Slepkabota dienasgrāmatas

PIRMĀ NODAĻA

DrošVienībām jaunākās ziņas ir vienaldzīgas. Pat pēc tam kad biju uzlauzis savu vadības moduli un piekļuvis kanāliem, ziņām nekad nepievērsu uzmanību. Daļēji tāpēc, ka izklaides mediju lejupielāde ar daudz mazāku varbūtību pamodinātu ielaušanās trauksmes signālus, kas varētu būtu uzstādīti satelītu un staciju tīklos: politikas un ekonomikas ziņas tika nosūtītas citā līmenī, daudz tuvāk aizsargāto datu apmaiņai. Bet lielākoties tāpēc, ka ziņas bija garlaicīgas un man bija vienalga, ko cilvēki viens otram nodara — līdz brīdim, kad man vajadzēja a) to izbeigt vai b) satīrīt sekas.

Bet, man šķērsojot tranzītgredzena zāli, jaunākās ziņas no Stacijas piepildīja ēteru, lēkājot no viena publiska kanāla uz citu. Es pārskrēju tām pāri, bet galvenokārt koncentrējos uz to, lai tiktu cauri pūlim, izliekoties par parastu uzlabotu cilvēku, nevis baisu slepkabotu. Tam bija nepieciešama arī nekrišana panikā ikreiz, kad kāds nejauši ieskatījās man acīs.

Par laimi, cilvēki un uzlabotie cilvēki bija pārāk aizņemti, mēģinot nokļūt, kur nu viņi gribēja nokļūt, vai pētot kanālā virziena norādes un transporta grafikus. Kopā ar bota vadīto kravas transportu, kuru es biju nostopējis, pa tārpeju bija izbraukuši vēl trīs pasažieru kuģi, un lielā zāle starp dažādām iekāpšanas un izkāpšanas platformām bija stāvgrūdām pilna. Vēl bez cilvēkiem te bija visdažādāko izmēru un veidu boti, pāri pūlim dūcot lidinājās droni, un virs mums pa tiltiņiem pārvietojās krava. Drošības droni nemeklētu DrošVienības, ja vien tiem netiktu dota šāda instrukcija, un līdz šim nekas vēl nebija mēģinājis mani nopeilēt, kas bija mierinoši.

Es biju ticis prom no uzņēmuma inventāra, bet šī vēl arvien bija Korporācijas Mala, un es vēl arvien biju īpašums.

Kopumā es jutos diezgan apmierināts ar to, cik labi līdz šim biju ticis galā, ņemot vērā to, ka šis bija tikai otrais tranzītgredzens, ko šķērsoju. Mūs, DrošVienības, uz līgumā noteikto vietu ved kā kravu, un mēs nekad nepārvietojamies pa tām staciju vai tranzītgredzenu daļām, kas paredzētas cilvēkiem. Man bija jāatstāj savas bruņas apstrādes centrā Stacijā, bet šajā pūlī es biju tik anonīms, it kā vēl arvien tās valkātu. (Jā, man tas vēl arvien bija sev jāatgādina.) Man mugurā bija darba apģērbs melnā un pelēkā krāsā. T krekla un jakas garās piedurknes, kā arī zābaki un bikses aizsedza visas manas neorganiskās daļas, un man bija mugursoma. Starp daudzveidīgajām, daudzkrāsainajām drēbēm, matiem, ādām un saskarnēm, ko varēja manīt pūlī, es neizcēlos. Man uz skausta bija redzams datu ports, bet tā dizains bija pietiekami līdzīgs tām saskarnēm, kas bieži bija implantētas uzlabotajiem cilvēkiem, tāpēc neradīja nekādas aizdomas. Turklāt neviens nedomā, ka slcpkabots varētu pastaigāties pa tranzīta zāli kā īsta persona.

Tad, skrienot pāri jaunumiem, es trāpīju uz bildes. Tajā biju es.

Neapstājos kā iemiets, jo esmu daudz trenējies fiziski nereaģēt uz notiekošo, lai cik ļoti tas mani nešokētu vai nešausminātu. Varbūt uz mirkli zaudēju kontroli pār savu sejas izteiksmi; biju pieradis allaž valkāt ķiveri un pēc iespējas ilgāk turēt to aptumšotu.

