Maikls,Džerija brālis

10. NODAĻA

Maikls atstāja «Makembo» tādā pašā veidā, kā bija ieradies, — pa iluminatoru. Tāpat kā toreiz, tas notika tumsā, un atkal viņu saņēma Kveika rokas. Pasākums bija riskants, un visu vajadzēja darīt ļoti ātri, jo vakars vēl tikko sāka tumst. Apsējis trosi Kveikam zem padusēm un apmetis troses otru galu ap vadzi, Dotrijs nolaida savu spitālīgo kalpu laivā, kas gaidīja pie borta.

Iedams lejup, viņš sastapa kapteini Dunkanu, kurš juta vajadzību viņam atgādināt:

— Tikai nekādus pigorus ar Killeniboju, stjuarti Mums viņš jāved atpakaļ uz Tulagi.

— Protams, ser, — stjuarts atsaucās, — esmu viņu droši ieslodzījis savā kajītē. Gribat viņu redzēt, ser?

Piedāvājums skanēja tik aizkustinoši godīgi, ka kap­teinī modās aizdomas un viņam iešāvās prātā — varbūt suņu zaglis Killeniboju jau sen nogādājis krastā un kaut kur noslēpis.

— Kāpēc ne, es labprāt ar viņu sasveicinātos, — kap­teinis Dunkans atteica.

Viņš bija gaužām pārsteigts, kad, ieejot stjuarta kajītē, ieraudzīja Maiklu, kas staipīdamies cēlās augšā no grī­das, kur, kamolā saritinājies, bija saldi gulējis. Taču kapteinis aiz pārsteiguma būtu kļuvis mēms, ja cauri dur­vīm, ko, ārā iedams, aizvēra, būtu redzējis, kas notiek kajītē. Dotrijs sāka dot ārā pa iluminatoru savas mantas citu pēc citas. Viņš izdeva visu, pat bruņurupuču bruņas, fotogrāfijas un kalendāru, kas karājās pie sienas. Maikls, kam tika piekodināts izturēties klusu, izceļoja pa ilumi­natoru pats pēdējais. Kajītē palika tikai tukša jūrnieka lāde un divi tukši koferi, kas bija pārāk lieli, lai tos iz­stumtu pa iluminatoru.

Kad Dotrijs brītiņu vēlāk aizslāja pa klāju, vēl pie trapa apstādamies patērgāt ar muitas virsnieku un stūr­maņa palīgu, kapteinim Dunkanam ne sapņos nerādījās, ka savu stjuartu redz pēdējo reizi. Viņš redzēja to nokāp­jam pa trapu tukšām rokām un nesteidzīgi aizejam gar piestātni; un nopakaļ viņam netecēja suns.

Desmit minūtes pēc tam, kad Dotrija platā mugura bija izzudusi kapteiņa skatienam, Dotrijs, sēdēdams laivā pie savas mantības un braukdams uz Džeksona līci, bija apskāvis Maiklu un glāstīja to, bet Kveiks klusi dungoja aiz laimes, ka viss, kas viņam dārgs, ir vienuviet, drošī­bas labad vairākkārt iebāzdams roku kabatā, lai pārlie­cinātos, ka tiešām nav aizmirsis uz kuģa savu mīļo mūzi­kas instrumentu.

Degs Dotrijs samaksāja par Maiklu un samaksāja ne­skopodamies. Bīdamies radīt aizdomas, viņš nebija aiz­gājis uz Bērnsa un Filpa rēderejas kantori pēc algas. Tā viņš zaudēja divdesmit mārciņas, ko bija nopelnījis, tieši tik daudz, cik tonakt Tulagi bija aplēsis ieņemt, pārdodot Maiklu. Viņš nozaga suni, lai to pārdotu. Tagad viņš par to samaksāja cenu, kas viņu sākotnēji bija iekārdinājusi.

