Maikls,Džerija brālis

6. NODAĻA

Notikums, kam bija lemts iegrozīt nākotni pavisam citā gultnē, sākās ar to, ka Maikls visiem, itin visiem nepār­protami atklāja savu atrašanos uz «Makembo». īstenībā vainīga bija Kveika nevīžība, jo viņš izejot pietiekami stingri neaizvēra kajītes durvis. Pūta viegla brīze, durvis virinājās, brīžiem pavērdamās plaši vaļā, brīžiem aizsiz- damas, tomēr ne tik cieši, lai aizcirstos pavisam.

Maikls parkapa par augsto slieksni gluži nevainīgā interesē iepazīties vienīgi ar vistuvāko apkārtni. Bet, tikko viņš bija izgājis no kajītes, prāvāks vilnis sašūpoja kuģi — un durvis aizcirtās. Maikls tūliņ gribēja atgriez­ties. Paklausības jūtas viņā bija ļoti spēcīgas, no visas sirds viņš vēlējās izpildīt sava kunga pavēles un jau kopš pirmās ieslodzījuma dienas bija nojautis, uzminējis vai sapratis, ka stjuarts grib, lai viņš neatstāj kajīti.

Ilgi viņš nosēdēja pie aizkritušajām durvīm, nenolaiz- dams no tām gaidpilnu skatienu, tomēr bija par saprā­tīgu, lai ierietos vai kā citādi uzrunātu nedzīvo priekš­metu. Jau pavisam mazs kucēntiņš būdams, Maikls bija iemācījies saprast, ka ar lūgšanos vai draudiem var ietek­mēt vienīgi dzīvas būtnes, bet nedzīvas lietas, kā, piemē­ram, durvis, ja arī kādreiz sakustas, nekad nekustas pa­šas no sevis un paliek nedzirdīgas pret jebkuru dzīvu vārdu. Brīdi pa brīdim viņš pārskrēja pār mazo lauku­miņu aiz kajītes durvīm un pameta skatienu gaitenī, kas stiepās visa kuģa garumā.

Tā viņš noskraidījās gandrīz stundu, allaž atgriezda­mies pārbaudīt, vai durvis nebūs atvērušās. Tad viņam iešāvās prātā doma: ja jau durvis vaļā neveras un ne stjuarts, ne Kveiks šurp nenāk, viņš ies tos meklēt. Ticis par to skaidrībā, viņš bez baiļu, vilcināšanās un lieka mulsuma aizrikšoja pa garo gaiteni uz kuģa pakaļgalu. Pagriezies pa labi, kur gaitenis beidzās, viņš ieraudzīja šauras kāpnītes. Starp daudzajām smakām viņš saoda Kveika un stjuarta smaku, ko labi pazina, un sāka tām sekot.

Uzskrējis pa kāpnēm un nokļuvis uz klāja, viņš sa­stapa pirmos pasažierus. Tā kā tie bija baltie dievi, Maikls neņēma ļaunā, ja tie viņu uzrunāja, taču ne pie viena neuzkavējās un devās tālāk uz augšējo klāju, kur daži cienījamie dievi zvilnēja atpūtas krēslos. Tomēr ne Kveika, ne stjuarta nekur nemanīja. Atradis vēl vienas šauras kāpnītes, viņš nokļuva uz klāja. Tur plašā buraudekla nojumē bija vēl vairāk dievu — daudz vairāk, nekā viņš jel kad savā mūžā bija redzējis.

Klāja priekšgalā bija tiltiņš, kas nepacēlās augstāk par klāju, bet veidoja tā turpinājumu. Apgājis stūrmaņa kabīnei no aizvēja puses, viņš aci pret aci sastapās ar savu likteni; šai sakarā jāpiebilst, ka kapteinis Dunkans turēja uz kuģa ne tikai divus foksterjerus, bet arī lielu angoras kaķeni un tai pašlaik bija atskrējuši kaķēni. Par bērnistabu viņa bija izraudzījusies stūrmaņa kabīni, un kapteinis Dunkans, kaķeni lutinādams, bija piešķīris tai kasti, kur iekārtot migu, un piedraudējis saviem palīgiem ar briesmīgiem sodiem, ja tie samīs kaut vienu kaķēnu.

