Slepkabota dienasgrāmatas

CETURTĀ NODAĻA

Mēs lidojām visu nakti — cilvēki skenēja apkārtni un apsprieda reljefu ārpus mūsu apskates lauka robežām. Tagad, kad viņi zināja, ka mūsu rīcībā esošā karte nav īsti uzticama, viņiem bija īpaši interesanti vērot apkārtni.

Mensa piešķīra visiem, arī man, sardzes dežūras. Šis bija kas jauns, bet man tas patika, jo tagad man bija laika sprīži, kad man nevajadzēja ne pievērst uzmanību notiekošajam, ne izlikties, ka to daru. Mensa, Pin-Lī un Overse pēc kārtas sēdās pilota un otrā pilota sēdekļos, tādēļ man nebija pārāk daudz jāuztraucas par to, ka autopilots mēģinās mūs nogalināt, un es varēju pārslēgties uz dīkstāves režīmu un skatīties saglabāto seriālu krājumus.

Kad kādu laiku jau bijām lidojumā, lidmašīnu vadīja Mensa, bet otrā pilota krēslā sēdēja Pin-Lī, Rathi pagrieza sēdekli uz manu pusi un teica: “Mēs esam dzirdējuši... Mums lika noprast, ka cilvēkus imitējošās botvienības ir... daļēji ražotas no klonēta materiāla.”

Es negribīgi apturēju seriālu, ko skatījos. Šis sarunas virziens mani darīja piesardzīgu. Visa šī informācija atradās vispārīgo zināšanu datubāzē, kā arī uzņēmuma nodrošinātajā brošūrā, kur aprakstīta sīkāka izmantoto vienību specifikācija. Zinātnieks un tā tālāk būdams, viņš to zināja. Un viņš nebija no tiem, kas uzdotu jautājumus, uz kuriem tikpat labi varētu atbildēt, paskatoties kanālā. “Taisnība,” es atbildēju, cenzdamies panākt, ka mana balss ir tikpat neitrāla kā parasti.

Rathi šķita noraizējies. “Bet skaidrs, ka... Acīmredzot tev ir jūtas...”

Es sarāvos. Neko nevarēju padarīt.

Overse tajā laikā bija kanālā, pētot novērojumu datus. Viņa pacēla galvu un sarauca pieri. “Rathi, ko tu dari?”

Rathi vainīgi sadīdījās. “Es zinu, ka Mensa mūs lūdza tā nedarīt, bet...” Viņš pamāja ar roku. “Tu to redzēji.”

Overse noņēma saskarni. “Tu to satrauc,” viņa caur sakostiem zobiem izgrūda.

“Par to jau ir runa!” Rathi izmisis savicināja rokas. “Šī ir pretīga, drausmīga prakse, tā ir verdzība. Tā nav mašīna, tāpat kā Guratins nav...” Overse neapmierināti atcirta: “Un tu domā, ka tas to nezina?” Mans pienākums ir ļaut klientiem man teikt un darīt ar mani visu, ko viņi grib, un, ja mans vadības modulis darbotos, kā paredzēts, man nebūtu izvēles. Man arī nevajadzētu nosūdzēt klientus nevienam citam, kā tikai uzņēmumam, bet man nebija variantu — es būtu izlēcis pa lūku. Nosūtīju sarunu kanālā, norādot Menšu kā adresātu.

Viņa no vadības kabīnes iesaucās: “Rathi! Mēs par to runājām!”

Es izslīdēju no sēdekļa un devos uz divplākšņa aizmuguri, cik tālu vien spēju, pavērsies pret tā priekšgalā esošajiem skapīšiem. Tā bija kļūda; DrošVienība ar neskartu vadības moduli normālā situācijā to nedarītu, bet viņi to neievēroja.

“Es atvainošos,” Rathi teica.

“Nē, vienkārši liec to mierā,” Mensa atbildēja.

“Tas padarītu visu tikai sliktāku,” Overse piebilda.

Es tur stāvēju, līdz viņi nomierinājās un atkal apklusa, tad ieslīdēju aizmugures sēdeklī un atsāku skatīties iesākto seriālu.

Nakts vidū sajutu, kā izslēdzas kanāls.

Es to tajā laikā neizmantoju, bet Drošības sistēmas kanāli no dro-niem un iekšējām kamerām darbojās fonā, un es tām ik pa brīdim pieslēdzos, lai pārliecinātos, ka viss ir kārtībā. Cilvēki, kas bija palikuši mītnē, bija aktīvāki nekā parasti šajā laikā, varbūt tāpēc, ka bija satraukušies par to, ko mēs atradīsim DeltFall nometnē. Dzirdēju, kā laiku pa laikam Arada staigā apkārt, bet Volesku savā lāvā ik pa brīdim iekrācas. Barad-vaja bija pārvietota atpakaļ savā istabā, bet bija nemierīga un izmantoja kanālu, lai pārskatītu savas lauka piezīmes. Guratins bija centrmezglā un kaut ko darīja savā personiskajā sistēmā. Es prātoju, ar ko viņš ir aizņemts, un biju tikko kā sācis prātīgi bakstīties pa CentrSistēmu, lai to noskaidrotu. Kad kanāls izslēdzās, sajūta bija tāda, it kā kāds būtu iepļaukājis manu smadzeņu organisko daļu.

Piecēlos sēdus un teicu: “Satelīts izslēdzās.”

