Maikls,Džerija brālis

17. NODAĻA

Kādu vakaru Dotrijs sēdēja krogā, ko sauca par Zemes- racēju namu. Viņa stāvoklis nebija apskaužams. Gadī­juma darbus sameklēt kļuva arvien grūtāk, un ietaupījumi bija izsīkuši. Pirms dažām stundām viņš pa telefonu bija sarunājies ar Veco Jūrnieku, kurš pastāstīja, ka vienīgos panākumus viņš tai dienā guvis ar kādu pensionētu kaktu dakteri, kas diezgan stingri piekodies izmestajai ēsmai.

— Atļaujiet man ieķīlāt gredzenus, — Vecais Jūrnieks pa telefonu lūdza, kā bija lūdzis jau vairākkārt.

— Nē, ser, — atbildēja Dotrijs, — tie mums vajadzīgi pasākumā. Tie ir mūsu pamatkapitāls. Gredzeni palīdz radīt atmosfēru. Tie, kā jūs pats mēdzat teikt, runā skaid- rak par vārdiem. Šovakar lūkošu kaut ko izdomāt, bet rīt satiksimies, ser. Gredzeni lai paliek jums pirkstos, un jūs pats pārāk nenopūlieties ar to dakteri! Lai viņš meklē jūs! Tā ir pareizākā pieeja. Pagaidām viss kārtībā un drīz būs pavisam labi, un muļķu pasaulē netrūkst. Ne­raizējieties, ser! Degs Dotrijs līdz šim vienmēr pratis iz­ķepuroties.

Taču, sēžot Zemesracēju krogā, viņam sāka likties, ka patlaban izķepuroties kļūst gaužām grūti. Kabatā bija vairs tikai centu centā noskaitīta nauda nākamās nedēļas īrei, kuru vajadzēja samaksāt uz priekšu un pēc kuras cietsirdīgā saimniece brēca jau trīs dienas. Ēdamā mājās atlicis labi ja vienai dienai. Vecā Jūrnieka viesnīcas rē­ķins nebija maksāts divas nedēļas, un, tā kā vecais dzī­voja pirmšķirīgā viesnīcā, tad sanāca krietna summa; pa­šam Vecajam Jūrniekam arī bija tikai daži dolāri, ar ko pieskandināt ausis pensionētajam dakterim, lai to iekār­dinātu doties meklēt apslēpto mantu.

Taču vistraģiskākais šajā situācijā bija tas, ka Degam Dotrijam pietrūka trīs pudeļu no dienas devas un viņš neuzdrošinājās aiztikt īres naudu, kas viņu un viņa ģi­meni glāba no izmešanas uz ielas. Tādā noskaņojumā viņš sēdēja pie galdiņa kopā ar kapteini Jorgensenu, kas tikko bija atvedis kravu no Petalumas. Kapteinis jau di­vas reizes bija izpircis alu, un viņam, šķiet, vairs ne­slāpa. Tieši otrādi — garajās darba stundās noguris, viņš sāka žāvāties un raudzīties pulkstenī. Bet Dotrijam pietrūka triju pudeļu! Turklāt Hansons nebija pārmā­cīts — un līdz ar to šonera pavāra vieta vēl joprojām slēpās tālā, nezināmā nākotnē.

Tad izmisušajam Dotrijam pēdīgi iešāvās prātā doma, kā tikt vēl vismaz pie kausa mucu alus. Mucu alus gan viņam negaršoja, bet tas bija lētāks par pudeļu alu.

— Paklau, kapteini, — viņš ieteicās, — jūs nemaz ne­varat iedomāties, cik gudrs ir Killenibojs. Viņš prot skai­tīt tikpat labi kā jūs un es.

— Ho! — noducināja kapteinis Jorgensens. — Esmu tādus numurus redzējis cirkā. Mānīšanās. Suņi un zirgi skaitīt neprot.

— Sis prot, — Dotrijs mierīgi turpināja, — viņu ne­viens nepiemuļķos. Vai gribat — saderēsim! Es pasūtīšu divus kausus alus skaļā balsī, tā, lai viņš dzird un iegaumē, bet tad pačukstēšu viesmīlim, lai atnes tikai vienu, un pēc tam jūs redzēsiet, kādu traci sacels Killeni­bojs, kad viesmīlis atnesīs tikai vienu kausu.

— Ho! Ho! Par cik gribat derēt?

Stjuarta pirksti apčamdīja kabatā desmitcentu monē­tas. Ja Killenijs viņu iegāzīs, tas nozīmē, ka īres nauda vējā. Bet tad viņš iedomājās, ka Killenijs nemaz nevar viņu iegāzt, un atteica:

— Deru uz diviem kausiem alus.