Taču Maikls par to nekā nezināja. Un lielā angoriete pamanīja viņu ātrāk nekā viņš to. Viņš kaķeni vispār pamanīja tikai tad, kad pa stūrmaņa kabīnes atvērtajām durvīm tā metās viņam virsū. Pirms Maikls paguva ap­jaust negaidītās briesmas un apjēgt, kas īsti notiek, viņš, instinktīvi izvairīdamies, palēca sānis. No viņa viedokļa šāds uzbrukums bija nepelnīts. Spalvu sabozis, viņš blenza uz kaķeni un saprata, ka tas ir kaķis, tikai tad, kad angoriete ar izpūrušu asti krietna vīra rokas ga­rumā, dusmās un atriebības kārē sprauslādama, nagus iz­laidusi, lēca viņam tieši virsū.

Tas nu īru terjera pašlepnumam bija par daudz. Reizē ar kaķenes otro lēcienu viņā pamodās niknums; viņš pa­šāvās sānis, lai paglābtos no asajiem nagiem un pats no sāniem mestos tai virsū, sakampdams kaķeni aiz skausta, kamēr tā vēl atradās gaisā. Nākamajā mirklī kaķene ar lauztu sprandu raustīdamās gulēja uz klāja.

Bet Maiklam cīņa tikai sākās. Jaunu ienaidnieku spal­gās rejas, drīzāk gan jāteic — ņaukstieni, viņu sviešus apsvieda pusapgriezienā apkārt, tomēr tas neizdevās pietiekami veikli. No abām pusēm viņam uzbruka divi prāvi foksterjeri; zemē notriekts, viņš aizripoja pa klāju. Starp citu, abi foksterjeri krietni senāk — vēl mazi ku- cēntiņi — bija atceļojuši uz «Makembo» Dotrija svārku kabatās, viņš tos ar parasto paņēmienu bija «nopircis» Sidnejā un pārdevis kapteinim Dunkanam par gineju ga­balā.

Šoreiz, kājās pietrausies, Maikls bija patiesi nikns. Kā ne — pār viņu birtin nobira niknu kaķu un suņu krusa, pār viņu, kas nepavisam nemeklēja ķildu un nebija uz­brucējus pat pamanījis, pirms tie gāzās viņam virsū. Foks­terjeri cīnījās varonīgi, kaut arī pēc dabas ir histēriķi, un Maikls tikko paguva nostāties uz kājām, kad tie atkal devās uzbrukumā. Viena foksterjera ilkņi sacirtās ar Maikla ilkņiem, lūpas abiem bija sakostas asiņainas, un augumā mazākais uzbrucējs tika atsists. Otrs iekodās Maiklam sānos tā, ka izsprāga asinis. Straujā, gandrīz spazmatiskā pagriezienā Maiklam izdevās atbrīvoties, bet uzbrucējam palika mutē viņa spalvu kušķis; tai pašā mirklī Maikls iecirta zobus pretiniekam ausī un to pār­koda. Foksterjers, sāpēs spalgi iekaukdamies, atlēca nost, un Maikla zobi saplēsa viņa ausi bārkstīs.

