Maikls,Džerija brālis

34. NODAĻA

Tas notika Kalifornijā — «Orfeja» teātri Ouklendā; Hārlijs Kennans jau pieliecās, lai paņemtu zem sēdekļa nolikto platmali, kad viņa sieva sacīja:

— Nav taču starpbrīdis. Programmā paredzēta vēl viena atrakcija.

— Suņu priekšnesums, — viņš atteica, un ar to viss bija paskaidrots; viņš allaž izgāja no teātra, kamēr uz­stājās dresēti dzīvnieki.

Villa Kennana palūkojās programmā.

— Tev taisniba, — viņa sacīja, taču tūdaļ piebilda: — Bet šis suns dziedās. Suņu Karuzo. Un te norādīts, ka suns uz skatuves būšot viens pats. Paliksim un no­klausīsimies, vai viņu var salīdzināt ar Džeriju.

— Būs kāds nabaga krancis, kam iedīdīts nožēlojami gaudot, — Hārlijs dusmīgi noteica.

— Tomēr viņam uzticēts uzstāties vienam pašam, — Villa neatlaidās. — Un, ja redzēsim suni mokāmies, va­ram jebkuru mirkli aiziet. Es iešu tev līdzi. Man tikai gribas dzirdēt, cik Džerijs ir pārāks par šo. Te rakstīts, ka šis arī esot īru terjers.

Tā Hārlijs Kennans palika zālē. Divi klauni briesmīgi izzieķētām sejām beidza uzstāšanos avanscēnā, un aiz viņiem pacēlies aizkars atklāja tukšu skatuvi. Asspalvai- nais terjers rāmi uznāca uz skatuves, rāmi aizgāja līdz vidum pie rampas un nostājās pret orķestri. Kā jau pro­grammā bija minēts, visa skatuve piederēja viņam vie­nam pašam.

Orķestris spēlēja ievadu dziesmai «Dusi, bērniņ, dusi». Suns nožāvājās un apsēdās. Bet orķestrim bija piekodi­nāts atkārtot pirmās taktis vairāk reižu, līdz suns uz­tvers un iegaumēs melodiju. Pie trešās reizes viņš pa­vēra muti un sāka. Tā nebija gaudošana. Skaņas vispār bija pārāk klusas, lai tās varētu nosaukt par gaudošanu. Tas nebija arī ritms vien. Melodija, ko dziedāja suns, bija pareiza.

Taču Villa Kennana to gandrīz nedzirdēja.

— Tas sit Džeriju pušu simtkārtīgi, — Hārlijs viņai pačukstēja.

— Paklau, — viņa čukstus satraukti ierunājās, — vai tu šo suni neesi kādreiz jau redzējis?

Hārlijs papurināja galvu.

— Esi gan, — viņa tiepās. — Paskaties uz ieburzīto austiņu! Un padomā! Padomā par pagātni! Atceries!

Viņas vīrs vēlreiz papurināja galvu.

— Atceries Zālamana salas, — viņa uzstāja. — At­ceries «Arielu»! Atceries, kā mēs no Malaitas, kur pa­ņēmām Džeriju, atgriezāmies uz Tulagi, atceries, ka uz šonera Džerijam bija brālis, melno uzmanītājs!

— Un ka to sauca par Maiklu, turpini vien.

— Un tam bija tāda pati ieburzīta auss, — viņa ātri runāja, — un asa spalva. Viņš bija Džerija īstais brālis. Viņu tēvs un māte bija Merindžas Terenss un Bidija. Dže- rijs taču ir mūsu Dziedātājmuļķītis. Sis suns arī dzied. Un viņam ir ieburzīta austiņa. Un viņu sauc par Maiklu.

— Tas nav iespējams, — Hārlijs sacīja.

— Kad neiespējamais kļūst par īstenību, tad dzīve iegūst īsto vērtību, — viņa turējās pretī. — Un šī ir viena no neiespējamām īstenībām. Esmu pārliecināta.

Viņš, kā jau vīrietis, joprojām apgalvoja, ka tas nav iespējams, bet viņa, kā daždien sieviete, palika pie sava, ka šī ir viena no tām reizēm, kad neiespējamais kļuvis iespējams. Pa to laiku suns uz -skatuves sāka dziedāt «Dievs, svētī karali!».

