Maikls,Džerija brālis

32. NODAĻA

Un tā Maiklu pēdīgi pārdeva kādam Džeikobam Hen- dersonam par divtūkstoš dolāriem.

— Atdodu jums viņu tikpat kā par velti, — sacīja Ko­linzs. — Ja jūs pēc pusgada neatteiksiet tam, kas jums par viņu solīs piecus tūkstošus, tad es nekā nejēdzu no cirka komercdarījumiem. Jūsu slaveno matemātiķi, ar kuru uzstājaties, viņš drīz vien noliks uz abām lāpstiņām, turklāt ar šo jums nevajadzēs pašam nostrādāties no priekšnesuma sākuma līdz beigām. Un, ja pēc pirmajiem panākumiem neapdrošināsiet viņu par piecdesmit tūksto­šiem, tad esat gatavais muļķis. Ja vien būtu mazliet jau­nāks un brīvāks, es nesapņotu ne par ko citu kā pats doties ar viņu pasaulē.

Hendersons pašos pamatos atšķīrās no visiem saimnie­kiem, kādiem vien Maikls bija piederējis. Viņš bija ļoti nenozīmīgs cilvēks. Ne labs, ne ļauns. Viņš nedzēra, ne­smēķēja un nelādējās; negāja baznīcā un nebija Kristī­gās jaunatnes savienības biedrs. Kaut ari viņš neēda gaļu, tomēr nebija fanātisks veģetārietis, viņam patika filmas par ceļojumiem, taču gandrīz visu brīvo laiku viņš pavadīja, lasīdams Svēdenborgu. Temperamenta viņam nebija nemaz. Neviens nekad nebija redzējis viņu dusmojamies, un visi runāja, ka viņam piemītot dieviš­ķīga pacietība. Viņš bija vienādi bikls pret policistiem, dzelzceļa aģentiem un konduktoriem, kaut arī no tiem nebaidījās. Viņš vispār nebaidījās ne no kā, bet arī ne­mīlēja neko — ja nu vienīgi Svēdenborgu. Raksturs vi­ņam bija tikpat vienmuļi bezkrāsains kā drānas, ko viņš valkāja, tikpat bezkrāsains kā pār pieri nokritušie mati, kā acis, ar kurām viņš vēroja pasauli. Viņš nebija ne muļķis, ne gudrs vai sevišķi mācīts. Dzīvei viņš maz deva un maz no tās prasīja, un cirka ļaužu aprindās bija vientuļnieks.

Maikls nejuta pret viņu ne patiku, ne naidu. Kopā viņi apceļoja Savienotās Valstis un ne reizes nesanīdās. Ne­kad Hendersons nepacēla pret Maiklu balsi, un Maikls nevienu pašu reizīti pret viņu brīdinoši neieņurdējās. Viņi gluži vienkārši turējās kopā, eksistēja kopā, jo apstākļi bija viņus kopā saveduši. Nekāda sirsnība, protams, vi­ņus vienu pie otra nesaistīja. Hendersons bija saimnieks. Maikls bija Hendersona kustams īpašums. Maikls viņam bija bezdvēseles būtne, tāpat kā bezdvēseles būtne bija viņš pats.

Taču Džeikobs Hendersons bija godīgs, strādīgs un metodisks. Ik dienu, ko viņi nepavadīja nebeidzamajos ceļojumos, viņš Maiklu kārtīgi izmazgāja un pēc tam tik­pat kārtīgi izslaucīja. To darot, viņš nekad nesteidzās un neizturējās rupji. Maikls netika skaidrībā, vai viņam pel­dināšana patīk vai nepatīk. Tā bija viņa dzīves sastāv­daļa, tāpat kā Hendersona dzīves sastāvdaļa bija Maikla mazgāšana.

Maikla darbs nebija grūts, bet gaužām vienmuļš. Ja nerēķina bezgalīgos ceļojumus no pilsētas uz pilsētu, viņš uzstājās septiņus vakarus nedēļā un vēl divreiz pēcpus­dienas izrādēs. Priekškars pacēlās, viņš palika uz skatuves viens, kā daždien pieklājas slavenam solistam. Hendersons publikai neredzams stāvēja aiz kulisēm un uzmanīja iz­rādes gaitu. Orķestris spēlēja četras no piecām dziesmām, ko Maiklam bija iemācījis stjuarts, un Maikls tās dziedāja, jo viņa modulētās gaudas tiešām līdzinājās dziedāšanai. Nevienu dziesmu viņš neatkārtoja un nodziedāja vienu vie­nīgu piedevu, proti, «Mājas, mīļās mājas». Kamēr pub­lika aplaudēja un sajūsmā dauzīja ar kājām pa grīdu, su­minot suņu Karuzo, uz skatuves iznāca Džeikobs Hender­sons, paklanījās un ar stereotipu smaidu pauda prieku un pateicību. Tad viņš tēlotā biedriskumā apskāva Maikla plecus, un, pirms priekškars nolaidās pēdējo reizi, Hen­dersons un Maikls abi vēlreiz paklanījās.

Bet Maikls bija un palika cietumnieks mūža ieslodzī­jumā. Labi barots, labi peldināts un izvadāts pa āru, viņš tomēr ne mirkli nedabūja izbaudīt brīvību. Ceļojumos viņš dienas un naktis pavadīja krātiņā, kurš tagad gan bija pietiekami liels, lai viņš tajā varētu brīvi nostāties visā augumā un apgulties, nesavilcies trijos līkumos. Reizēm viesnīcās un mazās pilsētiņās Maikls tika izlaists no krā­tiņa un dzīvoja pie Hendersona istabā. Dažkārt, ja tai pašā programmā nebija citu priekšnesumu ar dzīvniekiem, viņš dienas trīs vai nedēļu viens pats brīvībā uzturējās dzīvniekiem paredzētā telpā tai teātrī, kur viņi uzstājās.

