Maikls,Džerija brālis

21. NODAĻA

Harijs Delmars Dotrija istabā Bauheda pansijā atrada tikai dažas baltas spalviņas un no saimnieces uzzināja, kas noticis ar Maiklu. Vispirms Harijs Delmars, neatlaidis taksometru, noskaidroja, kur dzīvo ārsts Emorijs, un pār­liecinājās, ka Maikls iesprostots šķūnītī, kas atradās pa­galmā aiz mājas. Tad viņš pasūtīja biļeti uz tvaikoņa «Umatilla», kam nākamajā rītausmā vajadzēja doties uz Sietlu un Pudžetsaundu. Pēc tam viņš sakravāja mantas un samaksāja viesnīcā rēķinu.

Pa to laiku Voltera Merita Emorija kabinetā tika izcī­nīts vārdu karš.

— Tas cilvēks brēc vienā brēkšanā, — apgalvoja ārsts Māsterss. — Policistiem vajadzēja viņu ar stekiem iedzīt ambulances ratos. Viņš bija kā bez prāta. Brēca pēc sava suņa. Tas neies cauri! Tas ir pārāk nežēlīgi! Jūs nevarat vienkārši nozagt viņam suni. Viņš sacels traci avīzēs.

— Jā! — iesmējās Volters Merits Emorijs. — Man gan gribētos redzēt to reportieri, kuram pietiks dūšas aiziet līdz mēra barakai, lai tur sarunātos ar spitālīgo. Un man gribētos redzēt to redaktoru, kurš vēstuli no mēra bara­kas (ja izdotos to izsūtīt no turienes tā, ka apsardze ne­pamana) tūliņ nesadedzinātu, uzzinājis, no kurienes tā nākusi. Neraizējieties, dakter! Avīzes nekādu troksni ne­cels.

— Bet spitālība! Tautas veselības aizsardzība! Suns ir bijis kontaktā ar savu saimnieku. Suns pats ir staigājošs sērgas izplatības perēklis.

— Infekcijas… tas skan labāk un zinātniskāk, dak­ter, — Volters Merits Emorijs dzēlīgā pārākuma apziņā pārlaboja.

— Lai būtu infekcija, — ārsts Māsterss piekāpās. — Jā­rūpējas par sabiedrību, nedrīkst riskēt ar sērgas izplatī­šanos …

— Ar infekciju, — ārsts Emorijs maigā balsī pakori- ģē ja.

— Sauciet to, kā gribat! Sabiedrība…

— Tīrās blēņas! — iesaucās Volters Merits Emorijs.

— Ar to, ko jūs nezināt par spitālību, ko viss Veselības aizsardzības departaments nezina par spitālību, varētu pierakstīt vairāk grāmatu, nekā sarakstījuši cilvēki, kas šo slimību dziļi un pamatīgi izpētījuši. Viņi kopš seniem laikiem eksperimentējuši un eksperimentē joprojām, mē<- ģinot inficēt dzīvniekus ar lepru, no kuras cieš cilvēki. Eksperimenti izdarīti ar zirgiem, trušiem, žurkām, ēze­ļiem, pērtiķiem, pelēm un suņiem — žēlīgais dievs, ar ko tikai nav eksperimentēts desmitiem tūkstošu, simtiem tūk­stošu reižu, un vienmēr rezultāts bijis negatīvs! Vēl vai­rāk — nekad nav izdevies iepotēt lepru no viena cilvēka otram. Pagaidiet, es jums tūliņ parādīšu!

Un Volters Merits Emorijs sāka celt ārā no grāmatu plauktiem zinātniskus sējumus.

— Apbrīnojami… ārkārtīgi interesanti… — vairāk­kārt iesaucās ārsts Māsterss, pāršķirstīdams grāmatās kolēģa norādītās vietas. — Nekad nebūtu domājis … cik neticami daudz strādāts… Bet, — viņš beidzot sacīja,

— jūsu plauktos nav grāmatas, kas spētu pārliecināt laju. Tāpat es nespēšu pārliecināt sabiedrību. Es pat necentī- šos to darīt. Nedrīkst arī aizmirst, ka šis cilvēks notiesāts līdz mūža galam kā dzīvs mironis nīkt mēra barakā. Jūs zināt, cik drausmīgs ūķis ir šī baraka. Viņš mīl savu suni. Viņš tā suņa dēļ ir kā bez prāta. Neatņemiet viņam to! Jūs rīkojaties zemiski, negodīgi un cietsirdīgi, un es jūs neatbalstīšu.

