Maikls,Džerija brālis

13. NODAĻA

Kapteinis Dons diendienā pūlējās no rīta līdz vakaram, sekodams saulei tās gaitā pa debess velvi, skaitļodams laika vienādojumus, aprēķinot aberāciju, kas rodas Zemes riņķojumā pa orbitu, lēsdams garuma un platuma grādus, līdz pašam galva sāka griezties.

Simons Nišikanta atklāti ņirgājās par kapteiņa neveik­smi navigācijā un turpināja šaut uz vaļiem, kad bija labā prātā, un šaut uz vaļiem, jūras putniem un visu, ko vien iespējams ievainot, kad viņu māca niknums un vil­šanās par to, ka pie apvāršņa neiznirst Lauvas Galva ar Vecā Jūrnieka apsolīto dārgumu salu.

— Pierādīšu jums, ka neesmu skopulis, — Nišikanta paziņoja kādu dienu, kad bija piecas stundas nokvernējis masta galā, vērodams jūru. — Kapteini Don, par cik mēs būtu varējuši Sanfrancisko iegādāties hronometrus, tas ir, protams, labus lietotus hronometrus?

— Teiksim, par simt dolāriem, — kapteinis atbildēja.

— Lieliski. Es to nejautāju aiz ziņkārības. Izdevumus par hronometriem mēs būtu dalījuši uz trim galviņām. Bet tagad es maksāju viens pats. Pasakiet matrožiem, ka es, Simons Nišikanta, maksāju simt zelta dolāru tam, kurš pirmais ieraudzīs zemi mistera Grīnlīfa uzdotajos platuma un garuma grādos.

Taču matrožiem, kas barā aplipa ap mastiem, bija lemts piedzīvot vilšanos, jo tikai divas dienas viņiem iz­nāca vērot okeāna plašumus, cerot uz bagātīgo atalgo­jumu. Jāteic, ka tas nebija Dega Dotrija nopelns vien, kaut gan arī ar viņa nodomu un rīcību būtu pilnīgi pie­ticis, lai matroži pārtrauktu tālākos vērojumus.

Reiz, nokāpis lejā tilpnē zem kuģa pakaļgala kajītes, viņš iedomājās pārbaudīt, cik kastu vēl atlicis ar viņa vajadzībām iepirkto alu. Viņš pārskaitīja kastes, negri­bēja ticēt pats savām acīm, uzrāva vēl dažus sērkociņus un veltīgi pārmeklēja visu tilpni, cerēdams ieraudzīt kādā kaktā paslēptus papildu krājumus.

Apsēdies zem kajītes lūkas, viņš tā nodēdēja pārdomās veselu stundu. Skaidrs — vainīgs ebrejs, viņš_ nosprieda, ebrejs, kas bija piekritis divu hronometru iegādei «Mēri­jas Tērneres» vajadzībām, bet liedzies pirkt trešo, ebrejs, kas bija piekritis norunai par Dotrija apgādi ar sešām pudelēm dienā. Stjuarts vēlreiz pārskaitīja kastes, lai būtu drošs, ka nav maldījies. Vairāk par trim viņš ne­saskaitīja. Un, tā kā katrā kastē bija divi duči pudeļu, bet viņa dienas deva — sešas pudeles, viņš saprata, ka raugās acīs nepieviļamai īstenībai — krājumu pietiek vairs tikai divpadsmit dienam. Un divpadsmit dienas ir gaužām īss laika sprīdis no šā nepārredzamā jūras klaja līdz tuvākajai ostai, kur var iepirkt alu.

Izlēmis, kas darāms, stjuarts laiku lieki netērēja. Pulk­stenis rādīja bez ceturkšņa divpadsmit, kad viņš izlīda no tilpnes, aizvēra lūku un steidzās klāt galdu. Viņš pus­dienu laikā apkalpoja ēdējus un tikai ar pūlēm novaldī­jās, neuzmaucis Simonām Nišikantam galvā terīni ar šķelto zirņu viru. Viņu atturēja vienīgi doma par to, ko bija nolēmis šo pašu pēcpusdienu izdarīt lielajā nolik­tavā, kur glabājās saldūdens muciņas.

Pulksten trijos, kad Vecais Jūrnieks droši vien snauda savā kajītē, bet kapteinis Dons, Grimšovs un puse sar­dzes matrožu bija uzrāpušies mastos, cerēdami no jūras tumšzilās dzelmes izburt Lauvas Galvu, Degs Dotrijs no­rāpās pa kāpnēm lielajā noliktavā. Tur garās rindās ar šauru eju pa vidu uz sāniem gulēja nospundētas sald­ūdens muciņas.