Taču nekad viņam neradās iespēja kaut uz mirkli brīvi izskrieties, nedomāt par krātiņu, aizmirst sienas, kas viņu turēja gūstā, pie kakla siksnas piestiprināto pavadu. Skaistā laikā Hendersons pēcpusdienās izveda viņu pa­staigāties, Bet vienmēr pavadā, Un gandrīz vienmēr viņi aizgāja uz kādu parku, kur Hendersons pavadas galu pie­sēja pie sola, uz kura pats sēdēja, iegrimis Svēdenborgā, Maiklam netika atvēlēts pat drusciņ paskrieties. Citi suņi skraidīja savā vaļā, rotaļājās vai izplūcās. Ja tie pienāca pie Maikla, gribēdami viņu apostīt vai tuvāk iepazīties, Hendersons ikreiz uz brītiņu pārtrauca lasīšanu un aiz­trenca suņus.

Kā daždien uz mūžu cietumā ieslodzītam ar dzīvu mi­roni par cietumsargu, Maiklam ar laiku visa pasaule kļuva pelēka. Viņa nīgrais drūmums pārvērtās par dziļu grūt­sirdību. Viņu vairs neinteresēja ne pati dzīve, ne brīvība. Nevar teikt, ka viņš būtu dzīvi vērojis ar žultainusarūg- tinājumu, nē, viņš gluži vienkārši to vairs neredzēja. No dzīves noslēgts, viņš to ignorēja. No laba prāta viņš ļāva sevi pārvērst par marioneti, par vergu, kas ēda, tika pel­dināts, ceļoja krātiņā, paklausīgi izpildīja savu atrakciju un daudz gulēja.

Taču lepnums Maiklam palika — tīrasiņu būtnes lep­nums; tāds pats lepnums, kāds piemita Ziemeļamerikas indiāņiem, kurus nosūtīja vergot Rietumindijas plantācijās un kuri mira nesūdzoties un nesalauzti. Arī Maikls sa­mierinājās ar krātiņu un dzelzs ķēdi, jo nespēja tos pie­veikt ar muskuļu spēku un zobiem. Viņš izpildīja savu verga darbu uz skatuves un klausīja Džeikobam Hender- sonam; bet viņš šo saimnieku nemīlēja un no tā nebijās. Un tādēļ viņš noslēdzās sevī. Viņš ļoti daudz gulēja, grima grūtsirdībā un klusēdams panesa briesmīgo vientulību. Ja Hendersons būtu centies iekarot Maikla mīlestību, viņam tas droši vien būtu izdevies; bet Hendersona sirdi spēja aizkustināt vienīgi Svēdenborgā fantastiskie murgojumi, un Maikls viņam bija tikai eksistences līdzeklis.

Reizēm vajadzēja paciest grūtības. Maikls tās pacieta. Visgrūtākais bija braucieni pa dzelzceļu ziemā, kad nā­kamajā rītā pēc pēdējās izrādes viņam krātiņā vaja­dzēja gaidīt vilcienu, kas viņu aizveda uz nākamo pil­sētu, uz jaunām izrādēm. Kādu nakti uz stacijas platfor­mas Minnesotā no vienas suņu trupas divi suņi nosala. Arī Maikls sasala ragā, sevišķi spīvi aukstums koda leo­parda saplosītajā plecā; bet viņš bija labāk barots un la­bāk kopts, tādēļ izturēja un palika dzīvs.

Salīdzinājumā ar citiem dresētajiem dzīvniekiem vi­ņam klajās stipri labāk. Viņš nesaprata un nenojauta, cik ļauni apietas ar daudziem dzīvniekiem, ar kuriem viņš uzstājās vienā programmā. Viena trupa, ar kuru kopā viņš uzstājās veselus trīs mēnešus, modināja sašutumu pat cirka artistu vidū. Pat cietsirdīgākie izjuta dziju rie­bumu gan pret programmu, gan pret dresētāju, kaut arī publika Dakvortu un Dakvorta dresēto kaķu un žurku trupu vienmēr uzņēma ar sajūsmu.

— Dresētikaķi! — nošņācās mazā velosipēdiste Perla Laperla. — Ādavnieki, badmiras, nekas cits. Nabaga kaķi ir spīdzināti un dauzīti, kamēr paši pārvērtušies par žur­kām. Man lai nestāsta, es zinu.

— Dresētas žurkas! — Anandeilas viesnīcas bārā sa­šutis šķendējās akrobāts Manuels Fonseka, atteikdamies sadzert ar Dakvortu. — Ticiet man, tās žurkas ir ap­dullinātas. Kādēļ tās nelec nost no nostieptās virves, bet rāpo starp diviem kaķiem? Tādēļ, ka tām vairs nav iekšā tik daudz pulvera, lai nolēktu. Tikko noķertas žurkas viņš sadzirda ar kaut kādu draņķa dziru un pēc tam badina, tā ietaupot barības tiesu. Viņš tās nekad nebaro. Man ne­viens nekā neiestāstīs, ko es zinu, to zinu. Kāpēc gan citādi viņam vajadzētu četrdesmit vai piecdesmit žurku nedēļā! Zinu arī, no kurienes viņam tās piegādā, ja pilsētā nav iespējams nopirkt.

— Ak debestiņ! — sašutusi iesaucās mis Merla Merive- zera, akordeoniste, kas uz skatuves izskatījās pēc seš­padsmitgadīgas meitenes, bet privātā dzīvē saviem maz­bērniem atzinās, ka viņai jau pilni četrdesmit astoņi. —Ak debestiņ, es nu gan, dieva vārds, nesaprotu, kā publikai tas var patikt! Pati vakarrīt redzēju, ka no trīsdesmit žurkām septiņas bija pagalam — badā nosprāgušas. Viņš taču nepavisam tās nebaro. Rāda uz skatuves pussprāgušas žurkas, kas aiz bada vairs tikai pusdzīvas rāpo pa virvi. Tikai tāpēc viņas ir tik gaudenas. Būtu viņām vēderā kaut drusku maizes un siera, tad zinātu gan, kā nolēkt un aiz­bēgt no kaķiem. Kad nāve zobu galā, viņas pēdējiem spē­kiem lūko aizrāpties pa virvi, cerēdamas paglābties, tā­pat kā mirstošs cilvēks rāptos prom no tīģera, kurš gra­sās viņu aprīt. Un stulbā publika, ak debestiņ, sēž un ap­laudē tādai pamācošai izrādei!

Bet ko publika?