Pa to laiku pirmais foksterjers bija attapies un uzbruka no jauna; Maikls apsviedās apkārt, lai sastaptos ar uz­brucēju aci pret aci, kad piedzīvoja jaunu, negaidītu ofen­sīvu. Šoreiz tas bija pats kapteinis Dunkans — gandrīz bez prāta aiz niknuma par nokosto kaķeni. Viņa kājas spēriens trāpīja Maiklam pakrūtē, tā ka sunim aizrāvās elpa un tas, labu gabalu palidojis, smagi nokrita uz sā­niem. Abi terjeri uzklupa viņam un sāka kost pilnām mutēm, kušķiem izraudami aso spalvu. Vēl nepaguvis pie­celties, Maikls, uz sāniem gulēdams, sagrāba viena foks­terjera ķepu zobos, šunelis, sāpēs nelabi kaukdams, lēca prom uz trim kājām, pacēlis priekšķepu, kurai Maikla zobi bija pārkoduši kaulu.

Maikls vēl divreiz atsita otru četrkājaino ienaidnieku un tad sāka to vajāt, bet kapteinis Dunkans sekoja pa pēdām viņam. Tad Maiklam izdevās samazināt atstatumu ar lēcienu pāri lokam, kādā viņi skrēja, uzmesties preti­niekam skaustā un iekosties tam kaklā. Foksterjers neiz­turēja lielākā suņa negaidīto uzbrukumu un smagi sa- guma uz klāja. Tai pašā mirklī kapteiņa Dunkana nāka­mais spēriens ķēra Maiklu tik spēcīgi, ka viņa sacirstajos zobos palika no foksterjera kakla izkosta ļerpata.

Tagad Maikls pagriezās pret kapteini. Ko iesākt — tas taču ir baltais dievs? Saniknots par tik daudziem uzbru­kumiem un tik daudziem ienaidniekiem, Maikls, kas mier­mīlīgi bija devies meklēt Kveiku un stjuartu, netērēja laiku pārdomām. Turklāt šis bija gluži svešs baltais dievs, kādu Maikls vēl ne reizes nebija redzējis.

Sākumā viņš ņirdza zobus un rūca. Bet uzbrukt balta­jam dievam nav nekāds joks, tādēļ viņš klusēdams me­tās pretī kājai, kas viņam tuvojās jaunā spērienā. Tāpat kā pirmāk kaķenei, viņš kapteinim neuzbruka no priekšas. Lēkt no flanga un vēl pasisties sānis, lai izvairītos no spēriena, — tada bija viņa taktika. To viņš daudzkārt bija izmēģinājis ar melnajiem Merindžā un uz «Eiženijas», reizēm triks izdevās, reizēm ne. Viņa zobi iecirtās balto audekla bikšu stilbā. Spējais tvēriens paceltajā kājā iz­sita saniknoto jūrnieku no līdzsvara. Viņš bezmaz nogā­zās uz deguna, tikai ar lielām pūlēm viņam izdevās no­turēties; klūpot pāri Maiklam, kas gatavojās jaunam lē­cienam, viņš tomēr sagrīļojās un nonāca pie zemes sēdus.

Nav zināms, cik ilgi kapteinis būtu elsdams palicis sē­žam, ja Maikla zobi, kas jau bija atraduši viņa mīksto plecu, nebūtu viņam likuši rausties kājās, cik vien strauji korpulentā auguma apmēri atļāva. Maiklam neizdevās iekost kapteinim liela, kad tas svempās augšā, bet palai­mējās saplēst driskās otru bikšu staru, pirms nākamais spēriens viņu aizlidināja pa gaisu un viņš, kūleni ap­metis, nokrita augšpēdus uz klāja.

Līdz šim kapteinis bija sīvi uzbrucis un gribēja tādā pašā garā doties jaunā triecienā, kad Maikls, ticis uz kājām, šāvās augšup, lai lēktu kapteinim nevis pie liela vai gurna, bet tieši pie rīkles. Taču tā viņam bija par augstu, viņš ieķērās ar zobiem platajā, melnajā kaklautā un, kad tas neizturēja viņa svaru, atpakaļ krizdams, sa­plēsa to skrandu skrandas.

