Maikls,Džerija brālis

25. NODAĻA

Kādu rītu pulksten vienpadsmitos bālais jauneklis ap­lika Maiklam kakla siksnu un ķēdē izveda viņu no izola­tora, un nodeva citam tumšmatainam jaunam dievam, kurš netērēja laiku, lai sasveicinātos ar Maiklu vai izrā­dītu tam īpašu laipnību. Iedams pie ķēdes kā daždien gūsteknis, Maikls drīz ieraudzīja citus gūstekņus ejam pa to pašu ceļu. To bija trīs, un Maikls nekad nekā tamlī­dzīga nebija redzējis. Tie bija trīs lāči — lieli, lempīgi, neveikli briesmoņi, un Maiklam, tos ieraugot, saslējās spalva un izlauzās dobjš ņurdiens; senču asiņu balss vi­ņam pačukstēja, ka tie ir viņa ienaidnieki (gluži kā govs tūliņ pazīst ienaidnieku, pirmo reizi mūžā sastapusi vilku), tie bija viņa ienaidnieki kopš neatminamiem laikiem, kad suņi vēl klīda savvaļas baros. Taču pārāk ilgi viņš bija ceļojis pa pasauli, pārāk daudz pieredzējis un vispār bija pārāk saprātīgs, lai tiem uzbruktu. Stīvām kājām, piesar­dzīgi apkārt raudzīdamies, ievilkdams trīsošajās nāsīs ne­pazīstamo zvēru svešādo smaku, viņš ķēdē sekoja dievam, kas viņu veda.

Tad viņam spēji nāsīs iesitās vēl daudz citu dīvainu smaku. Nespēdams redzēt cauri sienām, viņš tomēr uz­tvēra smakas, pēc kurām vēlāk iemācījās atšķirt lauvas, leopardus, mērkaķus, paviānus, roņus un jūras lauvas. Parastu suni tas viss būtu pagalam apmulsinājis, bet Maiklam lika koncentrēties un būt ļoti uzmanīgam. Vi­ņam šķita, ka iet pa nepazīstamiem džungļiem, ko apdzīvo nekad neredzēti, šausmīgi zvēri.

Tikko ievests arēnā, viņš vēl stīvākām kajam nekā pa­rasti atlēca atpakaļ, saboza spalvu uz kakla un muguras un dobji, klusi ieņurdējās. Arēnu patlaban atstāja pieci ziloņi. Tie nebija nekādi lielie ziloņi, taču Maiklam šķita milzu briesmoņi, kurus viņš savā prātā varēja salīdzināt vienīgi ar valieni, ko bija dabūjis redzēt tikai pa acu ga­lam, kad tā iznīcināja šoneri «Mērija Tērnere». Ziloņi to­mēr nelikās gar viņu ne zinis, tikai gāja cits aiz cita, katrs turot snuķī priekšā ejošā asti, kā tiem bija mācīts noiet no arēnas.

Maikls izgāja arēnā, kur lāči viņam sekoja cieši pa pēdām. Arēna bija zāģskaidām nobērts aplis, tikpat liels kā cirka manēža, un atradās četrstūrainā ēkā ar stikla jumtu. Aplim apkārt nebija sēdekļu, jo skatītājus šeit nepielaida. Vienīgi Hariss Kolinzs, viņa palīgi, dzīvnieku pircēji un pārdevēji, kā ari profesionālie dresētāji drīk­stēja noskatīties, kā dzīvnieki tiek mocīti, kamēr tiem iemāca trikus, kas publikai liek ieplest muti brīnumos vai smieklos.

