Slepkabota dienasgrāmatas

SEPTĪTĀ NODAĻA

Pēdējais blieziens pa barjeru lika man saprast, ka Kaujas Droš-Vienība nav laimīga par zaudējumu. Manas organiskās daļas jutās trī-ccklīgi, manī visur bija sadūrušies šrapneļi, bet es vēl arvien biju ar 83 procentu uzticamu veiktspēju. (Labi, ka nav atsevišķas statistikas par mentālās veiktspējas uzticamību, jo nedomāju, ka tajā mirklī būtu dabūjis īpaši labus rādītājus.)

Guratins tupēja nometies ceļos pie atvērta grīdas paneļa blakus vārtiem, visapkārt bija izmētāti darbarīki, un Rathi rādīja viņam gaismu. Avārijas panelis bija iezīmēts ar avārijas kanāla marķieri, uz birkas dažādas valodās bija rakstīts “Manuāla palaišana”. Man nebija ne jausmas, ka ostās tāda iespēja ir. Esmu DrošVienība, nevis inženieris.

Mūsu atspoles spailes atradās sešas vietas tālāk, un spīdošās avārijas gaismas rādīja, ka Mensa stāv pie tās, rokā turēdama nelielu enerģijas ieroci. Kāpēc, ellē, tas viņai bija vajadzīgs? Ā, tāpēc, ka, lai gan drošības barjera bija nolaista šīs sekcijas otrā galā, neliels cilvēku bariņš bija iesprostoti šeit un stāvēja, piespiedušies pie stacijas puses sienas.

Mums bija jātiek prom no šejienes, pirms kāds pierunās OstDrošību pacelt barjeras.

Es piecēlos kājās, un mana ceļa locītava saļodzījās. Sagrīļojos, un Rathi pieskrēja pie manis. Viņš vilcinājās, savicināja rokas. “Vai tev nebūs iebildumu, ja mēs palīdzēsim...?”

Es sagrābu Rathi plecu, lai noturētos kājās, un centos neuzgāzties viņam virsū. Biju diezgan drošs, ka locītavai trāpījis šrapnelis no gaisā iznīcinātajiem droniem, jo tiešs trāpījums būtu norāvis man kāju. Guratins pieskrēja, lai atbalstītu mani no otras puses, un mēs neveikli klup-skrējām uz atspoli.

Mensa pamāja ar galvu atspoles virzienā — lai mēs tajā sakāpjam, kamēr viņa mūs piesegs. Strīdēties ar viņu būtu stulbi, bet nebija viegli pārvarēt programmu un to nedarīt. Mēs izgājām cauri lūkai, un viņa kāpās atmuguriski, sekojot mums. Kad lūkas aizvēršanās cikls bija noslēdzies, viņa iesaucās: “Pin-Lī, esam gatavi!”

Klāju satricināja dārdi, atspolei atraujoties no spailēm. Es atbrīvojos no Rathi un Guratina, kas pakāpās sāņus, lai Mensa varētu paiet mums garām un doties uz vadības kabīni. Tā bija neliela atspole, paredzēta braucienam no kuģa uz kuģi, un tai bija tikai viena galvenā telpa ar sēdvietām gar sienām, kā arī nodalījums avārijas krājumiem un tualete. Iepriekš līguma ietvaros biju braucis tieši ar šādu modeli.

Mana ceļgala locītava padevās, un es sabruku uz klāja. Biju nogriezis savus sāpju sensorus klusāk — varbūt par klusu. Teicu: “Rathi, man patiešām vajadzētu, lai tu izvelc to šrapneli man no ceļa locītavas.”

Rathi noliecās pār mani. “Varbūt vēlāk? Uz kuģa ir MedSistēma.” Es jau jutu uzņēmuma sistēmas sava kanāla malās, tās mani atpazina un vēlējās ienākt. Piekļuvu atspoles kamerām, īsi izcīnījos ar AtspolDrošSistēmu un sāku izdzēst visu, kas bija ierakstīts kopš Saglabāšanas komandas iekāpšanas. Rathi atkal uzvedās kā optimists. Uz uzņēmuma kuģa man nebūtu MedSistēmas, man būtu apkopes kārba. “Šis noteikti nevar gaidīt,” atbildēju.