Stjuarts pieaicināja viesmīli un, izklāstījis viņam sle­peno nodomu, pasauca Maiklu, kas gulēja kaktā Kveikam pie kājām. Kad stjuarts pievilka pie galdiņa vēl vienu krēslu un mudināja Maiklu apsēsties, suns kļuva uzma­nīgs. Stjuarts no viņa kaut ko grib, grib, lai viņš kaut ko parāda. Un viņš saspringa — ne aiz vēlēšanās pa­rādīt, ko māk, bet aiz mīlestības pret stjuartu. Maikla vienkāršajā uztverē mīla un kalpošana nozīmēja vienu un to pašu. Tāpat kā viņš, ne mirkli neapdomādamies, būtu stjuarta labā meties ūdenī, tāpat viņš centīsies iz­pildīt visu, ko stjuarts vēlēsies. Mīlestība viņam nozīmēja kalpošanu.

— Viesmīl! — stjuarts uzsauca un, kad viesmīlis pie­nāca, teica: — Divus alus! Vai saprati, Killenij? Divus alus.

Maikls uz krēsla sarosījās, strauji uzlika ķepu uz gal­diņa un tikpat impulsīvi izšāva garo, sārto mēli, lai no­laizītu viņam tuvu pieliekušos stjuarta seju.

— Viņš atcerēsies, — Dotrijs sacīja šonera kapteinim.

— Neatcerēsies, ja mēs sāksim sarunāties, — kapteinis noteica. — Tagad mēs jūsu vaukšķi piemuļķosim. Es teikšu, ka nolīgšu jūs par pavāru, kad būšu pārmācījis Hansonu, bet jūs sacīsiet, lai pārmācu Hansonu tūliņ. Un es teikšu, ka man vajadzīgs iemesls, lai iebelztu Hanso- nam. Un tad mēs sāksim skaļi strīdēties kā divi muļķi. Norunāts?

Dotrijs pamāja, un tūliņ sākās skaļa saruna, kas mo­dināja Maikla interesi un lika uzmanīgi pievērsties te vienam, te otram runātājam.

— Esmu vinnējis, — kapteinis Jorgensens paziņoja, re­dzēdams nākam viesmīli ar vienu alus kausu. — Vauk- šķis alu aizmirsis, ja tas viņam vispār bijis prātā. Viņš domā, ka mēs abi esam sastrīdējušies. Doma par vienu kausu vai diviem kausiem izdzēsta no viņa prātiņa, kā vilnis izdzēš smilšu rakstu krastā.

— Man gan liekas, ka mūsu strīda dēļ viņš aritmētiku vis neaizmirsīs, — Dotrijs skaļi apgalvoja, kaut gan īste­nībā viņa pārliecība bija saplakusi. — Bet ko es jums stāstīšu; paskatieties pats, — viņš možāk piebilda.

Viesmīlis nolika kapteinim priekšā augsto alus kausu, un kapteinis to tūliņ aptvēra ar lielo roku. Maikls, sa- sprindzis līdz pirkstu galiņiem kā uzvilkta stīga, saprata, ka no viņa gaida darbu, atcerējās gan uz «Makembo» iegūtās zināšanas, taču velti lūkojās stjuarta neizteiksmī­gajā sejā, cerēdams uz kādu zīmi, bet tad ieraudzīja uz galda nevis divus kausus, bet tikai vienu. Tik labi viņš bija iegaumējis atšķirību starp vienu un divi, ka pēkšņi atskārta — kā tas notika, to nespēj izskaidrot visgudrā­kais psihologs, tāpat kā nav iespējams izskaidrot, kas īstenībā ir doma, — ka uz galda ir tikai viens kauss, kaut gan pasūtīti tika divi. Strauji salēcies, ar abām priekš- ķepām uz galda atspiedies, viņš sāka dusmīgā, piesma­kušā balsī apriet viesmīli.

Kapteinis Jorgensens uzcirta ar dūri pa galdu.

— Jūs esat derības vinnējis! — viņš rēca. — Es mak­sāju par alu! Viesmīl, atnesiet otru kausu!

Maikls palūkojās uz stjuartu, gaidīdams apliecinājumu, ka rīkojies pareizi, un stjuarta plauksta uz viņa galvas bija tam drošs apliecinājums.

