Maikls,Džerija brālis

29. NODAĻA

— Laikam vajadzēs taisīties no viņa vaļā, — Kolinzs teica Džonijam. — Droši vien Delmaram bija taisnība, apgalvojot, ka viņš ir pārāks par visiem, bet es neprotu to izdibināt.

To Kolinzs sacīja pēc tam, kad viņam atkal bija iznā­kusi cīņa ar Maiklu. Maikls, īdzīgāks nekā jebkad, piede­vām bija kļuvis arī nikns un gandrīz neizaicināts uzbruka cilvēkam, ko ienīda, un, lai arī vienmēr cieta neveik­smi, viņam tomēr izdevās iecirst zobus nīstajā pretiniekā, par ko saņēma vairākus belzienus pa žokļiem.

— Ļoti iespējams, ka šis suns ir īsta zelta dzīsla, — Kolinzs prātoja, — bet, lai mani pakar, neprotu atrast ceļu uz to. Viņš kļūst ar katru dienu neciešamāks. Pa­skaties uz viņu! Par ko viņš man tagad uzbruka? Es vi­ņam nekā ļauna nedarīju. Drīz viņš kļūs tik negants, ka sāks uzbrukt pat policistiem.

Pēc brītiņa pie Kolinza pienāca viens no viņa pansio­nāriem, cirtains jauneklis, kas Sīdarvaildā trenēja trīs dresētus leopardus cirka numuram, un lūdza Kolinzu pa­gādāt viņam erdelterjeru.

— Man palicis viens pats, — viņš paskaidroja, — un bez diviem suņiem es nejūtos drošs.

— Kas tad notika otrajam? — meistardresētājs apvai­cājās.

— Mans lielākais leopards Alfonso šorīt kļuva negants un briesmīgi apstrādāja suni. Man nekas cits neatlika kā izbeigt viņa mokas. Nabags bija uzšķērsts kā zirgs vēršu arēnā. Bet mani viņš ar to izglāba. Ja nebūtu bijis tā suņa, man būtu klājies plāni. Alfonso aizvien biežāk uz­nāk tādi melnie brīži. Šis jau ir otrais suns, kuru viņš nogalina, gribēdams uzbrukt man.

Kolinzs papurināja galvu.

— Erdelterjera man nav, — viņš sacīja, bet tad ierau­dzīja Maiklu. — Pamēģiniet šo īru terjeru, — viņš ieteica. — Pēc dabas tie diezgan līdzīgi erdeļiem. Diezgan tuvu rada.

— Es gan uzticos tikai erdeļiem, kad jāstrādā ar plē­soņām, — leopardu dresētājs iebilda.

— īru terjeri strādā ar lauvām. Piemēram, šis. Pavēr­tējiet augumu un svaru! Un, ticiet man, drosmes viņam netrūkst. Viņš nenobīsies ne no kā. Izmēģiniet! Es jums viņu aizdošu. Ja suns jums derēs, pārdošu to par lētu naudu. Iru terjers ar leopardiem būs kaut kas jauns.

— Ja viņš ar lielajiem kaķiem meklēs kašķi, tad var atvadīties no dzīves, — Džonijs sacīja Kolinzam, kad leo­pardu dresētājs aizveda Maiklu,

— Ko lai dara, arēna varbūt zaudēs spožu zvaigzni,— Kolinzs noteica, plecus paraustīdams, — bet vismaz man viņš būs no kakla nost. Ja suns kļūst par tadu rugum- podu, ar viņu ir cauri. Ar tādu nekas vairs nav iesākams. Man tādi gadījušies arī agrāk.

Un Maiklu aizveda iepazīties ar Džeku, pie dzīvības palikušo erdelterjeru, un sākt kārtējo mēģinājumu ar leo­pardiem. Lielajos, plankumotajos kaķos Maikls uzreiz no­jauta mūžsenu ienaidnieku un vēl nebija iedzīts krātiņā, kad kakla āda nervozi saspringa un uz muguras katrs matiņš saslējās. Mirklis, kad krātiņā ieveda jaunu suni, bija satraukuma pilns visiem notikuma līdzdalībniekiem. Cirtainais leopardu dresētājs, kurš afišās dēvējās par Raulu Kaslemonu, bet draugu vidū tika saukts par Ralfu, jau atradās krātiņā. Ar viņu kopā tur bija erdelterjers, bet ārpusē stāvēja vairāki ar dzelzs pīķiem un garām dakšām apbruņoti vīri. Šos ieročus, kas tika turēti gata­vībā, viņi ik pa brīdim iegrūda pa režģu starpu krātiņā, lai biedētu leopardus, kurus pret pašu gribu spieda mēģi­nāt priekšnesumu.

