Maikls,Džerija brālis

9. NODAĻA

Torīt, kad «Makembo» iebrauca Sidnejas ostā, kapteinis Dunkans vēlreiz atsāka sarunas par Maiklu. Ostas ārsta laiva jau tuvojās kuģim, kad kapteinis pamāja Dotrijam, kas patlaban gāja garām pa klāju.

— Stjuart, dodu jums divdesmit mārciņu.

— Nē, ser, pateicos, ser, — Dotrijs atteica, — es vairs nespēju no viņa šķirties.

— Nu, lai iet divdesmit piecas. Vairāk nevaru atļauties. Galu galā pasaulē taču ir vēl citi īru terjeri.

— Gluži pareizi, ser. Un es jums vienu sagādāšu. Te­pat Sidnejā. Un tas jums nemaksās ne penija, ser._

— Bet es gribu Killeniboju, — kapteinis neatlaidas.

— Tīrais posts, ser. Es arī. Turklāt es viņu ieguvu pirmais.

— Divdesmit pieci soverēni — tā ir liela nauda… par suni, — sacīja kapteinis Dunkans.

— Bet Killenibojs arī ir suns … par tādu naudu, — stjuarts atcirta. — Nerunāsim par jūtām, ser, bet tikai par viņa gudrību — tā vien ir vairāk vērts. Par to, kā viņš pēc pavēles izliekas mani nepazīstam, var dot piecdesmit mārciņu. Un kur nu vēl matemātika un dziedāšana, un viss pārējais! Vienalga, kā es viņu ieguvu, bet toreiz viņš neprata nekā. Gudrības ir manas. Es viņam tās iemācīju. Viņš vairs nav tas suns, kas uznāca uz klāja. Esmu viņam atdevis daudz no sevis, un viņu pārdot nozīmētu pārdot daļu sevis paša.

— Trīsdesmit mārciņu, — kapteinis teica galavārdu.

— Nē, ser, pateicos, ser, — Dotrijs noraidīja piedāvā­jumu.

Kapteinim Dunkanam neatlika nekas cits kā iet sagai­dīt ostas ārstu, kas pašreiz kāpa pāri reliņam.

Uz «Makembo» tikko bija beigusies ārsta pārbaude, un kuģis slīdēja uz piestātni, kad pie borta piebrauca ele­gants kara flotes kuteris un elegants leitnants uzkāpa pa virvju kāpnēm uz klāja. īsos vārdos viņš paskaidroja savu misiju. Britu otrā ranga kreiseris «Albatross», uz kura viņš esot ceturtais virsnieks, piestājis Tulagi ostā ar Britu dienvidjūru augstākā komisāra depešām. Tā kā «Albatross» ieradies Tulagi nepilnas divpadsmit stundas pēc «Makembo» aizbraukšanas, Zālamana salu komisārs un kapteinis Kellars nosprieduši, ka pazudušais suns aiz­vests tieši ar šo tvaikoni. Zinot, ka «Albatross» ieradīsies Sidnejā pirmais, tā kapteinis apsolījies ievākt ziņas par suni. Vai uz kuģa atrodoties īru terjers, kas atsaucas uz vārdu Maikls?

Kapteinis Dunkans vaļsirdīgi atzinās, ka suns esot gan uz kuģa, taču brīnumainā kārtā nenodeva Degu Dotriju, bet atkārtoja viņa melu stāstu, ka suns atskrējis pats. Nā­kamais jautājums — kā nogādāt suni atpakaļ kapteinim Kellaram? «Albatross» devās uz Jaunzēlandi. Kapteinis Dunkans atrada izeju.

— «Makembo» pēc astoņām nedēļām atgriezīsies Tu- lagi, — viņš sacīja leitnantam, — un es pats apņemos nodot suni īpašniekam. Līdz tam es par to parūpēšos. Pagaidām suni pieņēmis mūsu stjuarts, pie viņa tas ir labās rokās.

— Šķiet, suns netiks nevienam no mums, — Dotrijs rezignēti noteica, kad kapteinis Dunkans viņam apskaid­roja situāciju.

