Slepkabota dienasgrāmatas

SESTĀ NODAĻA

Tagad, kad zināju, kurp dodamies, bija daudz vieglāk nonākt galamērķī. Mēs devāmies uz nākamo lifta savienojumu, un es pavadīju minūti rūpīgā darbā, nogriežot savu ar kodu aizsargāto liftu no sistēmas un padarot tā kustību neredzamu citiem liftiem. (Tas izklausās kā acīmredzams pasākums, bet problēma ir tur, ka, ja citi lifti neredz tavu, tie var mēģināt aizņemt telpu, kurā tajā brīdī atrodas tavējais. Lifta pasažieriem tas būtu tieši tik nāvējoši, cik izklausās.)

Vispirms nosūtīju savu dronu ar liftu, lai pārliecinātos, ka neviens mūs negaidīja ģeoligzdas tuvumā, tad aizvedu uz turieni Miki, Abīnu un Hiruni. Sasniedzām ģeoligzdas centrāli ar caurspīdīgo kupolu, virs kura vērpās mainīgie vētras mākoņi. Aizvēru un ar kodu noslēdzu lūkas, kas gan, godīgi sakot, tika darīts tikai cilvēku labsajūtas labad. Kaujas boti, ja vien pietiekami pacenstos, varētu izlauzties cauri lūkām — it īpaši tad, ja visi trīs koncentrētos uz vienu lūku. Cerēju, ka viņi plānoja mūs notvert slazdā pa ceļam uz atspoli, kas arī nebija patīkams scenārijs, bet vismaz dotu mums nedaudz laika. Nosūtīju dronu, lai tas izlūko pieejas koridorus uz atspoli —ja nu tam izdotos noteikt botu slēpni.

(Nedomāju, ka boti izmantotu liftus, pat ja atkal atgūtu kontroli pār to sistēmu, jo tie zinātu, ko var izdarīt DrošVienība. Bet tik un tā liku savam neredzamajam liftam pēc nejaušības principa lidināties pa visu kompleksu. Bija vērts to izmēģināt.)

Jebkurā gadījumā Pirmā Darbība mēģinājumā nokļūt atspolē bija — dabūt Gertu prom no tās.

Man ienāca prātā, ka to varētu izdarīt ātrāk, ja man būtu palīgi. Miki bija nolicis tik tikko pie samaņas esošo Hiruni uz viena no popē-tajiem konsoles krēsliem, kamēr Abīna bija noņēmusi no jostas avārijas aptieciņu un to pārmeklēja. Es teicu: “Mēģinu iegūt kanāla savienojumu ar atspoli, izmantojot uz klāja esošo tērpu saziņas kanālus, bet vispirms man jāaktivizē šī vadības stacija. Kompleksam vēl arvien ir piesaistīti racēji, kurus mēs varētu izmantot pret kaujas botiem.” Tas nebija gluži tas, ko es biju ieplānojis darīt ar racējiem, bet negribēju sākt par to diskutēt.

Abīna pamāja, ka ir sapratusi, un ielika Miki veselajā plaukstā medikamentus pret šoku un smadzeņu satricinājumu. “Miki, lūdzu, parūpējies par Hiruni, kamēr es darbojos ar vadības staciju.” Tad viņa sarauca pieri, paskatījās uz mani un piebilda: “Tu asiņo.”

Paskatījos uz leju. No manis uz grīdas pilēja asiņu un šķidruma maisījums. Man riebjas sūces. Manas vēnas automātiski noslēdzas, un daži šrapneli bija izkrituši, bet šāviņš man sānā bija izkustējies, atkal atverot attiecīgo brūci. Prātīgi pastiprināju savus sāpju sensorus, lai pārbaudītu, — o, jā, tieši tā bija noticis. Au.

Abīna teica: “Vai tevi sašāva?” Viņa paspēra soli uz manu pusi un pastiepa roku, lai pavērtu manu jaku.

Es parāvos soli atpakaļ. Viņa satrūkusies apstājās. Miki pagriezās un fokusēja vizuālos sensorus uz mani. Ieskatījos viņa kamerā un saņēmu savas sejas attēlu. Biju iedomājies, ka esmu iemācījies kontrolēt savu izteiksmi, bet acīmredzot tas man izdevās tikai tad, kad neizjutu emocijas. Mūsu kanālā Miki teica: Abīna tev nenodarīs pāri, DrosVienība.

Abīna pastiepa atvērtu plaukstu žestā, kas parasti nozīmēja “nešauj uz mani”, tikai viņa nebija nobijusies. Viņa bija lietišķa. Abīna teica: “Piedod, bet brūci vajag apkopot. Vai būs labāk, ja tev palīdzēs Miki?”

Es teicu: “Man ne...” un apstājos, jo nezināju, kā pabeigt šo teikumu. Man vajadzēja palīdzību, es negribēju, lai kāds man pieskaras. Šie bija savstarpēji nesavietojami stāvokļi.

Abīna gaidīja un vēroja mani. Tad viņa teica: “Miki, vai tu vari atstāt Hiruni?”

“Man viss labi,” Hirune nogārdza. Viņa mirkšķināja acis, rokās satvērusi no avārijas aptieciņas izņemto šķidruma līmeņa atjaunotāja iepakojumu. “Viss kārtībā.”

Abīna teica: “Labi. Es darbošos ar konsoli, un, Miki, nāc un palīdzi Rinai.” Vēl arvien vērojot mani, viņa pastiepa avārijas aptieciņu, un Miki to paņēma.

Kad Abīna aizgāja pie vadības konsoles, Miki teica: “Lūdzu, pacel kreiso roku un pavelc uz augšu kreklu, DrošVienība.”

Lai to izdarītu, man bija jānoliek Vilkenas šaujamais un josta. To es izdarīju, noliku tos uz krēsla aiz sevis, jo tas izskatītos pēc normālas Droš-Vienības darbības un tagad man vajadzēja izskatīties normālam. Veltīju daudz uzmanības atbildei, ko man bija jāsniedz Abīnai. Nolēmu, ka vislabākais būtu vienkāršs kļūdas labojuma paziņojums. “Es neesmu Rina. Rina ir...”

Abīna tajā brīdī ieslēdza racēju vadības staciju. Neskatoties uz mani un kanālā pētot konsoles saskarni, viņa teica: “Konsultante Rina ir tava vadītāja, jā, atvaino.”

Miki mani noskenēja un nosūtīja rezultātus uz manu kanālu. I lopā, manī bija iesprūduši diezgan pamatīgi metāla gabali. Miki no krūtīm izbīdīja rezerves tvērējroku un izmantoja to, lai turētu avārijas aptieciņu, no labās rokas izbīdot satvērēju. Man nav nepieciešama nervu blokāde, kanālā teicu Miki. Varu nogriezi klusāk sāpju sensorus.

Tas noteikti ir noderīgi. Miki iebāza satvērēju brūcē man sānos. Man nav sāpju sensoru, bel, no otras puses, man nav arī sāpju.

