Maikls,Džerija brālis

31. NODAĻA

Deiviss atklātnītē īsi paskaidroja Kolinzam, kādēļ no­sūta suni atpakaļ. «Man tāds dziedātājsuns nav vaja­dzīgs,» Deiviss bija uzrakstījis un tā, pats nezinot, at­klājis Kolinzam veltīgi meklēto mīklas atrisinājumu, taču Kolinzs arī šoreiz neuzminēja. Viņš tikai noteica Džoni­jam:

— Suns ir tā apstrādāts, ka pēc tam ikviens sāktu dziedāt. Tā ir dresētāju nelaime. Viņi neprot savu īpa­šumu saudzēt. Gāž vai ar āmuru pa galvu un tad ņem ļaunā, ja suns nav padevīgs kā eņģelis. Aizvāc viņu, Džonij! Nomazgā un uzliec uz brūcēm plāksteri! Man arī viņš nav vajadzīgs, bet gan jau gadīsies kāda suņu trupa, kurai viņu pievienot.

Pēc divām nedēļām Kolinzs gluži nejauši atklāja, ko Maikls prot. Kādā brīvā brīdī viņš lika atvest Maiklu pie dresētāja, kuram vajadzēja suņa trupas papildināša­nai. Taču Maikls neprata nekā cita kā vien pēc koman­das piecelties un nogulties, pieiet pie dresētāja un at­griezties atpakaļ vietā. Viņš nebija piespiežams iemācī­ties pat vienkāršākos trikus, kas dresētam sunim jāprot; Kolinzs viņu pameta, bet pats aizgāja uz arēnas otru malu, kur patlaban vajadzēja sākties pērtiķu orķestra mēģinājumam.

Pārbiedētos pērtiķus, kas izmisīgi pretojās, piesēja pie sēdekļiem un instrumentiem, bet aizkulisēs stāvoši cilvēki raustīja viņus aiz stieplēm, kas bija piesietas pērtiķiem pie rokām un kājām, tā piespiežot viņus tēlot orķestra mū­ziķus. Diriģents, vecs, nikns pērtiķis, sēdēja uz grozāma klaviersoliņa, pie kura bija stingri piesiets. No aizkuli­sēm viņu bakstīja ar gariem kokiem, tā nokaitinot līdz neprātam. Vienlaikus soliņu ar īpaša virvju mehānisma palīdzību strauji virpināja. Publikai radās iespaids, ka diriģents dusmojas par orķestrantu aplamo spēli. Un publikai par šādu dusmošanos bija lielu lielā smiešanās. Kolinzs mēdza teikt:

— Pērtiķu orķestrim vienmēr ir spoži panākumi. Cilvēki smejas, bet no smiekliem nāk naudiņa. Cilvēki smejas par pērtiķiem tādēļ, ka tie ir tik līdzīgi cilvēkiem, un tādēļ, ka tomēr var justies par tiem pārāki. Iedomājieties, ka mēs abi ejam blakus pa ielu, jums paslīd kāja un jūs pakrītat. Es, protams, sāku smieties tādēļ, ka jūtos pā­rāks. Es taču nepakritu. Vai arī vējš jums nopūš cepuri. Es smejos, noskatīdamies, kā jūs skrienat pa ielu pakaļ cepurei. Es jūtos pārāks. Man taču cepure galvā. Gluži tas pats ir ar pērtiķu orķestri. Cilvēkus sajūsmina muļ­ķīgais kopskats, liek viņiem justies pārākiem. Mēs sevi par muļķiem neuzskatām. Tāpēc maksājam naudu, lai redzētu pērtiķus muļķīgi uzvedamies.

Mēģinājumi bija vajadzīgi ne tik daudz pērtiķiem, kā cilvēkiem, kas darbojās ar publikai neredzamajiem me­hānismiem, kuri savukārt piespieda darboties pērtiķus. Kolinzs galvenokārt nopūlējās ar cilvēkiem.

— Nezin kāpēc jūs, puiši, nevarētu likt pērtiķiem spē­lēt īstu mūziku? Jums tikai jāiemācās pareizi raustīt stieples. Ķerieties klāt! To ir vērts pamēģināt. Sāksim ar kaut ko tādu, ko visi zina. Un neaizmirstiet, ka īs­tais orķestris jums palīdzēs. Nu, kādu meldiju jūs visi protat? Kaut ko pavisam vienkāršu, kas arī publikai labi zināms.

