida pa gaisu. Uz­ticēšanās un mīlestība? Ne velna! Šunelim iedzītas nāves bailes, tas viss.

Tomēr publikai milzīgi patīk, ja dresētājs šad tad iz­velk no kabatas kādu kārumu un pacienā dzīvnieku. Vie­nīgi šim nolūkam noder kārumi, bet arī tāds paņēmiens, protams, jāizmanto. Skatītājiem patīk domāt, ka dzīvnie­kiem uzstāšanās sagādā prieku, ka tie tiek apčubināti un lutināti un ir ar mieru saimnieka labā atdot dzīvību. Lai dievs mums visiem žēlīgs, ja publikai kādreiz būtu at­ļauts ielūkoties aiz kulisēm! Visus dresēto dzīvnieku priekšnesumus aizliegtu jau nākamajā dienā, un mēs va­rētu kārt ubaga kuli kaklā.

Bieži vien jāķeras pie nežēlīgas pamācīšanas pat arēnā, publikas acu priekšā. Vismanīgāk publiku prata muļķot Lotija, neesmu redzējis viņai līdzīgu. Viņa strādāja ar dresētiem kaķiem. Savus kaķus viņa mīlēja līdz neprā­tam — publikai redzot, un īpaši tad, ja priekšnesumā kaut kas sametās. Ko viņa darīja? Paņēma kaķīti rokās un noskūpstīja. Un, atpakaļ vietā nolikts, kaķis izdarīja visu, kā nākas, bet muļķa publika plaukšķināja, kamēr plaukstas jēlas, suminot viņas piemīlību un humānismu. Skūpstīt kaķi? Ne prātā! Viņa tam iekoda purniņā.

Elinora Pavalo iemācījās šo gudrību no Lotijas un iz­mantoja darbā ar toiterjeriem. Un cik suņu arēnā ne­strādā ar dzelkšņainām siksnām ap kaklu! Veikls dresē­tājs uzcirtis sunim pa purnu tā, ka publikā neviens to nepamanīs. Jāiedzen bailes! Sunim jāzina, kas viņu sa­gaida pēc izrādes beigām, ja nestrādās, un tas viņos uztur možu garu.

Atcerieties kapteini Robertsu un viņa lielos dalmatīnie- šus, kas gan nebija gluži tīrasinīgi. Viņam piederēja ap­mēram ducis niknāko suņu, kādus jebkad esmu redzējis. Tie divus lāgus bija šeit izmitināšanā. Bez rungas pie tiem neviens nevarēja ieiet. Par kopēju norīkoju meksikāņu puisi. Tas arī nebija vakarējais. Bet suņi notrieca viņu zemē un bezmaz aprija. Dakteris sašūstīja viņu četrdesmit vietās un sagrūda pilnu ar Pastēra poti pret trakumsērgu. Taču viņš vēl šobaltdien pieklibo ar kreiso kāju, tos su­ņus pieminēdams. Kad es jums saku, tie tikai bija zvēri! Un tomēr ikreiz, priekškaram paceļoties, kapteinis Ro- bertss apbūra skatītājus jau pirmajā mirklī. Viss suņu bars lēkāja viņam apkārt, izskatījās, ka tie nezina, ko da­rīt, lai izrādītu savu bezgalīgo mīlestību. Vai suņi tiešām viņu mīlēja? Tie viņu ienīda. Pats savām acīm redzēju, kā viņš šeit, Sidarvaildā, gāja krātiņā ar rungu rokā un dauzīja viņus kā pelavmaisus. Skaidrs, ka suņi viņu ne­mīlēja. Bet viņš izmantoja vecveco numuru — anīsa smaržu. Viņš sabāza pilnas kabatas ar anīseļļā samērcē­tiem gaļas kumosiņiem. Taču šāds triks ir efektīgs tikai ar ļoti lieliem suņiem. Ar parastu kranču baru tas būtu izska-

lījies smieklīgi. Turklāt galveno kapteinis Robertss nepa­nāca ar anīseļļu, bet gan ar nūju. Viņš pats bija īsts zvērs.