Rathi nometās uz klāja man blakus un pasauca Guratinu, lai atnes atspoles avārijas aptieciņu.

Vadības kabīnē Pin-Lī sekoja līdzi pilotbotam, kamēr Mensa stāvēja viņai blakus. Brīdinājums no stacijas Ostas vadības iedarbināja saziņas trauksmi. “Kas ir?” Pin-Lī jautāja.

Mensas seja niknumā sastinga. “Kāds “nezināms korporatīvs iedzīvotājs” tikko palaidis kuģi, un tas atrodas pārtveršanas trajektorijā.”

Pin-Lī noteica kaut ko riktīgi piedauzīgu, kam nebūtu bijis jābūt manā valodu datubāzē. “Uzmini, kurš korporatīvais iedzīvotājs.”

Viņi domāja, ka tas ir GrayCris, bet es biju diezgan pārliecināts, ka tas būs GrayCris nolīgts Palisādes kuģis. Rathi izvilka no aptieciņas skalpeli un izvilcēju. Guratinam vērojot pār plecu, viņš atvēra organiskos audus tieši virs manas ievainotās ceļa locītavas, lai sasniegtu šrapneli.

Palisādes kuģis panāktu atspoli un ieņemtu to. Vairāk par visu es nevēlējos lūgt palīdzību uzņēmuma uzbrukuģim. Vairāk par visu es nevēlējos, lai GrayCris mūs notver. Šīs nevēlēšanās bija tiešā pretrunā viena ar otru. Bija pienācis laiks beigt dirstics. Pieslēdzos saziņai un nodrošināju kanāla savienojumu ar uzņēmuma uzbrukuģi.

Nosūtīju: Sistēma Sistēma.

Trīs sekundes varēju prātot, vai uzņēmuma saskarne mani vēl arvien pazīs. Agrāk biju piekļuvis pilotbotam, bet tā bija daļēja uzlaušana. Šoreiz es ienācu pa galvenajām durvīm. Tad dzirdēju: Uztverts.

Nosūtīju: Notiek aktiva, bīstama atgūšana, klienti ar nodrošinājumu, aiziet aiziet aiziet.

Atbilde bija: Saņemts, un atspoles pilotbots ziņoja, ka uzbrukuģis nupat pagriezies pret mums.

Kamēr Rathi izvilka svešķermeni no manas ceļa locītavas, es vēroju sensorus.

Uzbrukuģis uzņēma ātrumu. Nevarēju noteikt, vai tas sazinās ar GrayCris pārtvērēju. Tad atspoles sensori uztvēra enerģijas signālu, kas nozīmēja, ka uzbrukuģis sagatavo primāros ieročus. O, jā, sazinājās gan.

Rathi mēģināja izmantot brūču noslēdzēju, lai aizvērtu caurumu manos organiskajos audos, bet tas noslēdzējs nepieķērās, jo neorganiskā locītava bija pārāk tuvu. Es kādu laiku tecēšu. “Vai tev viss labi?” viņš jautāja, noraizējies vērojot mani.

Guratins sēdēja uz soliņa un sarauktu pieri skatījās uz mani.

“Ne pārāk,” atbildēju.

Sensori rādīja, ka Palisādes kuģis ir mainījis kursu un piebremzējis. Skats sašūpojās, kad uzbrukuģis garāmejot mūs satvēra un sāka slīdēt prom no stacijas. Atspole nodrebēja, uzbrukuģa korpusam noslēdzoties ap mums. Pieķēros pie soliņa un sāku slieties kājās.

Rathi teica: “Prātīgi, prātīgi! Tu negribi atvērt... Ai, tā vēl joprojām asiņo, piedod...”

Vēl arvien saraucis pieri, Guratins teica: “Viņi nevar tevi mums atņemt. Dr. Mensa to nepieļaus.”

Slūžas vērās vaļā, un Mensa aizsoļoja cauri atspolei — baskājaina un nikna. Viņa padeva enerģijas ieroci Guratinam, kurš to iegrūda atspoles aptieciņā.

Lūkai atveroties, Mensa paspraucās man priekšā.

