Maikls,Džerija brālis

16. NODAĻA

Pēc divām dienām tvaikoņa «Maripoza» pasažieri, kas brauca pa šā kuģa parasto maršrutu no Tahiti uz San­francisko, pārtrauca klāja spēles, pameta iesāktās kāršu partijas smēķējamā salonā, romānus un atpūtas krēslus un sadrūzmējās pie reliņa, lai labāk saskatītu nelielo laivu, kas, vieglas brīzes nesta, peldēja arvien tuvāk. Kad Garais Džons ar Kveika un Ā Moja palīdzību nolaida buru un noguldīja mastu, pasažieri sāka ķiķināt un smie­ties. Tas, ko viņi ieraudzīja, bija krasā pretstatā viņu priekšstatam par bojā gājuša kuģa ļaužu glābšanu at­klātā jūrā.

Viņiem sāka likties, ka ieraudzījuši Noasa šķirstu — gultas drēbēm, «konservētu produktu un alus kastēm pie­krautu laivu ar dīvainiem pasažieriem: kaķi, diviem su­ņiem, baltu kakadu, ķīnieti, sprogainu melnādaino, lem- zīgu gaišmatainu milzeni, sirmo Degu Dotriju un Veco Jūrnieku, kas mats matā izskatījās pēc sentēva Noasa. Kads asprātīgs arhitekta palīgs, kas atgriezās no atva­ļinājuma, viņu tā arī uzrunāja.

— Sveiks, Noas! — viņš sauca. — Bēgat no grēku plūdiem? Vai Araratā jau esat bijuši?

— Ka veicas ar makšķerēšanu? — pāri reliņam apvai­cājās kāds cits jauns cilvēks.

— Žēlīgā debess! Vai redzat — alutiņš! īsts, labs angļu alus! Piespēlējiet man arī vienu kasti!

Vēl nekad bojā gājuša kuģa ļaudis nebija glābti un uzņemti ar tādu jautrību. Jaunie puiši palika pie sava — pie viņiem uz klāja uzkāpis pats vecais Noass ar pēdē­jiem palicējiem no bojā gājušajām Izraēla ciltīm, un viņi sastāstīja vecajām dāmām pilnu galvu šausminošu no­stāstu par to, kā zemestrīcē un vulkāna izvirdumā nogri­musi vesela tropu sala.

— Es esmu stjuarts, — Degs Dotrijs paskaidroja «Ma- ripozas» kapteinim, — būšu pateicīgs un laimīgs, ja at­ļausiet man apmesties kopā ar jūsu stjuartiem. Šis te — Garais Džons — ir matrozis, viņam vieta kubrikā. Ķīnie­tis ir kuģa pavārs, un melnais pieder man. Bet misters Grīnlīfs, ser, ir džentlmenis, un viņam nepieciešams vis­labākais galds un labākā kajīte.

Kad paklīda valodas, ka šie ir daļa izglābušos kuģa ļaužu no trīsmastu šonera «Mērija Tērnere», ko valis sa­šķaidījis un nogremdējis, vecās dāmas tām nenoticēja vairāk kā šausmu pasakai par bojā gājušo salu.

— Kapteini Heivord, — viena no viņām apvaicājās tvaikoņa kapteinim, — vai valis varētu nogremdēt «Ma- ripozu»?

— Pagaidam tā nav šādā veidā nogremdēta, — kap­teinis atbildēja.

— Tā jau domāju, — dāma ar uzsvaru noteica. — Ku­ģus taču nebūvē tādēļ, lai vaļi tos nogremdētu, vai nav tiesa, kapteini

— Protams, kundze, jums taisnība, — kapteinis sacīja, — un tomēr visi pieci vīri paliek pie sava.

— Jūrnieki ir plaši pazīstami meļi, vai ne? — vecā dāma nezin kādēļ savu ciešo pārliecību ietērpa jautā­juma formā.

— Briesmīgākie meļi, kādus vien esmu redzējis, kundze. Pēc četrdesmit jūrā nobrauktiem gadiem es nespētu ticēt pat tam, ko pats apzvērētu.

