Maikls,Džerija brālis

20. NODAĻA

Suns, tāpat kā zirgs, nelietīgu cilvēku padara vēl ne­lietīgāku. Volteru Meritu Emoriju, neģēli pēc dabas, vēl neģēlīgāku padarīja kāre iegūt savā īpašumā Maiklu. Ja nebijis Maikla, viņš būtu izturējies pavisam citādi. Būtu sarunājis ar Dotriju tā, kā Dotrijs ierosināja — kā bal­tais ar balto. Viņš būtu Dotriju par slimību brīdinājis un devis tam iespēju aizbraukt ar kuģi uz kādu dienvidjūru salu vai uz Japānu, vai kādu citu valsti, kur spitālīgos neizolē. Tas nebūtu nekāds noziegums pret šīm valstīm, jo nerunā pretī likumam un kārtībai, toties Dotrijs un Kveiks būtu paglābušies no Sanfrancisko mēra barakas, kur Emorijs savā neģēlībā bija abiem piespriedis ieslodzī­jumu uz visu mūžu.

Ja turklāt vēl ņem vērā izdevumus, ko prasīja bruņo­tas apsardzes turēšana pie barakas augu dienu un nakti, Volters Merits Emorijs būtu varējis ietaupīt Sanfrancisko pilsētas un štata nodokļu maksātājiem daudzus tūkstošus dolāru, ko varēja izmantot labāk, piemēram, paplašinot pārblīvētās skolas, sagādājot trūcīgo ļaužu bērniem labāku pienu vai ierīkojot parkus, lai smacīgo graustu iemītnieki varētu brīvāk elpot. Ja Volters Merits Emorijs būtu par to visu padomājis, tad ne tikai Dotrijs un Kveiks būtu aizbraukuši pa jūru jūrām, bet viņiem līdzi būtu aizbrau­cis arī Maikls.

Vēl nekad neviens ārsts nav tik ātri izvadījis pacientus, kas drūzmējas uzgaidāmajā istabā, kā Emorijs pēc tam, kad durvis aizvērās aiz abiem policistiem, kuri aizveda Dotriju. Pirms došanās ieturēt novēloto lenču ārsts Emo­rijs sēdās savā mašīnā un brauca uz ostas rajonu, lai uzmeklētu Bauheda mēbelētās istabas. Pa ceļam, izman­tojot savus politiskos sakarus, viņam izdevās paķert līdzi slepenpolicijas kapteini. Izrādījās, ka slepenpolicists tie­šām nepieciešams, dzīvokļa saimniece neparko negribēja atdot sava īrnieka suni. Bet slepenpolicijas kapteini Mil- likenu viņa pazina, tas viņas acīs simbolizēja likumisko varu, par kuru viņa īstenībā nenieka nezināja.

Kad Maiklu pavadā veda ārā no istabas, atskanēja žēla balstiņa no loga, kur tupēja mazs, balts kakadu.

— Kokijs! — tas sauca. — Kokijs!

Volters Merits Emorijs palūkojās atpakaļ un mirkli vilcinādamies apstājās.

— Putnam atsūtīšu vēlāk kādu pakaļ, — viņš paskaid­roja saimniecei, kas, vēl joprojām sekodama viņiem pa kāpnēm lejup un nedroši protestēdama, nepamanīja, ka slepenpolicijas kapteinis nevērīgi pametis vaļā Dotrija istabas durvis.

Taču Volters Merits Emorijs nebija vienīgais neģēlis, kuru kāre iegūt Maiklu padarīja vēl neģēlīgāku. Jahtklubā Harijs Delmars, atzvēlies dziļā ādas klubkrēslā un kājas iecēlis otrā tādā pašā dziļā ādas klubkrēslā, kvernēja pus­snaudā pēc pamatīga lenča, ko bija apvienojis ar bro­kastīm, un šķirstīja pēcpusdienas laikrakstu jaunākos iz­devumus. Ieraugot treknu virsrakstu ar nedaudzām tek­sta rindiņām zem tā, viņa acis iegailējās. Viņš pielēca kājās. Mirkli padomājis, atkal apsēdās, piespieda zvana pogu un, gaidīdams pienākam apkalpotāju, vēlreiz pār­lasīja virsrakstu un īso informāciju.

Traucoties taksometrā uz ostas rajonu, Harijam Del- maram rādījās zeltā mirdzošas vīzijas. Viņš pārmijus re­dzēja gan divdesmit dolāru monētas zeltā, gan Amerikas Savienoto Valstu naudas spiestuvē iespiestās banknotes, gan čeku grāmatiņas ar nogriešanai sagatavotiem kupo­niem. Un visas šis ainas kā mirguļojošā prizmā lūza pret asspalvainu Iru terjeru, kurš uz žilbīgi apgaismotām estrādēm, purnu izslējis, muti pavēris, dziedāja, dziedāja bez mitas, kā vēl neviens suns pasaulē nav dziedājis.

