Maikls,Džerija brālis

26. NODAĻA

Astoņpadsmitais bija plaša telpa jeb sprosts suņu mītņu ejā, pietiekami liels, lai tur ērti varētu nometināt duci tādu īru terjeru kā Maikls. Hariss Kolinzs strādāja zi­nātniski. Suņiem, kas atradās Sīdarvaildas dzīvnieku skolā atpūtā vai izmitināšanā, bija radīti vajadzīgie ap­stākļi, lai atkoptos no sešos mēnešos vai veselu gadu pārciestajām grūtībām. Tieši tādēļ skola bija kļuvusi par ļoti iecienītu vietu, kur atstāt dresētos dzīvniekus, kad to īpašnieki aizbrauca atvaļinājumā vai uz laiku palika bez darba. Hariss Kolinzs dzīvniekus turēja tīrībā, sil­tumā un sargāja no infekcijas slimībām. īsi sakot, viņš ļāva tiem uzkrāt spēkus turpmākajiem ceļojumiem un cirka izrādēm.

Pa kreisi no Maikla, septiņpadsmitajā nodalījumā, dzī­voja pieci gaužām groteski apcirpti franču pūdēji. Maikls tos dabūja redzēt vienīgi tad, kad viņu veda uz arēnu vai no tās atpakaļ, bet viņš tos saoda un dzirdēja, un savā vientulībā bieži uzsāka tādu kā ņurdīgu ķīviņu ar lielāko pūdeli Pedro, kurš trupā tēloja klaunu. Pūdēji bija aris­tokrāti dresēto dzīvnieku vidū, un Maikla naidošanās ar Pedro nebija nopietna, to drīzāk varēja uzskatīt par ro­tāju. Ja viņam būtu biežāk gadījies būt ar Pedro kopā, viņi droši vien būtu sadraudzējušies. Bet garo stundu garlaicīgajā vienmuļībā viņi īsināja laiku, tīšām skaiz­damies un ķīvēdamies, kaut abi sirds dzijumos apzinājās, ka tas nav īsts naids un īsts ķīviņš.

Deviņpadsmitajā nodalījumā, pa labi no Maikla, uztu­rējās neinteresanta, pat traģiska sabiedrība. Tie bija da­žādi kranči, kurus gan turēja nevainojami tīrus un vese­lus, bet kuriem vēl nekas netika mācīts. Tie bija rezerves materiāls, izejviela, ko izmantot trupās, ja ievajadzējās aizstājēja vai kāds suns izkrita no ierindas. Bet tas dre­sūras stundās arēnā nozīmēja īstu elli. Bez tam Kolinzs ar saviem palīgiem brīvākos brīžos izmēģināja, kādiem trikiem katru no šiem suņiem varētu izmantot. Piemēram, vienu suni, kas pēc izskata atgādināja kokerspanielu, vai­rākas dienas no vietas centās apmācīt jāšanā — auļojot ponija mugurā, tam vajadzēja izlēkt cauri papīra stīpām un pēc tam atkal uzlēkt ponijam mugurā. Pēc vairākiem sāpīgiem kritieniem suni atrada par nederīgu šim trikam un mēģināja panākt, lai tas nobalansē uz deguna šķīvi. Kad arī tas nepadevās, šuneli iedīdīja šūpoties uz dēļa, kur tam šajā necilajā nodarbībā vajadzēja palikt div­desmit suņu aizmugurē līdz izrādes beigām.

Deviņpadsmitais nodalījums bija nemitīgu kautiņu un ciešanu vieta. Dresūrā ievainotie suņi laizīja brūces un smilkstēja, kauca vai dusmojās par mazāko nieku. Tik­līdz tur ieradās jauns suns, un tas notika bieži, jo no bara allaž atlasīja pa sunim, lai to pievienotu kādai trupai, sprostā sākās tāda plūkšanās, ka vilna putēja, līdz jau­nais suns vai nu izcīnīja sev vietu, vai tika uzvarēts un bija spiests atkāpties kaktiņā, kur viņu neviens vairs ne­aiztika.

