Slepkabota dienasgrāmatas

SESTĀ NODAĻA

Cilvēki bija sprieduši, kurp doties. Vai sprieduši, cik tas vien bija iespējams, vienlaikus saspringti rēķinot, cik daudz visa kā izdzīvošanai nepieciešamā viņi varētu sabāzt divplākšņos. Mēs zinājām, ka grupai — kuru Rathi tagad sauca par ĻaunPētniekiem — bija pieeja CentrSistēmai un tā zināja visas vietas, kurp bijām devušies, lai tās izpētītu. Tādēļ mums bija jādodas kaut kur citur.

Mēs devāmies uz vietu, kuru Overse un Rathi, žigli ieskatījušies kartē, bija piedāvājuši kā iespēju. Tā bija klinšainu kalnu grupa biezos tropiskos džungļos, kurus blīvi apdzīvoja daudzveidīga fauna — pietiekami daudz, lai radītu apjukumu dzīvības zīmju noteicējos. Mensa un Pin-Lī nolaida divplākšņus lejāk un tad ieslidināja tos starp akmeņainajām klintīm. Es izvietoju dažus dronus, lai mēs varētu gūt skatu no vairākiem leņķiem, un mēs vairākkārt mainījām divplākšņu izvietojumu. Tad es izveidoju drošības perimetru.

Nelikās, ka te būtu droši, un, lai arī divplākšņos bija dažas izdzīvošanai paredzētas saliekamās būdiņas, neviens neieminējās, ka varētu tās uzcelt. Cilvēki pagaidām palika divplākšņos, sarunājoties saziņas kanālā un pa divplākšņu ierobežoto saziņas kanālu. Cilvēkiem nebūs visai ērti (sāksim jau ar to, ka sanitārās un higiēnas telpas bija nelielas un ierobežotas), bet tā būs drošāk. Mūsu skeneru rādiusā pārvietojās gan liela, gan

mazāka fauna — ziņkārīga un potenciāli tikpat bīstama kā ļaudis, kas gribēja nogalināt manus klientus.

Es ar dažiem nelieliem droniem izgāju ārā izlūkot un pārliecināties, ka šeit nebija ne pēdas no kaut kā pietiekami liela, kas, teiksim, varētu nakts vidū aizstibīt prom mazo divplāksni. Tas deva man iespēju arī padomāt.

Viņi zināja par manu vadības moduli — vai, precīzāk, tā trūkumu — un, lai ari Mensa bija zvērējusi, ka neziņos par mani, man bija jāpadomā par to, ko darīt.

Nav pareizi domāt par konstruktu kā pa pusei botu, pa pusei cilvēku. Tas izklausās tā, it kā šīs puses būtu atdalītas — it kā bota pusei gribētos klausīt rīkojumiem un padarīt darbu, bet cilvēka puse gribētu pasargāt sevi un laisties ka tiek prom no šejienes. Atšķirībā no realitātes, kur es biju viena pilnvērtīga un samulsusi vienība, kam nebija ne jausmas, ko pati grib. Ko man vajadzētu darīt. Kas man būtu jādara.

Pieņemu, ka varētu viņus atstāt, lai tiek galā paši. Iztēlojos, kā to izdaru — iztēlojos, kā patvaļīgas DrošVienības ielenc Aradu vai Rathi —, un jutu, kā sažņaudzas iekšas. Man riebjas emocijas, ko rada īstenība, es daudz labprātāk pārdzīvoju par “Mēness patvērumu”.

Un ko gan es varētu darīt? Doties prom no šis tukšās planētas un dzīvot, līdz akumulators beidzas? Ja būtu gribējis pasākt ko tādu, tad man būtu vajadzējis plānot prātīgāk un lejupielādēt daudz vairāk izklaides programmu. Nedomāju, ka varu uzglabāt pat tik daudz, lai to pietiktu līdz akumulatoru beigām. Spriežot pēc specifikācijas, man vēl bija simtiem tūkstoši stundu.

Un pat man tā šķita muļķīga doma.

Overse bija uzstādījusi attālinātus sensorus, kas palīdzētu mūs brīdināt, ja kaut kas mēģinātu skenēt šo apvidu. Kad cilvēki sakāpa atpakaļ divplākšņos, es žigli kanālā viņus pārskaitīju, lai pārliecinātos, ka visi vēl arvien ir uz vietas. Mensa gaidīja pie trapa un lika noprast, ka gribētu ar mani runāt divatā.

Es pieklusināju saziņu un kanālu, un viņa teica: “Zinu, ka tev ir daudz ērtāk, ja turi ķiveri aptumšotu, bet situācija ir mainījusies. Mums ir tevi jāredz.”