No krekla azotes stjuarts izvilka urbja rokturi, samek­lēja bikšu kabatā puscollas garu urbīti un piestiprināja to pie roktura. Notupies ceļos, viņš urba caurumu pirmās muciņas galā, līdz no tās sāka tecēt ūdens un krāties netīra peļķē uz tilpnes grīdas. Viņš strādāja ātri, izurb­dams caurumus visās muciņās pirmajā rindā, kas veda tilpnes dziļumā, kur bija krietni tumšs. Sasniedzis pir­mās rindas galu, viņš uz brīdi pārtrauca nedarbu, klau­sīdamies, kā ūdens daudzās sīkās urdziņās, liegi burbu­ļodams, iztek zemē. Bet viņa dzirdīgās ausis uztvēra līdzīgu burbuļošanu no labās puses otrā ejā. Ciešāk ieklausījies, viņš bija ar mieru apzvērēt, ka arī tur dzird urbi griežamies cietajā kokā.

Pēc mirkļa, rūpīgi noslēpis savus darbarīkus, viņš uz­lika roku uz pleca cilvēkam, kuru tumsā gan nepazina, bet kurš, ceļos nometies, sirdīgi urba caurumu muciņai pierē. Vainīgais pat nemēģināja bēgt, un, uzrāvis sērko­ciņu, stjuarts ieraudzīja pret sevi pavērstu Vecā Jūrnieka seju.

— Nu tu brīnums! — pārsteigtais stjuarts klusi nomur­mināja. — Kāda joda pēc jūs tecināt ūdeni ārā?

Viņš juta vecā vīra augumu nervozi notrīcam, un sirds viņam tūdaļ atmaiga žēlumā.

— Labi, labi, — viņš čukstēja, — no manis jums nav ko baidīties. Cik mučeles esat izurbis?

— Visu šo rindu, — skanēja klusa atbilde. — Jūs taču mani nenodosiet… tiem citiem?

— Nenodošu? — Dotrijs klusi pasmējās. — Es jums neslēpšu, ka esam spēlējuši vienu spēlīti, kaut gan ne­saprotu, kādēļ jums tas jādara. Es nupat beidzu urbt caurumus visā savā rindā. Ieteiktu jums, ser, klusītēm manīties prom, kamēr vēl nekas nedraud. Visi sarāpu- šies mastos, un jūs neviens neievēros. Es palikšu te un pabeigšu darbu, iztecināšu muciņas ar tādu aprēķinu, lai ūdens pietiek tikai divpadsmit dienām.

— Man gribētos ar jums parunāties… visu izskaid­rot, — čukstēja Vecais Jūrnieks.

— Labi, ser, un es atzīšos, ka mirstu aiz ziņkāres to uzzināt. Būšu jūsu kajītē, teiksim, pēc minūtēm desmit, un tur varēsim izrunāties, cik vien sirds vēlas. Lai kāda būtu jūsu spēlīte, esmu ar jums. Tādēļ, ka arī mana vie­nīgā vēlēšanās ir drīzāk nokļūt kādā ostā, un vēl tādēļ, ka jūs man patīkat un es jūs dziļi cienu. Bet nu pastei­dzieties! Pēc desmit minūtēm būšu pie jums.

— Jūs man arī ļoti patīkat, stjuart, — vecais vīrs drebošā balsī atzinās.

— Jūs man gaužām patīkat, ser… sasodīti labāk nekā tās rijīgās haizivis tur augšā. Bet par to parunāsim vē­lāk! Tagad ejiet prom no šejienes, lai es varu notecināt atlikušo ūdeni.

Pēc stundas ceturkšņa, kamēr rijīgās haizivis vēl tu­pēja mastos, Čārlzs Stovs Grīnlīfs sēdēja kajītē, sīkiem malciņiem sūca viskiju, bet Degs Dotrijs stāvēja galda otrā pusē viņam pretim un dzēra alu tieši no pudeles.

— Jūs varbūt neesat to iedomājies, — teica Vecais Jūr­nieks, — bet es jau ceturto reizi ceļoju pēc apraktās man­tas.

— Jūs gribat sacīt… — Dotrijs ieminējās.

— Tieši to. Nekādas apslēptas mantas nav. Tās nekad nav bijis, tāpat kā nekad nav bijis Lauvas Galvas, brau­ciena laivā un daudzo pieturpunktu, kuriem nav nosau­kuma.

Dotrijs apjucis ielaida pirkstus sirmajā matu cekulā un atzinās:

— Jāteic, tas jums izdevies, ser. Es tak arī noticēju apraktajai mantai.

