Slepkabota dienasgrāmatas

PIEKTĀ NODAĻA

Kad ieradās transportcaurule ar GrayCrisDrošību un Dr. Menšu, es biju liftā — uz pauzes un gatavībā.

ViesnīcDrošSistēmas kameras man rādīja GrayCris grupu, kas izgāja no caurules platformā tā, ka gaidošie pasažieri pajuka uz visām pusēm. Naidnieki bija civilapģērbā, bet ar redzamiem ieročiem — šī viņiem acīmredzami nebija slepena operācija, kas nozīmēja, ka atļaujas ir pārdevusi gan StacDrošība, gan viesnīcDrošSistēma.

Un viņiem līdzi bija bruņota DrošVienība.

Tas vēl arvien bija izdarāms. (Mans šķībais riska izvērtēšanas modulis varbūt pat būtu paziņojis, ka viss ir brīnišķīgi.) Sekoja pauze, kad grupa sadūrās ar viesnīcas pārbāzto kanālu un piedabūja kādu veikt maksājumu. (Acīmredzot bija iespējams piekukuļot vadību, lai tā ļauj tev ievest DrošVicnību un ieročus gūstekņu apmaiņas veikšanai, bet brīva pieeja kanālam jau nu būtu par daudz prasīts.)

Viesnīcas transportstacija bija trīs stāvus augsta — viens stāvs virs platformas, kurā apstājās cauruļtransports, un viens zem. Augšējā stāvā patlaban bija redzams hologrāfisks vētras atainojums, apakšējā tika uz riņķi laistas dažādas mākslas instalācijas — vai vismaz tā apgalvoja birka kanālā.

Man ienāca prātā ideja, kuru es iegrāmatoju kā “pataupīsim vēlākam”.

Naidnieki aizveda Menšu pa platformas tiltiņu uz lifta staciju. Viņa nebija nekādā veidā sasaistīta, bet viņi bija seši — plus DrošVicnība. Divi atdalījās, lai ieņemtu pozīcijas transportstacijā. Tas nozīmēja, ka man palika četri mērķi plus DrošVienība — kas bija galvenais mērķis.

DrošVienības, kas nav uzlauzušas vadības moduli, kā to biju izdarījis es, nevar uzlauzt kanālus un sistēmas kā es. Nu, tās varētu mēģināt, bet vadības modulis viņus sodītu un DrošSistēma vai CentrSis-tēma par tām ziņotu, un tas viss beigtos ar atmiņas iztīrīšanu. (Tā ka, ja tu izlem uzlauzt savu vadības moduli, tad izdari to kārtīgi un dabū gatavu ar pirmo reizi.) Vienība, kas bija līdzi GrayCris, bija parasta slepkavmašīna.

DrošVienībai uz krūtīm bija Palisādes logo. Bruņas bija aizsargāts zīmols, citādas konfigurācijas nekā mana bijušā uzņēmuma bruņojums. Bet nekādu dronu. (GrayCris patiešām būtu vajadzējis samaksāt vēl papildu kukuli, lai iedabūtu iekšā dronus.)

(Jā, es apsvēru iespēju to uzlauzt. Es nekad vēl nebiju uzlauzis citu DrošVienību. Biju uzlauzis TīkVienību, bet tā nebija mēģinājusi mani apturēt. Nevarēju atļauties eksperimentēt. Ja es mēģinātu un man neizdotos, tas par mani ziņotu, un Mensai un pārējiem būtu par to jāmaksā augsta cena.)

Viņi sasniedza liftu, un es aizkavēju tā ierašanos, lai iegūtu nedaudz laika. DrošVienība veica skenēšanu, meklējot ieročus transportstacijā, kā arī neautorizētu saziņas un kanāla aktivitāti. Es biju pārāk dziļi viesnīcas kanālā, lai tā mani atrastu. (Ja es nemācētu noslēpt savu aktivitāti kanālā no citām DrošVienībām, tad jau pirms laba laiciņa būtu nodots rezerves daļās.)

Pievienojos Mensas implantam un pieklauvēju viņas kanālā, lai pārbaudītu drošību. Neviens no mērķiem, arī ne primārais, nereaģēja, l'ad es nosūtīju: Sveika, Dr. Mēma. Tas esmu es. Viņas krūškurvis sakustējās straujā ieelpa, un galva veica īsu, aprautu kustību. Viņa tikko bija

pārvarējusi tieksmi paskatīties apkārt. Viens mērķis pašķielēja uz viņu, bet pārējie nereaģēja. Piebildu: Mēģini atbildēt man bez žokļa kustībām.