— Nu, vai redzi, ka man taisnība, — Villa triumfēja. — Neviens amerikānis Amerikā nemācītu sunim dziedāt «Dievs, svētī karali!». Šis suns sākotnēji piederējis an­glim, kurš viņam to iemācījis. Zālamana salas pieder angļiem.

— Tas ir gaužām apšaubāms pierādījums, — Hārlijs pasmaidīja, — tad jau drīzāk mani pārliecina auss. Ta­gad es to atceros. Atceros, ka biju ar Džeriju Tulagi os­tas krastā un vaļu zvejnieku laivā no «Eiženijas» atveda viņa brāli. Un brālim bija saburzīta, nojukusi auss.

— Un vēl, — Villa nerimās. — Vai esam sastapuši daudzus suņus, kas prot dziedāt? Zinu tikai vienu — Džeriju. Acīmredzot tādi eksemplāri gadās ļoti reti. Un droši vien tie parasti dzimst no vieniem vecākiem. Te- rensam un Bidijai piedzima Džerijs. Un šis ir Maikls.

— Viņš tiešām bija asspalvains un ar saburzītu ausi,— prātoja Hārlijs. — Vēl tagad atceros, kā viņš stāvēja laivas priekšgalā un vēlāk joņoja gar piekrasti ar Dže­riju plecu pie pleca.

— Ja tu rīt redzētu Džeriju ar viņu skrienam plecu pie pleca, vai tad beidzot ticētu? — viņa jautāja,

— Tāds viņiem bija paradums, un tāpat mēdza darīt Terenss un Bidija, — viņš piekrita. — Bet no Zālamana salām līdz Savienotajām Valstīm patiesi ir milzīgi tālu.

— Arī Džerijs tur dzimis, — Villa sacīja. — Un, ja Džerijs varēja no Zālamana salām atceļot uz Kaliforniju, 4[āds gan brīnums, ja Maikls šeit nokļuvis? Ai, paklausies!

Suns uz skatuves patlaban dziedāja savu vienīgo pie­devu — «Mājas, mīļās mājas». Kad viņš bija beidzis un atskanēja vētraini aplausi, Džeikobs Hendersons iznāca no aizkulisēm un kopā ar suni paklanījās publikai. Villa un Hārlijs mirkli sēdēja klusēdami. Tad Villa ne no šā, ne no tā ieteicās:

— Sēžu un jūtos liktenim gaužām pateicīga par vienu…

Viņš gaidīja, kas sekos.

— Par to, ka mēs esam tik bezdievīgi bagāti.

— Tas nozīmē, ka tu gribi šo suni, ka tev tas vaja­dzīgs un jādabū, jo es varu atļauties tev to nopirkt, —• viņš kaitējās.

— Tāpēc, ka tu nemaz nevari neatļauties to nopirkt,— viņa atteica. — Tu taču zini, ka tas ir Džerija brālis. Vismaz tev sāk aizvien vairāk tā likties …

— Tev taisnība, — viņš pamāja. — Reizēm tiešām šķietami neiespējamais notiek, un nav izslēgts, ka šī ir viena no tām reizēm. Viņš, protams, nav Maikls; bet, no otras puses, kādēļ viņš nevarētu būt Maikls? Iesim noskaidrot.

«Atkal Dzīvnieku aizsardzības biedrības darboņi,» no­domāja Hendersons, kad teātra direktors ieveda viņa ģērbtuvē vīrieti un sievieti. Maikls snauduļoja krēslā un nelikās gar ienācējiem ne zinis. Kamēr Hārlijs sarunā­jās ar Hendersonu, Villa vēroja Maiklu; taču Maikls tikai mazliet pavēra acis un tūliņ atkal tās aizvēra. Pārāk īdzīgs pret cilvēku pasauli, pārāk ieslīdzis grūtsirdībā un pats savā nīgrumā, Maikls ij nedomāja izrādīt laipnību cilvēkiem, kas ielauzās pie viņa, lai paglaudītu viņam galvu, sarunātu dažādas muļķības, bet pēc tam aizgāja savu ceļu un vairs nekad viņa dzīvē neparādījās.