— Un man jāteic, stjuart, ka priecājos to dzirdēt. Ja varu piemānīt tādu vīru kā jūs, tad saprotu, ka viltības man vēl pietiek. Nav grūti apvest ap stūri tādus, kas domā tikai par naudu. Bet jūs esat citāds, jūs nedzīvojat vienās domās par naudu. Esmu vērojis, kā jūs izturaties pret savu suni. Vērojis, kā apejaties ar savu melno puiku. Esmu vērojis jūs dzeram alu. Un tādēļ, ka jūsu sirds nav pieķērusies zemē apslēptajam zeltam, grūtāk jūs apmanit. Vieglāk par vieglu ir piemuļķot cilvēkus, kas par mantu dreb un trīc. Tie ir lēti iegūstami. Pasoliet viņiem iespēju ar vienu dolāru nopelnīt simtu, un viņi metīsies tai virsū ka izsalkušas līdakas uz ēsmu. Bet, ja pasolīsiet par vienu dolāru tūkstoš vai desmittūkstoš dolāru peļņas, viņi pa­visam zaudēs sajēgu. Esmu vecs, ļoti vecs. Un man gri­bas atlikušo laiciņu līdz nāves stundai padzīvot, nu, kā lai saka, padzīvot pieklājīgi, mierīgi, cienīgi.

— Un jums patīk arī tāli jūras braucieni. Es sāku sa­prast, ser. Tikko kuģis nonācis ap to vietu, kur vajadzētu atrasties apslēptajai mantai, atgadās negaidīta kļūme, piemēram, izbeidzas dzeramā ūdens krājumi, un tad jā­iegriežas kāda ostā, bet pēc tam dārgumu medības jāsāk no jauna.

Vecais Jūrnieks pamāja, un viņa izbalējušās acis iedzirkstījās.

— Tā bija ar «Emmu Luīzi». Izvadāju to pa jūru jū­rām astoņpadsmit mēnešus, izlīdzēdamies ar ūdens apsī­kumu un citiem negadījumiem. Piedevām viņi, kamēr sa- posāmies ceļam, noturēja mani četrus mēnešus vienā no Ņujorkas labakajām viesnīcām un izmaksāja man bagā­tīgu, patiesi bagātīgu avansu.

— Pastāstiet tuvāk, ser, mani tas ļoti interesē, — lūdza

Dotrijs, izstāstījis par alu. — Tā ir laba ideja. Derētu kaut ko tamlīdzīgu iegaumēt arī savām vecumdienām, bet dodu godavārdu, ser, ka nekad nejaukšu jums spēli. Ne­uzsākšu nekā, kamēr jūs būsiet dzīvs, lai cik šī spēlīte vilinoša.

— Vispirmām kārtām jānoskata bagāti vīri, tādi, kam naudas tik daudz, ka zaudējums viņus nespēj satriekt. Tā­dus arī vieglāk ieinteresēt…

— Tāpēc ka tādi ir mantrausīgi, — stjuarts viņu pār­trauca, — jo vairāk naudas viņi sarausuši, jo vairāk vēl kāro.

— Gluži pareizi, — Vecais Jūrnieks turpināja, — vis­maz viņi nekā nezaudē. Tādi jūras braucieni lieliski uz­labo viņu veselību. Galu galā es viņiem nenodaru nekā ļauna, tieši otrādi — daru tikai labu un piedevām palīdzu stiprināt veselību.

— Bet rētas — tā dziļā pār visu seju un nocirstie pirksti? Vai to visu jūs neieguvāt laivā, cīnoties ar boc­mani, kas jums uzbruka? Ja ne tā, kas tad, pie visiem svētajiem, jūs tik briesmīgi apstrādājis? Acumirkli, ser, atļaujiet vispirms piepildīt jūsu glāzi! — Kad glāze no jauna bija piepildīta, Čārlzs Stovs Grīnlīfs izstāstīja, kā ticis pie rētām:

— Vispirmām kārtām jums, stjuart, jāzina, ka esmu — nu jā, džentlmenis. Manas ģimenes vārdam ir redzama vieta Savienoto Valstu vēsturē, īstenībā vēl senāk — kad Savienoto Valstu vēl nemaz nebija. Biju sekmēs otrais, kad beidzu universitāti, kuru nevēlos nosaukt. Tātad vārds, kurā uzdodos, nav mans īstais vārds. So esmu rū­pīgi sastādījis no citu cilvēku vārdiem. Man gadījās ne­veiksmes. Jaunības dienās es patiesi kalpoju uz kuģa, tikai tas nebija «Modrais», kuru es gluži vienkārši izdo­māju, un vecuma galā tas mani baro.