Viņš tā aizrāvās ar savu ieceri, ka aizņēmās pat cirka jātnieku, kura uzdevums bija spēlēt vijoli, stāvot kājās auļojoša zirga mugurā, apmest salto un, noturoties uz kustīgās platformas, visu laiku spēlēt. Kolinzs palūdza šo vīru uzspēlēt vienkāršu melodiju lēnā tempā, lai asis­tenti, kas raustīja stieples, spētu turēties ritmā.

— Protams, jūs varat radīt ari aplamas spēles iespaidu, — Kolinzs paskaidroja, — tikai tad raustiet stieples visi reizē, bakstiet diriģentu bez mitas un grie­ziet viņu kā karuselī. Skatītāji sajūsmā trakos. Viņi no­domās, ka diriģentam patiesi ir laba muzikālā dzirde un viņu briesmīgi kaitina orķestra nemākulība.

Darbs gāja pilnā sparā, kad pienāca Džonijs ar Maiklu.

— Tas vīrs teica, ka neņemšot viņu pat par velti, — Džonijs ziņoja principālam.

— Labi, labi, ved viņu atpakaļ uz sprostu, — Kolinzs nevaļīgi attrauca. — Nu, puiši, gatavi! Lai iet «Mājas, mīļās mājas». Uzspēlējiet to, Fišer! Un jūs, pārējie, tu­rieties ritmā! Labi. Kad spēlēs viss orķestris, raustiet stieples līdzi melodijai. Ātrāk, Simons! Jūs aizkavēja­ties.

Un tad tas notika. Džonijs piemirsa rīkojumu aizvest Maiklu atpakaļ uz sprostu un palika arēnā, lai noskatī­tos, kā orķestra diriģents, dusmīgi ķērkdams, griezīsies ar visu soliņu. Vijolnieks pāris soļu no arēnā sēdošā Maikla sāka skaļi, izteiksmīgi un lēni spēlēt «Mājas, mīļās mājas».

Maikls nespēja pretoties. Tāpat kā nespēja novaldīt ņurdienu, ja viņam draudēja ar nūju; tāpat kā nespēja pretoties todien, kad izjauca Dikam un Deizijai Belliem uzstāšanos, gaudodams līdzi dziesmai «Aizved mani uz Rio»; tāpat kā Džerijs nespēja nedziedāt uz «Ariela» klāja, kad Villa Kennana viņu apskāva, ietīdama savu kuplo matu mākonī un ar dziesmu atmodinādama viņā atmiņas par sen aizmirsto baru. Tas pats, kas notika ar Džeriju, tagad notika ari ar Maiklu. Mūzika viņiem bija narkotika, kas izraisa sapņus. Maikls atcerējās un mek­lēja zaudēto baru, redzēja kailus, sniegotus paugurus un zvaigznes saltajās ziemas debesīs, dzirdēja tālos atbalss kaucienus no citiem pauguriem, kur pulcējās bars. Bars bija pazaudēts pirms gadu tūkstošiem, kad Maikla senči sāka dzīvot pie cilvēku ugunskuriem; un tomēr viņš ik­reiz to atcerējās, kad mūzikas ritma burvība pārņēma viņu un iztēlē atmodināja vīzijas un izjūtas no citas pa­saules, kuru viņš īstenībā nekad nebija redzējis.

Ar nomoda sapni par nezināmo pasauli saistījās arī atmiņas par stjuartu un mīla uz stjuartu, ar kuru kopā viņš bija mācījies dziedāt melodiju, kas pašlaik plūda no cirka jātnieka vijoles. Un Maikla žokļi pavērās, balss saites ietrīsējās un priekšķepas sāka nemierīgi kustēties, it kā viņš skrietu — varbūt atpakaļ pie stjuarta, bet var­būt cauri gadsimtu gadsimtiem atpakaļ pie sava zaudētā bara un tad kopā ar rēgaino baru pāri sniega klajumiem, cauri meža biezokņiem medīt pārtiku.

Viņam visapkārt bija zaudētā bara tēli, kamēr viņš dziedāja un skrēja savā nomoda sapnī; vijolnieks pār­steigumā apklusa; asistenti bakstīja pērtiķu orķestra di­riģentu un mežonīgi virpināja viņu grozāmajā sēdeklī; Džonijs smējās. Bet Hariss Kolinzs saausījās. Viņš bija sadzirdējis, ka Maikls notur melodiju. Viņš arī bija dzir­dējis to dziedam — nevis gaudojam, bet dziedam.