Viņa neatbildēja 3,2 sekundes, un visu šo laiku man bija jāprāto, ka varbūt viņa negrib ar mani runāt. Tas padarītu šo glābšanas pasākumu par 100 procentiem neveiklāku.

Tad viņa teica: Pierādi, ka tas esi tu. Pasaki man savu vārdu.

Labi, ne tik neveikli. Tas bija mierinoši. Tas arī parādīja, cik sliktā situācijā viņa bija, ja uztraucās par to, ka viņu kāds mēģina pievilt, izliekoties par kādu citu viņas personiskajā kanālā. Es teicu: Slepkabots, Dr. Mensa.

Tā saruna bija tikusi pilnībā izdzēsta, tādēļ neviens par to nezināja, izņemot PreservationAux komandu. Pieņemot, ka viņi to nav pateikuši nevienam citam. Mensa acīmredzami tā pieņēma.

Viņa atbildēja nekavējoties: Ko tu te dari? Vai tu neesi sagūstīts?

Viņi noteikti bija viņai to teikuši, jo nekas tāds jaunumos nebija parādījies. Dezinformācija, kas ir tas pats, kas melošana, tikai nez kāpēc saucas citādi, ir viena no galvenajām taktikām korporatīvo vienošanos/karu pasaulē. (“Mēness patvērumā” par to bija vesela sērija.) Teicu viņai: Es ierados tev palīdzēt, dabūt tevi uz ostu, kur uzņēmuma atspolē gaida Pin-Lī, Rathi un Guratins. Tas ir bīstami, bet mazāk bīstami, nekā palikt tur, kurtu esi. Vai man ir piekrišana turpināt? Zinu, zinu, bet dažkārt ir vieglāk to izteikt formāli.

Viņa nekavējoties atbildēja: ./«.

Es pieklauvēju apstiprinājumu viņas kanālā un nogrūdu to fonā, lai varētu koncentrēties uz pastāvīgajām attiecībām ar vicsnīcDrošSistēmu un manu jauno labāko draudziņu, MobSistēmu. Ieskatījos agrāk iegūtajā shēmā. Manai operācijai bija jānotiek šajā zonā kādā no lifta pieturām, jo, tiklīdz lifts iekļūtu viesnīcas galvenajā tīklā, tas brauktu pārāk ātri. Pat ja es varētu iegūt tā virzības informāciju, nevarētu to apsteigt.

Sadalīt uzmanību starp visiem drošības kameru kanāliem, ko novēroju, bija āķīgi, bet ne īpaši āķīgāk kā klausīties CentrSistēmu, Droš-Sistēmu, dažādus klientu kanālus un balss komandas no apjukušiem un nepacietīgiem cilvēkiem, vienlaikus skatoties izklaides kanālus. Vismaz to es sev atkārtoju. Nebiju drošs, ka varētu to izdarīt, pirms visa darbošanās Milu uzlaboja manu datu apstrādes kapacitāti.

Ja es šito salaidīšu dēlī... Es nedrīkstēju to salaist dēlī.

Izvēlējos, kā MobSistērnas apgalvoja, tipiskāko galamērķi — viesnīcas kluba sekciju. Mans lifts sāka kustēties, un pēc divām sekundēm es lūdzu MobSistēmu veikt avārijas apstāšanos un atstāt liftu krustojumā ar zemu satiksmi, bet nesacelt trauksmi botu vai cilvēku vadībā.

Lifts noraustījās un apstājās. Daļa no avārijas protokola ir pārsūtīt citur visus liftus, kas devušies uz avārijas vietu. Caur MobSistēmu jutu, kā visi ēkas lifti aizslīdēja drošā attālumā, izmantojot alternatīvus ceļus.

Izkāpu no lifta tā stacijā. Tā bija tukša platforma ar diviem izliektiem gaiteņiem. Izdarīju tā, ka turpmākās sešas minūtes drošības kamera rādīs tukšas platformas attēlu. Tad izvilku no somas šaujamieroci, pielādēju un nolaidu to uz leju, turot pie sāniem aiz muguras.

