Maikls,Džerija brālis

3. NODAĻA

Taču atgriezīsimies pie Maikla. Pacelts gaisā, nodots neredzamās rokās, kas viņu ievilka pa nelielu spraugu gaišā telpā, Maikls sāka skatīties apkārt, cerēdams ierau­dzīt Džeriju. Bet Džerijs tai brīdī, kamolā saritinājies, gulēja pie Villas Kennanes gultas uz «Ariela» līganā klāja, kad glītā jahta, atstājusi aiz sevis Sortlandu salas un Jaungvineju, nokļuvusi spirgtajā pasātu joslā, ar smailo priekšgalu vagoja guldzošos jūras ūdeņus ar vien­padsmit mezglu ātrumu. Maikls tātad ieraudzīja nevis Džeriju, kuru pēdējoreiz bija sastapis uz kuģa klāja, bet gan Kveiku.

Kveiku? Ko lai saka — Kveiks bija Kveiks, radījums, kas pēc izskata atšķīrās no visiem cilvēkiem daudz vai­rāk, nekā pārējie cilvēki atšķiras cits no cita. Pa dzīves jūru vēl nekad nav kuģojis ērmīgāks izdzimtenis. Pēc cil­vēku parastās laika skaitīšanas viņam bija septiņpadsmit gadu; bet viņa kārnajā sejā, grumbu izvagotajā pierē, iekritušajos deniņos un dziļi iegrimušajās acīs atspogu­ļojās vesels gadsimts. Uz tievajām kājelēm, uz lieliem, kas bija kā salmiņi — ar izkaltušu ādu apvilkti kauli pa­visam bez muskuļiem —, balstījās resns rumpis. Apaļais, izplūdušais vēders turējās uz platiem, masīviem gurniem, un pleci bija plati kā Heraklam. Taču, paraugoties no sāniem, atklājās, ka pleci ir šļaugani un krūtis plakanas. Gandrīz radās iespaids, ka viņa ķermenis veidots divās dimensijās. Rokas bija tikpat tievas kā kājas, un Maik­lam viņš pirmajā mirklī šķita liels, melns, resnvēderains zirneklis.

Pāris mirkļos Kveiks žigli saģērbās, ieslīdēja buraudekla biksēs un uzvilka matroža blūzi — tērpu, kas no ilgas valkāšanas bija noskrandis un aplēkšķējis. Divi kreisās rokas pirksti viņam bija sagriezušies līki, taisnus tos ne­varēja atliekt; zinātājs tūliņ būtu pateicis, ka tas norāda uz lepru. Kaut arī Kveiks piederēja Degam Dotrijam tik­pat neapstrīdami kā par lielu naudu nopirkts vergs, stjuartam nebija ne mazākās nojausmas, ka kroplie pirk­sti ar sairušajiem nerviem liecina par drausmo slimību.

Dotrijs Kveiku bija ieguvis visai vienkārši. Karaļa Vil­jama salā, kas ietilpst Admiralitātes salu grupā, Kveiks, runājot Klusā okeāna dienviddaļas žargonā, bija «meties uz galvas no mola». Citiem vārdiem sakot, ar visu lepru un pārējiem jaukumiem ielēcis tieši Dega Dotrija skavās. Klaiņodams piekrastes biezoknī pa iezemiešu iemītajām takām un ierastā kārtā meklēdams, vai nevarētu ko de­rīgu pievākt, viņš pievāca Kveiku. Un pievāca tādā brīdī, kas Kveikam bija kritiskāks par kritisku.

Divu ļoti enerģisku, ar ugunī ārdētiem šķēpiem apbru­ņotu jaunekļu vajāts, Kveiks, ar tievajām kājelēm neti­cami ātri tenterēdams, nespēkā nokrita Dotrijam priekšā un palūkojās viņā ar medību suņu trenkta briedēna izmi­sīgi lūdzošām acīm. Dotrijs, ne mirkli nekavējies, iz­sprieda tiesu, un, jāteic, tiesa bija barga; viņš neprātīgi baidījās no dažādiem mikrobiem un baciļiem, un, kad abi enerģiskie jaunekļi grasījās uzšķērst viņu ar saviem ne­tīrajiem, aprūsējušajiem šķēpiem, viņš izrāva vienam šķēpu no rokām un pasita to padusē, bet otru jaunekli ar pamatīgu belzienu pa žokli noguldīja zemē. Mirkli vē­lāk arī tas jauneklis, kam viņš bija izrāvis šķēpu, pie­biedrojās pirmajam nemaņas snaudā.