— Atbalstīsiet gan, — dzedri apgalvoja Volters Merits Emorijs, — un tūliņ es jums pateikšu, kādēļ.

Un viņš pateica. Pateica to, ko neviens ārsts nedrīk­stētu sacīt otram ārstam, bet ko viens politiķis var teikt un bieži saka otram politiķim, — daudz ko tādu, ko nav iespējams atkārtot kaut vai tādēļ vien, ka tas pārāk pa­zemotu vidusmēra amerikāni un aizvainotu viņa lepnumu; pastāstīja par daudzām slepenām manipulācijām, kuras notiek municipalitātes pārvaldēs, ko Amerikas vidusmēra pilsonis, iedams balsot lepni kā valdnieks, domājas ievē­lējis; šīs manipulācijas gaužām reti kādreiz uzpeld at­klātībā, bet tūdaļ atkal tiek apraktas Leksova komiteju un federālo komiteju bezgala garo pārskatu sējumos.

Un Volters Merits Emorijs uzvarēja ārstu Māstersu cīņā par Maiklu; lai nosvinētu uzvaru, viņš tovakar aiz­veda sievu pusdienās pie Zila un pēc tam uz Margaretas Englinas izrādi; atgriezies vienos naktī mājās, viņš pi­džamā izgāja ārā pamest vēlreiz acis uz Maiklu, bet Maiklu vairs neatrada.

Sanfrancisko mēra baraka, gluži tāpat kā visu citu Amerikas pilsētu mēra barakas, atradās visnepievilcīgā­kajā, nomaļākajā, mazvērtīgākajā pilsētai piederošajā ze­mes gabalā. No okeāna gandrīz neaizsargātajās smilšu kāpās svilpoja salti vēji, pār kāpām gūla smagi miglas blāķi. Uz turieni neviens nemēdza izbraukt zaļumos, turp neaizklīda arī puišeļi, putnu perēkļus meklēdami vai indiā­ņus spēlēdami. Līdz turienei mēdza aizklīst vienīgi paš­nāvnieki: dzīves nogurdināti, tie meklē piemērotu ap­kārtni, lai darītu visam galu. Un, tā kā viņi tiešām savu dzīvi tur izbeidza, šie apciemojumi nekad vairs neatkār­tojās.

Skats no logiem aci nepriecēja. Ceturtdaļjūdzi uz visām pusēm pletās vienīgi smilšu pauguru lēzenais kanjons, Degs Dotrijs no loga redzēja sargu būdas un pašus ap­bruņotos sargus, kas allaž gatavi nošaut bēgošu mēra slimnieku, bet neparko tam nepieskartos un nekādā gadī­jumā necenstos to pierunāt atgriezties ieslodzījumā.

Barakas otrā pusē logi pavērsās uz koku dēstījumiem. Tur auga eikalipti, taču tie nepavisam nelīdzinājās sa­viem brāļiem — staltajiem, karaliskajiem kokiem, kas sle­jas pret debesīm savā dzimtajā pusē. Politisku apsvērumu dēļ nevērīgi iestādīti, slikti kopti, nepiemērotās vides vār­dzināti, vēju plosīti, tie, līdzīgi kaujā sagrautas gvardes dzīvajos palikušiem kareivjiem, it kā agonijā centās sliet augšup kleinos, kroplos zarus. Kociņi bija zemi un skopo valgmes mazumiņu izmantoja galvenokārt dziļajām saknēm, kas pa irdeno smilti stiepās uz jūras pusi, cen­šoties noturēties pretī negantajām brāzmām.

Dotrijs un Kveiks nedrīkstēja iet pat līdz sargbūdām. Robežlīnija atradās simt jardu no tām. Tur sargi steigšus nolika pārtiku, zāles un ārstu uzrakstītās instrukcijas un pēc tam aizjoza atpakaļ tikpat ātri, kā nākuši. Turpat bija uzstatīta melna tāfele, uz kuras Dotrijam uzrakstīt savas vajadzības un prasības ar tik lieliem burtiem, lai tos varētu saredzēt pa gabalu. Uz šās tāfeles viņš dau­dzas dienas no vietas nelūdza vis alu, kaut gan sešu kvartu režīms bija tik spēji pārtraukts, bet rakstīja šādus teikumus:

KUR IR MANS SUNS?