Gaiteņa kameras kanālā redzēju mērķus un Menšu iekāpjam liftā. Aicināju MobSistēmu būt tik laipnai un atvest to liftu uz šo pieturu, lai palīdzētu avārijas situācijā. Liftam piebraucot, es iegāju gaidīšanas zonā un atkal pieslēdzos Dr. Mensas kanālam. Dr. Mensa, pēc mana signāla, lūdzu, nometies uz zemes tupus un aizsedz galvu ar rokām.

Durvis atslīdēja vaļā. Lifta braucieni ir tik ātri, ka pieņēmu — cilvēki uz dažām sekundēm apjuks un domās, ka ir sasnieguši mērķi. Izmantoju šīs divas sekundes, lai pārrautu viņu savienojumu ar viesnīcas kanālu, tad paspēru soli uz priekšu kā normāls stulbs cilvēks, kas grib iekāpt liftā — prātīgi ieņemot vietu, kur DrošVienība mani nevarēja redzēt. (Drošībnieki cilvēki bija man palīdzējuši, liekot tai stāvēt lifta kreisajā malā, nevis priekšā, kā vajadzētu.)

Mērķis cilvēks metās uz priekšu. (Pilnīgi lieki agresīvā veidā — tāpēc cilvēki kā drošībnieki sūkā tik briesmīgi, ka pat citi cilvēki nevēlas, lai viņi ar to nodarbotos.) Viņš uzrēja: “Malā! Šī ir korporatīvās droš...”

Pieklauvēju Mensas kanālā, un viņa sakņupa uz grīdas. Es jau biju sagrābis rupekli-pret-šķietami-neapbruņotu-pilsoni pie rokas. Izlādēju savas rokas enerģijas ieroci mērķa plecā un, kad viņš sakņupa, pavilku uz savu pusi un pacēlu, lai izmantotu viņa ķermeni kā vairogu.

Primārais Mērķis (otra DrošVienība) jau kustējās, tas pagrūda malā divus mērķus cilvēkus un pacēla savu šaujamieroci. Tas nevarēja šaut mana cilvēkvairoga dēļ, tādēļ es ieguvu papildu sekundi, kas ļāva tiešā tēmējumā iešaut trīs bruņas caursitošas lodes viņa bruņojuma kakla locītavā, kā arī abās ceļgalu locītavās. (Kakla locītava bija nāvējošais šāviens, bet ceļa locītavas lika tam sabrukt, citādi bruņu dēļ tas būtu varējis sastingt uz vietas.)

Nometu šaujamieroci, jo man vajadzēja abas rokas, un iemetu savu cilvēkvairogu divos mērķos lifta tālākajā galā tik stipri, ka viņi ietriecās sienā. Ceturtais mērķis man iešāva, bet viņas ierocis raidīja enerģijas pulsu, kas padarītu cilvēku darboties nespējīgu, bet ne aukstu (vismaz veselu cilvēku). Mani tas tikai aizkaitināja. Sagrābu viņas roku un parāvu tuvāk, izgriezu to tā, ka viņas ierocis tēmēja uz abiem pārējiem mērķiem, kas vēl mēģināja piecelties, un piecas reizes izšāvu. Viņi nogāzās, es salauzu viņas roku (viņa bija gana ātra, lai varētu būt potenciāls drauds nākotnē) un tad piespiedu artēriju, lai viņa paģībtu.

Kad nolaidu drošībnieci zemē, Mensa piecēlās kājās un sagrīļojās. Domāju, ka viņu bija aizķēris kāda drošībnieka zābaks. Teicu: “Ejam.”

Mensa strauji ieelpoja un pārkāpa ķermeņiem, kas raustījās uz grīdas, tad paspraucās garām saļimušajai DrošVienībai. Paņēmu savu šaujamieroci un sekoju viņai. (Negribēju riskēt, ņemot DrošVienības šaujamieroci. Tas varētu būt izsekojams. Jebkurā gadījumā mans labāk ietilpa somā.) Ievēlu DrošVienību atpakaļ liftā un lūdzu MobSistēmai, lai tā patur durvis noslēgtas, kamēr tiks veikts pilns diagnostikas cikls.

