Maikls,Džerija brālis

36. NODAĻA

Mēness ielejā iestājās brīnišķīga, maiga ziema. Pēdējā maripoza bija nozudusi izdegušajā zālē, un Kalifornija pilnīgā bezvējā iegrima purpurkrāsas dūmakas tītā atva­saras sapnī. Burvību salauza pirmais klusais, dāsnais lie­tus. Bet drīz Sonomas kalna virsotne apsniga. Kennanu rančo gaiss no rītiem bija salts un dzēlīgs, taču pusdien­laikā gribējās pameklēt ēnu, ziemas saulē ziedēja rozes un apelsīni, greipfrūti un citroni nobrieda zeltaindzelteni. Taču tūkstoš pēdu zemāk ielejā zāle rītos bija nosarmo­jusi balta.

Un šajā laikā atgadījās, ka Maikls divi lāgi rēja. Pir­moreiz, kad Hārlijs Kennans, jādams uz karstasinīga jauna ērzeļa, centās piespiest to pārlēkt pār strautu. Villa sē­dēja savā zirgā strauta otrā krastā un pa gabalu noska­tījās, kā Kennans skolo kumeļu. Maikls arī vēroja, bet turējās tuvāk. Sākumā viņš apgūlās krastmalā atelsties no skrējiena. Bet viņš zirgus pazina, un drīz vien bailes par Hārlija Kennana labklājību pietrauca viņu kājās.

Hārlijs maigi un pacietīgi mēģināja pierunāt kumeļu. Viņš runāja lēnīgi un pavadu nepievilka stingri, bet zirgs niķojās, karstās asinis, kas ritēja viņa dzīslās, sadzina viņu sviedros un putās. Pakavi jau bija izdangājuši maigo, samtaino zāli strauta malā, bet dzīvnieka bailes no ūdens bija tik lielas, ka, palaists straujā riksī, tas krastā pie­peši apstājās un saslējās pakaļkājās. To nu Maikls vairs nespēja izturēt.

Tiklīdz zirga priekškājas atkal pieskārās zemei, Maikls pielēca tam pie galvas un ierējās. Rejās skanēja pārme­tums un drauds, un, kad kumeļš vēlreiz saslējās pakaļkā­jās, Maikls atkal lēca tam pie galvas, un viņa zobi sacir­tās zirgam pie paša purna.

Villa otrā krastā pieauļoja klāt, saukdama:

— Žēlīgā debess! Klausies! Viņš taču patiesi rej!

— Viņš domā, ka kumeļš var man nodarīt ko ļaunu, — Hārlijs sacīja. — Tas ir brīdinājums. Tātad viņš nav vis aizmirsis riet. Viņš nupat nolasīja kumeļam morāli.

— Ja viņš ieķers zirgam purnā, tad tā vairs nebūs morāles lasīšana vien, — Villa brīdināja. — Uzmanies, Hārlij, tas viegli var notikt!

— Mierā, Maikl, viss ir labi! Guli! — Hārlijs pavēlēja. — Viss ir kārtībā, klausi, ko tev saku, — viss kārtībā! Guli!

Maikls paklausīgi, bet ar skaidri redzamu pretestību nogūlās; taču viņš nenolaida acis no zirga un sasprin­gtiem muskuļiem bija gatavs lēcienam, ja zirgs tiešām draudētu nodarīt Hārlijam ko ļaunu.

— Es tagad nedrīkstu kumeļam padoties, citādi viņš nemūžam nelēks, — Hārlijs sacīja sievai, palaizdams zirgu auļos, lai iegūtu vajadzīgo attālumu. — Vai nu viņš pār- lēks, vai arī es viņam pārlidošu pār galvu.

Hārlijs atgriezās pilnos auļos, un kumeļš pats pret savu gribu, nespēdams apstāties, pārlidoja pāri strautam, tā cerēdams izvairīties no ūdens, kas viņu biedēja, un ap­stājās otrā pusē pāris soļu no krasta.

Otro reizi Maikls rēja, kad Hārlijs tā paša karstasinīgā kumeļa mugurā centās aizdarīt vārtiņus uz stāvas kalnu takas. Maikls, redzēdams savu dievu briesmās, cietās, cik ilgi spēja, bet tad, neganti riedams, pielēca zirgam pie galvas.

— Riešana tomēr līdzēja, — sacīja Hārlijs, kad viņam izdevās nostiprināt vārtiņus. — Maikls droši vien pateica kumeļam, kas tam tiks, ja neuzvedīsies, kā nākas.

— Lai nu kā, mēms viņš nav, — pasmējās Villa, — bet pārāk runīgs arī ne.

