Slepkabota dienasgrāmatas

PIRMĀ NODAĻA

Es būtu varējis kļūt par masu slepkavu, jo biju uzlauzis savu vadības moduli, bet tad atklāju, ka man ir piekļuve visiem uzņēmuma satelītu translētajiem izklaides kanāliem. Kopš tā laika ir pagājuši krietni vairāk nekā 35 000 stundu vai apmēram tā, un necik daudz galinājis es neesmu. Toties esmu patērējis, nez, drusku mazāk par 35 000 stundu filmu, seriālu, grāmatu, izrāžu un mūzikas. Kā bezsirdīga, slepkavnieciska mašīna es biju īsta izgāšanās.

Es arī turpināju darīt savu darbu, tagad ar citu līgumu, un cerēju, ka Dr. Volesku un Dr. Baradvaja drīz piebeigs izpēti, lai mēs varētu atgriezties mītnē un es varētu noskatīties “Mēness patvēruma lēkta un rieta” 397. sēriju.

Atzīstu, ka nebiju uzdevuma augstumos. Līdz šim darbs bija bijis garlaicīgs, un es jau apsvēru, vai varētu nogrūst statusa paziņojumu kanālu fona darbībai, lai mēģinātu piekļūt izklaides kanāla mūzikai tā, ka CentrSistēma nepamanītu papildu aktivitāti. Laukā tas bija grūtāk izdarāms nekā mītnē.

Šī apskates teritorija bija zemes gabals tuksnesīgā piekrastes saliņā, kur viļņojās zemi, plakani pakalni un auga bieza, zaļganmelna zāle, kas sniedzās man līdz potītēm; nekādas dižās floras vai faunas, ja neskaita saujiņu dažādu izmēru putnveidīgu radījumu un kaut kādas pufīgas peldošas radības, kas, ciktāl zināms, bija nekaitīgas. Krastu izraibināja milzīgi, tukši krāteri, un vienā no tiem paraugus vāca Baradvaja un Volesku. Planētu apvija gredzens, kas, no mūsu pozīcijas skatoties uz jūras pusi, aptvēra horizontu. Vēros debesis un domās bakstīju izklaides kanālu, un tad krātera dibens uzgāja gaisā.

Es pat necentos dot verbālu trauksmes signālu. Aizsūtīju vizuālos datus no lauka kameras uz Dr. Mensas kanālu un lecu lejā krāterī. Rāpjoties lejup pa smilšaino nogāzi, es jau dzirdēju, kā avārijas saziņas kanālā Mensa auro kādam, lai tūlīt pat dabū gaisā divplāksni. Viņi bija kādu desmit kilometru attālumā — strādāja citā salas daļā —, tā ka nekādīgi nevarēja te ierasties laikā, lai kaut ko saglābtu.

Manā kanālā iegāzās pretrunīgi rīkojumi, bet es tiem nepievērsu uzmanību. Pat ja nebūtu uzlauzis savu vadības moduli, avārijas kanāls bija prioritāte, un arī tajā valdīja haoss — CentrSistēma vienlaikus pieprasīja informāciju un sūtīja datus, ko man tajā brīdī nevajadzēja, un Mensa sūtīja man divplākšņa telemetrijas ziņas. Tās man ari nevajadzēja, bet vismaz viņu ignorēt bija vienkāršāk nekā CentrSistēmu, kas mēģināja vienlaikus pieprasīt atbildes un tās sniegt.

Tam visam pa vidu es iegāzos krātera dibenā. Abās rokās man ir iebūvēti nelieli enerģijas ieroči, bet es izvēlējos sev uz muguras piestiprināto milzīgo šaujamo. Bīstamajam radījumam, kas tikko bija izlauzies no zemes, bija riktīgi liela mute, un tā nu es nospriedu, ka man vajag riktīgi lielu ieroci.

Es izvilku no neradījuma mutes Baradvaju un ielīdu viņas vietā pats, tad iegāzu vienu lādiņu lejā rīklē, bet otru tēmēju augšup, tur, kur, kā cerēju, atradās monstra smadzenes. Neesmu drošs, ka viss notika tieši šādā secībā — lai pārliecinātos, man būtu vēlreiz jānoskatās savas kameras ieraksts. Vienīgais, ko es zināju: ka es biju savācis Baradvaju un radījums viņu nebija savācis, un tad tas nozuda atpakaļ alā.

