Maikls,Džerija brālis

18. NODAĻA

Sirmais kuģa stjuarts un asspalvainais īru terjers drīz vien kļuva par ievērojamām figūrām Sanfrancisko ostas rajona naktsdzīvē. Dotrijs uzlaboja priekšnesumu ar alus kausu skaitīšanu, paņemot līdzi arī Kokiju. Kad viesmīlis neatnesa tik daudz kausu, cik bija pasūtīts, Maikls neli­kās ne zinis, līdz Kokijs, saņēmis no Dotrija citiem ne­redzamu komandu, uz vienas kājas stāvēdams, ar otru ieķērās Maiklam kaklā un it kā iečukstēja kaut ko ausī. Tad Maikls pārlaida skatienu alus kausiem un sāka pa­rasto izskaidrošanos ar viesmīli.

Taču īsti slaveni viņi kļuva tad, kad Dotrijs ar Maiklu pirmo reizi kopā nodziedāja «Aizved mani uz Rio». Tas notika kādā matrožu deju krodziņā Pasifikstrītā, kur mat­roži pārtrauca dejošanu un trokšņaini pieprasīja, lai suns uzdzied vēl. Krodziņa īpašniekam zaudējumi neradās, jo neviens negāja projām, salasījās aizvien lielāks pūlis, lai noklausītos visu Maikla repertuāru — «Dievs, svētī ka­rali!», «Dusi, bērniņ, dusi», «Pie rokas ņem un vadi», «Mājas, mīļās mājas» un «šenandoa».

Šoreiz Dotrijam atlēca vairāk nekā brīvalus vien, jo, kad viņš posās projām, deju grīdas īpašnieks iespieda vi­ņam saujā trīs sudraba dolārus un lūdza iegriezties ar visu suni arī nākamajā vakarā.

— Par tādu nieku? — Dotrijs noprasīja, nicinoši no- raudzīdamies uz naudu.

Saimnieks aši piesvieda klāt vēl divus dolārus, un Dot­rijs apsolījās.

— Un tomēr, Killenij, mīļais dēls, — viņš, gulēt ejot, sacīja Maiklam, — man šķiet, mēs abi esam vairāk vērts nekā piecus dolārus par seansu. Vēl nekad nav redzēts tāds suns kā tu. īsts dziedātājsuns, kas var kopā ar mani nodziedāt gandrīz katru dziesmu un pusduci viens pats. Runā, ka Karuzo ik vakaru saņemot tūkstoti. Tu gan neesi īsts Karuzo, bet suņu Karuzo, kuram līdzīga nav pasaulē. Dēliņ manu, es būšu tavs menedžeris! Ja mēs nevarēsim te nopelnīt divdesmit zelta dolārus vakarā, tad mums, puisīt, jāpameklē labāka vietiņa. Un vecais džentl­menis varēs pārcelties uz istabu ielas pusē. Un Kveiks dabūs jaunas drēbes, īstu uzvalku. Killenij, puisīt, mēs vēl kļūsim par bagātniekiem, un, ja viņam neizdosies at­rast vajadzīgo muļķi, mēs paši liksim naudu galdā, nopir­ksim viņam šoneri un sūtīsim viņu meklēt apraktu mantu. Kļūsim paši par viņa muļķiem — tu un es, un viss būs brīnišķīgi.

Sanfrancisko Barbarijas piekraste, kādreizējais jūrnieku ciems tajos laikos, kad Sanfrancisko tika uzskatīta par mežonīgāko ostu septiņās jūrās, bija attīstījusies kopā ar pilsētu un vismaz pusi ienākumu ieguva no uzdzīvotā­jiem, kam patika apmeklēt graustu rajonu un tur tērēt lielu naudu. Augstāko aprindu ļaudis bija pasākuši, īpaši, ja pie viņiem ciemojās ziņkārīgi paziņas no Austrumu štatiem, pēc pusdienām mašīnās braukāt no dansinga uz dansingu, no viena lēta kroga uz nākamo. īsi sakot, «Pie­kraste» bija kļuvusi par tādu pašu ekskursiju vietu kā Ķīniešu kvartāls un Klifhauzs.

Drīz vien Degs Dotrijs tiešām nopelnīja divdesmit do­lārus vakarā par divdesmit minūšu ilgu izrādi un norai­dīja vairāk alus kausu, nekā spētu izdzert ducis vīru, kam slāptu tāpat kā viņam. Nekad viņš nebija dzīvojis tik bagāti; turklāt nebija noliedzams, ka Maiklam šāda dzīve darīja prieku. Viņam tas viss patika, taču patika galve­nokārt stjuarta dēļ. Viņš kalpoja stjuartam, un tieši pēc šādas kalpošanas viņa sirds alka visdedzīgāk.

