Maikls,Džerija brālis

14. NODAĻA

Nākamajā rītā pašā agrumā pirmā maiņa, kuras uzde­vums bija atnest uz virtuvi ūdeni tās dienas vajadzībām, atklāja, ka muciņas tukšas. Misters Džeksons bija tā uz­traucies, ka tūliņ aizskrēja meklēt kapteini Donu, un ne­pagāja ne pāris minūšu, kad kapteinis Dons bija uzcēlis no miega Grimšovu un Nišikantu, lai pavēstītu tiem ne­laimi.

Brokastis pagāja lielā satraukumā, kurā dalību ņēma arī Vecais Jūrnieks un Dotrijs; visi trīs partneri trakoja un vaimanāja. Kapteinis Dons bija tuvu raudām. Simons Nišikanta izgāza dusmas pār nezināmo ļaundari, lai tas būtu kas būdams, un kala plānus, kā to sodīt, bet Grim- šovs tā sažņaudza milzīgās dūres, it kā būtu jau kādu sagrābis aiz rīkles.

— Man nāk prātā, ka četrdesmit septītajā … pag, nē, četrdesmit sestajā, kā tad, četrdesmit sestajā… — tēr- gāja Vecais Jūrnieks, — ka toreiz mums iznāca tāpat, tikai mazliet ļaunāk. Un laivā mēs bijām sešpadsmit. Stūrējām uz Glisteras rifu. Tādu vārdu tas dabūja, kad mūsu labais kuģītis vienu nakti to atklāja un tā krastā sašķīda. Admiralitātes kartēs tas rifs ir atzīmēts. Kap­teinis Dons apliecinās …

Neviens cits viņā neklausījās, tikai Degs Dotrijs, kas cēla galdā karstus pīrāgus un sajūsmināts vēroja veco.

Bet Simons Nišikanta, pēkšņi atskārtis, ka večuks atkal sācis buldurēt, nikni uzbļāva:

— Palieciet reiz klusu! Aizverieties! Nelabi metas, klau­soties mūžīgajā «man nāk prātā» …

Vecais Jūrnieks pārsteigts palūkojās uz viņu — vai patiesi stāstā būtu kaut kas samisējies?

— Nē, nē, ticiet man, — viņš turpināja. — Laikam jau mana vecā mēle būs paslīdējusi aplam. Tas nebija «Mod­rais», tas bija «Glisters». Vai tad es būtu samelsis, ka «Modrais»? Tas bija «Glisters». Maza, skaista briga, pa­tiešām skaista, ar vara dibenu, tīri kā tāds delfīns, īsta viļņu šķēlēja, vēja rijēja. Viegla kā vilciņš. Godavārds, kungi, abām maiņām bija ko rauties, kad tā gāja pilnā gaitā. Es biju kravas uzraugs. Mēs izbraucām no Ņujor­kas un uzņēmām kursu acīmredzot uz ziemeļrietumu pie­krasti. Vedām aizzieģelētas pavēles …

— Dieva dēļ, rimstieties, jel rimstieties! Jūs mani pa­darīsiet traku ar savām blēņām! — Nišikanta iekliedzās patiesā izmisumā. — Esiet jel cilvēks, vecais! Kāda man daļa gar jūsu «Glisteru» un aizzieģelētajām pavēlēm!

— Jā, aizzieģelētas pavēles! — Vecais Jūrnieks sta­rodams atsaucās. — Tie ir vārdi ar burvju spēku — aiz­zieģelētas pavēles! — Viņš tīksmē paklakšķināja mēli. — Tajos laikos, mani kungi, kuģi vēl brauca jūrā ar aizzieģelētām pavēlēm. Kaut arī biju kravas uzraugs un ar trūcīgu ieguldījumu piedalījos pasākumā, un man bija paredzama niecīga daļiņa guvumā, es tomēr komandēju kapteini. Jo pie manis, nevis pie viņa glabājās pavēles. Zvēru, ka pats nezināju, kas tajās rakstīts. Tikai tad, kad bijām apbraukuši apkārt Keipstifam un atradāmies Klu­sajā okeānā, es atlauzu zieģeli un uzzināju, ka mums jā­tiek uz Van Dīmena zemi. Tajos laikos to sauca par Van Dīmena zemi…

Tā bija īsta atklājumu diena. Kapteinis Dons pieķēra stūrmani, kad tas ar paštaisīto atslēgu patlaban gribēja izzagt no viņa atvilktnes piezīmes par kuģa stāvokli. Iz­cēlās īsa sadursme, bet vairak arī nekas nenotika, jo soms bija pārāk varens augumā, lai ar viņu ielaistos kautiņā, kapteinis Dons viņu tikai nokaunināja un par atbildi saņēma: «Jā, ser», «Nē, ser», «Atvainojiet, ser».

Iespējams, ka visnozīmīgākais bija Dega Dotrija at­klājums, kaut arī tai brīdī viņš to neapzinājās. Tas at­gadījās, kad «Mērija Tērnere» jau bija mainījusi kursu un Vecais Jūrnieks Dotrijam slepeni pavēstījis, ka kuģis dodas uz Taiohae Marķīza salu grupā, un Dotrijs prie­cīgs nolēma noskūties. Taču par vienu viņam nebija mie­rīgs prāts. Viņš nebija īsti pārliecināts, ka tādā nomaļā salā varēs dabūt labu alu.

