Maikls,Džerija brālis

30. NODAĻA

Ja Sīdarvaildā ķirurģiskā palīdzība Maiklam būtu sniegta nevērīgi un rupji, kā to bija darījis Delmars, suns dzīvs nebūtu palicis. īsts prasmīgs un drosmīgs ķirurgs izdarīja viņam operāciju, kas drīzāk gan atgādināja vivi- sekciju, jo, lāpīdams sakropļoto plecu, atļāvās tādus pa­ņēmienus, kādus nemūžam nebūtu atļāvies, ja operējamais būtu cilvēks, bet Maiklam tie izglāba dzīvību.

— Klibs viņš paliks uz visiem laikiem, — sacīja ķir­urgs, slaucīdams rokas un nolūkodamies uz Maiklu, kas gulēja nekustīgs, gandrīz no galvas līdz astei ieģipsēts. — Brūcēm, kuru ir ļoti daudz, drīz jāsāk dzīt. Ja viņam ceļas temperatūra, nelieciet velti mocīties. Cik tāds suns ir vērts?

— Viņš nekā neprot, — Kolinzs atbildēja. — Aptuveni piecdesmit dolāru, bet tagad droši vien ne tik. Klibam sunim nekā vairs nevar iemācīt.

Taču dzīve pierādīja, ka abi viri kļūdījušies. Maiklam nebija lemts palikt klibam uz visu mūžu, kaut gan arī vēlākajos gados plecs bija jutīgs un miklā laikā viņš tiešām viegli piekliboja. Viņam bija nolemts celties cenā un kļūt par pirmā lieluma zvaigzni, kā Harijs Delmars to tika pareģojis.

Pagaidām viņš vēl daudz apnicīgas dienas dabūja no­gulēt ģipsī, tomēr temperatūra visai augstu nesacēlās. Viņš tika priekšzīmīgi kopts. Taču tas netika darīts aiz sirsnības un mīlestības. Slima dzīvnieka rūpīga kopšana ietilpa Sīdarvaildas sistēmā, kas šai iestādei sagādāja lielisku slavu. Arī tad, kad Maiklam noņēma ģipsi, viņš nevarēja klausīt instinkta balsij un aplaizīt brūces, jo viņu joprojām turēja prasmīgi nosaitētos apsējos. Kad noņēma arī tos, nebija vairs brūču, ko laizīt; tikai dziļi plecā vēl mēnešiem smeldza sīva sāpe.

Hariss Kolinzs vairs nepūlējās Maiklam kaut ko iemā­cīt un kādu dienu aizdeva viņu par statistu artistu pārim, kam trupā trīs suņi bija nobeigušies ar plaušu karsoni.

— Ja derēs, varēsiet viņu dabūt par divdesmit dolā­riem, — Kolinzs sacīja trupas īpašniekam Viltonam Dei- visam.

— Bet ja nosprāgst? — Deiviss jautāja.

Kolinzs paraustīja plecus.

— Asaras viņa dēļ neliešu. Viņam nav iespējams nekā iemācīt.

Kad Maikls, būrī iesprostots, furgonā aizbrauca no Sī- darvaildas, viņam bija gaužām maz cerību vēl kādreiz turp atgriezties, jo Viltonam Deivisam cirka ļaužu aprin­dās bija nelāga slava par nežēlīgu apiešanos ar suņiem. Par suni, kas prata kādu sevišķi vērtīgu triku, viņš vēl cik necik rūpējās, bet vienkāršie statisti bija tik lēti, ka nelikās pūliņu .vērti. Tie maksāja no trim līdz pieciem dolāriem gabalā. Ar Maiklu bija vēl ļaunāk — Deivisam viņš nemaksāja nekā. Ja Maikls nobeigtos, Deivisam vie­nīgi vajadzētu sameklēt jaunu suni vietā.