Atverē vīdēja stāvs motorizētās bruņās. Tas bija uzlabots cilvēks, nevis DrošVienība, bet ierocis bija gana iespaidīgs.

Mensa iespieda rokas lūkas abās pusēs, skaidri parādot, ka, lai tiktu iekšā, būs jātiek galā ar viņu. “Mēs esam nodrošināti klienti, un šis ir mans personiskais drošības konsultants. Vai jums ir kāda problēma?”

Komandas loceklis, kas slēpās aiz motorizētajām bruņām, palūrēja garām un teica; “Dr. Mensa, DrošVienības netiek laistas uz bruņotu transportkuģu klāja, ja vien nav īpašu apstākļu. Tas ir... pārāk bīstami.”

Mensa atteica: “Šie ir īpaši apstākļi.” Viņas balss bija ledaina.

Neviens nekustējās. Kuģa aizsargātajā kanālā septiņas minūtes notika drudžainas pārrunas — tās šķita kā trīsdesmit minūtes. (Manā laika uztverē tas ir daudz.) (Jā, es palaidu fonā seriālu.) Uzbrukuģa pilotbots zinātkāri pieklauvēja man. Aktīvas DrošVienības nekad neieved uzbru-kuģos, jo — viņiem taisnība — tas ir pārāk bīstami. Mūs ved nebruņo-tos transportkuģos kā kravu. Pilotbots iepriekš bija operāciju laikā kanālā sazinājies ar DrošVienībām, bet nekad nebija uzņēmis kādu uz klāja.

Tad ieslēdzās saziņa un kāda balss teica: “Dr. Mensa, šeit kuģa kaujas kapteinis. Man ir lūgts prasīt jums nodrošinājumu, lai garantētu drošību uz šī kuģa.”

Rathi iebilda: “Ko? Mums jau ir nodrošinājums!”

Saziņā precizēja: “Šis nodrošinājums ir nepieciešams, kad uz bruņota uzņēmuma transporta tiek ievests nāvējošs ierocis, kas nav padarīts nekaitīgs.”

Jā, viņi runāja par mani. Tas būtu smieklīgāk, ja es tajā brīdī netecētu uz klāja.

Pin-Lī balss svārstījās starp pārskaitušos un neticīgu toni. “Viņi to nopietni? Kā tad, neņemiet galvā — stulbs jautājums, protams, ka viņi to nopietni.” Viņa pagriezās, un Guratins padeva viņai somu. Pin-Lī nomurmināja: “Un cik daudz tie pišļi grib tagad?”

Taisnība ir, viņi bija pišļi. Nav jau tā, ka es to nebūtu zinājis iepriekš, tikai tagad to bija grūtāk pieņemt. Pieklauvēju privātajā kanālā Mensai un teicu: Es varu pārņemt šo kuģi.

Mensa atbildēja: Nē, nav nepieciešams, mēs varam viņiem samaksāt.

Mums nevajadzētu. Mums nevajag. Pilotbots bija ziņkārīgs un draudzīgs, bet tas nebija nekāds DiPTs un nevarēja mani apturēt. Es varēju pārņemt kuģa DrošSistēmu, pirms šis cilvēks ar kārdinoši lielo, labi pazīstamo šaujamo paspētu pamirkšķināt. Es to gribēju izdarīt, un kanālā tas bija jūtams.

Mensa pagriezās, ar abām rokām satvēra manas jakas atlokus un teica: “Nē.”

Visi pieklusa. Rathi un Guratins, Pin-Lī, kas vēl arvien rakājās somā, meklēdama cietās valūtas kartes, komanda aiz slūžām, balss saziņā. Man pēkšņi vajadzēja redzēt Mensas seju, un es atstāju Atspol-Drošības kameru, lai paskatītos uz viņu.

Viņa izskatījās nikna un pārgurusi, precīzi tā, kā es jutos. Nosūtīju: Tev nav ne jausmas, kas es esmu.

Viņa piešķieba galvu un izskatījās vēl niknāka. Es precīzi zinu, kas tu esi. Tu esi nobijies, tu esi ievainots, un tev vajag dirsā nomierināties, lai mēs tiekam cauri dzīvi.

Atbildēju: Es esmu mierīgs. Lai pārņemtu uzbrukuģi, ir jābūt mierīgam.