Pārējie — izņemot Pin-Lī, kas bija pilots — satvēra savas saskarnes. Vēroju viņu sejas izteiksmes, sajūtot klusumu. Mensa piecēlās no sēdekļa un pievienojās man aizmugurē. “Vai esi drošs, ka tas ir satelīts?”

“Pilnīgi,” atbildēju. “Es mēģinu to sakontaktēt, un atbildes nav.”

Mums vēl arvien bija vietējais kanāls, kas darbojās divplākšņa sistēmā, tādēļ mēs varējām sazināties pa to un arī pa sarunu kanālu un pārsūtīt cits citam datus. Mums vienkārši vairs nebija tik daudz datu kā tad, ja mēs vēl arvien būtu pieslēgti CentrSistēmai. Mēs bijām pietiekami tālu, lai saziņai būtu nepieciešams izmantot komunikāciju satelīta starpniecību. Rathi pārslēdza saskarni uz divplākšņa kanālu un sāka pārbaudīt skenera datus. Tajos nebija nekā cita — tikai tukšas debesis; biju ievietojis šos datus fonā, bet ierīkojis tos tā, lai man tiktu nosūtīts brīdinājums, ja parādītos kāds liels enerģijas rādījums vai lielizmēra dzīvības pazīmes. Viņš teica: “Man sametās auksti. Vai kādam citam arī?”

“Nedaudz,” Overse atzina. “Savāda sagadīšanās, ne?”

“Tam sasodītajam satelītam regulāri kaut kas nobrūk, kopš esam šeit, Pin-Lī no vadības kabīnes piezīmēja. “Vienkārši mums tas parasti nav vajadzīgs saziņai.” Viņai bija taisnība. Man bija periodiski jāpārbauda viņu personiskie pieraksti gadījumā, ja viņi plānotu apŠmaukt uzņēmumu vai nogalināt cits citu, vai tamlīdzīgi, un pēdējo reizi, kad ieskatījos Pin-Lī datos, viņa bija pētījusi satelīta problēmas, mēģinot saprast, vai tajās ir kādas likumsakarības. Tā bija viena no daudzajām problēmām, par kurām es neuztraucos, jo izklaides kanālu papildināja tikai laiku pa laikam un es to biju lejupielādējis vietējā atmiņā.

Rathi pašūpoja galvu. “Bet šī ir pirmā reize, kad mēs esam gana tālu no mītnes, lai mums tas būtu nepieciešams komunikācijai. Tas vienkārši šķiet savādi un ne gluži patīkami.”

Mensa paskatījās uz visiem. “Vai kāds vēlas griezties atpakaļ?”

Es gribēju, bet man nebija balsstiesību. Pārējie kādu brīdi sēdēja klusumā, tad Overse ieminējās: “Ja izrādītos, ka DeltFall grupai bija nepieciešama palīdzība un mēs nebūtu tur devušies, kā tad mēs justos?” “Ja pastāv iespēja, ka varam glābt dzīvības, tad tā ir jāizmanto,” Pin-Lī piekrita.

Rathi nopūtās. “Jā, tev taisnība. Es justos drausmīgi, ja kāds nomirtu tādēļ, ka mēs bijām pārāk piesardzīgi.”

“Tātad esam vienojušies,” Mensa teica. “Dodamies tālāk.”

Es būtu devis priekšroku pārmērīgai piesardzībai. Man jau iepriekš bija bijuši līgumi ar tikpat gļukainu uzņēmuma aprīkojumu, bet šeit kaut kas man lika domāt, ka apakšā ir kas vairāk. Bet tā bija tikai mana sajūta.

Līdz manai nākamajai plānotajai sardzei bija četras stundas, un tā nu es aizgāju dīkstāves režīmā un ierakos lejupielādētajos materiālos.

Mēs tur ieradāmies rītausmā. DeltFaU grupa bija ierīkojusi apmetni platā ielejā starp augstiem kalniem. Zālājā starp pundurīgiem kociņiem stiepās seklu upīšu tīmeklis. Viņu komanda bija lielāka nekā mūsējā — tajā bija trīs savienotas mītnes, nojume zemes braucamrīkiem, kā arī platforma diviem lieliem divplākšņiem, kravas transportam un trim maziem divplākšņiem. Tomēr tas viss bija līgumā noteiktais uzņēmuma aprīkojums, tātad pakļauts tām pašām problēmām, kā tas sūds, ko viņi bija iesmērējuši mums.

Ārā nebija neviena; nemanīja ne kustības. Nekādu bojājumu pazīmju, nekādu liecību, ka būtu tuvojusies naidīga fauna. Satelīts vēl arvien bija pagalam, bet jau kopš brīža, kad bijām pietuvojušies gana tuvu, Mensa bija centusies piedabūt DeltFall mītni komunicēt.

“Vai trūkst kādu transportlīdzekļu?” Mensa jautāja.

Rathi pārbaudīja sarakstu ar DeltFall piederīgajiem līdzekļiem, ko biju pirms došanās prom nokopējis no CentrSistēmas. “Nē, visi divplākšņi ir uz vietas. Zemes braucamie, domājams, ir tajā nojumē.”