īstenībā Maikls bija kļuvis par apgadnieku veselai ģi­menei, un, jāteic, visiem ģimenes locekļiem klājās labi. Kveiks starodams dižojās sarkanbrūnās kurpēs, katliņā un pelēkā uzvalkā ar nevainojami izgludinātām biksēm. Viņš kļuva par kaislīgu kino apmeklētāju, tērēja tam div­desmit vai trīsdesmit centus dienā un ticīgi nosēdēja zālē līdz pēdējā seansa beigām. Dotrija aprūpēšana daudz laika neprasīja, jo viņi bija pasākuši ēst restorānos. Ve­cais Jūrnieks ne tikai pārvācās Bronksā uz dārgāku istabu ielas pusē, bet Dotrijs uzstaja arī, ka viņam jāsaņem lie­lāka tēriņa nauda, lai vajadzības gadījumā varētu kādu paziņu uzaicināt uz teātri vai koncertu un pēc tam tak­sometrā pārvest mājās.

— Mēs to nedarīsim mūžīgi, Killenij, — stjuarts sa­cīja Maiklam, — tikai vēl kādu laiciņu, līdz vecais kungs samakšķerēs jaunu komplektu bagātu mantas mednieku, tikai līdz tam. Un tad — aidā! — prom zilajā okeānā, dēliņ manu, kur zem kājām labs,_ spēcīgs kuģītis, viļņu šļakatas uz klāja un reizēm arī kāda lielāka banga!

Mēs varam paši aizbraukt uz Rio, ne tikai par to dzie­dāt visādiem salašņām. Lai tie paliek savās izkurtējušajās pilsētās! Mums vajadzīga dzīve uz jūras — tev un man, Killenij dēliņ, un vecajam kungam, Kveikam un pat Ko- kijam. Mēs neesam radīti dzīvei pilsētā. Tā mums nav ve­selīga. Tu, dēliņ, varbūt neticēsi, bet man kaulos metas stīvums, zūd atsperība. Es kļūstu galīgi bezspēcīgs, au­giem vakariem kvernot bez darba. Aiz ilgām man same­tas gluži nelabi, cik ļoti gribas atkal dzirdēt veco kungu sakām: «Es makten labprāt pirms pusdienām iebaudītu vienu no jūsu gardajiem kokteiļiem.» Nakamajā ceļojumā paņemsim līdzi mazu ledus mašīniņu un sagādāsim viņam vislabakos.

Un palūkojies uz Kveiku, Killenij, manu puisīt! Šis klimats viņam neder. Viņš acīm redzami iet postā. Ja viņš vēl ilgi čurnēs pa ķinīšiem, drīz vien dabūs tuber­kulozi. Viņa veselības labā, tāpat kā manas, tavas un mūsu visu veselības labā mums pēc iespējas drīzāk jāpa­ceļ enkurs un jāzēģelē turp, kur pūš pasāti, kas tevi skauj un glauž, un caurcaurēm izmērcē ar jūras sāļumu un dzīvību.

Kveiks, kas nekad nesūdzējās, tiešām gāja postā. Sā­kuma pavisam nemanāms, šķietami nenozīmīgs satūkums labajā padusē sāka, lai arī ne stipri, tomēr nerimstoši sāpēt. Viņš vairs nespēja mierīgi nogulēt no vakara līdz rītam. Kaut arī viņš gulēja uz kreisajiem sāniem, sāpes tomēr ik nakti viņu pamodināja reizes divas trīs. Ja emigrācijas iestādes nebūtu Ā Moju jau pirms laba laika aiztransportējušas atpakaļ uz Ķīnu, pavārs būtu zinājis pateikt, ko satūkums nozīmē, tāpat kā būtu zinājis pa­skaidrot Degam Dotrijam, ko tas nozīmē, ka nejūtīgajā laukumiņā, kas starp uzacīm pletās arvien plašāks, iezī­mējas sīkās, vertikālās «lauvas krunciņas». Ā Mojs būtu zinājis stjuartam arī pateikt, kas kait viņa kreisās rokas mazajam pirkstiņam. Dotrijs pats sākumā domāja, ka sa­stiepis kādu dzīslu. Vēlāk viņš nosprieda, ka vainīgs hro­nisks reimatisms, kas piemeties Sanfrancisko miklajā, miglainajā klimatā. Tas bija vēl viens iemesls jo dedzīgāk ilgoties tikt projām uz jūras, kur tropu saule izsildītu un izkliedētu reimatismu.

