Maikls,Džerija brālis

15. NODAĻA

Ja otrā dienā pēc tam, kad «Mērija Tērnere» bija uz­ņēmusi kursu uz Marķīza salām, nebūtu pierimuši pa- sātu vēji, ja kapteinis Dons, pusdienas ēdot, atkal ne­būtu gremzies, ka viņam jāiztiek ar vienu pašu hrono­metru, ja Simons Nišikanta nebūtu par to apskaities un

izgājis ar savu šauteni uz klāja skatīties, vai neatradīs kādu dzelmju iemītnieku, ko nogalināt, un ja šis iemīt­nieks būtu bijis bonita, delfīns, tuncis vai kaut kas tam­līdzīgs, nevis milzīga, astoņdesmit pēdu gara valiene ar zīdāmu mazuli, ja kaut viena vienīga locekja būtu pie­trūcis šai notikumu ķēdē, «Mērija Tērnere» neapšaubāmi būtu sasniegusi Marķīza salas, piepildījusi ūdens muče- les un atgriezusies, lai turpinātu apslēptās mantas mek­lēšanu; un Maikla, Dotrija, Kveika un Kokija ceļi būtu pašķīrušies pavisam uz citu pusi, un droši vien viņu lik­tenis nebūtu izvērsies tik drausmīgs.

Bet sagadījās tā, ka visi ķēdes locekļi ierindojās savās vietās. Pilnīgā bezvējā šoneris šūpojas rāmajā, gludajā jūrā, rēves un rāja brakšķēja, sacenšoties ar lielo buru dobjo, pērkonīgo plandoņu, kad Simons Nišikanta iešāva mazajam valēnam. Neticamā, gandrīz brīnumainā kārta lode mazuli ievainoja nāvīgi. Tas bija gandrīz tikpat ne­ticami kā ar skroti nošaut ziloni. Mazulis nebija uz vie­tas pagalam. Tas tikai pārtrauca draiskulīgo rotaļu un brīdi palika raustīdamies guļam ūdens virspusē. Māte piesteidzās pie maza, tikko tam bija trāpījusi lode, un cilvēki uz klaja, atrazdamies vaļiem pavisam tuvu, skaidri varēja redzēt viņas satraukumu un bailes. Ar milzīgo plecu viņa centās mazuli balstīt, tad appeldēja pāris līkumu tam apkārt, pūlēdamās to sargāt un tam palīdzēt.

Visi «Mērijas Tērneres» ļaudis stāvēja pie reliņa un vēroja milzeni, kurš nebija daudz īsāks par kuģi.

— Ja nu viņa, ser, sadomā izdarīt ar mums to pašu, ko toreiz valis izdarīja ar «Eseksu»? — Degs Dotrijs ieminējās Vecajam Jūrniekam.

— Mēs nekā cita nebūtu pelnījuši, — vecais atbildēja, — tā ir neattaisnojama, bezjēdzīga nežēlība.

Maikls, saprazdams, ka aiz borta norisinās satraucoši notikumi, bet nespēdams pāri reliņam nekā saredzēt, uz­lēca uz kajītes jumta un, ieraudzījis briesmoni, sāka nikni riet. Visu skatieni it kā pēc komandas izbīlī pievērsās viņam, un stjuarts čukstus pavēlēja sunim apklust.

— Šī bija pēdējā reize, — Grimšovs dusmās aizslā­pušā balsī klusu draudēja Nišikantam. — Ja vēl kaut reizi šajā braucienā jūs šausiet valim, es apgriezīšu jūsu nešķīsto sprandu. Varat man ticēt. Runāju nopietni. Es jums acis izspiedīšu.

Ebrejs sāji pasmīkņāja un sāka činkstēt:

— Nekas ļauns nenotiks. Es neticu, ka «Eseksu» no­gremdēja valis.

Mātes skubināts, mirstošais mazulis krampjaini pūlējās peldēt, taču velti — viņš tikai griezās uz vietas un vēlās no vieniem sāniem uz otriem.

Mezdama lokus ap mazuli, māte ar plecu nejauši pie­grūdās «Mērijas Tērneres» kreisā sāna zemūdens daļai, un «Mērija Tērnere» strauji sazvēlās uz labajiem sāniem, bet tās pakaļgals izcēlās vairāk nekā jardu no ūdens. Bet ar šo nejaušo, vieglo pieskārienu sadursme nebei­dzās. Tik negaidot atsitusies ar plecu, valiene, saskarsmes nobiedēta, deva spēcīgu cirtienu ar asti. Belziens ķēra reliņu tieši pie fokmasta vantīm, izsitot robu, un dēļi pa­šķīda, it kā tas būtu nevis kuģa borts, bet cigāru kaste.

Tas bija viss, un šonera ļaudis klusēdami izbailēs rau­dzījās uz jūras briesmoni, kas plosījās sāpēs par savu mirstošo mazuli.

Nākamajā stundā, kamēr attālums starp šoneri un abiem vaļiem kļuva arvien lielāks, mazulis vēl vairākkārt velti mēģināja papeldēt. Tad tas sāka krampjaini raustīties un ar asti izmisīgi kult ūdeni.

— Tā ir agonija, — klusu noteica Vecais Jūrnieks.

— Velns parāvis, pagalam ir, — piecas minūtes vēlāk stāvokli komentēja kapteinis Dons. — Kas to varētu iedo­māties? Ar šautenes lodi! Kaut dievs mums uz pusstundu piešķirtu brīzi, lai tiekam projām no šīs bīstamās sa­biedrības!

— Par matu no nāves, — piebilda Grimšovs.