Es negribēju to darīt. Vairāk nekā jebkad. Viņi par mani pārāk daudz zināja. Bet man vajadzēja, lai viņi man uzticas, lai es varētu viņus uzturēt pie dzīvības un darīt savu darbu. Darīt to tā, kā vajag, nevis tajā puskoka lēcēja versijā, ko biju veicis, pirms kaut kas sāka mēģināt novākt manus klientus. Bet tik un tā es negribēju. “Parasti ir labāk, ja cilvēki domā par mani kā par robotu,” es teicu.

“Varbūt parasti tā ir.” Viņa skatījās nedaudz iesāņus, nemēģinot veidot acu kontaktu, un es to novērtēju. “Bet šī situācija ir citāda. Būtu labāk, ja viņi varētu par tevi domāt kā par personu, kas mēģina palīdzēt. Jo tā par tevi domāju es.”

Manas iekšas izkusa. Citādi es to nevaru raksturot. Pēc brītiņa, kad biju savaldījis savu sejas izteiksmi, samazināju sejsega aptumšojumu un liku tam kopā ar ķiveri ieslīdēt atpakaļ bruņās.

Viņa teica: “Paldies,” un es sekoju viņai uz divplāksni.

Pārējie kārtoja aprīkojumu un krājumus, kas bija samesti divplāksnī tieši pirms pacelšanās, “...ja viņi atjaunos satelīta darbību,” Rathi nobeidza.

“Viņi ar to neriskēs, līdz... ja vien nedabūs rokā mūs,” Arada iebilda.

Saziņas kanālā nopūtās Pin-Lī, nikna un sapīkusi. “Ja vien mēs zinātu, kas tie dirsas tādi ir.”

“Mums ir jāapspriež tālākie soļi,” Mensa pārtrauca pļāpas un apsēdās aizmugurē, no kurienes varēja redzēt visu kajīti. Pārējie apsēdās ar sejām pret viņu — Rathi tādēļ pagrieza vienu no kustīgajiem sēdekļiem. Es apsēdos uz soliņa labajā pusē. Kanālā varējām redzēt mazā divplākšņa kajīti, kur sēdēja pārējā komanda un atzīmējās, ka klausās. Mensa turpināja: “Ir viens jautājums, uz kuru es gribētu saņemt atbildi.”

Guratins nogaidoši paskatījās uz manu pusi. Idiot, viņa nerunā par

mani.

Rathi drūmi pamāja. “Kāpēc? Kāpēc tie cilvēki šo dara? Ko tas viņiem dod?”

“Tam jābūt saistītam ar izdzēstajām kartes daļām,” Overse noteica. Viņa savā kanālā atsauca saglabātos attēlus. “Acīmredzot tur ir kaut kas tāds, ko viņi grib, ko viņi negribētu ļaut atrast mums vai DeltFall.”

Mensa piecēlās un sāka soļot pa kajīti. “Vai analīzē kaut kas parādījās?”

Arada kanālā īsi konsultējās ar Baradvaju un Volesku. “Vēl ne, bet mēs nebijām pabeiguši visus testus. Līdz šim nekas interesants nebija parādījies.”

“Vai viņi tiešām iedomājas, ka tiks sveikā cauri?” Rathi pavērsās pret mani, it kā es varētu sniegt atbildi. “Acīmredzot viņi var uzlauzt uzņēmuma sistēmas un satelītu, un viņi plāno vainot DrošVienības, bet... Izmeklēšana taču būs pamatīga. Viņiem tas jāzina.”

Spēlē bija iesaistīti pārāk daudzi faktori, pārāk daudz ko mēs nezinājām, bet man ir jāatbild uz tiešiem jautājumiem, un pat bez vadības moduļa no veciem paradumiem grūti atkratīties. “Viņi varbūt tic, ka uzņēmums un jūsu naudas devēji, lai kas viņi nebūtu, nemēģinās pētīt tālāk par patvaļīgām DrošVienībām. Bet viņi nevar likt pazust veselām divām apskates komandām, ja vien nav tā, ka to korporatīvajai vai politiskajai grupai ir vienalga, kas ar tām notiek. Vai DeltFall komanda kādam rūp? Un jūs?”

Tā dēļ viņi visi uz mani nez kāpēc sāka blenzt. Man bija jāpagriežas, lai skatītos ārā pa lūku. Tik ļoti gribēju nolaist ķiveri, ka manas organiskās daļas nosvīda, bet es vēlreiz noskatījos sarunu ar Menšu un spēju to nedarīt.