Taču, kad Dotrijs pagriezās un devās prom pa klāju, viņš bija tik spītīgi saraucis uzacis, ka Šortlandu plan­tators, to redzēdams, nobrīnījās, par ko gan kapteinis stjuartu tā nostrostējis.

Lai gan Degs Dotrijs katru dienu izdzēra savas sešas kvartas un vispār bija vieglprātīga rakstura, viņam to­mēr piemita vairākas ļoti krietnas īpašības. Viņš gan varēja bez mazākajām sirdsapziņas ēdām nozagt suni vai kaķi, taču nekad nespēja pamest novārtā savus pienāku­mus — tāda nu reiz viņam bija daba. Viņš nespēja sa­ņemt stjuarta algu, kārtīgi un uzticīgi neizpildot stjuarta darbu. Kaut arī nelokāmi izšķīries kuģi pamest, tomēr tās nedaudzās dienas, kamēr «Makembo» stāvēja Sidnejas ostā Bērnsa un Filpa rēderejas dokā, viņš rūpējās, lai katrs kaktiņš būtu tīrs un spodrs, kad pēdējie pasažieri bija nokāpuši no kuģa, un katrs sīkums sagatavots jau­najiem pasažieriem, kas ieradīsies ar biļetēm tālam brau­cienam uz koraļļu un kanibālu salām.

Cītīgi pildīdams savus pienākumus, viņš tomēr vienu vakaru un divreiz dažas stundas pēcpusdienā izbrīvējās no darba. Vakaru viņš pavadīja matrožu krogos, kur allaž dabū dzirdēt jaunākās tenkas un jaunumus par kuģiem un par jūras braucējiem. Izdzerdams daudz pudeļu alus, viņš savāca tādas ziņas, ka nākamajā pēcpusdienā, no­īrējis par desmit šiliņiem nelielu laivu, aizīrās uz Džek- sona līci, kur enkuru bija izmetis cēlais, skaistais ameri­kāņu trijmastu šoneris «Mērija Tērnere».

Kad viņš, uzkāpis uz klāja, paskaidroja savu vajadzību, viņu tūliņ noveda lejā matrožu kajītē, kur viņš taujāja visu, ko gribēja zināt, un savukārt arī viņu iztaujāja četri vīri, kurus Dotrijs klusībā novērtēja par visai dī­vainu sabiedrību.

Tā kā Dotrijs iepriekšējā vakarā bija sarunājies ar stjuartu, kas šo kuģi pameta, viņam nenācās grūti pēc nostāsta visus četrus sazīmēt. Tas, kas sēdēja nomaļus, droši vien bija Vecais Jūrnieks — ar tik blāvi zilām, tik izbalējušām acīm, ka tās šķita gandrīz baltas. Nesukāti sirmi mati garās, plānās šķipsnās ietvēra viņa seju kā oreols. Vecais bija kārns kā ģindenis, vaigi iekrituši, āda, zem kuras, šķiet, vairs nebija ne miesas, ne muskuļu, kroku krokām ērmīgi karājās gar kaklu, šūpodamās ap ādamābolu, kas tikai lāgiem, nepatvaļīgu rīšanas kustību uzjundīts, iznira no mūmijas krokām, lai tūliņ atkal pa­zustu.

īsts vecs jūrnieks, nodomāja Dotrijs. Varbūt viņam ir septiņdesmit pieci, varbūt simt pieci, bet iespējams — simt septiņdesmit pieci gadi.

Drausmīga cirtiena rēta sākās pie labajiem deniņiem, pazuda iekritušajā vaigā, aizstiepās šķērsu pāri apakš­žoklim un ieslīdēja kakla ādas maisos. Abu ausu noļeku- šajās ļipiņās mirdzēja nelieli apaļi zelta auskari — tādi, kādus mēdz valkāt čigāni. Ģindeņa labās rokas pirkstos bija samaukti vismaz pieci gredzeni — ne vīriešu, ne sie­viešu gredzeni, bet īstas ģeķa rotas, nodomāja Dotrijs,— kaut arī laikam ļoti dārgi. Kreisajā rokā gredzenu nebija, jo tai nebija pirkstu, kur tos uzvilkt. Atlicis vienīgi īkšķis, arī plaukstas lielākā daļa nošķelta, it kā tas būtu izdarīts ar to pašu asmeni, kas pārcirtis seju no deniņiem līdz žoklim un dievs vien zina cik tālu vēl rievotajā kaklā.