Jaunās dēkas sākums Maiklam nelikās pārāk grūts, no­mocīja vienīgi šaurais būris, kurā viņš nevarēja piecelties kājās un kurš braucot lēkāja un kratījās, tā ka sadziju- šais plecs atkal sāka neciešami sāpēt. Ceļojums nebija tāls — tikai līdz Brūklinai, kur viņu nogādāja otrās šķi­ras teātrī, jo Viltons Deiviss bija otrās šķiras dresētājs, kas nekad netika nevienā lielā cirkā.

īstās mocības šaurajā būrī sākās tad, kad Maiklu ienesa lielā telpā virs skatuves un nolika kopā ar apmēram div­desmit tādos pašos būros ieslodzītiem suņiem. Tā bija no­žēlojama sabiedrība — izmocīti, visu dzīvesprieku zaudē­juši kranči. Daudziem bija jēlas galvas, kur bija trāpījuši Deivisa belzieni. Jēlumus neviens neārstēja, bet grims, ar ko jēlumus aizzieda izrāžu laikā, sadzīšanu nepavisam ne­veicināja. Daži suņi negaidot žēli iegaudojās, un pēc maza brītiņa visi pārējie sāka neganti riet, it kā tas būtu vie­nīgais mierinājums, kas viņiem būra šaurībā atlicis.

Vienīgi Maikls nekad nepiedalījās šai korī. Viena no Viņa grūtsirdības raksturīgākajām iezīmēm bija tā, ka viņš jau sen vairs nerēja. Viņš bija kļuvis pārāk nesabiedrisks, lai ar rejām izpaustu savu noskaņojumu; viņš nepiebied­rojās arī tiem īdzīgajiem suņiem, kas nemitīgi ņurdēja un caur būru režģiem žņieba zobus cits uz citu. Alaikla de­presija bija tik dziļa, ka viņam vairs negribējās pat nai­doties. Viņš vēlējās tikai vienu: lai viņu liek mierā; un pirmajās četrdesmit astoņās stundās viņu patiesi lika mierā.

Viltons Deiviss ar savu trupu bija ieradies pārāk agri — piecas dienas pirms jaunās programmas sākšanās. Gribē­dams izmantot brīvo laiku, lai apciemotu sievas radus Ņūdžersijā, viņš nolīga kādu skatuves strādnieku, kuram vajadzēja paēdināt un padzirdīt suņus. Strādnieks to arī būtu darījis, ja vien nelaimīgā kārtā nebūtu sakāvies ar bāra īpašnieku,, ja kautiņā viņam nebūtu ielauzts galvas­kauss un viņš nebūtu ātrās palīdzības ratos aizvests uz slimnīcu. Lai nelaime būtu pilnīga, teātri uz trim dienām slēdza, jo ugunsdzēsības iestādes pieprasīja izdarīt kaut kādu sīku pārbūvi.

Telpā, kur atradās suņi, neviens neiegāja, un pēc da­žām stundām Maikls sāka just izsalkumu un slāpes. Laiks ritēja, un slāpes nomāca izsalkumu. Kad iestājās tumsa, suņi rēja un gaudoja bez mitas, bet garajās nakts stun­dās šo troksni nomainīja smilksti un žēla kaukšana. Vie­nīgi Maikls neizlaida ne skaņas un klusēdams pacieta visas mokas.

Atausa otras dienas rīts; gausi vilkās stundas līdz nā­kamajai naktij; un otrās nakts tumsa izraisīja tādas drausmas, ka to dēļ vien vajadzētu aizliegt dresēto dzīv­nieku izrādes visas pasaules cirkos un gadatirgu būdās. Nav zināms, vai Maikls sapņoja vai bija pusnemaņā, bet, lai būtu kā būdams, viņš pārdzīvoja vēlreiz gandrīz visu savu agrāko dzīvi. Viņš atkal bija kucēns un rotaļājās uz mistera Hagina mājas plašajām terasēm Merindžas plan­tācijā vai kopā ar Džeriju zagās gar džungļu malu uz upes krastu uzglūnēt krokodiīiem; mācījās no mistera Hagina un Boba, atdarinot Bidiju un Terensu, uzskatīt melnos cilvēkus par zemākiem un nicināmiem dieviem, kas pastāvīgi jāuzrauga.