Jā, viena no atšķirībām starp botiem un DrošVienībām. Es reiz biju ar DiPTu runājis par citām atšķirībām. Kā mēs nevarējām

uzticēties cits citam cilvēku doto komandu dēļ. Un DiPTs bija teicis: Šeit nav cilvēku.

Nu, šeit bija cilvēki. Teicu: Miki, vai tu pastāstīji Donai Abīnai, ka nav tādas konsultantes Rinas — tikai es?

Jā, Miki atbildēja. Tas atrada lodi un prātīgi to izvilka. Kad pirmais kaujas bots uzbruka Vilkenai un Abīna jautāja, kā es zinu, ka tu runā patiesību, es pateicu. Tad Miki piebilda: Pateicu, jo tā gribēju, nevis tāpēc, ka man tas bija jādara.

Biju pārliecināts, ka Miki pats tam ticēja. Kāpēc viņa domāja, ka es meloju?

Viņa tā domāja tāpēc, ka Neatkarīgo Sa/duDusuPētnieku mītnes reģionā DrošVienību izmantošana ir nelegāla. Miki uzlika brūces noslēdzošo plāksteri uz pirmās brūces un ķērās pie otrās lodes. Viņa teica, ka šeit tevi iesūtījis kāds cits, kas strādā ar Neatkarīgajiem SalduDusuPētniekiem, tikai negrib atklāt savu identitāti. Viņa teica, ka tam nav nozīmes, jo tu te esi nosūtīts, lai mums palīdzētu.

Abīna izmantoja konsoli, lai ieslēgtu katra racēja saskarni. Man bija jāsāk izlūkot atspoli.

Tas bija sarežģīti, jo es gribēju, lai Abīnas un Miki saziņa un kanāls būtu izslēgti, tā, lai Gerta vai jebkurš cits, kurš ar slepkavnieciskiem nolūkiem vazājās pa šo kompleksu, nevarētu izmantot savienojumu mūsu nopeilēšanai. Bet bija labi, ka Miki zināja abu uz klāja esošo tērpu permanentās adreses. Atspoles kanāls vēl arvien bija aktīvs, un es varēju tajā iezagties, lai pieklauvētu pirmajam tērpam. Brīdi pabakstījies, panācu, ka tas atver saziņas kanālu.

Vispirms dzirdēju Kaderu, kurš prasīja ziņojumu par Edžiro stāvokli. Brē atbildēja, paziņojot, ka MedSistēma nogādājusi Edžiro atkopšanās telpā. Vibola fonā kaut ko piebilda, bet audio tas nebija īsti saklausāms. Tad es dzirdēju Gertu sakām: “Kādas ziņas no stacijas?”

Kaders, kurš izklausījās diezgan nostresojies, teica: “Vēl ne. Noteikti vētras izraisītie traucējumi.”

Vibola atkal ierunājās — un atkal pārāk slāpēti. Gcrta atbildēja: “Nē, mums ir jāpaliek U7. vietas, līdz kaut ko uzzinām.”

Kā tad. Viņa izklausījās mierīga, pārliecināta un iedrošinoša, lai gan biju diezgan pārliecināts, ka balss analīze liecinātu par fona spriedzi.

Pavācos tālāk no savienojuma un novietoju to fonā. Abīna bija ieslēgusi stacijas ekrānu — tas karājās gaisā virs konsoles virsmas un rādīja racēju vadības ekrānus. Viņa nomurmināja: “Nu tā. Visi racēji šobrīd ieslēdzas. Tas prasīs vairākas minūtes. Ceru, ka vari tos vadīt — izskatās, ka to programmētās procedūras ir izdzēstas.”

Miki tajā brīdī ņēma ārā šrapneļus no manas muguras. Es teicu: “Pārējā komanda nav ievainota, un Gerta vēl arvien darbojas kā viņu dro-šībniece. Viņa neļaus tiem atstāt atspoli, lai dotos jūs meklēt. Viņi nespēj sazināties ar staciju un izsaukt palīdzību.”

Abīna, saraukusi pieri, paskatījās uz mani. “Kā — nespēj? Atbraucot mums bija kontakts ar staciju. Tam nevajadzētu...”

Tālāko tekstu es pazaudējušo mans drons pieklauvēja ar ziņojumu. Tas bija sasniedzis dezinfekcijas telpu, tā skenera rādiusā atradās atspoles lūka, un vēl arvien ne miņas no kaujas botiem. Skaļi teicu: “To tur nav.” “Kas?” Abīna uztraukta novērsās no konsoles. “Kurš?”

“Kaujas boti. Drons tos neatrada pa ceļam uz atspoli.” Braucu cauri visam, ko tas man sūtīja, — skeneru, vizuālajiem un audio datiem. Drona skeneris bija daudz labāks nekā manējais, un tas bija aktīvi izpētījis maršrutu, meklējot potenciālus slēpņus. Salīdzinot viņa ceļu ar shēmu, nevarēju atrast neko, ko tas būtu palaidis garām. “To tur nav.” Nosūtīju drona vizuālos datus uz mūsu noslēgto kanālu.

Miki piešķieba galvu un pārskatīja video. Abīna pameta raižpilnu skatu uz 1 lirunes pusi. Viņa teica: “Tad tie noteikti ir netālu no šīs ligzdas, mēģina mūs iesprostot.”

Varbūt. Atradu savu neredzamo klejojošo liftu, liku tam doties uz dronam tuvāko lifta savienojumu un devu norādi dronam braukt ar liftu līdz pieturai pie ģeoligzdas. Pēc minūtes drons jau atradās pieejas koridoros ar manām noslēgtajām lūkām un skenēja apkārtni. Vēroju, kā tas ieraksta tukšus koridorus un krustojumus. Nekā. Boti neveidoja slēpņus ceļā uz atspoli, un viņi nebija pie ģeoligzdas.

Mana ieplānotā stratēģija nebija cietusi nekādu katastrofālu kļūmi vai kā, bet kaut ko es biju palaidis garām.

Tātad šis nebija labākais laiks, lai kristu panikā. Domās devos atpakaļ līdz pirmajam mirklim, kad biju izveidojis kontaktu ar dronu, un pievērsos datiem, ko tas bija saņēmis, pirms to izslēdza no kaujas botu tīkla. Trešajam aktīvajam kaujas botam tur bija veltīts ieraksts. Tas bija apzīmēts kā “ārpus zonas”.

Biju pieņēmis, ka tas atrodas ārpus zonas, jo devās uz atspoli, lai izveidotu slēpni gadījumam, ja mēs atkāptos, bet es nevarēju to zināt.