— Pamēģināsim vēlreiz, — sacīja kapteinis, jau gluži mundrs un ieinteresēts, un noslaucīja ar plaukstas virs­pusi alus putas no lūpām. — Var jau būt, ka viņš prot atšķirt vienu kausu no diviem. Bet kā būs ar trim? Un ar četriem?

— Gluži tāpat, kapteini. Viņš prot skaitīt līdz pieci un atšķir priekšmetus arī tad, ja ir vairāk par pieciem, tikai nav iemācīts pazīt lielākus skaitļus pēc nosaukuma.

— Ei, Hanson! — kapteinis Jorgensens nodārdināja pāri visam krogam, saukdams «Hovarda» pavāru. — Ei, koka pauri! Nāc izdzert kausiņu!

Hansons pienāca un pievilka sev krēslu.

— Par alu maksāju es, bet jūs, Dotrij, pasūtiet, — sa­cīja kapteinis. — Paskaties, Hanson, šitais vaukšķis ir brīnumsuns! Viņš māk skaitīt labāk par tevi. Mēs te esam trīs. Dotrijs pasūtīs trīs alus. Vaukšķis dzirdēs, ka viņš saka trīs. Es parādu viesmīlim divus pirkstus. Viņš at­nes divus kausus. Un vaukšķis rej uz viesmīli kā traks. Tūliņ redzēsi.

Izrāde atkārtojās, un Maikls nebija apklusināms, kamēr pasūtījums netika izpildīts, kā nākas.

— Skaitīt viņš neprot, — skanēja Hansona spriedums. — Viņš redz, ka vienam no mums nav alus kausa priekšā. Tas ir viss. Viņš saprot, ka jābūt tik daudz kausiem, cik pie galda vīru. Tāpēc viņš rej.

— Viņš parādīs vēl vairāk, — Dotrijs dižojās. — Mēs te esam trijatā. Pasūtīsim četrus kausus. Tad katram būs savs kauss, bet Killenijs tikpat viesmīlim pateiks savas domas.

Maikls, jau pilnīgi iejuties lomā, ņēmās apriet viesmīli, līdz tas atnesa ceturto kausu. Ap galdiņu bija sapulcējies vesels bariņš vīru, un katrs gribēja izpirkt alu un pār­baudīt Maiklu.

— Dieviņ tētīt, — Dotrijs nopurpināja, — tavu jocīgu pasauli! Vienu brīdi tu, cilvēks, beidzies vai nost aiz slā­pēm. Bet nu viņi ar mieru tevi alū noslīcināt.

Maiklam pat gadījās vairāki pircēji, kas piesolīja smiek­līgi zemu cenu — piecpadsmit vai divdesmit dolāru.

— Klausieties, ko teikšu, — kapteinis Jorgensens sa­cīja Dotrijam, ievilcis viņu kaktā, — atdodiet man to vaukšķi, un es tūliņ iekraušu Hansonam pa galvu, un jūs tūliņ tiksiet viņa vietā — nāciet uz kuģi kaut rīt!

Zemesracēju kroga īpašnieks iestūma Dotriju citā kaktā un čukstēja:

— Piestaigājiet ar savu suni katru vakaru! Man tas ir izdevīgi. Došu jums alu par velti, cik vien gribēsiet, un piecdesmit centu skaidrā.

Šis piedāvājums uzvedināja Dotriju uz lieliskām do­mām. Kad mājās pārgājušam Kveiks viņam raisīja vaļā zābakus, viņš sacīja Maiklam:

— Būs labi, Killenij! Ja tas krodzinieks domā, ka tu esi vērts ik vakaru piecdesmit centu un manis izdzertā alus, tad tu tiešām esi tā vērts … un vēl vairāk, puikiņ, vēl vairāk. Viņš grib pelnīt. Tāpēc jau viņš alu nevis pērk, bet pārdod. Un tu, Killenij, taču neliegsies pastrā­dāt manis labā, to es zinu. Mums naudiņas vajag. Mums ir Kveiks un misters Grīnlīfs, un Kokijs, nemaz jau ne­runājot par tevi pašu un mani, un mēs par visiem ap­ēdam briesmoti daudz. Dzīvokli atrast ir grūti un darbu vēl grūtāk. Ko tu saki, dēliņ, ja mēs rītvakar pamēģinātu, cik par abiem kopā varam nopelnīt?

Un Maikls, tupēdams stjuartam klēpī, degunu pret de­gunu, aci pret aci, galvu Dotrija plaukstās paslēpis, jūs­mīgi virinājās un grozījās, šaudīja mēli un kulstīja asti. Vienalga, ko teiktais nozīmēja, tas katrā ziņā bija kaut kas labs, jo to sacīja stjuarts.