Likās, ka Vecā Jūrnieka blāvo acu skatiens izurbjas Dotrijam cauri (vismaz Dotrijam tā šķita), tā viņu sa­mulsinot, ka viņš neviļus pakāpās soli sānis. Tā varbūt arī pieklājās, jo viņš bija kalps, kas atnācis lūgt darbu, un viņam vajadzēja pazemīgi stāvēt un ļaut četriniekam sevi noskatīt, it kā sēdētāji būtu tiesneši, bet viņš tie­sājamais apsūdzēto solā. Vecā vīra skatiens Dotriju va­jāja, līdz viņš, pats ciešāk ielūkojies, nosprieda, ka tas viņu vispār nesasniedz. Viņam radās iespaids, ka padzi- sušajām, blāvajām acīm priekšā aizvilcies sapņa plīvurs un dzīvais gars, kas mīt kaut kur dziļi aiz skatiena, plīvo un sitas kā ieslodzīts putns, bet nespēj izlauzties sapņa plēvei cauri.

— Cik cerat saņemt algā? — jautāja kapteinis, kas nepavisam neizskatījās pēc jūras braucēja, bet drīzāk iz­skatījās pēc ņipra, švītīga darījumu cilvēka vai eleganta modes nama vadītāja.

— Peļņā viņam dalības nebūs, — ierunājās otrs no četrinieka — liela auguma drukns pusmūža vīrs, kurā Dotrijs pēc lielajām, gaļīgajām rokām sazīmēja bijušā stjuarta notēloto Kalifornijas fermeri, kviešu audzētāju.

— Pietiks visiem, — spalgi ieķērcās Vecais Jūrnieks, iztrūcinādams Dotriju ar pēkšņo saucienu. — Kaudžu kaudzēm mantas, kungi, mucās un lādēs, mucās un lādēs, un ne dziļāk par asi smiltīs.

— Kādā peļņā, ser? — jautāja Dotrijs, kaut gan zināja, ka iepriekšējais stjuarts bija nolādējis dienu, kad atstājis Sanfrancisko, noteiktas algas vietā paļaudamies uz mig­lainiem solījumiem. — Tas arī nav svarīgi, ser, — viņš steidzās piebilst. — Reiz nokalpoju uz vaļu zvejas kuģa trīs gadus un beigu beigās dabūju vienu vienīgu dolāru. Mans algas noteikums ir sešdesmit zelta naudiņu mēnesī, jo jūs esat tikai četri.

— Un stūrmanis, — piebilda kapteinis.

— Un stūrmanis, — Dotrijs atkārtoja. — Ļoti labi, ser, nekādas līdzdalības man nevajag.

— Bet kā ar jums pašu? — ierunājās ceturtais, resns, milzīga auguma, lielam gaļas blāķim līdzīgs Armēnijas ebrejs, Sanfrancisko ķīlu nama īpašnieks, no kura aiz­gājušais stjuarts bija Dotriju brīdinājis. — Vai jums ir papīri — ieteikumi, norēķini ar iepriekšējā kuģa kantori?

— Es arī, ser, varētu jautat, — atcirta Dotrijs, — kā ir ar jūsu papīriem. Šis nav ne īsts preču, ne pasažieru kuģis, tāpat kā jūs, kungi, nepiederat īstai kuģu īpašnieku sabiedrībai ar likumīgu kantori, kas visas darīšanas kārto saskaņā ar likumu. Kāda man drošība, ka jums šis kuģis vispār pieder, ka nomas līgums jau sen nav beidzies, ka jūs nesaņem ciet tepat krastā vai ka jūs mani nepametat kādā dieva aizmirstā līcī, nelikdamies ne zinis, kas ar mani tālāk notiek. Bet, ja vēlaties, — viņš teica, nolēmis aizsteigties priekšā ebreja dusmu lēkmei, kaut arī tā būtu tikai tēlota, — ja vēlaties, te būs mani papīri.