Pēc deviņām dienām «Maripoza» izbrauca cauri Zelta Vārtiem un izmeta enkuru Sanfrancisko. Nenopietni rak­stiņi, ko pilsētas avīzēm sacerēja tikko vidusskolu bei­guši reportierīši nemākulīgā, skolnieciskā stilā, īsu brīdi uzjautrināja Sanfrancisko iedzīvotājus ar nostāstu, ka tvaikonis «Maripoza» uzņēmis bojā gājuša kuģa ļaudis, kas melšot tādus zilus brīnumus, kādiem pat reportieri nespējot noticēt. Reportieru muļķīgie izdomājumi jau sen panākuši, ka ikvienu neparastāku patiesu notikumu uz­skata par meliem. Nemākulīgiem reportieriem, pilsētu avī- želēm un mietpilsoņiem, kas visu satraucošo atrod vienīgi kinofilmās, vispār neeksistē patiesā pasaule ar savu bez­galīgo plašumu.

— Valis nogremdējis kuģi? — nicīgi pārprasīs miet­pilsonis. — Gatavās blēņas. Muļķības un blēņas, vairāk nekas. Toties filrnā «Elinoras piedzīvojumi», es viņdien redzēju, ja jūs zinātu, kas tur notika …

Tā Dotrijs ar savu komandu izkāpa Frisko bez bun­gām un bez bazūnēm, un jau nākamajā rītā jūras repor­tieri pierakstīja pilnas avīzes ar izdomātu sensāciju par milzu medūzas uzbrukumu itāliešu krabju zvejniekam. Ga­rais Džons pazuda tūliņ — aizsteidzās uz jūrnieku mītni, tai pašā nedēļā iestājās jūrnieku arodbiedrībā un nolīga uz tvaika šonera, kas veda sarkankoka kravu uz Bandonu Oregonas štatā. Ā Mojs, krastā izkāpis, netika tālāk par federālo imigrācijas kantori, no kurienes viņu ar nākamo Klusā okeāna tvaikoni aiztransportēja uz Ķīnu. «Mērijas Tērneres» kaķi pieņēma «Maripozas» matroži, un tas kopā ar viņiem kuģoja atpakaļ uz Tahiti. Skrepsu pievāca kap­teiņa palīgs un atstāja savas ģimenes gādībā.

Degs Dotrijs devās uz pilsētu, lai ar nelielajiem ietau­pījumiem noīrētu pāris lētu istabiņu sev un saviem at­likušajiem aprūpējamiem, proti, Čārlzam Stovam Grīnlī- fam, Kveikam, Maiklam un, zināms, Kokijam. Taču Veco Jūrnieku viņš savā pajumtē ilgi nepaturēja.

— Tā nekas neiznāks, ser, — Dotrijs viņam sacīja. — Mums vajadzīga nauda. Jāieinteresē naudīgi cilvēki, un tas jādara jums. Šodien pat jums jāiegādājas pāris ceļasomu, jāsēžas taksī un jāizmet enkurs Bronksas vies­nīcā, izliekoties par cilvēku, kam nauda neko sevišķu ne­nozīmē. Tas ir elegants hotelis, taču ne pārāk dārgs, ja dzīvo saprātīgi. Neliela istabiņa pagalma pusē, bez bro­kastīm, protams, jo, ēdot citur, varēsiet iztikt taupīgāk.

— Bet, stjuart, man taču nemaz nav naudas, — Ve­cais Jūrnieks protestēja.

— Viss kārtībā, ser, es jūs finansēšu, kamēr vien man būs kāds grasis pie dvēseles.

— Mīļo cilvēk, jūs gaužām labi zināt, ka esmu vecs blēdis. Negribu krāpt jūs, kā krāpju pārējos. Jūs … nu, jā … jūs esat draugs, vai saprotat?

— Saprotu un sirsnīgi pateicos par jūsu vārdiem, ser.

