Maikls,Džerija brālis

12 NODAĻA

Tā Muļķu kuģis vagoja jūru, Maikls draiskojās ar Skrepsu, izjuta dziļu cieņu pret Kokiju, ļāva tam ķircinā­ties un pieglaimoties, dziedāja kopā ar stjuartu un dievi­nāja to; Dotrijs ik dienu izdzēra savas sešas kvartas un ik mēneša pirmajā datumā iekasēja algu, un apbrīnoja Čārlzu Stovu Grīnlīfu kā cildenāko cilvēku uz kuģa; Kveiks apkalpoja un mīlēja savu kungu, nebēdādams, ka āda uz pieres, spitālībai progresējot, kļūst arvien biezāka un tumšāka; Ā Mojs vairījās no melnā papuasa kā no mēra, mazgājās vienā gabalā un ik nedēļu vārīja gultas drēbes; kapteinis Dons vadīja kuģi un raizējās par savu īres namu Sanfrancisko; Grimšovs, gaļīgās rokas uz ce­ļiem atspiedis, plijās virsū augļotājam, lai tas iegulda pasākumā tikpat daudz naudas, cik viņš ieguldījis no sa­viem kviešu tīrumiem; Simons Nišikanta slaucīja nosvī­dušo kaklu piespeķotā zīda mutautā un augām dienām gleznoja akvareļus; stūrmanis neapnikdams ar paštaisīto atslēgu zaga ziņas par platuma un garuma grādiem; un Vecais Jūrnieks remdēja sirdi ar skotu viskiju, smēķēja smaržīgus Havannas cigārus, trīs par dolāru, kuri bija iepirkti uz ekspedīcijas rēķina, un visu laiku buldurēja par pekles karstumu laivā, par nevienam nezināmiem azi- mutiem un dārgumiem, kas vienas ass dziļumā aprakti smiltīs.

Šī okeāna daļa, kur kuģis patlaban šķēla viļņus, Dot­rijam likās gluži tāda pati kā jebkura cita; viņš nesaska­tīja ne mazākās atšķirības. Nekur nepavīdēja zeme. Ar kuģi centrā apvārsnis iezīmēja nemainīgu un mūžīgu pa­saules apli. Vienīgi kompasa adata rādija «Mērijas Tēr- neres» kursu. Saule ik rītu nešaubīgi uzlēca austrumos un tikpat nešaubīgi norietēja rietumos, ko, protams, ar attiecīgām korektūrām deklinācijā un deviācijā apstipri­nāja kompass; un naktī spīdekļi un zvaigznes nemainīgi turpināja savu gaitu pa debess velvi.

Šajā okeāna daļā matroži dežurēja mastos no rītaus­mas līdz mijkrēslim, kad «Mērija Tērnere» likās dreifā, lai pārlaistu nakti. Kad pagaja vēl kads laiciņš un, pēc Vecā Jūrnieka vārdiem, mērķis tuvojas, augstāk pārvācās arī visi trīs dēkas akcionāri. Grimšovs apmierinājās ar grotmasta zāliņu. Kapteinis Dons uzrāpās augstāk un jā­teniski uzsēdās uz fokmasta rājas. Simons Nišikanta pār­trauca debess un jūras krāsu gleznošanu pansionāta audzēkņu stilā un, divu aiz smiekliem vai plīstošu slaidu matrožu celts, stumts un balstīts, uzsvempās uz bezān- masta šķērszāliņa, ar pūlēm kaut kā novietoja resnās miesas un alkatībā pēc zelta vēroja saulē vizošo jūru, pacēlis pie acīm tālskati, kuru kāds reiz bija ieķīlājis viņa bodē un nebija izpircis.

— Savādi, — purpināja Vecais Jūrnieks, — pavisam savādi. Šī ir tā pati vieta. Kļūdīšanās nav iespējama. Trešajam virsniekam pilnīgi varēja uzticēties. Kaut arī viņam bija tikai astoņpadsmit gadu, kuģi viņš vadīja labāk neka kapteinis. Vai viņš pēc astoņpadsmit dienām neaizvadīja laivu līdz koraļļu salai? Bez kompasa turklāt, un jūs paši saprotat, kāds sekstantā redzams apvārsnis no mazas laivas, kad jūra bango. Viņš nomira, bet vēl mirdams norādīja pareizo kursu, un es sasniedzu koraļļu salu tūliņ otrā dienā pēc tam, kad biju viņa līķi pārvēlis pār laivas malu.

Kapteinis Dons tikai paraustīja plecus un izaicinošu skatienu pavērās armēņu ebreja neuzticības pilnajās acīs.

— Sala tak nevarētu būt nogrimusi, — Vecais Jūrnieks smalkjūtīgi mēģināja pārtraukt neveiklo klusumu. — Tas nebija parasts sēklis vai rifs. Lauvas Galva bija trīs tūk­stoši astoņi simti trīsdesmit piecas pēdas augsta. Pats redzēju, kā kapteinis ar trešo virsnieku to triangulēja.