Kapteinis Dons pašūpoja galvu, bažīgi palūkodamies

uz šļauganajām burām un pārlaizdams skatienu jūrai, ce­rot, ka tālumā varbūt parādīsies viļņu krēpes. Bet jūra vizmoja stiklaini gluda — kā vienmēr pilnīgā bezvējā, ieapaļais izcilnis pret apvārsni izskatījās kā dzīvsudrabs.

— Viss būs labi, — Grimšovs mierināja, — redziet, nu viņa peld projām!

— Protams, būs labi, nekā briesmīga jau ari nebija,— Nišikanta bravūrīgi atsaucās, slaucīdams nosvīdušo seju un kaklu un kopā ar pārējiem noraudzīdamies pakaļ aiz­peldošajam valim. — Esat gan jūs varoņi, ieraudzījāt prāvāku zivi, un dūša papēžos!

— Es gan tā kā manīju, ka jums arī ģīmis nebija tik

dzeltens kā citkārt, — Grimšovs ņirdzīgi atcirta, — lai­kam žults bija aizplūdusi uz sirdi.

Kapteinis Dons dziļi nopūtās. Viņš bija priecīgs, ka briesmas pagājušas secen, un nemaz neiejaucās ķīviņā.

— Jūs esat gļēvulis, — Grimšovs nerimās, — gļēvulis caurcaurēm. — Viņš pamāja ar galvu uz Veco Jūrnieku.

— Paskatieties uz īstu vīru! Ne mazākās gļēvulibas. Viņš pat aci nepamirkšķināja un droši vien mūžā pieredzējis daudz vairāk briesmu nekā jūs. Ja man vajadzētu pēc kuģa bojāejas palikt uz vientuļas salas vai nu kopā ar vinu, vai ar jums, es tūkstoškārt labāk izvēlētos viņu. Ja'…

Viņu partrauca matrožu šausmu kliedziens.

— Žēlīgais dievs! — kapteinis Dons ievaidējās.

Lielā valiene bija apgriezušies un peldēja tieši uz kuģi.

Viņa peldēja tik strauji, ka purns šķēla ūdeni ar tādu pašu ātrumu kā drednauts vai okeāna tvaikonis.

— Turas katrs, ko mak! — kapteinis Dons ierēcās.

Visi sagatavojās drausmīgajam triecienam. Matrozis

Henriks Jertsens, pie stūres stavēdams, iepleta kājas, pie­liecās un, sasprindzinājis plecu un roku muskuļus, no visa spēka ieķērās stūres spieķos. Daži matroži aizbēga no kuģa vidus uz pakaļgalu, citi sarāpās mastos. Dotrijs, ar vienu roku turēdamies pie reliņa, ar otru apskāva ap vidu Veco Jūrnieku.

Visi saspringa. Valis trāpīja «Mērijai Tērnerei» tieši aiz fokmasta vantīm. Vienā mirkli norisinājās tik daudz notikumu, ka cilvēka acs tos nespēja uztvert. Viens mat­rozis, veblīnē ieķēries, lidoja no masta ar galvu uz leju, taču otrs viņu noķēra aiz kajas un izglāba īstajā brīdī, kad šoneris sadrebēdams un brīkšķēdams pacēlās ar kreiso bortu gaisā un sazvēlās uz labajiem sāniem tā, ka ūdens pāršļāca klāju. Maikls, kas tupēja uz kajītes gludā jumta, noripoja gar labās puses bortu un, ar nagiem ieķēries dēļos un nikni rūkdams, pazuda lūkā. Šai mirklī norāvās fokmasta vantis un masts kā piedzēries saguma pret labo bortu.

— Dieva vārds, — noteica Vecais Jūrnieks, — tas nu gan bija trieciens!

— Mister Džekson, — kapteinis norīkoja stūrmani,

— parbaudiet ūdens līmeni sūkņu akā!

Stūrmanis paklausīja, nenolaizdams bažīgu skatienu no vaļa, kas apgriezies aizpeldēja uz rītiem.

— Nu, dabūjāt, ko gribējāt, — Grimšovs, pret Niši­kantu pagriezies, nošņācās.

Nišikanta, sviedrus slaucīdams, pamāja un nomurdēja:

— Jā, nu jūtos apmierināts. Dabūju, ko gribēju. Ne­biju domājis, ka tādam valim tik daudz spēka. Nekad vairs tā nedarīšu.

— Varbūt jums nekad arī vairs nebūs iespējas tā da­rīt, — kapteinis nogrieza kā ar nazi. — Vēl neesam tikuši galā ar šo. Tas, kas uzbruka «Eseksai», esot gājis ku­ģim virsū vairākas reizes, un nav pamata domāt, ka vaļu iedaba pēdējos gados butu sevišķi mainījusies.

— Sūkņi sausi kā cukurs, ser, — misters Džeksons paziņoja pārbaudes rezultātus.

— Viņa griežas atpakaļ! — iesaucās Dotrijs.

Aizpeldējis pusjūdzi, valis apgriezās un strauji peldēja

atpakaļ.

— Prom no fokmasta! — kapteinis Dons uzkliedza mat­rozim, kurš nupat ar visu jūrnieka maisu bija izlīdis no priekšējās lūkas un nemanīja, ka fokmasts draudīgi šū­pojas.

— Sakravājies, lai laistos lapās, — Dotrijs pačukstēja Vecajam Jūrniekam, — kā žurka, kas bēg no grimstoša kuģa.

— Mēs visi esam žurkas, — vecais atbildēja. — To es iepazinu, kad pats biju žurka citu žurku vidū tur nabag- majā.

Pa to laiku cilvēku uztraukums un bailes bija pārņē­mušas arī Maiklu. Viņš uzlēca atpakaļ uz kajītes jumta, lai labāk varētu redzēt; kamēr cilvēki atkal meklēja, pie kā pieķerties, ja nāks jauns trieciens, viņš nikni rūca uz valieni, kad redzēja to pie paša kuģa gatavojamies jau­nam uzbrukumam.