Maikls par deviņpadsmitā sprosta iemītniekiem neinte­resējās. Tie varēja ostīties vai naidīgi ņerkstēt, cik vien gribēja, viņš nelikās ne zinis, viņa vienīgā izprieca bija un palika nebeidzamās rotaļīgās ķildas ar Pedro. Bez tam Maiklu uz arēnu veda daudz biežāk un noturēja tur ilgāk nekā pārējos suņus.

— Nespēju iedomāties, ka Harijs būtu varējis tik ap­lam kļūdīties ar šo suni, — sprieda Kolinzs un izmēģi­nāja visu iespējamo, lai izdibinātu, kas īsti licis Delma- ram uzskatīt Maiklu par grāvēju, par pārāko no visiem.

Maiklam vajadzēja pārciest neiedomājamākos pazemoju­mus, lai Kolinzs noskaidrotu, kam viņš derīgs. Viņam lika lēkt pār šķēršļiem, staigāt uz priekškājām, jāt uz ponija, mest kūleņus, kopā ar citiem suņiem tēlot klaunu. Izmēģināja, vai viņš neprot dejot valsi; viņam sapina visas četras kājas un tad viņu raustīja, staipīja un šaus­tīja. Dažos mēģinājumos viņam aplika dzelkšņainu kakla siksnu, lai viņš nerautos sānis, nekluptu uz priekšu vai atmuguriski. Viņu apstrādāja ar pātagu un nūju, viņam aizsēja purnu. Viņu centās izmācīt par vārtsargu futbola sacīkstēs, kur piedalījās divas nomocītu, piekautu kranču «komandas». Viņu uzdzina kāpņu galā un piespieda lēkt uz galvas ūdenī.

Beidzot viņam gribēja iemācīt «nāves cilpu». Šaustot ar pātagu pa muguru, viņu trenca lejup pa stāvu, vaļēju reni tādā ātrumā, ka viņš, ja vien būtu īsti no sirds vē­lējies, būtu aiz inerces varējis skriet pa renes iekšpusi ar galvu uz leju kā muša. Bet viņam nebija ne patikas, ne vēlēšanās, un ikreiz, ja vien jau pašā sākumā neizde­vās izlēkt no renes, viņš, iekšā ietriekts, smagi vēlās ārā, allaž stipri sasizdamies.

— Man šķiet, ka Harijam bijis prātā kaut kas cits, pa­visam citāds triks, — Kolinzs sacīja saviem palīgiem, ku­rus centās katrā mēģinājumā praktiski apmācīt, — ar šo dresūru es tikai cenšos tikt uz pēdām suņa specialitātei, kas bija zināma vienīgi nabaga Harijam.

Ja to visu būtu vēlējies viņa mīļotais dievs stjuarts, Maikls aiz mīlestības būtu piespiedies un visus šos trikus mācījies, un droši vien viņam tie padotos itin labi. Bet šeit Sīdarvaildā mīlestību nepazina, un tīrasiņu suņa daba viņam pavēlēja stūrgalvīgi pretoties un, ar varu pie­spiestam, nedarīt to, ko viņš priecīgu prātu būtu darījis aiz mīlestības. Un, tā kā Kolinzs nebija tīrasiņu būtne, tad viņu sadursmes pirmajā laikā bija asas un negantas. Bet Maikls ātri atskārta, ka viņam nav nekādu izredžu tajās uzvarēt. Viņš vienmēr bija nolemts sakāvei. Cīņa vēl nebija sākusies, kad viņu jau pieveica dresūras stereo- tipie likumi. Ne reizes viņam neizdevās iekost Kolinzam vai Džonijam. Un viņam bija pārāk daudz veselā sa­prāta, lai ielaistos cīņā, kas salauztu viņa dvēseli un miesu un beigās padarītu viņu traku. Viņš ierāvās sevī, kļuva drūms, vienaldzīgs un, kaut arī nekad gļēvi nebēga, bet, spalvu bozdams un ņurdēdams, pierādīja, ka nav sa­lauzts un pakļauts, tomēr vairs neaizrāvās līdz dusmu izvirdumam.