Tādēļ jau arī turos ar jums kopā. Un, kad būsiet savācis jaunu mantas racēju kompāniju un sadabūjis kuģi, jūs gluži vienkārši pierakstīsiet uz tā mani par stjuartu līdz ar Kveiku, Killeniboju un pārējiem ģimenes locekļiem. Tagad jūs esat mani adoptējis, esmu jūsu pieaugušais dēls, un jums mani jāklausa. Bronksa ir jums īstā vies­nīca — vārds vien jau ko sver, vai ne? Tas palīdzēs radīt attiecīgu atmosfēru. Tie vīri klausīsies jūsu vārdos un ievēros, kādā viesnīcā dzīvojat. Iedomājieties vien, kā jūs sēdēsiet, atlaidies lielā ādas klubkrēslā, ar labu cigāru mutē un dzēriena glāzi par divdesmit centiem līdzās, iz- metīsiet kādu vārdu par apslēpto mantu, dažam labam liksies, ka dārgumi jau tikpat kā rokā. Nebūs vispār iespējams jums neticēt. Ja jums nav iebildumu, ser, iesim un nopirksim ceļasomas.

Vecais Jūrnieks stalti piebrauca taksometrā pie Bron- ksas, piereģistrējās kā «Čārlzs Stovs Grīnlīfs» un no jauna uzsāka nodarbošanos, kas viņu jau gadiem bija paglā­busi no nabagmājas. Tikpat enerģiski darba meklētāja gaitās devās Dotrijs. Tas bija gaužām nepieciešami, jo viņa plašais dzīves veids prasīja lielus izdevumus. Ģime­nei — Kveikam, Maiklam un Kokijam — vajadzēja izti­kas un pajumtes; vēl dārgāk maksāja Vecā Jūrnieka uz­turēšanās pirmšķirīgā viesnīcā; un galu galā pašam slāpa pēc sešām kvartām dienā.

Taču pašlaik valdīja industriāla krīze. Bezdarbs no­māca Sanfrancisko iedzīvotājus smagāk nekā jebkad. Ru­nājot par tvaikoņiem un buriniekiem, stāvoklis bija tāds, ka uz katru brīvo stjuarta vietu gaidīja trīs stjuarti. Pa­stāvīgu darbu Dotrijs sameklēt nespēja, bet gadījuma darbu sīkā peļņa nesedza viņa daudzos izdevumus. Pat ja viņam izdevās ar lāpstu un kapli trīs dienas nostrādāt municipalitātes zemes darbos, ceturtajā dienā saskaņā ar noteikumiem vajadzēja atbrīvot šo vietu citam grūtdienim, kuram trīs peļņas dienas ļautu mazliet ilgāk izvilkt dzī­vību.

Dotrijs būtu varējis likt pie darba arī Kveiku, bet tas nebija iespējams. Melnais, kurš Sidneju bija redzējis tikai no tvaikoņa klāja, savu mūžu nebija spēris kāju lielā pil­sētā. Vienīgā pasaule, ko viņš pazina, bija tvaikoņi, dien- vidjūrās izkaisītās salas un viņa paša dzimtā Karaļa Viljama sala Melanēzijā. Tādēļ Kveiks palika nolīgtajās istabiņās, vārīja ēst, aprūpēja savu saimnieku, Maiklu un Kokiju. Arī Maikls jutas kā cietumā, jo bija pieradis skraidīt pa kuģa klāju, koraļļu salām un plantācijām.

Vakaros gan Maikls reizēm izgāja pastaigā ar stju­artu — un Kveiks noslēdza gājienu dažus soļus viņiem aiz muguras. Milzīgais daudzums cilvēkdievu, kas ņu­dzēja uz ietvēm, izvērtās Maiklam par tīro mocību un līdz ar to viņa acīs strauji zaudēja vērtību. Toties stju­arts, viņa īstais, pielūdzamais dievs, kļuva vēl dārgāks. Tik daudzu dievu barā Maikls apmulsa, un patvērums pie stjuarta vairāk nekā jebkad tapa viņam par drošu ostu, kur ļaunums un briesmas viņu nekad nespēj sasniegt.

