Maikls,Džerija brālis

22. NODAĻA

Kaut arī Maiklam Harijs Delmars nepatika, viņš to­mēr diezgan labprāt gāja tam līdzi tumšajā naktī. Kā daždien zaglis — ārkārtīgi piesardzīgi un klusu šis cil­vēks bija ielavījies ārsta Emorija mājas pagalmā, kur, šķūnītī ieslodzīts, mita Maikls. Delmars pārāk labi bija izpētījis apkārtni, lai izmantotu tādu lētu melodramatisku efektu kā elektrisko kabatas bateriju. Ceļu uz šķūnīti viņš sataustīja tumsā, atvilka bultu un iegāja iekšā, tausto­ties apkārt un meklējot ar roku suņa asspalvaino kažoku.

Un Maikls — suns ar cilvēka prātu un lauvas drosmi — gan saboza spalvu pret negaidīto iebrucēju, taču neiz­laida ne skaņas. Viņš apostīja ienācēju un pazina to. Lai gan viņam šis cilvēks nepatika, viņš tomēr nepretojās, kad tas viņam aplika ap kaklu siksnu, un devās līdzi uz ielas, sekoja līdz nākamajam stūrim un paklausīgi ielēca gaidošajā taksometrā.

Maikla prātojums — ja sunim piedēvē spēju prātot — bija vienkāršs. Šo cilvēku viņš vairākkārt bija sastapis stjuarta sabiedrībā. Stjuarts pret svešo izturējās drau­dzīgi, jo abi kopā bija sēdējuši pie galdiņa un dzēruši. Tagad stjuarts pazudis. Maikls nezināja, kur viņu mek­lēt, un arī pats bija kļuvis par gūstekni svešā vietā. Kas noticis vienreiz, var notikt atkal. Un noticis bija tā, ka stjuarts, Delmars un Maikls vairākkārt bija sēdē­juši kopā pie galdiņa. Ļoti iespējams, ka šī pati sabied­rība tūliņ atkal sagadīsies kopā un viņš drīz vien spoži apgaismotā krogā sēdēs uz krēsla, bet vienā pusē viņam sēdēs Delmars un otrā pusē mīļotais stjuarts ar alus kausu priekšā; to visu varēja nosaukt par «zināmu seci­nājumu», un saskaņā ar šo «secinājumu» Maikls rīkojās.

Maikls, protams, nevarēja nonākt pie šāda secinājumā ar loģiskas domāšanas palīdzību un neprata arī to izteikt vārdos. Viņa apziņā nebija vārda «draudzība». Cilvēki vēl ilgi neizpētīs, vai nonākt pie secinājuma viņam palī­dzēja aši cita aiz citas aizzibošas ainas vai uz mirkli par ainu saplūduši priekšstati. Galvenais — viņš domāja. Ja noliegtu šo viņa spēju, tad vajadzētu teikt, ka viņš rīkojās, vienīgi instinkta vadīts, bet tas būtu vēl brīnu- maināk nekā pieņemt, ka viņa smadzenēs veidojies primi­tīvs domāšanas process.

Lai būtu kā būdams, bet taksometrā, kas traucās pa Sanfrancisko ielu labirintu, Maikls modri gulēja uz grī­das Delmaram pie kājām, necenzdamies izturēties drau­dzīgi, bet arī nekādā veidā neizrādīdams, ka šis cilvēks viņam pretīgs. Maikls jau kopš pirmā iepazīšanās mirkja bija nojautis, ka Delmars ir nelietis, un viņš bija kļuvis vēl nelietīgāks, kārodams iegūt Maiklu, lai ar to pelnītu naudu. Pirmo reizi sastopoties ostas rajona krogā, Maikls bija pret viņu bozis spalvu un sastindzis kareivīgā poza, kad Delmars uzlika viņam roku uz galvas. Pēc tam viņš par šo cilvēku nemaz vairs nebija domājis, nedz arī cen­ties noskaidrot savu attieksmi pret viņu. Kaut kas nebija kārtībā ar šo roku un nevērīgo kustību, ar kādu tā vi­ņam pieskārās — šķietami sirsnīgi, viegli maldinot vēro­tāju no malas. Roka izraisīja nelāga sajūtu. Viņš nejuta tajā siltuma, nejuta sirsnības, tā nepauda cilvēka prāta un dvēseles patieso labestību, ko pārvada rokas telegrāfs, īsi sakot, vēsts jeb sajūta nebija ne laba vēsts, ne laba sajūta, un Maikls sabozās, nemaz par to nedomādams, paļaudamies vienīgi uz zināšanu vai, kā cilvēki to mēdz dēvēt, «intuīciju».