Pēc kāda laika, kad ar Maiklu vairs nemēģināja jaunus trikus, viņu atbrīvoja no pavadas un no Džonija; tagad viņš tupēja arēnā pie Kolinza, kamēr Kolinzs tur uzturē­jās. Rūgtā pieredzē Maikls bija iegaumējis, ka jāseko Ko­linzam ik uz soļa; viņš to darīja naidā un nepatikā, un pamazām viņa organisms saindējās no dziedzeru sekrē­cijas, jo naida spīvums kavēja dziedzeru normālu dar­bību.

Fiziski tas Maiklu neietekmēja. Viņu paglāba spēks un lieliskā veselība. Taču bez sekām graujošā norise nepa­lika, tā sagandēja viņa prātu jeb garu, viņa smadzenes jeb dabu. Viņš aizvien vairāk noslēdzās sevī, kļuva īgns un neatsaucīgs. Kļuva garīgi nevesels. Viņš, kas allaž bija jautrs un draiskulīgs, vēl jautrākas dabas nekā viņa brālis Džerijs, sāka kļūt ļaunīgs, niķīgs un nikns. Vi­ņam vairs negribējās rotaļāties, plosīties un skriet. Ķer­menis kļuva tikpat nekustīgs un kūtrs kā smadzenes. Tādā stāvoklī nonāk arī cietumā ieslodzīti cilvēki. Gar­laikots un vienaldzīgs viņš spēja stundām nostāvēt bla­kus Kolinzam, kamēr Kolinzs mocīja kādu krančeli, cenz­damies tam iemācīt jaunu triku.

Cik daudz šādu mocību Maiklam iznāca noskatīties! Viņš redzēja, kā_ kurtus apmāca augstlēkšanā un tāllēk- šanā. Suņi centās visiem spēkiem, bet Kolinzs un viņa palīgi gribēja panākt brīnumu — ja to var saukt par brīnumu — un spieda suņus pūlēties pari spēkiem. Kas tika darīts spēku robežās, bija dabiski. Kas gāja pāri spēku robežām, bija nedabiski, daži suņi to neizturēja, bet visiem pārējiem tas saīsināja mūžu. Kad suns, aiz­triekts uz tramplīnu, lēca, tad lēcienā viņu trāpīja gara pātaga, kuru,_ šo mirkli gaidīdams, turēja rokā Kolinza palīgs, bez žēlastības to izdancinādams uz suņa mugu­ras. Pātaga spieda suņus lēkt no tramplīna augstāk un tālāk, nekā spēki atļāva, nebaidoties no pārpūles vai kritiena, izmisīgā mēģinājumā izvairīties no pātagas cir­tiena, pašauties garām, pirms pātaga iedzeļ lidojošajā ķermenī spīvi kā skorpions.

— Neviens suns nelēks tik, cik spēj, ja viņu nepie­spiedīs, — Kolinzs mēdza pamācīt savus palīgus. — Un tas ir jūsu darbs. Ar to manis apmācītie lēcēji atšķiras no trupām, ko dresējuši nemākulīgi amatieri un kas iz­gāžas pat visnožēlojamākos provinces cirkos.

Kolinzam nekad neapnika pamācīt. Dresētājs, kas bei­dzis viņa skolu, palīgs, kam viņš iedeva ieteikuma vēs­tuli, augsti kotējās dresētāju aprindās.

