Maikls,Džerija brālis

19. NODAĻA

— Mes vel tiksimies, — Delmars sacīja Dotrijam pēc ceturtās neauglīgās sarunas par Maikla pārdošanu.

Taču Delmars kļūdījās. Viņš nekad vairs nesatikās ar Dotriju, jo Dotrijs vispirms satikās ar ārstu Emoriju.

Kveiks, satūkušās paduses mocīts, sāka naktīs kļūt ar­vien nemierīgāks un neļāva gulēt arī Dotrijam. Kad tā bija turpinājies ilgāku laiku, Dotrijs saprata, ka Kveiks ir nopietni slims, un nolēma aizvest viņu pie ārsta. Kādu dienu pulksten vienpadsmitos viņš ar visu Kveiku ieradās Voltera Merita Emorija ambulancē un apsēdās pacientu pilnajā priekšistaba gaidīt savu kārtu.

— Man šķiet, dakter, ka viņam ir vēzis, — sacīja Dot­rijs, kamēr Kveiks vilka nost virskreklu un apakškreklu. — Viņš nekad nav žēlojies, nekad nav pat iepīkstējies. Bet melnie jau tādi ir. Es nekā nemanīju, līdz sāku naktīs mosties, dzirdēdams viņu knosāmies un vaidam. Paska­tieties! Kā jūs to sauksiet — par vēzi vai par audzēju, nav taču nekādu šaubu, vai ne?

Taču Voltera Merita Emorija vērīgā acs ar vienu ska­tienu bija pamanījusi Kveika kreisās rokas savilktos pirk­stus. Viņam bija ne tikai vērīga, bet īsta «spitālības» acs. Savā laikā viņš bija viens no pirmajiem brīvprātīgajiem ķirurgiem, kas devas uz Filipīnu salām pētīt spitālību, un bija redzējis tik daudz spitālīgo, ka spēja noteikt slimību ar acu uzmetienu, ja vien tā vēl neslēpās pašā sākuma stadijā. No savilktajiem pirkstiem, kur slimība izpaudās bez sāpēm, liecinot vienīgi par nervu sairumu, viņa ska­tiens pievērsās vertikālajām grumbām «lauvas pierē» (at­kal nesāpīga pazīme), pēc tam satūkumam labajā padusē, un to viņa smadzenes tūliņ diagnoscēja kā spitālības tu- bcrkuloīdo formu.

Zibenīgi viņam prātā pazibēja divas domas: pirmā — ja, vienalga, kur, vienalga, kad, sastop vienu spitālīgo, jā­meklē tūliņ ari otrs; nākamā doma: brīnišķīgais īru ter­jers, kas pieder Dotrijam, kurš ilgi bijis saskarē ar Kveiku. To iedomājies, Volters Merits Emorijs vienaldzīgi novēr­sās no Kveika. Viņš nezināja, cik daudz stjuarts jēdz par spitālību un vai vispār kaut ko jēdz, tādēļ negribēja mo­dināt aizdomas. It kā nejauši viņš palūkojās pulkstenī, tad, pagriezies pret Dotriju, sacīja:

— Manuprāt, kaut kas nav kārtībā ar viņa asinīm. Viņš nav pieradis pie pilsētas dzīves un pie mūsu ēdieniem. Drošības labad es, protams, pārbaudīšu, vai tas nav vēzis vai kāds cits audzējs, kaut gan domāju, ka nav ne viens, ne otrs.

Runādams viņš īsu sekundes daļiņu uzmeta skatienu Dotrija pierei tieši virs uzacīm. Nekādu šaubu. Viņa liet­pratīgā acs bija pamanījusi spitālības «lauvas zīmi».

— Jūs pats arī esat saguris, — viņš mīlīgi turpināja,

— varu saderēt, ka nejūtaties īsti labi, vai nav tiesa?

— To tiešām nevaru apgalvot, — Dotrijs piekrita.

— Domāju, ka jādodas atpakaļ jūrā, tur tropu saule iz­dzīs reimatismu no vecajiem kauliem.

— Kur jūs jūtat reimatismu? — ārsts Emorijs izklai­dīgi apjautājās, izlikdamies, ka grib vēlreiz tuvāk ap­lūkot satūkumu Kveika padusē.