— Kādus brīnumus labestīgs cilvēks var izdarīt ar dzīvniekiem, — baņķieris sacīja ķesterim. — Ar labu viņos var iedēstīt tīri cilvēcisku mīlestību. Kaķi un žurkas taču nīdušies kopš pasaules radīšanas. Bet šovakar, raugi, mēs paši redzējām tos kopā sarežģītā rotaļā — un kaķis ne reizītes netīkoja uzbrukt žurkām, nedz arī žurkas bijās no kaķiem. Cilvēka labestība! Kāds spēks ir cilvēka la­bestībai!

— Lauva un jērs, — sacīja kāds cits. — Saka, tā bū­šot tūkstošgadu miera valstībā, kad lauva un jērs apgul­sies viens otram blakus — viens otram blakus, mana mīļā sirds. Un še mēs redzējām priekšvēstnešus, redzē­jām cilvēku, kas aizsteidzies laikam priekšā. Kaķi un žur­kas! Padomā vien! Tas pierāda laipnas, labas dvēseles lielo spēku. Es tūliņ pat padomāšu, kādus dzīvnieciņus varētu iegādāties mūsu bērniem, mūsu miera valstības palmu zariem. Lai jau no mazām dienām mācās būt labi pret suņiem, pret kaķiem, jā, pat pret žurkām, nemaz jau nerunājot par sīkiem putniņiem būrīšos!

— Bet, — viņa mīļā sirds, kas sēdēja blakus, iebilda, — vai atceries, ko teicis Bleiks:

Par sarkanrīklīti krātiņā slēgtu Uz zemi debesis brēc.

— Nekad, ja pret to izturas mīļi, manu dārgumiņ. Tū­liņ pasūtīšu pāris trušu, vienu vai divus kanārijputniņus; un — kādu suni, pēc tavām domām, mums derētu iegā­dāties, ar ko mūsu bērniņiem parotaļāties?

Bet viņa mīļā sirds skatījās uz savu nesatricināmo, labestībā pašapmierināto un pašpaticīgo laulāto draugu un neviļus atcerējās pati sevi — jauniņu lauku skolotāju, kas ar savu dievekļu — Ellas Vīleras Viloksas un lorda Bairona grāmatām somā un ar kvēlu sapni sacerēt «Kaisles vārsmas» bija ieradusies Topekā, kur dzīve viņu bija salauzusi tai brīdī, kad viņa izgāja par sievu pie solīdā, padzīvojušā veikalnieka, kas tagad sēdēja vi­ņai līdzās un jūsmoja par izrādi, kurā kaķi ar žurkām saticīgi rāpoja pa virvi, un kas nemaz nenojauta, ka viņa ir tas krātiņā ieslodzītais sarkanrīklītis, par kuru uz zemi debesis brēc.

— Jau uz žurkām riebjas paskatīties, — sacīja mis Merla Merivezera, — bet paraugieties, kā viņš bendē kaķus! To, ka pēdējās divās nedēļās viņam trīs nobeigu­šies, es zinu skaidri. Lai nu arī vienkārši sētas kaķi, to­mēr dieva radībiņa. Viņus nobeidz boksa sacīkstes.

Ar kaķu boksa sacīkstēm, kurām publikā vienmēr bija ārkārtīgi panākumi, ik vakaru noslēdzās Dakvorta at­rakcija. Divus kaķus, kam priekšķepas bija iemauktas boksa cimdos, nolika uz galda «draudzības mača» izcī­ņai. Kaķi, kurus izmantoja numurā ar žurkām, šim no­lūkam, protams, nederēja. Šie bija citi — sprigani un enerģiski… līdz zaudēja spriganumu un enerģiju vai arī saslima un nobeidzās. Publikai tā bija aplam uzjaut­rinoša izrāde, četrkājaino radījumu rotaļīgā cīņa, kurā tie ļoti komiskā veidā padarīti līdzīgi divkājainajam ra­dības kronim — cilvēkam. Bet kaķi šo rotaļas prieku neizjūta. Pirms izrādes viņus aiz kulisēm kaitināja un rīdīja vienu pret otru, tā ka viņi jau priekšlaikus sāka plūkties. Viņu sitienos bija gan dusmas un sāpes, gan apjukums un bailes. Cimdi drīz vien noslīdēja no ķepām, un, kad priekškars nolaidās, viņi viens otru skrāpēja, plēsa un koda tik nešpetni, ka spalva vien putēja. Publi­kas acīs šis šķietami pārsteidzošais fināls bija galvenais efekts, un, kad smieklu un aplausu vētrā priekškars vēl­reiz pacēlās, publika ieraudzīja Dakvortu un skatuves strādnieku, kas, liekas, nebija gaidījuši priekškaru pa­ceļamies, vēdinām cīkstoņiem ar dvieli gaisu kā īstiem bokseriem.

Taču kaķi, diendienā uzstājoties, kautiņā viens otru tā saplosīja un saskrāpēja, ka brūces, kas nekad nepaguva sadzīt, inficējās un sāka pūžņot, līdz dzīvniekiem miesa bija vienos jēlumos. Reizēm tie drīz nobeidzās vai arī kļuva tik vārgi, ka neskatījās virsū ne žurkai, un tad viņiem lika staigāt pa virvi kopā ar apdullinātajām, iz- badinātajām žurkām, kas bija pārāk nespēcīgas, lai bēgtu. Un, kā teica mis Merla Merivezera, stulbā pub­lika smējās kā kutināta un aplaudēja Dakvorta dresēto kaķu un žurku pamācošajai izrādei.

Kāds liels šimpanze, kurš reiz bija strādājis vienā cirkā ar Maiklu, necieta, ka viņu ietērpj drēbēs. Tāpat kā zirgs, kas pretojas apaušu uzlikšanai, kļūst itin rāms, kad viņam tie galvā, tāpat arī lielais pērtiķis cīnījās tikai ģērbšanas laikā. Apģērbts viņš nepretodamies izgāja arēnā un izdarīja visu, kā nākas. Nomocīšanās iznāca, kamēr dabūja viņam drēbes mugurā. īpašnieks un divi cirka strādnieki piesēja viņu pie sienā iedzīta dzelzs riņķa un ģērbjot vēl žņaudza ciet rīkli, kaut gan īpaš­nieks viņam jau sen bija izdauzījis priekšzobus.