— Neviens suns no laba prāta nestaigās ne uz pakaļ­kājām, ne uz priekškājām, — Kolinzs mēdza sacīt. — Tas neatbilst suņa ķermeņa uzbūvei. Viņš jāpiespiež to da­rīt — tā visa gudrība. Tas ir dresūras noslēpums. Jāpie­spiež. Tas ir jūsu darbs. Jums tas jāpanāk. Kas to nespēj, nekad nebūs labs dresētājs. Lieciet to aiz auss un ķerie­ties pie darbal

Maikls, gan īsti neizprazdams notiekošā būtību, noska­tījās, kā mūlim uzliek naglām izsistus seglus. Pirmajā dienā arēnā ienācis, resnais mūlis bija lēns un labsirdīgs. Pirms viņu atklāja Kolinza asā acs, viņš lutināts un mī­ļots bija dzīvojis daudzbērnu ģimenē un tur pieredzējis tikai labestību un jautrus smieklus par savu neveiklību un lempību. Bet Kolinzs bija pratis garausainajā hibrīdā saskatīt spēcīgu, veselīgu dzīvnieku, kas nodzīvos ilgu mūžu un piedevām izskatās gaužām jocīgs.

Jau pirmajā dienā arēnā viņu pārdēvēja jaunā vārdā — par Bārneju Barnato; un šai pašā dienā viņš piedzīvoja lielāko pārsteigumu mūžā. Viņam neradās ne mazākās aizdomas par dzelkšņiem seglos, jo, kamēr segli stāvēja tukši, dzelkšņi miesā nespiedās. Bet tai mirklī, kad nēģeru akrobāts Semjuels Beikons ielēca seglos, dzelkšņi iedūrās mūlim mugurā. Akrobāts to zināja un bija sagatavojies. Bet pārsteigtais Bārnejs pirmo reizi mūžā uzmeta dibenu gaisā. Spēriens bija tik spēcīgs, ka Kolinzs patikā pie­miedza acis, bet Sems aizripoja soļus desmit pa arēnu.

—- Vareni! — Kolinzs nopriecājās. — Kad pārdošu mūli, varu saderēt, arī tu dabūsi angažementu šajā nu­murā. Tas tikai būs priekšnesumiņš! Jāsameklē vēl vis­maz divi puiši, kam pietiks drosmes velties zemē tikpat labi, kā to dari tu. Pie darba! Pamēģini vēlreiz!

Un Bārnejam sākās dresūras mocības, par ko vēlāk vīram, kas viņu nopirka, Kanādas un Savienoto Valstu labākajos cirkos piedāvāja vairāk angažementu, nekā viņš spēja pieņemt. Bārneju mocīja diendienā. Naglotos seg­lus viņam drīz vien noņēma. Tagad nēģeris sēdās mūlim mugurā bez segliem, bet tikpat sāpes dzīvnieku piespieda mest pakaļkājas gaisā, jo dzelkšņi nu bija iedzīti ādas gabalos, kas ar siksniņu tika piestiprināti Semam pie plaukstām. Beigu beigās Bārnejs kļuva tik tramīgs, ka spērās, kolīdz cilvēks uz viņu ciešāk paskatījās. Baidī­damies no dzēlīgajām sāpēm mugurā, mūlis sāka niķoties, griezties un spert, ja vien viņam kāds tuvojās, lai uz­raustos mugurā.

Ceturtās nedēļas beigās, kad bija apmācīti vēl divi akrobāti — divi baltie jaunekļi —, iestudēto triku demon­strēja slaidam franču džentlmenim ar švītīgi iezieķētām ūsām. Izrādi noskatījies, viņš bez kaulēšanās nopirka Bār­neju par Kolinza prasīto cenu,, bez vārda runas nolīg­dams darbā arī Semiju un abus baltos akrobātus. Kolinzs nodemonstrēja pateicīgajam pircējam triku visā spo­žumā — tieši tā, kā to demonstrēs cirkā, ar visiem nepie­ciešamajiem rekvizītiem, pats tēlodams izrādes vadītāju.

Resno, jocīgo, lādzīgo Bārneju ieveda ar tērauda tro­sēm nožogotā un tādām pašām trosēm apjumtā laukumā. Tur viņam noņēma apaušus. Mūlis tūliņ kļuva nemierīgs, pieglauda ausis un izskatījās visai negants.