Par Maikla nelūgto ierašanos zvēri jau pirmajā mirkli izrādīja sašutumu sprauslādami, garās astes šaudīdami un gatavodamies lēcienam. Taču dresētājs tūliņ uzsauca asu komandu un pacēla pātagu, bet ārpusē stāvošie vīri pacēla pīķus un biedējot stūma tos pa režģu starpu krā­tiņā. Leopardi, rūgtā pieredzē iepazinuši dzelzs garšu, palika pieplakuši guļam, sprauslāja un nikni kulstīja astes.

Maikls nebija gļēvulis, viņš neslēpās, glābiņu meklē­dams, cilvēkam aiz muguras. Bet viņš bija arī pārāk sa­prātīgs, lai pats uzbruktu milzīgajiem radījumiem. Viņš tikai, spalvu sabozis, stīvām kājām pārslāja šķērsām pāri visam krātiņam, pagriezās tieši pret bīstamajiem zvēriem un tikpat stīvi aizgāja atpakaļ un nostājās blakus Dže- kam, kas sasveicinādamies viņu laipni apostīja.

— Tas ir īstais, — dresētājs nomurmināja nervozi sa­springtā balsī, — to viņi nenobeigs.

Situācija bija gaužām saspīlēta, un Ralfs izturējās ļoti piesardzīgi, neatļāvās straujas kustības un visu laiku pa­turēja acīs gan leopardus un suņus, gan ārpusē stāvošos vīrus ar pīķiem un dakšām. Viņš piespieda mežonīgos ka­ķus piecelties un pašķirties. Paklausot viņa komandai, Džeks iegāja leopardu vidū, bet Maikls neaicināts — no brīvas gribas viņam sekoja. Tāpat kā Džeks, viņš visu laiku ļoti uzmanīgi vēroja apkārtni.

Viens leopards — Alfonso — piepeši Maiklam nikni uzšņāca. Suns nesatrūkās, tikai vēl vairāk saboza spalvu, atžņieba zobus un klusi ieņurdējās. Tai pašā mirklī Al­fonso draudošā tuvumā parādījās pirmais dzelzs pīķis — un leoparda dzeltenās acis pārmijus paraudzījās uz Maiklu un uz pīķi, un zvērs neuzbruka.

Pirmā diena bija visgrūtākā. Pēc tam leopardi pie­ņēma Maiklu, tāpat kā bija pieņēmuši Džeku. Nekādu mī­lestību un laipnību, protams, ne viena, ne otra puse neiz­rādīja. Maikls drīz saprata, ka šeit cilvēki un suņi nostā­jušies pret kaķiem un ka cilvēkiem un suņiem jāturas kopā. Ik dienu viņš stundu vai divas pavadīja krātiņā, vē­rojot mēģinājumu, kurā viņam un Džekam vienīgais darbs bija modri stāvēt sardzē. Lāgiem, kad leopardi likās la­bākā prātā, Ralfs pat sadrošināja abus suņus apgulties. Toties citās dienās viņš visu laiku uzmanīja, lai suņi būtu ik mirkli gatavi mesties starp viņu un iespējamiem uz­brucējiem.

Pārējo laiku Maikls pavadīja savā plašajā nodalījumā kopā ar Džeku. Viņi tika labi aprūpēti, kā jau visi dzīv­nieki Sīdarvaildā, tika bieži sukāti un turēti tīrībā. Dže­kam bija tikai trīs gadi, un šādam vecumam viņš bija ļoti rāms. Vai nu viņš nekad nebija pratis rotaļāties, vai arī bija pilnīgi aizmirsis, kā to dara. No otras puses, viņš bija labsirdīgs un miermīlīgs un neatbildēja, kad Maikls sākumā gribēja uzsākt ķildu. Arī Maikls drīz vien pārtrauca agresīvos mēģinājumus un labprāt pacieta mie­rīgo kopdzīvi. Viņi nekādi neizrādīja savu draudzību. To­mēr abiem suņiem patika stundām gulēt nomodā, baudot vienam otra tuvumu.