Elektriskās spuldzes, apjumtā piestātne, bagāžas un kravas kalni, krāvēju un matrožu saceltais darba trok­snis, ķēžu žvadzoņa, celtņa žēlā čīkstēšana, kapteiņa pa­līgs trapa galā, pati stāvā uzeja uz «Umatillas» klāja, stūrmaņi un kuģa virsnieki ar zeltītiem uzplečiem uzejas galā, cilvēku bars, kas drūzmējās uz šaurā klāja, — tas viss Maiklam bija pazīstams, un viņš drošā pārliecībā juta, ka atgriezies pie jūras un kuģiem, kur pirmoreiz sastapa stjuartu un vienmēr pēc tam bija kopā ar stju­artu līdz pat pēdējām murgainajām dienām lielajā pil­sētā. Viņa apziņā pavīdēja ari Kveiks un Kokijs, un at­miņas par tiem. Skaudri smilkstēdams, nebaidīdamies, ka cilvēku nemierīgās, ādas apavos ieautās kājas var sabra­dāt viņa neaizsargātās ķepas, Maikls visā pavadas ga­rumā rāvās uz priekšu, ostījās un meklēja Kokiju un Kveiku, taču vairāk par visiem — stjuartu.

Tos tūliņ nesastapis, Maikls samierinājās ar vilšanos, jo kopš apziņas sākumu sākumiem viņam bija iemācīts, ka suņa un cilvēka attiecībās sunim jāklausa cilvēks un tas vispirmām kārtām izpaužas pacietībā. Kad viņam gri­bējās iet mājās, bet stjuarts sēdēja pie galdiņa, necēlās augšā, runājās un dzēra alu, viņa pienākums bija pacie­tīgi gaidit, tapat kā pacietīgi bija jāiztur saite ap kaklu, pacietīgi jāsamierinās ar augstu žogu, pār kuru nevar pārlēkt, ar šauru, sienās ieslēgtu istabu un cieši aizvēr­tām durvīm, ko viņš nekad nespēja atvērt, bet cilvēki vi­rināja tik viegli. Tāpēc viņš padevīgi gāja līdzi pie kuģa miesnieka, kurš aprūpēja visu pasažieru suņus. Ieslodzīts mazā starpklāja kambarītī, saitē stingri piesiets, viņš gaidīja, ka tūliņ atvērsies durvis un pa tām īsts un dzīvs ienāks stjuarts, spožais sapnis, kas piepildīja visu viņa apziņu.

Taču notika citādi, kaut arī Maikls pirmajā brīdī to neapzinājās un tikai vēlāk sāka to izprast kā Delmara varenības izpausmi, jo durvis atvēra bagātīgu dzeram­naudu saņēmušais kuģa miesnieks, atraisīja saiti un no­deva Maiklu kajīšu pārzinātājam, kurš, tikpat bagātīgi ar dzeramnaudu apdāvināts, aizveda viņu uz Delmara ka­jīti. Līdz pēdējam mirklim Maikls ticēja, ka viņu ved pie stjuarta. Taču kajītē viņš sastapa vienīgi Delmaru. «Nav stjuarta» — tā varētu raksturot Maikla domu; un tikai ar pacietību, ko viņš uzskatīja par suņa uzvedības pamatu, par savu pienākumu, izskaidrojams, ka viņš pakļāvās vi­sam turpmākajam, kas kavēja sastapšanos ar viņa dievu, viņa mīļoto stjuartu, kurš bija viņa personiskais dievs cilvēka izskatā visu daudzo cilvēkdievu vidū viņam vis­apkārt.

Maikls paluncināja asti, pieglauda ausis, arī saburzīto ausi un mazliet pasmaidīja, steigdamies izostīt kajītē vi­sus kaktus, lai drošības labad vēlreiz pārliecinātos, vai tiešām nekur nav stjuarta smakas, un tad apgūlās uz grīdas. Kad Delmars suni uzrunāja, tas pacēla acis un paraudzījās uz viņu.

— Nu, draudziņ, laiki mainījušies, — Delmars saltā, skadrā balsī paziņoja Maiklam. — Es tevi iztaisīšu par aktieri un iemācīšu visu, kas jādara. Vispirms panāc šurp! … ŠURP, es teicu!

Maikls nesteidzīgi paklausīja — nepretodamies un pa­cietīgi, bet bez mazākās dedzības.

— Tas tev pāries, zēniņ, gan tu man kustēsies veiklāk, kad es ar tevi runāšu, — Delmars pasolīja; un viņa balsī un runas veidā skanēja tik skaidri draudi, ka Maikls gribot negribot tos saprata. — Tagad pārbaudīsim, vai numurs mums izdosies! Tu labi ieklausies un tad uzdziedi tāpat, kā dziedāji tam spitālīgajam vecim!