Ievedu Menšu savā liftā un pieprasīju jaunu galamērķi. Pārlādēju šaujamieroci un ieliku to somā, vienlaikus lūdzot liftu piebremzēt, lai varētu vēlreiz paskatīties transportstacijas uzgaidāmās telpas drošības kamerā. Jā, abi GrayCris mērķi vēl arvien bija tur, lai gan nupat viņi izskatījās noraizējušies un runāja kanālā. Deviņi citi ne-mērķa cilvēki gaidīja transporta pieturā, nosacīti sadalījušies divās grupās.

Kur bija tā ideja? Jā, reku, kā jau iegrāmatoju.

Teicu: “Man ir jātiek galā ar diviem mērķiem cauruļtransporta platformā. Kad piebrauksim, izkāp no lifta, aizej prom no tā ieejas un gaidi mani.” Nebiju spējis ieskatīties viņai sejā, pat ne ar lifta kameru.

Mensa atbildēja: “Sapratu.”

Ļāvu liftam piebraukt pie platformas un, durvīm atveroties, liku MobSisēmai, kas kontrolēja arī viesnīcas dekorācijas, pārvietot hologrāfisko vētru stāvu zemāk, līdz platformas līmenim.

Izgāju no lifta tumšvioletos mākoņos, zibens uzplaiksnījumos, simulētā lietū un gaidošo pasažieru satrauktajās klaigās un smieklos. Redzamība bija samazinājusies līdz piecpadsmit procentiem, bet mans skeneris parādīja abus bruņotos mērķus. Sasniedzu Mērķi Viens, nobloķēju viņas kanālu un ar labajā rokā iebūvētā enerģijas ieroča izlādi padarīju viņu nekaitīgu.

Notvēru drošībnieci kritienā un pagriezos, lai iemestu viņu liftā. Mērķis Divi saprata, ka kaut kas ir noticis (droši vien mirklī, kad pazaudēja kanāla sakarus ar Mērķi Viens), un man bija jāpaliecas sāņus, lai viņu paklupinātu. Divi nogāzās uz platformas, un es noliecos, lai drusku ieblieztu viņam pa galvu — tikai tik, lai padarītu pretošanos mazticamu.

Aizvilku Mērķi Divi uz liftu, kur vēl raustījās Mērķis Viens. Kad lifta durvis aizvērās, es to nosūtīju uz kluba līmeni un liku tam sastingt uz vietas un dot ziņu viesnīcApkopei. Tad ļāvu MobSistēmai, kas bija sākusi zaudēt pacietību, pacelt vētru augšup uz tai paredzēto vietu.

Citi cilvēki un uzlabotie cilvēki platformā izskatījās apjukuši vai atviegloti, daži pauda neapmierinātību. Neviens neizturējās tā, it kā būtu pamanījis DrošViembu izslēdzam divus korporatīvos drošības aģentus.

Pamāju Mensai, un mēs aizgājām uz gaidīšanas zonu. Biju jau izņēmis mūs no platformas kameras, bet tas nespēs ilgi aizturēt pakaļdzīšanos.

Aizvedu Menšu pa platformu līdz vietai, kur apstātos pēdējais cau-ruļtransporta vagoniņš. Platformas kamera rādīja, ka man tīri labi izdodas izskatīties nevērīgam. (Mani arī tas pārsteidza.) Mensa labi kontrolēja savu sejas izteiksmi, pleci bija atslābināti. Viņas apģērbs — bikses un garš kaftāns — izskatījās saburzītākas un saņurcītākas nekā vajadzētu, bet ne tik ļoti, lai pievērstu uzmanību. Mūsu kanāla līnijā viņa iejautājās: Tu teici, ka pārējie ir šeit uzņēmuma atspolē? Vai uzņēmumsjums palīdz?

Atbildēju: Nē, GrapCris samaksāja stacijai, lai tā tur uzņēmumu nostāk. Bet Pin-Lī, Rathi un Guratins tik un tā ieradās.

Caurule ieslīdēja stacijā, un mēs iekāpām tukšajā pēdējā vagoniņā. (Galvenokārt mums paveicās, bet, gaidot transportu, es biju žigli apskatījis cauruļtransporta aktivitāti šajā platformā — dienas ciklā tā nebija pārāk liela. Tā nebija daļa no galvenā caurules maršruta, bet gan viesnīcas apmaksāts sānu maršruts.)