Trieciens ķēra «Mēriju Tērneri» pakaļgalā aiz bezān- masta vantīm. Kad kuģis pasviedās uz labajiem sāniem un Maikls kaunpilnā kārtā novēlās uz klāja, skaidri va­rēja dzirdēt lūstošu dēļu brīkšķēšanu. Henriku Jertsenu, kas no visa spēka turējās pie stūres, rata spējais pagrie­ziens aizlidināja pa gaisu ar visu stūri. Viņš uztriecās virsū kapteinim Donam, kurš nebija spējis noturēties pie reliņa. Abi vīri labu brīdi palika bez elpas guļam uz klāja. Nišikanta lādēdamies spiedās pie kajītes sienas; ķerdamies pie reliņa un mēģinādams noturēties, viņš bija norāvis pirkstiem nagus.

Kamēr Dotrijs apmeta Vecajam Jūrniekam ap vidu tauvu un piesēja viņu pie bezānmasta vantīm, iedodams rokā tauvas galu, pie kā turēties, kapteinis Dons elsdams aizrāpās līdz reliņam un pieslējās kājās.

— Tas bija par traku, — viņš aizsmacis čukstēja stūr­manim, piespiedis roku pie sāpošajiem sāniem. — Ejiet atkal mērīt līmeni un uzmaniet aku visu laiku!

Izmantojot atelpas brīdi, vairāki matroži steigšus pa­līda zem draudīgi noliekušās fokmasta stengas, ienira priekšgala kajītē un naski sabāza savu mantību jūrnieku maisos. Kad Ā Mojs ar blīvi piebāztu maisu izrāpās no starpklāja, Dotrijs norīkoja Kveiku sasaiņot arī viņu mantas.

— Lejā ūdens nav, ser, — stūrmanis ziņoja.

— Pārbaudiet sūkņus regulāri, mister Džekson, —- kap­teinis pavēlēja; viņš bija cik necik atguvies no sadursmes ar stūresvīru, arī balss skanēja brašāk. — Uzmaniet līmeni visu laiku! Viņa nāk atpakaļ, un šoneris nav tā būvēts, lai izturētu tādu dauzīšanu.

Dotrijs pa to laiku bija satvēris Maiklu padusē, gatavs nakamajā triecienā ar brīvo roku pieķerties pie takelāžas.

Griežoties apkārt, lai peldētu atpakaļ pie šonera, valie- nei misējās — un viņa pašāvās garām «Mērijas Tērneres» pakaļgalam apmēram divdesmit pēdu atstatu. Tomēr ūdens saviļņošanās pasita kuģa pakaļgalu uz augšu un no­spieda priekšgalu uz leju, it kā tas kādam godbijīgi pa­klanītos.

— Ja tas būtu trāpījis… — kapteinis Dons nomur­mināja, teikumu nepabeigdams.

— Tad būtu vakars, — Dotrijs pateica viņa vietā. — Va­lis būtu nocirtis kuģa pakaļgalu pa tīro, ser.

Valiene, šoreiz neaizpeldējusi tālāk par divsimt jardiem, atkal pagriezās un straujajā gaitā no jauna kļūdījās — neapmetot pilnu pusloku ap šoneri, viņa kuģa priekšgalā ietriecās labajā bortā. Valiene ar muguru atsitās pret šo­nera priekšgalu, šķietami tikai viegli noberzdamās gar klīverbomi, tomēr «Mērija Tērnere» tik smagi iegūla jūrā, ka ūdens pārvēlās pār pakaļgala reliņu. Bet tas vēl ne­bija viss. Klīverbomis un ūdensštagas pajuka, pajuka arī visas labā borta štagas līdz pat bugspritam, pašu bug- spritu notrieca pa kreisi, un tas saslējās stāvus. Topmasts brīdi vēl pašūpojās augstu gaisā, tad brakšķēdams no­gāzās uz klāja, ietriecot ūdenī bugspritu, kas, atlūzis no priekšvadņa, tagad vilkās šonerim līdzi pa ūdeni.

— Apklusiniet suni! — Nišikanta nikni uzbrēca Dotri­jam. — Ja ne…

Maikls Dotrijam rokās nikni ņurdēja ne tikai uz va- lieni, bet uz visiem naidīgajiem, ļaunajiem dabas spēkiem, kas bija sacēluši tādu paniku divkājainajos dievos un sa­tricinājuši viņa peldošo pasauli.

— Prātā nenāk, — Dotrijs atcirta, — likšu viņam vēl uzdziedāt. Jūs esat pie visas jezgas vainīgs un, ja kaut ar pirkstu pieskarsieties manam sunim, nepieredzēsiet, kā šitais jūsu saceltais juceklis beigsies, nešķīstais smerdeli.

— Pareizi sacīts, pilnīgi pareizi, — Vecais Jūrnieks, atzinīgi ar galvu pamādams, noteica. — Vai jūs, stjuart, nesameklētu kādu buraudekla gabalu vai segu, kaut ko mīkstāku un platāku šīs tauvas vietā? Tā makten griežas miesā tieši tur, kur man trūkst trīs ribu.

Dotrijs ielika Maiklu vecajam vīram rokās.

— Paturiet viņu, ser, — stjuarts sacīja. — Un, ja tas augļotājs kaut soli pasper uz Killeniboja pusi, piespļaujiet viņam acis, kodiet, dariet, ko gribat! Es tūliņ būšu atpa­kaļ, ser, pirms viņš jums pagūs nodarit pāri un pirms valis dos nākamo triecienu. Un lai Killenibojs rej un rēc, cik vien viņam tīk! Viens viņa matiņš ir vairāk vērts nekā vesels bars smerdeļu un augļotāju.