Viņa bija bezsamaņā, cauri tērpam sūcās asinis no milzīgajām brūcēm sānos un kreisajā kājā. Es icsprādzēju ieroci atpakaļ vietā, lai varētu pacelt Baradvaju abās rokās. Biju pazaudējis kreisās rokas bruņas un krietnu gabalu miesas, bet manas neorganiskās daļas vēl arvien darbojās. No vadības moduļa iegāzās vēl gūzma komandu, un es tās nobāzu malā, pat necenšoties atšifrēt. Baradvaja, kurai nebija neorganisko daļu un kuru tādēļ bija grūtāk salabot, šajā gadījumā noteikti bija prioritāte, un mani galvenokārt interesēja tas, ko avārijas kanālā man skaidroja MedSistēma. Bet vispirms man vajadzēja izdabūt viņu ārā no krātera.

Visa šī pasākuma laikā Volesku sarāvies tupēja uz sadragātajiem akmeņiem un lika biksēs, par ko es nemaz nebrīnījos. Es šajā situācijā biju daudzkārt grūtāk ievainojams nekā viņš, bet baigā sajūsmā par notiekošo nebiju. Es teicu: “Dr. Volesku, lūdzu, nekavējoties dodieties man līdzi.”

Viņš neatbildēja. MedSistēma ieteica izmantot trankvilizatoru injekciju un blablabla, bet es ar vienu roku biju saspiedis Dr. Baradva-jas tērpu, lai apturētu asiņošanu, un ar otru roku balstīju viņas galvu, un jebkurā gadījumā man ir tikai divas rokas. Es liku ķiverei atvērties, lai Volesku varētu ieraudzīt manu cilvēka seju. Ja neradījums atgrieztos un vēlreiz mēģinātu man iekost, šī būtu bijusi liela kļūda, jo galvā esošās organiskās daļas man bija vajadzīgas. Modulēju balsi stingru, siltu un maigu un teicu: “Dr. Volesku, viss būs kārtībā, labi? Bet tagad jums jāceļas un jānāk man palīgā aiznest viņu prom no šejienes.”

Tas darbojās. Viņš pietrausās kājās un, vēl arvien drebēdams, tuvojās man. Es pagriezu pret viņu savu neskarto pusi un teicu: “Pieķerieties man pie rokas, labi? Un turieties.”

Volesku veiksmīgi iekabinājās manā elkonī, un es devos augšup pa krātera sienu, vilkdams viņu sev līdzi un piespiedis Baradvaju pie krūtīm. Viņas elpa bija smaga un saraustīta, un es nevarēju dabūt nekādu informāciju no viņas lauka tērpa. Manējais bija saplēsts uz krūtīm, un es padevu vairāk siltuma savam ķermenim, cerot, ka tas varētu kaut ko līdzēt. Kanāls bija pieklusis, jo Mensa bija likusi lietā kapteiņa priekšrocības, lai pievērtu visu, izņemot MedSistēmu un divplāksni. No pēdējā es dzirdēju tikai visus pārējos komandas locekļus, kas satraukti kušināja cits citu.

Krātera sienas virsma bija pretīga — mīksta zeme un birstoši akmentiņi —, bet manas kājas nebija bojātas un es veiksmīgi nogādāju abus cilvēkus līdz augšai dzīvus. Volesku gribēja sabrukt, tāpēc aizvilināju viņu vēl dažus metrus no krātera malas, ja nu gadījumā tas, kas nu mita tur apakšā, varētu aizsniegties tālāk, nekā mums šķita.

Negribēju nolikt Baradvaju, jo man vēdera dobumā kaut kas bija pamatīgi sabojāts un es nebiju drošs, ka varēšu viņu atkārtoti pacelt. Patinu lauka kameru nedaudz atpakaļ un redzēju, ka manī bija iedūries zobs — vai varbūt tā bija vica? Vica vai kaut kas cits? Slepkabotiem netiek piedāvāts kaut cik pieklājīgs izglītības modulis par tēmām, kas nav slepkavošana, un pat pēdējais ir lētā versija. Kamēr pētīju šo jautājumu CcntrSistēmas valodas centrā, netālu nolaidās mazais divplāksnis. Tam nosēžoties zālē, es aizvēru ķiveri un aptumšoju sejsegu.