Strādādams par stjuartu, Dotrijs bija pieradis pie sa­tiksmes ar augstāko šķiru vīriešiem uri sievietēm. Bet ta­gad Sanfrancisko padibenēs viņš pirmo reizi sastapās ar augstāko šķiru ļaudīm kā līdzīgs ar līdzīgu. Vēl vairāk — šie cilvēki paši tiecās pēc viņa. Tie viņu meklēt meklēja. Tie pieglaimojās, lai tiktu uzaicināti apsēsties pie viņa galdiņa un drīkstētu izpirkt viņam alu visos lepnākajos krogos, kur uzstājās Maikls. Viņi būtu izmaksājuši Dot­rijam arī dārgākos vīnus, bet viņš stūrgalvīgi palika uz­ticīgs alum. Gadījās pat tādi, kas viņu aicināja ciemos, sacīdami: «Un paņemiet līdzi brīnišķīgo suni, lai tas mums padzied,» — Dotrijs, lepodamies ar Maiklu, kas bija kļuvis par iemeslu šādiem ielūgumiem, allaž atteicās, aizbildinādamies, ka viņu profesija esot pārāk nogurdi­noša, lai varētu atļauties tādas izpriecas. Maiklam viņš paskaidroja — ja tie mums piedāvātu piecdesmit dolārus par vakaru, mēs ietu palēkdamies.

Lielajā cilvēku pulkā, ar kuriem viņi savās krogu vies­izrādēs iepazinās, viņi sastapa divus, kam bija lemts kļūt ļoti nozīmīgiem Dotrija un Maikla dzīvē. Pirmais bija po­litiķis un ārsts, vārdā Emorijs — Volters Merits Emo- rijs, kas bieži apciemoja Dotrija galdiņu, pie kura uz krēsla vienmēr sēdēja arī Maikls. Pateicībā par Dotrija laipnību ārsts Emorijs, starp citu, iedeva stjuartam savu vizītkartīti, izlūgdamies, lai viņam atļaujot bez maksas ārstēt saimnieku vai suni, ja tie viens vai otrs kādreiz sasirgtu. Dotrijs uzskatīja Emoriju par uzņēmīgu, gudru vīru, neapšaubāmi spējīgu ārstu, taču redzēja arī, ka kā­rota mērķa sasniegšanā viņš kļūtu nežēlīgs kā izsalcis tīģeris. Reiz rupjā vaļsirdībā, kādu pašreizējos apstākļos drīkstēja atļauties, Dotrijs sacīja:

— Jūs, dakter, esat īsts brīnumcilvēks. Tas katram re­dzams no pirmā acu uzmetiena. Ja gribat kaut ko iegūt, jūs to iegūstat. Nekas nespēj jūs apturēt, ja nu vienīgi…

— Ja nu vienīgi…

— Nu, vienīgi tad, ja tas, ko kārojat, piesists ar nag­lām vai cieši noglabāts aiz atslēgas un priekšā par sargu nostādīts policists. Es nevēlētos, lai man piederētu kaut kas tāds, ko jūs kārojat iegūt.

— Un tieši jums kaut kas tāds pieder, — atteica ārsts, zīmīgi pamādams uz Maiklu, kas sēdēja uz krēsla starp viņiem.

— Brrr! — Dotrijs noskurinājās. — Man šermuļi pār­skrēja pār kauliem. Ja man jūsu vārdiem tiešām būtu jā­notic, es ne mirkli vairs nepaliktu Sanfrancisko. — Bridi domīgi paraudzījies alus glāzē, viņš nomierinājies pasmē­jās. — Šo suni man neviens nespētu atņemt. Es to cil­vēku nosistu. Kā es te sēžu, saku jums — es viņu no­sistu. Un viņš maniem vārdiem noticētu, tāpat kā tagad ticat jūs. Jūs zināt, ka nerunāju tukšu valodu, tāpat arī tas zinātu, ka nemētājos ar tukšiem solījumiem. Šis suns …

Nespēdams savas spēcīgās jūtas ietērpt vārdos, Degs Dotrijs aprāva teikumu un mēmi blenza alus glāzē.

Otrs liktenīgais cilvēks bija gluži citāda tipa. Viņš dē­vēja sevi par Hariju Delmaru; un Harija Delmara vārds bija lasāms afišās, kad viņš uzstājās «Orfejā». Delmars bija profesionāls dzīvnieku dresētājs, taču Dotrijs to ne­zināja, jo pašreiz Delmars baudīja atvaļinājumu un ne­darīja nekā. Arī viņš izmaksāja Dotrijam alu. Jauns, ne vecāks par trīsdesmit gadiem, tumšu ādas krāsu, ar garu skropstu ietvertām brūnām acīm, kuras pats uzskatīja par hipnotiskām, ar eņģeļa lūpām un vaibstiem; un tomēr, par spīti šādam izskatam, viņš lietišķos darījumos bija gaužām lietišķīgs.