Volesku teica: “Tu nezini, kas mēs esam? Viņi tev neteica?”

“Manā sākotnējā lejupielādē bija informācijas komplekts.” Vēl arvien blenzu ārā uz biezo, zaļo čūkslāju tieši aiz akmeņiem. Es patiešām negribēju iedziļināties tajā, cik maz uzmanības pievērsu savam darbam. “Es to neizlasīju.”

Arada maigi iejautājās: “Kāpēc?”

Tagad, kad viņi visi uz mani tā skatījās, es nevarēju izdomāt labus melus. “Man bija vienalga.”

Guratins noteica: “Un tu sagaidi, ka mēs tev ticēsim.”

Jutu, kā mana seja sakustas, žoklis saspringst. Fiziskas reakcijas, ko es nevarēju apturēt. “Pacentīšos izteikties precīzāk. Es biju vienaldzīgs un viegli aizkaitināts. Vai tam tu tici?”

Viņš jautāja: “Kāpēc tu negribi, lai mēs uz tevi skatāmies?”

Mans žoklis bija tā sasprindzis, ka manā kanālā parādījās brīdinājums par veiktspējas zudumu. Teicu: “Jums uz mani nav jāskatās. Es neesmu seksbots.”

Rathi izdvesa skaņu — pa pusei nopūtu, pa pusei sagurušu spraus-lājienu. Tas nebija domāts man. Viņš sacīja: “Guratin, es taču teicu. Tas ir kautrīgs.”

Overse pievienojās: “Tas negrib komunicēt ar cilvēkiem. Un kāpēc lai gribētu? Tu zini, kā pret konstruktiem izturas, jo īpaši korporatīvi politiskā vidē.”

Guratins pavērsās pret mani. “Tātad tev nav vadības moduļa, bet mēs varētu tevi sodīt, skatoties uz tevi.”

Paskatījos uz viņu. “Iespējams, līdz brīdim, kad atcerēšos, ka man rokās iebūvēti ieroči.”

Mensa ar ironisku pieskaņu balsī noteica: “Nu tā, Guratin. Tas tev piedraudēja, bet neķērās pie vardarbības. Vai tagad esi apmierināts?”

Viņš atgāzās krēslā. “Pagaidām jā.” Tātad viņš mani bija pārbaudījis. O, tas bija drosmīgi. Un ļoti, ļoti stulbi. Man viņš teica: “Es gribēju pārliecināties, ka tevi nevada no ārpuses.”

“Nu gan pietiks.” Arada piecēlās un pārsēdās man blakus. Es negribēju spraukties viņai garām, un tādējādi viņa bija iespiedusi mani stūrī. Viņa teica: “Dodiet tam laiku. Tas vēl nekad nav atklāti sadarbojies ar cilvēkiem kā brīvs aģents. Mēs visi mācāmies.”

Pārējie māja ar galvām, it kā tas izklausītos jēdzīgi.

Mensa kanālā nosūtīja man privātu ziņu: Ceru, ka tev viss ir kārtībā.

Jo tev mani vajag. Es nezinu, no kurienes tas uzradās. Nu labi, tas uzradās no manis, bet viņa bija mans klients, un es biju DrošVienība. Starp mums nebija nekāda emocionāla līguma. Nekāda racionāla iemesla man izklausīties pēc čīkstīga cilvēku mazuļa.

Protams, man tevi vajag. Man nav pieredzes ne ar ko šim līdzīgu. Nevienam no mums nav. Dažkārt cilvēki neko nevar padarīt, viņu emocijas ieplūst kanālā. Viņa bija nikna un pārbijusies — ne no manis, bet no cilvēkiem, kas kaut ko tādu darītu — nogalinātu, noslaktētu veselu apskates komandu un panāktu, ka DrošVienības tiek vainotas pie visa. Viņa cīnījās ar dusmām, lai gan sejā nebija manāms nekas cits, vien nosvērtas raizes. Kanālā jutu, kā viņa saņemas. Tu šeit esi vienīgais, kas nekritīs panikā. Jo ilgāk šī situācija turpināsies, pārējie... Mums jāpaliek kopā, jādomā ar galvu.

Viņai bija pilnīga taisnība. Un es varēju palīdzēt — pat tikai esot DrošVienība. Es biju tas, kura pienākums bija visus pasargāt. Es visu laiku krītu panikā, jūs tikai to neredzat, es viņai teicu. Pievienoju tekstuālu piezīmi: “joks”.

Viņa neatbildēja, bet nolaida skatienu un pie sevis pasmaidīja.