Kāds reiz gaužām labi pateicis: zirgs nelieti padara vēl nelietīgāku, bet dara cēlāku to, kas pats ir cēls. Gluži tāpat ir ar suni. Nozogot suni, lai to vēlāk pārdotu, Degs Dotrijs rīkojās zemiski, un cēlonis bija Maikls. Taču sa­maksāt par suni cenu, ko pavēl nesavtīga mīlestība, cenu, kurai nekāda nauda nav par lielu, ir cildena rīcība, un arī tās cēlonis bija Maikls. Un, kad laiva zem dienvidu zvaigžņu loka slīdēja pa ostas klusajiem ūdeņiem, Degs Dotrijs bija gatavs atdot cīņā dzīvību, lai tikai paturētu suni, kuru īstenībā bija nozadzis tikai tādēļ, ka gribēja to iemainīt pret vairākiem dučiem alus pudeļu.

Tikko atausa gaisma, velkonis izveda «Mēriju Tērneri» no ostas — un Dotrijs, Kveiks un Maikls pēdējo reizi ska­tīja Sidnejas piekrasti.

— Vēlreiz manām vecajām acīm lemts redzēt šo skaisto ostu, — viņiem līdzās stāvēdams, tērgāja Vecais Jūrnieks; un Dotrijs neviļus ievēroja, kā fermeris un augļotājs sa- ausās un pārmij zīmīgus skatienus. — Tas bija piecdesmit otrajā, tūkstoš astoņi simti piecdesmit otrajā gadā, kad mēs dzerdami un dziedādami, pa visu kuģi līksmodami, gluži tādā pašā dienā kā šī ar «Modro» izbraucām no Sidnejas ostas. Kas par kuģīti, ai, kungi, kungi, kas par gudru un skaistu kuģīti! Un komanda, vieni drošuļi vien, jauni puiši no pirmā līdz pēdējam, visiem vēl tālu līdz

četrdesmit. Kapteinis gan bija pavecs džentlmenis, div­desmit astoņi gadi, bet trešajam virsniekam astoņpadsmit, uz vaigiem liega, samtaina pūka, kurai vēl ne reizes nav pieskāries asmens. Viņš ari nomira laiva. Un kapteinis izdvesa pēdējo nopūtu tai salā, kam nemaz vārda nav, un brūnās meičas raudādamas vēdināja ar palmu vēdek­ļiem gaisu viņa aizslāpušajām plaušām.

Vairāk Degs Dotrijs nedzirdēja, jo devās lejup, lai ķertos pie saviem jaunajiem pienākumiem. Taču, klādams uz lāviņām tīrus palagus un norīkodams Kveiku, lai uz­berž sen nemazgātās grīdas, viņš, galvu pašūpojis, no­purpināja: — Āķīgs vecis, trakoti āķīgs vecis. Ne katrs ir muļķis, kas pēc muļķa izskatās.

«Mērijas Tērneres» skaistie apveidi bija izskaidrojami ar to, ka kuģis bija būvēts roņu medībām; tāpēc uz tā arī bija daudz plašu telpu. Priekšgala kubrikā bija divpa­dsmit lāviņas, bet telpu apdzīvoja tikai astoņi skandinavu matroži. Piecas kajītes kuģa pakaļgalā aizņēma trīs man­tas meklētāji, Vecais Jūrnieks un stūrmanis, liela auguma, maigas dabas parkrievojics soms, kuru visi sauca par misteru Džeksonu, jo neviens no jūrniekiem nespēja iz­runāt uzvārdu, ar kādu viņš bija parakstījis līgumu.

Atlika vēl starpklājs, kuru no pakaļgala kajītēm at­dalīja bieza koka siena un no kura pa kāpnēm un lūku varēja nokļūt uz klāja. Starp lūku un starpklāju atradās kambīze. Pašā starpklājā, kur telpas bija vairāk nekā kajītēs, bija novietotas sešas ietilpīgas guļamlāvas — katra divtik plata kā priekšgala kajītes lāviņas, turklāt tikai vienstāva, un katrai priekšā aizvilkts aizkars.

— Glauns dzīvoklis, Kveik, vai ne? — Dotrijs uzrunāja savu septiņpadsmitgadīgo brūnādaino papuasu ar izkal­tušu un sačokurojušos simtgadīga veča seju, dzīva ģilteņa kājām un vecīga japāņu cīkstoņa resno rumpi. — Nu, Kveik, kā tev patīk?

Kveiks bija tā pārsteigts par plašajām telpām, ka ne­spēja izteikt ne vārda, tikai izteiksmīgi zibināja acis.