Kad caurules durvis jau vērās ciet, platformas drošības kamera rādī ja, kā atveras vairāku liftu durvis un pa tiem izmetas trīs viesnīcDro-šības formās tērpti cilvēki. Teicu Mensai: “Plāna maiņa, viņi zina, kur mēs esam.”

Viņa pamāja, sejas izteiksme saspringta.

Sis bija tiešais brauciens uz ostu, un mums vajadzēja pieturēt, pirms GrayCris pierunāja stacijas drošībniekus apturēt mūs. Kartē redzēju, ka caurule tuvojas platformai biroju ēkā. Žigli apskatot vietējo drošības kameru, konstatēju, ka platforma ir tukša — kas bija saprotams, jo neviena caurule nebija plānojusi te apstāties vēl trīsdesmit trīs minūtes. Man bija jārīkojas ātri, jo caurulei tūlīt bija jāiekļaujas galvenajā plūsmā, un tās brauciena laiks bija pakļauts stingram grafikam. (Pamatīgs negadījums, pārāk ilgi aizkavējot cauruli, ne vien veicinātu stacijas drošībnieku vēlmi darboties pret mums ar visiem pieejamajiem resursiem, bet arī būtu diezgan sūdīga izpildīšanās.) Nosūtīju Mensai brīdinājumu kanālā — tas notika tik ātri, ka man nebija laika to visu formulēt vārdos pat sev, kur nu vēl pateikt viņai, ko daru, — un apliku roku viņai ap vidukli. Viņa ar rokām sagrāba manu jaku un piekļāva galvu manam plecam. Es apliku otru roku, sargājot viņas galvu. Tad nosūtīju pavēli palēnināt gaitu.

Iebraucot stacijā, caurule piebremzēja, un es jau biju kustībā — nosūtīju durvīm avārijas pavēli atvērties. Caurules durvis atvērās laikā, iekšējās stacijas durvis gan ne. Veiksmīgā kārtā es tās tikai aizķēru, kas mainīja manu trajektoriju, aizveļoties pa platformas grīdu.

Caurule jau bija aizslidinājusi ciet durvis un palielināja ātrumu, kas bija nepieciešams, lai laikā paspētu grafikā. Izdzēsu mūs to tās ierakstiem, izdzēsu visus ierakstus buferos un žurnālos, kā ari izdzēsu no kapsulas atmiņu par šo notikumu.

Biju pamanījies beigt velšanos ar Menšu augšpusē, bet viņai tā noteikti nebija patīkama pieredze. Iepriekšējā reizē, kad bijām to darījuši, es biju bruņās un turklāt lēcu lejā pa krauju, savukārt šī bija gluda sintētiskā akmens grīda un tuvumā nekas nesprāga. Tā ka šis bija labāk, to es gribēju teikt — vismaz tā man šķita. Nocēlu Menšu no sevis, pie-trausos kājās, tad piecēlu kājās ari viņu.

Mensa noraidoši pamāja ar roku. “Man viss labi.”

Prātīgi palaidu viņu vaļā, bet viņa palika stāvam. No ēkas kanāla paņēmu kartes, lai atrastu transporta variantus. Ahā, viens mums derēja.

Vedu mūs prom no platformas un lejup pa slīpni uz ēkas liftiem, ar sava koda palīdzību izdzēšot mūs no drošības kamerām. Liftu stacijā iekāpām pirmajā piebraukušajā liftā, un es tam liku pārkāpt noteikumus un novest mūs lejup līdz apkopes līmenim, kas kartē bija atzīmēts kā slēgts stāvs un parasti nebija liftam pieejams.

Mēs izkāpām telpā ar zemiem griestiem, un, tikko lifts aiz mums aizvērās, iestājās pilnīga tumsa. Es varēju redzēt infrasarkanajā gaismā un izmantoju skeneri, lai izveidotu fiziskās telpas karti. Mensa neredzēja nemaz. Viņa satvēra manu jaku un turējās man aiz muguras, ļaujot man vest viņu uz priekšu.

Gaisa apmaiņa un kvalitāte nebija izcila, bet gaiss vismaz bija. Es nospraudu ceļu gar šobrīd izslēgtajiem apkopes botiem un krāvējiem līdz rampai, kas veda uz leju. Divreiz sastapāmies ar gravitācijas izmaiņām — viena bija pakāpeniska, otra ne pārāk, kad siena labajā pusē pēkšņi kļuva par grīdu.