Ātri iešāvis roku svārku iekškabatā, Dotrijs izrāva no tās veselu žūksni papīru un ar plašu žestu nometa tos uz galda — zīmogiem izraibinātus dokumentus, kurus bija savācis četrdesmit piecus gadus ilgās jūrnieka gaitās, taču pat visjaunākais papīrs bija datēts pirms pieciem gadiem.

— Es jums papīrus neprasu, — viņš turpināja, — mana vienīgā prasība ir sešdesmit dolāru skaidrā zelta naudā ik mēneša pirmajā datumā …

— Kaudžu kaudzēm zelta un vēl cita — labāka par zeltu mucās un lādēs, mucās un lādēs, ne dzi|āk par asi smiltīs aprakts, — Vecais Jūrnieks ķērcošā balsī vāvu­ļoja. — Dievs kungs žēlīgais, debesu svētie! Visiem pie­tiks, katram no mums tiks papilnam. Man zināmi visi platuma un garuma grādi, zināmi visi azimuti no kuģa vraka krastmalā līdz Lauvas Galvai, visi azimuti no pun­ktiem, kam nemaz nav vārda, zināmi tikai man vienam. No visas drosmīgās, neprātīgās, varonīgās komandas dzīvs palicis esmu es vienīgais …

— Vai esat ar mieru parakstīt līgumu? — ebrejs no­prasīja, apraudams veča nesakarīgos šļupstus.

— Kurā ostā brauciens beigsies? — jautāja Dotrijs.

— Sanfrancisko.

— Es tātad parakstīšu, ka nolīgstu darbā līdz iebrauk­šanai Sanfrancisko.

Ebrejs, kapteinis un fermeris piekrītot pamāja.

— Bet man ir vēl daži noteikumi, par kuriem mums jāvienojas, — Dotrijs turpinaja. — Pirmkārt, gribu savas sešas kvartas dienā. Esmu pie tām pieradis un pārāk vecs, lai ieradumus mainītu.

— Domājams, spirta? — ebrejs sarkastiski apvaicājās.

— Nē, alus, laba angļu alus. Un gribu jau priekšlaikus piebilst — vienalga, cik ilgi brauciens turpināsies,. alus jāpaņem līdzi vajadzīgajā daudzumā.

— Vēl kas? — kapteinis jautāja.

— Jā, ser, — Dotrijs atteica, — man ir suns, kuru ņemšu līdzi.

— Un kas jums vēl ir — varbūt sieva un bērni? — savu vārdu iemetināja arī fermeris.

— Sievas un bērnu nav. Bet man ir melnādainais, labs, izdarīgs melnais, kam jābrauc līdzi. Viņu var nolīgt par desmit dolāriem mēnesī, ja viņš strādā uz kuģa pilnu laiku. Bet, ja viņš pilnu laiku strādās manā labā, varat viņu nolīgt par divarpus dolāriem mēnesī.

— Astoņpadsmit dienu laivā! — Dotriju nobiedēja Vecā Jūrnieka ieķērkšanās. — Astoņpadsmit dienu laivā, astoņ­padsmit dienu svelmainā ellē!

— Godavārds, — Dotrijs ieminējās, — jūsu vecais džentlmenis gan var cilvēkam rozi piebiedēt. Te strādā­jot, man vajadzēs daudz alus.

— Jāteic, ka stjuarti varen izlepuši, — ierunājās fer­meris, nelikdamies ne zinis gar Veco Jūrnieku, kurš jo­projām gaudās par briesmīgo karstumu laivā.

— Bet ja nu mēs nevēlamies pieņemt stjuartu, kas pieradis ceļot ar tādām ērtībām? — jautāja ebrejs, ar košu zīda mutautu slaucīdams kaklu.

— Tad jūs nekad neuzzināsiet, cik labu stjuartu esat zaudējuši, ser, — Dotrijs augstprātīgi atbildēja.

— Man šķiet, ka Sidnejā ir vēl daudz citu stjuartu, — kapteinis dusmīgi ieteicās. — Es vēl ļoti labi atceros, ka savā laikā to bija kā mēslu bambāļu, dieva vārds, kā mēslu bambāļu.