Iestājās klusums. Pērtiķu diriģents pārtrauca ālēties un tērgāt. Asistenti, kas bija viņu bakstījuši ar spieķiem, tāpat arī stiepļu raustītāji nolaida rokas. Orķestra pēr­tiķi drebēja kā drudzī, gaidīdami, kādas mocības viņiem atkal gatavo. Vijolnieks stāvēja un neizpratnē blenza. Džonijs joprojām locījās smieklos. Bet Hariss Kolinzs kaut ko domāja, pakasīja galvu un atkal iegrima domās.

— Man liekas… — viņš nedroši iesāka. — Nē, es zinu. Es taču dzirdēju. Suns noturēja meldiju. Vai tā ne­bija? Tas nolādētais suns taču dziedāja. Lieku galvu ķīlā. Metiet mieru, puiši! Vediet pērtiķus projām! To ir vērts pārbaudīt. Vijolnieka kungs, lūdzu, nospēlējiet vēl­reiz «Mājas, mīļās mājas»! Spēlējiet skaidri, skaļi un lēni! Bet jūs visi ieklausieties vērīgi un tad pasakiet man, vai esmu sajucis prātā vai arī suns tiešām prot noturēt melodiju. Nu!_ Ko jūs teiksiet? Vai runāju aplam?

Nebija nekādu šaubu. Pēc pirmajām taktīm Maikla žokļi pavērās, priekšķepas sāka nemierīgi kustēties. Un

Hariss Kolinzs piegāja pie viņa un sāka dziedāt kopā ar viņu.

— Harijam Delmaram taisnība, šis suns tiešām ir pā­rāks par visiem, ne velti viņš pārdeva savu trupu. Viņš zināja. Sis ir suņu Karuzo. Nekā līdzīga kranču kaucēju korim, kuru Kingsmens vadāja apkārt pa pasauli, šis ir īsts dziedonis, solists. Nav nekāds brīnums, ka viņš negribēja mācīties trikus. Viņam visu laiku bija pašam sava specialitāte. Kaut kas traks! Un es viņu bezmaz atdevu tam suņu slepkavam Viltonam Deivisam. Par laimi, viņš atgriezās. Džonij, aprūpē viņu ļoti labi! Pēc­pusdienā atved viņu uz manu māju, tur es viņu pama­tīgi pārbaudīšu. Mana meita spēlē vijoli. Paklausīsimies, ko suns dziedās viņas pavadījumā. Šinī sunī slēpjas milzu nauda, varat man ticēt.

Tā Maikls tika atklāts. Pēcpusdienas pārbaude nori­tēja diezgan veiksmīgi. Kad bija izmēģinātas daudzas melodijas, ko Maikls neprata, Kolinzs konstatēja, ka suns prot dziedāt ūn dzied «Dievs, svētī karali!» un «Dusi, bērniņ, dusi». Daudzas stundas pagāja mēģinājumos. Veltīgi Kolinzs izpūlējās iemācīt Maiklam jaunas melo­dijas. Maikls necentās mācīties, stūrgalvīgi liedzās jebko apgūt. Taču, kad atskanēja kāda dziesma, ko viņš bija iemācījies no stjuarta, viņš dziedāja. Viņš nespēja nedzie­dāt. Burvju spēks bija lielāks par viņa pretestību. Pēdīgi Kolinzam izdevās atklāt piecas no Maikla repertuāra sešām dziesmām: «Dievs, svētī karali!», «Dusi, bērniņ, dusi», «Pie rokas ņem un vadi», «Mājas, mīļās mājas» un «Aizved mani uz Rio». Nekad Maikls vairs nedzie­dāja «Šenandoa», jo Kolinzs un viņa meita nezināja šo seno jūrnieku dziesmiņu un tādēļ nevarēja Maiklam to iemācīt.

— Ar piecām dziesmām ir gana, ja arī viņš savā mūžā vairs nevienu jaunu nepiemācās klāt, — Kolinzs nosprieda. — Ar tām pašām viņš visur būs program­mas nagla. Šinī sunī slēpjas naudiņa. Lai mani pakar, ja pats nedotos ar viņu pasaulē, bijis vien es jaunāks un brīvāks.