Maikls,Džerija brālis

11. NODAĻA

Reiz, kad «Mērijas Tērneres» ceļojums vēl nebija galā, Degs Dotrijs, sēdēdams lielajā tilpnē starp saldūdens mu­ciņām un no sirds izsmējies, pār'kristīja šoneri par «Muļķu kuģi». Taču tas notika dažas nedēļas vēlāk. Līdz tam lai­kam viņš tik cītīgi pildīja savus uzdevumus, ka pat kap­teinis Dons neatrada nenieka, ko viņam pārmest.

Sevišķi uzmanīgi viņš centās aprūpēt Veco Jūrnieku, kuru bija sācis dziļi cienīt, bija pat iemīlējis. Vecais stipri atšķīrās no pārējiem kajīšu iemītniekiem. Tie bija mant­kārīgi; visa dzīve viņiem nozīmēja vienīgi dzīšanos pēc dolāriem. Dotrijs, pats būdams plaša vēriena cilvēks, ap­brīnoja Veco Jūrnieku, kurš acīmredzot nebija nekad bijis sīkumains un arī tagad visu laiku uzstāja, ka manta, kuru viņi brauca meklēt, jāsadala visiem.

— Jūsu tiesa nezudīs, stjuart, kaut man tā būtu jāat­dod no paša daļas, — viņš bieži vien apgalvoja Dotrijam, kad tas viņam bija izrādījis kādu īpašu laipnību. — Man­tas tur ir kaudžu kaudzēm, un man nav ne radu, ne tuvi­nieku un ko dzīvot atlicis tik maz, ka mantas man neva­jag, kur nu vēl tādu daudzumu.

Un tā Muļķu kuģis burāja uz priekšu; visi, kas uz tā atradās, par to vien domāja kā vilt un piemuļķot citam citu, sākot ar vientiesīgo, labsirdīgo somu stūrmani, kam gaidāmā guvuma nojausmā trīsēja nāsis, kad viņš ar paštaisītu atslēgu ik dienu izzaga no kapteiņa aizslēgtās atvilktnes informāciju par kuģa kursu, un beidzot ar pa­vāru Ā Moju, kurš nelaida Kveiku sev tuvumā un ne rei­zes ne ar pušplēstu vārdu neieminējās citiem, kādas bries­mas viņiem draud no pastāvīgas saskarsmes ar drausmī­gās slimības pārnēsātāju.

Pats Kveiks par savu slimību nedz domāja, nedz rai­zējās. Viņš zināja, ka cilvēki dažkārt sasirgst ar šo kaiti. Sāpes viņš necieta, un viņa sprogainajā galvā pat nemo- dās doma, ka viņa kungs par slimību nekā nezina. Šā paša iemesla dēļ viņam neradās aizdomas, kādēļ Ā Mojs no viņa vairās. Arī citu raižu Kveikam nebija. Viņa dievs, kuru viņš turēja augstāku par visiem jūras un džungļu dieviem, allaž bija tuvs un sasniedzams, un tādēļ visur, kur viņš atradās kopā ar savu dievu stjuartu, bija pa­radīze.

Gluži to pašu izjuta Maikls. Tāpat kā Kveiks mīlēja un dievināja sešu kvartu vīru, viņu mīlēja un dievināja arī Maikls. Pieredzēt ik dienu, ik stundu Dega Dotrija atzinību un laipnību Maiklam nozīmēja dzīvot pastāvīgā svētlaimē. Lielie kungi Dons, Nikišanta un Griinšovs kal­poja elku dievam, kura vārds ir Zelts. Kveika un Maikla dievs bija dzīvs, tā balsi ik brīdi varēja dzirdēt, tā rokas bija draudzīgas un siltas, un ik pieskārienā varēja sajust tā sirds dzīvīgos pukstus.

Maikls nezināja lielākā prieka kā stundām sēdēt kopā ar stjuartu un izdziedat viņam līdzi visas dziesmas un meldijas, ko stjuarts dziedāja vai dudināja. Tā kā Maikls bija vairāk apdāvināts par Džeriju un piedevām vēl tika muzikāli skolots, viņš iemācījās dziedāt daudz labāk, nekā Villai Kennanei jebkad izdevās iemācīt Džeriju.