Mensas acis samiedzās. Drošības konsultanti neievelk klientus nevajadzīgās, dramatiskās kaujās par varu kuģī, kas viņus glābj. Un piebilda: Jo tas būtu stulbi.

Viņa nebaidījās no manis. Un es pēkšņi apjēdzu, ka negribēju, lai tas mainās. Viņa tikko bija pārdzīvojusi traumējošu pieredzi, un es to padarīju vēl sliktāku. Mani kaut kas pārņēma, un tas nebija parastais vienaldzības vilnis.

Kā gribi, nosūtīju. Tas izklausījās nīgri, jo es biju nīgrs.

Man riebjas emocijas.

“Labi,” viņa skaļi teica. “Pin-Lī, vai mums ir nauda šim idiotiskajam, nevajadzīgajam nodrošinājumam?”

“Jā.” Pin-Lī pavicināja gaisā sauju cietās valūtas karšu. “Ja ar to nepietiek, man ir mūsu konta informācija, varu pārsūtīt atļauju...”

Mensa beidza blenzt uz mani un pagriezās riņķī. Komanda, kas nupat gan personiski, gan caur motorizēto bruņu ķiveres kameru bija pieredzējusi, kā viņa uzvar gribas cīņā ar patvaļīgu DrošVienību, skatījās ieplestām acīm. Viņa teica: “Tā kā mēs esam nodrošināti klienti, vai varam doties uz klāja, lai vienotos par rēķinu?”

Pēc mirkļa vilcināšanās saziņā teica: “Lūdzu, kāpiet uz klāja, Dr. Mensa.”

Jau minēju, ka ar DrošVienībām ir tāda lieta, ka tām neļauj sēdēt uz cilvēku mēbelēm ne darba, ne brīvajā laikā. Tādēļ pirmais, ko izdarīju, kad komanda bija izvedusi mūs cauri slūžām un pa gaiteni līdz pasažieru sēdvietām — apsēdos uz polsterēta soliņa.

(Neesmu pārliecināts, ka tas uz cilvēkiem atstāja kaut jel kādu iespaidu. Cilvēki tādas lietas neievēro. Bet man tas bija patīkami.)

Guratins apsēdās uz soliņa pie pretējās sienas, un Rathi atkrita blakus man. Šī bija liela telpa vairākus stāvus zem galvenā klāja, ko, iespējams, izmantoja sapulcēm ar personālu, kas nepiederēja uzņēmumam — telpa bija izolēta no pārējā kuģa struktūras, un mēbeļu pārvalki bija samērā jauni.

Kuģa drošībnieki bija izvietojušies platajā gaitenī ārpus telpas, vienīgi motorizētajās bruņās tērptais bija izgājis ārpus tieša redzamības loka. (Komanda domāja, ka viņi ir noslēguši DrošSistēmu, lai es tajā nevarētu iekļūt. Viņi kļūdījās.) Kāds komandas loceklis mēģināja pārliecināt Dr. Menšu doties uz kajīti atpūsties, bet Dr. Mensabija aizņemta arjaunā nodrošinājuma līguma caurskatīšanu, kamēr Pin-Lī vienojās par maksājumu.

Klausoties DrošSistēmas audio, dzirdēju komandas biedru gaitenī sakām: “Nekad nebiju redzējis kādu bez bruņām. Tie tiešām izskatās pēc cilvēkiem.”

Es parādīju tajā virzienā žestu, ko biju redzējis tikai seriālos ar ļoti augstu nepiedienības reitingu. Guratins to ievēroja un izdeva apslāpētu skaņu.

Tad Mensa deva Pin-Lī savu piekrišanu nodrošinājuma līgumam un devās šurp, lai nikni blenztu uz mani. Viņa klusā balsī teica: “Esmu tik dusmīga uz tevi.”

Rathi nervozi pavirzījās nostāk. (No manis Rathi nebaidījās, bet, ja Dr. Mensa sadusmojās, labāk atrasties citā telpā.) Viņš teica: “Ē, varbūt jūs gribētu runāt privātākā...”

“Tev būtu jāapsēžas,” es viņai teicu. “Tu esi pārdzīvojusi traumējošu pieredzi. Pasaki viņiem, ka tev vajag MedSistēmas Traumas Izvērtējumu Atgūtam Klientam...”