Rathi teica: “Vēl viens jautājums. Kur viņi ir? Viņi tuvojās mūsu mītnei no dienvidiem, bet tas mums neko nepalīdz.”

Atbildēju: “Es atstāju mītnē trīs dronus. Tā kā CentrSistēma ir atslēgta, viņiem nav skenēšanas funkcijas, bet vizuālais un audio ieraksts vēl arvien darbosies. Varbūt tie piefiksēs ko tādu, kas atbildēs uz jūsu jautājumiem.”

Biju atstājis vienu dronu kokā, kur tas varēja novērot mītni no tālienes, otru — pabāztu zem izvelkamās nojumes virs ieejas, un trešo centrālē, paslēptu zem konsoles. Uzstādījums bija nākamais aiz inerta — ja ĻaunPētnieki kaut ko skenētu, tad dronu signāli pazustu mītnes vides uzturēšanas sistēmas enerģijas rādītājos. Nevarēju savienot dronus ar DrošSistēmu tā, kā parasti to darīju, kas ļāva man uzglabāt datus un atfiltrēt garlaicīgās daļas. Zināju, ka ĻaunPētnieki to pārbaudītu, tādēļ iegāzu DrošSistēmas krātuvi lielā divplākšņa sistēmā un pēc tam iztīrīju oriģinālu.

Turklāt es negribēju, lai viņi zina par mani vairāk nekā jau zināja. Visi atkal uz mani skatījās — pārsteigti, ka slepkabotam ir bijis plāns. Godīgi sakot, es nevarēju viņiem to pārmest. Mūsu izglītības moduļos nekā tamlīdzīga nav, bet šis nu bija vēl viens veids, kā visi trilleri un piedzīvojumu gabali, ko biju skatījies vai lasījis, beidzot sāka kļūt noderīgi. Mensa atzinīgi piepacēla uzacis. Viņa piebilda: “Bet no šejienes tu nevari uztvert viņu signālu.”

“Nē, man būs jādodas atpakaļ, lai savāktu datus,” es atbildēju. Pin-Lī pieliecās tuvāk mazā divplākšņa kamerai. “Es varētu piemontēt vienu no mazajiem skeneriem pie drona. Tas būs lēns un neveikls, bet sniegs mums kaut ko vairāk nekā tikai audio un vizuālos datus.”

Mensa pamāja. “Dari tā, bet atceries, ka mūsu resursi ir ierobežoti.” Viņa pievērsa manu uzmanību kanālā, lai es zinātu, ka viņa runā ar mani, lai gan neskatījās uz mani. “Kā tu domā, cik ilgi otra grupa paliks mūsu mītnē?”

No otra divplākšņa atskanēja Volesku vaids. “Visi mūsu paraugi! Mums ir dati, bet, ja viņi iznīcinās mūsu darbu...”

Pārējie viņam piekrita un pauda raizes un satraukumu. Es viņus ignorēju un atbildēju Mensai: “Nedomāju, ka viņi tur paliks ilgi. Tur nav nekā tāda, ko viņi gribētu.”

Uz vienu vienīgu mirkli Mensas sejā atspoguļojās tas, cik noraizējusies viņa patiesībā bija. “Jo viņi grib mūs,” viņa klusi noteica.

Un arī tur viņai bija pilnīga taisnība.

Mensa izveidoja dežūru grafiku, tostarp ieplānojot laiku, kad es varēšu atslēgties, veikt diagnostiku un uzlādi. Plānoju arī izmantot šo laiku, lai skatītos “Mēness patvērumu” un atjaunotu spēju atrasties ciešā kontaktā ar cilvēkiem, nesajūkot prātā.

Kad cilvēki bija izkārtojušies pa vietām — vai nu gulēja, vai dziļi iegrima savos kanālos —, es izgāju apgaitā un pārbaudīju dronus. Nakts bija trokšņaināka nekā diena, bet līdz šim divplākšņiem nebija tuvojies nekas lielāks par insektiem un dažiem rāpuļiem. Kad ienācu pa lielā divplākšņa ieeju, Rathi bija dežurējošais cilvēks — viņš sēdēja pilota krēslā un vēroja skenerus. Es izgāju cauri komandas sadaļai un apsēdos viņam blakus. Viņš man pamāja ar galvu un jautāja: “Viss kārtībā?”