Maikls izjuta visas šīs nejēdzības, kaut arī pašam ne­vajadzēja tās piedzīvot, Viņš tās uzņēma kā dzīves ne- izbēgamību, tāpat kā gaismu un tumsu, kodīgo salu uz klajajiem, no vēja neaizsargātajiem staciju peroniem, noslēpumaino, nezināmo pasauli, kas viņam atklājās miegā un dziesmās, tāpat kā uzņēma neizprotamo Ne­būtību, kurā bija pazudusi Merindžas plantācija, kuģi un okeāni, daudzi cilvēki un stjuarts.

33. NODAĻA

Divus gadus Maikls dziedādams apceļoja Savienotās Valstis, pelnīdams sev slavu un Džeikobam Hendersonam bagātību. Viņiem nekad nebija brīvdienu. Viņu panā­kumi bija tik spoži, ka Hendersons noraidīja vilinošus piedāvājumus doties pāri Atlantijas okeānam un uzstā­ties Eiropā. Taču brīvdienas Maiklam pienāca negaidot, kad Hendersons Čikāgā saslima ar tīfu.

Maiklam tas nozīmēja trīs mēnešu atvaļinājumu, kuru viņš, gan labi kopts, tomēr krātiņā ieslodzīts, pavadīja Mulkačija dzīvnieku pansijā. Mulkačijs, viens no Kolinza apdāvinātākajiem audzēkņiem, bija pēc sava skolotāja priekšzīmes iekārtojis līdzīgu uzņēmumu Čikāgā; tur valdīja tāda pati tīrība, tikpat pedantiski higiēnas un sanitārie noteikumi, tāda pati zinātniska cietsirdība. Maikls tika nevainojami aprūpēts un saņēma lielisku ba­rību, tomēr gribot negribot vientuļais cietumnieks juta visapkārt sāpju un šausmu atmosfēru, kurā mocījās dzīvnieki, kas padarīti nelaimīgi cilvēku izpriecas labad.

Mulkačijs allaž mēdza atkārtot paša sacerētus aforis­mus, piemēram:

«Ticiet man — ja dzīvnieku nesalauzīs sāpes, viņu ne­salauzīs nekas. Sāpes ir vienīgais skolotājs.»

«Kā zirgu var atradināt no speršanas, tā lauvu no ko­šanas.»

«Ar putekļu slotiņu zvēra pretestību nesalauzīsi. Jo biezāks pakausis, jo smagāka runga vajadzīga.»

«Viņi vienmēr centīsies pretoties. Atcerieties, ka preto­šanos var izdzīt vienīgi ar koku.»

«Siržu saites starp dresētājiem un viņu dzīvniekiem! Tās, dēls, ir pasaciņas avīžu reportieriem. Vienīgā man zināmā siržu saite ir resna stiba ar dzelzs uzgali.»

«Jūs, protams, varat iemācīt zvēru ēst jums no rokas. Tikai pieskatieties, ka viņš neaprij roku līdzi! No tā vis­labāk izvairīties ar tukšu patronu, ko ēšanas laikā iešauj zvēram purnā.»

Dažu dienu visa apkārtne skanēja no zvēru dusmu un sāpju rēcieniem un spiedzieniem arēnā, līdz visi dzīv­nieki krātiņos kļuva nervozi un nelietojami. Tā kā Mul­kačijs pastāvīgi lielījās, ka spējot savaldīt visnevaldā­māko zvēru, tad visgrūtākajos brīžos viņu allaž aici­nāja palīgā. Viņš bija iemantojis slavu, ka prot uzvarēt pat tad, kad visi citi cietuši neveiksmi, un ar bezbailību, nežēlību un viltību šo slavu pastāvīgi no jauna uzspod­rināja. Viņš neatstāja neizmantotu nevienu līdzekli, un, ja viņš no kāda zvēra atteicās, tad tas nozīmēja, ka ar šo dzīvnieku vairs nekas nav iesākams. Tādam dzīvnie­kam bija nolemts atlikušo mūža daļu pavadīt iespros­totam zvērnīcā, kur viņš, šauro krātiņu bez mitas no viena gala līdz otram mērīdams, ar nikniem rēcieniem pauda savu sarūgtinājumu un neizmērojamo naidu, dzī­dams apmeklētājiem tīksmas satraukuma trīsas pār mu­guru.

Tajos trīs mēnešos, ko Maikls pavadīja Mulkačija iestādē, tur divreiz norisinājās notikumi, kam nežēlībā līdzīgus grūti atrast. Neatkarīgi no tiem ik darbadienu mēģinājumu laikā arēnā skanēja «labo» lāču, lauvu un tīģeru dusmu un sāpju rēcieni, kad tos ar sitieniem pie­spieda strādāt, ziloņu taurēšana, kuriem ar bomju un dakšu palīdzību lika nostāties uz priekškājām vai sist bungas. Taču abi pieminētie izņēmuma gadījumi iedvesa šausmas un bailes visos dzīvniekos; to pašu laikam pie­dzīvotu cilvēki elles priekštelpā, klausoties, kā moku kambaros brēc un vaimanā viņu brāļi.

Pirmais gadījums bija ar lielu Bengālijas tīģeri. Brī­vībā džungļos dzimis, brīvībā dzīvojis, viņš ar savu drosmi un raksturu jutās kā kungs un valdnieks pār vi­siem dzīviem radījumiem, pat pār saviem ciltsbrāļiem, bet šeit viņu piemeklēja raizes un mocības bez gala; no slazda viņu pārvietoja šaurā būrī, kurā viņš uz ziloņu mugurām, vilcienā un kuģī tika vests pāri jūrām un kon­tinentiem, līdz nokļuva Mulkačija dzīvnieku pansijā. Dažs labs potenciāls pircējs bija viņu apskatījis, taču neviens neuzdrošinājās slēgt darījumu. Bet Mulkačijs pa­lika nelokāms. Viņā pašā iedegās cīņas kaisle, uzlū­kojot majestātisko, svītroto milzu kaķi. Viņa zvēriskā daba alka cīņas, alka pierādīt savu pārākumu, Pēc di­vām nedēļām, kas bija īsta elle tīģerim un visiem pārē­jiem dzīvniekiem, Mulkačijs nolēma sākt apmācības.