Jūs jautājāt par rētām un nošķeltajiem pirkstiem? Tas gadījās tā. Braucu pulmaņa vagonā, un no rīta, kad vai­rums pasažieru jau bija uzcēlušies, notika katastrofa. Tā kā vagons bija pārpildīts, biju spiests novietoties augšējā guļvietā. Tas notika nesen. Pirms dažiem gadiem. Es jau toreiz biju vecs vīrs. Mēs braucām no Floridas. Sadursme gadījās augstā estakādē. Vagoni ietriecās cits citā, daži apgāzās un noripoja pa deviņdesmit pēdu augstu nogāzi izžuvuša strauta gultnē. Strauts, kā jau teicu, bija iz­žuvis, ūdens patvēries tikai vienā desmit pēdu platā un astoņpadsmit collu dzijā bedrē. Visapkārt lieli akmeņi, bet es iekritu tieši bedrē.

Viss norisinājās tā. Es tikko biju apģērbis kreklu, uz­vilcis bikses un uzāvis kurpes un grasījos kāpt lejā. Sē­dēju uz augšējās guļvietas, kājas malai pāri pārkāris, kad abas lokomotīves sadūrās. Otras puses augšējo un apak­šējo guļvietu vagona pavadonis jau bija uzkopis.

Tā nu es sēdēju, kājas lejup nokāris, nezinādams, kur atrodos — kalnos vai līdzenumā, kad notika sadursme. Es kā putns nolidoju no augšējā plaukta, pārlidoju uz vagona otru pusi un pa otras puses logu ar visiem stik­liem — galvu pa priekšu — ārā, tur vēlos pa deviņdesmit pēdu augsto krauju lejup, apmezdams vairāk kūleņu, nekā gribas atcerēties, un tad, pateicoties nezin kādam brīnu­mam, plakaniski iekritu bedrē. Ūdens nebija dziļāks par astoņpadsmit collām. Bet, tā kā es kritu plakaniski, kri­tiens daļēji zaudēja spēku. Es vienīgais no visa vagona paliku dzīvs. Vagons nogāzās lejā apmēram četrdesmit pēdu tālāk. No tā izvāca tikai līķus. Kad mani izvilka no ūdens bedres, es nepavisam nebiju līķis. Un, kad ķirurgi beidza mani apstrādāt, man trūka četru pirkstu, bija uz- gadījusies rēta un piedevām, kaut jūs to droši vien ne­uzminētu, man bija izoperētas trīs ribas.

Es nesukstījos. Padomājiet par pārējiem pasažieriem — visi pagalam. Diemžēl braucu ar brīvbiļeti, tādēļ neva­rēju pieprasīt dzelzceļa sabiedrībai zaudējumu atlīdzību. Bet te nu es esmu — vienīgais cilvēks, kas jebkad no deviņdesmit pēdu augstuma iekritis astoņpadsmit collu dziļā ūdens peļķē un palicis dzīvs, lai varētu šo notikumu pastāstīt… esiet tik laipns, stjuart, piepildiet vēlreiz manu glāzi!

Degs Dotrijs izpildīja lūgumu un, stāsta satraukts un ieinteresēts, arī pats atrāva vajā vēl vienu kvartu.

— Stāstiet tālāk, ser, stāstiet, — viņš aizsmakušā balsī mudināja, noslaucīdams lūpas. — Kā jūs nokļuvāt pie domas par dārgumu meklēšanu? Es mirstu aiz ziņkāres. Prozit, ser!

— Jāteic, stjuart, — Vecais Jūrnieks apcerīgi turpi­nāja, — ka esmu piedzimis ar sudraba karoti mutē, bet tā izkusa, un es kļuvu dzimtā par tādu kā pazudušo dēlu. Taču biju piedzimis arī ar cietu pakausi un lepnumu, kas nekūst. Neba tās muļķīgās katastrofas, bet dažādu citu iemeslu dēļ daudzus gadus pirms un arī pēc tās mana ģimene uzskatīja mani par mirušu, un es… ļāvu tai dzīvot. Tāds ir mans stāsts. Ļāvu savējiem dzīvot mierā. Starp citu, ģimene nebija vainīga. Nekad neesmu par to sūdzējies. Nevienam nekā neteicu. Izkausēju savas sud­raba karotes pēdējās paliekas — kokvilnu dienvidjūru sa­lās, kakao plantācijas Tongā, kaučuka un mahagoni bir­zes Jukatanā. Nu, un beigu beigās nonācu tiktāl, ka pār­gulēju Bouerija naktsmītnēs, pārtiku no visāda draņķa Ist- saidas nožēlojamās ēdnīcās un bieži vien pusnaktīs stā­vēju rindā pēc brīvmaizes, prātodams, vai nenoģībšu, pirms pienāks mana kārta.

— Un nekad nemeklējāt palīdzību pie savējiem, — Degs Dotrijs aizgrābts nomurmināja, kad vecais uz brīdi ap­klusa.