Vairāk nekā šī norise kapteini Dunkanu atkāpties un pāriet aizsardzības pozīcijās piespieda Maikla klusēšana. Drūma kā nāve. Suns ne rūca, ne ņurdēja. Stingu, uz priekšu vērstu skatienu viņš lēca kapteinim virsū, atkā­pās un lēca no jauna. Arī spērienu dabūjis, viņš nerūca un neiekaucās. Sāpes viņu nebiedēja. Toms Hegins daudz­kārt mēdza lielīties ar Bidijas un Terensa izturību, un, jādomā, Džerijā un Maiklā bija iedzimusi šī īpašība — saņemot triecienu, apvaldīt smilkstu. Tādi šie suņi ir — viņi lec pretī belzienam un bezbailīgi uzbrūk belzējam. Viņi uzbrūk bez mitas, turklāt klusumā, kas ir drūms kā pati nave.

Tāds bija arī Maikls. Kad kapteinis, iespēris sunim, atkāpās, suns metās uz priekšu un iekodās viņam kājā. Kapteini Dunkanu izglāba kāds matrozis ar slotu garā kātā. Viņam izdevās iegrūst Maiklam to zobos un atvai­rīt suni. Pirmoreiz Maikls automātiski iekodās slotā. Taču tūliņ palaida slotas kātu vaļā un nelikās vairs gar to ne zinis, saprazdams, ka tas ir nedzīvs priekšmets, kam viņa zobi sāpes nespēj nodarīt.

Arī matrozis viņu interesēja vienīgi tik daudz, cik va­jadzēja, lai izvairītos no trieciena. Maikla mērķis bija kapteinis Dunkans, kurš, sviedru straumes no sejas slau­cīdams un smagi tusnīdams, bija atslējies pret reliņu. Cik ilga laika vajadzēja, lai attēlotu kauju, sākot ar kaķenes nogalināšanu un beidzot ar klāja beržamo slotu Maikla rīklē, tik īsa un ātra bija pati norise, tā ka pasažieri, pietrūkušies no atpūtas krēsliem un steigdamies uz noti­kuma vietu, nonāca tur tieši tad, kad Maikls, veikli iz­vairījies no matroža un slotas, ar jaunu sparu metās virsū kapteinim Dunkanam, šoreiz ielaizdams zobus tik dziļi apaļajā lielā, ka izbiedētajam un pārsteigtajam kap­teinim paspruka nesakarīgs lāsts un skaļš bļāviens.

Labi izdevies kājas spēriens atsita Maiklu nost, un mat­rozis atkal ķērās pie slotas. Sajā brīdī parādījās Degs Dotrijs, īstajā mirklī, lai ieraudzītu savu asiņojošo un sa- pluinīto, aiz dusmām triekai tuvo kapteini, Maiklu nikni, ne skaņas neizdvešot, uzbrūkam slotai un nāves agonijā guļošo angoras kaķeni ar pārlauztu mugurkaulu.

— Killeniboj! — stjuarts bargi uzsauca.

Par spīti sašutumam un neprāta niknumam, kas Maiklu bija pārņēmis, saimnieka balss sasniedza viņa apziņu;

jau nākamajā mirklī viņš atžirba, pieglauda ausis, sa­slietā spalva noplaka un lūpas nosedza atžņiebtos ilkņus, kad viņš pagriezās un palūkojās uz saimnieku.

— Šurp, Killenij!

Maikls paklausīja; viņš nelīda uz vēdera, bet moži un priecīgi pieskrēja pie stjuarta.

— Gulties, Boj!

Sāniski sagriezies, Maikls atviegloti nopūtās un ar garo, sarkano mēli nolaizīja saimnieka kāju.

—• Jūsu suns, stjuart? —• kapteinis noprasīja dusmu un aizdusas aizslāpētā balsī.

— Jā, ser. Mans suns. Kas te notika?