Kāpjamies vēl atpakaļ. Vilkena un Gerta bija nosūtītas uz šejieni NS nolīgtās drošības komandas vietā, lai apturētu/nogalinātu apskates komandu. Tad kādēļ viņas nebija ķērušās pie lietas, tikko atbraukušas uz tranzītstaciju? Tā kā tur bija tik maz cilvēku, darbiņš nebūtu grūts. Ja viņas būtu darbojušās stacijā, tad būtu nepieciešams atkāpšanās ceļš — bet, darbojoties šeit, kompleksā, atkāpšanās ceļa trūka vēl vairāk. Komandas atspole nevarēja ceļot pa tārpejām. Viņām būtu jāatgriežas tranzītstacijā, jānovāc Ostas vadības komanda, kas droši vien uzdotu daudz jautājumu par to, kas noticis ar pārējo apskates komandu, un jānozog kuģis, kas spēj doties tārpejā. (Vēlams, kuģis bez pilotbota, kas stipri pretotos nozagšanai.) Tas izklausījās pēc pamatīgas ķēpas, jo īpaši ņemot vērā to, ka kompleksā bija kaujas boti, kas bija gatavi iznīcināt iebrucējus — tad kādēļ GrayCris bija noalgojuši kādu citu?

Acīmredzamā atbilde bija tā, kā Vilkena un Gerta nebija šeit ar mērķi nogalināt komandu, bet vēlējās iekļūt teraformešanas kompleksā, jo te bija kaut kas — vai nu dati, vai fizisks objekts —, ko viņas vēlējās savākt. Biju drošs, ka Vilkenu bija pārsteidzis kaujas bota uzbrukums, šeit mana analīze nebija aplama. Vai Vilkenu un Gertu maz bija nosūtījis GrayCris — varbūt spēlē bija iesaistījusies vēl kāda korporatīva vai politiska vienība?

Man bija nepieciešama palīdzība. Es biju apjucis, no manis vēl arvien drusku pilēja, un veselu mūžību nebiju skatījies nevienu seriālu. Izmisumā iekopēju visas iespējas potenciālo stratēģiju/lēmumu koka diagrammā un iemetu to Abīnas un Miki kanālā.

Abīna samirkšķināja acis, pēkšņā milzīgā attēla pārsteigta. Tad viņa sāka pētīt diagrammu, un seja kļuva mierīga. Miki iesmērēja brūces noslēdzošu masu pēdējā šrapneļa iecirstajā skrambā uz manas muguras un pārgāja uz analīzes režīmu. Hirune — vēl arvien tikai daļēji pie sajēgas — mūs apjukusi vēroja.

Kanālā Abīna noņēma vienu no pieņēmumiem un atdalīja to no koka. Viņa teica: Ja pieņemam, ka Vilkenu un Gertu šeit atsūtīja Gray-Cris, tad viņas nav ieradušās, lai kaut ko paņemtu. GrayCris kija pārpārēm iespēju savākt visu, ko vēlējās, kad viņi pameta kompleksu. Viņa vilcinājās, uzmanībai pārvietojoties no viena pieņēmuma uz citu. Domāju, mums sev jājautā — ko GrayCris vēlas?

Tas bija vienkārši. Atbildēju: Iznīcināt kompleksu. Ja Neatkarīgie Sa/duDusuPētnieki nebūtu uzstādījuši savilcēju, tad komplekss šobrīd jau būtu nogāzies uz planētas.

Abīna sarauktu pieri pētīja kvadrātiņus, kas aprakstīja iespējamos izejas scenārijus un saistītās grūtības. Tad kāpēc Vilkena un Gerta nav nosūtītas, lai iznīcinātu savilcēju? Kaut gan patiesībā varbūt tā bija.

Miki skaļi teica: “Vilkena pārslēdza ekrānu uz labās rokas bruņām, lai tas rāda vietējo laiku.” Tas nosūtīja kanālā attēlu: Vilkena, kas pārslēdz ekrānu uz bruņām. Attēls bija uzņemts tad, kad es palūdzu Miki paskatīties uz abām drošības konsultantēm, kad tās nolika savu aprīkojumu, atspolei gatavojoties pamest tranzītstaciju. “Mums dodoties pa kompleksu, viņa pārbaudīja šo ekrānu aptuveni piecdesmit septiņas reizes, līdz pat mēģinājumam nodarīt pāri Donai Abīnai.”

Nebiju to ievērojis, bet, kad atskaņoju daļu no sava video, tā izrādījās tiesa. Abīna lēni teica: “Vilkena zināja, ka ar kompleksu kaut kas notiks, un aptuveno laiku, kad tas notiks. Viņa varēja gaidīt tikai noteiktu laiku, līdz būtu jāatgriežas atspolē. Kad viņai bija šī iespēja, viņa nosūtīja, lai tevi novāc kaujas boti, un plānoja nogalināt mani un Miki. Tad viņa pateiktu pārējiem, ka visas cerības zudušas, un piespiestu viņus atgriezties stacijā...”

Kaujas botu uzvedība kļuva saprotamāka. Ja arī tie bija kaut ko gaidījuši, tad tas izskaidroja Hirunes saņemšanu gūstā. Viņi bija novirzījuši vienu botu, lai tas traucētu mums. Uzbrukt, paņemt gūstekni, atkāpties, uzbrukt vēlreiz. Es biju to iznīcinājis, kad tas uzbruka Vilkenai, bet pārējie trīs nebija metušies mums virsū. Divi bija inženierdarbu ligzdā, un trešais bija ārpus zonas, darot... ko?

Abīna strauji ieelpoja. Viņa teica: “Tas noteikti ir savilcējs. GrayCris nevar būt cita ieguvuma.” Kanālā viņa novāca pieņēmumu kvadrātiņus, kas saistījās ar teorētiska stacijā mītoša GrayCris aģenta esamību. “Mēs no drona esam noskaidrojuši, ka kaujas botiem nav vadības, ka tranzītstacijā nav neviena, kas viņiem nosūtītu rīkojumus. Tie ir oriģinālais aprīkojums, kuru mērķis ir aizsargāt kompleksu, līdz tas dabiski sabrūk un nokrīt uz planētas, neatstājot pierādījumus, ka šeit notikuši nelegāli izrakumi. Vilkena un Gerta nezināja par botiem un nebija nosūtītas, lai mūs nogalinātu, jo mūsu nogalināšana nebija viņu mērķis. Mērķis ir ļaut, lai komplekss tiek iznīcināts — kā bija ieplānots. Tas, kas nepieļauj kompleksa iznīcināšanu, ir savilcējs. Tātad Vilkena un Gerta bija šeit nosūtītas, lai kaut ko izdarītu, un viņas domāja, ka šīs rīcības vienīgās sekas būtu tās, ka savilcējs beigtu darboties un mēs būtu spiesti atstāt kompleksu. Mēs visi atgrieztos tranzītstacijā un dotos prom ar nākamo kravas kuģi, un neviens neko pat nenojaustu.” Viņa izslīdēja no kanāla un pagriezās pret mani. “Bet ko viņas būtu varējušas izdarīt? Viņas visu laiku atradās kopā ar mums.”