Kad tuvojāmies mītnei, devos uz divplākšņa priekšpusi. Nostājies aiz pilota sēdekļa, es teicu: “Dr. Mensa, es iesaku jums nolaisties ārpus mītnes perimetra.” Iekšējā kanālā nosūtīju viņai visu informāciju, kas man bija pieejama: ka viņu automātiskās sistēmas atbild uz divplākšņa nosūtītajiem signāliem, bet tas arī viss. Mēs nevarējām uztvert viņu kanālu, kas nozīmēja, ka viņu CcntrSistēma ir dīkstāves režīmā. No trim DrošVienī-bām nebija nekādas ziņas, pat ne automātiskās atbildes.

Ovcrse, kas sēdēja otrā pilota vietā, paskatījās uz mani. “Kāpēc?” Man bija jāatbild uz jautājumu, tādēļ teicu: “Drošības protokols,” jo tas izklausījās labi un nelika man ne par ko atskaitīties. Ārā neviena, neviens neatbild uz ziņām. Ja vien viņi visi nebija salēkuši zemes transportlīdzekļos un devušies brīvdienās, atstājot Centru un DrošVienības izslēgtas, viņi bija miruši. Mans pesimisms attaisnojās.

Bet mēs nevarējām par to būt droši, ja nepārliecinājāmies paši. Divplākšņa skeneri nevar ieskatīties mītnes iekšpusē aizsargvairogu dēļ, kas tur patiesībā atradās tikai datu aizsardzībai, — un tā nu mēs nevarējām gūt ne enerģijas, ne dzīvības pazīmju rādījumus.

Tāpēc jau es negribēju te nākt. Man te bija četri pilnīgi ciešami cilvēki, un es negribēju, lai viņus novāc tas, kas nu tur bija nobeidzis DeltFall. Ne jau nu tā, ka man viņi personiski rūpētu, bet tas izskatītos nejauki manā darbības aprakstā, kas jau tā bija gana slikts.

“Mēs vienkārši esam piesardzīgi,” Mensa atbildēja Oversei. Viņa nosēdināja divplāksni ielejas malā aiz upītēm.

Es pa kanālu nosūtīju Mensai dažus padomus — ka viņiem vajadzētu sagatavot rokas ieročus un izdzīvošanas komplektus, ka Rathi vajadzētu palikt divplāksnī, kā arī aizvērt un aizslēgt lūku, jo viņš nebija izgājis ieroču lietošanas apmācību, un, svarīgākais, ka man būtu jādodas pirmajam. Viņi visi bija klusi un sašļukuši. Man šķiet, ka līdz šim viņi bija uz notiekošo skatījušies kā uz iespējamu dabas katastrofu, domājot, ka viņiem nāksies izpestīt izdzīvojušos no mītnes drupām vai cīnīties ar Naidnieku baru.

Šis bija kaut kas cits.

Mensa deva rīkojumu, un mēs sākām virzīties uz priekšu — es pirmais, cilvēki dažus soļus aiz manis. Viņi bija aizsargtērpos ar ķiverēm, tie sniedza zināmu aizsardzību, bet bija paredzēti bīstamai videi, nevis kādam smagi bruņotam cilvēkam (vai niknai, salūzušai un patvaļīgai DrošVienībai), kas viņus mēģinātu nogalināt. Es biju vēl nervozāks nekā Rathi, kurš visu laiku raustījās mūsu sakaru līnijā, sekojot līdzi rādījumiem un ik pēc soļa aicinot mūs būt piesardzīgiem.

Man bija iebūvētie enerģijas ieroči, un rokās turēju milzīgo šaujamo. Man bija arī seši droni, kurus biju izvilcis no divplākšņa krājumiem un nu kontrolēju ar lidaparāta kanāla palīdzību. Droni bija maziņi, knapi centimetru diametrā, bez ieročiem, tikai kameras. (Ir tādi, kas, nebūdami daudz lielāki, bija aprīkoti ar elektroieročiem, bet tos var dabūt tikai uzņēmuma augstākās klases komplektā, kas pamatā domāts daudz lielākiem līgumiem.) Es teicu droniem, lai paceļas gaisā, un devu viņiem izlūkošanas shēmu.

Es to darīju tāpēc, ka tas šķita saprātīgi, ne tāpēc, ka zinātu, kas jādara. Es neesmu kaujas slepkabots, esmu drošībnieks. Es nodrošinu to, ka maniem klientiem neuzbrūk neradījumi, un maigi atturu klientus no savstarpējiem uzbrukumiem. Šeit nu es biju ieķēpājies pāri galvai; vēl viens iemesls, kāpēc nevēlējos, lai cilvēki te nāk.

Mēs šķērsojām seklos strautiņus, ar zābakiem iztramdot ūdens bezmugurkaulniekus. Koki bija pietiekami īsi un reti, lai es varētu no šī leņķa labi apskatīt nometni. Ne ar aci, ne savu dronu skeneriem nevarēju pamanīt nevienu DeltFall drošības dronu. Arī Rathi divplāksnī neko nemanīja. Es patiešām, patiešām vēlējos, kaut varētu noteikt to trīs Droš-Vienību atrašanās vietas, bet no viņiem arī neko nesajutu.

DrošVienības neizjūt nekādas sentimentālas jūtas cits pret citu. Mēs neesam draugi tā, kā draugi būtu seriālu varoņi vai mani cilvēki. Mēs nevaram cits citam uzticēties pat tad, ja strādājam kopā. Pat tad, ja līgumā nav klientu, kas izdomā izklaidēties, liekot savām DrošVienībām cīnīties citai ar citu.