Bens Bolts, kā tīģeris tika nosaukts, sastapās ar Mul- kačiju saniknots un nevaldāms, bet arī gandrīz parali­zēts no astoņas nedēļas ilgā ieslodzījuma šaurajā būrī, kur nebija iespējams pakustēties. Mulkačijam būtu vaja­dzējis sākt ar tīģeri nodarboties tūliņ, bet viņu bija aiz­kavējušas paša kāzas un medusmēnesis. Pa šo laiku Bens Bolts, ievietots lielā betona un dzelzs režģu krā­tiņā, bija paguvis izlocīt kājas un atgūt muskuļos vin- grumu, kā arī stiprināties naidā pret divkājainajiem ra­dījumiem, kas salīdzinājumā ar viņu tik niecīgi un nožē­lojami tomēr bija pratuši ar ļaunu viltu viņu ieslodzīt un padarīt bezspēcīgu.

Šajā rītā, kad viņam bija lemts piedzīvot viskarstāko elli, viņš nepacietībā gaidīt gaidīja, lai tikai kāds tu­votos. Un cilvēki ieradās — apbruņojušies ar iepriekš izstrādātu plānu, ar cilpām un dzelzs dakšām. Pieci vīri iemeta pa režģu starpu krātiņā laso cilpas, kas palika uz klona guļam. Tīģeris rēkdams metās tām virsū un mi­nūtes desmit bija varens, mežonīgs, neuzvarams zvērs, kuram tomēr diemžēl trūka nožēlojamo divkājainu viltī­bas un pacietības. Tad viņam nedzīvās cilpas apnika un viņš sāka rēkt uz cilvēkiem, nemaz nepamanīdams, ka ar vienu pakaļkāju jau iekāpis cilpā. Nākamajā mirklī dzelzs dakša pacēla cilpu augstāk — un tā sažņaudzās ap tīģera kāju, radot sāpes un aizvainojot viņa lepnumu. Tīģeris salēcās un rēca kā neprātīgs. Viņš raustīja resno virvi tik neganti, ka tā sakarsa un sāka svilināt turētā­jiem plaukstas. Taču tie neapnikuši vilka cilpas no krā­tiņa ārā un meta no jauna iekšā, līdz tīģerim, pašam nemanot, arī otra kāja bija iepinusies cilpā. Nu viņš sāka trakot vēl daudz negantāk. Bet zvērs bija muļķis un piedevām nepacietīgs. Cilvēki bija gudri un pacietīgi, un pēc brīža cilpā nokļuva trešā un ceturtā kāja; dau­dzo vīru stiepts un rauts, tīģeris nogāzās uz sāniem un necienīgi tika pievilkts pie režģiem, un tikpat apkauno­joši pa režģu starpu izvilka viņa kājas, kas, tāpat kā drausmīgie ilkņi, bija viņa spēcīgākais ierocis.

Un tad viens nožēlojams divkājainis — pats Mulka­čijs — iedrošinājās atklāti un nekaunīgi ieiet krātiņā un tuvoties Benam Boltam. Tīģeris lēca tam pretī, jāteic gan, tikai mēģināja lēkt, bet nekur netika, jo visas četras kājas viņam atradās režģu starpā un viņš nespēja uz tām nostāties. Mulkačijs nometās tīģerim blakus ceļos, patiešām uzdrošinājās to darīt un pārmeta piekto cilpu zvēram pār galvu, un tā apvijās tam ap kaklu. Tad tī­ģera galvu pievilka pie režģiem, un tagad tā bija tikpat nevarīga kā kājas. Pēc tam Mulkačijs viņam pieskārās — pie galvas, pie ausīm, pie purna tikai collu no ilkņiem; un tīģeris nespēja nekā cita kā šņākt, rēkt un aizgūtnēm ķert gaisu, kad cilpa vilka elpu ciet.

Trīcēdams — ne aiz bailēm, bet trakā niknumā — Bens Bolts bija spiests paciest, ka viņam apliek ap kaklu platu biezas ādas siksnu, pie kuras bija piestiprināta resna, ļoti gara virve. Kad Mulkačijs bija izgājis no krā­tiņa, tīģerim veikli nomauca cilpas no kājām un kakla. Pēc šās apkaunojošās manipulācijas viņš atkal bija brīvs — savā krātiņā. Viņš saslējās pakaļkājās. Atguvis elpu, ierēcās no visa spēka. Cirta ar ķetnām pa virvi, kas viņam bojāja nervus, mēģināja noraut kakla siksnu, ap­vēlās guļus, vārtījās, satraucās arvien vairāk, jo visu laiku pinās virvē; pusstundu viņš cīnījās ar nedzīvo pre­tinieku, kamēr • pagalam piekusa. Tā savalda tīģerus.

Beidzot, pārguris no neciešamā nervu saspīlējuma, gandrīz slims aiz niknuma, viņš atmetās guļus krātiņa vidū, kulstīja asti un ar neizmērojamu naidu acīs sa­mierinājās ar nepatīkamo priekšmetu, kas viņam žņaudza kaklu, bet no kā viņš nespēja atbrīvoties.

Brīnīdamies — ja vien izbrīns ietilpināms tīģera garī­gajos pārdzīvojumos — viņš redzēja, ka krātiņa aizmu­gurē durvis atvērtas un pamestas vaļā. Nikns un aiz­domu pilns viņš vēroja spraugu. Tajā neparādījās nekas draudīgs vai briesmīgs. Taču viņš kļuva arvien aizdo­mīgāks. Divkājainie zvēri vienmēr izdarīja kaut ko tādu, ko viņš nebija nedz gaidījis, nedz varēja saprast. Viņš nolēma nekur prom nekustēt, bet tad no aizmugures tu­vojās klaigas un brēcieni, plīkšķēja pātagas un mugurā sāka durties garo dzelzs dakšu zobi. Vilkdams virvi no­pakaļ, Bens Bolts metās tuvākajā gaitenī, kas atradās tieši aiz krātiņu rindas, — nevis lai bēgot glābtos, bet lai beidzot piekļūtu saviem mocītājiem. Gaitenis bija tukšs un tumšs, bet tālumā spīdēja gaisma. Rēkdams viņš lieliem lēcieniem triecās turp, pa ceļam saceldams neiedomājamu troksni visos krātiņos, kur zvēri gan rēca, gan spiedza, ko mācēja,

Viņš sasniedza gaismu, kas viņu apžilbināja, un, garo asti nikni kuldams, pieplaka pie zemes, lai orientētos jaunajā situācijā. Taču viņš bija nokjuvis tikai citā krā­tiņā, lielākā par iepriekšējo, ļoti lielā krātiņā, plašā arēnā, kurai visapkārt stiepās režģi. Viņš tajā atradās viens pats, tikai pie griestu režģiem, trosēs piestiprināti, karājās septiņi lieli dzelzs krēsli, kas viņā tūliņ modi­nāja tik stipras aizdomas, ka viņš sāka uz tiem rēkt.