Dotrijs pastiepa kreiso roku un, pakustinādams mazo pirkstiņu, parādīja, kur vaina. Volters Merits Emorijs ar šķietami vienaldzīgu skatienu no puspievērtu plakstu apak­šas, nevērīgi palūkojies, redzēja, ka mazais pirkstiņš drusku pietūcis, drusku sagriezies un ka āda tam zīdaini gluda un spīdīga. No jauna pievērsdamies Kveikam, viņš vēlreiz paraudzījās uz «lauvas zīmi» Dotrija pierē.

— Reimatisms joprojām ir un paliek gaužām noslēpu­maina slimība, — Emorijs, it kā aizrāvies ar šo tematu, sacīja Dotrijam. — Gandrīz var teikt, ka tas izpaužas individuāli, ļoti dažādā veidā. Katram ir pašam savs — citāds reimatisms. Vai pirksts nejūtīgs?

Dotrijs ar pūlēm salieca un atlieca mazo pirkstiņu.

— Jā, ser, — viņš sacīja, — un nav vairs tik kustīgs kā senāk.

— Aha, — Volters Merits Emorijs līdzjūtigi un mie­rinot nomurmināja. — Lūdzu, atsēdieties šai krēslā! Iespē­jams, ka nespēšu jūs izārstēt, bet apsolu, ka pratīšu no­rādīt labāko vietu, kur ar jūsu kaiti dzīvot. Mis Džadson!

Kamēr jaunā sieviete medicīnas māsas tērpā apsēdināja Dotriju krēslā un norādīja, kā atspiest muguru, un dak­teris Emorijs iemērca pirkstus stiprākajā antiseptiskajā šķīdumā, kāds viņa ambulancē bija atrodams, viņa sma­dzenēs un acu priekšā no jauna parādījās kārotais īru terjers, kas uzstājās ar priekšnesumiem jūrnieku krogos, bija asspalvains un klausīja uz vārdu Killenibojs.

— Jums reimatisms nav mazajā pirkstiņā vien, — viņš sacīja Dotrijam, — varu derēt, ka skarta arī piere. Vienu mirklīti, lūdzu! Ja sāpēs, sakiet! Ja neko nejūtat, tad ne­kustieties, nevēlos jums nodarīt sāpes. Gribu tikai pār­liecināties, vai mana diagnoze pareiza. Tā, tā. Ja sāp, sakiet tūliņ! Reimatismam piemīt dīvaini untumi. Pa­vērojiet jūs arī, mis Džadson, varu saderēt, ka nekad ne­esat saskārusies ar šo reimatisma paveidu. Vai redzat? Viņš nereaģē. Viņš domā, ka es vēl nemaz neesmu sācis …

Visu laiku nemitīgi, saistoši tērgādams, viņš darīja kaut ko tādu, kas Dotrijam ne sapnī nerādītos, bet Kvei­kam, vērojot notiekošo, likās, ka viņš murgo, jo viss bija tik nereāls un neticams. Doktors Emorijs ar garu adatu pabakstīja tumšo plankumu, kur iezīmējās vertikālās grumbas. Taču viņš neapmierinājās ar pabakstīšanu vien. Iedūris adatu visā garumā zem ādas infiltrāta vienā malā, viņš otrā malā to izvilka ārā. Kveikam, to redzot, gan­drīz acis izsprāga no pieres, jo viņa kungs pat nenotrī- cēja, nesarāvās, pat nepakustējās, kamēr tas viss notika.

— Kādēļ nesākat? — Dotrijs nepacietīgi iejautājās. — Starp citu, runa nav par manu reimatismu, bet par sa- tūkumu melnā puikas padusē.

— Jums nepieciešama ārstēšanās, apgalvoja Emo­rijs. — Reimatisms ir nejauka kaite. Nedrīkst pieļaut, lai tas kļūst hronisks! Sastādīšu jums ārstēšanās kursu. Varat piecelties, tagad izmeklēsim jūsu melno puisi.