Maikls aizmirsa lāčus, kurus tūliņ sāka nodarbināt apļa otrā malā. Viņa uzmanību uz brīdi piesaistīja vīri, kas vēla lielas, koši nokrāsotas mucas, tik lielas, ka ziloņi tās, virsū kāpdami, nespēja salauzt. Kad jauneklis, kas viņu veda ķēdē, uz brītiņu apstājās, Maikls ar dzīvu interesi sāka vērot palsu šetlandponiju. Ponijs gulēja uz sāniem. Tam virsū sēdēja cilvēks. Ik pa brīdim ponijs pacēla galvu no zāģskaidām un nomutēja sēdētāju. Tas bija viss, ko Maikls redzēja, bet viņš nojauta, ka šajā procedūrā kaut kas nav labi. Viņš nesaprata, kādēļ, nemācēja to ne ar ko pierādīt, bet izjuta varmācību, nežēlību, negodīgumu. Viņš neredzēja garo adatu cilvēkam rokā. Ikreiz, kad sē­dētājs to iegrūda ponijam plecā, ponijs sāpju refleksā strauji pacēla galvu — un vīrietis pastiepa lūpas pretī poniļa purnam. Skatītājiem radās iespaids, ka ponijs šādā veidā izrāda pieķērību savam dresētājam.

Soļus desmit tālāk otrs šetlandponijs izturējās tikpat neparasti, cik neparasti ar viņu apgājās. Pie priekškā­jām ponijam bija piesietas virves, katru virvi turēja viens dresētāja palīgs, kas tai brīdī, kad trešais, tieši pretī stā­vēdams, cirta ar īsu, resnu rotangpalmas nūju ponijam pa ceļiem, spēcīgi parāva virves. Ponijs pakrita uz ceļiem zāģskaidās, un izskatījās, it kā viņš zemotos sitēja priekšā. Ponijs nepatikā lāgiem pretojās tik sparīgi, ka ieplestām kājām, galvu strauji purinot, atbrīvojās no virvju pinekļiem un smagi nokrita uz sāniem vai apvēlās augšpēdu, ja parāviens kļuva vaļīgāks. Bet vienmēr po­niju no jauna uzrāva kājās aci pret aci ar cilvēku, kas viņam sita ar nūju. Ponijam mācīja nomesties ceļos — priekšnesumu, kas tik aplam patīk publikai, kura redz vienīgi dresūras iznākumu un kurai pat sapņos nerādās pats dresūras process. Maikls ātri uztvēra, ka šeit zinā­šanas iegūst ar sāpēm un mokām. īsi sakot, šī Sīdarvail- das dzīvnieku skola bija sāpju skola.

Hariss Kolinzs pats ar galvas mājienu piesauca jauno, tumšmataino dievu klāt un jautādams paskatījās uz Maiklu.

— Delmara suns, ser, — paskaidroja jaunais dievs.

Kolinzam iespīdējās acis, un viņš aplūkoja Maiklu tuvāk.

— Vai tu zini, ko viņš prot?

Jauneklis papurināja galvu.

— Harijs bija ziķeris, — Kolinzs turpināja, vairāk sa­runādamies pats ar sevi, balsī izteikdams domas, nekā vērsdamies pie jaunā dieva. — Viņš no šā suņa cerēja lie­las lietas. Bet ko suns prot? Tāds ir jautājums. Nabaga Harijs ir pagalam, un mums nav ne jausmas, ko suns prot. Palaid viņu vaļā!

Vaļā palaists, Maikls uzlūkoja vareno dievu un gaidīja, kas notiks. Viena lāča sāpīga ierēkšanās apļa otrā malā it kā brīdināja Maiklu par to, kas var piemeklēt arī viņu.

— Surp! — Kolinzs pavēlēja asā, saltā balsī.

Maikls piegāja tuvāk un apstājās.

— Gulsties!

Maikls nogūlās, taču darīja to gausi un ar acīm re­dzamu nepatiku.

— Nolādēts tīrasinīgais! — Kolinzs ņirdzīgi noteica. — Vai tu nevarētu kustēties mazliet dzīvāk, ko? Nekas, nekas, to_ mēs tūlīt panāksim. Stāvi! Gulsties! Stāvi! Gul­sties! Stāvi!

Komandas sprakstēja īsi un asi kā revolvera šāvieni vai pātagas plīkšķi, taču Maikls paklausīja gausi un negri­bīgi.

