Maikls,Džerija brālis

23. NODAĻA

Būris. Tā kā būri bagāžas noliktavā ienesa Delmars, Maiklā tūliņ modās aizdomas. Un jau pēc minūtes izrā­dījās, ka tās pamatotas. Delmars lika Maiklam līst būrī, un viņš liedzās to darīt. Aši sagrābis Maiklu pakausī pie kakla siksnas, Delmars pacēla viņu gaisā un iestūma būrī, jāteic gan — iestūma tikai daļēji, jo sunim bija iz­devies ar priekšķepām atsperties pret būra malu. Dresē­tājs nezaudēja laiku. Ar brīvās rokas dūri viņš divreiz iecirta Maiklam pa ķepām — še tev, še tev! Maikls sāpēs atrāva ķepas. Nākamajā mirklī viņš bija iegrūsts būrī,

kur, nikni rēkdams, velti plosījās ap režģiem, kamēr Del­mars noslēdza biezās durvis.

Pēc tam būri aiznesa uz slēgtiem ratiem un iekrāva tur kopā ar veselu lērumu koferu. Delmars pazuda, tikko bija aizslēdzis krātiņa durvis, abi vīri, kas brauca uz bukas, ratiem pa apaļo akmeņu bruģi kratoties, Maiklam bija. sveši. Būrī Maikls tikko varēja izslieties kājās — un ij tad nepietika vietas izsliet galvu augstāk par pleciem.! Kad ceļa grambās rati ar visu, kas tajos sakrauts, sa- zvalstījās, viņa galva sāpīgi atsitās pret būra griestiem.

Būris bija īsāks par Maiklu pašu, tādēļ purns gribot negribot spiedās gala sienā. Kāds automobilis, kas drā­zās pa šķērsielu, piespieda kučieri strauji pieraut grožus un uzspiest kāju uz bremzes. Ratiem tik pēkšņi apstājo­ties, Maikls tika pasviests uz priekšu. Viņam bremžu ne­bija, ja vien par bremzi neuzskata mīksto degungalu.

Kaut arī telpa bija tik šaura, viņš tomēr mēģināja ap­gulties un jutās mazliet labāk, par spīti ievainotajām lūpām, kas asiņoja, jo bija spēcīgi atsitušās pret zobiem. Taču ļaunākais viņu vēl gaidīja. Viena viņa priekšķepa bija izslīdējusi pa režģu starpu ratu dibenā, kur čīkstēja un grabēja kaudzē sakrautie koferi. Kāda ceļa danga sa- šūpoja tuvāko lielo koferi, kas izkustējās no vietas un, atpakaļ svērdamies, uzvēlās Maiklam uz ķepas. Negaidī­tas, skaudrās sāpes piespieda Maiklu iekaukties; instin­ktīvi un drudžaini viņš no visa spēka parāva ķepu atpa­kaļ. To darot, viņš izgrieza plecu, un kāja sāka sāpēt vēl trakāk.

Maiklu sagrāba aklas bailes, tās bailes, kas iedzimtas visiem dzīvniekiem un arī cilvēkiem: bailes no slazda. Pats neapjēgdams, ko dara, viņš pārstāja kaukt un kā neprātīgs plosījās pa krātiņu, vēl vairāk sastaipīdams pleca dzīslas un muskuļus un vēl stiprāk savainodams kāju un sasisto ķepu. Sāpju trakumā viņš pat uzbruka ar zobiem dzelzs režģim, lai piekļūtu briesmonim, kas ārpusē turēja sažņaugtu viņa ķepu. Viņu atbrīvoja nākamā danga ceļā; koferis atkal sašūpojās, un Maiklam ar pūlēm izde­vās izraut saspiesto ķepu no gūsta.

Nevar teikt, ka dzelzceļa stacijā ar būri tīšuprāt būtu apgājušies nežēlīgi, bet rīkojās tik nevērīgi, ka tas izslī­dēja kādam nesējam no rokām, pašķiebās uz sāniem un tika noķerts tikai gandrīz pie paša cementa klona. Bet Maikls, bezpalīdzīgi slīdēdams lejup pa būra statenisko

grīdu, nonāca zemē ar visu auguma svaru uz ievainotās kājas.

