Slepkabota dienasgrāmatas

SEPTĪTĀ NODAĻA

Tā nu noteiktajā laikā nākamajā dienā mēs ar Menšu lidojām uz satikšanās punktu.

Guratins un Pin-Ll bija paņēmuši vienu no maniem droniem un pārbūvējuši to, pievienojot ierobežotu skeneri. (Ierobežotu, jo drons bija pārāk mazs, lai panestu komponentus, ko vajadzētu garāka un plašāka diapazona skenerim.) Iepriekšējā vakarā es biju aizsūtījis to atmosfēras augstākajos slāņos, lai tas sniegtu mums šīs vietas pārskatu.

Norādītā vieta bija netālu no viņu apskates bāzes, kas bija tikai kādu divu kilometru attālumā — mītne, kas līdzinājās DeltFall apdzīvotajai. Spriežot pēc viņu mītnes izmēra un DrošVienību skaita — ieskaitot to, kuru Mensa bija iznīcinājusi ar raktuvju urbi —, viņu komandā bija trīsdesmit līdz četrdesmit locekļu. Viņi acīmredzot bija ļoti pašpārliecināti, bet, no otras puses, viņiem bija bijusi pieeja mūsu centrālei un viņi zināja, ka šeit viņiem bija darīšana ar nelielu zinātnieku un pētnieku grupu, kā arī vienu sačakarētu otrreizējas lietošanas DrošVienību.

Es tikai cerēju, ka viņi nezina, cik sačakarēts es patiesībā esmu.

Kad divplāksnis saņēma pirmo skenera kontaktu, Mensa nekavējoties pieslēdzās komunikācijām. “GrayCris, informēju, ka mana komanda ir ieguvusi pierādījumus jūsu aktivitātēm uz šīs planētas un noslēpusi tos dažādās vietās, kur tie tiks nosūtīti transportkuģim, kad tas ieradīsies.”

Viņa ļāva šai informācijai trīs sekundes nosēsties, tad piebilda: “Jūs zināt, ka mēs atradām trūkstošās kartes daļas.”

Sekoja ilga pauze. Es palēnināju mūsu gaitu, skenējot, lai noteiktu, vai nav sākts uzbrukums ar ieročiem, lai gan pastāvēja liela iespēja, ka viņiem tādu nebija.

Komunikāciju kanāls atdzīvojās, un balss teica: “Mēs varam apspriest šo situāciju. Ir iespējams vienoties.” Notika tik daudz skenē-šanas un pretskenēšanas, ka balss šķita kā veidota no statiskās elektrības čerkstiem. Izklausījās neomulīgi. “Nolaidieties, un mēs par to parunāsim.”

Mensa pagaidīja minūti, it kā to apdomātu, tad teica: “Nosūtīšu savu DrošVienību, lai tā ar jums aprunājas.” Viņa izslēdza saziņu.

Pielidojot tuvāk, guvām vizuālu skatu uz šo vietu. Tā bija zema, koku ieskauta plakankalne. Rietumos bija redzama viņu mītne. Tā kā ap viņu apmetni auga koki, gan mītnes kupoli, gan nolaišanās vieta atradās uz paceltām platformām. Uzņēmums pieprasīja šādu drošības pasākumu, ja kāds vēlējās izvietot bāzi vietā bez atklātas teritorijas apkārt. Par to bija jāmaksā papildus, un, ja klients to negribēja, tad bija jāmaksā vēl vairāk, lai noslēgtu līgumu. Tas bija viens no iemesliem, kādēļ man likās, ka mana izcilā ideja darbosies.

Atklātajā laukā uz plakankalnes bija septiņi stāvi — četras DrošVienlbas un trīs cilvēki lauka tērpos ar krāsu kodiem: zils, zaļš un dzeltens. Tas nozīmēja, ka viņiem mītnē bija viena DrošVienība un varbūt kādi divdesmit septiņi vai vairāk cilvēki, ja viņi sekoja noteikumam par vienu īrētu DrošVienību uz desmit cilvēkiem. Nosēdāmies kalna pakājē uz relatīvi gluda akmens, kuru skatam aizsedza krūmi un koki.

Noliku pilota konsoli dīkstāvē un paskatījos uz Menšu. Viņa saknieba lūpas, it kā vēlētos kaut ko teikt un apspiestu šo vēlmi. Tad noteikti pamāja un teica: “Veiksmi.”

Man bija tāda sajūta, ka vajadzētu viņai kaut ko teikt, bet es nezināju — ko, tā nu dažas sekundes vienkārši neveikli blenzu uz viņu. Tad aizvēru ķiveri un cik ātri vien varēju izkāpu no divplākšņa.