Maikls prata izgaudot, pareizāk gan būtu jāsaka — iz­dziedāt (jo viņa gaudas bija klusas un melodiskas) savas balss robežās visas melodijas, ko stjuarts nodziedāja vi­ņam priekšā. Viens pats viņš bez kļūdīšanās varēja no­dziedāt tādas vienkāršas dziesmiņas kā «Mājas, mīļās mājas», «Dievs, svētī karali» un «Dusi, bērniņ, dusi». Pat tad, kad stjuarts, atkāpies gabaliņu nostāk, uzdeva toni, Maikls viens pats, purnu gaisā izslējis, dziedāja «Šenan- doa» un «Aizved mani uz Rio».

Kveiks lāgiem paslepeni, kad stjuarta nebija tuvumā, izvilka dienasgaismā savas mutes bungas — un Maikls, primitīvā instrumenta valdzināts, dziedāja tam līdzi Ka­raļa Viljama salas barbariskos ritmus. Un drīz Maiklam gadījās vēl viens maestro, par kuru viņš bija sajūsmināts. Šo maestro sauca par Kokiju. Ar šo vārdu viņš stādījās Maiklam priekšā, kad abi pirmoreiz sastapās.

— Kokijs, — viņš drosmīgi uzsauca, nesadrebinājis ne spalviņu un nepavisam negrasīdamies bēgt, kad Maikls metās viņam virsū, lai nokostu. Cilvēka balss, dieva balss no mazā, spoži baltā putneļa rīkles piespieda Maiklu ap- tupties un ar acīm un drebošām nāsīm meklēt cilvēku, kas nupat bija runājis. Bet cilvēka nebija … bija tikai mazs kakadu, kas, galviņu uz Maikla pusi nekautrīgi piešķiebis, atkārtoja: — Kokijs.

Maiklam jau pašā agrā bērnībā Merindžā bija stingri jo stingri iemācīts, ka vistas nav aizskaramas. Mistera Hagina un pārējo balto dievu vistas bija radījumi, kam suņi ne tikai nedrīkstēja uzbrukt, bet kas turklāt vēl bija jāaizstāv. Taču šis radījums, kas, pēc visām pazīmēm spriežot, bija nevis vista, bet džungļu iemītnieks, tātad katra suņa likumīgs medījums, pēkšņi uzrunā viņu dieva balsī.

— Vācies prom! — sīkaliņš pavēlēja tik bargi, tik cil­vēciskā balsī, ka Maikls atkal iztrūkās un pārlaida ska­tienu starpklājam, meklējot dievu, kas būtu varējis to teikt. — Vācies prom, ka neapgriežu tev sprandu! — sī­kais spalvainītis no jauna pavēlēja.

Pēc tam sekoja vesela tirāde ķīniešu valodā, un balss bija tik līdzīga Ā Moja balsij, ka Maikls vēlreiz, pēdējo lāgu, pārlaida skatienu starpklājam, meklēdams runā­tāju.

To redzot, Kokijs sāka tik neprātīgi ķērkt un smieties, ka Maikls, ausis saslējis un galvu piešķiebis, saklausīja smieklos visas cilvēku balsis, ko bija dzirdējis uz klāja.

Un Kokijs, kas nesvēra vairāk par dažām uncēm, ne­svēra pat pusmārciņas, ar spalvu riekšavu apaugusi sīka kaulu aptverīte, kuras iekšienē gan pukstēja tikpat liela un drosmīga sirds kā jebkuram uz «Mērijas Tērneres» klāja, gandrīz tai pašā mirklī kļuva ne tikai par Maikla draugu un biedru, bet arī par pavēlnieku. Mazais, dros­mīgais kamoliņš Kokijs uzreiz iekaroja Maikla cieņu. Un Maikls, kas ar vienas ķepas belzienu būtu varējis pārlauzt Kokija trauslo kakliņu un uz visiem laikiem izdzēst viņa acu mirdzumu, jau no pirmā iepazīšanās brīža izturējās pret mazo ārkārtīgi saudzīgi. Viņš atļāva Kokijam ne­skaitāmas vaļības, kādas nemūžam nebūtu atļāvis Kvei­kam.