— Tencinu, stjuarta kungs, ka nebijāt lepns un mūs apciemojāt, — ebrejs indīgā laipnībā turpināja kapteiņa uzņemto toni, — mums ļoti žēl, ka nespējam izpildīt jūsu vēlēšanos attiecībā uz …

— Pats savām acīm redzēju, kā viss pazuda smiltīs, ne dziļāk par asi, azimutos no nevienam nezināmiem pun­ktiem, tur, kur beidzas mangroves un aug kokospalmas un kur krasts no līča slejas augšup līdz pat Lauvas Galvai.

— Ne tik strauji! — aizkaitināts uzsauca fermeris, dus­modamies nevis uz Veco Jūrnieku, bet uz kapteini un ebreju. — Kurš galu galā maksā par ekspedīciju? Vai man te nekas nebūtu sakāms? Vai manas domas neviens nepajautās? Man stjuarts patīk. Domāju, viņš mums lieti noderēs. Redzu, ka viņš ir labi audzināts un pratīs iz­pildīt rīkojumus. Turklāt paši redzat, ka nav muļķis.

— Tieši par to es domāju, Grimšov, — ebrejs piela­binādamies atteica, — ņemot vērā mūsu … tas ir, ekspe­dīcijas neparasto raksturu, mums par stjuartu labāk de­rētu muļķis. Bez tam es gaužām lūgtu neaizmirst, ka ne­esat šajā ceļojumā ieguldījis ne graša vairāk par mani …

— Nezin cik tālu jūs abi tiktu, ja nebijis manis un manu zināšanu jūrniecībā? — kapteinis izaicinoši nopra­sīja. — Nemaz jau nerunājot par manu ieķīlāto māju un skaistāko īres namu, kāds Sanfrancisko uzcelts pēc zemes­trīces.

— Bet uz ko viss balstās, lūgtum, es jums jautāju? — Fermeris paliecās uz priekšu, atspiedis plaukstas uz ce­ļiem, ļaudams pirkstiem karāties uz leju gandrīz vai līdz potītēm, vismaz Dotrijam tā šķita. — Jūs, kapteini Don, par saviem īpašumiem nevarat izspiest vairāk ne graša.

Bet manos tīrumos kvieši aug un aug un ienes baltu naudiņu. Jums, Simon Nišikanta, arī vairāk naudas nav, kaut jūsu plēsoņas ķīlu bode joprojām dīrā neiedomāja­mus procentus no piedzērušiem matrožiem. Un jūs vilci­nāt ekspedīciju šajā elles caurumā vienīgi tādēļ, ka gai­dāt, līdz mans aģents pa telegrāfu atsūtīs vēl daļu par kviešiem ieņemtās naudas. Paturiet prātā, mēs pieņem­sim šo stjuartu par sešdesmit dolāriem mēnesī ar visiem viņa noteikumiem; ja neesat mierā, es ar nākamo tvaikoni braucu atpakaļ uz Sanfrancisko.

Viņš strauji piecēlās un izslējās tik milzīgi garš, ka Dotrijs neviļus palūkojās augšup, lai redzētu, vai fermera galva neatsitīsies griestos.

— Jūs visi esat man apnikuši, līdz kaklam apnikuši, — fermeris turpināja. — Laiks ķerties pie darba. Sen jau laiks. Mana nauda ir ceļā. Rīt tā būs klāt. Jāsagatavojas braucienam un jānolīgst stjuarts, kas tiešām ir stjuarts. Manis dēļ lai viņš ņem līdzi kaut divas sievas ar visiem bērniem!

— Laikam jau jums taisnība, Grimšov, — nomierinot piekrita Simons Nišikanta. — Ekspedīcija mums visiem sāk bojāt nervus. Piedodiet, ja es mazliet aizrāvos. Ja jūs gribat, mēs stjuartu, protams, pieņemsim. Es tikai iedo­mājos, ka jums nepatīk viņa lielmanība.

Viņš pievērsās Dotrijam.

— Zināms, jo mazāk par mums krastā runās, jo labāk.