Kokijs pirmais atklāja, ka durvis pamestas vaļā, un sāka prātot (ja ar «prātošanu» var apzīmēt to putna ga­rīgo procesu, kas neizprotamā kārtā uztver apziņā jaunu ārējo iespaidu un liek to vai nu pieņemt, vai noraidīt at­karībā no tā, kas no jaunā iespaida gaidāms). Cilvēki dara to pašu, un daži to dēvē par «brīvu gribu». Kokijs, skatīdamies uz atvērtajām durvīm, patlaban apsvēra, vai nevajadzētu tuvāk aplūkot spraugu uz izeju plašajā pa­saulē un pēc tam izšķirties, vai varētu iedrošināties pa spraugu izlidot, kad viņa skatiens sastapās ar otra sprau­gas pētītāja skatienu ārpusē.

Acis, ko viņš ieraudzīja, bija ļaunīgas, dzeltenzaļas, un to redzokļi te izpletās, te sarāvās, skatienam šaudoties pa istabas gaišo klajumu un tumšajiem kaktiem. Kokijs tūdaļ nojauta briesmas — briesmas, kas draudēja ar Šausmu pilnu nāvi. Un tomēr Kokijs neko neuzsāka. Sir­sniņa viņam nodrebēja bailēs. Nekustēdamies, vienu aci pievērsiš spraugai, viņš ar otru uzmanīgi vēroja kārnā bezpajumtes kaķa acis un galvu, kas rēgojās spraugā kā parādība.

Šaudīgi, aši un piesardzīgi saraucoties un izplešoties, glūnīgā viltībā — ar melnajiem, vertikālajiem redzok­ļiem uz brīnišķīga zaļgandzeltena fona — acis pārbau­dīja istabu. Tad apstājās pie Kokija. Nākamajā mirklī galvas stāvoklis rādīja, ka kaķis pieplacis pie zemes un sastindzis gatavojas lēcienam. Gandrīz nemanāmi acīs iegūla izteiksme, kas līdzinājās sfinksas skatienam, pa­vērstam uz iztvīkušo, bezgalīgo tuksneša smiltāju. Likās, šīs acis tā raugas jau gadu tūkstošiem.

Tāpat sastinga arī Kokijs. Viņš neaizlaida vērīgajai acij priekšā plēvi, tupēja piešķiebtu galviņu, taču neviena spalviņa viņam neiedrebējās un nenodeva šausmas, kas viņu bija pārņēmušas. Abi radījumi sastinguši vēroja viens otru kā mednieks medījumu, kā plēsoņa laupījumu, kā gaļas ēdājs gaļu.

Tā viņi lūkojās viens uz otru vairākas minūtes, līdz galva durvīs pagriezās un nozuda. Ja putns prastu at­viegloti nopūsties, Kokijs šai bridi būtu nopūties. Bet viņš pat nepakustējās, klausīdamies lēnos, šļūcošos cilvēka so­ļos, kas noskanēja gaitenī, līdz pēdīgi izgaisa.

Pagāja vēl dažas minūtes, un rēgs tikpat negaidot pa­rādījās no jauna, taču šoreiz tā nebija galva vien — istabā ieslīdēja viss lokanais augums un apstājās plān- vidū. Acis liptin pielipušas Kokijam, augums nekustīgs, vienīgi garā aste aprauti, nikni, bet vienmuļi šaudījās no vienas puses uz otru.

Nenovērsis acu no Kokija, kaķis lēnām līda tuvāk, līdz sešas pēdas atstatu apstājās. Vienīgi aste šaudījās, un vienīgi acis zalgoja kā dārgakmeņi gaismā, kas krita no loga, bet melnās zīlītes bija sarāvušās tikko saredzamā šaurā svītriņā.

Un Kokijs, kurš gan neizprata nāves būtību, kā to iz­prot cilvēks, tomēr nojauta, ka drausmīgā kārtā tuvojas gals. Vērodams kaķi lēnām gatavojamies lēcienam, ma­zais, drosmīgais dzīvības kamoliņš kļuva neuzticīgs sa­vai dabai un pirmo reizi mūžā ļāvās saprotamām un pie­dodamām nāves bailēm.

— Kokijs! Kokijs! — viņš žēli iebrēcās, vērsdamies pie aklajām, nejūtīgajām sienām.