— Vismaz angliski viņš saprot, — Kolinzs noteica. — Nez vai divkāršo salto apmest māk, — viņš piebilda, jo tas ir visu suņu dresētāju ilgotais mērķis. —■ Izmēģi­nāsim salto! Paņem viņu ķēdē! Nāč šurp, Džimij, pieliec vēl vienu pavadu!

Pienāca vēl otrs mazgadīgo kolonijas absolvents un paklausīgi apmeta Maiklam ap gurniem siksnu, pie kuras bija piestiprināta tieva virve.

— Nostādi viņu, kā nākas! — pavēlēja Kolinzs. — Ga­tavs? Sākam!

Un Maiklam nu vajadzēja piedzīvot neticamu, neiedo­mājamu pazemojumu. Reizē ar vārdu «Sākam!» saite pie kakla siksnas parāva viņu vienlaikus uz augšu un atpa­kaļ, bet siksna ap gurniem rāva ķermeņa apakšējo daļu uz leju, un Kolinzs ar īso nūjiņu, ko turēja rokā, iesita viņam pa apakšžokli. Ja viņš kaut reizi būtu piedzīvojis līdzīgu manevru, tad tagad vismaz daļēji būtu paglābies no sāpēm, palēkdamies un atmuguriski apmezdams gaisā kūleni. Bet viņam likās, ka nupat viņu pārraus vidū pušu, un tai pašā laikā sitiens pa apakšžokli bija tik sāpīgs, ka viņš apdulla. Ar varu mežonīgi apmests gaisā, viņš no­krita, ar pakausi atsizdamies zāģskaidās.

Uztrausies kājās, viņš pārskaities, saslietu spalvu, ko­dienam atņirgtiem zobiem būtu tos iecirtis augstākajam dievam miesā, ja viņu nebūtu savaldījusi dresētāja vil­tība un māka. Abi jaunekļi savu amatu prata labi. Viens pavilka priekšējo pavadu, otrs aizmugurējo, un Maikls palika, spalvu sabozis, ķepurojamies nevarīgā niknumā. Viņš nespēja nekā — ne parauties uz priekšu, ne atpakaļ, nespēja pat pašauties sānis. Priekšā stāvošais jauneklis, kas turēja ķēdi, nepieļāva uzbrukt jauneklim, kurš stāvēja aizmugurē un savukārt sargāja no uzbrukuma priekšējo jaunekli, un par abiem kopā viņi gādāja, lai Maikls ne­spētu mesties virsū Kolinzam, kurā viņš neapšaubāmi sa­skatīja visa ļaunuma un sāpju darītāju.

Maikla niknums bija tikpat liels, cik viņa bezspēcība. Viņš spēja vienīgi bozt spalvu un rēkt, kamēr balss sai­tes vai plīsa. Kolinzam tas bija tikai daudzkārt piedzī­vots apnicīgs atgadījums. Viņš pat izmantoja šo mirkli, lai paraudzītos, ko arēnas otrā malā dara lāči.

— Ak tu, tīrasiņu salašņa! — viņš nīgri noteica, atkal pievērsdamies Maiklam. — Palaidiet viņu vaļā!

Tiklīdz pavadas bija palaistas, Maikls lēcienā metās virsū Kolinzam, un Kolinzs, ar ilgajos gados iegūtu pie­redzi precīzi novērtējis attālumu, iespēra viņam pa žokli tā, ka Maikls atkal kumuru kumuriem aizvēlās skaidās.

— Turiet! — Kolinzs pavēlēja. — Savaldiet!

Un abi jaunekļi, vilkdami pavadas katrs uz savu pusi, atkal nostiepa Maikla augumu tā, ka viņš vairs nespēja nenieka.

Kolinzs skatījās, kā no pretējās puses arēnā ienāk divi smagnēju zirgu pāri, kuriem sekoja sieviete, tērpusies pār­lieku elegantā, pārlieku modernā angļu kostīmā.

— Man šķiet, viņš savu mūžu nav metis salto, — Ko­linzs sacīja, vēlreiz pievērsdamies Maiklam. — Atlaid savu pavadu, Džimij, un ej palīgā Smitam! Bet tu, Džonij, paved suni sānis un sargi lielus! Mis Marija atnākusi uz pirmo stundu, un no viņas vīra — tā mūlāpa nav nekāda labuma.