Mums bija divi standarta divplākšņi: lielais avārijas situācijām un šis, mazais, lai nokļūtu izpētes vietās. Tam bija trīs kajītes: vidū liela, paredzēta cilvēku komandai, un abās malās divas mazākas kravai, aprīkojumam un man. Pie vadības paneļa sēdēja Mensa. Es devos uz priekšu — lēnāk nekā parasti, jo negribēju pazaudēt Volesku. Traps tikko sāka nolaisties, ārā izlēca Pin-Lī un Arada, un es pārslēdzos uz balss komunikāciju, lai pateiktu: “Dr. Mensa, es nevaru laist vaļā viņas tērpu.”

Pagāja sekunde, līdz Mensa saprata, ko gribu teikt. Viņa strauji atbildēja: “Tas nekas, ienes viņu komandas kajītē.”

Slepkabotiem nav ļauts ceļot kopā ar cilvēkiem, un man bija nepieciešama vārdiska atļauja, lai tajā ievilktos. Tā kā mans vadības modulis bija uzlauzts, patiesībā nekas nevarēja mani atturēt tur ieiet, bet bija drusku tā kā svarīgi neļaut nevienam — jo īpaši cilvēkiem, kam biju piesaistīts ar līgumu — noprast, ka esmu brīvs. Svarīgi tā kā līmenī “negribētos, ka manas organiskās daļas iznicina, bet neorganiskās sadala rezerves daļām”.

Uznesu Baradvaju pa trapu līdz kajītei, kur Overse un Rathi steidzīgi atsprādzēja sēdekļus, lai atbrīvotu viņai vietu. Viņi bija noņēmuši ķiveres un atbīdījuši tērpu kapuces, tā ka es varēju pamanīt šausmu pilnās grimases, kad viņi aptvēra, kas palicis pāri no mana torsa un nu rēgojās pa tērpa plīsumiem. Labi, ka biju aiztaisījis savu ķiveri.

Tāpēc man patiesībā patīk ceļot kravas nodalījumā. Cilvēki un uzlaboti cilvēki kopā ar slepkabotiem — tas ir neomulīgi. Vai vismaz šim slepkabotam ir neomulīgi. Apsēdos uz zemes, turot Baradvaju klēpī, un pa to laiku Pin-Ll un Arada ievilka iekšā Volesku.

Zāles pleķi, kur Baradvaja un Volesku bija strādājuši pirms došanās pēc paraugiem uz krāteri, bijām atstājuši divas kastes ar aprīkojumu. Normālā situācijā es palīdzētu tās nest, taču MedSistēma, kas caur Barad-vajas tērpa atliekām sekoja viņas stāvoklim, diezgan skaidri vēstīja, ka izlaist viņu no rokām būtu slikta doma. Bet neviens pat nepieminēja aprīkojumu. Avārijas situācijā atstāt aiz sevis viegli aizstājamas lietas varētu šķist pašsaprotama rīcība, taču es biju strādājis ar tādiem līgumiem, kur klienti būtu man likuši nolikt zemē asiņojošo cilvēku un iet pēc mantām.

Šī līguma ietvaros Dr. Rathi pietrūkās kājās un teica: “Es paņemšu kastes!”

Es ieaurojos “Nē!”, ko es nedrīkstu darīt; man vienmēr ar klientiem ir jārunā ar cieņu pat tad, kad viņi grasās nejauši izdarīt pašnāvību. CentrSistēma to varētu ierakstīt, un tas varētu novest pie vadības moduļa izrakstīta soda, tas ir, ja šis modulis nebūtu uzlauzts.

Par laimi, tajā pašā brīdī pārējie cilvēki iekliedzās “Nē!”, un Pin-Lī piebilda: “Ej dirst, Rathi!” Rathi teica: “Protams, skaidrs, nav laika. Atvainojiet!” un palaida ātro lūkas aizvēršanas sekvenci.

Tā nu mēs nezaudējām trapu, kad no tā apakšas uzradās naidīgais radījums, izgrauzdamies cauri zemei ar milzīgo zobiem vai vicām, vai ko

nu tur pilno muti. Divplākšņa kameras nofilmēja to visā krāšņumā, un sistēma pakalpīgi nosūtīja to uz visu ekrāniem. Cilvēki iekliedzās. Mensa uzdabūja mūs gaisā tik strauji un asi, ka es gandrīz vai saliecos un visi, kas vēl nebija uz grīdas, uz tās nokrita.

Sekojošajā klusumā, kamēr citi atvieglojumā uzelpoja, Pin-Lī teica: “Rathi, ja tu dabūsi galu...”

“Es zinu, tu būsi ļoti pikta uz mani,” Rathi noslīdēja vēl zemāk gar sienu un vārgi viņai pamāja.