Un runīgāks Maikls nekļuva arī turpmāk. Tikai šīs di­vas reizes, domādams, ka viņa dievam draud briesmas, viņš ierējās. Nekad viņš neaprēja mēnesi, nekad neatsau­cās uz atbalsi kalnos vai noslēpumainu čaukstoņu krūmos. Šādās reizēs, kad Džerijs ņēmās sarieties ar atbalsi, Maikls garlaikots gulēja nomaļus un gaidīja, kamēr duets beigsies. Arī uzbrūkot klejojošiem suņiem, kas dažkārt iemaldījās rančo, viņš nerēja.

— Viņš cīnās kā veterāns, — vienā šādā reizē sacīja Hārlijs. — Viņš ir aukstasinīgs. Viņā nav aizrautības.

— Viņš ir novecojis pirms laika, — piezīmēja Villa, — viņā vairs nav ne prieka rotaļāties, ne vēlēšanās paru­nāties. Un tomēr es jūtu, ka viņš mīl ir mani, ir tevi…

— Kaut arī pārāk to neizrāda, — viņas vīrs pabeidza teikumu.

— Mīlestība -atspulgo vina rāmajās acīs, — piebilda Villa.

— Viņš man atgādina vienu vīru no leitnanta Grīlija ekspedīcijas, — Hārlijs teica. — Tas bija ierindas karei­vis, viens no saujiņas, kas palika dzīvi. Tas cilvēks bija tik daudz pārdzīvojis, ka bija kļuvis tikpat savaldīgs kā Maikls un tikpat nerunīgs. Cilvēkiem bija ar viņu garlai­cīgi, jo tie viņu nesaprata. Kaut gan īstenībā laikam bija otrādi. Cilvēki garlaikoja viņu. Tie zināja tik maz par dzīvi, kuru viņš bija dabūjis izbaudīt līdz mielēm. No viņa vilkšus nevarēja vārdu izvilkt. Neba viņš bija aiz­mirsis runāt, tikai neredzēja nekādas jēgas runāšanā, ko neviens nesaprot. Rūgtā dzīves pieredze viņu bija iemā­cījusi noslēgties sevī. Bet vajadzēja tikai uzlūkot šo mierā sastingušo cilvēku, lai saprastu, ka viņš izbridis tūkstoš elles — gan karstas, gan stindzinošas. Acis viņam bija tikpat rāmas kā Maiklam. Un tajās vīdēja tāda pati dziļa gudrība. Es nezin ko atdotu, lai uzzinātu, kā viņam sa­plosīts plecs. To droši vien izdarījis tīģeris vai lauva.

Cilvēks, tāpat kā kuguārs, ko Maikls atrada kalnos, bija pa visvientuļākajām takām atklīdis no Mendosīnas apga­bala un tikai naktīs uzdrošinājās šķērsot apdzīvotās iele­jas, kur viņam draudēja briesmas sastapt cilvēkus. Tāpat kā kuguārs, viņš bija cilvēku ienaidnieks, un visi cilvēki bija viņa ienaidnieki, kas tīkoja pēc viņa dzīvības, jo viņš cilvēkiem bija nodarījis daudz vairāk ]auna nekā kuguārs, kas plosīja teļus tikai tādēļ, lai piepildītu vēderu.

Tāpat kā kuguārs, šis cilvēks bija slepkava. Taču no kuguāra viņš atšķīrās ar to, ka ar viņa ārējām pazīmēm un sīkiem viņa ļaundarību aprakstiem bija pilnas avīzes un cilvēki par viņu interesējās daudz vairāk nekā par kuguāru. Zvērs bija nogalinājis teļus kalnu ganībās, bet šis cilvēks laupīšanas nolūkā bija nogalinājis veselu ģi­meni — pastmeistaru, viņa sievu un trīs bērnus Cizhol- mas kalnu ciemata pasta ēkas otrajā stāvā.

Divas nedēļas viņam bija izdevies izvairīties no vajā­tājiem. Viņa pēdējā pāreja bija no Krievu upes kalniem pāri biezi apdzīvotajai Santarosas ielejai uz Sonomas kalnu. Divas dienas viņš bija slapstījies un atpūties, krietni izgulējies Kennanu rančo nepieejamos meža bie­zokņos. Krājumā viņam bija pēdējā izlaupītajā mājā pie­vāktā kafija. Par gaļu gādāja viena no Hārlija Kennana angoras kazām. Pārguruma nomocīts, viņš nogulēja četr­desmit astoņas stundas, brīžiem pamodās, kā zvērs sari- jās kazas gaļu, izdzēra milzīgu daudzumu kafijas, gan karstas, gan aukstas, un atkal iekrita smagā, murgainā miegā.

Pa to laiku civilizācija, ņemot talkā precīzu organizā­ciju un viltīgus izgudrojumus, arī elektrību, bija apvilkusi viņam apkārt ciešu loku. Elektrība bija viņu ielenkusi. Telefons izziņoja, ka viņš atrodas Sonomas kalna grūti pieejamos kanjonos, un kalnu jau bija aplenkušas polici­jas vienības un apbruņotu fermeru grupas. Slepkava, kas brīvā klīda pa apkārtni, fermeriem šķita daudz bīstamāks par kuguāru. Pa Kennanu rančo telefonu un visu pārējo Sonomas kalna rančo telefoniem bija risinātas daudzas svarīgas sarunas un norunas.

