Maikls,Džerija brālis

2. NODAĻA

Degs Dotrijs nesteidzīgi gāja gar krastu, Maikls se­koja viņam cieši pa pēdām vai meta apkārt lielus līku­mus, tikko izdzirda atkārtojamies kluso šmaukstu, un ap­stājas vienīgi pie lākturu gaismas loka robežas, kur kus­tējās tumši augumi, izkraujot kravu no vaļu kuģa lai­vām, un komisāra ierēdnis vēl joprojām strīdējās ar «Ma­kembo» kravas pārzini par kļūdu aprēķinā. Kad Maikls gribēja skriet uz priekšu, Dotrijs viņu apturēja ar tikko dzirdamo skūpstam līdzīgo šmaukstu.

Dotrijam negribējās, lai viņu pieķer tik apšaubāmā rīcībā kā suņa zagšana, un prātoja, kā nepamanītam no­kļūt uz tvaikoņa. Viņš apmeta līkumu apgaismotajam laukumam un pagājās gar krastu līdz iezemiešu ciemam. Kā jau viņš bija paredzējis, visi darba spējīgie vīrieši strādāja krastā pie laivu izkraušanas. Niedru būdas šķita pilnīgi pamestas, taču beidzot no vienas atskanēja erk- šķīga, aizsmakusi veca cilvēka balss:

— Kas tur ir?

— Mans pārāk ilgi staigā, — Dotrijs atsaucās dien- vidjūru rietumu salu žargonā, — mans no kuģa. Ja tu mani aizvest uz kuģi, tu dabū div stienīšus tabakas.

— Ja tavs dod desmit stienīšus, es tavs aizvest, — at­bildēja balss.

— Es dot tev piecus, — sešu kvartu stjuarts sāka kau­lēties. — Un, ja tavs negrib piecus, tavs var vākties pie velna.

Iestājās klusums.

— Nu iet par pieci? — Dotrijs, pagriezies pret būdas tumšo ieeju, noprasīja.

— Mans ar mieru, — noskanēja tumsā, un pa to pašu tumsu balss īpašnieks tuvojās ar tik dīvainiem trokšņiem, ka stjuarts uzrāva sērkociņu, lai redzētu, ko tas īsti no­zīmē.

Viņa priekšā, uz kruķa balstīdamies, stāvēja vecis ar sastrutojušām acīm. Daļēji tās bija apvilkušās ar plēvi, bet neaizsegtajās vietās iekaisušas tumši sarkanas. Krau­painā galvas virsa gandrīz kaila, tikai vietumis saķepušu, sirmu matu kušķīši. Ada sačokurojusies, sakaltusi, vātīm izvagota, tumšā, zilsarkanā krāsā, pārklāta it kā ar palsu pelējumu, kas bezmaz izskatījās kā uzkrāsots, ja vien, tuvāk ielūkojoties, nebūtu uzreiz noprotams, ka tas iezīdies miesā un kļuvis par tās sastāvdaļu.

Spitālīgais — iešāvās prātā Dotrijam, kad viņš pār­laida ašu skatienu veča rokām un kājām, bīstoties ierau­dzīt, ka tām trūks locītavu vai pirkstu. Taču locekļi ve­cajam bija vietā, tikai viena kāja izbeidzās kaut kur starp gūžu un ceļgalu.

— Žēlīgais dievs, kur palikusi tava kāja? — viņš jau­tāja, rādīdams uz vietu, kur šim loceklim vajadzēja at­rasties, ja tas būtu klāt.

— Liela zivs, haizivs, paņemt manu kāju, — vecais irgoja, pavērdams drausmīgu, bezzobainu muti. — Mans dikti vecs vīrs, — šļupstēja vienkājis Metuzāls. — Un ilgi, dikti ilgi mans nav smēķēt tabaka. Vai liels, balts kungs man neiedot vienu stienīti ātrāk, kad es aizvest uz kuģis?

— Bet ja nu mans nedot? — stjuarts nepacietīgi at­trauca.

Atbildes vietā vecais pagriezās un, kājas stumbeni pa- vēzējis, grasījās klumburot atpakaļ niedru būdā.

— Labi, labi, — Dotrijs steigšus piekrita, — mans dos tev uzsmēķēt tūlīt.

Viņš iebāza roku kabatā un, izvilcis Zālamana salu vēr­tīgāko valūtu — paciņu presētas tabakas —, atlauza vienu stienīti un sniedza to vecim. Vecais to kāri satvēra un pilnīgi pārvērtās. Viņš izgrūda kurkstoši dūdojošas ska­ņas, kas mijās ar īsu iekliegšanos it kā aiz sāpēm vai sa­jūsmas, un, drebošām rokām sačamdījis melnu māla pīpi, ko glabāja iekārtu auss ļipiņā izdurtā caurumā, sāka steigšus bāzt tajā lēto, iebojāto Virdžīnijas tabaku.