Maiklam bija iedzimts, no vispirmā pasaules suņa man­tots instinkts aizstāvēt barību. Viņš par to nekad īpaši neprātoja. Automātiski un nepatvaļīgi, gluži tāpat kā puk­stēja viņa sirds, gluži tāpat kā viņš elpoja, Maikls aiz­stāvēja barību, ja bija tai uzlicis ķepu vai iekodies tajā ar zobiem. Vienīgi stjuartam, līdz pēdējai iespējai sasprin- dzis vai savaldījies, viņš ļāva aiztikt barību, kurai pats jau bija pieskāries. Pat Kveiks, kurš pēc stjuarta rīko­juma Maiklu parasti baroja, zināja, ka nepaglābs pirk­stus, ja neliks mierā ēdamo, kas jau nodots suņa īpa­šumā. Bet Kokijs, mazais spalvu kamoliņš, sīkais dzīvības un gaismas zibsnis ar dieva balsi, nekautrīgi un dros­mīgi pārkāpa Maikla tabu, viņa barības aizstāvēšanas instinktu.

Aptupies uz Maikla bļodas malas, šis mazais no aiz- mūžu tumsas dzīvības gaismā iznirušais dēkainis, sīciņā dzirkstelīte starp divām tumsībām, izriezis laškrāsas ce­kulu, paplezdams un atkal saraukdams melnās pērlēm līdzīgās acu zīlītes, izgrūda pavēlošu ķērcienu visu dievu balsī reizē un piespieda Maiklu atkāpties un ļaut putnē­nam izlasīt no bļodas visgardākos kumosiņus.

Kokijs prata ar Maiklu apieties, un tas izpaudās sim­tiem veidos. Mazais putns, kam griba bija cieta kā tē­rauds, kas prata lielīties un lamāties kā piedzēris klai­donis, bet prata arī pielabināties tikpat glaimīgi, kā to prata pirmā sieviete Ēdenes dārzā un pratīs viņas visu- pēdējā pēctece. Kad Kokijs, uz vienas kājas balansēdams, ar otru Maiklam skaustā ieķēries, pieliecās sunim pie auss un sāka diedelēt, Maikls tikai pieglauda sabozušos spalvu un ar stulbi svētlaimīgu izteiksmi acīs izpildīja katru Ko- kija vēlēšanos un untumu.

Kokijs ļoti drīz sadraudzējās ar Maiklu arī tādēļ, ka A Mojs atteicās no sava putna. Pavārs bija to nopircis Sidnejā no kāda jūrnieka par astoņpadsmit šiliņiem, tur­klāt vēl veselu stundu kaulējies par cenu. Bet, viendien ieraudzījis Kokiju tupam un tērgājam uz Kveika kreisās rokas kroplajiem pirkstiem, Ā Mojs pēkšņi sajuta pret putnu tādu riebumu, ka pat astoņpadsmit šiliņi zaudēja viņa acīs vērtību, iedomājoties vien, ka vajadzētu vēl kādreiz Kokijam pieskarties.

— Paticīs putns? Gribi putns? — viņš jautāja Kveikam.

— Mainīt, tu mainīt? — Kveiks atjautāja, būdams pil­nīgi pārliecināts, ka viņam piedāvā maiņu, un klusībā prātoja, vai tikai vecais pavārs nav iekārojis viņa dār­gās mutes bungas.

— Nemainīt, — Ā Mojs atbildēja. — Paticīs putns, tu ņem putns.

— Kā tā — ņem? — Kveiks brīnījās. — Ja man nav nekas, ko es dot tev?

— Nē, nē, nemainīt, — Ā Mojs nepielaidās. — Tev paticīs, tu gribi, viņš tavs, godavārds.