Šķēpu ieguvums vien vecīgo stjuartu neapmierināja. Kamēr izglābtais Kveiks viņam pie kājām joprojām kunk­stēja un šļupstēja pateicības vārdus, viņš pārmeklēja gu­ļošos, kuriem gan nekā nebija mugurā. No drēbēm viņš tātad neieguva ne skrandas, toties noņēma abiem no kakla pa delfīna zobu virtenei, katru zelta soverēna vēr­tībā. Vienam kailajam jauneklim viņš izvilka no biezam suseklim līdzīgā matu ērkuļa ar roku grebtu smalkzo- bainu ķemmi, kas bija izrotāta ar perlamutra inkrustāci- jām; vēlāk viņš to kādā Sidnejas antikvariātā pārdeva par astoņiem šiliņiem. Viņš guļošajiem nolaupīja arī no kaula darinātās ausu un deguna rotas, noraisīja pusmē­ness veidā izgrebtos gliemežvāku krūšu rotājumus, kas bija četrpadsmit collu plati un pārdodami par piecpadsmit šiliņiem jebkurā pasaules malā. Abus šķēpus viņam at­pirka tūristi Morsbijas ostā par pieciem šiliņiem katru. Uzturēt sešu kvartu dzērāja reputāciju ar stjuarta algu vien ir pārāk grūti.

Kad viņš pagriezās, lai pamestu enerģiskos jaunekļus, kas, samaņu atguvuši, vēroja viņu spožām, zibsnīgām meža zvēru acīm, Kveiks sāka iet viņam pakaļ, turklāt tik tuvu, ka vai mina uz papēžiem. Viņš uzkrāva Kvei- kam visas trofejas un lika rādīt ceļu pa džungļu taciņu uz piekrasti. Visu atlikušo ceļa gabalu Degs Dotrijs savā nodabā smējās un grudzināja, skatīdamies uz savu laupī­jumu un Kveiku, kas zvalstīdamies steberēja pa priekšu kā alus mučele uz tieviem steķīšiem.

Nonācis uz tvaikoņa, toreiz viņš strādāja uz «Koks- pera», Dotrijs pierunāja kapteini ieskaitīt Kveiku kuģa komandā par stjuarta palīgu ar desmit šiliņu mēnešalgas. Tad viņš arī dabūja dzirdēt Kveika stāstu.

Viss bija sācies ar cūku. Abi enerģiskie jaunekļi bija brāļi no kaimiņu ciema, un viņiem piederējusi cūka — to Kveiks stāstīja drausmīgā dienvidjūru angļu valodas žar­gonā. Viņš, Kveiks, nekad neesot to cūku redzējis. Ne­esot pat nekā par to zinājis, pirms cūka nobeigusies. Abi jaunekļi savu cūku mīlējuši. Bet kas par to? Kveikam gar to nebijis nekādas daļas: ne viņš ko zinājis par brāļu mīlestību uz cūku, ne par pašu cūku.

Pirmoreiz viņš kaut ko uzdzirdis tikai tad, kad ciemā paklīdušas baumas, ka cūka nobeigusies un kādam par to vajadzēšot samaksāt ar dzīvību. Nē, tas viss esot gluži pareizi, viņš paskaidroja stjuartam, kad tas brīnījās. Tāda paraša pastāvot. Ja cilvēkam nobeidzas mīļota cūka, tad viņam saskaņā ar parašu kāds jānogalina, vienalga, kas, bet jānogalina. Labāk, protams, ja piebeidz to, kas cūkai piebūris slimību. Bet, ja nu šis negadās ceļā, tad derīgs arī kurš katrs cits. Un tā nu Kveiks ticis izrau­dzīts par asinsupuri.

Degs Dotrijs klausīdamies izdzēra vēl septīto kvartu, jo viņu pārlieku aizrāva tumšo džungļu notikuma drūmā romantika, kad ķeras pie dzīvības gluži svešam cilvēkam tādēļ vien, ka nobeigusies cūka.

Uz ceļa izsūtītie izlūki, turpināja Kveiks, pastāstījuši, ka tuvojas bēdu nomāktie cūkas īpašnieki, tādēļ visi sa­bēguši mežā un uzrāpušies kokos — visi, tikai ne Kveiks, kurš nespēj kokā uzrāpties.

— Dieva vārds, es to cūku nav noskatījis ar ļaunu acs.