Uz šonera «Eiženija» viņš burāja kopā ar kapteini Kel­laru, savu otro saimnieku, bet Tulagi ostas krastā iemīlē­jās stjuartā, kam bija burvja rokas, un kopā ar to un Kveiku aizbrauca tvaikonī «Makembo». Galvenais viņa vīzijās bija stjuarts uz kuģu un cilvēku fona, kur mijās Vecais Jūrnieks, Simons Nišikanta, Grimšovs, kapteinis Dons un sīkais, vecais Ā Mojs. Parādījās arī Skrepss un Kokijs, mazais, drosmīgais, pūkainais dzīvības kamoliņš, kurš tik vīrišķīgi nodzīvoja savu īso mūžu šai pasaulē. Maiklam likās, ka no vienas puses, cieši pieķēries, viņam ausī kaut ko čivina Kokijs, bet no otras puses viņu ap­skāvusi Sāra un nemitīgi tērgā, stāstīdama savu nebei­dzamo bēdu stāstu. Un pēdīgi viņš atkal juta pie ausu pa­matnēm pieskārāmies mīļotā stjuarta maigos burvja pirkstus.

— Man gan dzīvē nelaimējas, — Viltons Deiviss gau­dās, nolūkodamies uz saviem suņiem, kamēr gaiss vēl trīcēja no viņa lāstiem.

— Tā iet, ja uzticas piedzērušam skatuves strādnie­kam, — nesatricināmā mierā atteica viņa sieva. — Es ne­brīnīšos, ja mums tagad apsprāgs puse suņu.

— Nav laika pļāpāt, — apskaities nošņācās Deiviss, nomezdams svārkus. — Nu tikai, mīļā, pie darba! Jāsa­gatavojas uz visļaunāko. Visvairāk viņiem vajadzīgs ūdens. Pieliešu veselu toveri.

Kaktā pie krāna viņš pietecināja spaini pēc spaiņa un salēja ūdeni lielā cinkotā skārda vannā. Izdzirduši ūdeni guldzam, suņi sāka smilkstēt, ņaukstēt un ņerkstēt. Dažs ar pietūkušo mēli centās nolaizīt Deivisam roku, kad viņš tos citu pēc cita rava ārā no būriem. Vārgākie rāpus uz vēdera aizlīda pie vannas, bet spēcīgākie grūda tos nost. Visiem vietas nepietika, un stiprākie laka pirmie grūstī­damies, ņurdēdami, zobus žņiebdami. Viens no pirmajiem pie ūdens tika Maikls, kozdams citiem un pats saņem­dams kodienus, tomēr izmanījās ātri ielakt dzīvinošo valgmi. Deiviss lēkāja suņiem apkārt, pasperdams ar kāju dažu malā, lai visi dabūtu padzerties. Sieva viņam pa­līdzēja, gaiņājot suņus ar slotu. Tā bija īsta moku un sāpju elle, jo, kad ūdens bija cik necik atveldzējis izkaltu­šās rīkles, suņi atkal pilnā balsī sāk ņaukstēt un kaukt par savām sāpēm un ciešanām.

Vairāki suņi bija pārāk vārgi, lai aizvilktos līdz trau­kam, tādēļ Deiviss ūdeni pienesa tiem klāt, lēja un šļak­stīja mutē. Likās, tiem nekad nebūs gana. Bezspēkā suņi pakrita kur kurais, taču ik pa brītiņam viens otrs aizrā- poja līdz vannai, lai padzertos vēl. Deiviss pa to laiku bija iekūris uguni un sabēris lielā katlā kartupeļus.

— Te jau smird kā sesku alā, — misis Deivisa ietei­cās, uz mirkli apturējusi pūderslotiņu, ar kuru pašreiz apstrādāja degunu. — Zini, mīļais, mums viņus vaja­dzēs izmazgāt.

— Tev taisnība, dārgumiņ, — vīrs piekrita, — jo drī­zāk, jo labāk. Tas mums jāizdara, kamēr kartupeļi vā­rās un dzisīs. Es viņus noberzīšu, bet tu izslaucīsi. At­ceries plaušu karsoni un slauki labi rūpīgi!

