Maikls,Džerija brālis

5. NODAĻA

Pagāja daudzas dienas, bet Maikls redzēja vienīgi stjuartu un Kveiku. Viņš bija ieslodzīts stjuarta kajītē. Neviens cits nezināja, ka viņš atrodas uz kuģa, un Degs Dotrijs, apzinādamies, ka nozadzis baltā cilvēka suni, ce­rēja noturēt to slepenībā un nepamanītu nogādāt krastā, kad kuģis būs iebraucis Sidnejas ostā.

Drīz vien stjuarts atklāja, ka Maikls ļoti ātri visu ap­tver un iemācās. Viņš baroja suni labi, iedeva tam arī šad tad pa vistas kaulam. Pietika ar divām mācību stun­dām, ja tās vispār var saukt par stundām, jo abas notika piecās minūtēs un katra ilga ne vairāk par pusminūti, lai iemācītu Maiklam, ka vistas kaulus drīkst grauzt vienīgi uz grīdas kaktā pie durvīm. Kopš tā brīža, dabūjis kaulu, Maikls tūliņ nesa to uz kaktu, negaidot īpašu pavēli.

Un kādēļ gan ne? Maikls ātri uztvēra, ko stjuarts no viņa vēlas, un jutās laimīgs, ja varēja savam saimniekam pakalpot. Stjuarts bija laipnīgs dievs, kas viņu mīlēja ar balsi un lūpām, mīlēja ar rokas pieskārienu, ar degunu saberzēšanos vai apskāvienu. Mīlestība vienmēr bijis la­bākais līdzeklis, ar ko panākt paklausību. Ja stjuarts vi­ņam pavēlētu neaiztikt kaktā aiznesto vistas kaulu, viņš paklausītu un tam nepieskartos. Tāda ir suņa daba, jo suns ir vienīgais dzīvnieks, kas priecīgu prātu, līksmi lē­kādams, spēj atstāt barību neapēstu, lai sekotu cilvēkam vai paklausītu viņa pavēlei.

Visu brīvo laiku Degs Dotrijs praktiski pavadīja pie ieslodzītā Maikla, kurš pēc viņa pavēles drīz vien atra­dinājās no smilkstēšanas un riešanas. Šais kopā pavadī­tajās stundas Maikls daudz iemācījās. Dotrijs konstatēja, ka suns jau iegaumējis un saprot vienkāršas pavēles, piemēram, «nē» un «jā», «stāvi», «guli»; to viņš izmantoja tālākai dresūrai, iemācīdams Maiklam pavēles: «Ej uz lā­viņas, apgulsties!», «Lien pagultē!», «Atnes vienu zā­baku!», «Atnes abus zābakus!». Viņam neprasīja gandrīz nekādu piepūli iemācīt Maiklam velties, «noskaitīt, lūg­snu», izlikties par beigtu, tupēt paceltām priekšķepām ar pīpi mutē un platmali galvā, ne tikai stāvēt, bet arī stai­gāt uz pakaļkājām.

Nākamais dresūras triks bija «nedrīkst» un «drīkst». Nolicis smaržīgu, kārdinošu gaļas vai siera gabaliņu uz lāviņas malas Maikla deguna augstumā, Dotrijs nevē­rīgi noteica: «Nedrīkst!» Un Maikls nepieskārās gardu­mam, līdz izdzirda kāroto atļauju: «Drīkst!» Nokoman­dējis «Nedrīkst!», Dotrijs lāgiem izgāja no kajītes, neat­griezās pusstundu, neatgriežas kādreiz veselas sešas stun­das, bet atgriezies redzēja, ka barība nav aiztikta, bet pats Maikls bieži vien apgūlies kaktā pie lāviņas galv­gaļa, kur viņam bija atvēlēta vieta. Kad Maikls šo triku vēl tikko sāka apgūt, stjuarts bija izgājis no kajītes un suņa deguns atradās tikai collu no aizliegtā garduma, Kveiks, gribēdams pakaitēties, sniedzās pēc kumosa, taču tai pašā mirkli Maikla žokļi zibenīgi sacirtās un zobi iekampa viņam rokā.

Nevienu dresūras stiķi, ko Maikls tik labprāt izpildīja pēc stjuarta pavēles, viņš nebūtu izpildījis, ja komandētu Kveiks, kaut arī Kveiks pret viņu neizturējās ne ļauni, ne naidīgi. Bet Maiklam jau kopš visagrākās bērnības bija iemācīts šķirot cilvēkus melnajos un baltajos. Melnie cilvēki vienmēr kalpoja baltajiem — vismaz tāda bija Maikla pieredze; melnos vienmēr vajadzēja turēt aizdo­mās, jo tiem allaž prātā nelietības, tādēļ tie stingri uzma­nāmi. Suņa galvenais uzdevums bija kalpot savam bal­tajam dievam, modri uzraugot visus apkārtējos melnos.

Taču Kveikam Maikls atļāva sevi apkalpot — pieņēma barību, ūdeni un citus pakalpojumus, sākumā tikai tajās reizēs, kad stjuarts bija aizņemts darbā uz kuģa, bet vē­lāk jebkurā laikā. Maikls, īpaši par to neprātodams, sa­prata, ka ēdiens, ko melnais viņam ceļ priekšā, īstenībā nāk nevis no Kveika, bet no Kveika kunga, kurš ir arī Maikla kungs. Kveiks tomēr neturēja ļaunu prātu uz Maiklu un sirsnīgi rūpējās par sava kunga labklājību un labsajūtu, jo šis kungs bija izglābis viņa dzīvību Karaļa Viljama salā tajā drausmīgajā dienā, kad viņu vajāja abi sērojošie cūkas īpašnieki, un, lai izpatiktu kungam, centās izturēties labi pret Maiklu. Redzēdams, ka kungs sunim pieķeras arvien stiprāk, arī Kveiks sāka Maiklu patiesi mīlēt, gluži tāpat kā viņš dievināja visu, kas pie­derēja stjuartam — kurpes, ko viņš tam spodrināja, drē­bes, ko tīrīja, un sešas pudeles alus, ko ik dienu nesa tam no ledus skapja.