Vecais Jūrnieks izslējās, lepni atmeta galvu, tad atkal to nodūra un atkārtoja:

— Nē, nekad nemeklēju palīdzību. Es aizgāju uz nabag­māju vai lauku nespējnieku namu, ka to dēvē. Tur vilku dzīvību. Dzīvoju nožēlojami. Sešus mēnešus nomocījos kā bezpajumtes suns, bet tad man iešāvās prātā doma, kā glābties. Es sāku būvēt «Modro». Liku planku pie plan­kas, apšuvu to ar vara plātnēm, izraudzījos mastus, katru koku, katru baļķi, pats sakomplektēju komandu līdz pēdē­jam vīram, noliku katru savā vietā, ar bagātu ebreju pa­līdzību sapirku visu vajadzīgo un laidos burājumā pa dienvidjūrām — meklēt ass dziļumā aprakto mantu.

Redzat, — viņš paskaidroja, — tas viss notika manā iztēlē, kamēr mitinājos dzīves salauzto cilvēku patversmē.

Vecā Jūrnieka sejā pēkšņi uzplaiksnīja drūms nik­nums — un labā roka ar dzelžainiem pirkstiem satvēra Dotrija roku.

— Garš un grūts ceļš man bija jānoiet, kamēr tiku laukā no nabagmājas un varēju sākt finansēt sīko, nožē­lojami sīko avantūriņu ar «Modro». Vai jūs zināt, ka nabagmājā es divus gadus par pusotra dolāra nedēļā novergoju veļas mazgātavā: strādāju ar veselo roku, ar otru cik spēdams piepalīdzot; šķiroju netīro veļu, locīju palagus un spilvendrānas, līdz likās, ka mana nabaga vecā mugura pārlūzis, un neciešamas sāpes plosīja krūtis un katru collu ķermenī, kam trūka trīs ribu. Jūs vēl esat jauns cilvēks …

Dotrijs iesmējās un pakasīja sirmo matu cekulu.

— Jūs vēl esat jauns cilvēks, stjuart, — Vecais Jūr­nieks satraukts stūrgalvīgi atkārtoja. — Jūs nekad neesat bijis izraidīts no dzīves. Nabagmājā cilvēki ir padzīti no dzīves. Tur neviens neciena — nē, ne tikai vecumu vien, tur vispār neciena cilvēka dzīvību. Kā lai to paskaidroju? Cilvēks tur nav miris. Bet nav arī dzīvs. Tas, kas reiz bija dzīvs, tur lēnām pārvēršas par mironi. Tā izturas pret spitālīgajiem. Vai pret garā vājiem. Es to zinu. Kad jaunībā braucu uz kuģiem, viens no mūsu leitnantiem sa­juka prātā. Brīžiem viņš sāka trakot, tad mēs cīnījāmies ar viņu, izgriezām viņam rokas, sasitām viņu asiņainu, sasējam un paši sēdējām klāt un apsargājām, lai viņš nenodarītu ko ļaunu sev, mums vai kuģim. Un tā viņš, vēl dzīvs būdams, mums jau šķita miris. Vai saprotat? Viņš vairs nebija viens no mums, nebija tāds kā mēs visi. Viņš bija kļuvis citāds. Tā ir īstā atšķirība — citāds. Un tāpat nabagmājā: mēs visi — gan vēl dzīvi — bijām ci­tādi. Jūs esat dzirdējis mani tērgājam par pekli laivā. Tā vēl būtu tīri tīkama pavizināšanās salīdzinājumā ar dzīvi nabagmājā. Šausmīgais ēdiens, netīrība, rupjība, sitieni… tā ir lopība, visīstākā loDĪba'

Divus gadus novergoju veļas mazgātavā par pusotra dolāra nedēļā. Un iedomājieties mani, kuram mutē bija izkususi sudraba karote — prāva sudraba karote, stjuart, iedomājieties mani, manus vecos, sāpošos kaulus, manu vēderu, kas vēl nebija aizmirsis jaunībā baudītos gar­dumus, manas smaganas, kas vēl kņudēja, atceroties da­žādas izsmalcinātas delikateses, iedomājieties, stjuart, mani, kam allaž bija viegla, izšķērdīga roka, žņaudzam saujā pusotra dolāra, iedomājieties mani pārvērtušos par īstu skopuli; ne reizes neiztērēju ne penija tabakai, ne­kad neatļāvos ne mazākā kāruma savam kuņģim, kas dumpojās pret pretīgo, nebaudāmo draņķi, ar ko baro na­bagus. Es diedelēju tabaku, lētu, riebīgu tabaku no na­baga nevarīgiem večukiem, kas ar vienu kāju jau bija kapā. Un, kad vienu rītu Semjuels Merivels, mans tuvā­kais kaimiņš, bija nomiris, es vispirms izčamdīju viņa noskrandušo bikšu kabatas, jo zināju, ka tur glabājas viņa vienīgā manta — puspaciņa tabakas, un tikai tad paziņoju, ka viņš ir nomiris.