Izgāju cauri milzīgai arkai, kas veda uz dažādu ēdināšanas pakalpojumu stendiem, un apstājos pie ieejas nelielā biznesa kvartālā. Ikviens, kurš mani redzētu, nospriestu, ka es kanālā pētu attiecīgās vietnes, meklējot informāciju.

Jaunumos redzamajā attēlā es stāvēju stacijas viesnīcas zālē kopā ar Pin-Lī un Rathi. Attēla fokuss bija uz Pin-Lī, viņas apņēmīgo seju, aizkaitināti sarauktajām uzacīm, eleganto biznesa kostīmu. Mēs ar Rathi pelēkajos PreservationAux apskates komandas tērpos bijām izpludināts fons. Attēla birkās mani apzīmēja kā “un miesassargs”, kas mierināja, bet, atskaņojot visu stāstu, es sagatavojos ļaunākajam.

Hmm. Stacija, par kuru es biju domājis kā par Staciju — uzņēmuma biroju un apstrādes centru, kurā mani parasti uzglabāja —, patiesībā saucās BrīvTirgus Osta. Es to nezināju. (Atrodoties tur, es parasti biju labošanas kārbā, transportēšanas kastē vai dīkstāvē, gaidot jaunu līgumu.) Bet žurnālisti nebija paraduši redzēt DrošVienības citādi kā vien bruņās vai arī asiņainā drisku un atlieku kaudzē, ja gadījumā kaut kas bija nogājis šķērsām. Viņi nebija savienojuši domu par iegādāto DrošVienību ar to, kas, viņuprāt, bija standarta uzlabots cilvēks, persona, kas dodas uz viesnīcu kopā ar Pin-Lī un Rathi. Tas bija labi.

Savādais fakts bija tas, ka bija izplatīti daži no mūsu drošības ierakstiem. Mans skatpunkts, pārmeklējot DeltFall mītni un atrodot ķermeņus. Skati no Guratina un Pin-Lī ķiveru kamerām, kad viņi atrada Menšu un to, kas pēc sprādziena bija palicis pāri no manis. Es žigli to visu caurskatīju, pārliecinoties, vai tur nav pārāk skaidri redzama mana cilvēka seja.

Pārējais stāsts bija par to, kā uzņēmums un DeltFall, kā arī Saglabāšana un trīs citas nekorporatīvas politiskas vienības, kuru pilsoņi bija DeltFall mītnē, apvienojās pret GravCris. Vienlaikus notika ari daudzšķautņaina juridiska cīņa: daži no tiem, kas izmeklēšanā bija sabiedrotie, cīnījās savā starpā par finansiālajām saistībām, jurisdikciju un nodrošinājuma garantijām. Es nezināju, kā cilvēki to visu spēj savilkt kopā. Ziņās nebija sīki izklāstīts tas, kas patiesībā bija noticis pēc tam, kad Preser-vationAux komanda veiksmīgi izsauca uzņēmuma transportkuģi, bet ar to pietika, lai cerētu, ka ikviens, kas meklēs tajās minēto DrošVienību, pieņems, ka tā atrodas kopā ar Menšu un pārējiem. Mensa un pārējie, protams, zināja labāk.

Tad es paskatījos uz laika atzīmi un sapratu, ka jaunumi ir novecojuši, publicēti vienu ciklu pēc tam, kad es pametu staciju. Tie noteikti bija atnākuši pa tārpeju kopā ar kādu no ātrākajiem pasažieru transportkuģiem. Tas nozīmēja, ka oficiālajiem ziņu kanāliem šobrīd jau varētu būt jaunāka informācija.

Labi. Es iegalvoju sev, ka nevarētu būt, ka šeit, šajā tranzītgre-dzenā, kāds meklētu patvaļīgu DrošVienību. No publiskajā kanālā pieejamās informācijas varēju spriest, ka nevienam nodrošinājuma vai drošības uzņēmumam šeit nav apstrādes centra. Mani līgumi vienmēr ir piesaistījuši mani izolētām būvēm vai neapdzīvotām, pētāmām planētām, un, domāju, tas bija visnotaļ ierasti. Pat izklaides kanālu programmās un seriālos nekad nebija redzamas DrošVienības, kas sargā birojus, kravas noliktavas vai kuģu remontrūpnīcas, vai jebkādus citus uzņēmumus, kas mēdz būt tranzītgredzenos. Un visas DrošVienības medijos vienmēr parādījās bruņās — bezsejainas un cilvēkus biedējošas.