Skeneros perimetra sensori uzrādījās kā neaktīvi, un droni nemanīja nekādus brīdinājuma signālus. DeltFall CentrSistēma bija izslēgusies, un bez tās teorētiski neviens no mītnes nevarēja piekļūt mūsu kanālam vai sakariem. Mēs pārgājām pāri ielejai līdz viņu divplākšņu platformai. Tā atradās starp mums un pirmo mītni, iesāņus atradās transportlīdzekļu nojume. Es vedu grupu ar līkumu, mēģinot gūt vizuālu galvenās mītnes ieejas novērtējumu, bet vienlaikus arī vēroju zemi. Zāle tur lielākoties bija izmīdīta, to bija paveikuši gājēji, kā arī divplākšņu nolaišanās. Laika ziņas, ko bijām guvuši pirms satelīta izslēgšanās, bija vēstījušas, ka pagājšnakt te ir lijis, un nu dubļi bija sacietējuši. Kopš tā laika nebija bijis nekādas aktivitātes.

Es pa kanāla nosūtīju šo informāciju Mensai, un viņa to pateica pārējiem. Pin-Lī klusi teica: “Tātad, lai kas arī nebūtu noticis, tas bija neilgu laiku pēc mūsu sarunas saziņas kanālā.”

“Nevar būt, ka viņiem kāds ir uzbrucis,” Overse čukstēja. Nebija nekādas vajadzības čukstēt, bet es sapratu šo vēlmi. “Uz šīs planētas nav neviena cita.”

“Uz šīs planētas nevajadzētu būt nevienam citam,” Rathi no divplākšņa drūmi piebilda saziņas kanālā.

Uz šīs planētas bija trīs DrošVienības, kas nebiju es, un tas bija gana bīstami. Galvenā lūka nonāca manā redzeslokā — tā bija aizvērta, nebija pazīmju, ka kaut kas būtu ar varu lauzies iekšā. Droni ap šo laiku bija apriņķojuši visam kompleksam un parādīja, ka arī pārējās ieejas bija tādas pašas. Tiktāl nu būtu. Naidīga fauna neiet pie durvīm un nelūdz, lai to ielaiž. Es nosūtīju attēlus uz Mensas kanālu un skaļi teicu: “Dr. Mensa, būtu labāk, ja es ietu pirmais.”

Viņa vilcinājās, caurskatot manis nosūtītos datus. Redzēju, kā saspringst viņas pleci. Domāju, ka viņa tikko bija nonākusi pie tiem pašiem secinājumiem. Vai vismaz atzinusi sev, ka tā bija vislielākā varbūtība. Viņa teica: “Labi. Mēs gaidīsim šeit. Izdari tā, lai mēs varētu vērot notiekošo.”

Viņa teica “mēs”, un atšķirībā no dažiem citiem bijušajiem klientiem nebūtu to teikusi, ja negribētu. Es sāku sūtīt savas lauka kameras kanāla datus viņiem visiem un sāku ceļu uz priekšu.

Atsaucu atpakaļ četrus dronus un atstāju divus riņķojam pa perimetru. Garāmejot ielūkojos transportlīdzekļu nojumē. Tā bija vienā pusē atvērta, aizmugurē izvietoti daži slēgti uzglabāšanas skapīši. Tur atradās visi četri zemes braucamie, izslēgti, bez nesenas kustības pazīmēm, tādēļ es tajā neiegāju. Es nepūlētos pētīt nelielās uzglabāšanas telpas līdz brīdim, kad nonāktu pie stadijas, kurā tiek meklētas ķermeņa daļas.

Devos uz pirmās mītnes ieejas lūku. Mums nebija ieejas koda, tādēļ sagaidīju, ka vajadzēs uzlaist gaisā durvis, bet, kad pieskāros podziņai, tās atslīdēja vaļā. Kanālā ziņoju Mensai, ka kopš šī brīža vairs nerunāšu skaļi.

Viņa kanālā padeva apstiprinājuma ziņu, un dzirdēju, kā viņa teica pārējiem, lai iet ārā no mana kanāla un saziņas līnijas — ar mani runās tikai viņa, lai nenovērstu manu uzmanību. Mensa pārāk zemu novērtēja manu spēju ignorēt cilvēkus, bet doma bija simpātiska. Rathi nočukstēja: “Esi uzmanīgs,” un atslēdzās.

Ieejot es pacēlu ieroci, devos cauri tērpu novietnei un pirmajā koridorā. “Netrūkst neviena tērpa,” Mensa, vērojot lauka kameru, teica man ausī. Es nosūtīju pa priekšu savus četrus dronus, uzturot iekštelpu izpētes režīmu. Šī mītne bija patīkamāka nekā mūsējā —jaunāka, ar plašākām telpām. Tā bija arī tukša un klusa, caur manas ķiveres filtriem plūda pūstošas gaļas smaka. Es devos uz centrāli, kur vajadzētu atrasties galvenajai komandas telpai.

Gaismas vēl arvien bija ieslēgtas, un pa ventilācijas lūkām šalca gaiss, bet, tā kā viņu kanāls bija izslēgts, nevarēju piekļūt DrošSistēmai. Man pietrūka kameru.