Dažkārt Maikls dzirdēja Sāru kaut kur tālumā ar kādu strīdamies un raidām saucienus, kas nepārprotami bija domāti viņam. Reiz viņai izdevās izbēgt no uzrauga un sastapt Maiklu, kad tas nāca ārā no leopardu krātiņa. Ar spalgu prieka spiedzienu tā metās Maiklam ap kaklu, cieši piekļāvās un ķērcošā balsī sāka histēriski sūdzēt bēdas, kas viņai uzbrukušas ilgajā atšķirtības laikā. Leopardu dresētājs iecietīgi viņiem atļāva brītiņu pakavēties kopā. Bet Sāras uzraugs atrāva pērtiķīti nost, lai gan tā cieši turējās Maiklam ap kaklu, visu laiku spiegdama kā ne­gudra. Kad beidzot viņus izšķīra, Sāra mežonīgā nik­numā uzklupa savam uzraugam, kas nepaguva viņu lai­kus satvert aiz kakla siksnas, un dziļi iekoda tam īkšķī un rokas locītavā. Sī aina varen sasmīdināja visus ska­tītājus, bet Sāras spiedzieni un brēcieni tā satrauca leo­pardus, ka tie sprauslādami nikni metās krātiņa režģos. Kad Sāru nesa projām, viņa klusi, žēli raudāja kā līdz sirds dziļumiem sasāpināts bērns.

Kaut arī Maiklam bija labi panākumi darbā ar leopar­diem, Rauls Kaslemons tomēr viņu no Kolinza neatpirka. Pagāja vēl dažas dienas, un tad kādu rītu rēkoņa un mil­zīga kņada zvēru sektorā sacēla kājās visu arēnu. Uztrau­kums, kas sākās ar revolvera šāvieniem, drīz pārņēma vi­sus. Lauvas sāka rēkt un daudzie suņi neprātīgi riet. Visus mēģinājumus pārtrauca, jo dzīvnieki bija pārāk uzbudi­nāti, lai koncentrētos darbam. Vairāki vīri — viņu vidū arī Kolinzs — aizskrēja zvēru novietnes virzienā. Sāras uzraugs nometa zemē pavadu un skrēja līdzi.

— Varu saderēt, ka tas ir Alfonso! — Kolinzs uzsauca palīgam, kas skrēja kopā ar viņu. — Ralfam klāsies plāni.

Kad Kolinzs pieskrēja, gandrīz viss jau bija beidzies un tuvojās kulminācija. Kaslemonu pašreiz vilka ārā no krātiņa, un Kolinzs pieskriedams redzēja, kā vīri viņu nomet zemē, lai pagūtu aizcirst krātiņa durvis. Krātiņā uz klona drausmīgā cīņā bija saķērušies Alfonso, Džeks un Maikls — tādā kamolā, ka bezmaz nevarēja atšķirt, kas tur īsti cīnās. Cilvēki lēkāja ārpusē ap krātiņu, bak­stīja kamolu ar pīķiem, cenšoties cīkstoņus izšķirt. Krātiņa tālākajā kaktā abi pārējie leopardi laizīja brūces, šņāca un sita ar ķetnām pa dzelzs pīķiem, kas tiem liedza pie­dalīties kautiņā.