“Jā.” Es negribēju jautāt, bet man tas bija jādara. Kad meklēju, kur dabūt uzglabāšanas vietu visām savām lejupielādēm, informācijas komplekts bija starp failiem, ko es izdzēsu. (Zinu, zinu, bet esmu pieradis pie papildus krātuves DrošSistēmā.) Atceroties Mensas vārdus, atvēru ķiveri. Tagad tas bija vieglāk, jo šeit bija tikai Rathi, un mēs abi skatījāmies uz konsoli. “Kāpēc visi domāja, ka mans jautājums par jūsu politisko grupu un to, vai tai jūs būtu vajadzīgi, bija tik dīvains?”

Rathi pasmaidīja konsoles virzienā. “Jo Dr. Mensa ir mūsu politiskā grupa.” Viņš pakustināja roku, pavērsdams delnu uz augšu. “Mēs esam no Saglabāšanas Alianses, vienas no nekorporatīvajām sistēmas vienībām. Dr. Mensa ir šībrīža vadošās komisijas administratīvā direktore. Tā ir uz laiku vēlēta pozīcija. Bet viens no mūsu principiem ir tāds, ka administratori turpina strādāt ierasto darbu, lai kas tas arī nebūtu. Viņas ierastajā darbā bija jāveic šī izpēte, un tā nu viņa ir šeit, un šeit esam arī mēs.”

Jā, es jutos nedaudz stulbi. Vēl arvien centos apstrādāt šo informāciju, kad Rathi teica: “Zini, Saglabāšanas teritorijā boti tiek uzskatīti par pilnvērtīgiem pilsoņiem. Konstrukts ietilptu šajā kategorijā.” Viņš to teica tonī, kas liecināja par mājienu.

Vienalga. Botiem, kas ir “pilnvērtīgi pilsoņi”, vēl arvien tiek nozīmēts cilvēks vai uzlabots cilvēks kā aizbildnis — parasti tas ir darba devējs; esmu to redzējis jaunumu kanālos. Un arī izklaides kanālos, kur visi boti ir vai nu laimīgi kalpi, vai arī klusībā iemīlējušies savos aizbildņos. Ja tur būtu redzams, kā visas dienas garumā boti laiskojas un skatās izklaides kanālu, nevienam nemēģinot likt viņiem runāt par jūtām, mani šī ideja interesētu daudz vairāk. “Bet uzņēmums zina, kas viņa ir.”

Rathi nopūtās. “O, jā, viņa zina. Tu neticēsi, cik daudz mums bija jāsamaksā, lai nodrošinātu apskates līgumu. Tie korporatīvie mēsli ir īsti laupītāji.”

Tas nozīmē, ka, ja mums izdotos palaist signālraķeti, uzņēmums lieki nedirstos un transportkuģis šeit ierastos bez kavēšanās. Nekāds ĻaunPētnieku kukulis nespētu to apturēt. Viņi varētu pat nosūtīt ātrāku drošības kuģi, lai noskaidrotu, kas noticis, pirms atbrauktu transports. Politiska vadoņa saistību nodrošināšanas cena bija augsta, bet summa, kas uzņēmumam būtu jāmaksā, ja ar viņu kaut kas notiktu, vispār būtu ārpus visiem kritērijiem. Milzīgā izmaksa, apkaunojums citu nodrošināšanas uzņēmumu priekšā un jaunumu kanālos... Es atgāzos atpakaļ krēslā un aizvēru ķiveri, lai varētu padomāt.

Mēs nezinājām, kas ir ĻaunPētnieki un ar ko mums ir darīšana. Bet varu derēt, ka viņi ari nezināja. Mensas statuss bija tikai Drošības informācijas komplektā, kas tika glabāta DrošSistēmā, pie kuras viņi tā ari nebija tikuši klāt. Divkāršā izmeklēšana, ja kaut kas ar mums notiktu, visticamāk, būtu pamatīga, jo uzņēmums izmisīgi meklētu kādu, ko pie visa vainot, un palicēji izmisīgi gribētu vainot visā uzņēmumu. Nevienu šī patvaļīgo DrošVienību shēma ilgi neapmuļķotu.

Es nespēju iedomāties, kā mēs to varētu izmantot — vismaz ne uzreiz. Mani nemierināja — un, esmu pārliecināts, arī cilvēkus nemie-rinātu — apziņa, ka stulbais uzņēmums viņus atriebtu gadījumā, ja/kad viņi visi tiktu apslaktēti.

Tā nu nākamās dienas pēcpusdienas vidū es sagatavojos tam, lai aizlidotu ar mazo divplāksni līdz mītnes apkārtnei, kur varētu cerēt saņemt kādus novērojumus no droniem. Gribēju doties viens, bet, tā kā nekad neviens manī neklausās, kopā ar mani devās arī Mensa, Pin-Lī un Rathi.