VIŅŠ IR ĪRU TERJERS.

VIŅAM IR ASA SPALVA.

VIŅU SAUC PAR KILLENIBOJU.

ES GRIBU SAVU SUNI!

GRIBU SASTAPT DAKTERI EMORIJU! SAKIET, LAI

DAKTERIS EMORIJS ATRAKSTA MAN PAR MANU

SUNI!

Viendien Degs Dotrijs uzrakstīja:

JA NEDABOSU SAVU SUNI, NOGALINASU DAK­TERI EMORIJU.

Pec ša uzraksta avīzes informēja sabiedrību, ka bēdī­gais gadījums ar abiem spitālīgajiem mēra barakā izvēr­sies traģiski, jo baltais slimnieks sajucis prātā. Cilvēki ar stipri attīstītu pilsoņa apziņu sāka rakstīt avīzēm pro­testus par to, ka šādi slimnieki apdraud sabiedrību, un prasīja, lai Savienotās Valstis uzceļ leprozoriju kādā tālā sala vai izolētā kalna virsotnē. Taču nenozīmīgais intere­ses uzplūds noplaka septiņdesmit divās stundās, un bulvāru preses reportieri pievērsa lasītāju uzmanību pin­kainam Aļaskas sunim, kas esot pa pusei lācis, un jautā­jumam, vai Krispijs Andželoti patiesi vainīgs un sacirtis Džuzepes Bartoldi līķi mazos gabaliņos, sabāzis maisā un maisu iemetis jūrā zvejnieku laivu piestātnē, informēja lasītājus arī par japāņu tīkojumiem Havaju salās, Filipī­nās un Ziemeļamerikas piekrastē.

Dega Dotrija un Kveika dienas mēra barakā ritēja vien­muļi līdz kādam vakaram vēlā rudenī. Tuvojās vētra. Drīz tai vajadzēja sākties. Reiz grozā ar augļiem, ko bija at­sūtījušas mis Frītas semināra jaunās dāmas, Dotrijs at­rada ābolā izgudrēm noslēptu zīmīti, kurā viņam tika ieteikts nākamās piektdienas vakarā atstāt logā degam gaismu. Pulksten piecos no rīta Dotrijs sagaidīja cie­miņu.

Tas bija Čārlzs Stovs Grīnlīfs, pats Vecais Jūrnieks.

Nobridies divas stundas pa eikaliptu audzes dziļajām smiltīm, viņš noguris atkrita pret mēra barakas durvīm. Kad Dotrijs tās atvēra, vecais velšus ievēlās istabā un viņam līdzi ieplūda slapja, salta vējpūta. Dotrijs satvēra ciemiņu un aizveda viņu līdz krēslam. Taču, atcerējies savu slimību, viņš tik strauji palaida veco vīru vaļā, it ka būtu to rupji nosviedis uz krēsla.

— Dieva vārds, ser, — Dotrijs sacīja, — viegli jums nav bijis tikt līdz šejienei. Hei, Kveik. kungs caurcaurēm izmircis! Tūliņ noauj viņam kurpes!

Bet, pirms Kveiks paguva pieskarties kurpju auklām, Dotrijs atjēdza, ka arī viņa kalps ir nešķīsts, un atgrūda to nost.

— Patiesi nesaprotu, ko iesākt, — Dotrijs nomurmi­nāja, bezpalīdzīgi lūkodamies "apkārt un saprazdams, ka dzīvo spitālīgo namā, ka pat krēsls, uz kura vecais vīrs sēž, ir spitālīgo krēsls un grīda zem viņa nogurušajām kājām — spitālīgo nama grīda.

— Priecājos jūs redzēt, ļoti priecājos, — aizelsies sa­cīja Vecais Jūrnieks, pastiepdams roku sveicienam.

Degs Dotrijs izlikās to neredzam.

— Kā veicas ar apslēptas mantas meklēšanu? — viņš bezrūpīgi jautāja. — Vai ir kas padomā?