Sāras ierašanās un notikumi, kas tai sekoja, norisinā­jās dažās sekundēs. Vilkdama līdzi pavadu, mazā, zaļā pērtiķīte, astainā sievišķīgā būtne, kas pazina mīlestību un histēriju un bija attāla rada cilvēku cilts sievietēm, zibenīgi uzrausās pa dzelzs režģiem un pa režģu starpu iespiedās krātiņā. Tai pašā mirklī kamols uz klona pa­juka. Spēcīgs trieciens, kas varēja viņu arī sašķaidīt, Maiklu iesvieda krātiņa tuvākajā kaktā, un viņš palika tur guļam, mēģināja pietraukties kājās, tomēr turpat at­kal sabruka, jo no stipri sakostā un saplosītā pleca auma­ļām tecēja asinis. Sāra vienā lēcienā bija viņam klāt, apskāva viņu abām roķelēm un kā māte bērnu piespieda pie plakanajām, spalvainajām krūtīm. Kad Maikls centās atbrīvoties no skavām un nostāties uz sakostās priekš­kājas, Sāra viņu skarbā maigumā izbāra un visiem spē­kiem centās atturēt no kautiņa, vienlaikus niknumā zibo­šām acīm raidīdama negantus lāstus leopardam.

Sānos iespiedies dzelzs pīķis lielo leopardu saniknoja vēl vairāk. Viņš trieca pīķim ar ķetnu, bet, kad nespēja to atvairīt, metās tam virsū un iekodās ar zobiem dzelzī. Ar nākamo lēcienu viņš ieklupa krātiņa režģos un ar vienu ķetnas vēzienu pārplēsa roku uzraugam, kas viņu bija bak­stījis ar pīķi. Pīķis nokrita zemē, un ievainotais atlēca sā­nis. Alfonso drāzās atpakaļ pie Džeka — nožēlojama pre­tinieka, kas tobrīd vairs tikai elsa un raustījās agonijā.

Maikls tomēr kaut kā bija nostājies uz trim veselajām kājām un visiem spēkiem mēģināja atraisīties no Sāras apskāviena un steberēt uz priekšu. Satracinātais leopards jau gatavojās lēcienam, kad viņu atkal aizkavēja dzelzs pīķis. Šoreiz viņš tūliņ bruka virsū cilvēkam un tādā negantībā ieķērās režģos, ka sadrebēja viss krātiņš.

Piesteidzās vēl citi vīri ar dzelzs pīķiem, bet Alfonso nebija savaldāms. Sāra redzēja zvēru tuvojamies un spie­dza, cik spalgi vien spēja. Kolinzs izrāva kādam palīgam no rokas revolveri.

— Nešaujiet! — iekliedzās Kaslemons, sagrābdams Ko­linza roku.

Leopardu dresētājs bija briesmīgi apstrādāts. Viena roka viņam nevarīgi karājās gar sāniem, bet no ievainojuma galvā acīs tecēja asinis; viņš centās tās noslaucīt pret Kolinza plecu, lai kaut ko spētu saredzēt.

— Leopards pieder man, — viņš pretojās, — un ir simt slimu pērtiķu un nīgru īru terjeru vērts. Gan mēs arī vi­ņus izvilksim no krātiņa! Ļaujiet… Lūdzu, vai kāds ne­izslaucītu man acis, es nekā neredzu. Esmu izšāvis visas tukšās patronas. Vai kādam vēl nav dažas?

Vienu mirkli Sāra gribēja iespraukties starp Maiklu un leopardu, kuru vēl joprojām atturēja dzelzs pīķi, bet nā­kamajā mirklī pagriezās tieši pretī milzu kaķa atplestajai rīklei, it kā ar saviem spiedzieniem cerētu uzbrucēju iebiedēt vai atturēt.

Maikls, vilkdams pērtiķiem līdzi, ņurdēdams, saboztu spalvu pameimuroja uz trim kājām pāris soļu uz priekšu, taču ievainojums plecā bija tik smags, ka suns pakrita. Un tad Sāra paveica savu varoņdarbu. Ārprāta niknuma iekliegdamās, viņa ielēca drausmīgajam kaķim tieši purna, plēsdama un skrāpēdama ar visām četrām, bet ar zobiem iekozdamās tam ausī. Pārsteigtais leopards pacēlās pa­kaļkājās un ar priekšķetnām pūlējās noraut mazo velnēnu, kas neparko nelaidās vaļā.

Mazās, zaļās pērtiķītes cīņa un dzīve ilga tikai sekun­des desmit. Bet Kolinzam ar to pietika, lai atgrūstu krā­tiņa durvis, satvertu Maiklu aiz pakaļkājas un izrautu ārā.