Pusstundu viņš drasēja pa arēnu — lielāko ierobežoto platību, kādā bija nokļuvis desmit gūstniecības nedēļās. Tad pa režģu starpu arēnā tika iestumts garš dzelzs stie­nis ar āķi galā — un garā virve nokļuva ārpusē stā­vošo vīru rokās. Desmit cilvēki satvēra virvi, un Bens Bolts būtu drāzies pie režģiem, lai tiem uzbruktu, ja tajā mirklī pa durvīm no pretējās puses nebūtu ienācis Mulkačijs. Starp Benu Boltu un šo radījumu nebija režģu, un Bens Bolts gatavojās uzbrukumam. Taču pat šajā brīdī tīģeri neatstāja aizdomas, jo sīkais, trauslais, divkājainais zvērs negrasījās bēgt, nepieplaka arī pie ze­mes, bet, kājās stāvēdams, gaidīja viņu.

Bens Bolts līdz uzbrukumam netika. Sākumā viņš pie­sardzīgi un viltīgi brīdi vilcinājās un, pie zemes pie- placis, asti kulstīdams, vēroja laupījumu, ko cerēja viegli iegūt. Mulkačijs bija apbruņojies ar garu patāgu un smailzarainām dzelzs dakšām. Aiz jostas viņam bija aiz­bāzta ar tukšām patronām pielādēta pistole.

Pieplakdams vēl zemāk, Bens Bolts viņam tuvojās, līz­dams uz priekšu pavisam lēnām kā kaķis, medījot peli. Vēlreiz apstājies — gandrīz jau īstajā lēciena attālumā, viņš saspringa, sagatavojās lēcienam, tikai vēl pagrieza galvu, lai paskatītos, ko dara cilvēki krātiņa ārpusē vi­ņam aiz muguras. Garo virvi un siksnu ap kaklu viņš bija pavisam aizmirsis.

— Nu tev vajadzētu kļūt pavisam labiņam, vecais, — Mulkačijs viņu uzrunāja klusā, mīlīgā balsī, pasperdams vēl soli uz priekšu un turēdams dakšas gatavībā.

Tas lielo, vareno zvēru tikai vēl vairāk nokaitināja. Viņš klusi, dobji ierūcās, pieglauda ausis un lēca, ķet­nas ar ieplestajiem nagiem uz priekšu izstiepis, asti stīvi kā mietu izslējis. Cilvēks nesaguma un nebēga, bet zvērs viņam klāt netika. Pašā lēcienā virve sažņaudzās tam ap kaklu, parāva, tīģeris apmeta kūleni un smagi nogāzās uz sāniem.

Pirms Bens Bolts paguva piecelties, Mulkačijs jau bija klāt un uzsauca nelielajam skatītāju pulciņam:

— Šis ir tas brīdis, kad mēs viņam izdzīsim pretoša­nās kāri!

Un viņš sāka sist — ar pātagas kātu pa purnu, pār­maiņus bakstīdams ar dakšām upurim sānos. Vesela si­tienu un dūrienu viesuļvētra ķēra tīģeri visvārīgākajās vietās. Ikreiz, kad Bens Bolts pielēca kājās aizstāvēties, desmit vīri aiz virves norāva viņu zemē, un, tiklīdz viņš gulēja zemē, Mulkačijs metās klāt, dauzīja un durstīja. Sāpes bija drausmīgas, īpaši, kad sitieni trāpīja pa loti jutīgo purnu. Un radījums, kas viņu tik nežēlīgi sita, bija tikpat negants un mežonīgs kā viņš pats, pat vēl briesmīgāks, jo bija gudrāks. Pēc dažām minūtēm, sāpju apdullināts, apjēgdams, ka nespēj piecelties un saplosīt sāpju darītāju, Bens Bolts zaudēja drosmi. Viņš sāka kaunpilnā kārtā atkāpties, atteikties no cīņas ar sīko divkājaino radījumu, kas bija briesmīgāks par viņu, pie­augušu karalisko Bengālijas tīģeri. Neprātīgās bailēs viņš palēcās gaisā, sāka skraidīt šurp un turp, galvu no­dūris, lai paglābtos no sitienu krusas. Viņš pat metās pie arēnas režģiem un lēca gar tiem uz augšu, veltīgi mēģinādams uzrāpties pa slidenajiem, vertikālajiem rež­ģiem.

Kā atriebes gars Mulkačijs sekoja tīģerim, bez mitas sizdams, durdams un caur zobiem sēkdams:

— Ak tu man vēl pretosies? Es tev gan mācīšu turē­ties pretī! Še tev! Še! Un vēl! Še tev vēl!

Tagad viņam no manis ir bail, turpmāk viss ies kā pa diedziņu, — viņš pierimis, smagi elsdams, pavēstīja, bet lielais tīģeris sagumis trīcēja un, no viņa vairoties, spie­dās pie arēnas režģiem. — Tagad varat piecas minūtes atpūsties, puiši! Uzkrāsim spēkus!

Nolaidis vienu no piekārtajiem dzelzs krēsliem un droši piestiprinājis to pie klona, Mulkačijs sagatavojās pirma­jai dresūras stundai. Džungļos dzimušajam, džungļos augušajam Benam Boltam bija paredzēts iemācīt apsēs­ties uz krēsla, kurā viņš izskatītos pēc traģiskas un muļ­ķīgas sēdoša cilvēka karikatūras. Taču Mulkačijs vēl ne­bija galā. Pirmās bailes bija jāiedzen pamatīgi un uz visiem laikiem.