“Tā ir pavēle, Rathi, nedabū galu,” no pilota sēdekļa teica Mensa. Viņa izklausījās mierīga, bet man ir prioritāra pieeja drošības kanāliem, un caur MedSistēmu redzēju, kā dauzās viņas sirds.

Arada izvilka pirmās palīdzības aptieciņu, lai mēģinātu apturēt Baradvajas asiņošanu un stabilizēt viņas stāvokli. Es centos pēc iespējas labāk darboties kā mehānisms — saspiedu brūces tur, kur Arada lika, izmantojot sava kritiski sabojātā ķermeņa temperatūru, lai viņai būtu silti, un cenšoties lūkoties lejup, lai neredzētu, kā viņi uz mani blenž.

Uzticama veiktspēja 60 % līmeni un krītas

Mūsu mītne ir diezgan standartīgs modelis — septiņi savā starpā savienoti kupoli, kas izvietoti samērā klajā laukā pie šauras upes gultnes, gar vieniem sāniem tiem pievienotas elektrības un pārstrādes sistēmas. Mums bija vides uzturēšanas sistēma, bet nebija slūžu kameru, jo planētas atmosfēra bija piemērota elpošanai — tikai ilgtermiņa ne pārāk labvēlīga cilvēkiem. Nezinu, kas tai vainas, — tas ir viens no tiem faktiem, par kuriem man pēc līguma nav jāuztraucas.

Mēs izvēlējāmies šo vietu tādēļ, ka tā ir tieši apskates reģiona vidū. Lai arī klajumā šur tur aug koki, katrs no tiem ir kādus piecpadsmit metrus j 6 augsts, ļoti tievs un ar vienslāņainu, uz sāniem izvirzītu lapotni, tā ka, ja kāds mums tuvotos, šos kokus būtu grūti izmantot kā aizsegu. Protams, mēs nebijām rēķinājušies ar to, ka kaut kas varētu tuvoties pa eju zemē.

Mītnē ir iekārtotas drošības durvis, bet, divplāksnim nolaižoties, CentrSistēma man pavēstīja, ka galvenās durvis jau ir atvērtas. Dr. Gura-tins jau bija sagatavojis nestuves, kas tuvojās mums. Overse un Arada bija veiksmīgi stabilizējušas Baradvajas stāvokli, tādēļ es varēju nolikt viņu uz nestuvēm un sekot pārējiem mītnē.

Cilvēki devās uz medtelpu, un es apstājos, lai nosūtītu mazajam divplāksnim pavēli aizvērt un aizslēgt durvis, tad aizslēdzu ārējās durvis. Izmantojot drošības kanālu, liku droniem paplašināt novērojamo perimetru, lai varētu ātrāk saņemt brīdinājumu, ja mums tuvotos kaut kas lielāks. Tāpat es pievienoju novērošanu seismiskajiem sensoriem, lai tie mani brīdinātu par neparastiem rādījumiem — gadījumā, ja tas milzenis izdomātu izrakties pie mums pa zemi.

Pēc mītnes drošības pasākumu veikšanas es devos atpakaļ uz tā saucamo drošības gatavības telpu, kur tika uzglabāti visi ieroči, munīcija, perimetra signalizatori, droni un citi ar drošību saistītie piederumi, tostarp arī es. Nometu savu bruņu paliekas un, klausot MedSistēmas rīkojumiem, noklāju visu savainoto pusi ar vielu, kas noslēdza brūces. Nebija tā, ka no manis pilētu asinis, jo manas artērijas un vēnas noslēdzas automātiski, bet skats nebija patīkams. Un turklāt tas sāpēja, lai gan brūču aizdrīvētājs nedaudz arī anestezēja. Es jau biju ar CentrSistēmas palīdzību uzstādījis astoņas stundas ilgu darbības pārtraukumu drošības apsvērumu dēļ, tā ka neviens nevarēja iziet ārā bez manas pavadības, un nu es piešķīru sev atbrīvojumu no darba pienākumiem. Pārbaudīju galveno sakaru kanālu, bet neviens necēla iebildumus.