Izvilcis no vestes kabatas mutes harmoniku, viņš pie­lika to pie lūpām un sāka spēlēt: «Uz priekšu pa Džor­džiju!»

— Sēdi! — viņš nokomandēja.

Maikls arī šoreiz paklausīja, kaut gan ar visu būtni vēlējās protestēt. Kad no mazajām, sudrabotajām plēši- ņām sāka plūst saldi spalgās skaņas, viņš notrīsēja. Rīkle un krūtis varītēm gatavojās uz dziedāšanu; taču viņš sa­valdījās, jo negribēja dziedāt šim vīram. No šā cilvēka viņš gribēja tikai vienu — stjuartu.

— Ak tu spītēsies, ko? — Delmars nikni iesaucās. — Kā tad — tu jau esi tīrasiņu suns! Zinu, zinu, ka ar šitā­diem tā mēdz gadīties, bet man liekas, es tomēr piespie­dīšu tevi paklausīt un strādāt manā labā, tāpat kā tu strādāji vecajam. Nu, sāc!

Viņš pārgāja uz citu melodiju. Bet Maikls stūrgalvīgi klusēja. Tikai tad, kad atskanēja «Vecās Kentuki mājas» saldsērīgā meldija, viņš zaudēja savaldību un palaida liego, melodisko kaucienu, kurā izskanēja tūkstošgadīgas žēlabas par zaudēto baru. Šās neatvairāmās mūzikas hip­nozes varā viņš nespēja glābties no svelošām ilgām pēc sen aizmirstās bara dzīves, kad pasaule bija jauna un bars bija īsts bars, kas vēl nebija iznīcis garajos piejau- cēšanas gadsimtos.

— Aha! — Delmars izsmējīgi nogrudzināja, nenieka nejauzdams, kādas sensenas dižas pagātnes atmiņas sunī atmodinājušas viņa harmonikas sudrabainās mēlītes.

Skaļš klauvējiens pie kajītes sienas brīdināja, ka bla­kus kāds pasažieris jūtas traucēts naktsmierā.

— Labi, pietiks arī! — Delmars skarbi noteica, nolaiz­dams roku ar harmoniku. Maikls apklusa un ienīda viņu.

— Liekas, tu darīsi visu, kā nākas. Un neiedomājies tikai, ka paliksi te guļam, knosīsies, blusas meklēdams, un ne­ļausi man aizmigt!

Viņš piespieda zvana podziņu un, kad ienāca apkalpo­tājs, lika tam aizvest Maiklu atpakaļ un piesiet pieblī­vētajā starpklāja kambarītī.

Ai Vairākās uz «Umatillas» pavadītajās dienās un naktīs ' Maikls iepazina, kāda kaluma cilvēks ir Harijs Delmars. Bezmaz var teikt — viņš iepazina Delmara ciltsrakstus, neka nezinādams par viņa izcelsmi. Viņš, piemēram, ne- zinaja, ka Delmara īstais vārds ir Pērsivals Grunskis un ka vidusskolā meitenes viņu saukāja par «Brūno», bet zēni — par «Melno». Tāpat Maikls nezināja, ka, nepabei- dzis vidusskolu, Delmars bija aizceļojis uz nepilngadīgo labošanas darbu koloniju, no kurienes viņu pēc diviem gadiem izgalvoja Hariss Kolinzs, kurš eksistēja un, jā­teic, eksistēja gaužām labi, dresējot dzīvniekus skatuvei. Vēl jo mazāk Maikls zināja, ko sešos apmācības gados, palīdzēdams Kolinzam dresēt dzīvniekus, Delmars bija iemācījies pats.

Maikls zināja vienīgi to, ka Delmaram nav ciltsrakstu un ka salīdzinājumā ar tīrasinīgo stjuartu, kapteini Kel­laru un misteru Heginu no Merindžas šis ir tīrais bas- tards. To Maikls uzzināja ātri un vienkārši. Dienā kal­potājs aizveda viņu uz klāja pie Delmara, kuru allaž ielenca jūsmīgas jaunas un vecākas dāmas, kas apbēra Maiklu ar glāstiem. To viņš gan ar nepatiku, tomēr pa­cieta; bet līdz baltkvēlei viņu nokaitināja Delmara glāsti un maigums. Viņš zināja, ka tā ir aukstasinīga liekulība, jo, kad vakarā viņu aizveda uz Delmara kajīti, viņš dzir­dēja vienīgi salto pavēlnieka balsi, kas pauda šā cilvēka nožēlojamo zemiskumu, juta tā rokas pieskārienā vienīgi cietu skadrumu, it kā viņam pieskartos dzelzs vai koka priekšmets, kurā nav ne sirds, nedz arī dvēseles maiguma un siltuma.