Maikls nesaprata ainu, kas nu sekoja un ko viņš bija spiests noskatīties no arēnas malas, kur viņu aizveda jau­neklis, apstājies pavērot sagatavošanos sievietes un četru zirgu trika mēģinājumam. Tomēr pēc sievietes izturēšanās Maikls juta, ka arī viņa ir gūstekne, ar kuru apietas ciet­sirdīgi. Arī viņu pret pašas gribu spiež izdarīt sarežģītu triku. Līdz mocību sākumam viņa turējās drosmīgi, bet, ieraudzījusi abus zirgu pārus, kuri, tikko viņa iekabinās svirā āķus, ko turēja rokā, sāks vilkt katrs uz savu pusi un droši vien pārraus viņu vidū pušu, drosme saplaka, viņa sagrīļojās, sāka trīcēt un paslēpa seju rokās.

— Nē, Billikenz, nē! — viņa lūdzās tuklo, jauno cil­vēku, kas bija viņas vīrs. — Es nespēju! Man bail! Man bail!

— Nieki, cienīgā, — Kolinzs viņu pārtrauca, — šis nu­murs nemaz nav bīstams. Toties tas ir labs un ienesīgs.— Viņš aptaustīja sievietes plecus un pārlaida rokas tai pār muguru zem žaketes. — Aparāts ir pilnīgā kārtībā. — Viņš iztaustīja sievietes rokas no pleciem līdz plaukstām. — Sāciet! Izlaidiet āķus! — Kolinzs pats papurināja vi­ņas rokas, un no katras mežģīņu aproces izslīdēja pa āķim, kas bija piestiprināti pie piedurknē paslēptas tē­rauda stieples. — Ne tā! Neviens to nedrīkst redzēt! Ie­velciet āķus atpakaļ! Pamēģiniet vēlreiz! Āķiem jāieslīd jūsu plaukstās. Tā. Pareizi. Nu ir labi.

Sieviete valdījās un centās paklausīt, taču visu laiku ar lūdzošām acīm uzlūkodama Billikenzu, kurš drūms, īgni sarauktām uzacīm stāvēja nomaļu.

Abi vīri, kas turēja zirgus, pacēla sviru tā, lai sieviete varētu tajā iekabināt āķus. Viņa mēģināja to izdarīt, taču atkal sabruka.

— Ja kaut kas sabojāsies, zirgi man noraus rokas, — viņa vēl mēģināja pretoties.

— Tas nekādi nav iespējams, — Kolinzs viņu droši­nāja, — noraut var vienīgi jūsu žaketi. Ļaunākais, kas jums var atgadīties, ir tas, ka publika atklās trika no­slēpumu un sāks par jums smieties. Bet mehānisms nesa- bojāsies. Paklausieties, es jums visu izskaidrošu vēlreiz! Zirgi neraus jūs, bet viens pāris vilks otru, tikai publika domās, ka viņi rauj jūs. Nu, pamēģiniet vēlreiz! Satve­riet sviru! Tai pašā mirklī izlaidiet no piedurknēm āķus un piestipriniet tos! Sāciet!

Viņš runāja asi. Sieviete izslidināja āķus no piedur­knēm, tomēr neuzdrošinājās satvert sviru. Kolinzs ne ar ko neizrādīja savu neapmierinātību. Viņš skatījās uz citu pusi, kur abi poniji pašlaik gāja projām. Toties pašas vīrs viņai nikni uzkliedza:

— Ak dievs, Džūlij, tu taču mani iegāzīsi!

— Es darīšu, Billikenz, — viņa pusšņukstus atsaucās, — godavārds, centīšos. Paskaties! Man vairs nemaz nav bail.

Pastiepusi rokas, viņa satvēra sviru. Ar tikko manāmu vīpsnu lūpās Kolinzs pārbaudīja viņas savilktās plauk­stas, lai redzētu, vai āķi piestiprināti, kā nākas.