Biju pārsalis, jo kaut kur pa ceļam mani temperatūras regulatori bija uzdevuši, un virsādas slānis, kas atradās zem manām bruņām, bija sarauts gabalos. Man bija dažas rezerves virsādas, bet tagad to uzvilkt

būtu grūti un nepraktiski. Vēl no drēbēm man bija tikai formas tērps, ko vēl nebiju valkājis, bet arī to es diez vai spētu uzvilkt. (Man nebija nepieciešams formas tērps, jo nebiju veicis patruļas mītnes iekšpusē. Neviens man to nebija prasījis, jo viņu bija tikai astoņi, visi bija draugi, un tā būtu muļķīga resursu — tas ir, manis — šķiešana.) Ar vienu roku parakājos mantu kastē, līdz atradu rezerves aptieciņu, kas bija domāta cilvēkiem un ko es drīkstēju lietot avārijas situācijās, atvēru to un izņēmu izdzīvošanai paredzēto segu. letiņos tajā un tad ierāpos savas kārbas plastmasas gultā. Ļāvu durvīm noslēgties, un ieslēdzās balta gaisma.

Šeit nebija diez ko siltāk, bet vismaz mājīgāk. Es pievienoju sev labošanas un atjaunošanas vadus, atbalstījos pret sienu un drebēju. Med-Sistēma gādīgi norādīja, ka manas darbības uzticamības līmenis tagad bija 58 procenti un pastāvīgi samazinājās, kas mani nemaz nepārsteidza. Es noteikti varēju salaboties astoņu stundu laikā un varbūt pat ataudzēt lielāko daļu sabojāto organisko elementu, bet, darbojoties 58 procentu līmenī, diez vai varētu šajā laikā veikt kādu analīzi. Tā nu es liku drošības kanāliem mani brīdināt, ja kāds mēģinātu apēst mītni, un pievērsos no izklaides kanāla lejupielādētajam mediju materiālam. Sāpes bija pārāk lielas, lai es spētu koncentrēties uz kaut ko sižetisku, bet draudzīgas skaņas vismaz būtu man kompānija.

Tad pie kārbas durvīm kāds pieklauvēja.

Es blenzu uz tām un saputroju visus savus glīti sakārtotos ieejas datus. Kā pilnīgs idiots teicu: “E... jā?”

Dr. Mensa atvēra durvis un pabāza pa tām galvu, lai paskatītos uz mani. Es ne pārāk labi spēju noteikt cilvēku vecumu — neskatoties uz to, cik daudz skatos vizuālas izklaides kanālus. Ļaudis tajos parasti ne pārāk izskatās pēc cilvēkiem īstajā dzīvē, nu, vismaz ne labajās filmās. Mensai bija tumšbrūna āda un gaišāk brūni ļoti īsi apgriezti mati, un es pieņēmu, ka viņa nav jauna, citādi nebūtu vadošā pozīcijā. Viņa teica: “Vai tev viss kārtībā? Redzēju atskaiti par tavu stāvokli.”

“Ē.” Tajā brīdī es sapratu, ka man būtu bijis prātīgāk neatbildēt un izlikties, ka esmu atslēdzies. Savilku segu ap krūtīm, cerot, ka viņa nebūs pamanījusi no tām izrautos gabalus. Tagad, kad mani nesaturēja bruņas, tas izskatījās daudz sliktāk. “Ir labi.”

Jā, es jūtos neveikli, komunicējot ar īstiem cilvēkiem. Tā nav paranoja par manu uzlauzto vadības moduli, un tā nav viņu vaina — vaina ir manī. Es zinu, ka esmu baismīgs slepkabots, un viņi arī to zina, un tā nu visas puses nervozē, no kā es nervozēju vēl vairāk. Turklāt, ja man nav bruņu, tad tas ir tāpēc, ka esmu ievainots un kuru katru brīdi no manis var atdalīties kāda organiska daļa un noplekšķēt uz grīdas, un to nu neviens negrib redzēt.

“Labi?” viņa novaikstījās. “Atskaitē teikts, ka esi zaudējis 20 procentus no ķermeņa masas.”

“Ataugs,” es atbildēju. Zinu, ka cilvēkam droši vien varētu šķist, ka es mirstu. Mani ievainojumi bija līdzvērtīgi cilvēka stāvoklim, ja tas pazaudētu pāris ekstremitātes un turklāt vēl lielāko daļu asiņu.

“Es zinu, bet tik un tā.” Viņa ilgi skatījās uz mani, tik ilgi, ka es pieslēdzos drošības kanālam no ēstuves, kur grupas neievainotie locekļi sēdēja ap galdu un sarunājās. Viņi apsprieda papildu pazemes faunas varbūtību, kā arī izteica vēlmi pēc apreibinošiem līdzekļiem. Tas šķita diezgan normāli. Mcnsa turpināja: “Tu ļoti labi izturējies pret Dr. Volesku. Nedomāju, ka pārējie bija aptvēruši... Viņi bija dziļi aizkustināti.”