Man šķita, ka viņai bija taisnība — bija tikai viena lieta, ko viņas būtu varējušas izdarīt, man un citiem komandas biedriem nemanot. “Viņas nosūtīja šifrētu signālu.” Saziņas, nevis kanāla signālu. Ņemot vērā vētras radītos traucējumus, un, kas vēl svarīgāk, tādēļ, ka nebiju tam pievērsis uzmanību, es biju palaidis to garām.

“Jā, jā.” Abīna pacēla uzacis. “Bet kam? Kaujas botiem? Vai te ir ierocis, kāds veids, kā boti no šejienes var iznīcināt savilcēju?” Viņa pagriezās, lai paskatītos uz pārējām konsolēm.

Vēlreiz pievērsos savienojumam ar atspoles audio. Kaders mēģināja piežmiegt Gertu, lai tā dodas uz kompleksu un meklē pārējos, viņu atbalstīja gan Brē, gan Vibola. Neviens neminēja nekādas problēmas ar savilcēju. Viņi noteikti sekoja tā stāvoklim. Gerta turējās pretī, apgalvojot, ka vēlas nogaidīt, kā jau bija plānots. Patinu audio atpakaļ. Viņa gribēja, lai viņi gaida pusstundu. Racēju ekrāns signalizēja kanālā, ka tie ir beiguši ieslēgšanās procesu. Nosūtīju atspoles audio kanālā Abī-nai un Miki un apsēdos pie racēju vadības stacijas. Lai kas arī notiktu, tas notiks drīz.

Kamēr nosūtīju trim racējiem pirmās komandas, Abīna teica Miki: “Mums nepieciešami sensori. Pārbaudi visas konsoles. Viss, kas te ir, būs virzīts uz planētas virsmu, bet mēs varam mēģināt to pārslēgt...”

Nogrūdu fonā visu, kas nebija racēji. Abīna acīmredzami vēl arvien vēlējās izglābt kompleksu, bet mana prioritāte bija tikt no tā projām, pirms tas izjūk atmosfērā.

Trīs racēji izlīda no savām novietnēm un sāka doties pār ģeolizgdas apakšdaļu. To daudzās rokas kustoties droši pieķērās virsmai, kameras sniedza man galvu reibinošu skatu uz vētru. Rakšanas protokolos nebija atmiņas moduļu, bet šim uzdevumam tie nebūtu vajadzīgi.

Abīna bija ieslēgusi vēl vienu konsoli, un Miki noliecās pār to, kamēr ekrānā zibēja dati. Hirune pietrausās kājās un, atbalstoties uz krēsla muguriņas, piekliboja abiem tuvāk.

Man bija jānokopē specializēts kods no konsoles, bet, tikko tas bija izdarīts, varēju vadīt racējus caur kanālu. Piešķīru tiem vēl vienu kanālu savās pārslogotajās smadzenēs un piecēlos. Uj, labi, au. Bez protokoliem racēju vadība bija āķīga. Man principā vajadzēja vadīt visus trīs vienlaikus. Iespringstot, lai mana balss ir rāma un pacietīga, teicu: “Mums jādodas. Jums ir sešas minūtes.”

Abīna pavēcināja roku. “Gandrīz gatavs.”

Atgādināju sev, ka vēl arvien izlikos, ka esmu nolīgta DrošVienība, un bez liekiem komentāriem ievietoju kanālā laika atskaiti. Tad savācu Vilkenas ieroci un jostu un devos stāvēt pie lūkas.

Hirune paskatījās apkārt, paņēma avārijas aptieciņu, ko bija atstājis Miki, un aizkliboja, lai nostātos man blakus. Viņa stāvēja visai nestabili un acīmredzami jutās nesevī, bet, jau vienreiz tikusi kaujas bota aizstiepta, viņa bija gatava mest visam mieru.

Abīna pietrūkās kājās. “Jā, tur! Nokopē šo trajektoriju, Miki.” Miki apstiprināja komandu un sekoja Abīnai, kas devās uz durvju pusi. “No inženierdarbu ligzdas ir palaists kaut kāds objekts, un tas dodas uz savil-cēja pusi. Uz tā klāja noteikti atrodas kaujas bots, un tā mērķis ir iznīcināt savilcēju. Šī acīmredzot bija pavēle, ko Vilkena un Gerta nosūtīja šifrētā ziņojumā.”

Cik lieliski! Un es parūpēšos par to sūda savilcēju, tiklīdz dabūšu mūs uz to sūda atspoli! Sekojot pats savai laika atskaitei, izvilku priekšplānā trīs datu avotus — savu dronu, Miki un racējus. Nē, paga, man bija nepieciešama arī mana paša kamera. Četri avoti. A, un tas tērpa audio no atspoles. Pieci avoti. Liku dronam žigli pārbaudīt foajē un pieeju lifta stacijai, pārliecinoties, ka gaiss ir tīrs. Teicu: “Mums jākustas žigli. Nezinām, kur ir pārējie kaujas boti.”

Ablna pamāja un satvēra Hirunes roku. Hirune nočukstēja: “Kurp mēs ejam?”

Abīna viņu nokušināja. “Atpakaļ uz atspoli. Viss labi.” Miki papli-ķēja Hirunei pa plecu.

Nospiedu lūkas atvēršanas pogu un izgāju ārā. Žiglais gājiens uz lifta staciju lika kniest visiem maniem cilvēkādas nerviem. Drons izlūkoja ceļu mums priekšā un pastāvīgi to skenēja, bet es iracionāli sagaidīju, ka kuru katru brīdi no nākamā aizstūra mums priekšā izlēks kaujas boti.

Sasniedzām staciju, un es nosūtīju dronu mums pa priekšu neredzamajā liftā. Abīna un Miki kanālā sarunājās, laiku pa laikam izsakot Hirunei mierinošas frāzes. Tikpat labi viņi varētu plānot mani pārdot rezerves daļās, un es nebūtu varējis pievērst tam uzmanību. Ārā racēji tuvojās ģeoligzdas izliekumam. Viņiem būs jādodas pa ieplaku starp to un mītnes ligzdu, lai tos nevarētu manīt no atspoles.

Lifts sasniedza staciju pie mūsu doka, un drons izspruka ārā. Nosūtīju to žiglā patruļā - šurp un turp pa pieeju, cauri dezinfekcijas telpai, tad augšup, lai uzmestu skatienu atspoles lūkai. Skeneris rādīja, ka viss tīrs, un es liku dronam atgriezties lifta stacijā un tur arī palikt.

Lifts atgriezās, un es iedabūju cilvēkus tajā. (Arī Miki, bet tajā brīdī es viņu klasificēju kā cilvēku.) Devu racējiem komandu drusku pasteigties. Gribēju pavadīt pēc iespējas mazāk laika atspoles pieejas gaitenī. Ja kaujas boti nospriedīs, ka mēs apdraudam to uzdevumu, tad uzbruks mums, un tie zināja, ka tur var tikt mums klāt. Iedarbinot liftu, nosūtīju Abīnai racēju video, lai viņai būtu kāds priekšstats par to, kas būs redzams no atspoles, un teicu viņai: “Kad atvēršu kanālu, sazinies ar Kaderu un saki viņam, lai panāk, ka visi izkāpj no atspoles.”