Iespiedis ar īkšķi visu tabaku pīpē, viņš pēkšņi nome­tās zemē, nolika kruķi sev līdzās un, vienīgo kāju apakšā pavilcis, palika sēžam kā bezkāju torss. Atraisījis mazu no kokosšķiedrām izpītu maciņu, kas karājās uz vājajām, iekritušajām krūtīm, izņēma no tā kramu, šķiltavu un degli un, kaut arī nepacietīgais stjuarts sniedza viņam sērkociņu kastīti, uzšķīla dzirksteli, pielika tai degli un ar to aizkūpināja pīpi.

Pēc pirmā dziļi ievilktā dūma viņš mitējās vaidēt un ņaukstēt, satraukums pierima —un Dotrijs, nepacietīgi gaidot, vēroja, ka rokas vecajam vairs netrīc, atkārušās lūpas vairs neraustās, mutes kaktiņos nekrājas siekalas, bet iekaisušajās acīs iegulst rāms miers.

Dotrijs nemēģināja iztēloties, ko vecais šai klusuma brīdī izjūt un pārdzīvo. Viņu pārāk nodarbināja paša iedomas, jo acu priekšā iznira nabagmājas kailās, drūmās sienas, kur večuks, baismi līdzīgs tādam, par kādu viņš pats reiz pārvērtīsies, nesaprotami purpinādams un šļup­stēdams, diedelēs tabakas krislīti, ko iebāzt vecajā māla pīpē, un kur nebūs iespējas tikt pie alus malciņa, nemaz jau nerunājot par sešām kvartām.

Maikls, kūpošās pīpes niecīgajā gaismā vērodams abus vecos vīrus — vienu kvernam zemē, otru stāvam kājās, nenieka nejēdza par vecuma traģēdiju, bet nešaubīgi sa­prata tikai vienu: pār mēru tīkams bija divkājainais bal­tais dievs, kas, ar burvja pirkstiem pieskardamies viņa ausij un mugurai, pavirpinādams viņa asti, bija pilnīgi iekarojis viņa suņa sirdi.

Māla pīpe izgailēja, vecais melnādainis, uz kruķa at­balstījies, apbrīnojami veikli pietrausās stāvus un ar vie­nīgo kāju sāka steberēt uz piekrasti. Dotrijam neatlika nekas cits kā piepalīdzēt vecajam ievilkt ūdenī mazu vien- koča laiviņu. Laivele bija izdobta no koka stumbra un tikpat veca un satrupējusi kā tās īpašnieks; lai iekāptu šajā kuģī, to neapgāžot, Dotrijam gribot negribot vaja­dzēja vienu kāju samērcēt līdz potītei, otru līdz ceļga­lam. Vecais ievēlās laivā velšus tik ātri, ka tai mirklī, kad braucamais teju, teju draudēja apgāzties, viņš ar ķermeņa svaru jau bija pārvarējis bīstamo zvalstības punktu un panācis līdzsvaru.

Maikls palika krastā, gaidīdams uzaicinājumu, vēl gluži cieši neizlēmis — sekot vai nesekot, tomēr zinādams, ka pilnīgi pietiktu ar kluso šmaukstu. Degs Dotrijs pašmauk- stināja lūpas tik klusi, ka vecais nevarēja to sadzirdēt, un Maikls ielēca no krasta tieši laivā, pat ķepas nesa- mērcējis. Atspēries pret Dotrija kamiesi, Maikls pārlēca viņam pāri un nokļuva laivas dibenā. Dotrijs vēlreiz pa- šmaukstināja, Maikls pagriezās ar purnu pret viņu un noguldīja galvu viņam uz ceļiem.

— Es tak varēšu zvērēt pie veselas bībeļu grēdas, ka suns man pieklīdis un vairs neatstājas, — viņš, klusi smiedamies, čukstēja Maiklam ausī. — Nu, sāc, sāc žig­lāk! — viņš mudināja laivinieku.

Vecais paklausīgi iemērca airi ūdenī un nevarīgi cen­tās uzņemt kursu apmēram uz to pusi, kur gaisma no­rādīja «Makembo» atrašanās vietu. Taču viņš bija par vārgu, sēca un aizelsās, un pēc katra vēziena pūtās. Stjuarts nepacietībā atņēma viņam airi un ķērās pats pie darba.