Pagājis drošā atstatumā, viņš ar pātagu iecirta Be­nam Boltam pa purnu. Tad vēlreiz. Un vēl desmit, div­

desmit, vēl neskaitāmas reizes. Lai kā tīģeris centās iz­grozīt galvu, pātagas cirtiens vienmēr trāpīja pa bries­mīgi sadauzīto purnu, vienalga, uz kuru pusi Bens Bolts tajā brīdī bija pagriezis galvu.

Kad ārprātīgās sāpes kļuva gluži neciešamas, tīģeris lēca, bet desmit spēcīgie vīri, kas turēja pie kakla sik­snas piestiprināto virvi, atrāva viņu atpakaļ. Un viņa iekaisušajās smadzenēs apdzisa naids, plēsonība, iznīci­nāšanas alkas, to vietā modās bailes, nekas cits kā neiz­mērojamas bailes no sīkā radījuma, kas viņu tik nežē­līgi sita.

Tad sākās pirmā mācību stunda. Vispirms Mulkačijs skaļi uzsita ar pātagas kātu pa krēslu, lai pievērstu tam tīģera uzmanību, tad skaudri uzcirta pašam tīģerim ar pātagu pa purnu. Kāds palīgs no aizmugures iebakstīja ar dakšām zvēram ribās, lai piespiestu to aizvākties no režģiem un tuvoties krēslam. Tīģeris palīda gabaliņu uz priekšu, bet tūliņ atkal atkāpās. Un no jauna atskanēja plīkšķis pa krēslu, no jauna pātaga cirta pa purnu un dakšas dūrās ribās, ar sāpēm piespiežot zvēru iet uz krēsla pusi. Un tā tas turpinājās bez apstājas — stun­das ceturksni, pusstundu, stundu; divkājainajiem radī­jumiem bija dievu pacietība, bet viņš bija tikai džungļu zvērs. Tā salauž tīģerus. Vārda vistiešākajā nozīmē. Dzīvnieks, kas piedalās izrādēs, ir salauzts. Pirms sav­vaļas zvērs iemācās rādīt publikai dresūras trikus, viņā kaut kas salūst.

Mulkačijs lika vienam no palīgiem ienākt arēnā. Tā kā viņš nevarēja uzreiz tīģeri piedabūt apsēsties krēslā, viņam vajadzēja ķerties pie citiem līdzekļiem. Virvi, kas bija piesieta pie Bena Bolta kakla siksnas, pacēla virs griestu režģiem un izvilka caur bloku. Tiklīdz Mulkačijs padeva zīmi, visi desmit vīri sāka vilkt. Bens Bolts krāca, spārdījās un zaudēja vai prātu šausmās par jauno varmācību, kad viņu aiz kakla siksnas lēnām pacēla no zemes, un, pacelts gaisā kā cilvēks, ko velk pie karāta­vām, ķepurojās, raustījās un pretojās, līdz pietrūka gaisa un viņš sāka smakt. Sava ķermeņa lieliskos, elastīgos muskuļus viņš sasprindzināja tā, ka tie izskatījās bez­maz kā mezglā sasieti.

Bloks, kas uz ritentiņiem ritēja pa griestu režģi, deva palīgam iespēju sagrābt Benu Boltu aiz astes un vir­zīt pa gaisu, līdz viņš atradās virs krēsla. Tad virvi ne­

gaidot palaida vaļīgāk, un tīģeris, aiz astes vilkts, Mul­kačija dakšas nemitīgi bakstīts, aizslāpuma apdullināts, beidzot atjēdzās sēdus uz krēsla. Tai pašā mirklī viņš pielēca kājās, lai nākamajā saņemtu ar smago pātagas kātu belzienu pa purnu un šāvienu ar tukšu patronu tieši nāsī. Aiz sāpēm un bailēm viņš kļuva vēl trakāks. Viņš metās bēgt, bet tūliņ atskanēja Mulkačija balss:

— Velciet augšā!

Un viņš atkal pacēlās un šūpojās gaisā, līdz aiz- slāpa.

Vēlreiz viņu sagrāba aiz astes, bakstīja krūtīs un strauji laida lejā — tik strauji, ka viņš uz vēdera smagi pārkrita šķērsu pār krēslu. Ja aizžņaugtajās plaušās vē! bija palicis mazliet_ gaisa, tad pēc mežonīgā kritiena vairs nebija nekā. Ārprātīgais skatiens aizmiglojās. Tī­ģeris drausmīgi elsa, galva tam nevarīgi šūpojās.

— Velciet augšā! — Mulkačijs kliedza.

Un atkal Benu Boltu lēnām vilka uz augšu — un viņš izmisis pretojās, kad siksna sāka žņaugt kaklu ciet- Tī­ģeris pretojās tik spēcīgi, ka, tikko pakaļkājas atrāvās no zemes, viņš sāka gaisā šūpoties kā milzu svārsteklis. Vēlreiz viņu nolaida uz krēsla, un īsu mirklīti viņš tie­šām palika tur sēžam cilvēka pozā. Tad viņš izgrūda šaušalīgu kliedzienu un lēca. Sis kliedziens nebija ne ņurdiens, ne rēciens, bet tik izmisīgs brēciens, it kā viņā būtu kaut kas pārtrūcis. Viņš jau bija teju, teju Mulka- čijam klāt, kad vēl viena tukšā patrona izsprāga viņam otrā nāsī un vīri tik spēji parāva viņu atpakaļ, ka gan­drīz pārlauza viņam sprandu.

Šoreiz, ātri nolaists atpakaļ, viņš noslīga uz krēsla kā pustukšs miltu maiss, bet tad šļaugani saļima pavi­sam, lielā, rudā galva noslīga uz priekšu, un viņš bez atmaņas sabruka uz klona. Zili melnā pietūkusī mēle ka­rājās ārā no mutes. Kad viņam sagāza virsū spaiņiem ūdens, viņš dobji iestenējās un tad sāka vaidēt. Ar to beidzās pirmā mācību stunda.

— Būs labi, — sacīja Mulkačijs nākamajās dienās, turpinot apmācību. — Ar pacietību un grūtu darbu mēs savu panāksim. Esmu viņu pieveicis. Viņš no manis bai­dās. Vajadzīgs vienīgi laiks. Bet ar šādu zvēru notērēts laiks tikai ceļ viņa vērtību.