Kveikam patiesi nepiemita kundziskas īpašības, turpretī Maikls bija dzimis aristokrāts. Stjuartam Maikls bija ar mieru kalpot aiz mīlestības, bet par melno ērmu jutās krietni pārāks. Kveikam bija īsta verga daba, bet Maiklā verga dabas nebija ne par matu vairāk kā Ziemeļameri­kas indiāņos, kurus veltīgi izmēģinājās padarīt par ver­giem Kubas plantācijās. Tas viss, protams, nebija ieskai­tāms Kveika trūkumos vai Maikla nopelnos. Maikla gal­venās no senčiem mantotās īpašības, ko cilvēks gadsimtu gaitā bija veidojis un izkopis, bija niknums un uzticība. Un niknums kopā ar uzticību rada lepnumu. Bet lepnums nespēj pastāvēt bez pašpaļāvības.

Maikla dresūras augstākais sasniegums Dotrija vadībā pirmajās kajītē pavadītajās dienās bija māka izskaitīt līdz pieci. Kaut arī Maikls bija ļoti apdāvināts un sa­prātīgs suns, tas tomēr prasīja ilgas stundas nopietna darba. Pirmkārt, viņam vajadzēja iegaumēt nosauktos skaitļus; otrkārt, ar acīm saskatīt un prātā atšķirt vienu priekšmetu no citiem vai no priekšmetu grupām, ieskaitot grupu ar attiecīgajiem pieciem priekšmetiem; treškārt, saistīt priekšmetu vai priekšmetu grupu ar stjuarta no­saukto skaitli.

Apmācībai Degs Dotrijs izmantoja no papīra savīstī­tas, ar aukliņām pārsietas bumbiņas. Pametis piecas bum­biņas zem gtiļamlāvas, viņš sūtīja Maiklu atnest trīs, un Maikls patiesi atnesa trīs — nevis divas vai četras bum­biņas — un ielika tās saimniekam rokā. Kad Dotrijs pa­svieda zem guļamlāvas trīs bumbiņas, bet pieprasīja, lai atnes četras, Maikls atnesa trīs un veltīgi pūlējās atrast ceturto, tad sāka, asti kulstīdams, lēkāt stjuartam ap­kārt, līdz beidzot uzlēca uz lāviņas un izvilka meklēto no spilvena vai segas apakšas.

Tas pats notika ar citiem pazīstamiem priekšmetiem. Piecnieka robežās Maikls pienesa visu — zābakus, krek­lus, spilvendranas. Un atšķirība starp Maikla matemā­tikas dotībām ar viņa prasmi skaitīt līdz pieci un vecā Tulagi melnādaina gudrību, kurš, skaitīdams tabakas stie­nīšus, lika tos kaudzītē pa pieciem, bija krietni mazāka nekā starp Maiklu un Degu Dotriju, kurš prata reizināt un dalīt lielus skaitļus. Sādā pašā salīdzinājumā turpi­not, vēl lielāks attālums matemātikas zināšanu kāpnēs šķīra Dotriju no kapteiņa Dunkana, kurš ar matemātikas palīdzību vadīja «Makembo». Taču vēl daudz, daudz lie­lāka distance pastāvēja starp kapteiņa Dunkana matemā­tisko domāšanu un spējām, kas piemīt astronomam, kurš zīmē debess kartes un ar matemātiskās domas palīdzību dodas ceļojumos uz zvaigznēm, kas atrodas tūkstošiem miljonu jūdžu tālumā, un piešķir kapteinim Dunkanam savu zināšanu drusciņas, lai tas prastu diendienā noteikt «Makembo» atrašanās vietu atklātā jūrā.

Bija tikai viena vienīga lieta, kas Kveikam deva zi­nāmu varu pār Maiklu. Kveikam, proti, piederēja mutes bungas. Un, ja dzīve uz «Makembo» un kalpošana stjuar­tam uzdzina skumjas, viņš paņēma primitīvo instrumentu mutē un, ar pirkstiem piepalīdzot, izvilināja no tā dīvai­nus ritmus, kas viņu aizveda atpakaļ uz Karaļa Viljama salu; un, kad mūzika viņu pacēla pāri laikam un telpai,

Maikls sāka dziedāt — pareizāk sakot, gaudot, kaut ari viņa gaudas bija tikpat klusas un liegas kā Džerija kauk­šana. Maikls nemaz negribēja gaudot, taču viņa būtne reaģēja uz mūziku tikpat neatvairāmi, kā laboratorijā elementi reaģē cits uz citu.

Bet, tā kā viņš stjuarta kajītē dzīvoja nelegāli, tad viņa balsi neviens nedrīkstēja dzirdēt — un Kveikam neatlika nekas cits kā remdēt savu sirdi ar mūzikas skaņām elles karstumā uz režģiem virs katlu telpas. Taču ilgi viņam nevajadzēja tā mocīties: vai nu akla nejaušība, vai ari tā bija ierakstīts lielajā Dzīves grāmatā, kur iezīmēti visi likteņraksti kopš pasaules sākumiem, Maiklam atgadījās piedzīvojums, kas pašos pamatos pārveidoja ne tikai viņa turpmākās gaitas, bet arī Kveika un Dega Dotrija lik­teni, nosakot pat viņu nāves un mūžīgās atdusas vietu,