— Dieva vārds, — sacīja Degs Dotrijs, — tu būsi gan to cūku nobūris. Tu taču izskaties pēc īsta velna. Katram kļūst nelabi, uz tevi paraugoties. Es arī laikam drīz sa­slimšu.

Stjuartam kļuva par paradumu aizvien, kad sestā pu­dele gāja uz beigām, pirms gulētiešanas likt Kveikam atkārtot savu stāstu. Tas lika atcerēties zēna gadus, kad viņu aizrāva stāsti par cilvēkēdājiem tālās zemēs un viņš sapņoja kādreiz to visu skatīt pats savām acīm, Un nu — viņš savā nodabā pasmējās — viņš nokļuvis tālajās ze­mēs un iemantojis īstu cilvēkēdāju sev par vergu.

Kveiks patiesi bija Dotrija vergs, it kā viņš to būtu nopircis vergu izsolē. Vienalga, uz kuru Bērnsa un Filpa rēderejas kuģi Dotrijs pārgāja, viņš allaž prata panākt, lai Kveiku atstāj viņam par palīgu ar parasto desmit šiliņu algu. Kveikam piekrišanu neviens neprasīja. Pat Austrālijas ostās Dotrijam nevajadzēja uzmanīt, lai Kveiks neaizbēg. Par to gādāja Austrālijas «tikai balto» politika. Neviens tumšādainais — malajietis, japānis vai polinē­zietis — nedrīkstēja izkāpt krastā, neiemaksājis valdībai simt mārciņu drošības naudas.

Ari citas salas, kur piestāja «Makembo», nemodināja Kveikā ilgas aizbēgt. Karaļa Viljama sala — vienīgā pa­zīstamā vieta — kalpoja viņam par mērauklu visām pārē­jām salām. Un, tā kā Karaļa Viljama salu apdzīvoja cilvēkēdāji, viņam atlika vienīgi secināt, ka arī citās sa­lās ēdienu karte ir tāda pati.

Tāpat kā senāk «Kokspera», arī «Makembo» piestāja Karaļa Viljama salā ik pēc desmit nedēļām; visbriesmī­gākais, ar ko Dotrijs mēdza Kveikam draudēt, bija solī­jums izcelt viņu krastā un atstāt tur, kur abi enerģiskie jaunekļi vēl joprojām apraudāja savu cūku. Un patiesi — tiem bija kļuvis par paradumu ikreiz, kad «Makembo» izmeta enkuru, pieirties pie kuģa un nikni vaikstīt seju uz Kveiku, kurš no klāja tikpat nejauki vaikstījās pretī. Dotrijs pat uzmundrināja šo laipnību apmaiņu ar grima­sēm, lai uz visiem laikiem izdzēstu Kveikā cerību kādreiz atgriezties dzimtajā ciemā.

Patiesību sakot, Kveiks nemaz neilgojās pamest savu kungu, kurš galu galā bija diezgan lādzīgs un nekad nepacēla roku pret viņu. Sākumā Kveiku ļoti mocīja jū­ras slimība, bet, tā kā vēlāk viņš vairs nekad nekāpa krastā, lai šī liga neuzkristu no jauna, viņam šķita, ka atradis paradīzi zemes virsū. Viņam vairs nevajadzēja sāpīgi pārdzīvot nespēju rāpties kokos, jo uz kuģa nedrau­dēja nekādas briesmas. Katru dienu viņš dabūja paēst, cik gribas, turklāt brīnišķīgu ēdienu. Nevienam viņa ciemā pat sapnī nerādītos gardumi, kādus viņš baudīja diendienā. Tas viss palīdzēja pārvarēt vārās ilgas pēc dzimtās vie­tas, un viņš bija laimīgākais cilvēks, kāds jebkad ku­ģojis pa jūrām.

Tātad Kveiks ievilka Maiklu pa kuģa iluminatoru Dega Dotrija kajītē un gaidīja, kamēr šis cienījamais cilvēks apies apkārt un ienāks pa durvīm. Pārlaidis ašu skatienu kajītei, apostījis guļamlāvu un pabāzis degunu zem tās, pārliecinādamies, ka Džerija šeit tomēr nav, Maikls pie­vērsās Kveikam.

Kveiks centās izturēties draudzīgi. Viņš iegrudzinājās, lai skaidrāk izrādītu savu miermīlību, bet Maikls nikni ieņurdējās, paskatīdamies uz melnādaini, kurš bija iedro­šinājies viņam pieskarties —< viņam bija mācīts uzskatīt to par apgānījumu — un tagad vēl iedrošinājās uzrunāt viņu, kas atzina vienīgi baltos dievus.