Taču, pirms Kveiku apguldīja krēslā, ārsts Emorijs ieklāja tajā palagu, kas bija tā izkarsēts, ka bezmaz oda pēc sviluma. Viņš jau gribēja sākt Kveika izmeklēšanu, bet tad pēkšņi, it kā kaut ko atcerējies, palūkojās pulk­stenī un ar pārmetumu balsī pievērsās savai asistentei.

— Mis Džadson, — viņš dzedri un asi sacīja, — jūs esat bijusi aizmāršīga! Paskatieties, pulkstenis bez des­mit minūtēm divpadsmit, un jūs labi zinājāt, ka man bija norunāts precīzi pusdivpadsmitos satikties ar ārstu Hed- liju, lai pārrunātu par vienu pacientu. Kā viņš tagad mani lad! Jūs taču zināt, cik viņš īdzīgs.

Mis Džadsona pazemīgā nožēlā nolieca galvu, saņem­dama rājienu, lai gan viņa, sīki pārzinādama sava šefa gaitas, līdz šim mirklim nebija dzirdējusi ne pušplēsta vārda par norunu pusdivpadsmitos.

— Hedlijs pieņem tepat otrā pusē gaitenim, — Emorijs paskaidroja Dotrijam, — nebūšu projām ilgāk par pie­

cām minūtēm. Mēs vienā gadījumā nebijām vienis prātis. Viņš konstatējis hronisku apendicītu un grib operēt. Mana diagnoze ir pioreja, kas inficējusi kuņģi no mutes, tādēļ ieteicu ārstēt mutes dobumu ar emetinu, lai likvidētu kuņģa kaiti. Jūs, protams, par to nekā nezināt, bet gal­venais ir tas, ka pierunāju ārstu Hedliju pieaicināt ari ārstu Grenvilu — zobārstu un piorejas speciālistu. Tagad viņi mani gaida jau divdesmit minūtes. Jāskrien!

Būšu atpakaļ pēc piecām minūtēm! — viņš atgriezies, durvis ciet vērdams, vēl uzsauca. — Mis Džadson, palū­dziet cilvēkus uzgaidāmajā istabā mazliet paciesties!

Viņš iegāja ārsta Hedlija pieņemamajā istabā, kaut gan viņu tur negaidīja ar apendicītu vai pioreju sirgstošs pacients. Viņš tikai izmantoja tālruni divām sarunām: vienai ar Veselības aizsardzības departamenta vadītāju, bet otrai — ar policijas priekšnieku. Viņam laimējās no­tvert pie aparāta tiklab vienu, kā otru, abus viņš uzru­nāja priekšvārdā un paziņoja tiem kaut ko ļoti svarīgu un slepenu.

Atgriezies pats savā kabinetā, viņš izskatījās gaužām apmierināts un iedvesmots.

— Zināms, ir tā, kā es teicu, — viņš sacīja mis Džad- sonai, cēlsirdīgi ietverdams savas uzticības lokā arī Dot­riju, — ārsts Grenvils bija manā pusē. Skaidrs — neap­strīdama pioreja. Operācija nav vajadzīga. Tagad viņi apstrādā pacienta smaganas un strutu maisiņus ar eme­tīnu.Esmu nopelnījis smēķi. Jums taču nav iebildumu, Dotrij?

Kad stjuarts papurināja galvu, ārsts aizkūpināja garu Havannas cigāru un turpināja priecāties, ka pieveicis savu kolēģi. Runādams viņš bieži aizmirsa 'ievilkt dūmu, it kā nejauši paliecās pret krēslu un tikpat nejauši pie­skārās ar degošā cigāra galu vienam Kveika savilkta­jam pirkstam. Slepens mājiens mis Džadsonai, kas vie­nīgā vēroja viņa rīcību, brīdināja nelikties ne zinis gar to, kas notiek.

— Vai zināt, mister Dotrij, — Volters Merits Emorijs aizrautīgi turpināja, piesaistīdams stjuarta skatienu, ka­mēr kvēlojošais cigāra gals joprojām dedzināja Kveika pirkstu, — jo vecāks kļūstu, jo vairāk pārliecinos, ka tiek izdarīts pārāk daudz nepārdomātu, pārsteidzīgu operā­ciju.