Šim cilvēkam bija divas sejas, divas dabas. Ikvienai tīrasiņu būtnei ir tikai viena seja un viena daba. Tīr- asiņu, siltasiņu būtne vienmēr ir patiesa. Bet šajā bas- tardā patiesīguma nebija ne tik, cik melns aiz naga, viņš bija melis no galvas līdz papēžiem. Tīrasiņu būtne ir kais­mīga, jo viņā rit karstas asinis; šis paklīdenis kaislību

nepazina. Asinis viņam bija aukstas un katrs solis iepriekš aprēķināts, bez aprēķina viņš nedarīja nekā. Maikls par to visu nedomāja. Viņš to gluži vienkārši apzinājās, kā ikviena būtne apzinās patiku un nepatiku.

Jāpiebilst, ka pēdējā vakarā uz kuģa Maikls zaudēja savu tīrasiņu dzīvnieka savaldību pret šo cilvēku, kurā nebija nekā cilvēciska. Izcēlās cīņa. Un Maikls cieta sa­kāvi. Viņš dusmojās karaliski, cīnījās karaliski, lecot uz­brukumā pēc tam, kad bija saņēmis divus sitienus zem auss. Par spīti Maikla veiklībai, ko viņš bija ieguvis, va­jājot dienvidjūru salu melnādainos, par spīti izveicībai un saprātam, viņš nepaguva iecirst zobus miesā šim cil­vēkam, kas sešus gadus bija mācījies dzīvnieku dresūru pie Harisa Kolinza. Tai brīdī, kad Maikls, muti iepletis, lēca, lai kostu, Delmara labā roka pašāvās gaisā un sa­grāba viņu lēcienā aiz žokļa, tad, apmetot viņu gaisā, no­trieca augšpēdu uz grīdas. Maikls, zobus atžņiebis, lēca vēlreiz, bet tika nosviests zemē ar tādu spēku, ka elpa aizrāvās. Nākamais lēciens viņam bezmaz kļuva liktenīgs. Viņu nogrāba aiz rīkles. Divi īkšķi iespiedās viņam kaklā abās pusēs balsenei, saspiežot miega artēriju tā, ka sma­dzenēm nevarēja pieplūst asinis; Maiklam likās, ka gals klāt, bet tai pašā mirklī viņš zaudēja samaņu ātrāk nekā no efektīvākā anestēzijas līdzekļa. Viss iegrima tumsā; tikai pēc brīža viņš, sīki trīcēdams, uz grīdas guļot, atkal ieraudzīja gaišo telpu un cilvēku, kas vienaldzīgi turēja degošu sērkociņu pie cigaretes un piesardzīgi vēroja viņu.

— Panāc vien šurp! — Delmars izaicinoši sacīja. — Es tavu sugu pazīstu. Tu mani nepieveiksi, var jau būt, ka arī es tevi pilnīgi nepieveikšu, bet es tevi piespiedīšu strā­dāt manā labā. Panāc vien šurp, tu!

Un Maikls gāja. Kaut arī Maikls apzinājās, ka viņu pieveicis šis divkājainais, trulais, cietais radījums, kurā nebija nekā cilvēciska un kuram uzbrukt nozīmēja to pašu, ko mēģināt ar zobiem iecirsties sienā vai koka stumbrā, vai akmens bluķī, viņš, savas tīrasiņu dabas dzīts, tomēr lūkoja ar atņirgtajiem zobiem iekosties tam rīklē. Taču šis uzbrukums atsitās pret dresūru, pret sa­valdīšanas māku. Un viss atkārtojās vēlreiz. Cilvēks atkal sažņaudza viņa rīkli, īkšķi aizspieda artēriju, Maiklam pasaule satumsa. Ja viņš nebūtu parasts tīrasiņu suns, bet kaut kas vairāk, viņš būtu turpinājis nikno uzbru­kumu neuzveicamajam ienaidniekam, līdz pašam sirds būtu pārtrūkusi vai uznākusi trakuma lēkme. Bet viņš bija parasts suns. Viņa ienaidnieks bija neuzveicams, ne­savaldāms. Tad jau tikpat labi viņš būtu varējis cīņā pie­veikt lielpilsētas betona bruģi. Šis radījums bija tīrais velns ar velna nešķīsto viltību. Tikpat auns, cik stjuarts labs. Abi divkājaini. Abi dievi. Bet šis te bija ļauns dievs.