Ak, stjuart, es pratu savu pusotra dolāru taupīt! Vai jūs saprotat? Es biju cietumnieks, kas ar sīciņu zāģīti lauž sev ceļu uz brīvību. Un es izlauzos!

Degs Dotrijs pacēla alus pudeli un svinīgi sacīja:

— Uz jūsu veselību, ser!

— Pateicos, ser, jūs mani saprotat! — Vecais Jūrnieks ar cieņu pieņēma tostu, pieskandināja glāzi pie pudeles un, stjuartam acīs skatīdamies, iedzēra. — Man vajadzēja būt iekrājušam simt piecdesmit sešus dolārus, kad aiz­gāju no nabagmājas, — vecais turpināja. — Bet divas ne­dēļas biju zaudējis, slimodams ar gripu, un vienu nedēļu sirdzis ar pleirītu, tāpēc atstāju dzīvo miroņu namu ar simt piecdesmit vienu dolāru un piecdesmit centiem ka­batā.

— Cik noprotu, ser, — Dotrijs godbijīgā apbrīnā viņu pārtrauca, — sīkais zāģītis jūsu rokās bija pārvērties par lauzni — un ar to jūs gājāt no jauna ielauzties dzīvē.

Čārlza Stova Grīnlīfa grumbainā seja un izbalējušās acis staroja, kad viņš pacēla glāzi.

— Es dzeru uz jūsu veselību, stjuart! Jūs saprotat. Un ļoti pareizi to pateicāt. Es gāju ielauzties atpakaļ dzīves namā. Mans lauznis bija divos nāves moku gados iekrātā niecīgā naudas summiņa. Padomajiet vien! Summa, kuru tajās dienās, kad mana sudraba karote vēl nebija izkususi, es kāda brīža untumā būtu nospēlējis kārtīs. Bet tagad es kā kramplauzis atgriezos dzīvē. Aizbraucu uz Bostonu. Jūs protat gleznaini izteikties, stjuart, uz jūsu veselību!

Atkal viņi saskandināja pudeli ar glāzi — un abi vīri dzēra, raudzīdamies viens otram acīs, un abi zināja, ka raugās godīgās, saprotošās acīs.

— Taču mans lauznis bija vārs, stjuart. Neuzdrošinā­jos tam uzspiesties no visa spēka. Apmetos mazā, bet pieklājīgā viesnīcā bez pansijas. Liekas, minēju jau, ka tas bija_ Bostonā. Ai, cik saudzīgi es apgājos ar savu lauzni! Ēdu tikai tik, cik nepieciešams, lai neizlaistu garu. Bet es izmaksāju vīnu citiem — smalku vīnu, lai radītu turīga cilvēka iespaidu un piespiestu viņus ticēt maniem stāstiem; iereibis (šķietami iereibis, stjuart) sāku veca vīra pļāpas par «Modro», par laivu, par daudzajiem orientā­cijas punktiem, kam nav nosaukuma, par smiltīs aprakto bagātību. Vienas ass dziļumā smiltīs; tas izklausījās ro­mantiski; tas bija psiholoģiski pareizs gājiens; tas smar­žoja pēc sāļās jūras, rosināja domas par pārdrošiem pi­rātu kuģojumiem spāņu jūrās.

Jūs būsiet ievērojis zelta tīrradni, stjuart, ko valkāju pie pulksteņķēdes? Toreiz es vēl nevarēju to iegādāties, toties runāju par zeltu, par Kalifornijas zeltu, par neiz­smeļamām tīrradņu bagātībām, par milzumu zelta no četr­desmit devītā un piecdesmitā gada izrakuma. Tā bija ro­mantika. Tas bija uzskatāmi. Vēlāk, pēc pirmā ceļojuma, mani finansiālie apstākļi ļāva man iegādāties tīrradni. Tā bija ēsma, pie kuras cilvēki kodās kā izsalkušas zivis. Arī šie gredzeni bija ēsma. Tagad tādus vairs neredz. Kad tiku pie naudas, iegādājos arī tos. Piemēram, šis pats tīr­radnis. Es stāstu. Runājot par milzīgajām bagātībām, ko aprakām smiltīs, es it kā neviļus parotaļājos ar to. Un tad pēkšņi zelta gabals pamodina manī jaunas atmiņas. Sāku stāstīt par laivu, par mūsu slāpēm un badu, par trešo virsnieku, jauno zēnu, kura liegos vaigus vēl nav skāris bārdas naža asmens, stāstu, ka viņš zelta tīrradni izmantoja par gremdiņu, kad ķērām zivis.