Karstā ogle joprojām lipa pie cilvēka miesas, un no Kveika pirksta gala sāka vīties tieva dūmu spirālīte, kas krāsā atšķīrās no dūmiem cigāra galā.

— Piemēram, šis pats ārsta Hedlija pacients. Paglābu viņu ne tikai no riskantas apendicīta operācijas, bet ietau­pīju viņam arī maksu par operāciju un slimnīcas izde­vumus. Es par to, ko viņa labā izdarīju, naudu neņemšu. Un Hedlijam viņš samaksās tikai nominālo rēķinu. No malas pieaicinātais ārsts Grenvils izārstēs viņa pioreju par kādiem nieka piecdesmit dolāriem. Jā, dieva vārds, esmu paglābis šo cilvēku ne tikai no dzīvības briesmām un sāpēm, bet izglābis viņam arī, visu kopā saskaitot, apaļus tūkstoš dolārus, ko būtu vajadzējis samaksāt ķir­urgam, slimnīcai un māsām.

Kamēr viņš runāja, visu laiku piesaistīdams Dotrija skatienu, gaisā sāka izplatīties degošas gaļas smaka. Emorijs vilka to nāsīs ar gandarījumu. Arī mis Džad- sona saoda smaku, bet, tā kā bija brīdināta, nelikās nekā manām. Viņa pat nepaskatījās uz cigāra galu, lai gan deguns viņu nepārprotami informēja, ka cigārs vēl ir turpat, kur bijis.

— Kas te svilst? — pēkšņi, gaisu ostīdams un apkārt skatīdamies, ievaicājās Dotrijs.

— Draņķīgs cigārs, — atteica Emorijs, atraudams ci­gāru no Kveika pirksta un to kritiski aplūkodams. Savie­bies viņš to pacēla pie deguna. — Es pat neteikšu, ka tās ir kāpostu lapas. Teikšu tikai, ka nezinu un arī ne­gribu zināt, kas tajā sabāzts. Bet tā jau parasti notiek. Izlaiž jaunu cigāru marku, izreklamē to, satin cigārus no vislabākās tabakas un pēc tam, kad tie cilvēkiem iepati­kusies, izmantojot iegūto popularitāti, turpmākos taisa no mazvērtīgas tabakas. Nē, pateicos, mani ar to nepaķers! Šodien pat mainīšu marku.

To teicis, viņš iesvieda cigāru spļaujamtraukā. Un Kveiks, atlaidies dīvainākajā krēslā, kādā jebkad bija sē­dējis, neapzinājās, ka viņa pirkstā ir izdedzis puscollu liels caurums, un gaidīja, kad ārsts pēdīgi beigs runāt un apskatīs sāpīgo pietūkumu viņa padusē.

Un pirmo reizi mūžā, bet tad arī uz visiem laikiem Degs Dotrijs tika nolikts uz lāpstiņām. Tā bija pilnīga, ne­glābjama sagrāve. Dzīve, brīvā dzīve, kad var iet, kurp tik, jūras braucieni ar šūpojošos klāju zem kājām, ban­gas, pasētu vēji, īsie brīži ostās — tas viss viņam uz laiku laikiem izbeidzās Voltera Merita Emorija kabinetā,/ kamēr mis Džadsona ar mierīgu seju klusībā brīnījās, kā cilvēkam var dedzināt dzīvu miesu, bet viņš ne aci ne­pamirkšķina.

Ārsts Emorijs runāja vienā runāšanā un aizkūpināja jaunu cigāru, kaut arī uzgaidāmajā telpā drūzmējās ve­sels bars cilvēku, un nolasīja garu, bet interesantu lek­ciju par cigāriem, par tabakas lapu audzēšanu un saga­tavošanu tajos apvidos, kur tabaka aug vislabāk.

— Nu, un kas attiecas uz satūkumu, — viņš pēdīgi sacīja, pa gabalu aplūkodams slimo vietu, — es no pirmā acu uzmetiena droši varu teikt, ka tas nav ne vēzis, ne cits audzējs, tas pat nav augonis. Es teiktu …

Klauvējiens pie gaiteņa durvīm lika viņam strauji pie- traukties kājās, un viņš pat necentās nepacietību slēpt. Mis Džadsona, paklausīdama viņa mājienam, atvēra dur­vis, un pa tām ienāca divi policisti, viens policijas ser­žants un ūsains vīrietis vizītsvārkos, ar neļķi pogcau­rumā.