Tajā rītā es biju nomākts. Iepriekšējā naktī biju mēģinājis skatīties kaut kādus jaunus seriālus, un pat tie nespēja novirzīt manas domas — realitāte bija pārāk klātesoša. Bija grūti nedomāt par to, kā viss noies greizi un viņi visi nomirs un mani sadragās gabalos, vai ari iebakstīs manī jaunu vadības moduli.

Kad sagatavojos lidojumam, Guratins man pievienojās un teica: “Es dodos ar jums.”

Tieši tā man tikai vēl pietrūka. Pabeidzu akumulatoru diagnostiku. “Man Šķita, ka tu esi apmierināts.”

Pagāja mirklītis, kamēr viņam pielēca. “Tas, ko vakar teicu, jā.”

“Es atceros katru vārdu, kas man pateikts.” Tie bija meli. Kam gan tas vajadzīgs? Lielāko daļu es izdzēšu no pastāvīgās atmiņas.

Viņš neko neteica. Kanālā Mensa teica, ka man nav viņš jāņem līdzi, ja es to nevēlos vai ja man liktos, ka tas mazinātu komandas drošību. Es zināju, ka Guratins atkal mani pārbauda, bet, ja kaut kas noietu greizi un viņš tiktu nogalināts, es nepārdzīvotu tik ļoti kā tad, ja tas notiktu ar kādu citu. Vēlējos, kaut Mensa, Rathi un Pin-Lī nebrauktu līdzi, negribēju riskēt ar viņiem. Un garajā lidojumā Rathi varbūt pakļautos kārdinājumam atkal mēģināt piespiest mani runāt par jūtām.

Pateicu Mensai, ka būs labi, un mēs sagatavojāmies lidojumam.

Es izmantoju daudz laika, lai mestu loku uz rietumiem, tā, lai tad, ja ĻaunPētnieki mūs pamanītu, no mana kursa nevarētu noteikt, kur atrodas pārējie cilvēki. Tad, kad biju labā vietā, no kuras tuvoties mītnei, gaisma jau dzisa. Kad mēs nokļūtu līdz mērķa zonai, būtu jau pilnīgi satumsis.

Cilvēki iepriekšējā naktī nebija pārāk labi izgulējušies saspiestības dēļ, kā ari tādēļ, ka pastāvēja augsta varbūtība nomirt. Mensa, Rathi un Pin-Lī bija pārāk noguruši, lai daudz sarunātos, un nu bija aizmiguši. Guratins sēdēja otrā pilota sēdeklī un visu šo laiku nebija izteicis ne vārda.

Mēs lidojām aptumšotā režīmā — nekādu gaismu, nekādu sūtījumu. Biju pieslēdzies mazā divplākšņa iekšējam ierobežotajam kanālam, lai varētu uzmanīgi sekot līdzi skeneru datiem. Guratins ar implanta palīdzību sekoja kanālam — es jutu, ka viņš tur ir —, bet neizmantoja to citādi, kā vien lai sekotu mūsu trajektorijai.

Kad viņš teica: “Man ir jautājums,” es sarāvos. Līdzšinējais klusums bija mani iežūžojis maldīgā drošības sajūtā.

Nepaskatījos uz viņu, lai gan pa kanālu zināju, ka viņš skatās uz mani. Nebiju aizvēris ķiveri, negribēju slēpties no viņa. Pec mirkļa

sapratu, ka viņš gaida manu atļauju. Tas bija savādi — kaut kas jauns. Jutu kārdinājumu viņu ignorēt, bet gribēju ari zināt, kāda pārbaude notiks šoreiz. Kaut kas tāds, ko viņš negribēja, lai dzird citi? Es teicu: “Uz priekšu.”

Viņš jautāja: “Vai viņi tevi sodīja par raktuvju komandas bojāeju?” Tas nebija pilnīgs pārsteigums. Domāju, ka viņi visi gribēja to uzzināt, bet varbūt viņš bija vienīgais, kas bija pietiekami skarbs, lai to paprasītu. Vai pietiekami drosmīgs. Bakstīt slepkabotu ar vadības moduli ir viens, bakstīt patvaļīgu slepkabotu ir pilnīgi cita padarīšana.

Es teicu: “Nē, ne tā, kā tu iedomājies. Ne tā, kā sodītu cilvēku. Viņi mani uz laiku izslēdza, un tad ik pa laikam atgrieza tiešsaistē.”

Viņš vilcinājās. “Tu par to nezināji?”