“Tā arī darīšu.” Viņa noteikti pamāja un saspieda Hirunes roku, tad pieslēdzās Miki kanālam.

Lifts sasniedza staciju un, tikko atvērās durvis, es metos no tā ārā. Devos uz dezinfekcijas telpu, cilvēki devās man pakaļ, un es nosūtīju racējus ap mītnes ligzdas izliekumu — taisnā ceļā uz atspoli.

Uz klāja caur savienojumu ar evakuācijas tērpiem dzirdēju Vibolu kaut ko pasakām valodā, kas nebija manā krātuvē, un Kaderu piebilstam: “Mums tuvojas kaut kas nezināms, nezināmie tuvojas...”

Notālēm — no kādas vietas zem klāja — Gerta iekliedzās: “Kas? No kurienes?”

Atvēru kanālu ar Abīnu un teicu: Tagad.

Viņa atvēra privātu savienojumu ar Kaderu un teica: Kader, klausies. Nejautā neko, nesaki nevienam, ka esmu šeit. Tev jādabū visi prom no atspoles un kompleksā — tūlīt pat, nekavējoties. Dari, ko vari, izliecies, ka krīti panikā, bet dabū visus prom. No tā atkarīga jūsu dzīvība.

Abīnas kanālā dzirdēju, kā Kaders iedarbina avārijas evakuācijas rīkojumu, kas iegaudojās komandas kanālā un atspoles saziņā. Gerta bija sākusi doties uz klāju un norūcās: “Stop, palieciet, kur...”

Iedomājos, ka viņa varētu ieslodzīt Kaderu un Vibolu vadības kajītē, un viņi atkal būtu ķīlnieki. Bet Kaders, kurš droši vien bija ņēmis nopietni padomu izlikties, ka krīt panikā, nosūtīja kanālā atspoles sen-soru uzņemto video ar racēju tuvošanos un bļāva, lai visi taisās, ka tiek.

Sasniedzu gaiteni un ieraudzīju dokus mirklī, kad slūžas beidza atvēršanās ciklu. Pa tām izstreipuļoja Brē, uz kuras balstījās pa pusei pie samaņas esošais Edžiro. Miki aizskrēja viņiem palīgā, Abīna palika nopakaļ ar Hiruni, un es sekoju.

Pateicu vienam racējam, lai atlaiž vaļā kompleksa virsmu un lec uz atspoles priekšgalu, kur priekšējais sensors sniegtu vislabāko skatu. Abīna bija Kadera kanālā, bet, tā kā man nebija pieejas kamerām, es guvu tikai mulsinošu iespaidu jūkli.

(Vēlāk no Gertas bruņu kameras izdibināju, ka pēkšņais sensora skats, kaut kam milzīgam lidojot virsu atspolei, bija licis Gertai atrauties

rno ejas uz vadības kajīti. Vibola, uztvērusi Kadera izrādi kā pierādījumu, ka atspoli tūlīt saraus gabalos, pagrāba Kaderu un, pasitusi viņu padusē, palidoja garām Gertai, izmantojot ejas vieglāko gravitāciju, lai neietriektos sienā. Trāpījuši koridora grīdā, viņi paklupa lielākajā gravitācijā, pastreipuļoja sānis un metās uz slūžām.)

Jebkurā gadījumā Kaders un Vibola izsprāga no lūkas, un Gerta savās motorizētajās bruņās brāzās nopakaļ. Es tajā brīdī stāvēju atspoles slūžu vienā pusē, tā ka Gerta redzēja tikai pārējos — apjukušus un pārbijušos — ar Abīnu un Hiruni, un vienrokaino Miki, kas turēja Edžiro.

Noskcnēju viņas bruņas un atradu īsto kodu. (Tagad, kad zināju, kur to meklēt, process bija daudz vienkāršāks.) Tieši mirklī, kad viņa pacēla šaujamo, nosūtīju komandu.

Viņas bruņas sastinga, un es pagājos apkārt, lai nonāktu viņas redzeslokā. Viņas sejas izteiksme, aptverot notikušo, sniedza milzu gandarījumu. Ja viņa būtu izmantojusi skeneri, tad būtu pamanījusi mani stāvam tieši pie slūžām, bet arī ar visu kanālu pat uzlaboti cilvēki spēj domāt tikai par vienu problēmu vienlaikus.

Abīna teica: “Tagad mums jādodas atpakaļ uz atspoli!”

Pārējie pieprasīja atbildes, un viņa strauji visu izskaidroja, vienlaikus skubinādama viņus uz slūžām. Pieslēdzos, lai pārbaudītu pārējos datu avotus. Nesaņēmuši manas pavēles, racēji bija aizgājuši snaudas režīmā, apstājoties tur, kur bija. Divi vēl arvien bija uz mītnes ligzdas virsmas, trešais, kas bija no tās atrāvies, lai mestos uz atspoles pusi, bija piezemējies uz atmosfēras ligzdas. Tad es pārbaudīju dronu, kuru biju atstājis pie lifta stacijas, lai tas pieskata mūsu aizmuguri.

Tas sāka atbildēt, veicot apkārtnes skenēšanu, tad ziņojums pēkšņi pārtrūka. Es jutu, kā savienojums izbeidzas — drons izdzisa kā gaisma.

Es teicu: “Abīna, Miki, boti!” un šķērsoju telpu, noņemot no pleca Vilkenas šaujamo ieroci.

Abīna iekliedzās: “Uz klāja, tūliņ!”

Sasniedzu durvis un sāku vilkt spridzekļus no Vilkenas jostas, aktivizēt tos un mest prom gaitenī. Vēl arvien izmantoju Miki kameru kā datu avotu un biju nolicis to fonā, tādēļ perifērijā apjautu, kā cilvēki pa galvu pa kaklu iedabū Edžiro un Hiruni pa slūžām un kā Abīna liek Miki pacelt Gertu un iestiept viņu iekšā. Ap to mirkli gar stūri izbrāzās kaujas bots un uzgāja gaisā pirmais spridzeklis.

Izšāvu trīs lodes, tikai lai liktu tam nodomāt, ka es tur stāvēšu kā idiots un šaudīšos, tad sprintā metos atpakaļ pāri telpai. Spridzekļi koridorā aizturēja botu pietiekami ilgi, lai cilvēki un Miki iedabūtu Gertu iekšā un atbrīvotu slūžas. Es iemetos iekšā un nospiedu avārijas aizvēršanas pogu. Abas lūkas aizcirtās.

Beidzot es biju dabūjis tos izjātos cilvēkus viņu izjātajā kuģī.