Viņš aizvien apgalvoja, ka dresūras māksla ir māksla iedzīt dzīvniekos bailes. Viens no viņa palīgiem man vē­lāk izstāstīja kādu diezgan riebīgu gadījumu no kapteiņa Robertsa prakses. Viņiem Losandželosā bijis mēnesis brīva laika, un kapteinim Robertsam iešāvusies galvā ideja iemācīt suni nobalansēt sudraba dolāru uz šampanieša pudeles kakla. Padomājiet paši un mēģiniet iztēloties šādu triku! Asistents man stāstīja, ka kapteinis nobeidzis tik­pat daudz suņu, cik rungu, — pavisam nomocījis sešus suņus. Viņš tos iepircis par smiekla naudu, un, kā viens nobeidzies, tā jauns jau bijis vietā. Ar septīto suni triks beidzot izdevies. Suns tiešām iemācījies nobalansēt do­lāru uz šampanieša pudeles kakla. Un nobeidzies nedēļu pēc pirmās uzstāšanās. Abscesi plaušās no pārāk lielas dauzīšanas.

Jaunības dienās pazinu kādu angli. Tas strādāja ar ponijiem, pērtiķiem un suņiem. Viņš mēdza kost pērtiķiem ausī, un beidzot viņam izrādes laikā vajadzēja tikai iz­likties, ka grasās kost, lai pērtiķi tūliņ pārstātu niķoties un sāktu strādāt. Viņam piederēja liela šimpanze, trupas galvenā zvaigzne. Tā prata zibenīga ātrumā četrreiz no vietas apmest kūleni, jājot pilnos auļos uz ponija, bet, lai to panāktu, šimpanzi vajadzēja divreiz nedēļā pama­tīgi noslānīt. Taču reizēm kāviens izrādījās pārāk spēcīgs, pērtiķis sasirga un vairākas dienas nevarēja uzstāties. Saimnieks problēmu tomēr atrisināja. Viņš ne pārāk stipri iepēra šimpanzi ikreiz pirms izrādes, tā teikt, deva tai pērienu nogaršot. Un tas līdzēja, kaut gan daudzos citos gadījumos pērtiķi saniķojas un vispār nestrādā.

Tai pašā dienā Hariss Kolinzs pārdeva vērtīgu infor­māciju kādam lauvu īpašniekam, kuram tā bija ļoti ne­pieciešama. Viņš pašreiz nestrādāja un ar saviem trim lauvām bija apmeties Sīdarvaildā. No publikas viedokļa viņa priekšnesums bija satraucošs, pat baismīgs; likās, ka lauvas rēkdami lec virsū slaidai neliela auguma dāmai, kas ar tiem strādāja, likās, zvēri teju, teju viņu saplosīs un viņa tos valda vienīgi ar drosmi un mazu jājampāta- dziņu.

— Nelaime tā, ka lauvas pārāk pieraduši, — īpašnieks sūdzējās, — Aisedorai vairs neizdodas tos nokaitināt. Tiem apnicis uzstāties.

— Zinu, — Kolinzs pamāja, — lauvas ir veci un galīgi salauzti. Piemēram, vecais Sārks. Savā laikā viņam ausīs sašaudīts tik daudz tukšu patronu, ka viņš kļuvis pavi­sam kurls. Selimam temperaments aizgāja līdzi zobiem. To viņam izdarīja portugālietis, kas viņu trenēja Bārnuma un Beileja cirkam. Vai esat par to dzirdējis?

— Jā, un daudzkārt pārdomājis, — lauvu īpašnieks nogrozīja galvu, — tas būs bijis viens traks numurs.

— Traks gan. Portugālietis to izdarīja ar dzelzs stieni. Selims bija sliktā omā un atvēzēja ķetnu pret viņu, bet viņš belza lauvam ar dzelzs stieni, kad zvērs bija pa- pletis rīkli rēcienam. Viņš pats man to stāstīja. Selima zobi esot grabēdami izbiruši uz grīdas — kā domino kau­liņi. Bet viņam nevajadzēja to darīt. Viņš iznīcināja lielu materiālu vērtību. Par to viņu atlaida no darba.