Gadījās, ka tad, kad policija jau sāka pārmeklēt kalnu, piespiežot slepkavu gaišā dienas laikā traukties lejup Mē­ness ielejā, lai sasniegtu otrā pusē kalnus, kas to šķir no Napas ielejas, Hārlijs Kennans bija devies apmācības iz­jādē ar savu karstasinīgo kumeļu. Viņš nepiedalījās Ciz- holmas pastmeistara un tā ģimenes slepkavas vajāšanā. Viņš it labi zināja, ka viss kalns mudžēt mudž no vajātā­jiem, jo iepriekšējā naktī bija savās mājās izguldījis un paēdinājis ap divdesmit cilvēku. Tādēļ Kennana un no­ziedznieka sastapšanās bija pēkšņa un neparedzēta.

Sis nebija pirmais cilvēks, ko slepkava todien sastapa. Iepriekšējā naktī viņš bija vairākās vietās redzējis blāz­mojam ugunskurus. Mēģinādams rītausmā izlauzties pa kalna dienvidaustrumu nogāzēm Petulumas virzienā, viņš bija sastapis piecas fermeru grupas, kurās visi vīri bija apbruņojušies ar šautenēm un bisēm. Gūstītāju vajāts, viņš bija iebēdzis atpakaļ biezoknī, bet tur aci pret aci saskrējies ar Glenelenas un Kaljentes ciema puišiem. Viņu vāveru bises bija pielādētas ar skrotīm, kas bēgli gan no­pietni neievainoja, tomēr trāpīja vairākās vietās, un tagad zem ādas nešpetni sūrstēja.

Bēgot lejup pa nogāzi uz kanjonu, slepkava bija iedrā­zies īsradžu barā; tie nobijās vēl trakāk nekā bēglis, pa­nikā notrieca viņu zemē un sabradāja viņa šauteni. Palicis bez ieroča, izmisis, saspārdīts, sadauzījies, skrošu pilnu muguru — bēglis pa briežu takām bija apmetis prāvus līkumus ar mežu apaugušajās nogāzēs, ticis pāri diviem kanjoniem un nupat grasījās pa jātnieku ceļu šķērsot trešo.

Dodamies lejup pa šo ceļu, viņš sastapa kādu repor­tieri jājam kalnā. Reportieris, kā jau pilsētnieks un avīž­nieks, pazina tikai pilsētas dzīvi un nekad nebija piedalī­jies noziedznieka vajāšanā. Ielejā noīrētais kleperis bija īsts ādavnieks, vārgs, nodzīts zirģelis, kas, galvu nokāris, mierīgi stāvēja, kad mežonīgais, noplukušais, pus- arprātīgais vīrs, kas spēji izlēca uz takas, izgrūda jāt­nieku no segliem. Reportieris paguva vienreiz iebelzt uz­brucējam ar jājampātagu. Bet tūliņ pats dabūja tādu kā­vienu, kādu savās bulvāra preses reportiera gaitās bieži bija aprakstījis reportāžās par matrožu kautiņiem un krogu slaktiņiem, taču tagad pirmoreiz piedzīvoja uz sa­vas ādas.

Laupītājs bija gaužām vīlies, konstatēdams, ka repor­tiera vienīgie ieroči ir zīmulis un piezīmju bloks. Sašu­tumā, ka tik nejauki piekrāpts, viņš piekāva reportieri vēl smagāk, atstāja to vaidot guļam papardēs, uzrausās mugurā reportiera zirgam, sadeva tam ar reportiera pā­tagu un jāšus devās pa taku lejup.

Džerijs, kam nekad nedeva mieru medību alkas, agrajā rīta izjādē, kurā abi suņi pavadīja Hārliju Kennanu, bija aizsteidzies krietnu gabalu Maiklam pa priekšu. Tomēr arī Maikls, kaut gan turējās saimnieka zirgam cieši aiz muguras, pirmajā brīdī neapjauta katastrofas tuvošanos. Arī Hārlijs pats to neapjauta. Tur, kur takas malā no­gruva apmēram astoņas pēdas augsta krauja, Hārlijs un viņa karstasinīgais kumeļš satrūkās, piepeši pamanīdami sakustamies manzanītu krūmus kraujas virsotnē. Palūko­jies uz augšu, Hārlijs ieraudzīja gaisā tieši sev virs galvas stūrgalvīgi iecirtušos zirgu un jātnieku, kas trieca lopiņu uz priekšu. Hārlijs strauji parāva savam kumeļam pavadu un iecirta sānos piešus, lai palēktu sānis, taču arī šajā īsajā mirklī ietvēra skatienā vajātā jātnieka saskrāpēto ādu, saplosītās drēbes, mežonīgi kvēlojošās acis un biezos bārdas rugājus.