— Labrīt, dakter Māsters, — Emorijs sveicināja kolēģi un tad pievērsās pārējiem: — Sveiks, seržanti Hallo, Tirn! Hallo, Džonson! Kopš kura laika tu vairs nestrādā Ķī­niešu kvartālā? — Tad, vērīgi aplūkojis Kveika satūkušo padusi, Volters Merits Emorijs turpināja pirmāk iesākto teikumu, sacīdams: — Es teiktu, kā jau nule minēju, ka šī ir visraksturīgākā, tipiskākā bacillus leprae izraisītā čūla, ko jebkad kāds Sanfrancisko ārsts drīkstējis de­monstrēt Veselības aizsardzības departamentam.

— Lepra! — iesaucās ārsts Māsterss.

Visi, izdzirdot šo vārdu, sarāvās. Seržants un abi po­licisti atkāpās tālāk no Kveika; mis Džadsona, klusi iekliegdamās, piespieda abas rokas pie sirds; un Degs Dotrijs gan satraukts, tomēr neticīgi jautāja:

— Ko jūs tur runājat, dakter?

— Palieciet uz vietas! Nekustieties! — Volters Merits Emorijs pavēlēja Dotrijam. — Es jums tūliņ parādīšu, — viņš bilda pārējiem, piespiezdams tikko aizkūpinātā ci­gāra kvēlojošo galu pie tumšā plankuma virs stjuarta iedegunes starp uzacīm. — Nekustieties! — viņš uzsauca Dotrijam. — Pacietieties mirkli! Es vēl neesmu galā.

Kamēr Dotrijs pārsteigts un samulsis gaidīja, ko ārsts Emorijs darīs tālāk, cigāra gals dedzināja viņa ādu un miesu, līdz visi ieraudzīja dūmus un saoda sviluma smaku. Uzvaras priekā skadri iesmiedamies, Emorijs soli atkāpās.

— Dariet, kas jums jādara, — norūca Dotrijs, kura saprašanai notikumi risinājās pārāk strauji un pārāk no­slēpumaini. — Un, kad būsiet beidzis, palūgšu jūs pa­skaidrot, ko nupat sacījāt par lepru un par melno puiku. Puika pieder man, un es necietīšu tādas runas par viņu vai… par mani.

— Jūs, kungi, nupat redzējāt, — sacīja ārsts Emorijs. — Divi neapšaubāmi lepras gadījumi, kungs un kalps. Kalpam slimība vairāk progresējusi un izpaužas abās formās, kungam vēl tikai nesāpīgā, taču skarts arī ma­zais pirkstiņš. Vediet viņus prom! Kategoriski pieprasu, Māsters, ambulances ratus, kuros viņi tiks vesti, pēc tam kārtīgi izdezinficēt!

— Paklausieties… — Degs Dotrijs kareivīgi iesāka.

Emorijs uzmeta brīdinošu skatienu Māstersam, un Mās-

terss savukārt uzmeta stingru mirkli seržantam, kurš tik­pat bargi paraudzījās uz abiem policistiem. Taču tie ne­ķērās Dotrijam klāt. Viņi dažus soļus atkāpās, pavicināja stekus un biedinoši skatījās uz stjuartu. Policistu izturē­šanās pārliecināja Dotriju vairāk nekā vārdi. Tie baidījās viņam pieskarties. Kad viņš sakustējās, policisti, steku galus viņam sānos iespieduši, stūma viņu uz priekšu.

— Nenāc tuvāk! — viens brīdināja, pavicinādams steku Dotrijam pie pašas galvas. — Stāvi uz vietas un gaidi pavēli!

— Velc kreklu mugurā un ej pie sava kunga! — Emo­rijs izrīkoja Kveiku, strauji paceldams krēslu un sviestin izsviezdams Kveiku no tā.