Mazgāšana notika ātri un nesaudzīgi. Paķēris tuvāko suni, Deiviss to iemērca vannā, no kuras suņi tikko bija dzēruši. Ja suņi baidījās vai centās pretoties, Deiviss uz- belza tiem pa galvu ar beržamo suku vai dzelteno ziepju gabalu, ar ko viņš tos mazgāja. Katram sunim pietika ar pāris minūtēm.

— Dzer, nolādētais, temp, ja tev ticis par maz, — Dei­viss šķendējās, grūzdams suņus ar galvu netīrajā ūdenī.

Likās, viņš vaino pašus suņus par viņu riebīgo iz­skatu un kraupainumu un uzskata to visu par perso­nisku apvainojumu.

Maikls nepretojās, kad viņu iebāza vannā. Viņš sa­prata, ka mazgāšana ir nepieciešama un parasti tiek uz­spiesta ar varu, kaut gan Sīdarvaildā tas notika daudz kārtīgāk, nemaz nerunājot par Kveiku un stjuartu, kas peldināšanu padarīja par mīlestības izpausmi. Viņš pa­cietīgi izturēja bēršanu, un viss būtu beidzies labi, ja Deiviss nebūtu pagrūdis viņu zem ūdens. Maikls strauji izcēla galvu no ūdens un draudīgi ieņurdējās. Sitienam paceltā roka ar lielo suku palika pusceļā, un Deiviss pārsteigumā iesvilpās.

— Oho! — viņš iesaucās. — Paskaties, mīļumiņ, kas mums te pagadījies! īru terjers, kuru es dabūju no Ko­linza. Nekam nederīgs. Kolinzs pats to teica. Statists. Lien ārā! — viņš pavēlēja Maiklam. — Šoreiz tev pie­tiks, mister Sumpurni! Bet vari nešaubīties — drīz tu no manis dabūsi tā, ka tev zaļš gar acīm nogriezīsies.

Kamēr kartupeļi dzisa, misis Deivisa ar skarbiem brī­dinājuma saucieniem valdīja izsalkušos suņus. Maikls drūmā noskaņā apgūlās nomaļus un neklupa barā arī tad, kad suņiem atļāva ķerties pie kartupeļiem. Deiviss atkal lēkāja bara vidū, triekdams projām stiprākos un alkatīgākos.

— Ja viņi sāks kauties pēc tam, kad esam tik daudz viņu labā darījuši, tad tikai gāz pa ribām, mīlulīt, — viņš pamācīja sievu, — Se tev! Vai vēl līdīsi, vēl! — viņš uzbļāva lielam, melnam sunim, nikni iesperdams tam ar kāju pa sāniem. Dzīvnieks sāpēs iekaucās, aiz­bēga drošībā un pa gabalu žēli noskatījās uz kūpošo barību. — Nu vairs neviens nevarēs teikt, ka es savus suņus turu netīrus, — Deiviss, pie izlietnes stāvēdams un rokas mazgādams, noteica. — Vai tev, dārgā, nelie­kas, ka šai dienai diezgan strādāts? — Misis Deivisa piekrītot pamāja. — Mēģinājumiem būs laika gana rīt un aizparīt. Nav kur steigties. Šovakar uznākšu vēlreiz un izvārīšu viņiem kliju putru. Pēc divu dienu gavēņa jāiedod stingrāka barība.

Kad kartupeļi bija apēsti, suņus atkal uz divdesmit četrām stundām ieslodzīja būros. Skārda dzeramos trau­kus piepildīja ar ūdeni un vakarā turpat krātiņos viņiem bagātīgi izsniedza kliju virumu ar suņu cepumiem. Maik­lam tā bija pirmā barība pēc ilga pārtraukuma, jo no kar­tupeļiem viņš drūms un īgns bija atteicies.