Devos cauri kokiem, ausīdamies pēc piektās DrošVienības, ja nu gadījumā tā kaut kur slēpās un gaidīja mani, bet krūmājā nebija ne mazākās kustības radītas skaņas. Iznācu no aizsega un pa akmeņaino nogāzi uzkāpu uz plakankalnes, tad devos otras grupas virzienā, klausoties, kā saziņas kanālā krakšķ statiskā elektrība. Viņi pielaidīs mani tuvumā, tas bija labi. Man ļoti nepatiktu šeit kļūdīties. Tad es sajustos visnotaļ muļķīgi.

Apstājos vairāku metru attālumā, atvēru kanālu un teicu: “Šeit DrošVienība, kas nozīmēta PreservationAux apskates komandai. Es esmu nosūtīts, lai runātu ar jums par vienošanos.”

Tad es sajutu pulsu, signālu kopu, kas bija izveidota, lai pārņemtu manu vadības moduli, sastindzinātu to un tad arī sastindzinātu mani. Viņu plāns acīmredzami bija padarīt mani nekaitīgu, tad vēlreiz ievietot datu portā kaujas moduli.

Tādēļ viņiem bija jāpieprasa tikšanās tik tuvu centrālei. Viņiem vajadzēja tur esošo aprīkojumu, lai varētu to izdarīt — caur kanālu to paveikt nebūtu iespējams.

Tā ka labi vien bija, ka mans vadības modulis nedarbojās un es sajutu tikai vieglu kņudināšanu.

Viens no viņiem tuvojās man. Es teicu: “Pieņemu, ka tu mēģināsi ievietot vēl vienu kaujas moduli un nosūtīt mani atpakaļ, lai es nogalinu viņus.” Es atvēru ieroču atveres rokās un izbīdīju tos ārā, tad ielocīju atpakaļ. “Neiesaku šādu rīcības ceļu.”

DrošVienības pārgāja trauksmes režīmā. Cilvēks, kurš bija tuvojies man, sastinga, tad kāpās atpakaļ. Pārējo ķermeņa valoda liecināja par apjukumu un satraukumu. Tikko jaušamā šņākoņa komunikāciju kanālā liecināja, ka viņi savā sistēmā sarunājas cits ar citu. Es jautāju: “Kāds vēlas izteikt komentārus?”

Tas pievērsa viņu uzmanību man. Atbilde nesekoja. Tas mani nepārsteidza. Vienīgie manis sastaptie ļaudis, kas vispār vēlas iesaistīties sarunās ar DrošVienībām, ir mani savādie cilvēki. Es teicu: “Man ir alternatīvs risinājums mūsu problēmām.”

Cilvēks zilajā tērpā teica: “Tev ir risinājums?” Balss bija tā pati, kas mūsu centrālē izteica piedāvājumu. Tā bija arī ļoti skeptiska balss, kā varat iedomāties. Viņiem šķita, ka runāt ar mani ir kā runāt ar divplāksni vai raktuvju aprīkojumu.

Es teicu: “Jūs nebijāt pirmie, kas uzlauza PreservationAux CentrSistēmu.”

Viņa bija atvērusi saziņas kanālu, lai sarunātos ar mani, un es dzirdēju kādu citu čukstam: “Tas mānās. Kāds novērotājs tam saka, ko teikt.” Es teicu: “Jūsu skeneru rādījumi liecinās, ka esmu izslēdzis komunikācijas.” Pienāca bridis, kad man tas bija jāsaka. Tas vēl arvien bija grūti, lai arī es zināju, ka man nav izvēles, lai arī tā bija daļa no manis paša stulbā plāna. “Mans vadības modulis nedarbojas.” To pateicis, varēju ar prieku atgriezties pie melošanas. “Viņi to nezina. Es esmu gatavs kompromisam, kas būs izdevīgs gan jums, gan man.”

Zilā vadone teica: “Vai viņi saka patiesību par to, ka zina, kāpēc mēs esam šeit?”

Tas vēl arvien bija kaitinoši, lai gan es zināju, ka šai plāna daļai bijām atvēlējuši daudz laika. “Jūs izmantojāt kaujas moduļus, lai liktu DeltFall DrošVienībām izturēties kā patvaļīgām vienībām. Ja jūs iedomājaties, ka patiešām patvaļīgai DrošVienībai jāatbild uz jūsu jautājumiem, turpmākās pāris minūtes sekmēs jūsu izglītošanos.”

Zilā vadone izslēdza mani no viņu saziņas kanāla. Sekoja ilgs klusums, kamēr viņi apspriedās. Tad viņa atkal pieslēdzās un teica: “Kāds kompromiss?”