— Nu, dieva dēļ … — iesāka Dotrijs, taču nesenais draugs, nelikdamies viņu ne dzirdis, teica ārstam Mās­tersam:

— Kopš tas japānis nomiris, mēra baraka stāv tukša. Zinu, ka jūsu departamentā zaķapastalas vien ir, tādēļ iesaku iedot šiem abiem dezinfekcijas līdzekļus, lai paši iztīra baraku un vācas iekšā.

— Visu svēto vārdā, — atsāka Dotrijs, zaudējis visu kareivīgumu un galīgi apjucis no atskārtas, ka viņam uzbrukusi drausmīgā slimība. Viņš pieskārās ar pirkstu pie nejūtīgās vietas pierē, tad paostīja pirkstu un saprata, ka piere tiešām dedzināta un viņš to nav jutis. — Visu svēto vārdā, nesteidzieties tik aplam! Ja jau esmu slims, tad tur nekā nevar līdzēt. Bet tas taču nenozīmē, ka mēs nevaram sarunāt kā baltais cilvēks ar balto. Dodiet man divas stundas laika, un manis šai pilsētā vairs nebūs. Un pēc divdesmit četrām stundām manis nebūs šai valstī. Es tikšu uz kuģa …

— Un apdraudēsiet sabiedrību citā vietā, — ārsts Mās- terss viņu pārtrauca, un acu priekšā tam jau rēgojās ga­ras slejas avīzē ar kliedzošiem virsrakstiem, viņš būs kļuvis par varoni, par Sanfrancisko svēto Džordžu, kas ar saindētu šķēpu nostājies starp sabiedrību un spitālī­bas sērgu.

— Vediet viņus prom! — sacīja Volters Merits Emorijs, vairīdamies no Dotrija skatiena.

— Gatavi! Marš! — nokomandēja seržants.

Abi policisti ar paceltiem stekiem sāka virzīt Dotriju un Kveiku uz priekšu.

— Kustas, kustas veicīgāk! — viens policists pārskai­ties rēca. — Dariet, ko jums liek, citādi ielauzīšu pakau­šus! Arā, ārā — veiklāk! Arā pa durvīm! Sakiet tam mel­najam, lai turas jums blakus!

— Dakter, ļaujiet pateikt kaut vārdu! — Dotrijs lū­dzās Emoriju.

— Runu laiks beidzies, — tas atbildēja, — tagad sākas izolācija. Māsters, neaizmirstiet izdezinficēt ambulances ratus, kad krava būs aizvesta!

Procesija, kuras priekšgalā gāja Veselības aizsardzības departamenta ārsts un seržants un kuru noslēdza abi po­licisti ar draudīgi paceltiem stekiem, devās uz durvju pusi.

Uz sliekšņa Dotrijs, nebaidīdamies, ka viņam sašķaidīs pakausi, tomēr pagriezās atpakaļ un iesaucās:

— Dakter! Mans suns! Jūs viņu pazīstat!

— Es jums viņu nogādāšu, — Emorijs aši piekrita. — Kur jūs dzīvojat?

— Kleistrītā astoņdesmit septiņi, Bauheda mēbelētajās istabās, jūs zināt, kur tas ir, ieeja ap stūri caur Bauheda krogu. Atsūtiet man viņu, vienalga, kur atradīšos! Vai apsolāt?

— Protams, aizsūtīšu, — ārsts Emorijs sacīja, — jums taču ir arī kakadu, vai ne?

— Kā tad! Kokijs! Lūdzu, ser, atsūtiet man viņus abus!

— Manu dieniņ, — tovakar sacīja mis Džadsona, pus-;, dienodama kopā ar kādu jaunu terapeitu no Svētā Džo- zefa slimnīcas. — Dakteris Emorijs ir īsts burvis. Nav jābrīnās, ka viņam dzīvē tā veicas. Iedomājieties tikai! Pie mums kabinetā šodien bija divi pūžņaini spitālīgie. Viens no viņiem — melnādainis. Un dakteris, tikko acis uzmetis, tūliņ saprata, kas par vainu. Milzīgi izmanīgs. Ja jūs zinātu, ko viņš darīja ar savu cigāru! Un cik at­jautīgs! Vispirms padeva man zīmi. Šiem ne sapnī nerā­dījās, ko viņš darīs. Viņš paņēma savu cigāru un…