— Jums var būt patīcēs šitā lāviņa? — pavārs, sīka auguma vecs ķīnietis, apjautājās iztapīgā pazemībā, pa­mādams ar roku uz savu lāvu un gaidīdams, ka baltais cilvēks laipni pieņems viņa piedāvājumu.

Dotrijs papurināja galvu. Viņš jau sen bija atskārtis gudrību, ka ar kuģu pavāriem jādzīvo draudzīgi, jo jūr­nieku aprindās zināms, ka pavāri mazākā iemesla dēļ

pēkšņi sāk trakot un apstrādā savus biedrus ar lielajiem miesnieka nažiem un gaļas cepamajiem iesmiem. Turklāt pie pretējās sienas, patālāk no ķinieša guļvietas, bija tik­pat laba brīva lāviņa. Guļvietā pie kreisā borta līdzās pavāra lāviņai viņš norīkoja Kveiku. Tā viņam ar Maiklu palika viss labais borts ar trim guļamlāvām. Lāviņu sa­vējai līdzās viņš nosauca par «Killeniboja gultu» un pa­ziņoja to Kveikam un pavāram. Dotrijam radās iespaids, ka pavārs, kurš sevi nosauca par Ā Moju, ar šādu izkār­tojumu nav īsti apmierināts; taču viņš to uztvēra vienīgi kā kuriozu — redz, kā ķīnietis uzskata par pazemojumu, ka nu būs jāguļ vienā telpā ar suni.

Kad pēc pusstundas, uzposis kajītes, Dotrijs atgriezās starpklājā, lai aizsūtītu Kveiku pēc pudeles alus, viņš redzēja, ka Ā Mojs paņēmis savas gultas drānas un pār­vācies brīvajā lāviņā pie labā borta. Nu viņš bija vienā pusē ar Dotriju un Maiklu, bet Kveikam vienam pašam palika visa starpklāja otra puse. Dotrijs kļuva ziņkārīgs.

— Kāda muša tam ķīnietim iekodusi? — viņš uzbilda Kveikam. — Viņš negrib gulēt pie vienas sienas ar tevi. Kāpēc? Velns parāvis! Kāpēc? Tas vecais man vēl aizdos dusmas.

— Varbūt ķīnietis domā, ka mans viņu «kai-kai», — Kveiks pajokoja, ko darīja gaužām reti.

— Labi, labi, — stjuarts atteica, — tūliņ redzēsim. Tu pārnes manas mantas uz savu gultu un savas uz manējo.

Kad viņi bija guļvietas pārkārtojuši tā, ka Kveika, Maikla un Ā Moja lāvas palika labajā pusē, bet Dotrijs viens pats aizņēma kreiso bortu, viņš devās strādāt. Nā­kamajā reizē atgriezies, viņš ieraudzīja, ka Ā Mojs atkal pārcēlies pie kreisā borta, bet tagad aizņēmis pašu tālāko lāviņu.

«Gandrīz vai jādomā, ka esmu vecajam blēdim iepati­cies,» Dotrijs savā nodabā pavīpsnāja.

Tomēr viņš neprata uzminēt, kādēļ A Mojs allaž pār­vietojas tā, lai nebūtu jāguļ pie viena borta ar Kveiku.

— Manim paticīs pārvākties, — sīkais, vecais vīriņš paskaidroja uz Dotrija tiešo jautājumu, pavērdamies stju­artā ar izbiedētu lūdzēja skatienu, — manim vienmēr paticīs pārvākties un pārvākties. Vai jūs sapratīs?

Dotrijs, nekā nesaprazdams, papurināja galvu, jo ķī­nieša slīpās acis nenodeva satraukumu un bailes, ar kā­

dām viņš slepus vēroja Kveika kreisās rokas savilktos pirkstus un ādas tumšo sabiezējumu uz pieres, kur jau sāka iezīmēties trīs īsas, vertikālas grumbiņas, piešķirot viņam lauvas izskatu — lauvas pieri, kā to mēdz dēvēt speciālisti, runājot par šo briesmīgās slimības pazīmi.