Maikla grēku mērs bija tik pilns, ka kapteinis nespēja izteikt ne vārda. Viņš tikai pamāja ar roku, norādīdams uz nāves trīsās drebošo kaķi, savām saplēstajām drēbēm, asiņojošām brūcēm un abiem foksterjeriem, kas, sakostas vietas laizīdami, smilkstēja viņam pie kājām.

— Man ļoti žēl, ser … — Dotrijs iesaka.

— Ļoti žēl! Velns parāvis! — kapteinis uzkliedza, pār­traukdams viņu pusvārdā. — Bocman! Pārmet to suni pār bortu!

— Suni pār bortu, ser, tūliņ, ser! — bocmanis pakal­pīgi atsaucās, tomēr vilcinājās.

Dega Dotrija seja kļuva skadra, neapzināti atspoguļo­jot viņa ciešo, apņēmīgo pretestību, kas atbilstoši viņa raksturam brieda ļoti lēni, bet neatvairāmi. Taču viņš at­bildēja pieklājīgi un, kaut arī tas viņam maksāja lielu piepūli, centās saglabāt sejā parasto labsirdību.

— Viņš ir labs suns, ser, pavisam nekaitīgs suns. Ne­saprotu, kas viņam lēcies, ka kļuvis tik negants. Neticu, ser, ka tas noticis bez iemesla …

— Iemeslu viņam bija liku likām, — sarunā iejaucās kāds pasažieris, kokospalmu plantators no Šortlandu sa­lām.

Stjuarts uzmeta runātājam pateicīgu skatienu un tur­pināja:

— Viņš ir labs suns, ser, turklāt ļoti paklausīgs suns, ser, — jūs pats redzējāt, kā viņš vistrakākajā kautiņā atskrēja pie manis un nogūlās. Gudrs kā pats nelabais, ser, dara visu, ko pavēlu. Tūliņ likšu viņam izlīgt. Pa­skatieties …

Piegājis pie abiem histēriskajiem foksterjeriem, Dotrijs piesauca Maiklu klāt.

— Sunītis labs, Killenij, labs, — viņš klusu runāja, ar vienu roku glaudīdams foksterjeru, ar otru Maiklu.

Terjers smilkstēdams spiedās kapteinim Dunkanam pie kājām, bet Maikls, pāris reižu paluncinājis asti un mier­mīlīgi pieglaudis ausis, piegāja pie šuneļa un, drošības labad vēlreiz paskatījies uz stjuartu, sāka apostīt savu neseno pretinieku un pat nolaizīja tam ausi.

— Nu jūs redzat, ser, ne mazākā ļaunuma! — Dotrijs iesaucās. — Viņš dara visu, ko viņam liek. īsts suns, drosmīgs suns. Šurp, Killenij! Otrs sunītis arī ir labs. Labs. Nomutē viņu un esi draugs! Tā, tā, pareizi.

Otrais foksterjers, tas, kuram bija pārkosta ķepa, ar mokām pacieta, ka Maikls viņu aposta, izrādīdams pro­testu vienīgi ar dobju, histērisku ņurdoņu, bet, kad Maikls izšāva mēli, foksterjera pacietības mērs bija pilns. Ievai­notais suns nikni gribēja iekost Maiklam mēlē un purnā.

— Sunītis labs, Killenij, labiņš, — stujarts pasteidzās brīdināt.

Paluncinājis ašteli par zīmi, ka sapratis, Maikls bez mazākā naida pacēla ķepu, viegli, rotaļīgi uzsita fokster- jeram pa skaustu un kūleniski aizripināja to pa klāju. Kaut arī foksterjers nikni ņirdza zobus, Maikls savaldīgi novērsās un palūkojās uz saimnieku, gaidīdams uzslavu.

Pasažieri skaļiem smiekliem apsveica foksterjera kūleni un Maikla labsirdīgo nosvērtību. Taču viņi nesmējās par to vien: tai mirklī, kad Maikls aizvēla foksterjeru, kap­teiņa Dunkana pārkairinātie nervi neizturēja un viņš sa­lēcās kā dzelts.