— Viss būs kārtībā, ser. Es protu turēt muti, kaut gan varu teikt, ka jau tagad pa visu ostu klīst fantastiski no­stāsti.

— Par mūsu ekspedīcijas nolūku? — ebrejs aši iejau­tājās.

Dotrijs pamāja.

— Un tādēļ jūs gribat salīgt uz mūsu kuģa? — sekoja otrs tikpat ašs jautājums.

Dotrijs papurināja galvu.

— Kamēr jūs mani katru dienu kārtīgi apgādāsiet ar alu, man gar jūsu dārgumu meklēšanu nav nekādas daļas. Man tā pasaka nav nekas jauns. Dienvidjūras mudž no apslēptas mantas meklētājiem… — Dotrijs bezmaz bija gatavs zvērēt, ka šai mirklī redzējis Vecā Jūrnieka sapņu miglas aizvilktajās acīs iegailējamies izbīli. — Un man jāteic, ser, — viņš turpināja, kaut gan nebūtu to sa­cījis, ja nebūtu gandrīz vai pārliecināts par vecā vīra iztrūkšanos, — ka dienvidjūru salās tiešām apslēptas man­tas netrūkst. Kīlinga Kokossalas miljoni, piemēram, mil­jonu miljoniem mārciņu sterliņu gaidīt gaida laimīgo, kam zināms pareizais kurss.

Šoreiz Dotrijs noteikti būtu varējis apzvērēt, ka pama­nījis atvieglojumu Vecā Jūrnieka skatienā, kam atkal aiz­vilkās priekšā sapņa plīvurs.

— Mani neinteresē aprakta manta, ser, — Dotrijs pie­bilda, — mani interesē vienīgi alus. Jūs varat medīt mantu, cik ilgi vien gribat, un man vienalga, cik ilgi ku­ģosim, ja vien es katru dienu varu atraut vaļā savas se­šas pudeles. Bet par vienu es pirms līguma parakstīšanas gribu jūs brīdināt, ser: ja alus apsīks, es sākšu interesē­ties par jūsu darīšanām. Mans princips ir godīga spēle.

— Jūs tātad gribat, lai piedevām pie visa mēs maksā­jam par jūsu alu? — noprasīja Simons Nišikanta.

Tā bija tik laba vēsts, ka Dotrijs lāgā nenoticēja pats savām ausīm. Sis tātad bija īstais brīdis izmantot savā labā ebreja vēlēšanos salabt ar fermeri, kurš gaidīja pa telegrāfu naudas pārvedumu.

— Protams, ser, tas ietilpst mūsu norunā. Cikos jūs vēlētos redzēt mani ierodamies kuģniecības kantorī pa­rakstīt līgumu?

— Mucās un lādēs, mucās un lādēs milzu bagātība — tikai vienas ass dziļumā smiltīs ierakta, — purpināja Ve­cais Jūrnieks.

— Jūs visi esat drusku jukuši. — Dotrijs iesmējās. — Bet man gar to nav nekādas daļas, kamēr jūs mani apgādājat ar alu un katra mēneša pirmajā datumā izmak­sājat to, kas man pienākas ar galīgo aprēķinu Sanfran­cisko. Kamēr jūs ievērosiet savas saistības, esmu gatavs braukt jums līdzi kaut vai uz elli un noskatīties, kā jūs svīzdami raušat ārā no smiltīm mucas un lādes. Es ne­vēlos nekā cita, kā kuģot kopā ar jums, ja jūs esat mierā kuģot kopā ar mani.

Simons Nišikanta pārlaida skatienu pārējiem. Grimšovs un kapteinis Dons pamāja.

— Ierodieties rit pulksten trijos pēc pusdienas kuģnie­cības kantorī, — sacīja ebrejs. — Kad stāsieties darbā?

— Kad kuģis iziet jūrā? — Dotrijs atjautāja.

— Aizparīt rītausmā.

— Tad ieradīšos un stāšos darbā rītvakar, ser.

Iedams ārā no matrožu kajītes, viņš vēl dzirdēja Veco Jūrnieku šļupstam: — … astoņpadsmit dienu laivā, astoņ­padsmit dienu elles versmē.