— Paskat! — mazliet vēlāk iesaucās Delmars, pienācis pie platformas, kur būri iekrāva citos ratos, lai pievestu pie vilciena. — Esi sagrūdis kāju? Es tevi tūliņ pamā­cīšu, kā uzmanīt savas ķepas.

— Nags droši vien būs pagalam, —sacīja bagāžas pie­ņēmējs, pa būra režģu starpu papētījis ievainojumu.

Arī Delmars noliecās tuvāk pie būra apskatīt kāju.

— Ne tikai nags, bet viss pirksts, — viņš noteica, iz­vilkdams kabatas nazi un to atvāzdams. — Es to noda­rīšu vienā mirklī, ja vien jūs palīdzēsiet.

Viņš atvēra krātiņu un sagrāba Maiklu ar parasto zvērīgo tvērienu aiz skausta. Suns ķepurojās un preto­jās, spārdīdamies gaisā gan ar veselo, gan ievainoto priekšķepu, tā vēl pavairodams sāpes.

— Pieturiet sunim kāju! — Delmars pavēlēja. — Viņš jums nekā nevar padarīt. Vienā mirklī viss būs cauri.

Vienā mirklī tiešām viss bija cauri. Kad Maiklu iemeta atpakaļ krātiņā, viņam bija par vienu pirkstu mazāk nekā tad, kad viņš ieradās pasaulē. Asinis aumaļām tecēja no nežēlīgās, bet prasmīgās rokas izdarītā griezuma vietas; Maikls gulēja un laizīja brūci, viņu nomāca priekšnojauta par nezināmu, drausmu likteni vistuvākajā nākotnē. Ne­kad, kopš pazina cilvēkus, viņš nebija piedzīvojis tādu apiešanos, turklāt viņu tracināja šis būris, kas atgādināja slazdu. Viņš tiešām bija noķerts slazdā, nevarīgs un bez­palīdzīgs, bet ar stjuartu acīmredzot noticis vislielākais ļaunums — viņu aprijusi nebūtība, tā pati, kas jau agrāk bija aprijusi Merindžu, «Eiženiju», Zālamana salas, «Ma­kembo», Austrāliju un «Mēriju Tērneri».

Pēkšņi tālumā atskanēja negants troksnis, kas lika Maiklam sasliet ausis un sabozt spalvu, nojaušot jaunu nelaimi. Skanēja liela suņu bara kaukšana, gaudas, rejas, ņauksti.

— Žēlīgā debess! Dresētie suņi, sasodīts! — nomurdēja viens bagāžas pieņēmējs otram. — Vajadzētu izdot likumu, kas aizliedz suņu dresūru! Tas ir riebīgi!

— Pītersona trupa, — sacīja otrais, — es akurāt biju klāt, kad tie viņnedēļ pienāca. Viens suns krātiņā bija beigts, izskatījās, ka tas būtu piedauzīts līdz nāvei.

— Droši vien iepriekšējā pilsētā Pītersons to noslānījis un pēc tam iemetis kopā ar citiem, lai nosprāgst.

Troksnis kļuva vēl negantāks, kad dzīvniekus pārvietoja no furgona ratos; kad rati pieripoja un apstājās pie Maikla krātiņa, viņš ieraudzīja, ka tie piekrauti ar būros iesprostotiem suņiem. Tur pavisam bija trīsdesmit pieci dažāda auguma, dažādu šķirņu suņi, galvenokārt jauk­teņi, un no viņu izturēšanās skaidri bija redzams, cik ne­laimīgi viņi jūtas. Daži gaudoja, daži smilkstēja un rūca cits uz citu, bet daudzi grūtsirdīgi klusēja. Daži laizīj'a savainotās ķepas. Mazie šuneļi, kas nekāvās, bija pA diviem vai vairākiem iesprostoti vienā krātiņā. Pusducis kurtu bija sabāzti prāvākos būros, kuri tiem tomēr bija par maziem.

— Tie ir augstlēcēji, — pirmais bagāžas pieņēmējs pa­skaidroja, — bet paskaties, kā viņi sablīvēti! Pītersons jau neies maksāt par bagāžu ne centa vairāk, kā nepie­ciešams. Vajadzētu vismaz divtik vietas, lai viņi varētu piecelties stāvus. Elles mocības viņiem, nabagiem, kamēr ceļo no pilsētas uz pilsētu.