— Iegaumējiet vienu, — Kolinzs sacīja pircējam. — Ja jūs viņu nopirksiet, jums pašam vajadzēs izrādi vadīt, tādēļ jūs nekad, itin nekad nedrīkstat pacelt roku pret viņu. Ja viņš pie tā pieradīs, jūs jebkuru brīdi, jebkuros apstākļos varēsiet iet viņam klāt un viņu savaldīt. Pēc dabas viņš ir maigs, turklāt pateicīgākais mūlis, kādu vien savā darbā esmu sastapis. Viņam jāmīl jūs un jā­ienīst trīs pārējie. Vēl viens brīdinājums: ja viņš tiešām no tiesas kļūst nikns un sāk kost, lieciet izraut viņam zo­bus un turpmāk barojiet ar kapātu barību un sautētiem graudiem. Iedošu jums visu papildvielu recepti viņa ēdienu kartei. Bet tagad — skatieties!

Kolinzs iegāja iežogojumā un sāka mīlināties ar Bār­neju, kas atbildēja ar tādu pašu maigumu, vienlaikus cenzdamies izmanīties no sprosta, lai izbēgtu gaidāmajām mocībām.

— Vai redzat, — paskaidroja Kolinzs, — viņš man uz­ticas, jo nekad neesmu viņu durstījis. Esmu viņa žēlsir­dīgais samarietis, un jūs, mūli nopircis, būsiet viņam tas pats. Un tagad demonstrēsim numuru. Jūs, protams, va­rēsiet to papildināt un pielāgot savai gaumei.

Meistardresētājs izgāja no iežogojuma, pagājās uz priekšu līdz iedomātai līnijai, pameta skatienu uz leju, it kā uzlūkotu orķestra ložu, pēc tam visapkārt arēnai, it kā ietverdams skatienā parteru, tad palūkojās uz ga­lerijām.

— Dāmas un kungi! —viņš uzrunāja zāģskaidu arēnu, it kā vērstos pie pārpildīta cirka publikas. — Sis ir Bār- nejs Barnato, lielākais jokdaris mūlis, kāds jebkad dzī­vojis. Viņš ir piemīlīgs kā ņufaundlendiešu kucēns — pa- raugieties …

Pagājis atpakaļ līdz trosēm, viņš pastiepa tām pāri roku, teikdams:

— Nāc šurp, Bārnej, un parādi cilvēkiem, kuru tu mīli visvairāk!

Un Bārnejs, mazos pakaviņus cilādams, iztipināja no sprosta, piegrūda purnu pastieptajai rokai, tad pietipināja vēl tuvāk, pastiepa purnu augstāk, pieskārās ar to Ko­linza plecam, tad paslējās pakaļkājās, it kā grasīdamies pāri sprosta trosēm Kolinzu apkampt. īstenībā tas bija lūgums, lai Kolinzs viņu izved no sprosta un paglābj no mocībām, kas viņu tur gaida.

— Redziet, ko nozīmē, ka nekad neesmu darījis viņam pāri, —< Kolinzs teica kungam ar sazieķētajām ūsām, aizgāja atkal pie iedomātās līnijas zāģskaidās, līdz iedo­mātajai orķestra ložai un uzrunāja iedomāto publiku: — Dāmas un kungi! Kā jau teicu, Bārnejs Barnato ir liels jokdaris. Katrā kājā viņam ir četrdesmit stiķu, un vēl nav bijis tāda cilvēka, kas noturētos viņa mugurā seš­desmit sekundes. Pirms izsaku uzaicinājumu, gribu jūs godīgi brīdināt. Liekas — tīrais nieks, vai ne? Vienu minūti, citiem vārdiem sakot, sešdesmito daļu stundas, no­turēties mīlīgajam jokdarim Bārnejam mugurā. Nāciet vien šurp, puiši, drosmīgie jātnieki! Katram, kas notu­rēsies mūlim mugurā minūti, es tepat uz vietas samak­sāšu piecdesmit dolāru, bet par divām minūtēm — veselus piecus simtus.