Kveiks uz aso noraidījumu atbildēja ar muļķīgu ķiķi­nāšanu un gribēja iet uz durvju pusi, lai tās atvērtu, kad ieradīsies viņa kungs. Taču, tikko viņš grasījās spert pirmo soli, Maikls metās virsū viņa kājai. Kveiks naski parāva kāju atpakaļ, un Maikls nomierinājās, tomēr tur­pināja viņu modri vērot. Ko suns zināja par šo dīvaino melnādaino? Vienīgi to, ka visi melnie stingri jāuzmana, ja baltā kunga nav klāt. Kveiks lūkoja uzmanīgāk pa­virzīties tuvāk durvīm, bet Maikls viltību uzminēja un, spalvu saslējis, ar ņurdieniem viņu apturēja.

Šādu ainu ienākot ieraudzīja Dotrijs un, nevarēdams vien nopriecāties par Maiklu spilgtajā elektrības gaismā, tūliņ izprata situāciju.

— Nu, Kveik, paej uz priekšu, — viņš pavēļēja, lai pilnīgi pārliecinātos.

Bailīgais skatiens, ko Kveiks uzmeta Maiklam, runāja pietiekami skaidru valodu, tomēr stjuarts nepiekāpās. Kveiks negribīgi paklausīja, bet nebija vēl paspēris kāju ne par sprīža tiesu, kad Maikls metās viņam virsū. Kāja sastinga uz vietas, bet Maikls biedēdams staigāja viņam apkārt.

— Piekala gan tevi pie grīdas, ko? — Dotrijs smējās. — Skaidrs kā diena, tas ir bijis melno tvarstītājs, ne mazāko šaubu!

Paklau, Kveik, atnes man divas pudeles alus no ledus skapja! — viņš bargi uzsauca.

Kveiks lūdzoši palūkojās uz saimnieku, bet nepakus­tējās. Viņš negāja arī tad, kad pavēle atskanēja vēl bargāk.

— Dieva vārds! — stjuarts ierēcās. — Ja tu man tūliņ neatnesīsi alu, es tevi nolikšu astoņu stundu sardzē un piedevām likšu nostāvēt vēl visu nakti. Ja neiesi pēc alus, izsēdināšu tevi krastā un aizsūtīšu pastaigāties pa Ka­raļa Viljama salu.

— Nevar, — Kveiks bailīgi stomījās. — Suns acis dikti skatās uz mani. Mans negrib, ka viņš man cap-cap.

— Tev bail no suņa? — stjuarts noprasīja.

— Godavārds, dikti bail.

Degs Dotrijs bija sajūsmināts. Taču gājienā gar jūras krastu bija izslāpis un negribēja ilgāk gaidīt.

— Klausies, suni, — viņš uzrunāja Maiklu. — Šitais puisis ir labs. Saprati? Labs.

Maikls paluncināja asti un pieglauda ausis, izrādīdams, ka cenšas saprast, ko viņam saka. Kad stjuarts paplik­šķināja melnajam pa plecu, Maikls piegāja tuvāk un ap­ostīja kājas, ko nupat bija kaltin piekalis pie grīdas.

— Ej, — Dotrijs pavēlēja, — bet ej pavisam lēnām, — viņš vēl piekodināja, kaut gan brīdinājums vairs nebija nepieciešams.

Maikls saboza gan spalvu, tomēr neaizkavēja Kveikam pirmo soli. Kad melnais spēra nākamo, suns palūkojās uz Dotriju, lai zinātu, vai rīkojas pareizi.

— Labi, — saimnieks viņu nomierināja, — tas puisis pieder man. Viņš ir lādzīgs, neraizējies.

Maikls smejošām acīm apliecināja, ka sapratis, tad vienaldzīgi pagriezās un sāka pārbaudīt uz grīdas stāvošo kasti, kur glabājās bruņurupuču bruņas, zāģīši un smilš­papīrs.

— Un nu, — Degs Dotrijs svinīgi paziņoja, kad, pu­deli rokā turēdams, atgāzās atzveltnes krēslā un Kveiks nometās zemē atraisīt viņa zābakiem auklas, — un nu mums jāizdomā tev vārds, suņa kungs, tāds vārds, kas neapkaunotu tavu izcelsmi un darītu godu manai izdomai.