Mēs devāmies uz vienu no piekļuves maģistrāles atzariem — pa šejieni krava tika vesta no ostas un starp stacijas stāviem, kā arī te bija pieejas un transportsistēma stacijas inženierbotiem un komandām. Šeit spīdēja avārijas gaismu un marķieru līnijas, kas laiku pa laikam pazibēja gan vizuāli, gan kanālā — lielākoties pagaidu instruktāža strādniekiem, gan botiem, gan cilvēkiem. Mensa atlaida vaļīgāk manu jaku, un no viņas elpas nopratu, ka apgaismojums darīja viņu mierīgāku.

Mēs iegājām stiprā vēja pūsmā, kas nāca no pieejas maģistrāles. Audio novērošanā samanīju netālas cilvēku balsis. Spriežot pēc kanāla aktivitātes, apmēram divsimt metrus pa labi — tuvāk laukumam un viesnīcām — pārvietojās daudz transporta. Nekas neizklausījās pēc trauksmes vai drošības operācijām, tikai ikdienišķs atbalsta sistēmu darbs. Pēc sešiem soļiem slīpne nonāca līdz maģistrālei — ēnainai alai, ko izgaismoja rēnas navigācijas lampas. Puskrēslā garām traucās objekti — lielākoties liftu platformas un automātiski vedēji, kas devās no ostas kravas depo vai uz to.

Nebija tā, ka šeit nebūtu drošības —ja kāds gribētu nozagt kravu vai izdarīt kaut ko briesmīgu stacijas pamatiem, tad šis kāds to darītu šeit. Es apmānīju ieroču un enerģijas avotu skenerus, un mums bija piecas strauji sarūkošas minūtes, pirms ieradīsies nākamā dronu apgaitas komanda.

Mensa atkal bija pieķērusies manai jakai, varbūt tāpēc, ka viņu satrauca maģistrāles augstums un dziļums. Par spīti vieglākai gravitācijai, arī mani tas nesajūsmināja. Skenēju, lai atrastu tukšu pārvadātāju, un atklāju vienu dīkstāvē netālu no paaugstinātās aktivitātes zonas. Aizvilināju to no pārējiem un liku pievienoties mums.

Pēc divām minūtēm pārvadātājs pieslīdēja ejā blakus — tas bija kast-veida aparāts, ko izmantoja, lai pārvadātu stacijas inženierus, viņu botus un aprīkojumu. Iekāpām iekšā; es vispirms aizvēru durvis un tad ieslēdzu gaismas. Apskatīju pārvadātāja karti un nosūtīju to ostas virzienā.

Kustībai sākoties, Mensa sašūpojās un satvēra manu roku virs ieroča atveres, saspiežot tik stipri, ka to sajuta manas rokas organiskā daļa. Straujā sirds dauzīšanās šajos apstākļos šķita normāla, bet viņa vēl arvien nelaida mani vaļā. Es jautāju: “Vai ar tevi viss kārtībā?” Vai viņi bija Menšu spīdzinājuši? Mans avārijas medicīnas/psiholoģiskās palīdzības modulis ietvēra nepieciešamību piekļūt MedSistēmai, lai tā pateiktu man, ko darīt. (Mani uzņēmuma nodrošinātie izglītības modeļi bija sūds, kā jau varbūt esmu minējis.)

Viņa papurināja galvu. “Ar mani viss labi. Es tikai... ļoti priecājos tevi redzēt.”

Mensa vēl arvien izklausījās nedroša. Viņa izskatījās tāpat kā agrāk — tumši brūna āda, īsi, gaišbrūni mati. Viņas acu kaktiņos noteikti bija vairāk krunciņu — pārliecinājos par to, salīdzinot ar viņas agrākajiem ierakstiem. Un tagad cs skatījos uz viņu.

Seriālos biju redzējis, ka līdzīgās situācijās cilvēki mūždien cits citu mierina. Nekad nebiju to vēlējies darīt un vēl arvien negribēju. (Pieskarties, sniedzot palīdzību, aizsargājot cilvēkus no eksplozijām utt., ir citādi.) Bet šeit nebija neviena cita, tādēļ es saņēmos un pieteicos nest augstāko upuri. “Ē, tu vari mani apskaut, ja tev tas ir nepieciešams.”