Kaujas bots iebliezās ārējā lūkā ar triecienu, kas atgādināja otras, mazākas atspoles spēku. Nosūtīju Abīnai ziņu: Mums jādodas.

Spailes atlaidās, un atspole nokrita no doka atveres. Kamerā pārbaudīju ārējo lūku un redzēju, kā kaujas bots stāv atvērtajā pietauvošanās atverē, turēdamies pie tās malām, lai neizkristu, slūžu kamerai zaudējot gaisu. Aiz tā atradās otrais bots. Miki stāvēja man blakus, un es nosūtīju šo attēlu mūsu kanālā. Tas noteica: “Tie boti bija nejauki, DrošVienība.”

Attālumam palielinoties, es zaudēju savienojumu, bet viens no maniem racējiem bija gana tuvu atverei — nu tas bija sarāvies miega režīmā. Nosūtīju pēdējo komandu, un tas atvēzējās ar milzīgo roku, izrāva pirmo botu no atveres un sadragāja to.

“Au,” Miki nokomentēja. DrošVieniba, kāpēc tu vairs nesarunājies ar mani kanālā?

Miki zināja, kāpēc, citādi nebūtu jautājis.

Apgāju tam apkārt un devos prom pa gaiteni. Miki kanālā teica: Es tevi nenosūdzēju, pirms tas bija nepieciešams.

Devos pa gaiteni uz komandas telpām. Miki savāca Gertu un sekoja. Audio saziņā biju sekojis Abīnai, kas izstāstīja pārējiem īso versiju

notikumiem ar Vilkenu — kā es biju izglābis Hiruni, kā Vilkena bija sašāvusi Miki nabaga rociņu, kā es biju izglābis viņu un Miki un tā tālāk, sūds ar visu. Man bija ģeoligzdas dati Dr. Mensai, es biju izglābis Miki stulbos cilvēkus, es gribēju tikai tikt projām no šejienes. Atspole devās prom no kompleksa, un es jutu pie savas uztveres robežām tranzītstaci-jas kanālu.

Iegāju komandas telpās. Kaders un Vibola atradās vadības kajītē, bet pārējie bija šeit - lai gan Edžiro un Hirune bija sabrukuši krēslos. Edžiro izskatījās apdullis, bet dzīvāks nekā Hirune, kuru droši vien vajadzētu iebāzt MedSistēmā. Miki nolika Gertu uz kājām, un visi mirkli blenza uz viņu — tad uz mani.

Brē piecēlās un skatījās uz gaisā peldošo ekrānu. Tas rādīja sensoru uzņemto attēlu, kur virs kompleksa karājās savilcējs. “Jā, tur tas ir. Uz savilcēja pusi dodas kāds objekts.”

Abīna izskatījās drūma. “Mūsuprāt, tas ir darba lideklis no inže-nierdaļas ligzdas. Uz tā ir viens no kaujas botiem.”

Teicu: “Dona Abīna, mums pēc iespējas drīzāk ir jāatgriežas tran-zītstacijā. Kad savilcējs beigs darboties, tas var sabojāt atspoli.” Pieņēmu, ka tā. Nezināju skaidri, bet tas izklausījās labi.

Manā kanālā Miki teica: Es nekad iepriekš nebiju sarunājies ar tādu botu kā es. Man ir draugi cilvēki, bet man nekad nav bijis draugs, kas līdzīgs man.

Man bija jāiekož vaigā, lai sejas izteiksme paliktu neitrālā Droš-Vienības stāvoklī. Gribēju bloķēt Miki kanālu, bet man bija nepieciešams to novērot gadījumam, ja cilvēki sāktu kalt plānus pret mani. (Zinu, ka tas izklausās pēc paranojas. Bet Miki un Abīna zināja, ka es biju pats izdomājis konsultanti Rinu, un man bija jātiek prom, pirms viņi to pasaka kādam cilvēkam, kas zinātu, cik ļoti nenormāla ir tāda DrošVienības rīcība.)

Saziņas kanālā no vadības klāja Kaders teica: “Mums ir jāizlemj nākamajā minūtē, vai esat droši?”

Pag, ko? Patinu atpakaļ ierakstu un noklausījos, kā Brē saka: “Varam izmantot atspoli, lai izsistu lidckli no kursa. Mūsu vairogi aizsargās korpusu...”

Samiedzis acis, Edžiro nopētīja ekrānu un teica: “Bet vai lideklis nevarēs atgriezties, lai mēģinātu vēlreiz?”

Brē, vēl arvien pētot lidojuma projekciju, pakratīja galvu. “Esmu paskatījusies šī tipa lidekla specifikāciju. Tas ir paredzēts kompleksa apkopei, un tam nepieciešama saikne ar inženierdaļas kanālu, lai varētu darboties. Mēs varam to izgrūst no kanāla darbības zonas, un tas zaudēs navigācijas spējas.”

O, lieliski. Un cik daudz laika tas prasīs?

Brīdī, kad es biju pieslēdzies sarunai reāllaikā, viņi jau bija izlēmuši, ka to darīs, un tikai diskutēja par niansēm.

Stāvēju tur, vērodams ekrānā spīdošos apveidus, kamēr Kaders vadīja atspoli uz lidekla pusi. Jāatzīst, notikumu laikā es arī drusku paskatījos iepriekš nopauzēto sēriju. (Tās bija tikai sešas minūtes, bet garlaicīgas sešas minūtes, ja? Turklāt Miki bija aizgājis pie Abīnas, lai nekustīgi stāvētu viņai blakus un blenztu uz mani, un es to ignorēju. Abīna domāja, ka Miki bēdājās par pazaudēto plaukstu, un nemitīgi pliķēja viņu un stāstīja, kā viņi to salabos, tikko nonāks atpakaļ stacijā.)

(Labi, ka man nav kuņģa un es nevaru izvemties.)

Beidzot atspole izsita lidckli no kursa, ar dramatisku žestu izglābjot savilcēju un Neatkarīgo SalduDusuPētnieku investīcijas, un vēl palika pāri četrdesmit piecas minūtes, jei. Cilvēki cits citu apsveica, un Abīna un Brē palīdzēja Hirunei piecelties, lai aizvestu viņu uz medtelpām. Kompleksā bija palicis vēl viens kaujas bots, bet tas izklausījās pēc citu cilvēku problēmas. Atspole bija mainījusi virzienu, dodoties atpakaļ uz staciju, un mēs jau bijām gana tuvu, lai es kanālā pieklauvētu Kuģim. Tas pieklauvēja atpakaļ, vēl arvien gaidot manu ierašanos. Tas bija mierinoši.

Tad es dzirdēju blīkšķi no lūkas puses.

Neesmu nekāds kosmosa eksperts, bet esmu diezgan pārliecināts, ka visādiem daiktiem nav jāklauvē pie ārējās lūkas. Tās būtu varējušas būt lidekļa atliekas, bet es zināju. Es vienkārši zināju, ka tā nav. Ieskatījos slūžu kamerā un dabūju platekrāna bildi ar kaujas bota seju.