— Tagad saņemieties! Atsperieties uz izplestām kājām! Un izslienieties! — Viņš palaboja sievietes plecu un roku stāvokli. — Neaizmirstiet izstiept rokas pirms pirmā rā­viena! Kad zirgi rausies pretējos virzienos, jūs pat gri­bēdama vairs nespēsiet saliekt rokas, bet, ja nokavēsiet, stieple noraus plaukstām ādu. Neaizmirstiet — rokas jā­izstiepj plecu augstumā, lai abas rokas un pleci veido nepārtrauktu taisnu līniju. Pareizi. Nu, sākam!

— Ai, pagaidiet vēl mazliet! — sieviete lūdzās, nolaiz­dama rokas. — Es darīšu, visu izdarīšu, tikai, Billikenz, noskūpsti mani, un tad es vairs nedomāšu par to, ka man var izraut rokas no pleciem.

Tumšmatis, kas turēja Maiklu, un arī pārējie apkārt stāvošie puiši sāka smieties. Kolinzs apvaldīja smīniņu un nopurpināja:

— Gaidīsim, cik vien ilgi vajag, cienīgā. Galvenais, lai pirmoreiz izdotos labi. Tas jūs iedrošinās. Nu, uzmundri­niet viņu, Bil, iekams viņa ķeras pie darba!

Un Billikenzs, apskaities, neapmierināts un pagalam samulsis, paklausīja, apskāva sievu un visai pavirši, vien­aldzīgi to noskūpstīja. Sieviete bija glīta un jauna, varbūt gadu divdesmit, ar jauku, bērnišķīgu sejiņu, slaidu vi­dukli un lieliski veidotu augumu, ne smagāka par simt četrdesmit mārciņām.

Vīra apskāviens un skūpsts viņai piešķīra drosmi. Sa­kniebusi lūpas, viņa saspringa, izslējās un, tikko vīrs bija atgājis nost, nomurmināja:

— Var.

— Sākam! — Kolinzs uzsauca.

Vedēju mudināti, visi četri zirgi laiski sāka vilkt.

— Pātagu! — uzbrēca Kolinzs, nenolaizdams acis no sievietes un pārliecinādamies, ka mehānisms ir pareizā stāvoklī.

Pātagas šaustīti, zirgi palēcās, spēra un raustījās, ar milzīgajiem šķīvja lieluma pakaviem saceldami veselus zāģskaidu mākoņus.

Nu Billikenzs zaudēja varu pār sevi. Redzot šausmi­nošo skatu, viņa sejā atplaiksnīja patiesas bailes par sievu. Bet viņas sejā izteiksme mainījās kā kaleidoskopā. Sākumā — saspringumā un bailēs — sieviete izskatījās kā kristiešu mocekle, kas iemesta pie lauvām, vai kā iz­liktās lamatās iekritusi noziedzniece. Taču drīz vien viņa pārsteigta juta, ka nekādas briesmas nedraud. Un pēdīgi viņas sejā atplauka lepns' uzvaras smaids. Viņa pat uz­smaidīja Billikenzam lepnumā un mīlestībā. Un Billikenzs atvieglots mīļi pasmaidīja pretī, līdz pēkšņi atskanēja Harisa Kolinza rupjais kliedziens:

— Šajā numurā nav jāsmaida! Tūliņ aizvāciet smaidu! Publikai jādomā, ka jūs valdāt zirgus. Pierādiet to! Sa­sprindziniet muskuļus! Iepletiet kājas plašāk! Rādiet, cik briesmīgi jums jānopūlas, rādiet muskuļu saspringumu — lai visi redz! Ļaujiet zirgiem sevi mazliet paraustīt! Tā, tā. Kājas vēl platāk. Sejas izteiksmei jāatspoguļo bai­les, ka jūs teju, teju saraustīs gabalos, ka jūs valdāt zir­gus vienīgi ar savu gribasspēku. Tā ir labi. Pavisam labi. Bil! Tas tikai būs numurs! Pātagu! Lai palēkā! Lai velk, kamēr acis sprāgst no pieres ārā!