Dotrijs aizdrāzās uz kajīti, atgriezās ar spilvenu un trim palagiem un, izveidojis no spilvena muguras balstu, bet palagus sasiedams kopā ar stingriem jūrnieka mez­gliem, novietoja veco vīru ērti un droši un paņēma Maiklu atpakaļ pie sevis.

— Sūce, ser! — sauca stūrmanis. — Odens sacēlies sešas, nē, septiņas collas, ser!

Matroži visi reizē aizdrāzās pāri nolūzušajam fokmas- tam uz kajīti sakravāt savu mantību.

— Atraisiet labā borta laivu, mister Džekson, — kap­teinis pavēlēja, noraudzīdamies putu vērpetē, ko bija sa­cēlusi valiene, peldot projām, lai sagatavotos jaunam uz­brukumam, — bet nelaidiet vēl ūdenī! Turiet to fallēs ga­tavu, kamēr puiši sakravājas, tad iekraujiet laivā pārtiku un ūdeni!

Laivu atraisīja un nostiprināja fallēs, bet tūliņ arī mat­roži tvērās pie visa, kas gadījās tuvumā, jo valiene at­kal bija klāt. Šoreiz tā iebelza «Mērijai Tērnerei» pa kreiso bortu pašā vidū — un no kuģa pakaļgala varēja redzēt šonera sānus visā garumā ieliecamies un atsprāg­stam atpakaļ, it kā tie būtu no finiera. Labais sāns, ku­ģim no trieciena sasveroties, nogrima zem ūdens, un, kad tas uznira, ūdens pāršļācās pār klāju, līdz ceļiem samēr­cēdams pie laivas stāvošos matrožus, bet pēc tam aizplūda pa kreisā sāna ūdenslūkām.

— Palaist failes! — nokomandēja kapteinis Dons no kuģa pakaļgala. — Celiet augšā! Pār malu! Pieturēt! Ātri!

Laiva nu bija pāri bortam, ar malu balstoties pret «Mē­rijas Tērneres» reliņu.

— Desmit collas, ser, ūdens ceļas strauji, — ziņoja stūrmanis, izmērījis līmeni.

— Eju pēc instrumentiem, — paziņoja kapteinis Dons ceļā uz kajīti. Jau pa pusei pazudis lūkā, viņš apstājās un, ņirdzīgi pagriezies uz Nišikantas pusi, piebilda: —Un pēc sava vienīgā hronometra.

— Pusotras pēdas, un joprojām ceļas, — stūrmanis nokliedza viņam nopakaļ.

— Mums arī derētu sakravāties, — Grimšovs, sekodams kapteinim, uzbilda Nišikantam.

— Stjuart! — Nišikanta uzsauca. — Ejiet lejā un sa­lieciet vienkop manas gultas drēbes! Par pārējo parūpēšos pats.

— Jūs, mister Nišikanta, varat vākties pie velna un visi citi arī, — Dotrijs mierīgi atteica un tūliņ godbijīgi un laipni pievērsās Vecajam Jūrniekam. — Lūdzu, paturiet Killeniju, ser! Es sakravāšu jūsu mantas. Vai ir kaut kas tāds, ko jūs īpaši gribētu paglābt, ser?

Džeksons piebiedrojās viņiem, un, kamēr visi pieci dru­džainā steigā un bailēs vāca kopā un saiņoja labāko un vērtīgāko, «Mērija Tērnere» saņēma jaunu triecienu. No negaidītā trieciena visi smagi atsitās pret kreiso bortu, un Simons Nišikanta savā kajītē, žēlabaini lādēdamies, gaudās, ka pret guļamlāvas malu briesmīgi sadauzījis ribas. Taču viņa gaudas noslāpa lūstoša koka trakajos brīkšķos uz klāja.,

— Šķēpeles, vairāk nekas pāri nepaliks, — kapteinis Dons sacīja, kad troksnis augšā apklusa un viņš pats, hronometru pie krūtīm piespiedis, kāpa pa trapu augšup.

Nodevis hronometru kādam matrozim, viņš atgriezās kajītē, un stjuarts palīdzēja uzstiept augšā viņa lādi, bet viņš pēc tam gāja talkā stjuartam uznest uz klāja Vecā Jūrnieka lādi. Tad viņš kopā ar Dotriju un dažiem ener­ģiskiem matrožiem nokāpa pārtikas noliktavā — un no rokas rokā augšup sāka ceļot pārtikas krājumi: laša un vēršgaļas konservi, marmelādes burkas un biskvītu kastes, sviests, kondensētais piens, vārdu sakot, visi konservētie, kūpinātie, kaltētie un kondensētie produkti, kādus mūsu dienās ņem līdzi jūras braucienos cilvēku iztikai.

Dotrijs un kapteinis izlīda no noliktavas pēdējie un abi reizē pacēla acis uz augšu, uz tukšo vietu, kur vēl nule pret debesīm bija slējušās grotmasta un bezānmasta sten- gas. Nākamajā mirkli viņu skatieni pievērsās koka ga­baliem uz klāja. Bezānmasta stenga bija izdūrusies cauri burai un, iestrēgusi blīvajā audeklā, svērteniski šūpojās gaisā, bet grotmasta stenga gulēja šķērsu pāri sadragāta­jām starpklāja kāpnēm.

Kamēr valiene, ar postu un iznīcību atriebdama savas sāpes, aizpeldēja jaunam uzbrukumam nepieciešamajā at­tālumā, visi «Mērijas Tērneres» ļaudis sapulcējās ap labā borta laivu un sagatavoja to nolaišanai ūdenī. Uz klāja bija sakrājies pamatīgs mantu un ūdensmuciņu kalns. Pa­skatoties uz to un uz cilvēku pulciņu, bija skaidri re­dzams, ka krava laivai krietni par lielu.