Viņa iesmējās, tad viņas sejā pazibēja kaut kas sarežģīts, un viņa mani apskāva. Es paaugstināju krūškurvja temperatūru un teicu sev, ka tas ir kā sniegt pirmo palīdzību.

Tikai tas nebija pārmēru briesmīgi. Tas bija kā toreiz, kad Tapana bija gulējusi man blakus bosteļa istabā vai kad Abīna bija piekļāvusies man pēc tam, kad izglābu viņu, — savādi, bet ne tik šausminoši, kā es būtu iedomājies.

Viņa atkāpās un saberzēja seju, it kā būtu zaudējusi pacietību pati par savu uzvedību. Paskatījās uz mani. “Tas biji tu — GrayCris terafor-mēšanas kompleksā.”

Viņi noteikti bija Menšu par to pratinājuši. “Tas bija negadījums,” atbildēju.

Viņa pamāja. “Kura daļa bija negadījums?”

“Lielākā daļa daļu.”

Mensas piere bija saraukta. “Vai tu viņiem teici, ka es tevi turp aizsūtīju?”

“Nē, es izlikos pats par savu klientu. Par savu izdomāto klientu. Kura izdomāto personību es piesavinājos.” Uz mirkli iestrēgu. “Pēc BrīvTirgus Ostas atstāšanas es veiksmīgi tēloju uzlabotu cilvēku, drošības konsultantu, divām dažādām cilvēku grupām. Milu biju plānojis darīt to pašu, bet mani identificēja kā DrošVienību, tādēļ teicu viņiem, ka mani vada drošības konsultants, klients, kurš nav uz vietas.” Tik savāds izteiciens, īpaši šajā kontekstā. (Tikai tagad to pamanīju. Pie-sav-ināties person-lbu. Dīvaini.)

“Skaidrs. Kāpēc tu devies uz Milu?”

“Redzēju jaunumus par Milu ziņu kanālā. Gribēju iegūt GravCris nelegālo aktivitāšu pierādījumus un nosūtīt tos tev.” Tas izklausījās labi. Nebija jau tā, ka tā nebūtu patiesība, vienkārši man bija daudz pretrunīgu motivāciju, un šī bija vienīgā, kas šķita jēgpilna man pašam.

Viņa izpūta elpu un uz 5,3 sekundēm piespieda rokas pie sejas. “Paturēšu prāta nākamreiz, kad sniegšu negaidītu interviju.” Viņa vēlreiz paskatījās augšup uz mani. “Vai tu dabūji pierādījumus?”

“Jā. Bet tad, kad atgriezos IlaveRatton stacijā, mani jau gaidīja Palisādes drošībnieku komanda. Tad es BrīvTirgus Ostas jaunumos redzēju, ka tu esi pazudusi.” Piebildu: “Nosūtīju datus uz tavām mājām Saglabāšanā.”

Viņa vēlreiz pamāja. “Skaidrs, saprotu.” Bridi vilcinājās. “GrayCris pārstāvji, kas mani par to iztaujāja, teica, ka tu esi iznicinājis dažus kaujas botus?”

“Trīs.”

Viņa strauji ieelpoja. “Labi."

Es nezināju, ko teikšu tālāk, līdz tas pēkšņi izspruka. “Es aizgāju.” Viņa skatījās man sejā, un pēkšņi es vairs nevarēju skatīties pretī. Viņa teica: “Jā. Es toreiz rīkojos ļoti nepareizi. Atvaino.”

“Labi.” Skaidrs, tagad man vajadzēs vienkārši stāvēt un blenzt sienā. Gan DiPTs, gan Tapanabija man atvainojušies, tāpēc nebija tā, ka tas nekad nebūtu noticis, bet man vēl arvien nebija ne mazākās nojēgas, kā reaģēt. “Pin-Lī teica, ka tu biji uztraukusies.”

Viņa atzina: “Biju. Baidījos, ka tevi kāds notvers, pirms pametīsi Korporācijas Malu.” Viņas balsī varēja sadzirdēt vieglu smaidu. “Man būtu vajadzējis vairāk paļauties uz tevi.”

“Neesmu drošs, ka būtu devies tik tālu,” atbildēju. Mana fonā nogrūstā kartes vērošanas programma deva signālu, un es jutos atvieglots. Emocijas bija sasniegušas maksimālo paceļamo daudzumu. Teicu: “Mēs iebraucam ostā.”