Jā, tas būtu bijis vienkārši, vai ne? “Organiskās daļas lielākoties guļ, bet ne visu laiku. Tu zini, ka kaut kas notiek. Viņi centās iztīrīt man atmiņu. Mēs esam pārāk dārgi, lai mūs iznīcinātu.”

Viņš atkal palūkojās pa iluminatoru. Lidojām zemu pāri koku lapotnēm, un liela daļa manas uzmanības bija pievērsta virsmas sen-soriem. Jutu Mensas uzmanības pieskārienu kanālā. Viņa noteikti bija pamodusies, kad Guratins ierunājās. Viņš beidzot teica: “Vai tu nedusmojies uz cilvēkiem par to, ko tev lika darīt? Par to, kas ar tevi notika?” Tāpēc man prieks, ka es neesmu cilvēks. Viņi vienmēr ko tādu izdomā. Es teicu: “Nē. Tā darītu cilvēks. Konstrukti nav tik stulbi.”

Ko tad man bija darīt — nobeigt visus cilvēkus, jo tie, kas uzņēmumā vadīja konstruktus, bija nežēlīgi? Jā, labi, iedomu cilvēki izklaides kanālā man patika daudz labāk nekā īstie, bet tos pirmos nevar dabūt bez tiem otrajiem.

Arī pārējie sakustējās, modās un cēlās, un viņš vairs man neko nejautāja.

Kad nonācām tuvumā, nakts debesis bija skaidras un planētas gredzens mirdzēja debesis kā lente. Es jau biju nometis ātrumu, un mēs lēni slīdējām pār skrajo mežu, kas rotāja kalnus pie mītnes klajuma malas. Gaidīju, kad droni ar mani sazināsies, kā tam būtu jābūt, ja viss būtu noticis kā plānots un ĻaunPētnieki viņus nebūtu atraduši.

Sajutis pirmo piesardzīgo pieskārienu kanālam, es apstādināju divplāksni un nolaidu to zem koku lapotnēm. Apstājos nogāzē, divplākšņa sliecēm kompensējot slīpumu. Cilvēki gaidīja — nervozi un nepacietīgi —, bet neviens neko neteica. No šejienes nevarēja redzēt neko, tikai nākamo kalnu un daudzus koku stumbrus.

Visi trīs droni vēl arvien bija aktīvi. Atbildēju to signāliem, cenšoties uzturēt saziņu tik žiglu, cik iespējams. Pēc saspringta mirkļa sākās lejupielādes. No laika reģistra varēju noteikt, ka, tā kā neviens nebija tiem teicis, ko nedarīt, droni bija ierakstījuši it visu, kas notika no mirkļa, kad es tos uzstādīju, līdz šim brīdim. Lai arī tā daļa, kura mums visvairāk interesētu, būtu tuvāk sākumam, datu bija daudz. Negribēju te palikt tik ilgi, lai izietu visam cauri pats, tādēļ pusi pa kanālu pastūmu Guratinam. Viņš atkal neko neteica, tikai pagriezās krēslā, atslīga tajā, aizvēra acis un sāka caurskati.

Vispirms paņēmu dronu, kas bija novietots kokā, lielā ātrumā caurskatīdams tā video, līdz atradu mirkli, kur tas bija notvēris labu attēlu ar ĻaunPētnieku lidaparātu.

Tas bija liels divplāksnis, jaunāks modelis nekā mūsējais — un tam nepiemita nekas tāds, kas radītu aizdomas. Divplāksnis vairākas reizes apriņķoja mītni, iespējams, skenēdams, un tad nolaidās mūsu tukšajā pacelšanās vietā.

Viņi noteikti zināja, ka esam prom — vietā nebija neviena lidaparāta, uz viņu saziņas mēģinājumiem neviens neatbildēja —, tādēļ viņi pat

necentās izlikties, ka ir ieradušies, lai aizņemtos kādus instrumentus vai apmainītos ziņām par teritoriju. No kravas kajītēm izbrāzās piecas Droš-Vienības, visas apbruņotas ar lieliem ieročiem, kas tiek izsniegti apskates komandām uz planētām ar bīstamu faunu — tādām kā šī. Spriežot pēc raksta uz krūšu bruņām, divas bija izdzīvojušās DeltFall vienības. Tās noteikti ielika viņu konstruktu kārbās pēc tam, kad mēs izbēgām no DeltFall mītnes.

Trīs bija no ĻaunPētniekiem, kam bija pelēks kvadrātveida logo. Es fokusēju attēlu uz to un nosūtīju to pārējiem. “GrayCris,” Pin-Lī skaļi nolasīja.

“Kāds par to ir dzirdējis?” Rathi jautāja, un pārējie teica, ka nē.