Ne pirmajā, ne otrajā, ne trešajā dienā Bens Bolts vēl

netika salauzts. Bet pēc divām nedēļām smalkā, nere­dzamā detaļa viņā salūza. Pienāca bridis, kad Mulkačijs uzsita ar pātagas kātu pa krēslu, kad asistents ar dak­šām iebakstīja Benam Boltam ribās un Bens Bolts, kurā vairs nebija nekā majestātiska, pie visām miesām bailēs drebēdams, sašņurcis kā trenkāts sētmales kaķis pielīda pie krēsla un apsēdās uz tā kā cilvēks. Viņš nu bija kļuvis par «izglītotu» tīģeri. Un neskaitāmi skatītāji izrādēs vēr­tēja sēdošo zvēru, kas tik traģiski parodēja cilvēku, par «pamācošu» sasniegumu.

Otrais gadījums — ar Senteliāsu — bija smagāks, un tajā Mulkačijs cieta vienu no savām gaužām retajām neveiksmēm, kaut gan visi vienā balsī apgalvoja, ka tā bijusi neizbēgama neveiksme. Senteliāss bija milzīgs Aļaskas lācis, labsirdīgs un lāču modē pat diezgan jautrs un atjautīgs. Bet viņam bija pašam sava griba un ķer­meņa apmēriem atbilstoša stūrgalvība. Viņu varēja pie­runāt šo to izpildīt, bet viņš necieta piespiešanu. Taču cirka pasaulē, kur visam jādarbojas precīzi kā pulksteņa mehānismam, neatliek daudz laika pierunāšanai. Katram dzīvniekam jādara tas, ko no viņa prasa, jādara vien­mēr un nekavējoties. Publika negrib gaidīt, kamēr dre­sētājam izdosies pārliecināt kādu kraupainu, niķīgu zvēru darīt to, ko publika vēlas par savu naudu redzēt.

Tā nu Senteliāss piedzīvoja pirmo piespiedu mācību stundu. Viņam tā bija arī pēdējā, viņš pat nekad neno­kļuva līdz arēnai, jo šī stunda notika viņa paša krātiņā.

Kad lācim kājas parastajā veidā bija sapītas cilpā un izvilktas pa režģu starpu un galva «spaidu apkaklē» pie­vilkta pie režģiem, viņam vispirms «iztaisīja manikīru». Visus lielos nagus nogrieza līdz ar miesu. To darīja vīri ārpusē. Pa to laiku Mulkačijs krātiņā izdūra lācim nāsī caurumu, kur ievērt gredzenu. Šī operācija nav tik vien­kārša, kā izklausās. Caurumam jābūt pietiekami lielam. Iegrūdis instrumentu lielajam lācim nāsī, Mulkačijs iz­grieza vienā nāss sānā apaļu gabaliņu dzīvas miesas. Mulkačijs zināja, kā jāapietas ar lāčiem. Lai piespiestu neapmācītu lāci paklausīt, vajadzēja tam darīt sāpes kādā īpaši jutīgā vietā. Visjutīgākās ir ausis, purns un acis, bet, tā kā par acīm nevar būt runa, tad atliek purns un ausis.

Caurumā Mulkačijs nekavējoties ievēra metāla gre­dzenu. Pie gredzena viņš piesēja garu virvi, ko dēvēja"

par pavadu. Un ar šo bridi Senteliāss bija uz visu mūžu notiesāts paklausīt tam, kas turēs rokā pavadu. Viņa lik­tenis bija izlemts. Kamēr vien viņš dzīvos un elpos, viņš būs pie degunā ievērtā gredzena piesietās virves vergs.

Cilpas aizvāca, un Senteliāss bija atkal krātiņa ro­bežās brīvs un varēja iepazīties ar gredzenu nāsī. Stalti pakaļkājās izslējies, rēkdams viņš pacēla varenās priekš- ķetnas, lai aptaustītu gredzenu. Nē, tā vairs nebija ne pielabināšana, ne pierunāšana. Tā bija dzīva uguns. Un viņš sāka ar ķepām to raut un braucīt, kā būtu brau­cījis nost dzeļošas bites, kad kāpa kokā pēc medus. Viņš atbrīvojās no gredzena, izplēsdams to kopā ar nāss gabalu un pārvērzdams kārtīgo, apaļo caurumiņu par skaudri sāpošu brūci.

— Velns un elle! — Mulkačijs lādējās. Lācim no jauna apmeta cilpas ap kājām. Atkal Senteliāss bezspēcīgi gu­lēja uz sāniem, un vēlreiz viņam izgrieza caurumu nāsī. Šoreiz otrā nāsī. Un atkal — velns un elle! Tiklīdz viņu atlaida vaļā, viņš, uz mata tāpat kā pirmoreiz, izrāva gredzenu ar visu miesu.

Mulkačijs bija sašutis.

— Vai tu, muļķi, reiz neņemsies prātā! — viņš bārās. Ņemties prātā nozīmēja ļaut ievērt "gredzenu abās nāsīs, cauri skrimslim augstāk pašā degunā. Bet Senteliāss ne­ņēmās prātā. Viņā nekas nesalūza, kā salūza Benā Boltā, viņš laikam nebija tik nervozs, tik sakairināms, tik viegli iekšķīgi ievainojams. Tikko atbrīvots, viņš vienā mirklī izplēsa gredzenu, noraudams tam līdzi pusi deguna. Mul­kačijs ievēra gredzenu Senteliāsam labajā ausī. Sente­liāss saplosīja labo ausi driskās. Mulkačijs ievēra krei­sajā. Lācis saplosīja kreiso ausi. Tad Mulkačijs padevās. Nekas cits viņam neatlika. Ar nožēlu viņš atzinās:

— Esam zaudējuši, nav vairs vietas, kur ievērt gre­dzenu.

Vēl ilgi pēc tam, kad Senteliāss bija uz visu mūžu no­tiesāts par «būra zvēru», Mulkačijs nevarēja rimties un gremzās:

— Visnesaprātīgākais zvērs, kādu jel kad esmu sa­stapis! Ar viņu nekā nevarēja iesākt. Nebija taču vairs nevienas veselas vietas, kur iestiprināt gredzenu,