— Varu saderēt, ser, — stjuarts turpināja aizvien pie­augošā paļāvībā, — nepaies ne diena, kad es viņu pieru­nāšu sadraudzēties ar jums …

— Nepaies ne piecas minūtes, kad viņš būs pārlidojis pār bortu, — attrauca kapteinis. — Bocmani! Pār bortu to suni!

Bocmanis vilcinādamies paspēra soli uz priekšu, un pa­sažieru vidū sākās protesta murdoņa.

— Paskatieties uz manu kaķi un mani pašu, — kap­teinis lūkoja aizstāvēties.

Bocmanis paspēra vēl soli tuvāk, bet Degs Dotrijs uz­meta viņam draudīgu skatienu.

— Veiklāk! — kapteinis pavēlēja.

— Pagaidi! — iesaucās Šortlandu plantators. — Esiet taisnīgs pret suni! Es redzēju visu no sākuma līdz ga­lam. Suns ķildu nemeklēja, kaķis pirmais metās tam virsū. Suns apskaitās tikai pie otrā uzbrukuma. Kaķene būtu viņam izplēsusi acis. Tad viņam brāzās virsū divi suņi uzreiz. Viņš tos netika izaicinājis. Un tad viņam uzbru- kāt jūs. Arī jūs viņš nebija aizticis. Pēdīgi uzradās mat­rozis ar slotu. Un tagad jūs gribat, lai bocmanis viņu sagrābj un pārlidina pār bortu. Esiet taisnīgs pret suni! Viņš tikai aizstāvējās. Ko tad lai īsts suns citu būtu darījis? Vai viņam vajadzēja padevīgi krist gar zemi un ļaut, lai katrs svešs suns un kaķis bradā viņu kājām? Jūs viņam pāris reižu smagi iespērāt. Suns tikai aizstāvējās.

— Nekas, aizstāvējās tīri brangi, — kapteinis Dunkans iesmējās, un bija nojaušams, ka atgriežas viņa parastā labsirdība, kaut arī viņš saudzīgi braucīja asiņaino plecu un žēli nolūkojās uz saplēstajām audekla biksēm. — Labi, stjuart. Ja varat viņu piespiest piecās minūtēs ar mani sadraudzēties, viņš var palikt uz kuģa. Bet jūs man būsiet parādā jaunas bikses.

— Ar lielāko prieku, ser, tencinu, ser! — Dotrijs iesau­cās. — Un jaunu kaķi arī, ser. Surp, Killeniboj! Paskaties, tas lielais kungs tur ir labs cilvēks.

Un Maikls klausījās. Klausījās bez drebelīgās, slēptās histērijas elsām, kas vēl joprojām mocīja foksterjerus, klausījās, apslāpēdams muskuļu un pārkairināto nervu trīsas, klausījās rāmi un nosvērti, it kā pirms pāris mi­nūtēm nebūtu noticis trakais kautiņš un viņam nemaz ne­sāpētu sāni un kājas no kapteiņa spērieniem un suņu kodieniem.

Tomēr viņš nespēja novaldīt spalvu, kas uz muguras sabozās, kad viņš pirmoreiz piegrūda degunu pie bikšu staras, kuru vēl nupat bija plosījis.

— Paglaudiet viņu, ser, — Dotrijs lūdza.

Un kapteinis Dunkans, kas bija jau gandrīz pilnīgi at­guvies, pieliecās un mierīgi, nevilcinoties uzlika roku Maiklam uz galvas. Vēl vairāk — viņš pabužināja tam ausis, pakasīja aizausi. Un labsirdīgais Maikls, kas bija cīnījies kā lauva, bet prata piedot kā cilvēks, pie­glauda spalvu, paluncināja strupo ašteli, pasmaidīja ar acīm, ausīm un muti un pārlaida mēli pār roku, ar kuru vēl pirms īsa brītiņa bija karojis.