Maikls, zināms, to neizprātoja, viņš vispār par to ne­domāja. Taču viņa attieksmi pret Delmaru var attēlot, vienīgi mēģinot to izteikt ar cilvēka domāšanai un iz­pratnei atbilstošiem vārdiem. Ja Maiklam būtu iznācis cīniņš ar dievu, kura dzīslās rit karstas asinis, viņš būtu akli meties tam virsū, kautiņa karstumā nodarījis tam sāpes un pats saņēmis belzienus, jo abi būtu radījumi ar miesu un asinīm, būtnes ar dzīvu dvašu. Bet šis divkā­jainais velnišķīgais dievs necīnījās aklā niknumā, nespēja kaisli aizrauties. Viņš līdzinājās rafinētai smagai dzelzs mašīnai un darija to, ko Maikls nemūžam nebūtu no viņa gaidījis, — to, ko dara ļoti nedaudzi cilvēki, bet dara visi dzīvnieku dresētāji: viņš visu laiku aizsteidzās Maik­lam par vienu domu priekšā, tādēļ ikreiz bija par soli priekšā katram Maikla nākamajam solim. To viņš bija iemācījies no Harisa Kolinza, kas bija ārkārtīgi maigs vīrs un tēvs, bet kļuva par drausmīgāko velnu saskarē ar dzīvniekiem, kļuva par valdnieku dzīvnieku ellē, ko pats bija radījis un pārvērtis par ienesīgu uzņēmumu.

Maikls nokāpa no kuģa Sietlā un tik dedzīgi rāvās saitē uz priekšu, ka aizžņaudzās un sāka sēkt, par ko Delmars viņu nikni izlamāja. Maiklu spārnoja cerība, ka viņš tomēr sastaps stjuartu, un neapnicis meklēja to aiz pirmā ielas stūra, tad aiz nākamā un visiem pārējiem. Taču milzīgajā cilvēku ņudzeklī stjuarta nebija. Toties Ņūvašingtonas viesnīcas pagrabtelpā, kur dienu un nakti dega elektrība, viņu nodeva bagāžas uzrauga pārziņā un stingri piesēja starp milzīgām koferu grēdām. Koferus nemitīgi krāva citu uz cita, pārkārtoja, cēla zemē, nesa projām un nesa jaunus klāt.

Trīs dienas viņam iznāca pavadīt šai moku vietā. Ne­sēji ar viņu sadraudzējās un cienāja ar lieliem ceptas ga­ļas daudzumiem — ēdiena atliekām no restorāna. Maikls bija pārāk vīlies cerībās un pārāk noraizējies stjuarta dēļ, lai ēstu pilnu vēderu, toties Delmars kopā ar viesnīcas administratoru sacēla milzu traci par to, ka nesēji pār­kāpuši suņa barošanas noteikumus.

— Man tas subjekts nepatīk, — savam palīgam sacīja vecākais nesējs, kad Delmars bija aizgājis, — tāds kā ar taukiem aplipis. Nekad neesmu varējis ciest treknus brunetus. Mana sieva arī ir brunete, bet, paldies dievam, nav trekna.

— Tev taisnība, — palīgs piekrita, — es šito sugu pazīstu. Ja tu tādam iegrūstu nazi mīkstumā, viņam pat asinis netecētu, pilētu tikai tauki.

Pēc šīs domu apmaiņas abi nesēji cienāja Maiklu vēl dāsnāk, bet viņš negribēja nekā ēst, jo mocījās ilgās pēc stjuarta.

Delmars pa to laiku nosūtīja divas telegrammas. Pirmo uz Harisa Kolinza dzīvnieku dresūras skolu, kur atvaļi­nājuma laikā bija atstājis savu suņu trupu.

«Pārdodiet manus suņus. Jūs zināt, ko tie prot un cik ir vērts. Man tie vairs nav vajadzīgi. Atrēķiniet uztura izdevumus un paglabājiet atlikumu, lidz tiksimies. Man tagad ir suns, kas pārāks par visiem. Tas pārspēj visu, ko lidz šim esmu redzējis. Tā būs sezonas nagla. Driz jūs viņu redzēsiet.»

Otra telegramma bija viņa menedžerim.

«Rīkojieties. Gādājiet par uzstāšanos vislabākajās vie­lās. Sezonas nagla. Labākais, kas redzēts. Nepiedzīvots numurs. Rūpējieties par reklāmu. Sagatavojiet publiku, es parādīšu neredzētu numuru. Jūs mani pazīstat. Es tukšu nerunāju. Priekšnesumam būs izpārdota zāle vien­mēr un visur.»