Pusceļā uz tvaikoni vecais pārstāja sēkt un ierunājās, pamājot ar galvu uz Maiklu.

— Tas suns pieder lielam balts kungs uz šoners … tavs man dot desmit stienīši tabaka, — viņš piebilda pēc īsas vilcināšanās, nospriedis, ka pa to laiku sarunas biedrs būs sapratis informācijas svarīgumu.

— Es tev pa galvu, nevis tabaku, — Dotrijs viņam pasolīja. — Baltais kungs mans draugs. Viņš tagad uz «Makembo». Es viņam vest suni uz kuģi.

Vecais neteica vairs ne vārda un, kaut arī nodzīvoja vēl ilgus gadus, nekad nevienam neieminējās par savu pusnakts pasažieri, kas bija aizvedis Maiklu. Kad viņš tonakt redzēja un dzirdēja lielo jezgu krastā, jo kaptei­nis Kellars, meklēdams Maiklu, apgrieza visu Tulagi otrādi, vecais vienkājis diskrēti klusēja. Kas gan viņš tāds, ka viņam vajadzētu jaukties svešinieku — balto kungu strīdos, to svešo, kas nāk un iet, laupa un valda?

Sajā ziņā vecais ne ar ko neatšķīrās no citiem saviem melanēziešu ciltsbrāļiem. Balto rīcība un mērķi nav ne saprotami, ne izdibināmi. Viņi pieder pie citas pasaules un kā pārdabiskas būtnes šķiet darbojamies uz skatuves, kur nevalda īstenība, tāda, kādu tumšādainie cilvēki spētu izjust kā īstenību, baltie tur kustas kā sapņu rēgi, kā ēnas uz kosmosa milzīgā, noslēpumainā aizkara.

Tā kā traps bija nolaists no kuģa kreisā borta, Degs Dotrijs pieīrās no labās puses un apturēja laivu pie vi­ņam labi zināma atvērta iluminatora.

— Kveik! — viņš pāris reižu klusi uzsauca.

Pēc otrā sauciena gaismu iluminatorā aizēnoja cilvēka galva un iepīkstējās sīka balstiņa:

— Es te, kungs!

— Saņem suni, — stjuarts čukstēja. — Un pieslēdz durvis! Gaidi, kamēr es atnākšu! Nu, gatavs? Ņem!

Veikli satvēris un pacēlis Maiklu, viņš to ielika rokās, kas pastiepās pretī no kuģa dzelzs sienas, un tad aizīrās gar kuģi līdz atvērtai kravas lūkai. Iebāzis roku tabak- makā, viņš izvilka riekšavu presēto stienīšu, sabēra tos vecim saujā un atgrūda laiveli, ne mirkli nepadomādams, kā nespēcīgais laivinieks nokļūs līdz krastam.

Vecis nepieskārās irklim, likās, pat neredzēja kuģa aug­sto sānu, kad laiviņa tumsā slīdēja gar to uz kuģa pa­kaļgalu. Viņš bija pārāk aizņemts, pārskaitot tabakas ba­gātību, kas tik negaidot viņam bija iekritusi klēpī. Skai­tīšana viņam nevedās viegli. Vecā vīra skaitļu zināšanas robeža bija pieci. Izskaitījis līdz pieci, viņš sāka no jauna un noskaitīja otru piecnieku. Sanāca trīs piecnieki, un vēl divi stienīši palika pāri; pēdīgi viņš saprata, ka vi­ņam pieder tik daudz stienīšu, cik jebkurš baltais cilvēks būtu nosaucis vienā vārdā — septiņpadsmit.

Tas bija vairāk, daudz vairāk, nekā viņš savā alkatībā bija prasījis. Un tomēr viņš nejutās pārsteigts. Balto cilvēku rīcībā viņu nekas nespēja pārsteigt. Ja baltais būtu iedevis tikai divus stienīšus, nevis septiņpadsmit, arī tad vecais nejustos pārsteigts. Tā kā baltie cilvēki vien­mēr rīkojās pārsteidzoši, tad melno viņi varētu pārsteigt vienīgi tad, ja izdarītu kaut ko pavisam parastu.

Cilādams airi, sēkdams, pilnīgi aizmirsis balto cilvēku rēgaino pasauli, kā īstenību apjauzdams vienīgi Tulagi kalnu grēdu, kuras melnās virsotnes iezīmējās pret zvaig­žņotajām debesīm, apjauzdams jūru un savu laiviņu, ko airēja ar tādu piepūli, savus zūdošos spēkus un nāvi, kas reiz visu izbeigs, vecais melnais cilvēks lēnām tuvojās krastam.