— Esmu visu jūru kā ar susēkli izsukājis, — kapteinis Dons viņu dusmīgi pārtrauca, — un manam susēklim nav tik reti zari, ka caur tiem nepamanīta būtu varējusi iz­slīdēt četru tūkstošu pēdu augsta virsotne.

— Dīvaini, dīvaini, — Vecais Jūrnieks vēlreiz nomur­mināja, daļēji atbildēdams pats savām domām, daļēji vērsdamies pie dārgumu meklētājiem. Tad, pēkšņi atplauk­dams, viņš turpināja: — Nu, protams, kapteini Don, mai­nījusies nosliece. Vai esat ņēmis vērā noslieci par pus­gadsimtu? Starpībai jābūt lielai. Cik es, pats navigacijā maz jēgdams, noprotu, tos laikus magnēta adatas no­sliece, liekas, nebija tik smalki izpētīta kā tagad.

— Platuma grādi aizvien bijuši platuma grādi — un garuma grādi ir un paliek garuma grādi, — kapteinis at­bildēja. — Noslieci un deviāciju izmanto, izvēloties kursu un aprēķinot ceļu.

Simonām Nišikantam tā bija ķīniešu ābece, un viņš tūliņ pārsviedās Vecā Jūrnieka pusē.

Taču Vecais Jūrnieks bija godavīrs. Piekrizdams ebreja domām, viņš negribēja nonievāt arī kapteiņa teikto.

— 2ēl, — viņš sacīja kapteinim Donam, — ka jums ir tikai viens hronometrs. Varbūt vainīgs tieši hronometrs. Kā gan jūs varējāt doties ceļā ar vienu pašu hronometru?

— Es biju ar mieru iegādāties divus, — ebrejs lūkoja aizstāvēties, — jūs taču atceraties, Grimšov?

Kviešu audzētājs negribīgi pamāja, bet kapteinis at­cirta:

— Divus, bet ne trīs.

— Ja divi ir labāk nekā viens, kā jūs pats teicāt un Grimšovs var apliecināt, kāds tad labums no trim? Tikai liekas izdošanas.

— Bet, ja jums ir divi hronometri, kā jūs pateiksiet, kurš no tiem rāda aplam? — noprasīja kapteinis Dons.

— Nekā nesaprotu, — atteica augļotājs, skeptiski pa­raustīdams plecus. — Ja jau jūs nevarat noteikt, kurš no diviem rāda aplam, tad noteikt to ar diviem dučiem hro­nometru būs vēl grūtāk. Ar diviem ir drošība vismaz par piecdesmit procentiem, ka viens no tiem rāda nepareizi.

— Bet jūs nesaprotat…

— Saprotu tikai to, ka gudrā runāšana par navigāciju ir tīrā ģeķība. Manā kantorī strādā četrpadsmitgadīgi puišeļi, kas prot rēķināt tā, ka iebāzīs jūs visus maisā. Pajautājiet viņiem — ja divi hronometri nav labāki par vienu, kāpēc tad divi tūkstoši būs labāki? Un viņi jums bez domāšanas atbildēs — ja divi dolāri nav labāki par vienu, tad arī divi tūkstoši nav labāki. Tas taču katram saprotams.

— Tikpat jūs neizprotat galveno principu, — Grimšovs viņam uzbrēca. — Es jau toreiz sacīju: ja pieņemam kap­teini Donu par līdzdalībnieku, tad vienīgi tādēļ, ka mums nepieciešams cilvēks, kas prot vadīt kuģi, jo ne jūs, ne es no navigācijas nejēdzam nenieka. Jūs sacījāt: «Jā, pro­tams,» — bet, tikko sākās runa par trīs hronometru pirk­šanu, ņēmāties tēlot, ka navigācijā neesat mazāk pie­redzējis par viņu. Jūs nobijāties no izdevumiem. Vairāk par to jūsu galvā nekam nav vietas. Jūs to vien darāt kā staigājat, meklēdams, kur varētu pa vecam nopirkt lāpstu par sešdesmit astoņiem centiem, lai izraktu dār­gumus par desmit miljoniem dolāru.

Degs Dotrijs gribot negribot lāgiem dabūja noklausīties šīs sarunas, kas drīzāk atgādināja lamāšanos nekā ap­spriedi. Simonām Nišikantam tās parasti beidzās ar to, ko jūrnieki dēvē par «jūras nīgrumu». Viņš stundām ne ar vienu nesarunājās, nevienam neatbildēja, ja viņu uzru­nāja. Veltīgi izmēģinājies ar gleznošanu, viņš pēkšņi ne­ganti apskaitās, saplēsa neizdevušos akvareļus, sabradāja tos ar kājām, tad paņēma savu lielkalibra šauteni, apsē­dās šonera priekšgalā un mēģināja nošaut kādu no bara atpalikušu tunci, baltkrūti vai delfīnu. Likās, viņam sa­gādā milzu baudu ielaist lodi kādas lielas, krāsās mirgu­ļojošas zivs ķermenī, uz mūžiem pārtraucot tās līksmo deju viļņos, un noskatīties, kā tā, uz sāniem apvēlusies, lēnām nogrimst jūras dzelmē.