“Es varu sniegt informāciju, kas jums ir tik izmisīgi nepieciešama. Apmaiņā jūs mani aizvedīsiet uz savu transportkuģi, ber reģistrēsiet mani kā iznicinātu aprīkojumu.” Tas nozīmētu, ka neviens no uzņēmuma negaidītu mani atpakaļ un es varētu aizslīdēt prom tajā juceklī, kas radīsies, kad transportkuģis piestās stacijā. Teorētiski.

Sekoja vēl minstināšanās. Minēju, ka droši vien tādēļ, lai viņi izliktos, ka to apdomā. Tad Zilā vadone teica: “Mēs piekrītam. Ja tu melo, tad mēs tevi iznīcināsim.”

Tas bija lieki. Viņi plānoja vēl pirms planētas pamešanas ievietot manī kaujas moduli.

Viņa turpināja: “Kāda ir šī informācija?”

Es atbildēju: “Vispirms izņemiet mani no inventāra. Zinu, ka jums vēl arvien ir sakari ar mūsu centrāli.”

Zilā vadone nepacietīgi pamāja Dzeltenajam. Viņš paskaidroja: “Mums būs jāpārstartē viņu CentrSistēma. Tam būs nepieciešams kāds laiks.”

Es atbildēju: “Sāciet rcstartu, ielieciet komandu rindā un parādiet to man savā kanālā. Tad es sniegšu jums informāciju.”

Zilā vadone izslēdza mani no viņu saziņas kanāla un atkal runāja ar Dzelteno. Sekoja trīs minūšu ilga gaidīšana, tad kanāls atvērās vēlreiz, un es saņēmu ierobežotu pieeju viņu kanālam. Komanda bija rindā, lai gan, protams, viņiem būtu laiks to izdzēst vēlāk. Svarīgākais bija tas, ka mūsu CentrSistēma bija palaista no jauna un ka es varēju pārliecinoši izlikties, ka esmu noticējis. Es sekoju līdzi laikam, un nu mēs bijām vilcinājušies pietiekami ilgi. Paziņoju: “Pēc tam kad jūs iznīcinājāt mūsu klientu signālraķeti, viņi nosūtīja grupu uz jūsu signālraķeti, lai to palaistu no vietas.”

Pat ar ierobežoto pieeju viņu kanālam es pamanīju, ka tas viņus aizķēra. Ķermeņa valoda rādīja visu ko — no apjukuma līdz bailēm. Dzeltenais neizlēmīgi sakustējās, Zaļais paskatījās uz Zilo vadoni. Viņa savā monotonajā balsī teica: “Tas nav iespējams.”

Atbildēju: “Viens no viņiem ir uzlabots cilvēks, sistēminženicris. Viņš var to palaist. Pārbaudiet datus, ko saņēmāt no mūsu CentrSistē-mas. Viņu sauc pētnieks Dr. Guratins."

Zilā vadone izrādīja saspringuma pazīmes visā ķermenī, ne tikai plecos. Viņa patiešām nevēlējās, lai vēl kāds ierastos uz šīs planētas — ne līdz brīdim, kad viņi būs tikuši galā ar aculieciniekiem.

Zaļais teica: “Tas melo.”

Dzeltenais ar panikas atblāzmu balsī iebilda: “Mēs nevaram riskēt.” Zilā vadone pagriezās pret viņu. “Vai tas ir iespējams?”

Dzeltenais vilcinājās. “Es nezinu. Visas uzņēmuma sistēmas ir aizsargātas, bet, ja viņiem ir uzlabots cilvēks, kas var tās uzlauzt...”

“Mums tur jānokļūst tagad,” Zilā vadone noteica. Viņa pagriezās pret mani. “DrošVienība, saki savai klientei, lai izkāpj no divplākšņa un nāk šurp. Saki viņai, ka esam nonākuši pie vienošanās.”

Labi, njā. Tas nebija plānots. Viņiem vajadzēja doties prom bez mums.

(Iepriekšējā naktī Guratins bija apgalvojis, ka šis ir vājais punkts, ka tieši šeit plāns izgāzīsies. Bija kaitinoši apzināties, ka viņam taisnība.)

Nevarēju atvērt saziņas kanālu ar divplāksni vai arī divplākšņa kanālu, GrayCris nezinot. Un mums vēl arvien bija jādabū viņi un viņu DrošVienības prom no GrayCris mītnes. Es teicu: “Viņa zina, ka jūs plānojat viņu nogalināt. Viņa nenāks.” Tad man ienāca prātā vēl viena žilbinoša ideja, un es piebildu: “Viņa ir planētas administratore nekorporatī-vas politiskas vienības sistēmā, viņa nav dumja.”