Pātagas plīkšķēja pa zirgu mugurām, un milzīgie zirgi rāvās, cik spēja, lai izvairītos no sāpēm. Tas bija skats, kam publika uzgavilēs. Katrs zirgs ap tūkstoš astoņi simti mārciņu svarā; skatītājiem liksies, ka septiņi tūkstoši div­simt mārciņu lielais zirgspēks rausta un plosa elegan­tajā kostīmā tērpto trauslo, slaido sievieti, kas nesver vai­rāk par simt četrdesmit mārciņām. Šādus skatus redzot, sievietes cirkā sāk šausmās kliegt un novēršas.

— Atlaidiet pavadu! — Kolinzs izrīkoja zirgu puišus. — Dāma ir uzvarējusi, — viņš paziņoja izrādes vadītāja manierē. — Bil, ar šo numuru jums ies spoži. Atāķējieties, cienīgā, veikli atāķējieties!

Marija paklausīja un, āķiem no piedurkņu galiem ka­rājoties, pieskrēja pie Billikenza, metās tā skavās, pati apvija viņam rokas ap kaklu, noskūpstīja viņu un iesau­cās:

— Ai, Billikenz, es visu laiku zināju, ka spēšu to iz­darīt! Es taču biju varonīga, vai ne?

— Kļūda! — Kolinza skadrā balss pārtrauca viņas jūs­mīgo tirādi. — Jūs visai publikai parādījāt āķus. Tiem jāpazūd piedurknē tai pašā mirklī, kad jūs tos atkabināt. Pamēģiniet vēlreiz! Un vēl kas. Kad numurs beidzas, ne­izrādiet uzvaras prieku. Neparādiet, cik tas īstenībā bijis viegli! Izliecieties, ka esat pārcietusi elles mokas! Izlie­cieties, ka esat līdz nāvei nomocīta un tūliņ zaudēsiet samaņu! Saļogieties ceļos, sagumstiet plecos! Izrādes va­dītājs piesteigsies jūs satvert, pirms noģībstat. Bet jūs palīdzību noraidāt. Jūs izslejaties, it^ kā saņemot pēdējos spēkus, jo šā numura pamatā ir jūsu griba, jūsu tēraud- cietā griba, un tad pamājiet skatītājiem gaisa skūpstu un vāri, sāpīgi pasmaidiet, it kā būtu atdevusi visu, it kā jums tūliņ būtu jāliekas slimnīcā, bet jūs tomēr pakla­nāties skatītājiem, uzsmaidāt un sūtāt gaisa skūpstus, un skatītāji pielēks kājās un nezinās, kā jūs sumināt. Vai sapratāt mani, cienīgā? Jūs, B^l, uztvērāt, ko gribēju sa­cīt? Pieskatiet, lai viņa visu izdara tieši tā! Nu, vēlreiz! Sākumā, skatoties uz zirgiem, neslēpiet bailes! Pareizi! Nevienam nedrīkst pat prātā ienākt, ka jums plaukstās paslēpti āķi. Izstiepiet rokas! Sākt!

Un atkal trīstūkstoš seši simti mārciņu lielais zirgu spēks parāva uz sayu pusi tikpat lielu svaru no otras puses — un izskatījās, ka vidū stāvošo Mariju pārplēsīs pušu.

Numuru izmēģināja vēl trešo un ceturto reizi, bet Ko­linzs pa to laiku aizsūtīja kādu kalpotāju uz kantori un lika atnest Delmara telegrammu. _

— Tagad rīkojieties pats tālāk, Bil, — viņš sacīja Marijas vīram, kad ar telegrammu rokā atkal atgriežas pie Maikla. — Atkārtojiet mēģinājumu vēl kādus sešus lāgus un ikreiz, kad kāds muļķa fermeris saks lielīties, ka viņam ir labāks iejūgs, tūliņ noslēdziet derības: Tas, protams, priekšlaikus jāizreklamē avīzēs. Bet pasākums ir tā vērts. Izrādes vadītājs jums palīdzēs, un jūsu iejūgs, zināms, izrādīsies labāks. Ja es būtu jaunāks un man būtu brīvs laiks, pats labprāt paceļotu ar šo numuru pa pa­sauli.