«Skaties, kur ej!» ir galvenais sauklis un brīdinājums divdesmitā gadsimta pilsētas dzīvē. Maikls to iegaumēja drīz un iemācījās sargāt ķepas starp cilvēku apauto kāju bezgalīgajiem tūkstošiem. Sie cilvēki mūžam steidzās, ne­liekoties ne zinis gar necilu četrkājainu terjeru.

Vakara pastaigas ar stjuartu vienmēr veda no kroga uz krogu, kur vīri, stāvēdami uz zāģskaidām nokaisīta klona pie gariem bāriem vai sasēduši pie galdiņiem, dzēra un tērgāja. Daudz dzēra un daudz samelsa. Arī stjuarts darīja to pašu un, iztukšojis savas sešas kvartas, devās mājup likties pie miera. Krogos viņš un līdz ar viņu arī Maikls ieguva daudz jaunu paziņu. Lielākoties tie bija dokā piestājušo kuģu jūrnieki un piekrastes kuģinieki, bet gadījās arī ostas krāvēji un citi strādnieki.

Viens no viņiem, šonera kapteinis, kura kuģis regulāri kursēja pa Sanfrancisko līci un arī pa Sanhoakīnas un Sakramento upi, apsolīja, ka nolīgs Dotriju par pavāru un matrozi uz «Hovarda». Kuģa tonnāža bija astoņdesmit tonnu, ieskaitot klāja kravu, un kapteinis Jorgensens līdz ar pavāru un diviem matrožiem iekrāva un izkrāva kuģi jebkurā diennakts laikā, devās ceļā, vienalga, diena vai nakts, klusums vai vētra; viens stāvēja pie. stūres, bet pārējie trīs gulēja un atpūtās. Katrs strādāja par diviem un vēl vairāk, bet ēdiens bija labs, un alga svārstījās starp četrdesmit pieciem un sešdesmit dolāriem mēnesī.

— Varu jums droši solīt, — sacīja kapteinis Jorgen­sens, — drīzumā piekaušu un palaidīšu ganos savu pa­vāru Hansonu, un jūs tad varēsiet nākt viņa vietā . .. kopā ar savu vaukšķi, — to teikdams, viņš ar lielo, spēcīgo, tulznaino roku noglaudīja Maiklam galvu. — Labs vauk- šķis. Tāds lieti noder uz kuģa, kad stāvam ostā uz enkura.

— Atlaidiet Hansonu tūliņ, — nepacietīgi steidzināja Dotrijs.

Taču kapteinis Jorgensens lēnām papurināja galvu.

— Vispirms man viņš krietni jāpārmāca.

— Tad pārmāciet viņu tagad un pēc tam atlaidiet, — Dotrijs uzstāja, — viņš ir tepat kaktā pie bāra.

— Nē. Man vajadzīgs iemesls. Iemeslu sakrājies gana. Bet vajag tā, lai visi kuģa ļaudis redz. Gribu, lai viņš mani izaicina, tad es viņu piekaušu un visi sauks: «Urrā, kapteini, pareizi darīts!» Un pēc tam jūs varēsiet nākt viņa vietā, Dotrij.

Ja kapteinis Jorgensens nebūtu tik ilgi vilcinājies ar sīki ieplānoto Hansona pārmācīšanu un Hansons kavējies dot tai ieganstu, Maikls būtu aizgājis stjuartam līdzi uz šoneri «Hovards» un visa Maikla turpmākā dzīve būtu noritējusi citādi, nekā liktenis bija lēmis. Bet nolemts pa­liek nolemts, un liktenim talkā nāca nejaušību un saga­dīšanos virkne, ko Maikls nespēja grozīt un ko viņš ne­nojauta vairāk kā pats stjuarts. Tajā laikā pat neapval­dītākā iztēle vēl nespēja paredzēt Maikla nākamo kar­jeru uz skatuves un drausmo nežēlību, kas viņu gaidīja. Runājot par Dega Dotrija un Kveika likteni, jāteic, ka tas nevarēja rādīties pat narkomāna murgos.