Bet atgriezīsimies Bostonā! Ko tikai, izlikdamies pie­dzēris, nesamelsu saviem jaunajiem draugiem — vīreļiem, ko nicināju, nožēlojamiem stulbeņiem, ko tikai viņiem ne­melsu! Bet valodas gāja plašumā, līdz kādu dienu uzra­dās jauns cilvēks, avīzes reportieris, un gribēja mani iz­prašņāt par aprakto mantu un «Modro». Es kļuvu īgns un nikns. Neuztraucieties, stjuart, neuztraucieties! Mana sirds līksmoja, kad noraidīju jauno reportieri, skaidri zi­nādams, ka viņš no maniem drauģeļiem jau izvilinājis stāstu visos sīkumos.

Un nākamā rīta avīzē mana leģenda ar treknu virsrak­stu aizņēma pilnas divas slejas. Nu man sāka nākt ap­meklētāji. Es visus smalki nopētīju. Daudz nāca tādu, kas gan gribēja mantu rakt, bet paši bija pliki. No tiem es kratījos vaļā, centos izvairīties un pacietīgi gaidīju, sa- knapinādams ēdiena tiesu vēl vairāk, jo mans kapitāls diltin dila.

Un tad ieradās viņš, mans jaunais, jautrais doktors — filozofijas doktors, un piedevām ļoti bagāts. Viņu ierau­got, mana sirds līksmē salēcās. Bet man bija atlikuši div­desmit astoņi dolāri, un es sapratu — kad tie būs cauri, atliks vienīgi nabagmāja vai nāve. Biju jau izšķīries par nāvi, nolēmis neparko neatgriezties pie viņiem — pie dzī­vajiem miroņiem nabagmājā. Bet man nevajadzēja iet atpakaļ, nevajadzēja arī šķirties no dzīves. Jaunā, jautrā doktora asinis iekvēlojās, kad viņš domaja par dienvid- jūrām, un es ar saviem stāstiem iedvesu viņam nāsīs visas puķu aromāta piesātinātā gaisa smaržas, kas vēdīja no tālajām zemēm, uzbūru pasakainas ainas ar pasāta vē­jiem, musonu debesīm, palmu salām un koraļļu jūrām.

Viņš bija priecīgs un draiskulīgs kā jauns šunelis, bez­bailīgs kā lauvēns, viegls un skaists kā leopards, mazliet jucis no izsmalcinātajiem stiķiem un domām, kas nodar­bināja viņa gudro galvu. Un nu klausieties, stjuart! Pirms devāmies ceļā ar zvejas šoneri «Glostera», ko dok­tors bija sagatavojis ekspedīcijai un kas drīzāk līdzinājās jahtai, turklāt ātrumā vēl dažu labu jahtu pārspējot, viņš uzaicināja mani pie sevis, lai izlemtu, ko pašam ņemt līdzi. Mēs ģērbistabā apspriedām viņa garderobi, kad viņš piepeši ieteicās:

«Nezinu, ko teiks mana kundzene, ja aizbraukšu uz tik ilgu laiku. Kā jums liekas? Vai mēs varētu ņemt viņu līdzi?»

Nebiju zinājis, ka viņam ir sieva vai kāda kundzene. Neizprašanā paskatījos uz viņu, neslēpdams izbrīnu.

«Tieši tāpēc, ka jūs man neticat, lūgšu, lai viņa brauc kopā ar mums.» Viņš ērmoti, nikni iesmējās man acīs. «Nāciet ar viņu iepazīties!»

Viņš mani veda taisnā ceļā uz guļamistabu, pieveda pie savas gultas un, atvilcis segu, parādīja viņu guļam, kā viņa jau bija gulējusi tūkstošiem gadu, — slaidas, jaunas ēģiptietes mūmiju.

Un viņa devās kopā ar mums tālajā, veltīgajā ceļojumā uz dienvidjūrām un atpakaļ, un, godavārds, stjuart, es pats iemīļoju šo jauko meiteni.

Vecais Jūrnieks sapņaini vērās savā glāzē, un Degs Dotrijs izmantoja īso klusuma brīdi, lai apvaicātos:

— Bet jaunais doktors — kā viņš uzņēma neizdevušos ekspcdiciju?

Vecā Jūrnieka sejā iemirdzējās prieks.