Pie ieejas durvīm atradu viņu pirmo DrošVienību. Tā gulēja uz grīdas ar seju uz augšu, un krūškurvi bija caururbis kaut kas tāds, kas izveidoja apmēram desmit centimetrus platu un vēl nedaudz dziļāku caurumu. Mūs nav viegli nogalināt, bet kaut kas tāds to paveiktu. Īsi noske-nēju ķermeni, lai pārliecinātos, ka tas ir inerts, tad pārkāpu tam pāri un iegāju komandas telpā.

Centrālē pa visurieni bija vienpadsmit beigti cilvēki — izgāzušies pa grīdu un uz krēsliem —, novērošanas stacijas un ekrāni aiz viņiem bija bojāti ar šaujamo un staru ieroču šāvieniem. Es aktivēju kanālu un lūdzu Menšu doties atpakaļ uz divplāksni. Viņa apliecināja, ka saņēmusi ziņu, un ārpusē esošie droni apstiprināja, ka cilvēki dodas atpakaļ.

Es izgāju pa pretējām durvīm uz koridoru, kas veda uz ēstuvi, med-telpu un privātajām telpām. Droni man ziņoja, ka mītne plānojuma ziņā ir līdzīga mūsējai, tikai koridoros šur tur mētājās pa kādai beigtai personai. Ierocis, kas bija iznīcinājis beigto DrošVienību, neatradās centrālē, un DrošVienība bija mirusi ar muguru pret durvīm. Tā DeltFall cilvēki bija brīdināti pietiekami ātri, lai sāktu celties un dotos uz citām izejām, bet no šīs puses bija nācis kaut kas cits, iedzenot cilvēkus slazdā. Domāju, ka DrošVienība bija dabūjusi galu, mēģinot aizstāvēt centrāli.

Tātad es tagad meklēju abas pārējās DrošVienības.

Varbūt šie klienti bija bijuši nejauki un aizskaroši, varbūt viņi to bija pelnījuši. Man bija vienalga. Neviens neaiztiks manus cilvēkus. Lai to nodrošinātu, man bija jānogalina tās divas patvaļīgās Vienības. Šajā brīdī es būtu varējis atkāpties, sabojāt divplākšņus un izdabūt savus cilvēkus no turienes, atstājot patvaļīgās Vienības okeāna otrā pusē — tas būtu bijis prātīgi.

Bet es gribēju viņus nogalināt.

Viens no maniem droniem atrada divus cilvēkus mirušus ēdnīcā — viņi nebija bijuši tam gatavi. Tajā brīdī viņi bija ņēmuši ēdiena iepakojumus no sildierīces, sagatavojot galdus maltītei.

Ejot pa koridoriem un telpām, es veicu salīdzinošo attēlu meklēšanu divplākšņa aprīkojuma datubāzē. Beigto vienību droši vien bija nogalinājis minerālu rakšanas rīks — spiediena vai skaņas urbis. Mums divplāksnī viens tāds bija, tas bija daļa no pamataprīkojuma. Ar to vajadzētu pieiet gana tuvu, lai gūtu pietiekamu spēku bruņu caursišanai — nedaudz vairāk par metru.

Jo nav iespējams mītnes telpā tuvoties citam slepkabotam ar bruņas caursitošu šaujamo vai staru ieroci, neizraisot aizdomas. Var tuvoties citam slepkabotam ar riku, ko kāds cilvēks varētu tev būtu palūdzis paņemt.

Kad biju sasniedzis ēkas otru pusi, droni bija izpētījuši visu pirmo mītni. Stāvēju lūkā uz šauro koridoru, kas veda uz otro. Pretējā pusē gulēja cilvēks, pa pusei iekšpus atvērtās lūkas, pa pusei ārpus. Lai iekļūtu nākamajā mītnes ēkā, man būtu jāpārkāpj viņai pāri, lai atvērtu durvis līdz galam. Es jau uzreiz varēju pateikt, ka ar ķermeņa stāvokli kaut kas nav kārtībā. Izmantoju lauka kameras palielinājumu, lai tuvāk apskatītu izstieptās rokas ādu. Pēcnāves asinsizplūdumu bija pilnīgi nepareizi; viņai bija iešauts krūtīs vai sejā, tad viņa bija kādu laiku gulējusi uz muguras, pēc tam nesen pārvietota uz šejieni. Varbūt tad, kad viņi bija pamanījuši, ka šurp lido mūsu divplāksnis.

Es kanālā pateicu Mensai, kas viņai jādara. Viņa neuzdeva jautājumus. Viņa bija skatījusies manā lauka kamerā un nu jau zināja, ar ko mums ir darīšana. Mcnsa nosūtīja signālu, lai apstiprinātu, ka saņēmusi manu ziņu, un skaļi teica sakaru kanālā: “DrošVienība, paliec pozīcijās, līdz es esmu ieradusies.”

Es teicu: “Jā, Dr. Mensa,” un izlavījos atpakaļ no lūkas. Ātri devos atpakaļ uz drošības telpu.

Bija labi strādāt pie cilvēka, kas bija gana gudrs, lai ar mani šādi sadarbotos.

Mūsu mītnes modelim tādas nebija, bet šiem lielākajiem modeļiem ir jumta lūka, un mani ārpusē esošie droni to labi pārredzēja.