Vēlāk stjuarts bieži vien, izdzēris no savas dienas de­vas piecas kvartas, pablēņoties gribēdams, apmainījās guļvietām ar Kveiku. Un ikreiz pārvācās arī Ā Mojs, taču Dotrijs neievēroja, ka pavārs nekad nelikās gulēt uz lā­viņas, kur bija gulējis Kveiks. Viņš neievēroja arī, ka pēc tam, kad Kveiks bija izgulējies visās sešās lāviņās, AMojs uztaisīja no brezenta gabala guļamtīklu, pakāra to pie griestiem un kopš tā laika netraucēts šūpojās gaisā.

Dotrijs vairs par to nedomāja, uzskatīdams ķīnieša ērmoto izturēšanos par neizprotamu dīvainību. Vienu gan viņš ievēroja, proti, Kveikam netika atļauts iet kambīzē. Un bez tam viņš novēroja vēl vienu savdabību, ko rakstu­roja šādiem vārdiem: — Tik tīrīgu ķīnīzeri savu mūžu neesmu redzējis. Kambize spīd, starpklājs spīd. Katru brīvu brītiņu viņš plaucē virtuves traukus ar verdošu ūdeni, ja vien nav aizņemts, mazgājoties pats vai beržot un vārot drēbes un gultas veļu. Dievs sodi, viņš taču patiesi ik nedēļu bāž segas baļļā!

Stjuarta prātu nodarbināja citas domas. Daudz laika vajadzēja, lai tuvāk iepazītu piecus vīrus, kas dzīvoja atsevišķajās kajītēs, izdibinātu vispārējo situāciju un no­skaidrotu, kāda attieksme pret šo situāciju un citam pret citu ir katram no pieciem. Viņu interesēja arī «Mērijas Tērneres» kurss. Nav pasaulē tāda veca jūras vilka, kurš nekārotu zināt, kurp viņa kuģis dodas un kas būs tuvākā osta.

— Manuprāt, mēs kustam uz priekšu kaut kur ziemeļos no Jaunzēlandes, — Dotrijs pie sevis sprieda, slepeni simtiem reižu ieskatoties kompasa būdā. Bet tas arī bija viss, ko viņam izdevās izzināt par kuģa kursu; visus no­vērojumus kapteinis Dons izdarīja viens pats un pats tos arī izstrādāja, neuzticēdamies pat stūrmanim; karti un kuģa žurnālu kapteinis Dons vienmēr rūpīgi ieslēdza. Dotrijs zināja, ka kajītē noris dedzīgi strīdi par garuma un platuma grādiem; taču vairāk viņš nekā neizdibināja, jo viņam jau pašā sākumā tika stingri piekodināts, ka šādu apspriežu laikā nedrīkst kajītei ne tuvumā rādīties. Viņam tomēr nepalika apslēpts, ka apspriedes izvērtās

par īstām kaujām, kurās godājamie džentlmeņi Dons, Niši­kanta un Grimšovs brēca cits uz citu un, cits citam drau­dot, cirta dūres galdā, apklusdami vienīgi tajos brīžos, kad pacietīgi un ļoti laipni iztaujāja Veco Jūrnieku.

— Ar kaut ko vecais viņus kaitina un tracina, — stju­arts secināja, bet, lai kā pūlējās, tomēr nespēja uzminēt Vecā Jūrnieka varas noslēpumu.

Čārlzs Stovs Grīnlīfs bija Vecā Jūrnieka vārds. To Dot­rijs uzzināja no vecā paša, bet vairāk arī nekā neprata izvilkt — vienīgi nesakarīgu buldurēšanu un gaušanos par svelmi laivā un dārgumiem, kas vienas ass dziļumā aprakti smiltīs.

— Te daži no mums kaut ko spēlē — un citi noskatās un brīnās, — stjuarts kādu dienu teica, atkal izmēģinā­dams laimi. — Man pašam liekas, ka vēroju augstu spēli. Un, jo ilgāk tajā noskatos, jo vairāk tā mani sajūsmina.

Vecais Jūrnieks pavērās stjuartam tieši acīs ar aizplī­vurotu, nekā neredzošu skatienu.

— Uz «Modrā» stjuarti bija jauniņi, tīrie zeņķi, — viņš nomurmināja.

— Jā, ser, — Dotrijs moži atsaucās, — klausoties jūsu vārdos, jādomā, ka «Modrais» ar savu jauno puišu ap­kalpi bijis pamatīgs kuģis. Ne tāds kā šis grausts, bāztin piebāzts ar večiem. Un tomēr es šaubos, vai jaunie puiši būtu pratuši uzsākt tik gudru un viltīgu spēli, kāda tiek spēlēta šeit. Es skatos un brīnos, cik smalki viss izdomāts, ser.