Visām piecām DrošVienībām noteikti bija uzstādīts kaujas modulis. Tās devās uz mītni, un tām sekoja četri no divplākšņa izkāpuši cilvēki — neatpazīstami lauka tērpos ar krāsu kodiem. Arī viņi visi bija apbruņoti ar uzņēmuma nodrošinātajiem rokas ieročiem, kurus vajadzētu izmantot tikai krīzes situācijās, kas saistītas ar bīstamu faunu.

Es pietuvināju cilvēkus, cik vien attēla kvalitāte atļāva. Viņi pavadīja labu laiku skenējot un pārbaudot, vai nav izlikti slazdi, kas lika man vēl vairāk nopriecāties par to, ka nebiju tērējis laiku, tādus uzstādot. Bet kaut kas viņu darbībā lika man domāt, ka viņi nav profesionāļi. Viņi nebija kareivji — ne vairāk kā es. Viņu DrošVienības nebija kaujas vienības, tikai parastie drošības boti, izīrēti no uzņēmuma. Tas mierināja. Vismaz es nebiju vienīgais, kas nezināja, ko dara.

Beidzot es vēroju, kā viņi ieiet mītnē un atstāj divas DrošVienības ārā, kur tās sargāja viņu divplāksni. Es iezīmēju šo daļu, nosūtīju to Mensai un pārējiem caurskatīšanai un turpināju skatīties.

Pēkšņi Guratins pieslējās sēdus un man nezināmā valodā klusi nolamājās. Es piezīmēju sev, ka vēlāk jāpaskatās šis vārds lielā divplākšņa valodu centrā. Tad par to aizmirsu, jo Guratins teica: “Mums ir problēma.”

Es nopauzēju savu drona lejupielādes daļu un paskatījos uz video fragmentu, kuru Guratins tikko bija iezīmējis. Tas nāca no centrālē paslēptā drona.

Attēlā bija vienīgi izplūdis izliekts balsts, bet audio cilvēka balss teica: “Jūs zinājāt, ka mēs ieradīsimies, tādēļ pieņemu, ka jums ir kāda iespēja mūs vērot, kamēr esam šeit.” Balss runāja standartvalodā ar monotonu akcentu. “Mēs esam iznīcinājuši jūsu signālraķeti. Dodieties uz šīm koordinātēm,” viņa nolasīja garuma un platuma grādus, kurus mazais divplāksnis izpalīdzīgi atzīmēja kartē, kā arī laika mar-ķcri, “šajā laikā, un mēs varam nonākt pie vienošanās. Tam nav jābeidzas ar vardarbību. Mēs ar lielāko prieku jums samaksāsim, vai ko nu jums vajag.”

Tālāk nesekoja nekas, tikai aizejoši soļi un durvju aizslīdēšanas skaņa.

Guratins, Pin-Lī un Rathi visi sāka runāt vienlaikus. Mensa teica: “Klusu.” Viņi aizvērās. “DrošVienība, tavs viedoklis?”

Par laimi, tagad man tāds bija. Līdz brīdim, kad mēs bijām saņēmuši lejupielādi no drona, tas lielākoties bija bijis “dirsā ir”. Es teicu: “Viņiem nav ko zaudēt. Ja mēs dosimies uz šo tikšanos, tad viņi var mūs nogalināt un vairs par mums neuztraukties. Ja mēs neatnāksim, tad viņi var mūs meklēt līdz pat projekta beigu datumam.”

Tagad Guratins caurskatīja nolaišanās video. Viņš teica: “Vēl viena zīme, ka tas nav uzņēmums. Viņi acīmredzot negrib mūs medīt līdz pat projekta beigu datumam.”

Es atbildēju: “Es taču teicu, ka tas nav uzņēmums.”

Mensa pārtrauca Guratinu, pirms viņš spēja man ko pateikt. “Viņi domā, ka mēs zinām, kāpēc viņi ir šeit, kāpēc viņi to dara.”

“Viņi kļūdās,” Rathi sapīcis noteica.

Mensa sarauca pieri, pārējo cilvēku vietā analizējot šo problēmu. “Bet kāpēc lai viņi tā domātu? Noteikti tāpēc, ka viņi zina — mēs bijām

uz vienu no nekartētajām vietām. Tātad dati, kurus mēs savācām, noteikti satur atbildi."

Pin-Ll pamāja. “Tātad ap šo laiku pārējie noteikti zina.”

“Tas sniedz mums priekšrocību,” Mensa domīgi teica. “Bet ko mēs ar to varam iesākt?”

Un tad man ienāca prātā lieliska doma.