— Matroži katrā ziņā jāņem līdzi, viņi prot airēt, — sacīja Simons Nišikanta.

— Bet vai mēs ņemsim līdzi jūs? — drūmi prātoja Grimšovs. — Jums vajag pārāk daudz vietas, un jūs vis­pār esat lops.

— Šķiet, ka ņemsiet gan, —atcirta augļotājs, tik strauji atraudams vaļā kreklu, ka aizlidoja četras pogas; kreisajā padusē uz kailas miesas siksnā tik parocīgi ka­rājās četrdesmit ceturtā kalibra automātiskais revolveris, ka tā spalu varēja satvert vienā mirklī. — Domāju gan, ka būšu vēlams pasažieris un vienlaikus varēsim atbrī­voties no nevēlamajiem.

— Ja nu jūs tā gribat, — fermeris ironiski atteica, bet viņa milzīgās rokas neviļus sažņaudzās, it kā spiestu kādam dziesmu ciet. — Starp citu, jūs tiešām būsiet vē­lams, kad mums sāks aptrūkt pārtikas, — un arī tad tikai savu lielo miesu dēļ, ne citā nolūkā. Nu, un kurš jums šķiet nevēlams? Varbūt tas melnais? Tam noteikti nav revolvera.

Taču viņa zobošanos pārtrauca vaļa nākamais uzbru­kums — belziens pa šonera pakaļgalu sagāza stūres būdu un izsita no ierindas stūres ierīci.

— Cik augstu sakāpis ūdens? — kapteinis Dons jau­tāja stūrmanim.

— Trīs pēdas, ser, es tikko izmērīju, — stūrmanis at­bildēja. — Man šķiet, ser, vajadzētu daļēji piekraut laivu. Tūliņ pēc nākamā trieciena to varēs nolaist ūdenī, sa­kraut pēdējās mantas, tad sakāpsim paši un laidīsim prom.

Kapteinis Dons piekrītoši pamāja.

— Jārīkojas ātri, — viņš sacīja. — Visiem sagatavo­ties! Jūs, stjuart, Ieciet pāri pirmais, es jums pasniegšu hronometru.

Nišikanta kareivīgi izslēja resno, smago augumu, pie­gāja pie kapteiņa un, krekla krūtežu pavēris, parādīja revolveri.

— Laiva nespēs visus uzņemt, — viņš teica, — un stjuarts ir viens no tiem, kas tajā nekāps. Sapratāt? Pa­turiet to prātā! Stjuarts ir viens no tiem, ko laivā ne­uzņems.

Kapteinis Dons dzedrām acīm vērās uz ieroci, bet šai mirklī viņam apziņā uzplaiksnīja atmiņas par skaistajiem īres namiem Sanfrancisko.

Viņš paraustīja plecus.

— Laiva tikpat būs pārslogota ar visu šo drazu. Labi, rīkojieties pēc sava prāta, tikai neaizmirstiet, ka es esmu vienīgais mācītais jūrnieks, un, ja jūs vispār vēl kādreiz gribat ieraudzīt savas ķīlu bodes, tad iegaumējiet, ka ar mani jāapietas ļoti maigi un uzmanīgi. Stjuart!

Dotrijs piegāja pie kapteiņa.

— Laivā jums nebūs vietas… jums un vēl dažiem. Man ļoti žēl.

— Slavēts dievs! — atsaucās Dotrijs. — Es traki bai­dījos, ka jūs uzstāsiet, lai braucu jums līdzi, ser. Kveik, paņem manas mantas un iekrauj otra borta laivā!

Kamēr Kveiks izpildīja pavēli, stūrmanis pēdējoreiz iz­mērīja līmeni un paziņoja, ka tas pacēlies līdz trīsarpus pēdām, un matroži sāka kraut vieglākās mantas labā borta laivā.

Izstīdzējis, stiegrains skandināvu matrozis ar nošļauk- tiem pleciem, sešarpus pēdu augumā, kārns kā sklanda, ar gaišzilām acīm un, protams, gaišu ādu un matiem, piesteidzās Kveikam palīgā.

— Šurp, Garo Džon! — pavēlēja stūrmanis, -r- Tava laiva ir šeit. Tev jāpalīdz te!

Garais puisis mulsi pasmaidīja un stomīdamies atteica:

— Es labāk tur, kur pavars.

— Lai tikai iet, būs laivā par vienu mazāk, — Niši­kanta izšķīra strīdu. — Vai vēl kāds grib pāriet?

— Katrā ziņā! — Degs Dotrijs nekautrēdamies ņirgā­jās. — Man domāt, viss, kas vēl atlicis no mana alus, tiks iekrauts mūsu laivā … ja jums nav iebildumu.

— Par diviem centiem … — Nišikanta nikni nošņācās.

— Par diviem miljardiem centu arī jūs neuzdrošinā­tos ar mani sastrīdēties, rīkļu rāvējs gatavais, — atcirta Dotrijs. — Vienu otru jūs, iespējams, varat iebiedēt, tikai ne mani. Par diviem miljardiem centu arī jūs šai brīdī neuzsāktu strīdu ar mani. Garais Džon! Nes šurp veselo alus kasti, aizsākto arī un krauj mūsu laivā! Nu, Niši­kanta, sakiet kādu vārdiņu, ja pietiek dūšas!

Simons Nišikanta neiedrošinājās vērsties pret stjuartu un vispār lāgā nesaprata, ko iesākt; no nepatīkamās situācijas viņu izglāba kliedziens:

— Nāk atkal virsū!

Katrs pieķērās, kur gadījās, un turējās, līdz valiene atlauza «Mērijai Tērnerei» vēl dažus dēļus. Šoneris sa- zvalstījās no vieniem sāniem uz otriem.