— Es jums ko pateikšu, — Vecais Jūrnieks uzbilda tik noslēpumaini, ka Dotrijs pieliecās, lai labāk varētu sa­dzirdēt. — Uz «Modrā» neviens stjuarts neprata sajaukt tik labu dziļumbumbu kā jūs. Mēs tos laikus nekā nezi­nājām par kokteiļiem, bet mums bija šerijs un rūgtais. Un ļoti labs aperitīvs, brīnišķīgs aperitīvs.

Es jums pateikšu vēl ko, — vecais turpināja, kad jau šķita savu sakāmo beidzis, pārtraukdams Dotrija trešo mēģinājumu izvilināt no viņa patiesību par stāvokli uz šonera un Vecā Jūrnieka lomu šai situācijā. — Pulkstenis tūliņ būs pieci, un es makten labprāt pirms pusdienām iebaudītu vienu no jūsu gardajiem kokteiļiem.

Pēc šīs sarunas Dotrijs kļuva pret veco vēl aizdomī­gāks. Taču, dienām ritot, viņā pamazām, bet aizvien stingrāk nostiprinājās pārliecība, ka Čārlzs Stovs Grīn- līfs ir prātu izdzīvojis večuks, kas patiesi tic pasaciņai par apslēptiem dārgumiem kādā dienvidjūru salā.

Reiz, spodrinādams trapa misiņa margas kajītes tu­vumā, Dotrijs neviļus dzirdēja veco stāstām Grimšovam un ebrejam, kā viņš ticis pie drausmīgās rētas un pazau­dējis kreisās rokas pirkstus. Abi gudrinieki bija ar pāris liekām glāzēm veco apdzirdījuši, cerēdami tā viņam at­raisīt mēli un kaut ko no viņa izvilināt.

— Tas notika laivā, — stjuarts ārpusē dzirdēja iečerk- stamies veča balsi. — Vienpadsmitajā dienā tas notika — izcēlās dumpis. Mēs laivas pakaļgalā cīnījāmies pret vi­ņiem kā viens vīrs. Tas bija pilnīgs neprāts. Bijām pa- vārguši badā, bet vēl trakāk mūs mocīja slāpes. Un ūdens dēļ arī viss sākās. Raugi, mēs bijām pasākuši laizīt rasu no airiem, soliem, laivas iekšējā apšuvuma. Un katram piederēja zināma teritorija virsmu, uz kurām krājās rasa. Piemēram, stūres rats un puse labā borta pakaļējā sē­dekļa apšuvuma bija otrā virsnieka tiesa. Mēs visi bijām pietiekami godprātīgi, lai nepieskartos viņa īpašumam. Trešais virsnieks bija pavisam jauniņš, tikko astoņpa­dsmit, drosmīgs 1111 jauks zēns. Viņš dalījās ar otro virs­nieku valgmē uz pakaļējā sēdekļa. Viņi novilka robež- svītru, un, lai cik skopa rasa naktī uzkrita, nedz vienam, nedz otram nekad nebūtu nācis prātā grēkot pret šo ro­bežu. Abi bija pārāk godīgi.

Matroži tādi nebija. Viņi savā starpā nīdās par katru rasas pilienu, iepriekšējā naktī viens par šādu zādzību bija nodurts. Bet tajā naktī, kad es negulēju un gaidīju, lai uz man piederošajām virsmām sakrājas mazliet vairāk rasas, izdzirdu kādu laizām mitrumu no kreisā borta ap­šuvuma, kas no pakaļējā sēdekļa līdz pat laivas galam piederēja man. Pamodos no murgaina sapņa, kurā biju skatījis dzidrus avotus un palojošas upes, un sāku ieklau­sīties, bīdamies, ka paslepenais dzērējs var ielauzties manā tiesā.

Viņš nāca arvien tuvāk mana īpašuma robežai, un es dzirdēju viņu kārībā stenam un kunkstam, kad viņš lai­zīja miklo koku. Izklausījās, it kā naktī ganos palaists dzīvnieks, zāli plūcot, nāktu aizvien tuvāk.