Mēģinājums notika uz skatuves, un Maikls piedzīvoja nepatikšanas jau pašā sākumā. Numurs bija iecerēts tā, ka, priekškaram paceļoties, visi divdesmit suņi sēž uz puslokā novietotiem krēsliem. Kamēr aiz priekškara sa­sēdināja suņus, avanscēnā uzstājās citi mākslinieki, tā­tad vajadzēja izturēties pavisam klusu. Toties tūliņ pēc priekškara pacelšanās suņiem vajadzēja visiem korī riet.

Maiklam savā statista lomā nebija nekas jādara, tikai jāsēž uz krēsla. Bet vispirms viņu vajadzēja piedabūt uz krēsla apsēsties, un Deiviss komandu pastiprināja ar bel­zienu pa žokli. Maikls nikni ierūcās.

— Ak tā gan, ko? — Deiviss ieņirdzās. — Sumpurnis meklē kašķi? Nu, vai zini, es tev ieteiktu kļūt prātīgam, lai man tevi vairs nebūtu jāsauc par Sumpurni, bet es varētu tevi saukt par Labo Sunīti. Tu, mīļumiņ, pievaldi pārējos, kamēr es Sumpurņa kungam iemācīšu ābeces gudrības!

Jo mazāk tiks stāstīts par pērienu, ko Maikls saņēma, jo labāk. Viņš mēģināja cīnīties, bet tas bija bezcerīgi, jo tika piekauts līdz nemaņai. Sadauzīts un asiņains viņš uzlēca uz krēsla un visu mēģinājuma laiku nosē­dēja, drūmi ierāvies sevī. Nosēdēt klusu līdz priekškara pacelšanai viņam nebija grūti. Bet, kad priekškars pa­cēlās, viņš liedzās piedalīties pārējo suņu histēriskajā riešanā un ņaukstēšanā.

Suņi, lāgiem pa vienam, lāgiem divatā, trijatā vai gru­pās, nolēca no krēsliem un demonstrēja parastos suņu dresūras trikus — staigāja uz pakaļkājām, lēkāja, kli­boja, dejoja valsi un meta kūleņus. Dusmas Viltonam Deivisam bija ātras un roka smaga, par ko liecināja ne- izdarīgāko suņu spalgie sāpju kaucieni visā mēģinājuma laikā.

Sajā dienā un nākamās dienas priekšpusdienā notika trīs gari mēģinājumi. Maikla mocības pagaidām bija bei­gušās. Pēc komandas viņš klusēdams uzlēca uz krēsla un klusēdams sēdēja.

— Tas tikai pierāda, mīļumiņ, kādus brīnumus var panākt, ja viņiem drusku iezilina ādu, — Deiviss lie­līgi sacīja sievai. Taču ne vīram, ne sievai pat prātā nevarēja ienākt, kādu traci Maikls sacels viņu pirmajā izrādē.

Aiz priekškara viss bija sagatavots programmas sāk­šanai. Suņi rāmi tupēja uz krēsliem, Deiviss ar sievu uzmanīja, lai tie būtu klusi kā pelītes, bet avanscēnā Diks un Deizija Belli iepriecināja priekšpusdienas izrā­des skatītājus ar dejām un dziesmām. Viss gāja labi, un publika pat nenojauta, ka aiz priekškara sēž vesela suņu trupa, bet tad Diks un Deizija orķestra pavadījumā sāka dziedāt «Aizved mani uz Rio».

Maikls nespēja pretoties. Tāpat kā tajās senajās die­nās, kad Kveiks viņu rosināja ar mutes bungām, stjuarts ar mīlestību un Harijs Delmars ar mutes harmoniku, tagad viņu rosināja orķestra skaņas un abu dziedātāju balsis, atmodinot viņā pazīstamās dziesmas meldiju, ko viņam bija iemācījis stjuarts. Par spīti paša gribai, par spīti drūmajam prātam, nezināms spēks paplēta viņa žok­ļus, ietrīsināja balss saites, un viņš sāka vilkt līdzi.