— Laivu nolaist! Sakāpt! Ātrāk!

Kapteiņa Dona pavēles tika naigi izpildītas. Matrožu nolaistā labā borta laiva šūpojās viļņos pie kuģa sāniem, kamēr iekrāva atlikušās mantas un pārtiku.

— Redzu, ka jūs traki steidzaties, ser, atļaujiet palī­dzēt, — sacīja Dotrijs, paņemdams no kapteiņa Dona hro­nometru un nostādamies pie reliņa, lai to pasniegtu, kad kapteinis būs iekāpis laivā.

— Nāciet šurp, Grīnlīf! — Grimšovs uzsauca Vecajam Jūrniekam.

— Nē, sirsnīgi tencinu, ser, — skanēja atbilde, — man šķiet, otrā laivā būs vairāk vietas.

— Pavāru pie mums! — no laivas pakaļgala rēca Niši­kanta. — Hei, dzeltenais mērkaķi! Lec iekšā!

Vecais, červeļainais Ā Mojs stāvēja, nespēdams izšķir­ties. Viņš acīmredzot svārstījās, kaut arī neviens neno­jauta, par ko viņš domā, raudzīdamies te uz resnā aug­ļotāja revolveri, te uz spitālīgo Kveiku un Dotriju, salī­dzinādams smagi piekrauto laivu ar otru, mazāk pie­krauto, un apsvērdams, kuras briesmas lielākas.

— Es iet otrā laivā, — beidzot sacīja A Mojs un sāka vilkt savu jūrnieka maisu pāri klājam.

— Aiziet! — nokomandēja kapteinis Dons.

Skrepss, lielais kucēns, kurš satraukto cilvēku vidū visu laiku bija rotaļājies un plosījies, tagad, ieraudzījis tik daudz «Mērijas Tērneres» ļaužu lejā laivā, pārlēca pār reliņu un ieplestām kājām nokļuva uz mantu kaudzes.

Laiva sazvārojās, un Nišikanta, revolveri rokā turē­dams, kliedza:

— Aizvākt! Metiet viņu pāri bortam!

Matroži paklausīja, un pārsteigtais Skrepss pēc īsa lidojuma gaisā atsitās pret «Mērijas Tērneres» klāju. Viņš pats to uzskatīja tikai par parupju joku un sajūs­mināts sāka vārtīties, kājas pa gaisu kulstīdams un gai­dīdams, kādas izpriecas vēl viņam sagādās. Draudzīgi, aicinoši ierūkdamies, viņš pievēlās pie Maikla, kurš tagad brīvā skraidīja pa klāju, taču par atbildi saņēma skarbu, asu ņurdienu.

— Laikam jau vajadzēs uzņemt arī viņu mūsu pulkā, kā jums šķiet, ser? — Dotrijs ieminējās, atrazdams brīvu mirkli, lai noglaustu lielajam kucēnam galvu, bet tas pa­teicībā un laimē pārlaida mēli viņam pār roku.

Neviens pirmšķirīgs kuģa stjuarts nevar pastāvēt bez laba organizatora un izrīkotāja spējām. Degs Dotrijs bija pirmšķirīgs kuģa stjuarts. Novietojis Veco Jūrnieku drošā kaktiņā, norīkojis Garo Džonu, lai sagatavo nolaišanai ūdenī otru laivu, viņš aizsūtīja Kveiku piepildīt traukus no atlikušā ūdens krājuma, bet A Moju pievākt visu, kas vēl atrodams pārtikas noliktavā.

Pirmā laiva, cilvēku, pārtikas produktu un mantu pār­pildīta, spēcīgu airu vēzienu nesta, strauji attālinājās no briesmu vietas, tas ir, «Mērijas Tērneres», bet nebija tikusi vēl ne simt jardu uz priekšu, kad valiene, netrā­pījusi šonerim, pilnā gaitā apgriezās un, ūdeni sakul­dama, traucās projām, bezmaz uztriecoties virsū laivai. Valis aizpeldēja garām tik tuvu, ka airētāji tajā pusē ie­vilka irkļus. Saceltie viļņi uzšļāca pāri pārlieku piekrautās laivas malai. Nišikanta, kas, revolveri vēl joprojām rokā turēdams, stāvēja laivas pakaļgalā, ērtajā vietā, kuru pats bija izraudzījies, laivai šūpojoties, sagrīļojās. Instinktīvi1 , krampjaini cenzdamies noturēt līdzsvaru, viņš izlaida no rokas revolveri, kas iekrita jūrā.

— Ha-ha! — Dotrijs uzgavilēja. — Cik nu maksā Niši­kanta? Tagad viņš jums rokā. Tagad viņš pieder jums. Ar visu lielo miesu. Noderēs? Domāju gan. Ja pienāks brīdis ēst citam citu nost, sāciet ar viņu! Viņš, protams, ir smerdelis un pēc smerdeja arī garšos, bet cik reižu kārtīgs vīrs nav bijis spiests ēst smerdeli, lai paglābtos grūtā brīdī! Drošības labad gan noturiet viņu pirms tam visu nakti sālsūdenī!

Grimšovs, kura vieta laivas pakaļgalā nebija no labā­kajām, aptvēra situāciju tikpat ātri kā Dotrijs un, aši piecēlies, ar veiklu kustību sagrāba resno augļotāju aiz sprandas un, gaisā pacēlis, sparīgi trieca pret laivas di­benu.

— Ha-ha! — pāri simt jardu attālumam noskanēja Dotrija smiekli.

Grimšovs nesteigdamies apsēdās labākajā vietā.

— Vai negribat nākt pie mums? — viņš uzsauca Dot­rijam.

— Nē, pateicos, ser, — Dotrijs atkliedza. — Mūsu ir pārāk daudz, mums būs labāk pašiem savā laivā.