Vecais Jūrnieks pamāja, tad, pamazām elpu atguvis, sākumā čukstus, vēlāk mierīgāk sāka stāstīt:

— Mums viss sagatavots izbraukšanai jūrā līdz ar bē­gumu pulksten septiņos no rīta. Kuģis stāv reidā —jauks, labs šonerītis «Betlēme». Skaists kuģis ar labi iekārto­tām kajītēm. «Betlēme» vadāja kravas uz Tahiti, pirms tvaikoņi to izkonkurēja. Pārtika laba. Viss pirmās šķiras. Par to esmu parūpējies. Nevaru apgalvot, ka man pa­tiktu kapteinis. Esmu tādus vīrus saticis ari agrāk. Lie­lisks jūrnieks, par to nav šaubu, bet rupjš tēviņš. Dzimis pirāts un tā savu mūžu nodzīvojis. Arī pasākuma finansē­tājs nav labāks. Pusmūža vīrs ar sliktu slavu, no džentl­meņa ne vēsts, bet naudas viņam ir kaudzēm — vispirms viņš to sagrābis Kalifornijā ar naftu, pēc tam piekun- dējies par līdzdalībnieku kādam zeltracim Britu Kolum- bijā, izmānījis tam visu lielo atradumu, seškārtīgi pavai­rodams pats savu bagātību. Ļoti nepatīkams, nejauks tips. Bet viņš tic laimei un ir pārliecināts, ka mūsu dēkā iegūs vismaz piecdesmit miljonus un izkrāps vēl manu tiesu. Tieši tāds pats pirāts kā viņa nolīgtais kapteinis.

— Mister Grīnlīf, ser, apsveicu jūs, — Dotrijs sacīja. — Un jūtos līdz sirds dziļumiem aizkustināts, ka esat uzņēmies garo ceļu un šādā naktī riskējis nākt šurp, lai atvadītos no nabaga Dega Dotrija, kas vienmēr dzīvē gribējis labu, bet kam nav laimējies.

Taču, runājot šos sirsnīgos vārdus, Dotrijam acu priekšā uzplaiksnīja vīzija — bezgalīgā brīvība uz šonera dienvidjūru plašumos, un sirds sažņaudzās sāpēs, apzino­ties, ka viss, kas viņam vēl dzīvē atlicis, ir mēra baraka, smilšu kāpas un nožēlojamie eikalipti.

Vecais Jūrnieks sēdēja, stalti izslējies.

— Ser, jūs mani sāpināt, jūs mani dziļi sāpināt.

— Neņemiet ļaunā, ser, neņemiet ļaunā, — Dotrijs mulsi atvainojās, kaut gan nesaprata, ar ko būtu aizvai­nojis vecā džentlmeņa jūtas.

— Jūs esat mans draugs, ser, — vecais turpināja, —un es esmu jūsu draugs, ser. Bet no jūsu vārdiem man būtu jāsaprot, ka domājat — esmu nācis uz šo elles pavārti tādēļ, lai pateiktu jums ardievas. Esmu ieradies, lai aiz­vestu jūs, ser, un jūsu melno puisi. Šoneris jūs gaida. Viss nokārtots. Jūs esat ieskaitīti kuģa apkalpē. Jūs abi. Vakar jūsu līgumus parakstīja cilvēki, kurus biju šai no­lūkā sarunājis. Viens bija melnais no Barbadosas. Viņu un vienu balto jūrnieku sameklēju matrožu mītnē Komerc- strītā un samaksāju katram piecus dolārus, lai aiziet uz kantori parakstīt līgumu.

— Žēlīgā debess, mister Grīnlīf, jūs, šķiet, nesaprotat, ka mēs abi esam spitālīgi!

Vecais Jūrnieks kā dzelts pietraucās kājās, un viņa vaigā liesmoja veca cilvēka un cildenas dvēseles svētās dusmas, kad viņš iesaucās:

— Žēlīgā debess, jūs, ser, šķiet, nesaprotat, ka jūs esat mans draugs un es esmu jūsu draugs!

Vēl sava sašutuma varā viņš strauji pastiepa roku.