Mēģinājuma starplaikos Hariss Kolinzs šad tad uzmeta mirkli Maiklam un pārlasīja Delmara no Sietlas sūtīto telegrammu.

«Pārdodiet manus suņus. Jūs zināt, ko tie prot un cik tie ir vērts. Man tie vairs nav vajadzīgi. Atrēķiniet uz­turu un paglabājiet atlikumu, līdz tiksimies. Man tagad ir suns, kas pārāks par visiem. Tas pārspēj visu, ko līdz šim esmu redzējis. īsts grāvējs. Drīz jūs pats viņu redzē­siet.»

Atgājis arēnas malā, Kolinzs sāka vērot Maiklu uz­manīgāk.

— Delmars bija gudrs puisis, — viņš sacīja Džonijam, kas turēja Maiklu pavadā. — Ja viņš man telegrafēja, lai pārdodu suņus, tad tas nozīmēja, ka viņš ieguvis ko labāku, un te nu ir suns, kam tas jāpierāda, turklāt tīr­asiņu suns. Viņš apgalvo, ka tā esot pati pilnība. Droši vien tā arī ir; bet ko tad suns īsti prot? Savā mūžā tas nav apmetis nevienu salto, nemaz nerunājot par divkāršo. Kā tev liekas, Džonij? Palauzi galvu! Mēģini ko prātīgu izdomāt!

— Varbūt viņš māk skaitīt? — Džonijs ieminējās.

— Tādu suņu, kas skaita, ir pilna pasaule. Nu labi, pamēģināsim!

Bet Maikls, kurš tik labi prata skaitīt, liedzās savas zināšanas parādīt.

— Katram dresētam sunim jāprot staigāt uz pakaļkā­jām, — Kolinzs sacīja, — izmēģināsim.

Un Maiklam vajadzēja izciest pazemojošo mocību, kad

Džonijs viņu pierāva pakaļkājās, bet Kolinzs ar nūjiņu sita pa žokli un ceļiem. Maikls atkal niknumā mēģināja iekost augstākajam dievam, bet tika aiz pavadas parauts nost. Kad viņš metās virsū Džonijam, tas aukstasinīgi pacēla viņu aiz pavadas gaisā, aizžņaudzot rīkli.

— Veltīgas pūles, — Kolinzs gurdi noteica. — Ja viņš neprot staigāt uz pakaļkājām, tad nebūs arī izmantojams lēkšanai mucās. Tu varbūt būsi dzirdējis par Rutu, Džo­nij. Tā tikai bija kuce! Viņa lēca mucās, kur bija sadzī­tas naglas, — visu laiku uz pakaļkājām, nenolaižot priekš- ķepas pie zemes. Astoņās mucās pēc kārtas — no vienas ārā, otrā iekšā. Es vēl atceros, kad viņa, pie mums dzī­vodama, tika apmācīta. īsta zelta dzīsla, bet Kārsons ne­prata ar viņu apieties, un Kriplkrīkā viņa nobeidzās ar plaušu karsoni.

— Varbūt viņš prot žonglēt šķīvjus uz deguna, — Džo­nijs sacīja.

— Nē, jo neprot nostāvēt pakaļkājās, — Kolinzs priekš­likumu noraidīja, — un tas arī nav nekāds kroņa nu­murs. Sim sunim ir sava māksla. Tas nav vienkāršs suns. Viņš dara kaut ko izcilu un dara to izcili, un mūsu uz­devums ir to izdibināt. Cik muļķīgi, ka Harijs tik bez­jēdzīgā kārtā aizgājis uz viņpasauli un atstājis man mi­nēt tādu mīklu! Vajadzēs vien pašam ar viņu noņemties. Ved viņu projām, Džonij! Uz astoņpadsmito. Vēlāk ievie­tosim viņu atsevišķā telpā.