Nodzītais zirģelis neparko negribēja lēkt lejā no krau­jas. Pārāk skaidri tas apzinājās, cik sāpīgas būs lēciena sekas izmocītajiem ceļiem un reimatisma lauzītajām lo­cītavām, un dziļi iecirtās ar pakaviem kraujas sūnā, bet, jātnieka trenkts, palēcās uz vietas, lai nebūtu jākrīt. Un tomēr vecā zirga plecs atsitās pret drasējošo kumeļu un notrieca to zemē. Hārlija Kennana kāja pakļuva zem ku­meļa sāniem — un stilbs pārlūza, bet kumeļam, kas smagā kritienā atsitās pret zemi, pārlūza mugurkauls.

Bēglis, ko vajāja vesela apbruņotu vīru armija, sašu­tumā konstatēja, ka arī Hārlijam Kennanam, viņa pēdē­jam upurim, gluži tāpat kā reportierim, nav klāt ieroča. Nolēcis no zirga, viņš, niknumā zobus griezdams, spēcīgi iespēra nevarīgi guļošajam sānos. Viņš jau bija atvēzējis kāju otram spērienam, kad iejaucās Maikls — spēcīgi iecirta zobus spērienam paceltās kājas lielā.

Lādēdamies bēglis atbrīvoja kāju, kurai Maikla zobi bija sašķērējuši gan bikšu stilbu, gan miesu.

— Labi, Maikl! — Hārlijs paslavēja suni, pats bezpa­līdzīgi gulēdams zem pakritušā zirgā. — Hei! Maikl! — viņš turpināja, pēkšņi pāriedams uz dienvidjūru salu žar­gonu. — Trenc tas baltais puisis ratā, trenc viņš krūmos!

— Par to es tev pāršķelšu pakausi! — caur zobiem nosēca bēglis.

Tomēr šai brīdī nežēlīgais, mežonīgais slepkava bija tuvu raudām. Ilgā vajāšana, drausmīgā cīņa vienam pret visu cilvēci bija salauzusi viņa spēkus. Visapkārt ienaid­nieku aplenkums. Pat pienapuikas bija piedzinuši viņam pilnu muguru ar skrotīm, briežu bars mīdījis viņu kājām un salauzis šauteni. Visi sazvērējušies pret viņu. Un nu vēl kvekšķis iekampis lielā. Likās, ka visi ceļi ved pretī nāvei. Vēl nekad viņš nebija to atskārtis tik skaidri. Viss vērsās pret viņu. Raudas mācās virsū līdz ar histērijas lēkmi, un histērijas brīžos galīgā izmisumā iedzīts cilvēks parasti rīkojas drausmīgi nežēlīgi. Bez jēgas un prāta viņš patiesi grasījās izpildīt savu draudu un saspārdīt Kennanu līdz nāvei. Kaut arī Kennans nebija viņam da­rījis itin nekā ļauna. Tieši otrādi — viņš pats bija uz­brucis Kennanam; viņa vainas dēļ kumeļš paklupa un Kennans tagad nevarīgs gulēja zem zirga ar lauztu kāju. Bet Hārlijs Kennans bija cilvēks un visi cilvēki — viņa ienaidnieki; viņam likās, ka, nogalinot Kennanu, viņš vismaz daļēji spēs atriebt visiem cilvēkiem. Ja jau pašam jāmirst, viņš gribēja pēc iespējas vairāk citu aizraut sev līdzi nebūtībā.

Taču, pirms viņš paguva vēlreiz iespert zemē guļoša­jam cilvēkam, Maikls viņam uzbruka no jauna. Nākamajā mirklī suns saplosīja viņam otru lielu un otru bikšu stilbu. Spēcīgs spēriens pa pakrūti aizmeta Maiklu pa gaisu, un, pārlidojis pāri ceļam, suns sāka velties lejup pa nogāzi. Nelaimīgā kārtā Maikls zemi nesasniedza. Kū­leņojot cauri manzanīta krūmam, viņš aizķērās un iesprūda zaru staklē apmēram jardu virs zemes.

— Un tagad, — bēglis ļaunīgi pievērsās Hārlijam, — es izdarīšu to, ko solīju. Pāršķelšu tev pakausi.

— Bet es taču neesmu jums nekā darījis, — Hārlijs mēģināja iebilst. — Mani tik daudz neuztrauc doma, ka tikšu noslepkavots, cik man gribētos zināt, par ko mani nogalina.

— Par to, ka jūs visi mani vajājat, — ļaundaris ierē­cās, tuvodamies Hārlijam. — Es jūsu sugu pazīstu. Jūs visi esat pret mani, un man neatliek nekas cits kā at­maksāt jums ar to pašu. Tagad es norēķināšos ar tevi.