Saplūdu ar pūli un atkal devos tālāk pa tirdzniecības centru. Man bija jāievēro piesardzība, ejot uz vietām, kur varētu pārbaudīt, vai man ir ieroči — tostarp visas iestādes, kur var iegādāties transportlīdzekļus, kā ari mazos tramvajus, kas riņķoja pa gredzenu. Es varu uzlauzt ieroču skeneri, bet drošības instrukcijas lika noprast, ka pasažieriem domātajās telpās tādu būtu pārāk daudz — lai tiktu galā ar lielo pūli —, un es nevarēju tikt galā ar visiem vienlaikus. Turklāt man būtu jāuzlauž apmaksas sistēma, un tas izklausījās pēc daudzkārt sarežģītāka uzdevuma, nekā šobrīd būtu vērts uzņemties. Gājiens uz to gredzena daļu, no kuras izlidoja botu vadītie transportkuģi, bija ilgs, bet tas deva man laiku pieslēgties izklaides kanālam un lejupielādēt jaunu mediju materiālu.

Pa ceļam uz tranzītgredzenu, kamēr biju viens pats tukšajā kravas transportkuģī, man bija iespēja ilgi un dikti domāt par to, kāpēc es biju atstājis Menšu un ko es gribēju. Zinu, mani ari tas pārsteidz. Bet pat es zināju, ka nevaru pavadīt visu atlikušo mūžu, braukājot ar kravas transportkuģiem un patērējot medijus, lai cik pievilcīga šī doma arī nešķistu.

Tagad man bija plāns. Vai vismaz man būs plāns, kad būšu saņēmis atbildi uz svarīgu jautājumu.

Lai saņemtu šo atbildi, man bija jādodas uz konkrētu vietu, un nākamajā ciklā uz turieni no šejienes izlidos divi botu vadīti transportkuģi, kas varētu mani turp aizvest. Pirmais bija kravas transportkuģis, līdzīgs tam, ar ko es biju nokļuvis līdz šejienei. Tas aizlidoja vēlāk un bija labāka izvēle, jo man būtu vairāk laika līdz tam nokļūt un pierunāt, lai tas uzņem mani uz kuģa. Es varētu, ja mēģinātu, uzlauzt transportbotu, bet patiešām nevēlējos to darīt. Pavadīt tik daudz laika kopā ar kādu, kas negribēja, lai tu tur esi — vai kuru tu esi uzlauzis, lai tas iedomātos, ka grib —, izklausījās visnotaļ šķērmi.

Kanālā bija pieejamas kartes un grafiki, kas bija piesaistīti visiem galvenajiem navigācijas punktiem gredzenā, tādēļ es varēju atrast ceļu līdz iekraušanas zonai, pagaidīt līdz maiņas beigām un tikt līdz iekāpšanas zonai. Man bija jāuzlauž ID skenēšanas sistēma un daži droni, kas skenēja ieročus vienu līmeni augstāk, un tad mani ievēroja bots, kas sargāja ieeju komerezonā. Es tam neko nenodarīju, tikai kanālā izlauzos cauri tā mūrim un izdzēsu no tā atmiņas visus ierakstus ar mani.

(Es esmu izveidots, lai mijiedarbotos ar uzņēmuma DrošSistēmām, būtībā — lai būtu interaktīvs šīs sistēmas komponents. Šīs stacijas drošības tehnika nepiederēja uzņēmumam, bet bija gana tuva tai. Turklāt uzņēmums tik paranoiski aizsargā datus, ko tas savāc un/vai nozog, ka biju pieradis pie daudzkārt stingrākām drošības sistēmām.)