Tas bija teikts Semjuelam Beikonam, kas, mīļi smaidī­dams, samulsis neveikli tuvojās pa arēnu. Kolinzs, roku pretī pastiepis, it kā palīdzēja viņam pārkāpt pār arēnas barjeru.

— Vai jūsu dzīvība apdrošināta? — Kolinzs apvaicājās.

Sems smiedamies papurināja galvu.

— Kālab tad nācāt arēnā?

— Naudas dēļ, — atteica Sems, — gribu to ieguldīt savā uzņēmumā.

— Kāds uzņēmums jums ir?

— Tā nav jūsu darīšana, mister. — Pēc šiem vārdiem Sems pasmaidīja, it kā atvainodamies par nekautro at­bildi, un pamīņājās. — Varbūt es gribētu sapirkties lote­rijas biļetes, ja būs nauda. Bet vai es naudu tiešām da­būšu? Tā ir mūsu kopīga darīšana.

— Zināms, dabūsiet, — Kolinzs atbildēja, — ja vien pratīsiet nopelnīt. Paejiet malā un mirklīti uzgaidiet! Dā­mas un kungi, piedodiet, ka jūs aizkavēju, bet man pa­tiktu, ja pieteiktos vēl kāds. Vai patiesi vairāk neviens negrib pamēģināt? Piecdesmit dolāru par sešdesmit se­kundēm. Turpat dolārs par sekundi… ja izturēsiet. Vēl vairāk — maksāšu dolāru par sekundi. Sešdesmit dolāru ikvienam zēnam, vīram vai sievietei, kas noturēsies Bār- nejam mugurā vienu minūti. Nekautrējieties, dāmas! Šo­dien visi vienlīdzīgi. Šeit jums dota iespēja kļūt pārākām par saviem vīriem, brāļiem, dēliem, tēviem un vectētiņiem. Vecums nav šķērslis. Vecmāmiņ, vai jūs nevēlētos? — Viņš pavērsās pret kādu iedomātu ļoti vecu dāmu par- lera pirmajā rindā. — Vai redzat (tas tika teikts pircē­jam), esmu jums izdomājis gatavu scenāriju. Jums pie­tiktu ar pāris mēģinājumiem, es bez atlīdzības nododu jūsu rīcībā šo telpu, tas piederas pie pirkuma.

Pāri arēnai pienāca divi baltie akrobāti, un Kolinzs arī tiem palīdzēja pārkāpt pār iedomāto arēnas malu.

— Scenāriju varat mainīt atkarībā no pilsētas, kurā uzstāsieties, — Kolinzs paskaidroja francūzim. — Nav grūti uzzināt un iegaumēt vistālīnāko un nenozīmīgāko ciemu nosaukumus, it kā puiši būtu ieradušies no turienes.

Turpinādams sarunu ar neredzamo publiku, Kolinzs pa­deva zīmi izrādes sākšanai. Sema pirmais mēģinājums beidzās ātri. Vēl īsti neticis mūlim mugurā, viņš jau no­lidoja zemē. Turpmākie seši mēģinājumi, aši cits aiz cita, nebija daudz labāki, tikai pēdējoreiz viņš noturējās se­kundes desmit, toties gaužām jocīgā kūlenī pārvēlās Bār- ncjam pār galvu. Sems klumburoja projām no arēnas, domīgi grozīdams galvu un piespiedis roku pie it kā sā­pošajiem sāniem. Tad laimi izmēģināja abi pārējie puiši.

Kā jau daždien pieredzējuši akrobāti, viņi krītot meta pārdrošus salto gan uz priekšu, gan sāniski. Ari Sems bija atžirdzis un atgriezās. Tagad viņi trijatā uzbruka Bārnejam, cenzdamies vienlaikus no visām pusēm lēkt tam mugurā. Bārnejs sacēlās paka|kājās un izspārdīja tos kā pelavas vai savēla visus vienā kamolā. Vienreiz abi baltie puiši stāvēja nomaļus it kā atpūzdamies, bet viņus no kājām notrieca Sems, kuru Bārnejs patlaban aizlidi- nāja pa gaisu.