— Viņš, roku man ap kamiešiem aplicis, nosauca mani par mīļu, vecu blēdi. Ak, stjuart, es jaunekli biju iemīlējis kā savu dēlu! Turēdams roku man ap pleciem, un šajā žestā bija vairāk nekā draudzīga pieklājība vien, to es skaidri nojautu, viņš teica, ka mēs vēl neesot bijuši ne pie Laplatas, kad viņš jau atklājis manu viltu. Smiedamies ne tikai jautri, bet arī mīlīgi, viņš, man vairākkārt uz pleca uzsizdams, sāka iztirzāt dažas kļūdas manā stāstā (pateicoties viņam, es tās vēlāk izkoriģēju, labi izkoriģēju, stjuart) un sacīja, ka ceļojums bijis pārlieku jauks un padarījis viņu uz visu mūžu par manu parādnieku.

Kas man atlika? Izstāstīju viņam visu patiesību. Pa­teicu pat savu īsto vārdu un neslēpu, no kāda kauna esmu to paglābis, pieņemot citu.

Viņš atkal aplika man roku ap kamiešiem, ticiet man, un …

Vecajam Jūrniekam aizrāvās balss un pār vaigiem nori­tēja asaras.

Degs Dotrijs klusēdams saskandināja ar viņu, un, iedzē­ris malciņu no glāzes, vecais atguvās.

— Doktors uzaicināja mani pāriet dzīvot pie viņa lielā, vientuļā majā un aizveda mani turp to pašu dienu, kad piestājām Bostonā. Viņš teicās arī nokārtot visu ar sa­viem advokātiem … viņu varen uzjautrināja tikko prātā iešāvusies doma. «Es jūs adoptēšu,» viņš sacīja. «Adop­tēšu jūs un Ištaru.» Par Ištaru sauca meitenīti, mūsu mazo mūmiju.

Es nu biju īsteni atgriezies dzīvē, stjuart, un mani vēl solīja adoptēt. Bet dzīve ir ļauna vīlēja. Astoņpadsmit stundu vēlāk mēs viņu no rīta atradām gultā beigtu ar mazo mūmiju blakus. Sirdstrieka, asinsvada plīsums sma­dzenēs — nekad es to īsti neuzzināju.

Lūdzos, visādi centos pierunāt radiniekus, lai viņus abus aprok vienā kapā. Bet tie bija salti Jaunanglijas cietsirži — viņa brālēni un tantes, viņi atdāvināja Ištaru muzejam, bet man deva nedēļu laika aizvākties no mājas. Es to atstaju jau pēc stundas, un viņi vēl izkratīja manu niecīgo mantību, pirms ļāva aiziet.

Aizbraucu uz Ņujorku. Sāku to pašu spēli vēlreiz, tikai nu man bija vairāk naudas — un varēju rīkoties plašāk. Tas pats atkārtojās Ņūorleānā un Galvestonā. Pēc tam ierados Kalifornijā. Šis ir mans piektais ceļojums. Nebija viegli ieinteresēt šito trijotni. Iztērēju visu savu nelielo krājumiņu, līdz šie beidzot parakstīja vienošanos. Neganti skopuļi. Avansu man izmaksāt? Doma vien par to spēja viņus satracināt. Bet es pacietīgi gaidīju, sadzīvoju pie­klājīgu rēķinu viesnīcā, vispēdīgi pasūtīju savām vaja­dzībām bagātīgu dzērienu un cigāru krājumu un nosūtīju rēķinu uz šoneri. Kāda brēka tur sacēlās! Visi trīs, dus­mās ārdīdamies, bezmaz vai sāka plēst matus — savus un manus… Tā vis nebūšot, viņi kliedza. Un tad es sa­slimu. Sacīju, ka viņi man sabeiguši nervus un padarījuši mani slimu. Jo trakāk viņi plosījās, jo vārgāks es kļuvu. Līdz beidzot piekāpās. Un es tūliņ sāku atlabt. Un te nu mēs esam. Droši vien drīz stūrēsim uz Marķīza salām pie­pildīt ūdens mučeles. Pēc tam viņi griezīsies atpakaļ un sāks no jauna.

— Vai jums tā liekas, ser?

— Es atcerēšos vēl dažus svarīgus datus, stjuart, — Vecais Jūrnieks pavīpsnādams noteica. — Nav šaubu, ka viņi griezīsies atpakaļ. Es tādus pazīstu. Viņi taču ir stulbi, sīkmanīgi nejēgas, pēdīgie muļķi.

— Muļķi! Pēdīgie muļķi! Vesels Muļķu kuģis! — Degs Dotrijs iesaucās, atkārtodams vārdus, kas viņam bija iešā­vusies prātā, urbjot caurumu pēdējā muciņā un klauso­ties, kā labais saldūdens burbuļodams aiztek kuģa dibenā, un gardi nosmējās par atklājumu, ka Vecais Jūrnieks iz­spēlējis tādu pašu trumpi kā viņš.