“Taisnība, tev tiešām vajadzētu medicīnisku apskati,” Guratins iesāka, un Rathi un Pin-Lī piekrītoši piebalsoja.

“Liekās mierā.” Mensai nebija ne mazākās vēlēšanās novērst uzmanību. “Tu paliki iepakaļ, lai tevi nogalinātu.”

Labi, ja neņem vērā faktu, ka tobrīd tieši tāds bija mans mērķis, tā nebija mana vaina. “Viņi nebūtu izlaiduši mani cauri. Es teicu Ost-Drošībai, ka, ja viņi tevi palaidīs līdz atspolei, es palikšu tur.”

Tas Menšu apturēja. Viņa sarauca pieri. “Vai tāpēc tu paliki?”

Es būtu varējis melot. Es negribēju. “Lielākoties,” atbildēju. Atkal ieskatījos viņas sejā pats ar savām acīm. “Es gribēju uzvarēt.”

Rathi, Guratins un Pin-Lī vēroja mani. Uzņēmuma komanda neprasmīgi izlikās, ka nemēģina noklausīties. Dr. Mensas seja atmaiga — tik tikko jūtami. Rathi teica: “Tad kāpēc tu atnāci, kad Guratins dabūja vaļā barjeru?”

“Tāpēc, ka pēdējais pretinieks bija Kaujas DrošVienība, un tas gribēja mani saplosīt gabalos. Tā nebūtu uzvara.” Kaut es zinātu, kas bija uzvara. Un, kad biju sācis teikt patiesību, bija grūti mitēties. “Es negribu būt šeit.”

Pin-Lī apsēdās blakus Rathi. “Mēs te nebūsim ilgi. Pēc šī lēciena tārpejā mēs satiksimies ar Saglabāšanas kuģi un tiksim prom no šī lidojošā produktu automāta.” Viņa pablenza uz komandas pusi. “Te ir sajūta, it kā viss, kas man riebjas korporācijās, būtu sabāzts vienā bruņotā paciņā.”

Par mani arī varētu pateikt to pašu. Jautāju Dr. Mensai: “Un ko

tad?”

“Par to man ar tevi jārunā,” viņa atbildēja. Tad pameta aci uz uzņēmuma komandu. “Lai gan pagaidīsim, līdz mūs neieraksta...”

Tālāko es palaidu garām, jo saņēmu pilotbota brīdinājumu kapteinim cilvēkam. Mēs tuvojāmies tārpejai, bet naidnieks vēl arvien mūs izsekoja. Kuģa DrošSistēma tikko bija atvairījusi mēģinājumu caur saziņas kanālu izveidot kontaktu ar kuģa iekšējo kanālu.

“Naidnieks uzbrūk,” es teicu. Automātiski piecēlos, bet nebija kurp iet. Šis varētu būt ļoti slikti. Nezināju neko par starpkuģu kaujām, bet, spriežot pēc trauksmes līmeņa... Palisāde taču nevarētu veikt uzbrukumu ar kodu caur mūsu saziņu, vai ne? Ārā, gaitenī, komanda bija pieklususi, piešķiebtām galvām klausoties kapteiņa kanālā.

“Kas?” Rathi jautāja.

“Viņi uz mums šauj?” Mensa precizēja.

“Nē. Tas ir... Uzbrukums!” Pārvēlu. Saziņas kanāls tikko bija pieslēdzies un saņēma datus. Galvenajā klājā virs mums kapteinis auroja, lai kāds fiziski izslēdz kanālu, un kāds cits rāva vaļā paneļus, lai tiktu pie to sastāvdaļām. DrošSistēma pārslēdzās aizsardzības režīmā un aizmūrēja dzīvības uzturēšanu un ieročus. Iekliedzos: “Atslēdzieties no kanāla — tagad!” Rathi un Pin-Lī steidzīgi izrāva no ausīm saskarnes, es pārtraucu pieslēgumu Mensas implantam un uzcēlu mūri ap Guratina iekšējo uzlabojumu. Divi uzlaboti cilvēki gaitenī, sāpēs locīdamies, nokrita zemē, un es izveidoju mūrus arī ap viņiem. Tas bija DrošSistēmas darbs, bet tā bija aizņemta, cīnoties pret rīkojumiem atvērt gaisa slūžas un ļaut kuģim sākt dekompresiju.