Kennans ļoti labi saprata, cik lielas briesmas viņam draud. Pats viņš pilnīgi nevarīgs, bet šis vājprātīgais stingri nolēmis viņu nogalināt, turklāt nogalināt draus­mīgā veidā. Maikls, ar galvu uz leju sagūstīts krūmā, iesprūdis zaru žāklī, veltīgi centās atbrīvoties un nespēja steigties viņam palīgā.

No pirmā pa seju tēmētā spēriena Hārlijs paglābās, aizsedzot seju ar augšdelmu; iekams ļaundaris paguva iespert otrreiz, cīņas arēnā parādījās Džerijs. Viņš ne­gaidīja mīļotā saimnieka uzmudinājumu vai komandu, bet brāzās virsū svešajam, ieķērās tam bikšu jostā virs gurna pat neiekozdams, tikai ar auguma svaru vilkdams vīru pie zemes.

Aiz niknuma prātu zaudējis, bēglis pārsviedās uz Dže­riju. Patiesi — nu gan visa pasaule sagriezusies pret viņu. Suņi birst vai no gaisa. Bet tālāk augšā Sonomas kalna nogāzēs viņš izdzirda vajātāju grupas kliedzam un sasaucamies. Tur tuvojās nāve, un no tās jāglābjas. Ar kājas spērienu atbrīvojies no Džerija, viņš uzlēca mugurā reportiera zirgam, kas visu laiku rāmi, pat ne­pakustēdamies un nekādu interesi neizrādīdams, stāvēja tai vietā, kur jātnieks viņu bija pametis.

Zirgs sāka stīvām kājām negribīgi lēkšot, bet Džerijs skrēja tam pakaļ, pauzdams savu niknumu tik aizgūtnī- giem ņurdieniem un rēcieniem, ka bezmaz aizrijās.

— Nekas, Maikl, nekas, — Hārlijs mierināja Maiklu. — Neuztraucies! Neplosies un nenodari sev pāri! Bries­mas garām. Gan jau drīz kāds ieradīsies un mūs izpestīs.

Bet tad žākļa tievākais gals nolūza un Maikls vēlās lejup, līdz beidzot ar galvu un pleciem nonāca pie zemes un uz mirkli palika apdullis guļam. Taču tūliņ viņš at­jēdzās un aizdrāza pa ceļu tai virzienā, kur dzirdēja Džerija spalgās rejas. Pēkšņi Džerija rējieni pārvērtās par skaļu sāpju brēcienu, un Maikls vairs neskrēja, bet lidoja. Viņš paskrēja garām uz ceļa nevarīgi guļošajam Džerijam. Viss bija norisinājies šādi: vecais zirģelis, ar stīvajām, sāpošajām kājām auļos dzīts, bija klupis un, cenzdamies noturēties kājās, nejauši uzminis Džerijam un pārlauzis tam priekšķepu.

Bēglis, paskatījies atpakaļ un ieraudzījis Maiklu, no­domāja, ka viņu vajā vēl kāds trešais suns. Bet no su­ņiem viņš nebijās. Viņu biedēja ar šautenēm un bisēm apbruņotie vīri, kas viņu dzina pretī nāvei. Taču sāpes lielos, ko bija plosījuši Džerija un Maikla zobi, modi­nāja viņā naidu arī pret suņiem.

«Vēl viens suns!» viņš sarūgtināts nodomāja, atliek­damies seglos atpakaļ un cirzdams ar pātagu Maiklam pa purnu.

Pārsteigts viņš redzēja, ka suns no sitiena pat nesa­raujas. Tas neiesmilkstējās un neiekaucās sāpēs. Nerēja, neņurdēja, nerēca. Viņš no jauna lēca klāt jātniekam, it kā nebūtu saņēmis sitienu, it kā pātaga arī šai mirklī nešvīkstētu viņam virs galvas. Kad Maikls lēcienā cen< tās sasniegt jātnieka labo kāju, tas cirta ar pātagu, trā­pot sunim tieši pa purnu starp degunu un acīm. Maikls no cirtiena spēka atsprāga gan atpakaļ, bet tūliņ skrēja tālāk gariem stiepieniem un gatavojās jaunam lēcienam.

Bet jātnieks bija pamanījis vēl kaut ko. Cērtot ar pā­tagu sunim, kas atradās tik tuvu, viņš ievēroja, ka Maikls, saņemot cirtienu, nepiemiedza acis. Suns ne- smilkstēja un nepamirkšķināja acis arī tad, kad to ķēra sitiens. Tas bija kaut kas nepiedzīvots. Tā vēl neviens suns nebija darījis. Maikls lēca atkal, cilvēks atkal cirta viņam ar pātagu un redzēja neizprotamo atkārtojamies. Suns saņēma sitienu neiesmilkstēdamies, acis nepamirk­šķinādams.