— Jums taču nav naudas, par ko viņu nopirkt, — sa­cīja Dotrijs, kad Delmars, pirmo piedāvājumu — piecsimt dolāru — pārsolīdams, piedāvāja tūkstoti.

— Man šie tūkstoš dolāri ir, ja jūs būtu tēmējis uz to.

— Nē, — Dotrijs papurināja galvu, — es tikai gribēju teikt, ka nepārdodu viņu ne par kādu naudu. Starp citu, kam viņš jums vajadzīgs?

— Man viņš patīk, — Delmars atbildēja. — Kālab es nāku uz šito ūķi? Kādēļ visi citi nāk šurp? Kādēļ cilvēki pērk vīnu, zirgus, uztur sakarus ar aktrisēm, kļūst par priesteriem vai grāmattārpiem? Tādēļ, ka viņiem tas sa­gādā prieku. Tā ir vienīgā atbilde. Mēs visi darām to, kas mums patīk, cenšamies iegūt, ko kārojam, vienalga, vai uz to ir cerības vai nav. Man iepaticies jūsu suns. Gribu viņu iegūt. Man nav žēl samaksāt par viņu tūkstoš dolāru. Vai redzat lielo briljantu tai sievietei pirkstā? Man šķiet, viņai tas iepatikās — un viņa to dabūja, nedomājot par cenu. Cena viņai nelikās tik svarīga kā briljants. Un jūsu suns …

— Izskatās, ka jūs viņam nepatīkat, — Dotrijs pār­trauca runātāju, — un tas ir dīvaini. Viņš izturas laipni gandrīz pret visiem. Pret jums viņš jau kopš pirmās tik­šanās bož spalvu. Kādēļ gan cilvēkam būtu vajadzīgs suns, kuram viņš nepatīk?

— Tam nav nekādas nozīmes, — Delmars mierīgi at­teica, — galvenais, ka man viņš patīk. Vai es sunim pa­tīku vai ne, tā ir mana darīšana, un, man šķiet, es tiktu ar viņu ļoti labi galā.

Dotrijam likās, ka aiz Delmara eņģelim līdzīgā mai­guma pazib tēraudaina cietsirdība, apvienota ar saltu ap­rēķinu. Zināms, Dotrijs neprata savu nojautu šādiem vār­diem formulēt. Tā īstenībā bija tikai nojausma, un no­jausmām vai jūtām nav vajadzīgi vārdi, lai tās izprastu vai izskaidrotu.

— Netālu ir banka, kas atvērta visu nakti, —• Delmars turpināja, — mēs varētu aiziet turp, es izrakstītu un ieka­sētu čeku, un pēc pusstundas nauda būtu jums kabatā.

Dotrijs papurināja galvu.

— Pat no komerciālā viedokļa jūsu piedāvājums nekam neder, — viņš sacīja. — Es jums to tūliņ paskaidrošu. Sis suns nopelna divdesmit dolāru vakarā. Pieņemsim, ka viņš strādā divdesmit piecas dienas mēnesī. Tas nozīmē piecus simtus mēnesi, sešus tūkstošus gadā. Teiksim, ka tie ir pieci procenti no kapitāla, tā būs vieglāk rēķināt, procenti no divdesmittūkstoš dolāru liela kapitāla. Atskai­tīsim suņa uzturēšanas izdevumus un algu man — teik­sim, divdesmit tūkstošus. Tātad suns ir vērts simttūk­stoš dolāru. Būsim pavisam godīgi un izdalīsim to ar divi — tas nozīmē, ka par šo suni jāmaksā piecdesmit tūkstoši. Bet jūs man par viņu piedāvājat tūkstoti.

— Jūs laikam domājat, ka tas jums nesīs peļņu mū­žam — kā zemes gabals, — Delmars, rāmi pasmaidīdams, sacīja.

Dotrijs tūliņ saprata, uz ko viņa sarunu biedrs tēmē.

— Lai viņš nostrādā piecus gadus — tas būs trīsdes­mit tūkstoši. Lai nostrādā kaut vienu gadu un nopelna sešus tūkstošus. Bet jūs man piedāvājat tikai vienu. Tādā darījumā es neielaižos… un viņš arī ne. Turklāt, kad viņš vispār vairs nevarēs strādāt un nebūs vērts ne plika centa, man viņš joprojām būs veselu miljonu vērts, un, ja kāds man to miljonu piesolīs, es pacelšu cenu vēl aug­stāk.