Galvenajā klājā kāds teica: “Kā... Kā viņi varēja...”

Kāds cits atbildēja: “Sūdugrābšļiem ir mūsu kods, viņi apgāja saziņas aizsardzību...”

Palisāde, sadabūjusi uzņēmuma saziņas kodu komplektu, bija gājusi cauri to sarakstam, līdz atrada atbilstošo mūsējam. (Tas bija līdzīgs manam dronu vadības atslēgu sarakstam, ko izmantoju, lai pārņemtu drošības dronus Milu stacijā un TranRollinHyfa ostā.) Tikko savienojums bija nodibināts, tie bija nosūtījuši koda paketi kuģa kanālam. Tā nebija standarta kaitējošā vai nāvējošā programmatūra, kādu biju redzējis agrāk. Tā bija kuģa sistēmā, mēģināja radīt dzinēja sagrāvi un iznīcināt dzīvības nodrošinājumu un izčakarēja pilotbota vadības sistēmu. DrošSistēma cēla mūrus, bet naidīgais kods izēdās tiem cauri. Tas ēda DrošSistēmu.

DrošSistēma pazaudēja vēl vienu ugunsmūri, un galvenās slūžas sāka atvēršanas ciklu. Es ieslīdēju kuģa vadības kanālā un radīju visās slūžās karstuma vilni, kas sakausēja visu, izņemot manuālo vadību. Centos nogriezt visu digitālo pieeju inžcnierdaļai, bet bija jau par vēlu — dzinējs sāka sabrukt un motori beidza darboties. Sensori rādīja, kā tuvojās Palisādes kuģis. Galvenajā klājā kapteinis bija devis divus rīkojumus izšaut galvenos ieročus, bet pilotbots vairs nevarēja tiem piekļūt. Maģistrālajā caurulē pēkšņi izbeidzās gravitācija, tā iesprostojot cilvēkus, kas centās manuāli piekļūt sistēmām. Kapteinis mēģināja savākt kopā bruņoto atgūšanas komandu, lai pretotos iebrukumam, bet puse bija uzlaboti cilvēki, kurus uzbrukums to uzlabojumiem bija padarījis nekaitīgus, bet otra puse cīnījās ar noslēgtām durvīm, kas neļāva doties uz pozīcijām.

Es izmisīgi mēģināju kaut ko darīt. Centos palīdzēt DrošSistēmai, bet tā izjuka manās rokās.

Pilotbots nespēja runāt vārdos kā DiPTs, bet prātā jutu tā šausmas. Tas sūtīja: Kods: Sistēma Sistēma. Palīdzību. Briesmās.

Tas centās lūgt man palīdzību, izmantojot uzņēmuma kodus, tāpat kā biju lūdzis palīdzību saviem klientiem.

Piedrāzt. GrayCris neuzvarēs.

Es ieslīdēju līdz galam kuģī, pilotbota cietajā sistēmā. Biju redzējis DiPTu tā darām.

(Jā, DiPTa veiktspēja ir daudz lielāka nekā manējā. Es pievērsīšos šai problēmai, kad tā kļūs aktuāla, kas būs riktīgi drīz.)

Pēkšņi man bija citāds ķermenis — ciets vakuums pār metāla ādu; es redzēju tuvojošos kuģi ar savām acīm, ne tikai sensoriem. Tas bija nosūtījis abordāžas atspoli, kas ieradās straujā tempā, tuvojoties uzbru-kuģa galvenajām doku slūžām. Pievērsos iekšienei — nebija laika skatīties apkārt. Pilotbots gribēja zināt, ko lai mēs darām. Tas bija labs jautājums.

Šādā veidā apdzīvojot vienu cieto sistēmu, mēs ar pilotbotu varējām komunicēt gandrīz acumirklīgi. Savācu DrošSistēmas veikto uzbrucēja analīzi, lai mēs abi varētu to caurskatīt. Tas nebija tikai kods — kāda būtu kaitnieciska vai nāvējoša programma. Tas bija bots ar apziņu, kas ceļoja kanālā līdzīgi kā es, līdzīgi kā DiPTs, tikai bez fiziskas struktūras, kurā atgriezties — tāpēc tas bija tik ātrs. Tas bija kā kaujas bots bez ķermeņa.