Pirmie publikā klusi sāka smieties bērni un sievietes, tiem pievienojās pārējie, un drīz nevaldāmas smieklu šal­tis noslāpēja Dika un Deizijas balsi. Viltons Deiviss, lā­dēdamies neiedomājamiem vārdiem, metās pie Maikla. Bet Maikls turpināja uzņemto dziesmu, un klausītāji smējās locīdamies. Maikls vēl joprojām gaudoja, kad viņu trāpīja pirmais sitiens. Pārsteigumā un sāpēs viņš neviļus spalgi iekaucās.

— Gāz, lai vairs neceļas, mīļais, — misis Deivisa skubināja.

Un tad sākās karaliska kauja. Deiviss sita nežēlo­dams, tā ka sitienu troksnis atbalsojās zālē, tāpat kā tur atbalsojās Maikla ņurdoņa un rēcieni. Publika, reiz sā­kusi smieties, vairs neklausījās Dikā un Deizijā. Viņu numurs bija izgāzies. Arī Deivisa priekšnesums «sa­gāja dēlī», kā izteicās pats Deiviss. Maikls dabūja tā, ka patiesi gandrīz vairs necēlās. Bet publika otrpus aiz­kara līksmoja un gavilēja.

Dikam un Deizijai dziedāšana bija jāpārtrauc. Skatī­tāji gribēja redzēt, kas notiek aiz priekškara, nevis avanscēnā. Kāds skatuves strādnieks aiz skausta aizvilka projām galīgi sadauzīto Maiklu, priekškars pacēlās, un publika ieraudzīja veselu suņu ansambli, tukšs bija tikai viens krēsls. Puikas, kas sēdēja publikā, pirmie ievēroja tukšo vietu, ātri aptvēra sakarību ar nule notikušo jezgu un sāka skaļi saukt pēc pazudušā suņa. Pārējie skatī­tāji piebiedrojās, suņi rēja kā negudri, vispārēja jautrība uz piecām minūtēm aizkavēja priekšnesumu, un, kad tas beidzot sākās, suņi strādāja izklaidīgi un negribīgi, bet Viltons Deiviss vai plīsa aiz dusmām.

— Neuztraucies, dārgais, — skaļi čukstēdama, viņu drošināja nesatricināmā dzīvesbiedre. — Atbrīvosimies no tā suņa un dabūsim viņa vietā citu — kārtīgu! Bet šitai Deizijai Bellai gan mēs pamatīgi iegriezām. Es tev vēl nemaz neesmu pastāstījusi, ko šī viņnedēļ par mani sarunājusi vairākām manām draudzenēm.

Pēc dažām minūtēm vēl turpat uz skatuves Deiviss brīvā mirklī pačukstēja sievai:

— Nolādētais mērglis! Nu viņš man vairs neizspruks! Tagad es viņu nobeigšu!

— Pareizi, dārgais, — sieva piekrita.

Kad priekškaru nolaida, Deiviss, atstājis publiku zālē smejamies un aizdzinis suņus kambarī virs skatuves, at­griezās lejā, lai sameklētu Maiklu, kurš nebija vis nobē- dzis kaut kur kaktā, bet stāvēja tam pašam skatuves strādniekam starp kājām, vēl trīcēdams no dabūtā kā­viena, tomēr gatavs cīnīties tikpat varonīgi kā vienmēr, ja viņam uzbruks. Ceļā Deiviss sastapa dejotāju un dzie- dātaju pari. Sieviete niknumā raudāja, un arī vīrs bija pagalam noskaities.

—- Varens suņu dresētājs jūs esat, — viņš kareivīgi iesāka, — bet tūliņ dabūsiet, ko esat pelnījis.

— Lieciet mani mierā, citādi sadošu jums pašam, ka rītu no vakara neatšķirsiet, — Viltons Deiviss viņam uzrēca, pavicinādams labajā rokā dzelzs nūju. — Tikai vajadzēs mazliet pagaidīt, ar jums norēķināšos vēlāk, ja vēl gribēsiet. Vispirms man jātiek galā ar suni. Varat nākt līdzi un noskatīties, lai velns viņu parauj! Kā es varēju zināt? Es viņu tikko dabūju. Mēģinājumos viņš pat neiepīkstējās. Vai man būtu nācis prātā, ka viņš sāks kaukt, kad sasēdināju suņus skatuves dibenā!