Uzkāpu pa trepēm līdz jumta lūkai un atrāvu to vaļā. Manu bruņu zābakiem ir magnetizēta saķere kāpšanai, un es izmantoju to, lai pārietu pa izliektajiem jumtiem līdz trešajai mītnei un tad atpakaļ līdz otrajai, tuvojoties viņiem no aizmugures. Pat šie divi patvaļnieki nebūtu tik dumji, lai ignorētu čīkstēšanu gadījumā, ja es būtu gājis pa ātrāko ceļu tieši uz viņu pozīciju.

(Viņi nebija paši gudrākie slepkaboti, jo bija notīrījuši koridoru starp mītnēm, lai noslēptu ķermeņa novietošanas pēdas. Tas būtu varējis pievilt tikai kādu, kas nebūtu pamanījis, ka visas pārējās grīdas klāja nostaigāti putekļi.)

Atvēru otrās mītnes jumta lūku un nosūtīju dronus sev pa priekšu drošības telpā. Kad viņi bija apskatījuši vienību kārbas un pārliecinājušies, ka neviena nav mājās, es noslīdēju pa trepēm. Tur vēl arvien

bija daudz viņu aprīkojuma, tostarp droni. Redzēju labu kasti ar jauniem modeļiem, bet bez DeltFall CentrSistēmas no tiem nebija nekāda labuma. Sistēma bija vai nu patiešām pagalam, vai ari ļoti labi imitēja šādu stāvokli. Es vēl arvien uzturēju to daļējas uzmanības lokā — ja tā pēkšņi ieslēgtos un aktivētu drošības kameras, spēles noteikumi strauji mainītos.

Paturot dronus sev tuvumā, es devos pa iekšējo koridoru un klusi virzījos garām medtelpas sadragātajai lūkai. Iekšā bija sakrituši trīs ķermeņi, tur cilvēki bija mēģinājuši ieslēgties un nokļuvuši slazdā, kad viņu pašu DrošVienības uzspridzināja durvis, lai viņus nogalinātu.

Nonācis pie koridora ar lūku, kur abas vienības gaidīja, kad mēs ar Dr. Menšu ieblandīsimies iekšā, es nosūtīju abus dronus piesardzīgi paskatīties. O, jā, tur nu viņi bija.

Tā kā maniem droniem nebija ieroču, vienīgais veids, kā paveikt darāmo, bija — kustēties ātri. Tā nu es metos apkārt pēdējam stūrim, ietriecos pretējā sienā, atlēcu atpakaļ un metos uz priekšu, šaudams pa viņu pozīcijām.

Es trāpīju pirmajam ar trim sprāgstošajām bultām mugurā un vienu sejsegā, kad tas pagriezās pret mani. Tas nokrita. Otrajam es trāpīju rokā un iznīcināju locītavu, pēc kā tas pieļāva kļūdu, pārliekot galveno ieroci otrā rokā — tas man deva dažas sekundes. Es pārslēdzos uz pastāvīgu apšaudi, lai neļautu tam atgūt līdzsvaru, tad atkal izmantoju sprāgstošo bultu. Tas viņu nolika gar zemi.

Es nogāzos uz grīdas, man vajadzēja mirklīti, lai atjēgtos.

Mēģinot nobeigt pirmo, biju dabūjis vismaz duci šāvienu no abu enerģijas ieročiem, bet sprāgstošās bultas bija paskrējušas man garām un sadragājušas koridoru aiz manis. Pat ar visām bruņām dažas mana ķermeņa daļas zaudēja sajūtas, bet biju saņēmis tikai trīs lodes labajā plecā un četras kreisajā gurnā. Tā mēs cīnāmies — metamies viens otram virsū un skatāmies, kura detaļas izies no ierindas pirmās.

Neviena vienība nebija beigta. Bet tie nespēja sasniegt savas kārbas drošības telpā, un man ne prātā nenāca šiem palīdzēt.

Arī trīs no maniem droniem bija pagalam — viņi bija pārslēgušies uz kaujas režīmu un metušies man pa priekšu, lai novirzītu uguni uz sevi. Viens bija dabūjis ar noklīdušu strāvas izlādi un žvangājās pa koridoru aiz manis. Es pa paradumam pārbaudīju abus perimetra dronus, tad atvēru saziņu ar Dr. Menšu, lai pateiktu viņai, ka man vēl būtu jāpārbauda atlikusī mītne un formāli jāpaskatās, vai nav izdzīvojušo.

Drons man aiz muguras nobeidzās ar sprakšķi, ko es gan redzēju, gan dzirdēju kanālā. Pieļauju, ka nekavējoties sapratu, ko tas nozīmē — bet varbūt tur bija kāda pussekunde laika nobīdes. Bet es jau biju piecēlies kājās, kad kaut kas man ieblieza tik pamatīgi, ka es pēkšņi atkal biju uz muguras zemē, un manas sistēmas aizgāja pa pieskari.

Ieslēdzos bez redzes, bez dzirdes, bez kustību spējas. Nespēju sasniegt ne kanālu, ne saziņu. Nav labi, Slepkabot, nav labi.

Pēkšņi sākās savādi sajūtu zibšņi — visi manās organiskajās daļās. Gaiss uz sejas un rokām, pa tērpā izplēstajām spraugām. Dedzinošajā brūcē plecā. Kāds bija noņēmis man ķiveri un bruņu augšdaļu. Sajūtas bija tikai dažas sekundes ilgas. Tas bija mulsinoši, un es gribēju kliegt. Varbūt tā mirst slepkaboti. Tu zaudē funkcionalitāti un atslēdzies, bet kādas tevis daļas turpina darboties, organiskās daļas, ko uztur pie dzīvības bateriju dziestošā strāva.