Nākamais savienojums pārņēma staciju, uz mirkli nobloķējot visus manus kanālus: [Mērķis: nogalināt iebrucējus.]

Sūdi vagā.

Izbloķēju botu no kanāla un ieaurojos: “Trauksme! Draud lūkas bojājums!” Nosūtīju slūžu kameras attēlus Miki un caur to — pārējās komandas kanālā. Cilvēki sastinga, un šķita, ka tas ilgst mūžību, šķita, ka viņi man nenoticēs. Bet es biju aizmirsis, cik šķietami lēni cilvēki iekustējās, kad es pats biju patiešām sakoncentrējis uzmanību uz savu darāmo. Kaders ieblieza pa visa kuģa trauksmi un noslēdza abas iekšējās lūkas starp slūžām un komandas telpu. Lieliski, tas man dos lieku minūti, varbūt divas.

Teicu Abīnai: “Savāc visus uz klāja!” Tur bija vēl viena lūka, un tas dotu varbūt vēl vienu minūti. Devos pa eju uz nodalījumu tieši zem mums, kur Gerta un Vilkena bija noglabājušas savu aprīkojumu.

Kāpjot ārā no ejas, dzirdēju Abīnu kliedzam: “Aiziet, aiziet!” un no komandas kanāla sapratu, ka atspole dodas uz stacijas pusi, kamēr Vibola neiecietīgi skaidro Ostas vadībai, ka mūs tūlīt saplosīs kaujas bots.

(Godīgi sakot, man nebija ne mazākās nojautas, ko stacijas drošībnieki šajā sakarā varētu pasākt. Patiesībā es biju pārliecināts, ka stacijas drošībnieki tajā mirklī lika biksēs tikpat aizrautīgi, cik metaforiski to darīju es.)

Slūžu kamera pakalpīgi parādīja, kā ārējo lūku sadauza gabalos, un rad tās kanāls nosprakšķēja un izzuda. Bots noteikti bija ķēries pie iekšējās lūkas. Es sasniedzu nodalījumu un redzēju, ka blakus tukšajām kastēm, kurās bija bijušas Vilkenas un Gertas bruņas, lielie šaujamie, sprāgstvielas un munīcija, viņas bija atstājušas vēl vienu kasti. Atrāvu to vaļā un atklāju komplektu ar nelieliem spridzekļiem — tādiem, kas parasti tiek izmantoti, lai tiktu cauri slēgtām durvīm un lūkām. Tur bija ari maiss, kurš sagrābjot likās tukšs, un es to izmantoju, lai pievāktu spridzekļus un nedaudz papildu munīcijas šaujamajam, kas vēl arvien bija man plecā. Tas diez vai daudz līdzētu, jo šaubījos, ka man pietiks laika to izmantot. Varbūt man būtu vajadzējis izmantot šo laiku, lai nostiprinātu savu pozīciju, nevis nokāpt te lejā, cerot atrast pieklājīgu botšaujamo ieroci. Botu cīņās šādas nelielas kļūmītes noved pie tā, ka tevi sarauj gabalos.

Kanālā dzirdēju, kā Abīna un Brē bīdīja Hiruni augšup uz vadības kajīti. Edžiro jau bija tur novietos. Manā kanālā Miki teica: Pasteidzies, pasteidzies. Abīna bija likusi tam atvest Gertu, un nu tas viņu turēja. Kaujas bots dauzījās pa lūku, kas veda uz komandas telpām. Es piecēlos kājās, pagriezos un tad ieraudzīju apskates komandas aprīkojuma glabātuvi.

Tur bija kastes un plaukti ar vides paraugu savākšanas un testēšanas rīkiem. Viens no tiem bija serdes griezējs — paredzēts glītu apaļu cilindr-veida paraugu izņemšanai no akmens klintīm, lai vai kam cilvēkiem ko tādu vajadzēja. Tas bija domāts kā papildinājums paraugu ņemšanas vienībai, bet droši vien komanda bija to paņēmusi tādēļ, ka Miki bija gana spēcīgs, lai to paceltu un izmantotu — tā ir gara caurule, kas izmanto precīzi tēmētus eksplozīvus griezējus, lai izņemtu metru garus akmens fragmentus.

Pārmetu munīcijas maisu pār plecu, pagrābu no plaukta griezēju, ieslēdzu tā strāvu un kāpu augšā pa eju.

Ienācu atpakaļ komandas telpās tieši tad, kad Miki ielidināja Gertu nopakaļ Abīnai un ieblieza pa manuālo lūkas noslēdzējpogu. Lūka aizvērās, un Miki pagriezās. Es tam teicu: Miki, vācies projām no šejienes! Ej, noslēpies kravas telpā!

Nē, Rin, tas teica. Es tev palīdzēšu!

Kanālā Abīna kliedza uz Miki, lai tas pievienojas viņiem, ka viņa pateiktu Kaderam, lai viņš atver lūku, lai tikai tas nāk iekšā — un Miki viņai atbildēja: Prioritāte ir aizsargāt draugus.

Prioritātes izmaiņas, Abīna nosūtīja. Prioritāte ir pasargāt sevi.

Prioritātes izmaiņas noraidītas, Miki viņai atbildēja.

Serdes griezējs bija ieslēdzies un pievienojies manam kanālam, lai nosūtītu ieprogrammētus brīdinājumus un noderīgu instrukciju komplektu. Jā, nudien, es gribēju izslēgt drošības protokolu, paldies, ka pajautāji.

Biju ieplānojis iedot serdes griezēju Miki, lai tas varētu tikt klāt kaujas botam, kamēr es novēršu tā uzmanību. Bet kaujas bots sadragāja lūku un pēkšņi atradās komandas telpā ar mums, un nebija laika ne plānam, ne stratēģijai.

Bots zināja, ka es tur esmu, un pagriezās, stiepjoties pēc manis, kamēr es pacēlu griezēju. Miki atspērās ar kājām pret lūku, kas aizsargāja eju uz klāju, un metās lēcienā. Tas pārlidoja pāri kajītei, izbrāzās cauri peldošajam ekrānam un trāpīja botam pa galvu. Nezinu, vai Miki mēģināja novērst kaujas bota uzmanību vai arī bija redzējis mani līdzīgā veidā uzbrūkam botam, kas metās virsū Vilkenai, un nu mēģināja šo paņēmienu atkārtot. No kajītes lejup pa pieejas gaiteni un ārā pa sabojātajām slūžām strauji izplūda gaiss, un tā plūsma deva Miki lēcienam papildu ātrumu.

Bots pamanīja šo kustību un pagriezās prom no manis, piecēlās un pastiepa roku, lai notvertu Miki aiz torsa. Es izmantoju šo izdevību un metos uz priekšu, lai ieblieztu serdes griezēju tieši pie bota sāniem, kur atradās tā smadzenes. Ieslēdzu griezēju. Man nebija laika atsperties, tādēļ atsitiens mani pameta atpakaļ, un uz trim sekundēm mana redze aptumšojās.