Un tad bēglim uzkrita jaunas — līdz šim vēl nepazītas bailes. Vai tās tiešām būs beigas pēc visa, kas izciests un pārvarēts? Vai šo kluso, asspalvaino terjeru liktenis sūtījis iznīcināt viņu, kam cilvēki netika klāt? Viņš pat nebija pārliecināts, vai tas ir īsts, dzīvs suns. Vai tikai tas nav drausmīgs atriebējs no citas — noslēpumainas pasaules, uzsūtīts, lai piebeidz viņu uz šās takas, par kuru viņš tagad skaidri zināja, ka tā ir nāves taka? Nē, tas nav vienkāršs, dzīvs suns. Nē, nav un nevar būt! Tāda suņa vēl pasaulē nav bijis, kas neiekaucas un ne­atkāpjas, saņēmis nežēlīgu pātagas cirtienu krusu.

Suns vēl divas reizes lēca viņam klāt, un viņš to at­vairīja ar precīzi notēmētiem sitieniem. Suns klusēdams atkrita atpakaļ un nekavējoties atkārtoja uzbrukumu. Nepārvaramu šausmu pārņemts, jātnieks iespieda piešus vecajam zirgam ribās, šāva tam ar pātagu pa galvu un pavēderi, līdz kleperis sāka auļot tā, kā gadiem nebija auļojis. Bailes pārņēma pat šo izģindušo, apātisko radī­jumu. Viņu nebiedēja suns, jo viņš zināja, ka tas ir tikai suns, viņš baidījās no jātnieka. Pirms daudziem gadiem viņam bija lauztas kājas un visu mūžu paliku­šas stīvas, kad viņu, izjādei noīrējuši, notrieca traki, pie­dzēruši jātnieki. Un tagad viņam atkal mugurā sēdēja pie­dzēris vājprātīgais — zirgs juta cilvēka izbīli un šaus­mas: tas spiež viņam cietos zābaku papēžus ribās, nežē­līgi dauza pa galvu, purnu un ausīm.

Zirgs lēkšoja, cik spēka, bet ne tik strauji, lai Maikls netiktu līdzi; tomēr Maiklam tikai šad tad izdevās pie- lēkt jātniekam pie stilbiem. Un katram lēcienam par at­bildi sekoja neizbēgamais pātagas belziens, kas viņu sa­stapa jau lēcienā. Kaut arī Maikla zobi ikreiz sacirtās turpat pie jātnieka kājas, viņam tomēr atpakaļ atkritu­šām vienmēr vajadzēja no jauna saņemt spēkus un skriet, ko kājas nes, lai turētos līdzi panikas pārņemta­jam jātniekam un zirgam, kas auļoja kā bezprātīgs.

Enriko Pikolomīni redzēja šo skriešanos un pie tās noslēguma arī pats bija klāt; šis notikums kļuva par viņa lielāko piedzīvojumu, padarīja viņu par bagātu vīru un sagādāja stāstāmo vielu līdz mūža galam. Enriko Piko­lomīni strādāja par malkas cirtēju Kennanu rančo. Stā­vēdams pakalnā, no kura atklājās skats uz ceļu, viņš vispirms izdzirda zirga pakavu klaboņu un pātagas šmiukstus. Pēc tam ieraudzīja trako skrējienu un cīņu, kurā piedalījās cilvēks, zirgs un suns. Kad visi trīs at­radās tieši zem viņa, ne divdesmit soļu atstatu, viņš redzēja suni klusējot lecam klāt jātniekam, nenobīsta- mies no pātagas un ieķeramies ar zobiem jātnieka lielā. Viņš redzēja, ka suns, atpakaļ krītot, gandrīz izrāva cil­vēku no segliem. Redzēja, kā cilvēks, cenšoties noturē­ties seglos, visiem spēkiem ieķērās pavadā. Un redzēja, kā zirgs, it kā sasliedamies pakaļkājās, tad klupdams un ģenģerēdams, pilnīgi izsita jātnieku no līdzsvara un tas kopā ar suni nogāzās zemē.

— Un tad viņi sāka cīnīties kā divi suņi, kā divi zvēri, — Pikolomīni mēdza stāstīt vēl pēc daudziem ga­diem, sēžot pie vīna glāzes savā viesnīciņā Glenelenā. — Suns palaiž vaļā vīra kāju un lec viņam pie rīkles. Vīrs apveļas un sagrābj aiz rīkles suni. Ar abām ro­kām — tā — viņš sažņaudz sunim kaklu. Bet suns ne skaņas. Viņš visu laiku nē skaņas — ne pirms tam, ne vēlāk. Un, kad cilvēks ar abām rokām žņaudz viņam elpu ciet, viņš nevar ne pariet, nekā. Bet tas nav tāds suns. Viņš vispār nekad neizlaiž ne skaņas. Un zirgs stāv blakus, skatās un aizslāpis klepo. Un es visu to re­dzu, un man pavisam savādi ap dūšu.