“Tā ir daļa no avārijas situāciju medicīniskās instruktāžas — upuru nomierināšana.” Savilku segu ciešāk ap sevi, lai viņa neredzētu neko pretīgu. Jutu, ka no kaut kurienes lejāk sūcas šķidrums.

“Jā, bet MedSistēma bija piešķīrusi prioritāti Baradvajai un nepārbaudīja Volesku stāvokli. Tā neņēma vērā notikuma radīto šoku un pieņēma, ka viņš spēs doties prom patstāvīgi.”

No sarunas ēstuvē bija skaidrs, ka pārējie bija caurskatījuši Volesku lauka kameras ierakstu. Viņi izteica tādas frāzes kā es pat nezināju, ka tam ir seja. Visu laiku kopš atbraukšanas es biju pavadījis bruņojumā un viņu klātbūtnē nebiju atvēris ķiveri. Tam nebija īpaša iemesla. Vienīgā manis daļa, ko viņi būtu varējuši ieraudzīt, bija galva, un tā ir standarta izlaidums — vidējais cilvēks. Bet viņi negribēja ar mani runāt, un es pilnīgi noteikti negribēju runāt ar viņiem; darba pienākumu laikā tas novērstu manu uzmanību, bet ārpus darba pienākumiem... Es negribēju ar viņiem runāt. Mensa bija mani redzējusi, parakstot īres līgumu. Taču viņa gandrīz nemaz nebija paskatījusies uz mani un es gandrīz nemaz nebiju paskatījies uz viņu, jo, atkārtošos, slepkabots + īsts cilvēks = neomulība. Pastāvīga atrašanās bruņās samazina lieku mijiedarbību varbūtību.

Es teicu: “Daļa no maniem darba pienākumiem ir neklausīties Sistēmas kanālos, kad tie... kļūdās.” Tāpēc arī ir izveidoti konstrukti, DrošVienības ar organiskām daļām. Bet viņai tas būtu jāzina. Pirms viņa piekrita manis piegādei, viņa bija reģistrējusi kādus desmit protesta iesniegumus, mēģinot tikt no manis vaļā. Es viņai to nepārmetu. Es pats arī nebūtu sevi gribējis.

Nopietni, es nezinu, kāpēc es vienkārši nepateicu laipni lūdzu un lūdzu, dodieties ārā no manas kārbas, lai es varu te mierīgi sēdēt un laist šķidrumu.

“Labi,” viņa teica un skatījās uz mani laika posmu, kas objektīvi, kā es zināju, ilga 2,4 sekundes, un subjektīvi kādas divdesmit mokošas minūtes. “Satiksimies pēc astoņām stundām. Ja līdz tam tev kaut kas ir vajadzīgs, lūdzu, nosūti man ziņu kanālā.” Viņa pakāpās atpakaļ un ļāva durvīm aizslīdēt ciet.

Es sāku prātot, par ko viņi visi tā brīnījās, un pārskatīju incidenta gaitu. Labi, oho. Es, kāpjot augšup pa krātera nogāzi, visu laiku biju runājis ar Volesku. Tobrīd es biju noraizējies par divplākšņa trajektoriju un to, lai Baradvaja nenoasiņo, un par to, kas varētu izlīst no krātera, lai mēģinātu vēlreiz, un tā nu, īsi sakot, nebiju klausījies sevi. Es biju jautājis

Volesku, vai viņam ir bērni. Tas bija sviests. Varbūt biju pārāk daudz skatījies multimedijus. (Viņam bija bērni. Viņam bija četru partneru laulība un septiņi bērni, kas visi bija mājās ar Volesku partneriem.)

Nu gan visi mani procesu līmeņi bija pārāk augsti, lai es varētu pievērsties atpūtas posmam, un es nospriedu, ka tikpat labi varu izmantot laiku un paskatīties pārējos ierakstus. Tad es atklāju kaut ko savādu. CentrSistēma, kas kontrolēja (vai patlaban uzskatīja, ka kontrolē) manu vadības moduli, bija sniegusi pavēli “atcelt”. Tai bija jābūt kļūdai. Tam nebija nozīmes, jo, kad MedSistēma ir prioritārā pozīcijā...

Uzticama veiktspēja 39 %, sākta stabilizācija AVĀRIJAS LABOJUMU VEIKŠANAI.