Daži smēla āra ūdeni, citi iegūla airos, un pirmā laiva trakā steigā traucās projām, bet Dotrijs kopā ar A Moju nokāpa noliktavā zem kajītes un savāca atlikušo pro­viantu.

Kamēr viņi bija lejā, valiene uzgrūdās šonerim kreisajā pusē ap vidusdaļu un deva tādu triecienu ar milzīgo asti, ka aizrāva līdzi skanšu apšuvi. Kad kuģis rāmajā jūrā sazvēlās, bezānmasts ar troksni iegāzās ūdenī.

— Nu, tas tik ir valis! — Dotrijs uzbilda A Mojam, kad viņi, izlīduši no noliktavas, ieraudzīja nule nodarīto postu.

Ā Mojs aizsteidzās vēl pēc papildu krājumiem, kamēr Dotrijs, Kveiks un Garais Džons ar visu auguma svaru uzgūla fallēm, vispirms vienai, tad otrai, un pārcēla kreisā borta laivu pāri kuģa malai.

— Nogaidīsim nākamo triecienu, tad laidīsim laivu ūdenī, iemetīsim tajā visas mantas un sakāpsim paši, — stjuarts sacīja Vecajam Jūrniekam. — Laika mums vēl daudz. Pat piesmēlies ar ūdeni, šoneris negrims straujāk kā pašreiz.

Viņam to sakot, ūdenslūkas bija gandrīz vienā līmenī ar jūru, un šoneris lēnām zvalstījās viļņos.

— Hei! — viņš, pēkšņi kaut ko atcerējies, uzkliedza kapteinim Donam otrā laivā, kas jau bija aizpeldējusi krietni tālu. — Kāds ir kurss uz Marķīza salām? Uz kuru pusi jāgriež? Un cik tālu tās atrodas?

— Ziemeļi, ziemeļaustrumi, ceturtdaļu uz austrumiem! — tikko dzirdami skanēja atbilde. — Kurss uz Nukahivu! Apmēram divsimt jūdžu! Turieties dienvidrītu pasātā, gan jau tiksiet!

— Paldies, ser! — stjuarts atkliedza, tad aizskrēja uz kuģa pakaļgalu, atlauza kompasa būdu, paņēma kompasu un aizstiepa to uz laivu.

Tā kā valiene nemetās jaunā uzbrukumā, viņi nodo­māja, ka tā kaujas lauku atstājusi. Un, kamēr viņi gai­dīja, vērojot to peldam apmēram astotdaļjūdzes attālumā, «Mērija Tērnere» neglābjami grima aizvien dziļāk.

— Laikam vajadzēs izmantot izdevīgo brīdi, — Dotrijs patlaban sacīja Garajam Džonam, kad viņu sarunā iejau­cās trešais.

— Kokijs! Kokijs! — atskanēja žēla balstiņa no starp- klāja. — Velns lai parauj! — sekoja nākamā replika niknā, pagalam aizkaitinātā balsī. — Velns lai parauj! Velns lai parauj!

— Protams, ka neļausim, lai parauj! — iesaucās Dot­rijs, metās skriešus pāri klājam, pārrāpās pār nolauztā grotmasta stengu un kaudzē sakritušajām štagām, kas aizsprostoja ceļu, un atrada mazo, balto dzīvības kamo­liņu tupam uz guļamlāvas malas; spalvas bozdams un sārto cekulu uzslējis, tas godīgā cilvēku valodā lādējās par untumaino pasauli, nepastavīgajiem kuģiem un jūr­niekiem.

Kakadu uzmetās uz Dotrija pastieptā rādītājpirksta, veikli uzrāpās pa krekla piedurkni līdz plecam, ieķērās ar asajiem nadziņiem cauri krekla audumam ādā, pielieca galviņu stjuartam pie auss un pateicībā un atvieglojumā devās pazīstams:

— Kokijs. Kokijs.

— Ak tu, velna bērns! — Dotrijs mīlīgi nopurpināja.

— Slavēts dievs! — Kokijs atsaucās, tik labi atdari­nādams Dotrija paša balsi, ka tas satrūkās.

— Velna bērns! — Dotrijs vēlreiz noteica, paberzdams vaigu un ausi gar Kokija cekuloto galviņu. — Un daži vēl domā, ka vienīgās nozīmīgās būtnes pasaulē esot cil­vēki.

Valiene joprojām kavējās, un, kad ūdens uz klāja pa­likušajiem jau skalojās ap kājām, Dotrijs lika nolaist laivu ūdenī. Ā Mojs varītēm centās pirmais ielēkt laivā. Dotrijs maldījās, nospriezdams, ka mazā ķīnieša steiga izskaidrojama ar bailēm palikt uz grimstošā kuģa. A Mojs steidzās vienīgi tādēļ, lai apsēstos iespējami tālāk no Kveika un stjuarta.

Atstūmušies no kuģa, viņi uz ātru roku savāca pārti­kas krājumus un mantas laivas pakaļgalā un sasēdās: Ā Mojs pie priekšējā aira, pie nākamajiem airiem Garais Džons un Kveiks, bet Dotrijs (kuram uz pleca joprojām tupēja Kokijs) pie pakaļējā irkļa. Laivas pakaļgalā, uz mantu kaudzes uzmeties, Maikls ar ilgu pilnu skatienu vēroja grimstošo «Mēriju Tērneri» un nikni uzrūca Skrep- sam, kurš savā muļķībā gribēja sākt plosīties. Vecais Jūrnieks nostājās pie stūres un, kad visi bija sasēduši, deva pavēli, lai sāk airēt.