Pilotbots jautāja, vai Uzbrucējs ir nevis bots, bet konstrukts, kas radīts no cilvēka neironiem, un norādīja vairākas vietas analīzē, kas šķietami par to liecināja.

Atbildēju, ka bija vēl sliktāk, bet ari labāk. Konstrukts bez ķermeņa būtu nežēlīgāks, bet to būtu arī vieglāk apmuļķot.

Man bija ideja, ko izstāstīju pilotbotam. Ja mēs varētu notvert Uzbrucēja koda paketi noslēgtā reģionā un iznīcināt, tad varētu atgūt vadību pār tā ietekmētajām sistēmām. Bet, lai iedabūtu Uzbrucēju noslēgtā reģionā, mums bija vajadzīga ēsma. Mums bija jāzina, ko Uzbrucējs grib/ko nosūtīts darīt.

Pilotbots teica, ka tas vēlas iznīcināt kuģi un tā komandu.

Es atbildēju, ka ir jābūt kādam iemeslam. Mūs nogalinot, Gray-Cris neko neiegūtu, un ir milzīgs risks saķerties ar uzņēmumu, iznīcinot tik dārgu kuģi.

Es atkal aktivizēju savu ķermeni, kas nekustīgi stāvēja pasažieru sapulču telpā. Rathi bija gaitenī un veica elpināšanu uzlabotajam cilvēkam — komandas loceklei, kura bija cietusi uzbrukumā viņas uzlabojumiem. Ari Guratins bija turpat, iebāzis abas rokas atvērtā pieejas panelī, turot gaiteņa lūku vaļā, lai komanda varētu tikt garām maģistrāles caurulei un nokļūt pie dzinēja. Pin-Lī un Mensa sēdēja uz grīdas kopā ar diviem komandas locekļiem. Visi četri bija atvēruši portatīvās manuālās saskarnes un drudžaini ievadīja kodu, stiprinot DrošSistēmas sienas. Viņi nebija gana ātri, bet tas, kas bija palicis no DrošSistēmas, droši vien novērtēja šos centienus.

Teicu: “Dr. Mensa, kā tev šķiet, kāpēc GrayCris to dara? Ko viņi grib?”

Visi sarāvās. “Ko tas dara?” komandas loceklis noprasīja. “Varbūt to ir pārņēmuši...”

“Muti ciet,” Mensa noskaldīja. Man viņa teica: “Mēs domājam, ka tas ir Milu dēļ. Viņi noteikti domā, ka pie tevis ir dati, ko tu paņēmi no Milu.”

“Noteikti,” Pin-Lī piebalsoja, nepaceļot galvu no ekrānvirsmas. “Viņi būtu varējuši mūs nogalināt, tikko ieradāmies TranRollinHyfa stacijā, bet viņi gribēja naudu. Tikai pēc tam, kad viņi aptvēra, ka tu esi šeit, sākās vardarbība.”

Zin’ kā, varēju derēt, ka viņām taisnība. Un varēju derēt, ka tas bija saistīts ar atmiņas čipu, ko biju paņēmis no Vilkenas un Gertas. Gray-Cris noteikti zināja, ka tas eksistē, noteikti ticēja, ka man tas ir. Viņi bija nokavējuši, jo tas šobrīd jau bija Saglabāšanas sistēmā, bet es šaubījos, vai viņi tam noticēs. Tomēr tas deva man kaut ko, pie kā pieķerties. “Vajag, lai kāds manuāli atbrīvo atspoli, ar kuru mēs atbraucām.”

Mensa nolika saskari un pietrausās kājās. “Mēs to izdarīsim. Pin-Lī...”

“Nāku!”

“Paldies par jūsu palīdzību,” mans buferis teica, kamēr es atkal atslēdzos un pārgāju pie pilotbota.