Villa Kennana, vīlusies par tādu noraidošu saņemšanu, uz brīdi atlika tuvošanās mēģinājumu un sāka klausīties, ko Džeikobs Hendersons zina par suni pastāstīt. Viņa uzzināja, ka dresētājs Delmars suni sadabūjis kaut kur Klusā okeāna piekrastē, laikam Sanfrancisko; ceļā uz austrumiem Harijs Delmars gājis bojā katastrofā un ne­paguvis nevienam par suni neko sīkāk izstāstīt. Tas bija viss, Hendersons vēl piebilda, ka samaksājis par viņu divus tūkstošus dolāru kādam Harisam Kolinzam un ka tas bijis labākais naudas ieguldījums viņa mūžā.

Villa atgriezās pie suņa.

— Maikl, — viņa to maigi, klusu, gandrīz čukstus uz­runāja»

Maikls mazliet pavēra acis; ausis viņam saspringa un augums notrīsēja.

— Maikl! — viņa atkārtoja.

Šoreiz suns pacēla galvu un, acis atvēris un ausis sa- spicējis, viņu uzlūkoja. Kopš aizbraukšanas no Tulagi piekrastes viņš ne reizes vairs nebija dzirdējis šo vārdu. Tagad tas atskanēja no pagātnes cauri gadiem, pāri jū­rām. Tas iedarbojās kā elektriskā strāva, jo vienā mirklī viņa apziņā atdzīvojās viss, kas saistījās ar vārdu «Maikls». Viņš atkal redzēja «Eiženijas» kapteini Kel­laru, kurš pēdējais bija viņu tā saucis, redzēja misteru Haginu un Derbiju, Bobu no Merindžas plantācijas un Bidiju, un Tererisu; beidzot zudušās pagātnes ēnu vidū iznira arī viņa brālis Džerijs.

Bet vai pagātne zudusi? Vārds, kas tik ilgi bija zudis, nu atgriezies. Tas bija ienācis šajā istabā kopā ar svešo vīrieti un sievieti. Maikls, zināms, to visu neizprātoja, tomēr rīkojās tā, it kā būtu to izsecinājis.

Viņš nolēca no krēsla un pieskrēja pie sievietes. Kamēr tā viņu glaudīja, viņš apostīja tai roku un apostīja pašu. Tad pazina un kļuva kā bez prāta. Viņš metās pār­baudīt ģērbtuvi, izostīja visus kaktus, pabāza galvu zem mazgājamās bļodas trijkāja. Kā apstulbis viņš atgriezās pie sievietes un sāka satraukts smilkstēt, kad tā pastiepa roku viņu noglāstīt. Nākamajā brīdī — vēl joprojām kā apstulbis — viņš aizskrēja un smilkstēdams no jauna izostīja kaktus.

Džeikobs Hendersons nolūkojās viņā ar vieglu pārme­tumu.

— Nekad viņš nav tā ālējies, — Hendersons sacīja, — jo ir ļoti rāms suns. Vai tikai viņam neuznāks lēkme, kaut gan līdz šim nekad lēkmes nav bijušas!

Neviens — arī Villa Kennana — nekā nesaprata. Bet Maikls saprata. Viņš meklēja pazudušo pasauli, kas kopā ar kādreizējā vārda skaņu bija atkal ielauzusies viņa dzīvē. Ja no Nebūtības varēja atgriezties vārds, ja varēja atgriezties šī sieviete, kuru viņš kādreiz bija redzējis stai­gājam pa Tulagi piekrasti, tad taču arī viss cits, kas reiz bija Tulagi, varēja atgriezties no Nebūtības. Tāpat kā sie­viete te stāvēja dzīva un sataustāma un sauca viņu vārdā, te kaut kur istabā vai aiz durvīm varbūt bija kapteinis Kellars un misters Hagins, un Džerijs.

Viņš pieskrēja pie durvīm un smilkstēdams sāka tās skrāpēt.

— Varbūt viņš iedomājas, ka ārā kāds ir, — ieminējās Džeikobs Hendersons un atvēra durvis.

Maikls tiešām tā domāja. Viņš cerēja, ka aiz durvīm ieraudzīs viļņojam Kluso okeānu ar šoneriem un tvaiko­ņiem, ar salām un rifiem, ieraudzīs visus cilvēkus un dzīv­niekus, ko bija kādreiz pazinis un vēl atcerējās.