Tas vīrs ir traks. Tikai trakais var izdarīt to, ko es redzu. Es redzu, ka viņš atņirdz zobus kā tāds suns un sāk kost sunim — ķepā, purnā, kur pagadās. Un, kā viņš iekož sunim purnā, tā suns viņam vaigā. Un tas cilvēks un suns cīnās kā divi velni, un suns pamet pakaļkājas gaisā kā kaķis. Un kā īsts kaķis pārplēš tam vīram kreklu uz krūtīm un plosa ādu, kamēr pašam nagi vie­nās asinīs. Un tas vīrs rēc kā kuguārs. Un nelaižas vaļā, un žņaudz suni nost. Elles kautiņš.

Bet es zinu, ka suns pieder misteram Kennanam, tas ir labs kungs, pie kura esmu divus gadus nostrādājis. Es negribu stāvēt klāt un noskatīties, kā vīrs, kas cīnās kā kuguārs, nomaitā mistera Kennana suni. Es noskrienu lejā, bet esmu uztraukts un aizmirstu cirvi kalnā. No­skrienu lejā, nav jau tālu — nu, tā kā no šīm durvīm līdz tām tur otrām, soļi divdesmit vai trīsdesmit. Su­nim gandrīz jau dziesma ciet. Mēle izkārusies, acis aiz­miglojušās, bet viņš tikai ņemas ar pakaļkājām plēst tam vīram krūtis, un šis rēc kā kuguārs.

Ko man darīt? Cirvi aizmirsu augšā. Tas trakais suni patiešām nobeigs. Es skatos pēc prāvāka akmens. Ne­kur tuvumā neredz. Meklēju kādu rungu. Nevaru atrast. Un tas trakais beidz suni nost. Nu, tad es jums pateikšu, ko darīju. Neesmu jau vakarējais. Iesperu tam vīram. Zā­baki man ļoti smagi — neba jau tādas kurpītes kā ta­gad kājās. Meža cirtēja zābaki no cietas ādas, biezām zolēm, un tās piedzītas pilnas ar naglām. Iesperu šim pa kaklu, taisni zem auss. Ņemu un iesperu. Spēriens iznāk labs. Ar vienu pietiek. Es zinu īsto vietu — taisni zem auss.

Un šis palaiž suni vaļā. Pašam acis ciet, mute pusviru, guļ kā bluķis. Suns pamazām tiek pie elpas. Bet, kā sāk elpot, tā atdzīvojas pavisam un tūliņ metīsies tam vīram virsū un kodīs nost. Bet es saku «Nedrīkst!», kaut gan man no suņa trakoti bail. Un tad vīrs arī sāk atjēgties. Paver acis un skatās uz mani kā kuguārs. Un man no viņa tikpat trakoti bail kā no suņa. Ko darīt? Cirvi biju aizmirsis kalnā. Un es jums pateikšu, ko izdarīju. Iesperu šim vēlreiz zem auss. Tad noraisu siksnu, izvelku no ka­batas savu raibo mutautu un sāku vīru sasaistīt. Sasienu viņam rokas. Pēc tam kājas. Un visu laiku saku sunim «Nedrīkst!» — lai liek to vīru mierā. Un suns skatās. Viņš saprot, ka esmu viņa draugs un sienu tam sveša­jam kopā rokas un kājas. Un viņš man nekož, kaut gan esmu traki nobijies. Tas ir viens briesmīgs suns. Vai nu es nezinu? Vai pats savām acīm neredzēju, kā viņš iz­rauj no segliem stipru vīru… stipru kā kuguārs? Un tad sanāk cilvēki. Visiem rokā ieroči — šautenes, bises, revolveri. Un man vispirms iešaujas prātā, ka Sa­vienotajās Valstīs atmaksa pienāk varen ātri. Tikko iespēru tam vīram pa galvu, un raugi — viens divi, tū­liņ klāt apbruņoti ļaudis un metīs mani cietumā par to, ka es šim iespēru pa galvu. Sākumā nekā nesaprotu. Visi pienācēji dusmojas uz mani. Lamā mani un saukā visā­dos vārdos, bet apcietināt netaisās. Ahā! Tad es sāku ap­jēgt. Dzirdu pieminam trīs tūkstošus. Es viņiem esot no­laupījis trīs tūkstošus. Tas nu nav tiesa. Un es viņiem to pasaku. Nekad neesmu nolaupījis nevienam ne centa. Tad viņi sāk smieties. Un man uzreiz kļūst labāk — un es sāku šo to saprast. Trīs tūkstoši dolāru — tā ir valdī­bas izsludinātā atlīdzība par vīru, ko es sasēju ar savu siksnu un savu mutautu. Un tie trīs tūkstoši pieder man, jo es tam tipam iespēru pa galvu un sasēju rokas un kā­jas.