Atpakaļ paātrinātajā laikā es izskaidroju pilotbotam, ko gribēju pamēģināt. Tas cīnījās par ieroču sistēmu vadību, mēģinot sekot kapteiņa pavēlei izšaut. Tas parādīja man nedaudz informācijas par abor-dāžas atspoli: tās inventārs lika domāt, ka uz tās atradās Kaujas Droš-Vienība, kā arī uzlabotu cilvēku abordāžas komanda.

Njā, šitai atspolei mēs nedrīkstējām ļaut piedokoties.

Nebiju nokopējis atmiņas čipu, bet man vēl arvien bija visi dati, kurus biju ierakstījis ceļojumā uz Milu — visi cikli, kuros Vilkena un Gerta nebija ne par ko īpašu runājušas. Dati bija izanalizēti un saspiesti, bet varētu atgādināt parametrus, ko Uzbrucējs meklēja — vismaz pietiekami ilgi, lai plāns varētu darboties.

Nevarēju riskēt ar kamerām un kanālu, tādēļ aizstaigāju savu ķermeni no pasažieru telpas uz atspoles pieejas gaiteni. Biju sakausējis arī šo lūku, bet Mcnsa un Pin-Lī bija tikušas klāt panelim lūkas avārijas atvēršanai. “Pagaidiet manu signālu,” sacīju.

Teicu pilotbotam, ka šitas mums būs jāpaveic pa smuko. Tas piekrita, un mēs izdomājām, ko darīsim.

Tad pilotbots atslēdza DrošSistēmu.

Zināju, ka mums tas jādara, bet būt tik ievainojamam bija biedējoši. Jutu, kā Uzbrucējs metās virsū pilotbotam un man. Teicu pilotbotam, ka mums jāaizsargā šī svarīgā informācija, lai uzņēmums to varētu vēlāk atgūt, un ka es paslēpšu to atspolē. Pilotbots izravēja apjukušo AtspolPilotBotu no tā atmiņas serdes un iemeta tā vietā datu paketi.

Un Uzbrucējs pārmetās uz atspoles sistēmu.

Sekoja trīs notikumi vienlaikus: 1) AtspolDrošSistēma aizmūrēja atspoles saziņas sistēmu. 2) Pilotbots izdzēsa savus saziņas sistēmas kodus, un es pārslogoju un sakausēju tā cieto sistēmu. 3) Mans ķermenis teica Dr. Mensai un Pin-Lī: “Tagad.”

Pin-Lī rokas panelī sakustējās, un Dr. Mensa piespieda vadības pogas. Atspole atbrīvojās.

Tajā brīdī uzbrukuģis kustējās lēni, tādēļ atspole neaizlidoja pārāk tālu, bet, tā kā mūsu saziņa bija nosvilināta, tā tikpat labi būtu varējusi atrasties otrā tārpcjas pusē. Uzbrucējs bija prom, iedzīts slazdā atspolē.

Ha, es nodomāju. Saņem, pīsli.

Kuģa kanāla un sistēmas kodi bija sačakarēti, bet pilotbots jau atguva vadību. DrošSistēma, vēl arvien apsitusies, grīļīgi pietrausās kājās — tas ir, veica sistēmas ekvivalentu šai darbībai. Kāds uz galvenā klāja teica: “O, dieves, mēs esam brīvi!”

Pilotbots atguva vadību pār ieroču sistēmu un uzdeva jautājumu kapteinim. Kapteinis teica: “Apstiprinu, šauj.”

Paliku gana ilgi, lai izbaudītu, kā abordāžas atspole pazuda eksplozijas uzliesmojumā, un noskatītos daudzos triecienus, kas sacaurumoja Palisādes kuģa korpusu, tad savilku kopā savu izkaisīto kodu un iekritu atpakaļ savā ķermenī. Tas šķita savādi.

Mensa un Pin-Lī vēl arvien stāvēja gaitenī un raižpilni vērās manī. “Esam drošībā,” teicu viņām.

Pin-Lī izdeva aizrautīgu kliedzienu, un Mensa satvēra viņu un sagrieza riņķī.

Es jutos savādi. Ļoti savādi. Ļoti slikti.

Uzticama veiktspēja 45 procentu limenī un krītas. Katastrofāls sabrukums...

Es jutu, kā mans ķermenis sabrūk, bet nesajutu, kā atsitos pret

klāju.