— Neaizmirstiet, ka viņš ir īsts mūlis, — Kolinzs sa­cīja kungam ar iezieķētajām ūsām. — Ja kāds no publi­kas tiešām iedomāsies naudas dēļ pajādelēt, jo labāk. Savu tiesu viņš dabūs ātri. Tāds vēl nav piedzimis, kas noturēsies mūlim mugurā veselu minūti… ja vien nepār­trauksiet treniņus ar dzelkšņiem. Mūlim jādzīvo pastāvī­gās bailēs no asajiem durstekļiem. Neizlutiniet viņu! Ne­ļaujiet viņam aizmirst bailes! Ja kādu dienu neuzstāsie­ties, tad pirms izrādes katrā ziņā pāris reižu izmēģiniet, citādi var gadīties, ka viņš visu aizmirst un iznēsā pa arēnu pirmo pagadījušos muļķi, un jums numurs pa­galam.

Bet ja nu notiek tā: patiešām gadās izmanīgs zellis ar veiklām rokām un kājām un, visam par spīti, turas mūlim mugurā, un minūte tūliņ būs apkārt. Tad Sems vai viens no pārējiem piemānās mūlim tuvāk un nemanot pieska­ras tam ar dzelkšņaino plaukstu. Pārdrošniekam ar to pašu vakars. Jums nauda paliks kabatā, bet skatītāji smiesies, vēderus turēdami.

Un tagad galvenais numurs! Uzmanību! Publika sa­jūsmā beidzas vai nost. Pirmajiem — sagatavoties! Sem! Sākam!

Kamēr abi baltie puiši centās uzrausties Bārnejam mu­gurā no sāniem, tā piesaistot mūļa uzmanību, Sems nik­numa un izmisuma uzplūdā lidot pārlidoja pār trosēm un no priekšpuses uzlēca jāšus Bārnejam uz kakla, sa­krampēja rokas un kājas, bet galvu piespieda pavisam cieši klāt mūļa galvai. Bārnejs saslējās pakaļkājās, jo tā viņam bija iemācījuši daudzie mēģinājumos saņemtie dzēlieni kaklā un galvā.

— Tā ir programmas nagla, — Kolinzs paziņoja, kad Bārnejs, pakaļkājās pacēlies, ar priekškājām nevarīgi airē­damies, streipuļoja pa arēnu. — Briesmu nekādu. Atmu­guriski viņš negāzīsies. Mūļi ir pārāk gudri dzīvnieki. Un, pat ja ta notiktu, Sems ļaus viņam gāzties, bet pats lai­kus nolēks nost.

Kad priekšnesums beidzās, Bārnejs labprāt jāva uzlikt apaušus un paklausīgi gāja līdzi pie francūža.

— Viņš dzīvos ilgi — paskatieties uz viņu labi, — Ko­linzs sacīja, turpinādams tirdzniecisko darījumu. — Nu­murs ir bagāts — ar četru cilvēku piedalīšanos, jūs ieskai­tot, bez tam vēl mūlis un kāds muļķis no publikas. Varat sākt kaut vai rit, un pieci tūkstoši, ko par to prasu, ir smieklīgi zema cena.

Francūzis, izdzirdis summu, saminstinājās.

— Lai runā skaitļi, — turpināja Kolinzs. — Jūs varat noslēgt līgumu vismaz par tūkstoš divsimt dolāriem ne­dēļā, un astoņi simti jums paliks skaidrā. Ar sešu nedēļu ienākumiem jums pirkuma summa segta. Bet angažements jums būs uz simt nedēļām, un publikai ir tad vēl neap­niks. Man gribētos būt jaunākam un brīvākam. Es pats labprāt ar šo numuru dotos pasaulē un kļūtu bagāts.

Un Bārnejs tika pārdots un aizgāja no Sīdarvaildas dresūras skolas mūžīgā dzelkšņu verdzībā, lai sagādātu jautrību un smieklus izpriecu cienītājiem visās pasaules malās.