— Nu gan jūs sarīkojāt labu trādirīdi, — teātra di­rektors saņēma Deivisu, kad tas Dika Bella pavadībā tu­vojās Maiklam, kas, spalvu sacēlis, stāvēja starp skatu­ves strādnieka ieplestajām kājām.

— Tīrais nieks salīdzinājumā ar to, ko sarīkošu ta­gad, — atcirta Deiviss, satverdams dzelzs sitamo cie­šāk un paceldams roku. — Es viņu tūliņ nositīšu! Sitīšu, kamēr būs beigts. Varat paskatīties.

Maikls, draudu sapratis, ierēcās un, acu no dzelzs nū­jas nenolaidis, sagatavojās lēcienam.

— Nekā tamlīdzīga jūs nedarīsiet, — ierunājās skatu­ves strādnieks.

— Suns ir mans īpašums, — Deiviss lielīgi un paš­pārliecināti paziņoja.

— Toties manā īpašumā ir veselais saprāts, — ska­tuves strādnieks atteica. — Mēģiniet tikai viņam iesist, un jūs redzēsiet, kas notiks ar jums! Suns ir suns, un cilvēks ir cilvēks, bet lai velns mani parauj, ja varu pa­teikt, kas esat jūs! Suni jūs neaiztiksiet! Pirmoreiz mūžā uz skatuves, turklāt divas dienas badināts un bez ūdens turēts. Es zinu, ko runāju, direktora kungs.

— Ja jūs suni nositīsiet, jums būs jāsamaksā dolārs atkritumu vācējiem par beigtā suņa aizvešanu, — direk­tors brīdināja.

— Ar lielāko prieku, — Deiviss noteica un atkal pa­cēla sitamo. — Tas būs tās naudiņas vērts.

— Nelabi paliek, uz šitiem dīdītājiem skatoties, — sa­cīja skatuves strādnieks. — Labāk nelieciet man zaudēt pacietību! Iedrošinieties tikai pacelt savu dzelzīti pret suni, un es jums belzišu tā, ka pats palikšu bez darba, bet jūs aizvedīs uz slimnīcu.

— Nu, nu, rāmāk, Džekson, — draudīgi iebilda direk­tors.

— Jūs man nekā nevarat aizliegt, — strādnieks at­cirta. — Ko esmu nolēmis, to darīšu. Ja šitais nelietis kaut ar pirkstu piedursies sunim, varat mani uz vietas atlaist. Man apriebies noskatīties, kā šitie lopi dauza sa­vus dzīvniekus. Apriebies reizi par visām reizēm.

Direktors uzmeta skatienu Deivisam un nevarīgi pa­raustīja plecus.

— Nav jēgas sacelt skandālu, — viņš sacīja. — Man negribētos zaudēt Džeksonu, bet, ja viņš ķersies jums klāt, jūs tiešām nokļūsiet slimnīcā. Nosūtiet suni atpakaļ uz to vietu, no kuras viņu saņēmāt! Jūsu sieva man stās­tīja, kā esat viņu dabūjuši. Ielieciet viņu kastē un sū­tiet projām! Kolinzs ļaunā neņems. Gan viņš atradinās suni no dziedāšanas un iemācīs tam kaut ko jēdzīgu.

Deiviss vēlreiz uzmeta acis pārkaitinātajam Džekso- nam un sāka svārstīties.

— Klausiet manu padomu, — ieteica direktors. — Džeksons visu nokārtos, ieliks suni sprostā, nosūtīs un izdarīs, ko vajag, — vai ne, Džekson?

Skatuves strādnieks drūmi pamāja, tad pieliecās un noglaudīja Maikla asiņaino galvu.

— Labi, labi, — Deiviss noteica, pagriezies uz prom- iešanu, — lai jau paliek par muļķi, ja grib, un noņemas kā ar lellēm. Nezin ko viņš teiktu, ja pats būtu nostrā­dājis šito darbiņu tikpat ilgi kā es …