Kad biju nonācis pieejas stāvā, man bija jābūt ārkārtīgi uzmanīgam, jo nevienam, kas šeit nestrādā, nebija iemesla tur atrasties, un, lai arī lielāko daļu darba paveic krāvējboti, šeit bija arī cilvēki un uzlabotie cilvēki formas tērpos. Vairāk, nekā es biju gaidījis.

Daudzi cilvēki bija sadrūzmējušies pie ieejas manā plānotajā transportkuģi. Pārbaudīju kanālu, vai tur nav kādu brīdinājumu, un uzzināju, ka noticis ar krāvējbotu saistīts negadījums. Visas puses mēģināja saprast, kādi bojājumi nodarīti un kurš pie tā vainojams. Būtu varējis pagaidīt, līdz viņi izklīdīs, bet gribēju tikt projām no šī gredzena un doties tālāk. Un, godīgi sakot, mana attēla parādīšanās ziņās bija mani izsitusi no sliedēm, tādēļ es gribēju uz kādu laiku iegrimt lejupielādētajos medijos un izlikties, ka manis nav. Lai to darītu, man būtu jāatrodas drošībā, aizslēgtā automātiskā transportkuģī, kas gatavs pamest gredzenu.

Vēlreiz pārbaudīju karti, lai uzzinātu vairāk par manu otro iespēju. Tas bija pievienots citam dokam — paredzētam privātiem, nekomerciāliem lidojumiem. Ja pasteigšos, nonākšu tur pirms tā aizlidošanas.

Sarakstā tas bija ierakstīts kā tālbraucējs izpētes kuģis. Izklausījās tā, it kā tam vajadzētu arī komandu un pasažierus, bet pievienotā informācija liecināja, ka to vadīja bots un tā šībrīža uzdevums bija aizvest kravu uz manu iecerēto galamērķi. Biju kanālā apskatījis tā kustības vēsturi un atklājis, ka tas piederēja kādas šīs sistēmas planētas universitātei, kas starp uzdevumiem izīrēja transportkuģi kravas pārvadāšanai, lai daļēji segtu tā uzturēšanas izmaksas. Ceļojums uz manu galamērķi prasītu divdesmit vienu ciklu, un es patiešām ilgojos pēc vienatnes.

No komerciālās zonas iekļūt privātajos dokos bija viegli. Es pārņēmu drošības sistēmas kontroli uz pietiekami ilgu laiku, lai instruētu to nepamanīt faktu, ka man trūkst atļaujas, un iegāju zonā, sekojot bariņam pasažieru un komandas locekļu.

Atradu izpētes transportkuģa doku un pieklauvēju tam pa saziņas portu. Tas atsaucās gandrīz nekavējoties. Visa informācija, ko biju ieguvis no kanāla, liecināja, ka tas bija sagatavots automātiskam lidojumam, bet drošības pēc es nosūtīju sveicienu, lai pievērstu cilvēku komandas uzmanību. Pienāca tukša atbilde — neviena nebija mājās.

Es vēlreiz pieklauvēju transportam un apmaiņā pret braucienu piedāvāju viņam to pašu, ko iepriekšējam: simtiem stundu mediju satura, seriālu, grāmatu un mūzikas, ietverot jaunumus, ko biju tikko savācies pa ceļam uz tranzīta zāli. Teicu viņam, ka esmu brīvs bots, kas cenšas tikt atpakaļ pie sava aizbildņa cilvēka. (“Brīvs bots” ir maldinošs apzīmējums. Dažās nekorporatīvās politiskās vienībās, tādās kā Saglabāšana, boti tiek uzskatīti par pilsoņiem, bet viņiem vēl arvien tiek nozīmēti aizbildņi cilvēki. Dažkārt konstrukti tiek kategorizēti kā boti, citkārt kā nāvējoši ieroči. (Informācijai: atrasties pēdējā kategorijā nav labi.)) Tāpēc man, slepkabotam, kas bija brīvs aģents starp cilvēkiem mazāk nekā septiņus ciklus, ietverot laiku, ko pavadīju viens kravas transportkuģī, jau bija nepieciešams atvaļinājums.

Sekoja īsa pauze, tad izpētes transportkuģis nosūtīja piekrišanu un atvēra man slūžas.