Pie mistera Kennana es vairs nestrādāju. Esmu bagāts vīrs. Trīs tūkstoši dolāru — visi man, un misters Ken­nans parūpējās, lai tie ar šautenēm nepaņem to, kas pie­nākas man, lai es to naudu dabūtu. Un tas viss par to, ka iespēru pa galvu vīram, kas cīnījās kā kuguārs! Re­dzat, kāda laime! Tā var gadīties tikai Amerikā. Es ļoti priecājos, ka aizbraucu no Itālijas un kļuvu par malkas cirtēju mistera Kennana rančo. Par tiem trim tūkstošiem nopirku šito viesnīcu Glenelenā. Zinu, ka ar viesnīcām var labi pelnīt. Kad biju mazs puika, manam tēvam Ne­apolē arī piederēja viesnīca. Tagad abas manas mei­tas mācās vidusskolā. Un pie automobiļa arī esmu ticis.

— Žēlīgais debesu tētīt! Viss rančo pārvērties par la­zareti! — divas dienas vēlāk iesaucās Villa Kennana, iz­iedama uz plašās terases, kur izstiepušies gulēja Hārlijs ar Džeriju, vienam kāja iešinēta, otram priekšķepa ieģip- sēta. — Un paraugieties uz Maiklu, — viņa turpināja, — jūs neesat vienīgie ar lauztiem kauliem. Nupat pār­baudīju viņa purnu — ja tas nav lauzts, tad tam vaja­dzētu būt pušu no triecieniem, ko suns saņēmis. Veselu stundu turēju viņam siltas kompreses uz deguna. Pa­skaties!

Maikls nekavējās sekot Villas aicinājumam. Satūkušo purnu, kas izskatījās visai smieklīgs, viņš piebāza Dže­rijam pie deguna, tad, apsveicinoties ar Hārliju, palun- cināja strupo ašteli un laimīgs saņēma atzinibu — glās­tošu roku sev uz galvas.

— To viņš ieguvis kaujā, — sacīja Hārlijs. — Tas tips slānījis viņu ar pātagu daudz reižu, vismaz tā stasta Pikolomīni, un droši vien viņam taisnība; protams, suns katru reizi, lēkdams svešajam klāt, dabūjis tieši pa degunu,

— Un Pikolomīni saka — Maikls neesot ne iesmilk­stējies, kad dabūjis sitienus, bet visu laiku skrējis līdzi un uzbrucis, — Villa jūsmīgi papildināja. — Padomā vien! Tāds neliels suņuks kā Maikls izrauj no segliem slepkavu, kuru nevarēja notvert desmitiem apbruņotu vīru!

— Mums viņš izdarījis vēl daudz vairāk laba, — Hār­lijs klusu piebilda. — Ja nebijis viņa un Džerija, tas vāj­prātīgais patiesi būtu izpildījis savu solījumu un pāršķē­lis man pakausi.

— Pats dievs mums dāvājis šos suņus! — Villa iesau­cās mirdzošām acīm un aši, sirsnīgi paspieda vīra roku. — Cilvēki vēl nav pilnīgi izpratuši, kāds brīnums ir suns, — viņa piebilda un strauji samirkšķināja plakstus, lai apvaldītu nodevīgo valgmi, kas kāpa acīs.

— Cilvēki arī nekad līdz galam nesapratīs, kāds brī­nums ir suns, — Hārlijs atteica, atbildēdams sievas ro­kasspiedienam.

— Un tagad-paklausies, ko mēs tev teiksim, — Villa smaidīdama sacīja. — Džerijs, Maikls un es. Mēs sle­peni vingrinājāmies, lai sagādātu tev pārsteigumu. Guli rāms un klausies! Tā būs garīga dziesma. Nesmejies! Būs tā, kā es teicu.

Sēdēdama uz soliņa, viņa paliecās uz priekšu, ievilka Maiklu sev starp ceļiem un ar abām plaukstām aptvēra suņa galvu, tā ka viņa purns skārās pie viņas matiem.

— Nu, Džerij! — viņa stingri uzsauca, kā to darītu dziedāšanas skolotājs, un Džerijs pagrieza galvu, sapro­toši skatījās uz saimnieci smejošām acīm un gaidīja.

Villa uzņēma dziesmu, un tūliņ abi suņi viņai pie­biedrojās, klusi, maigi gaudodami, ja par gaudošanu var saukt skaņas, kas bija tik liegas, klusas un pareizas. Un līdz ar dziesmu abiem suņiem atmiņā atgriezās viss, kas bija iegrimis Nebūtībā, un cauri Nebūtībai viņi aizdzie­dājās uz sen aizmirstu pasauli, skrēja atkal kopā ar zau­dēto baru un tomēr pilnīgi neaizmirsa saskarsmi ar ta­gadni un divkājaino dievieti, kuras vārds bija Villa, kura viņus mīlēja un dziedāja kopā ar viņiem.

— Nezin kādēļ mēs nevarētu dziedāt četratā, — sa­cīja Hārlijs Kennans' un piebalsoja no pilnas krūts.