Taču bagāžas pieņēmējs nezināja, ka viesizrāžu pilsētās suņiem elles mocības nav mazākas, ka ari tad viņus tur ieslodzītus šaurajā cietumā, ka īstenībā viņi visu mūžu ir cietumnieki. No krātiņiem viņus izlaida vienīgi izrādes laikā un retumis vēl kādreiz. No komerciālā viedokļa ne­atmaksājās labi rūpēties par dzīvniekiem. Tā kā bezšķir- nes suņi dārgi nemaksāja, tad iznāca lētāk trupu laiku pa laikam atjaunot nekā saglabāt suņus pie dzīvības.

Bagāžas pieņemējs nenojauta arī vēl to, ko zināja Pī­tersons, proti, ka šo trīsdesmit piecu suņu vidū vairs nav neviena no tiem, ar kuriem viņa trupa pirms četriem ga­diem sāka darbību. Nebija arī neviena tāda, kas būtu pa­laists brīvībā tādēļ, ka neder darbam. Tie atstāja trupu un krātiņus vienīgi tad, kad bija nobeigušies. Bet Maikls nezināja pat to, ko zināja bagāžas pieņēmējs. Viņš sa­prata tikai to, ka šeit valda sāpes un mokas un ka viņam droši vien lemts piedzīvot tādu pašu likteni.

Kad gaudojošos un ņaukstošos suņus sakrāva bagāžas vagonā, tur iecēla arī Maikla krātiņu. Un veselu dienu un turpat divas naktis viņš ceļā uz austrumiem pavadīja šajā suņu ellē. Tad viņus kādā lielā pilsētā izkrāva — un Maikls ceļojumu turpināja ērtākos, mierīgākos apstākļos, kaut arī ievainotā kāja joprojām sāpēja un brūce no jauna atvērās, kad krātiņu stumdīja pa vagonu.

Viņš nejautāja, ko tas viss nozīmē, kādēļ viņu tur ieslo­dzītu krātiņā un vagonā. Viņš to uzņēma kā nelaimi un postu, ko neprata izskaidrot, tāpat kā neprata izskaidrot, kāpēc sāp kāja. Tādas nelaimes mēdz notikt. Tāda ir dzīve, un dzīvē ir daudz ļaunuma. Viņa prātu nekad ne­nodarbināja jautājums kādēļ. Viņš apzinājās norisi un mazliet apjauta, kā notikumi noris. Kas ir, tas ir. Ūdens ir slapjš, uguns karsta, dzelzs cieta, gaļa laba. Sīs parā­dības viņš uztvēra un pieņēma tāpat kā mūžīgo gaismas un tumsas brīnumu, kas viņam nebija vairs nekāds brī­nums, tāpat kā viņš nebrīnījās par savu aso kažoku, savu pukstošo sirdi vai domājošajām smadzenēm.

Čikāgā viņu ievietoja kravas mašīnā, aizveda pa lielās pilsētas dārdošajām ielām, iecēla citā bagāžas vagonā, kas strauji traucās tālāk uz austrumiem. Tas nozīmēja ci­tus svešus cilvēkus, kas rīkojās ar bagāžu, tas nozīmēja iebraukšanu Ņujorkā, kur viņu no viena bagāžas vagona pārvietoja otrā un kā uz mūžu notiesātu cietumnieku no­sūtīja kādam Harisam Kolinzam Longailendā.

Tur Maikls iepazina Harisu Kolinzu un dzīvnieku elli, kurā šis vīrs valdīja. Taču pirms tam jāpastāsta par otro notikumu. Proti, Maikls nekad vairs nedabūja redzēt Ha­riju Delmaru. Tāpat kā pārējie agrāk pazītie cilvēki, kas bija aizgājuši no dzīves tādā veidā, kādā viņi to mēdza darīt, no Maikla redzes loka aizgāja arī Harijs Delmars. Aizgāja vārda vistiešākajā nozīmē. Gaisa dzelzceļa ka­tastrofa, neievainoto pasažieru paniskie mēģinājumi no­rāpties pa estakādes fermām lejā uz ielas, neuzmanīgs pieskāriens pie trešās sliedes, un Hariju Delmaru aprija Nebūtība, ko cilvēki pazīst kā Nāvi un kas ir nebūtība tādēļ, ka tie, kurus tā aprij, nekad vairs neatgriežas un nestaigā pa dzīves ceļiem.