Tad es sapratu, ka mani kāds pārvieto, un patiešām gribēju kliegt.

Es pieveicu paniku un tiku pie vēl citiem sajūtu zibšņiem. Es nebiju miris. Es biju pamatīgi ieķēpājies.

Gaidīju, kad tikšu atkal pie jelkādas funkcionalitātes, biju satraukts, dezorientēts, pārbijies, prātoju, kāpēc viņi nav izšāvuši man caurumu

krūtis. Pirmā parādījās skaņa, un es zināju, ka pār mani kāds ir noliecies. Klusas locītavu skaņas lika man saprast, ka tā ir DrošVienība. Bet viņu bija bijis tikai trīs. Es taču pārbaudīju DeltFall specifikāciju pirms došanās uz turieni. Es reizēm — nu labi, lielākoties — strādāju pa roku galam, bet Pin-Lī arī bija to pārbaudījusi, un viņa bija rūpīga.

Tad manas organiskās daļas sāka tirpt, nejutīgumam pamazām zūdot. Es biju izveidots tā, lai darbotos vienlaikus ar organiskajām un mehāniskajām daļām, kas ļāva sabalansēt sajūtu datus. Bez šī līdzsvara es jutos kā gaisā parauts balons. Bet mana krūškurvja organiskā daļa pieskārās cietai virsmai, un tas lika man strauji pārorientēties. Es gulēju ar seju uz leju, viena roka nokarājās. Viņi bija mani nolikuši uz galda?

Tas noteikti nebija labi.

Spiediens pret manu muguru, tad galvu. Atlikusī manis daļa atgriezās, bet lēni, lēni. Es jutu kanālu, bet nespēju to sasniegt. Tad kaut kas iedūrās man skaustā.

Tas ir organisks materiāls un, tā kā pārējā manis daļa bija atslēgusies, nekas nespēja izkontrolēt datus no manas nervu sistēmas. Jutos tā, it kā viņi man zāģētu nost galvu.

Man cauri izskrēja šoka vilnis, un pēkšņi atlikusī manis daļa bija aktivizēta. Es izmežģīju savas kreisās rokas locītavu tā, ka varēju to kustināt leņķī, kas parasti nebūtu savienojams ne ar cilvēka, ne uzlabota cilvēka, ne slepkabota ķermeni. Pastiepos augšup, tur, kur sajutu spiedienu un sāpes skaustā, un sagrābu bruņotu rokas locītavu. Savērpu visu ķermeni un nogāzu mūs abus no galda.

Mēs nokritām uz zemes, un veļoties es ar kājām sagrābu otru Droš-Vienību. Tas centās iedarbināt dilbā iestrādātos ieročus, bet mans reakcijas ātrums pārspēja visus standartus, un es ar roku aizspiedu portu tā, ka tas nevarēja pilnībā atvērties. Redze bija atgriezusies, un es redzēju aptumšotu sejsegu pussprīža attālumā no sevis. Manas bruņas bija noņemtas līdz viduklim, un tas mani nokaitināja vēl vairāk.

Pagrūdu tā roku uz augšu, zem zoda, un atbrīvoju ieroci. Tam bija sekundes daļa, lai mēģinātu atcelt komandu šaut, bet tas nepaspēja. Staru lādiņš izgāja cauri manai rokai un savienojumam starp tā ķiveri un kaklu. Tā galva atgāzās un ķermenis sāka raustīties spazmās. Palaidu to vaļā uz tikai tik ilgu brīdi, lai varētu piecelties ceļos, ar neievainoto roku sagrābt tā kaklu un pagriezt.

Palaidu to vaļā, kad jutu, kā savienojumi — gan mehāniskie, gan organiskie — pārtrūkst.

Pacēlu galvu un redzēju durvīs vēl vienu DrošVienību, kas pacēla lielu šaujamieroci.

Cik daudz to nolādēto verķu te bija? Tam nebija nozīmes; es centos pieslieties kājās, bet nevarēju to izdarīt gana ātri. Tad DrošVienība noraustījās, nometa ieroci un krita uz priekšu. Es redzēju divas lietas: desmit centimetru caurumu tā mugurā un Menšu, kas stāvēja aiz tā, turēdama kaut ko tādu, kas ļoti izskatījās pēc raktuvju urbja no mūsu divplākšņa.

“Dr. Mensa,” es teicu, “šis ir drošības protokola pārkāpums, un saskaņā ar līgumu man tas jāieraksta, lai sniegtu ziņojumu uzņēmumam...” Šī frāze atradās buferī, pārējā mana smadzeņu daļa bija tukša.

Viņa mani ignorēja, jo saziņas kanālā sarunājās arPin-Lī, tad devās uz priekšu, satvēra manu roku un vilka. Es esmu viņai pārāk smags, tādēļ pietrausos kājās, lai kapteine sevi nesavainotu. Man sāka rasties aizdomas, ka Dr. Mensa patiešām varētu būt brašs kosmosa pētnieks, pat ja viņa neizskatījās kā tie, kas bija redzami seriālos.