Un tā mazais, drosmīgais spalvu kamoliņš ar varonīga vīra sirdi, cilvēku un paša saukts par Kokiju, dzimis Jaunhebridu arhipelāga Santo salas džungļos, melna, div­kājaina cilvēkēdāja sagūstīts un par sešiem tabakas stie­nīšiem un akmens cirvi pārdots skotu tirgonim, kurš, pirms nomira ar malāriju, to par četriem šiliņiem pārdeva tālāk vergu tirgotājam, pēc tam iemainīts kādam kuri­nātājam anglim pret vecspāņu manierē darinātu bruņu­rupuča kaula ķemmi un vēlāk šā paša kurinātāja kārtīs nospēlēts par sešiem šiliņiem, lai vēlāk tiktu atdots par vecu akordeonu, kas bija vismaz divdesmit šiliņu vērts, un vispēdigi par astoņpadsmit šiliņiem skaidrā naudā nonācis pie veca, červeļaina ķīnieša; tā Kokijs, tikpat mir­stīgs un nemirstīgs kā jebkura drosmīga dzīvības dzirksts uz mūsu planētas, no viena īpašnieka — Ā Moja, kuģa pavāra, kurš pirms četrdesmit gadiem Makao bija noga­linājis savu jauno, neuzticīgo sievu un tad aizbēdzis uz kuģiem, pārgāja pie Kveika — spitālīgā papuasa, kas bija vergs Degam Dotrijam, bet tas savukārt kalpoja ci­tiem kungiem, kurus pazemīgi uzrunāja: «Jā, ser» un «Nē, ser», un «Pateicos, ser».

Maiklam gadījās vēl viens biedrs, bet Kokijs to par draugu neatzina. Tas bija Skrepss, lempīgs ņūfaundlen- diešu kucēns, kas nepiederēja nevienam, ja nu varbūt pa­šai «Mērijai Tērnerei», jo ne kuģa priekšgalā, ne pakaļ­galā kucēnam nepieteicās īpašnieks, nedz arī kāds atzinās to uz kuģa atnesis. Tā nu viņu nosauca par Skrepsu, un, tā kā viņš nepiederēja nevienam, tad piederēja visiem un piederēja tik lielā mērā, ka misters Džeksons solījās ap­griezt A Mojam sprandu, ja tas kucēnu pienācīgi neba­rošot, bet Sigurds Halvorsens kuģa priekšgalā reiz gan­drīz apgrieza sprandu Henrikam Jertsenam, kad tas bija ar kāju paspēris kucēnu nost no ceļa. Kad Simons Niši- kanla, kas bija gan liels un resns miesās, bet pastāvīgi gleznoja maigus, salkanus, sievišķīgus akvarelīšus, kādu dienu apskaitās, kad šunelis apgāza viņa molbertu, un meta tam ar saliekamo krēslu, viņam uz pleca uzgula Grimšova milzīgā, gaļīgā roka tik cieši, ka apgrieza viņu kā vilciņu, bezmaz nolidināja garšļaukus uz klāja un at­stāja saspiestajā plecā zilumus uz vairākām dienām.

Maikls, lai arī pilnīgi pieaudzis suns, bija tik jautras dabas, ka meklēt meklēja izdevību iztrakoties ar Skrepsu. Viņa rotaļāšanās instinkts bija tikpat spēcīgs kā ķermeņa uzbūve, tādēļ viņš pastāvīgi nokausēja Skrepsu tā, ka tas palika nevarīgi guļam uz klāja, elsa, smējās aizslā­pušām lūpām un ar piekusušajām priekšķepām vārgi at­vairīja Maikla šķietami niknos uzbrukumus. Maikls vien­mēr ielaidās cīņā, kaut arī Skrepss bija vismaz trīsreiz lielāks par viņu un ar smagajām ķepām un visu augumu atgādināja mazu zilonēnu, kas iebridis pīpeņu pļavā. Tikko atguvis elpu, Skrepss no jauna bija gatavs plosīties, un arī Maikls bija atguvies, lai stātos tam pretī. Tas viss Maikl am bija lielisks treniņš, stiprinaja viņu gan miesa, gan garā.