Ja tuvumā parādījās vaļu bars, Nišikanta vai prātu zaudēja aiz kāres sagādāt sāpes kādam no milzīgajiem dzīvniekiem. Viņš sašāva barā varbūt kādus divdesmit milzeņus, un tie, ložu sadzelti, kā pātagas cirtienu saņē­muši kumeļi, palēcās gaisā vai, asti savēzējuši, panira zem ūdens un, kā neprātīgi traukdamies projām, sakūla okeānu baltās putās.

Vecais Jūrnieks skumīgi nogrozīja galvu; un Degs Dot­rijs, kuram arī sāpēja sirds par nevainīgo dzīvnieku spī­dzināšanu, juta līdzi Vecajam Jūrniekam un bez prasī­šanas atnesa viņam vienu no dārgajiem cigāriem — trīs par dolāru —, lai nomierinātu vecā prātus. Grimšovs ņir­dzīgi saviebās un nopurpināja:

— Nelietis. Smerdelis. Neviens, kurā vēl palicis kaut kas cilvēcisks, neizgāzīs dusmas pār nevainīgiem radīju­miem. Tas ir no tādiem subjektiem, kurš spēj, ja jūs vi­ņam nepatiksiet vai atļausieties pakritizēt viņa zināšanas gramatikā vai aritmētikā, iespert jūsu sunim ar kāju vai… to pat noindēt. Vecajos, labajos laikos mēs Kolusā tādus gluži vienkārši uzvilkām zarā, lai gaiss, ko elpo­jam, būtu tīrs.

Kapteinis Dons bija pirmais, kas sāka atklāti protestēt.

— Paklausieties, Nišikanta, — viņš teica, dusmās no- bālis, drebošām lūpām. — Tā ir nelietība, ko jūs darāt, un ar nelietību jums tiks atmaksāts. Es zinu, ko runāju. Un neviens jums nav devis tiesības šādā veidā riskēt ar mūsu dzīvību. Vai valis nenogremdēja loču kuģi «Annija Maina» pie pašiem Zelta Vārtiem? Vai man toreiz, kad jaunībā biju otrais matrozis uz brigas «Bērnkāsla», ceļā uz Hakodatu nevajadzēja nostāvēt pie sūkņa pa divi mai­ņām un sūknēt ārā ūdeni tādēļ, ka valis bija iesitis kuģī caurumu? Un vai trīsmastnieks — vaļu zvejas kuģis «Eseksa» nenogāja dibenā pie Dienvidamerikas rietumu krasta tādēļ vien, ka liela valiene sašķaidīja kuģi sīkās šķembās, un jūrniekiem glābšanas laiviņās vajadzēja irties tūkstoš divsimt jūdžu līdz tuvākajai sauszemei?

Simons Nišikanta, nepagodinādams kapteini ar atbildi, turpināja izgāzt savas dusmas, izšaujot uz pēdējo vali, kas vēl nebija paguvis pazust no viņa redzes loka.

— Es atceros vaļu kuģi «Eseksu», — Vecais Jūrnieks uzbilda Degam Dotrijam. — Kuģi patiesi nogremdēja va­liene, kam blakus bija telēns. Tilpnes pieplūda par di­vām trešdaļām. Kuģis nogāja dibenā nepilnas stundas laikā. Par vienas laivas likteni vēl šobaltdien nekas nav zināms.

— Vai kāda laiva nesasniedza Havaju salas, ser? — Dotrijs goddevīgi un pazemīgi ieminējās. — Vismaz es pirms gadiem trīsdesmit sastapu Honolulu kādu večuku, kas stāstīja, ka esot bijis harpunētājs uz vaļu kuģa, ko valis nogremdējis pie Dienvidamerikas krastiem. Tā bija pirmā un pēdējā reize, kad esmu par to kaut ko dzirdējis, līdz tagad dzirdu jūs to pieminam, ser. Manuprāt, tas būs bijis tas pats kuģis, ser, kā jums šķiet?

— Ja vien vaļi nav rietumu krastā nogremdējuši vel kādu kuģi, — atteica Vecais Jūrnieks. — Par to vienu — par «Eseksu» — ziņas drošas. Tas ir vēsturisks fakts. Jā­domā, stjuart, ka cilvēks, kuru jūs esat sastapis, tiešām bijis no «Eseksas».