Maikla saboztā spalva un ierūkšanās brīdināja laivi­niekus, ka valiene ne tikai tuvojas, bet piepeldējusi jau gluži klāt. Taču viņa neuzbruka, tikai lēnām riņķoja ap šoneri, it kā gribētu pretinieku tuvāk aplūkot.

— Nudien, šai laikam galva apdullusi no trakās dau­zīšanas un nu sāk sāpēt, — Dotrijs pajokoja, galvenokārt tādēļ, lai uzturētu biedros možu garu.

Viņi vēl nebija reizes desmit pacilājuši airus, kad Ga­rais Džons iekliedzas un visu acis pavērsās uz to pusi, kurp skatījās viņš, proti, uz šonera pakaļgalu, kur kuģa kaķis patlaban dzinās pakaļ lielai žurkai. Viņi redzēja vēl daudz žurku, ko ūdens celdamies acīmredzot bija iz­tramdījis no alām.

— Mēs taču nevaram atstāt kaķi uz kuģa, — Dotrijs ieteicās, gaidīdams no pārējiem atbalstu.

— Protams, ka nevaram, — sacīja Vecais Jūrnieks, uz- spiezdamies ar visu auguma svaru uz stūres un pagriez­dams laivu atpakaļ.

Iekams viņi atkal sāka irties projām, valiene, metot nesteidzīgus lokus, divi lāgi viegli sašūpoja laivu. Gar viņiem tā, šķiet, nelikās ne zinis. Lielais nejaucenis, šo­neris, bija nogalinājis viņas mazuli; tādēļ niknumu un atriebības kāri viņa vērsa vienīgi pret to.

Kad viņi sāka irties projām, arī valiene pagriezās un aizpeldēja okeānā. Nopeldējusi pusjūdzi, viņa apmeta līkumu un traucās vēlreiz atpakaļ.

— Tagad, kad šoneris pilns ar ūdeni, viņa pamatīgi apdauzīsies, ja trieksies tam virsū, — sacīja Dotrijs. — Dieviņ augstais, ievelciet airus, lai varam noskatīties!

Šis trieciens pret pašu vidusdaļu bija spēcīgākais no visiem, kādus «Mērija Tērnere» bija saņēmusi. Štagas un reliņa šķēpeles aizlidoja pa gaisu, bet kuģis sazvēlās tā, ka saulē pamirdzēja vara apšuve. Kad tas vēlreiz ne­varīgi saslējās taisni, grotmasts grīļojās kā piedzēries, tomēr nenolūza.

— Cauri! — Dotrijs iesaucās, redzēdams, kā valiene ar milzīgo asti bezmērķīgi kulsta ūdeni, — Šitais trie­ciens nobeigs abus.

— Šoneris iet dibenā, — noteica Kveiks, kad «Mērijas Tērneres» reliņš pazuda zem ūdens.

Šoneris grima ļoti strauji, pagāja tikai pāris mirkļu, un grotmasta smaile jau bija pazudusi zem ūdens. Virs­pusē brīžiem iznira tikai apdullinātā valiene.

— Nebūs pat ar ko palielīties, — skanēja Dotrija īsā bēru runa «Mērijai Tērnerei». — Tikpat neviens mums neticēs. Lai viena veca vaļu govs ņemtu un nogremdētu, tīšu prātu nogremdētu tādu stingru kuģīti! Nē, ser! Es taču arī neticēju tam večukam, kurš man Honolulu stās­tīja, ka vienīgais palicis dzīvs no nogremdētās «Eseksas», tāpat neviens neticēs man.

— Skaistais šoneris, skaistais, labais kuģītis, — skumji noteica Vecais Jūrnieks. — Nekad neesmu redzējis trīs- mastu šoneri ar tik skaistu takelāžu, nekad neesmu sa­stapis šoneri ar tik brīnišķīgu gaitu un tādām manevrē­šanas spējām.

Degs Dotrijs, kurš visu mūžu, pa pasauli klīzdams, bija nodzīvojis vecpuisī, vēroja pilno laivu, kas tagad saistīja viņu ar atbildības enkuru, — tur bija Kveiks, melnais papuasu šausmonītis, ko viņš bija izglābis no ciltsbrāļu asajiem zobiem; A Mojs, vecais kuģa pavārs, kura gadus aptuveni varēja vērtēt tikai desmitos; godājamais, dziļi cienītais un mīļotais Vecais Jūrnieks; lemzīgais Garais Džons, jaunais skandināvs ar milža augumu un bērna prātu; brīnumsuns Killenibojs; stulbais, resnais kucēns Skrepss; baltais spalvu kamoliņš Kokijs, skadrs kā tē­rauda asmens un glaimīgi pieglaudīgs kā burvīgs bēr­niņš; un pēdīgi vēl kuģa kaķis, slaidais, zeltainais žurku bende, saritinājies drošā vietiņā Ā Mojam pie kājām. Un līdz Marķīza salām divi simti jūdžu, braucot ar pilnām burām labā pasātā, kurš patlaban gan pierimis, bet droši vien sāks pūst no jauna, kad citurīt uzlēks saule.

Stjuarts dziļi nopūtās, un viņam neviļus ienāca prātā bērnības bilžu grāmata par večiņu, kas dzīvojusi kurpē. Ar plaukstas virspusi viņš notrauca sviedrus no pieres, uz mirkli pieskaroties, konstatēdams, ka plankums starp uzacīm nejūtīgs, un noteica:

— Tā nu ir, bērni. Ar airiem mums līdz Marķīza sa­lām ncaizirties! Vajadzīgs vējš. Pagaidām vissvarīgākais ir tikt kādas pāris jūdzes tālāk no šitās viltīgās, vecās govs. Var gadīties, ka viņa atdzīvojas, var gadīties, ka ne, lai nu kā, bet man nemaz nepatīk uzturēties viņas tuvumā.