Tas bija sauciens visai pasaulei, visiem stiprajiem un varenajiem, visām divkājainajām būtnēm, galvenokārt stjuartam un Kveikam, sauciens Maiklam. Un tā saturs būtu tulkojams šādi: «Tas esmu es, Kokijs! Esmu ļoti sīciņš, ļoti trausls, un šis briesmonis grasās mani iznīci­nāt, bet es mīlu gaišo, skaisto pasauli, es gribu dzīvot, vēl ilgi gribu dzīvot gaismā, un esmu tik gaužām sīciņš, bet labs putniņš ar labu sirsniņu un nespēju pretoties šim milzīgajam, spalvainajam, badīgajam zvēram, kas mani tūliņ aprīs, un es saucu — palīgā, palīgā, palīgā! Es esmu Kokijs! Visi mani pazīst. Esmu Kokijs!»

To visu un vēl daudz vairāk pauda divkāršais brēciens: — Kokijs! Kokijs!

Taču aklās sienas neatsaucās — un neatsaucās gaite­nis, neatsaucās lielā pasaule, un, kad pirmās bailes no­rima, mazais Kokijs atkal atguva drosmi. Nekustēdamies viņš tupēja uz palodzes un, galviņu piešķiebis, ar vienu aci nemirkšķinādams, raudzījās uz savas cilts mūžseno ienaidnieku, kas atradās turpat uz grīdas, tik tuvu, tik baismīgi tuvu.

Cilvēciskā skaņa putna balsī tā bija pārsteigusi bezpa- jumtes kaķeni, ka tā aprāvās, pieglauda ausis, aizmirsa lēcienu un lēnām palīda pa grīdu gabaliņu uz priekšu.

Klusumā, kas valdīja, zila mēslu muša, dobji dūcot, laidelējās gar loga rūti, bieži ar troksni atsizdamās pret stiklu, parādīdama, ka arī tā pārdzīvo traģēdiju — gluži kā cietumnieks, kurš ar mulsinošu, caurspīdīgu sienu not slēgts no krāšņās pasaules — tik tuvas, tik saredzamas.

Arī bezpajumtes kaķenei dzīvē bija savi grūtumi un ciešanas. Viņu mocīja bads, sāpēja tukšie tesmeņi, kuriem vajadzēja piebriest, lai pabarotu septiņus mazos pīkstu- līšus, viņas līdziniekus, kam vēl nebija atvērušās acis un kas ērmoti grīļojās uz tievajām, nedrošajām kājelēm. Tos viņai atgādināja skaudrās sāpes un instinkta balss; tos viņai atgādināja arī vīzija, ko izraisīja smalks, noslēpu­mains process smadzenēs; viņa redzēja kaķēnus aiz sa­lauztajiem režģiem pretī ventilatora šahtai tumšajā sa­slauku kaktā zem kāpnēm, kur viņa bija slepus ierīkojusi migu un apbērnojusies.

Kaķēni un mokošais izsalkums piešķīra viņai jaunu drosmi, viņas augums saspringa un nomērīja attālumu lēcienam. Bet Kokijs pa to laiku bija pilnīgi atguvies.

— Velns lai parauj! Velns lai parauj! — viņš no visa spēka kareivīgi iekliedzās, izbozis spalvas un kā īsts va­ronis izriezis krūtis pret kaķeni, un tā neviļus pieplaka pie grīdas, pieglauda ausis vēl ciešāk un, asti šaudīdama, pagrieza galvu vispirms uz vienu, tad uz otru pusi, ar skatienu pārmeklēdama vistumšākos kaktus, no kuriem būtu varējis atskanēt šis cilvēka balss sauciens.

Drošības labad bezpajumtes kaķene to visu darīja, kaut gan viņas jutekļi skaidri liecināja, ka cilvēka balss ska­ņas nāk no mazā, baltā putna uz palodzes.

Zilā muša atkal atsitās pret cietuma neredzamo sienu. Kārnā kaķene saspringa un, pēkšņā apņēmībā lēkdama, nokļuva uz palodzes tieši tai vietā, kur Kokijs bija atra­dies pirms sekundes desmitdaļas, Kokijs pašāvās nostāk, taču tajā pašā mirklī kaķene cirta tam sāniski ar ķepu — un Kokijs pacēlās stāvu gaisā, drudžajni plivinādams spārniņus, kas tik maz bija raduši lidot. Kaķene saslējās pakaļkājās un pameta priekšķepu uz augšu apmēram tā, kā bērns sviež cepuri, lai noķertu tauriņu. Taču kaķenes ķepa bija smaga un nagi izlaisti kā asi āķi.

Gaisā trāpīts, mazais lidonītis sabruka, trauslā apara­tūra notrīsēja un salūza, un Kokijs, baltajām spalvām pajūkot, nokrita uz grīdas. Spalvas kā sniegpārslas lēnām virpuļoja lejup, un, kad kaķene kā svina pika metās zemē no palodzes, dažas sniegpārsliņas aizķērās tai kažokā, satraucot viņas jau tā pārkairinātos nervus, tā ka viņa pieplaka vēl zemāk pie grīdas, aši, nemierīgi paraudzījās visapkārt un ausījās, vai kaut kur tuvumā nedraud bries­mas.