— Stjuart, Dotrij, mister Dotrij, draugs, ser, vienalga, kādā vārdā jūs saucu, šī nav pasaciņa par laivu, par nezināmiem aziinutiem un vienas ass dziļumā zemē ap­raktu mantu! Viss, ko teicu, ir patiesība. Man ir sirds. Šī, ser, — viņš pavēcināja izstiepto roku Dotrijam pie de­guna, — ir mana roka. Un jums šai brīdī ir jādara tikai viens. Jums jāsaņem šī roka savējā un tā jāpaspiež, jums jāieliek sirds savā rokā, tāpat kā mana sirds ir manējā.

— Bet… bet… — Dotrijs sastomījas.

— Ja jūs to nedarīsiet, es no šejienes projām neiešu. Es palikšu te, nomiršu te. Es zinu, ka esat spitālīgs. Ar to jūs mani nepārsteigsiet. Te mana roka! Vai saņemsiet to? Sajā plaukstā, katrā dzīsliņā, katrā pirksta galā pukst mana sirds. Brīdinu — ja jūs to nepieņemsiet, es apsē­dīšos šeit un nomiršu. Gribu, lai jūs saprotat, ser, ka esmu cilvēks, džentlmenis. Esmu jūsu draugs, biedrs. Es netrīcu par savu ādu. Es dzīvoju sirdī, galvā, ser, un šajā vārgajā graustā, ko jūs redzat. Pieņemiet manu roku! Pēc tam varēsim runāt.

Degs Dotrijs vilcinādamies pastiepa roku, kuru Vecais Jūrnieks satvēra un līdz sāpēm saspieda ar vecajiem, kalsnajiem pirkstiem.

— Un nu mēs varam runāt, — viņš sacīja. — Esmu visu pārdomājis. Mēs izbraucam ar «Betlēmi». Kad tas nelietis apjēgs, ka mūžam neredzēs ne penija no sasodī­tās teiksmu bagātības, mēs viņu pametīsim. Un viņš būs priecīgs, ticis no mums vaļā. Mēs — jūs, es un jūsu melnais — izkāpsim Marķīza salās. Tur spitālīgie staigā brīvībā. Likums pret tiem nevēršas. Es pats viņus esmu redzējis. Mēs būsim brīvi. Tur ir īsta paradīze. Iekārto­sim paši savu saimniecību. Niedru būdu — vairāk mums nevajadzēs. Tikpat kā nekāda darba. Mums piederēs krasts, jūra un kalni. Jūs varēsiet būrāt, peldēt, zvejot, medīt. Tur var medīt kalnu kazas, putnus, piejaucēt māj­lopus. Mums virs galvas gatavosies banāni un apelsīni, avokado un āboli. Durvju priekšā augs sarkanie pipari, netrūks ne putnu, ne olu. Kveiks vārīs ēst. Un alus mums būs. Jau esmu ievērojis jūsu neremdējamās slāpes. Alus būs sešas kvartas dienā un vēl daudz vairāk.

Aši! Jādodas ceļā! Diemžēl man jāteic, ka jūsu suni esmu izmeklējies velti. Esmu pat maksājis detektīviem, kas bija īsti laupītāji. Ārsts Emorijs nozaga Killeniboju jums, bet nepagāja ne diena, kad suni nozaga viņam. Esmu apgriezis otrādi visas malu maliņas. Killenibojs ir pazudis, tāpat kā mēs pazudīsim no šās nolādētās pil­sētas.

Mani gaida mašīna. Šoferim ir labi samaksāts. Solījos viņu nosist, ja viņš mani nodos. Mums tikai jātiek pāri kāpām uz ziemeļrītiem līdz ceļam, kas atrodas aiz ķē- mīgā meža… Viss kārtībā. Iesim tūliņ! Pārrunāt nepie­ciešamo varēsim vēlāk. Skatieties! Drīz ausis gaisma. Sargi nedrīkst mūs ieraudzīt.

Un viņi izgāja vētrā. Kveiks ar priekā drebošu sirdi steberēja nopakaļ. Sākumā Dotrijs centās turēties atstatu, bet, kad asā vēja brāzma draudēja vāro, veco vīru nogāzt no kājām, Degs Dotrijs satvēra viņu aiz rokas un ar sava auguma svaru balstīja viņu, kad pa dziļajām smil­tīm vajadzēja rāpties pauguros.

— Paldies, stjuart, paldies, draugs, — Vecais Jūrnieks čukstēja, kad vējš uz mirkli pierima.