Bet pa durvīm neienāca pagātne. Aiz tām bija parastā tagadne. Skumīgs viņš atgriezās pie sievietes, kas viņu noglāstīja un atkal nosauca par Maiklu. Vismaz viņa bija īsta. Pēc tam, pamatīgi apostījis, viņš atcerējās arī vīrieti, saistīja to atmiņā ar Tulagi piekrasti un «Ariela» klāju, un viņu atkal pārņēma satraukums.

— Ai, Hārlij, es zinu, ka tas ir viņš! — Villa iesaucās. — Vai tu nevari viņu pārbaudīt, vai nevari kaut kā pa­mēģināt?

— Bet kā? — neizpratnē jautāja Hārlijs. — Šķiet, ka viņš pazīst savu vārdu. Tas viņu satrauc. Un, kaut ne­kad nav mūs sevišķi tuvu pazinis, liekas, atceras arī mūs un to pārdzīvo. Ja vien viņš prastu runāt…

— Nu, runā! Runā! — Villa lūdzās Maiklu, saņēmusi viņa galvu abās plaukstās un to šūpodama.

— Uzmanieties, kundze, — Džeikobs Hendersons brīdi­nāja. — Viņš ir ļoti īdzīgs suns un neatļauj cilvēkiem ar viņu tik familiāri apieties.

— Atļauj, man viņš atļauj! — Villa, gandrīz histēriski iesmiedamās, attrauca. — Tāpēc ka viņš mani pazīst… Hārlij! — viņa pēkšņi iesaucās, jo viņai bija iešāvusies prātā lieliska doma. — Mēs viņu varam pārbaudīt. Pa­klausies! Vai atceries, ka Džerijs, pirms viņu ieguvām, bija apmācīts melno uzraudzīšanā? Un arī Maikls tren­kāja melnos. Parunā ar viņu Klusā okeāna piekrastes žar­gonā! Izliecies, ka esi sadusmojies uz kādu melno zēnu, tad redzēsim, kā viņš reaģēs.

— Man krietni jāpadomā, lai pateiktu kaut ko piekras­tes žargonā, — sacīja Hārlijs, taču ar galvas mājienu at­balstīja ierosinājumu.

— Bet es pa to laiku lūkošu novērst viņa uzmanību, — Villa mudināja vīru.

Villa apsēdās, noliecās pie Maikla, apskāva viņu un piespieda viņa galvu sev pie krūtīm; viņa šūpoja suni un dudināja tam ausīs mīļus vārdus, kā bieži mēdza darīt ar Džeriju. Maikls nemaz neņēma ļaunā tik brīvu izturēša­nos, bet, tāpat kā Džerijs, sāka klusu tusnīt. Viņa pa­mirkšķināja Hārlijam.

— Sasodīts! — Hārlijs dusmīgā balsī iesāka. — Ko tu, puis, te darīt? Es dusmīgs uz tev, un tūliņ tu man re­dzēt …

Izdzirdis šos vārdus, Maikls saboza spalvu, strauji at­raisījās no Villas skavām un ieņurdēdamies apsviedās ap­kārt, lai redzētu melno, kurš droši vien tikko ienācis istabā un sadusmojis balto dievu. Bet neviena melnā istabā ne­bija. Tāpat ar saceltu spalvu viņš uzmeta skatienu dur­vīm. Hārlijs arī pavērsa acis uz durvju pusi, un Maikls vairs nešaubījās, ka aiz durvīm stāv melnais no Zāla­mana salām.

— Hei, Maikl! — Hārlijs uzsauca. — Ņem ciet to melno aiz durvīm!

Ierēkdamies Maikls drāzās pie durvīm. Viņš bija tā aiz­rāvies un gāzās durvīs ar tādu sparu, ka tās atsprāga vaļā. Tukšā telpa, kur viņš bija cerējis kādu ieraudzīt, viņu pagalam satrieca, un viņš atgriezās sašņurcis un no­mākts par mānīgo pagātni, kas tik baismi mulsināja viņa apziņu.

— Un tagad, — Hārlijs sacīja Džeikobam Henderso- nam, — parunāsim par praktisko pusi,,.