Biju garšļaukus uz klāja, un kanālā dzirdēju tikai cilvēkus, kas kliedza vadības kajītē, cilvēkus, kas kliedza saziņā ar Ostas vadību, un atspoles trauksmes sirēnu, kas nodrošināja to, ka nu ikviens uzzināja, ka bojātu lūku dēļ gaiss ar sprādzienu pametis telpu. Man virsū gulēja serdes griezējs, un es pastūmu to malā, lai pieceltos sēdus. Sapratu, ka vienubrīd esmu dzirdējis Abīnas izmisuma kliedzienu, bet nezināju, kas noticis.

Kaujas bots vēl arvien stāvēja telpā, bet tas nekustējās, tā locītavas bija sastingušas. Serdes griezējs bija izgājis cauri tā torsam no vienas puses līdz otrai, izgriežot glītu aizsargbruņu un procesoru šķērsgriezumu. Griezējs bija izmetis serdi, un tagad tā vāļājās pa klāju. Sapratu, ka tieši tā bija iebliezusi man pa galvu. Pieņēmu, ka, par spīti instruktāžai, es to verķi biju turējis aplam.

Miki bija sabrucis botam pie kājām, un kaut kas izskatījās nelāgi. Piecēlos kājās, mēģinot saprast, kādus bojājumus Miki ir cietis, tad sastingu. Kaut kas izskatījās nepareizi, jo Miki krūškurvis bija sadragāts — tā procesors, atmiņa, viss, kas bija padarījis to par Miki, bija ar vienu bota rokas spiedienu saspiests nebūtībā.

Es vienkārši sēdēju uz klāja. Atspole tuvojās stacijai, un cilvēki bija saziņas kanālā, viņi no vadības kajītes runāja ar Ostas vadību. Viņi nevarēja nolaist slūžas salauzto lūku dēļ, un es nebiju atbildējis uz viņu mēģinājumiem mani sasniegt saziņā vai kanālā. Biju sūtījis vizuālos datus no savas kameras uz komandas kanālu, un viņi bija redzējuši kauju un Miki pēdējos mirkļus no mana skatpunkta. Pirms atslēgšanās no viņu kanāla biju dzirdējis, kā Abīna šņukst, kā Hirune mēģina viņu mierināt, kā pārējie šokā kaut ko murmina.

Arī man bija nepieciešams gaiss — gan ne tik daudz kā cilvēkiem —, un varbūt tieši tā trūkums lika man justies tik lēnam un atsvešinātam. Izmantoju stacijas kanālu, lai vēlreiz pieklauvētu Kuģim un liktu tam atvienoties no stacijas, kā arī norādītu tam satikšanās punktu. Tā mierīgā atbilde, ka rīkojums saņemts, šķita savāda — it kā viss būtu normāli un nebūtu notikusi nekāda nelaime.

Vibola pieklauvēja pie klāja lūkas un sauca: “DrošVienība, vai tu esi tur? Atbildi!”

Man bija jātiek no šejienes prom. Es pietrausos kājās un devos pa gaiteni uz avārijas tērpu skapīšiem. Uzvilku pilnu evakuācijas tērpu ar manevrēšanas dzinējiem, un gaisa strāva, kas mani apņēma, tiklīdz biju uzvilcis ķiveri, mani atžirdzināja. Atstāju skapīti vaļā un atbrīvoju arī pārējos tērpus — tā, lai tad, kad kāds pamanītu, ka viena no tiem trūkst, viņi varētu pieņemt, ka tas noticis uzbrukuma laikā un tērps ir izrauts ārpusē kopā ar citiem izmešiem. Gribēju, lai viņi domā, ka tā noticis arī ar mani, ka esmu saplosīts gabalos un izrauts ārā pa lūku. Tad devos pa gaiteni uz sabojātās lūkas pusi, ārā pa to un prom.

Nebiju iepriekš izmantojis šādu tērpu (slepkabotiem parasti neļauj bez pieskatīšanas dreifēt pa kosmosu), bet tam bija ļoti noderīgs iekšējo instrukciju kanāls. Ap to bridi, kad ieradās Kuģis, es varēju iešauties tā slūžās kā profiņš.

No stacijas izskatītos tā, it kā Kuģis būtu piebremzējis, lai ļautu atspolei tikt tam garām un tā varētu droši piedokoties Ostas vadības vietā. Nedomāju, ka kāds sensoros īpaši pētītu, vai te kaut kur neizbēg DrošVienības evakuācijas tērpos.

Kad biju izgājis slūžu ciklu un licis Kuģim uzgriezt nedaudz vairāk gaisa, devu rīkojumu doties tālāk pa ierasto kursu uz tārpeju un HaveRat-ton staciju. Nodabūju tērpu un nometu to malā līdz ar Vilkcnas ieroci un munīcijas maisu, ko biju savācis no kastes. Apsēdos uz klāja un sāku metodiski pārbaudīt aprīkojumu, lai pārliecinātos, ka tajā nav izsekošanas ierīču.

Abīna bija mēģinājusi mainīt Miki prioritātes, lai tas glābtu savu dzīvību, un Miki bija atteicies to darīt. Kas nozīmēja, ka viņa bija piešķīrusi tā programmatūrai šo iespēju — spēju krīzes situācijā pieņemt patstāvīgu lēmumu. Tas bija nospriedis, ka tā prioritāte ir glābt cilvēkus un varbūt arī glābt mani. Vai varbūt tas bija zinājis, ka nevienu no mums nevar izglābt, bet bija gribējis dot mani iespēju mēģināt. Vai varbūt tas negribēja, lai es stājos preti botam viens pats. Lai kas tas būtu — es to nekad neuzzināšu.

Ko es zināju — ka Ablna bija patiešām mīlējusi Miki. Tas sāpēja visvisādos aspektos. Miki nekad nevarētu būt mans draugs, bet tas bija viņas draugs, un, kas svarīgāk, viņa bija tā draugs. Viņas instinktīvā reakcija krīzes situācijā bija likt Miki glābties pašam.

Pēc tam kad biju pārbaudījis maisā esošos lādiņus un munīciju, atradu maisa dibenā apslēptu kabatu. Iekšā bija vairāki identitātes marķieru komplekti un atmiņas čips — lielāks un citas markas nekā tie, kurus biju noglabājis rokā. Pietrausos kājā un atradu kravas konsolē lasītāju.

Nu, šis jau bija interesanti.

Man riebjas, ka man kaut kas rūp. Bet izskatās, ka, reiz iesācis, tu nespēj mitēties.

Nebūs tā, ka es vienkārši nosūtīšu ģeoligzdas datus Dr. Mensai. Es aizvedīšu tos viņai pats personiski. Es došos atpakaļ.

Tad es nogūlos uz grīdas un sāku skatīties “Mēness patvēruma lēktu un rietu”, sākot no pirmās sērijas.