— Mani trīs lauvas vairs nav gandrīz nekā vērts, — žēlojās īpašnieks. — Viņi vairs negrib draudīgi rēkt un grasīties uzbrukt Aisedorai. Bet tieši tas numurā ir gal­venais. Šādam finālam vienmēr bija labi panākumi. Sa­kiet — ko lai iesāku? Atsacīties no numura? Iegādāties jaunus lauvas?

— Aisedorai ir drošāk strādāt ar vecajiem, — Kolinzs sacīja.

— Pārlieku droši, — piebilda Aisedoras vīrs. — Pro­tams, ar jauniem lauvām arī man pašam būtu daudz vai­rāk darba un atbildības. Bet mums taču no kaut kā jā­dzīvo, un tomēr no šā numura, šķiet, būs jāatvadās.

Kolinzs papurināja galvu.

— Ko jūs ar to gribat teikt, vai jums ir kas padomā? — lauvu īpašnieks ieinteresēts jautāja.

— Jūsu lauvas labi iejutušies nebrīvē un dzīvos vēl ilgus gadus, — Kolinzs iesāka, — turpretim ar jauniem lauvām it viegli varat pievilties. Tie varbūt neizturēs vai neizpratīs triku, un jūs esat pagalam. Jums tikai vaja­dzētu uzklausīt manu padomu …

Meistardresētājs apklusa, un lauvu īpašnieks jau vēra muti jautājumam.

— Padomu, kurš jums maksās, teiksim, trīssimt do­lāru, — Kolinzs pabeidza teikumu.

— Viens pats padoms? — sarunu biedrs aši noprasīja.

— Toties garantēju drošu iznākumu. Cik jums būtu jasamaksā par jauniem lauvām? Pieņemot manu padomu, jums rodas iespēja ar trīssimt dolāriem nopelnīt krietnu

naudu. Padoms ir gaužām vienkāršs, varu to pateikt tri­jos vārdos, kas nozīmētu simt dolāru par vienu vārdu.

— Pārāk dārgi, — lauvu īpašnieks atteica, — mums jānopelna iztika.

— Man arī, — Kolinzs sacīja, — tādēļ jau es šo darbu strādāju. Es esmu speciālists, un jūs maksājat speciālis­tam honorāru. Jūs būsiet mēms aiz brīnumiem, kad dzir­dēsiet, cik tas vienkārši; un es patiesi nesaprotu, kā jums pašam tas nav ienācis prātā.

— Bet ja nu nelīdzēs? —« lauvu īpašnieks šaubījās.

— Ja nelīdzēs, jums nevajadzēs maksāt.

— Nu labi, sakiet arī!

— Ievelciet krātiņā elektrību, — sacīja Kolinzs.

Sākumā lauvu īpašnieks nesaprata, tad viņam pamazām

atausa gaisma.

— Jūs domājat? …

— Tieši tā, — Kolinzs pamāja, — un nevienam tas nav jāzina. To lieliski var izdarīt ar baterijām. Jūs tās ierī­kosiet krātiņa grīdā. Un Aisedorai atliks vienīgi vaja­dzīgajā brīdī uzkāpt uz slēdža; un, kad strāva lauvām iešausies kājās, tie plosīsies un rēks uz nebēdu, un, ja tā nenotiks, atdošu atpakaļ ne tikai jūsu trīs simtus, bet pie­maksāšu vēl otrus trīs klāt. Es zinu, ko runāju. Esmu redzējis tā darām, un iznākums vēl nekad nav pievīlis. Lauvas lēkā kā pa karstiem ķieģeļiem. Tie palecas uz augšu, bet, tikko tiek atpakaļ zemē, saņem jaunu spē­rienu. Jums tikai vajadzēs viņus pieradināt pamazām, — Kolinzs brīdināja. — Parādīšu, kā jāierīko pievadi. Sā­kumā baterijām jābūt pavisam vājām, pēc tam jākļūst ar­vien stiprākām, līdz izrādes beigām strāvas stiprums visu laiku jākāpina. Lauvas nekad pie tā nepierādīs. Līdz pat mūža beigām tie spriņģos tikpat moži kā pirmajā reizē. Nu, ko teiksiet par to!

— Padoms ir trīs simtus vērts, — lauvu īpašnieks pie­krita, — un es būtu priecīgs, ja mācētu savu naudiņu tik viegli nopelnīt.