Saziepējis seju putās gluži baltu, viņš jau grasījās vilkt bārdas nazi gar vaigu, kad ievēroja tumšu ādas plankumu uz pieres tieši starp uzacīm. Beidzis skūties, viņš pataustīja tumšo plankumu, brīnīdamies, kādēļ saulē iedegusi tieši šī vieta. Taču pieskārienu viņš nejuta. Tumšā āda bija nejūtīga.

Brīnums gan! Dotrijs nodomāja, noslaucīja seju un tūliņ aizmirsa plankumu.

Viņš nenojauta tā drausmo nozīmi, tāpat kā nenojauta, ka A Moja slīpās acis to sen jau bija pamanījušas un diendienā vēroja ar pieaugošām šausmām.

Dienvidrītu pasātvēju dzīta, «Mērija Tērnere» sāka ce­ļojumu uz Marķīza salām. Kuģa priekšgalā visi bija lai­mīgi. Matroži, kas saņēma mēnešalgu, nopriecājās, uzzi­nājuši, ka kuģis dodas uz tropu salu piepildīt saldūdens muciņas. Trīs apslēptās mantas mednieki bija īgnā omā, un Nišikanta klaji ņirgājas par kapteini Donu, apšaubot, vai šis maz pratīšot atrast ceļu uz Marķīza salām. Starp- klājā arī visi bija laimīgi — Degs Dotrijs tādēļ, ka pel­nīja mēnešalgu un zināja, ka arī turpmāk dabūs kārtējo alus devu; Kveiks tādēļ, ka vienmēr bija laimīgs, ja lai­mīgs bija viņa saimnieks; un Ā Mojs tādēļ, ka cerēja uz drīzu izdevību dezertēt no šonera un abiem spitālīgajiem, ar kuriem bija spiests dzīvot tik tuvos kaimiņos.

Maikls dalījās starpklāja iemītnieku priekā un kopā ar stjuartu centīgi iestudēja piekto dziesmu — «Pie rokas ņem un vadi». Dziedot Maikls pēc kaut kā ilgojās, lai arī pats neapzinājās, pēc kā. Ilgojās viņš pēc zudušā bara — pirmatnējās pasaules bara no tiem laikiem, kad suns vēl nebija atnācis pie cilvēku ugunskura, kad cilvēks vēl ne­maz neprata sakurt ugunskuru, kad cilvēks vēl nebija cilvēks.

Maikls bija piedzimis nesen un nodzīvojis pasaulē tikai divus gadus, tātad pats nekā par zaudēto baru zināt ne­varēja. Viņu no tā šķīra tūkstošiem paaudžu; un tomēr viņa esības dzīlēs, katrā muskuļu cīpslā, katrā nervā bija saglabājušās neizdzēšamas atmiņas par tiem laikiem, kad taltāli senči joņoja barā un, kļūdami spēcīgāki paši, darīja stipru visu baru. Miegā šīs atmiņas par baru kādreiz pacēlās līdz Maikla zemapziņai. Sie sapņi bija reāli tikai tik ilgi, kamēr viņš gulēja, nomodā viņš tos gandrīz pil­nīgi aizmirsa. Kad viņš bija aizmidzis vai dziedāja kopā ar stjuartu, modās ilgas pēc zaudētā bara un vēlēšanās meklēt sen aizmirstās takas atpakaļ pie tā.

Nomodā Maiklam bija cits īsts bars. Tajā ietilpa stju­arts, Kveiks, Kokijs un Skrepss, un viņš turējās ar to kopā, tāpat kā viņa pirmsenči kopā ar savu baru bija skrējuši medībās. Starpklājs bija šā bara midzenis, bet ārpus tā atradās visa pārējā pasaule — «Mērija Tērnere», kas nemitīgi šūpojās, zvalstījās un grozījās pa mainīgo jūru.

Tomēr starpklājs un tā iemītnieki Maiklam nozīmēja vairāk par baru. Viņam tās bija debesis, kur mita viņa dievs. Cilvēki senlaikos mēdza dievu izdomāt, iemiesot to akmenī, māla veidojumā vai ugunī un iemitināt ko­kos, kalnos vai aiz zvaigznēm. Sencilvēki bija novēro­juši, ka cilvēks nomirst un līdz ar to pazūd ciltij, dzim­tai, vai kā nu viņi dēvēja savu saimi, kas īstenībā bija viņu bars. Bet cilvēks nevēlējās pazust savam baram. Tā viņš iztēlē izdomāja jaunu baru, kurš nekad nezudīs un ar kuru viņš varēs kopā skriet mūžīgi mūžam. Bīdamies tumsas, kurā viņš redzēja aizgājējus pazūdam, pirmcil- vēks aiz tumsas uzcēla gaišāku valstību, laimīgākus me­dību laukus, līksmākus, varenākus mājokļus un dažādās valodās nosauca tos par «debesīm».

Tāpat kā dažiem viszemāk attīstītajiem pirmcilvēkiem, arī Maiklam nekad neienāca prātā veidot dievu pašam pēc savas ēnas un līdzības. Viņš neprata pielūgt ēnas. Viņš pielūdza īstu, dzīvu, neapšaubāmu dievu — ne četr­kājainu, pinkainu veidolu, bet dievu ar miesu un asinīm, divkājainu, ar spalvu neapaugušu, staltu dievu stjuarta izskatā.