Man rokā bija pagadījies dullis, gribēju arī uz tā uz­krāt mazliet valgmes. Nezināju, kas tur zogas tuvāk, bet, kad viņš kunkstēdams un sēkdams jau bija pāri robežai un laizīja manus dārgos rasas pilienus, es belzu. Dullis trāpīja viņam tieši pa degunu — zaglis, izrādījās, bija bocmanis. Un ar to pašu sākās dumpis. Bocmaņa nazis uzšķērda man seju un nošķēla pirkstus. Trešais virsnieks, astoņpadsmitgadīgais puisis, cīnījās kopā ar mani un izglāba mani, un, pirms es zaudēju samaņu, mēs vēl pa­guvām par abiem pārvelt bocmaņa līķi pār laivas malu jūrā.

Kāju švīkstoņa un krēslu stumdīšana kajītē atgrieza Dotriju īstenībā un mudināja no jauna ķerties pie pulē­šanas, ko klausoties bija uz brīdi aizmirsis. Berzdams misiņa margas, viņš savā nodabā klusi noteica:

— Tas vecais ir pārcietis pamatīgu ellīti. Bet tā jau uz jūras gadās.

— Nē, — Vecais Jūrnieks turpināja pīkstīgā falsetā, atbildēdams uz kādu jautājumu, —• nē, es nezaudēju sa­maņu no ievainojuma. Tas notika no piepūles cīniņā. Biju pārāk novārdzis. Nē, laikam biju tā izkaltis, ka brū­ces nemaz daudz neasiņoja. Visapbrīnojamākais bija tas, cik ātri ievainojumi dzija. Otrais virsnieks nākamajā dienā mani sašūstīja ar adatu, ko pats sameistaroja no ziloņ­kaula zobu bakstāmā, bet diegus šūšanai izvilka no no- skranduša buraudekla gabala.

— Atļaujiet vaicāt, mister Grīnlīf, — vai toreiz jums bija gredzeni arī uz tiem pirkstiem, ko nazis nošķēla? — Dotrijs dzirdēja Simonu Nišikantu jautājam.

— Jā, viens ārkārtīgi skaists. Vēlāk es to atradu laivas dibenā un uzdāvināju sandalkoka tirgonim, kurš mani izglāba. Gredzenam bija liela briljanta acs. Barbadosā tiku par to gredzenu vienam angļu jūrniekam samaksājis simt astoņdesmit gineju. Viņš to, protams, bija zadzis, jo īstenībā gredzens maksāja daudz vairāk. Sandalkoka tirgonis ne tikai izglāba man dzīvību. Viņš piedevām iz­tērēja simt mārciņu, lai apgādātu mani ar visu vajadzīgo un nopirktu man biļeti no Ceturtdienas salas uz Šanhaju.

— Man visu laiku acīs rēgojas viņa gredzeni, — Dot­rijs tovakar dzirdēja Simonu Nišikantu sakām Grimšo- vam, kad abi stāvēja tumsā pie pūpes. — Mūsu dienās tādus ar uguni nesameklēsi. Tie ir īsti senlaicīgi. Tie nav parastie vīriešu gredzeni. Vecos laikos tos būtu dēvē­juši par lielkungu gredzeniem. Tādus patiešām valkāja lielkungi, es gribu sacīt — ļoti diži un ievērojami kungi. Es labprāt piedzīvotu to dienu, kad man kāds atnestu šitādus ieķīlāt. Tie maksā bargu naudu.

— Es tikai gribēju tev pateikt vienu, Killeniboj, mūsu ceļojums vēl nebūs galā, kad es jau nožēlošu, ka esmu līdzis uz ciešu mēnešalgu, nevis uz līdzdalību atrastajos dārgumos, — Degs Dotrijs tovakar pirms gulētiešanas atzinās Maiklam, kamēr Kveiks vilka viņam nost zābakus, bet viņš pats tukšoja sesto alus pudeli. — Tici man, Kil­lenij, vecais džentlmenis zina, ko runā, un savā laikā ir bijis velna pulveris. Par baltu velti cilvēks neļaus nošķelt rokai pirkstus un uzšķērst ģīmi un nedižosies ar gredze­niem, kas augļotājam sadzen pilnu muti ar siekalām.