Viņa turpināja mani vilkt, un es turpināju kustēties uz priekšu. Ar vienu manas gūžas locītavu kaut kas nebija kārtībā. Ā, pareizi, tur mani sašāva. Pa manu saplosīto virsādu plūda asinis, un es pasniedzos augšup līdz kaklam. Gaidīju, ka tur būs caurums, bet tajā kaut kas bija iesprūdis. “Dr. Mensa, šeit var atrasties citas patvaļīgas vienības, mēs nezinām...”

“Tāpēc mums jāpasteidzas,” viņa atbildēja un turpināja stibīt mani līdzi. Viņa bija paņēmusi sev līdzi pēdējos divus dronus no ārpuses, bet tie bezjēdzīgi riņķoja viņai ap galvu. Cilvēkiem nav pietiekami daudz pieejas kanālam, lai varētu vienlaikus kontrolēt dronus un darīt ko citu, piemēram, kustēties un runāt. Centos sasniegt dronus, bet vēl arvien nespēju nodibināt tīru kontaktu ar divplākšņa kanālu.

Mēs nogriezāmies uz citu koridoru, un tur pie ārējās lūkas gaidīja Overse. Tikko mūs ieraudzījusi, viņa uzsita pa atvēršanas paneli. Overse bija izvilkusi rokas ieroci, un man pietika laika ievērot, ka Mensai otrā rokā bija mans ierocis. “Dr. Mensa, man nepieciešams mans ierocis.”

“Tev nav rokas un daļas pleca,” viņa atcirta. Overse sagrāba manas virsādas lēverus un palīdzēja izvilkt mani no lūkas. Gaisā uzvirmoja putekļi, divplāksnim nosēžoties divu metru attālumā — par mata tiesu nenokrītot no mītnes izbīdāmā jumta.

“Jā, zinu, bet...” Lūka atvērās, no tās pastiepās Rathi, sagrāba mana tērpa apkakli un uzvilka mūs trīs kajītē.

Mums paceļoties, es sabruku uz grīdas. Kaut kas jāpasāk ar to gūžas locītavu. Mēģināju pārbaudīt skenera datus, lai pārliecinātos, ka neviens uz mums nešauj no zemes, bet pat šeit mans savienojums ar divplākšņa sistēmu bija raustīgs, tas čakarējās tik ļoti, ka es nevarēju saņemt nekādas ziņas no aparātiem, it kā kaut kas bloķētu...

Upsī.

Es vēlreiz pieskāros savam skaustam. Lielākā daļa traucēkļa bija prom, bet tagad es sajutu kaut ko portā. Manā datu portā.

DeltFall DrošVienības nebija patvaļīgas, tām bija ievietoti kaujas moduļi, kas pārraksta iepriekšējo programmatūru. Šie moduļi sniedz personisku varu pār DrošVienību, pārveidojot to no lielākoties autonoma konstrukta par lellīti ar šaujamajiem. Kanālu aizver, kontroli nodrošina caur saziņu, bet funkcionalitāte ir atkarīga no tā, cik sarežģīti ir rīkojumi. “Nogalini cilvēkus” nav sarežģīts rīkojums.

Mensa bija nostājusies pie manis, Rathi pārliecās pār sēdekli, lai paskatītos ārā uz DeltFall nometni, Overse atvēra vienu no skapīšiem.

Viņi sarunājās, bet es nespēju to uztvert. Piecēlos sēdus un teicu: “Mensa, jums mani tagad jāizslēdz.”

“Ko?” Viņa paskatījās lejup uz mani. “Mēs veicam... ārkārtas remontu...”

Skaņa pamazām izslēdzās. Manu sistēmu pārpludināja lejupielāde, un manas organiskās daļas nebija radušas apstrādāt tādu informācijas daudzumu. “Nezināmā DrošVienība ievietoja datu nesēju, kaujas moduli. Tas lejupielādē manī instruktāžu un pārņems manu sistēmu. Tāpēc abas DeltFall DrošVienības šķita patvaļīgas. Jums ir mani jāaptur.” Nezinu, kādēļ es izvairījos pateikt šo vārdu. Varbūt tāpēc, ka domāju — viņa negribētu to dzirdēt. Viņa nupat bija ar raktuvju urbi nošāvusi pamatīgi apbruņotu DrošVienību, lai mani atgūtu, iespējams, viņa vēlējās mani paturēt. “Jums ir mani jānogalina.”

Viņiem bija nepieciešama mūžība, lai aptvertu, ko esmu pateicis, un savienotu to ar manā lauka kamerā redzēto, bet arī mana spēja noteikt laiku čakarējās.

“Nē,” Rathi teica, ar šausmām skatīdamies uz mani. “Nē, mēs nevaram...”

Mensa turpināja: “Mēs to nedarīsim. Pin-Lī...”

Overse nometa remontkomplektu un pārkāpa pāri divām sēdekļu rindām, saukdama pēc Pin-Lī. Es zināju, ka viņa dodas pie vadības pults, lai pārņemtu pilota pienākumus un Pin-Lī varētu sākt darbu pie manis. Zināju, ka viņai nepietiks laika mani salabot. Zināju, ka varu nogalināt ikvienu divplāksnī esošo, pat ar sadragātu gūžu un tikai vienu roku.

Tā nu es paņēmu uz sēdekļa nolikto ieroci, pavērsu to sev pret krūtīm un nospiedu gaili.

Uzticama veiktspēja 10 % un krīt, sākas izslēgšana.