“Ko?” Zaļais noprasīja. “Kāda politiska vienība?”

Es atteicu: “Kāpēc, jūsuprāt, viņu komandu sauc

“Preservation” — “Saglabāšana”?”

Šoreiz viņi pat nepacentās aizvērt kanālu. Dzeltenais teica: “Mēs viņu nedrīkstam nogalināt. Izmeklēšana...”

Zaļais piekrita: “Viņam taisnība. Mēs viņu varam savākt un atlaist pēc tam, kad būsim panākuši vienošanos.”

Zilā vadone noskaldīja: “Tas nedarbosies. Ja viņa pazudīs, izmeklēšana būs vēl pilnīgāka. Mums jāaptur signālraķetes palaišana, tad varam

spriest, ko darīt.” Viņa teica man: “Ej pēc viņas. Izdabū viņu no divplākšņa un atved pie mums.” Viņa atkal izslēdza saziņu. Tad viena no DeltFall DrošVienībām panāca uz priekšu. Zilā atkal ieslēdza saziņu un teica: “Sī Vienība tev palīdzēs.”

Es pagaidīju, līdz tā mani sasniedz, tad pagriezos un kopā ar viņu devos lejup pa akmeņaino nogāzi koku virzienā.

Nākamo manu darbību diktēja pieņēmums, ka viņa bija likusi DeltFall DrošVienībai mani nogalināt. Ja man nebija taisnība, tad mēs bijām dirsā, un mēs ar Menšu abi ietu bojā, un plāns izglābt pārējo grupu izgāztos, un Préservation Aux būtu turpat, kur sākumā, tikai bez vadones, bez DrošVicnības un bez mazā divplākšņa.

Pametuši nogāzi, mēs iegājām starp kokiem, kur krūmi un zari aizsedza skatu no plakankalnes. Es apliku roku ap otras DrošVienības kaklu, izbīdīju rokas ieroci un iešāvu ķiveres ārmalā, kur atradās tā saziņas kanāls. Tas nokrita uz viena ceļa un sāka tēmēt šaujamieroci pret mani, vienlaikus izbīdot no bruņām enerģijas ieročus.

Tā kā tam bija ievietots kaujas modulis, kanāls bija izslēgts, un ar izslēgtu saziņu viņš nevarēja saukt pēc palīdzības. Turklāt atkarībā no tā, cik ierobežotas bija tā brīvprātīgās darbības, varbūt tas nespētu saukt pēc palīdzības, ja vien GrayCris nebūtu likuši tam to darīt. Varbūt tā arī bija, jo tas tikai centās nogalināt mani. Mēs vēlāmies pa akmeņiem un krūmiem, līdz es izrāvu tam no rokām ieroci. Pēc tam viņu nobeigt nebija grūti. Fiziski ne.

Zinu, es iepriekš apgalvoju, ka DrošVienības nejūt emocijas cita pret citu, bet vēlējos, kaut tā nebūtu bijusi viena no DeltFall vienībām. Tā bija kaut kur tur iekšā, ieslodzīta savā prātā, varbūt pie samaņas, varbūt ne. Tam nebija nozīmes. Nevienam no mums nebija izvēles.

Es piecēlos tad, kad Mensa izbrāzās pa krūmāju, rokās turēdama raktuvju urbi. Es viņai teicu: “Viss sagāja grīstē. Tev būs jāizliekas, ka esi saņemta gūstā.”

Viņa paskatījās uz mani, tad uz DcltFall vienību. “Kā tu to izskaidrosi?”

Es sāku nomest bruņas — katru daļu, uz kuras bija Preservation-Aux logo, un noliecos pār DeltFall vienību. “Es būšu tas, un tas būs cs.”

Mensa nometa urbi un noliecās, lai palīdzētu. Mums nebija laika nomainīt visas bruņas. Mēs žigli apmainījām abu pušu roku un plecu bruņas, kāju daļas, kam bija bruņu inventāra numurs, kā arī krūšu un muguras daļas ar logotipiem. Mensa notriepa atlikušos bruņu gabalus ar netīrumiem un asinīm, un citiem beigtās vienības šķidrumiem, tā ka, ja mēs būtu palaiduši garām kaut ko iezīmīgu, varbūt GrayCris to neievēros. DrošVienības bija identiskas augumā un ķermeņa uzbūvē, kā arī kustību veidā. Tas varētu nostrādāt. Es nezināju. Ja mēs tagad mestos bēgt, plāns izgāztos, mums bija jādabū viņi prom no šīs plakankalnes. Vēlreiz noslēdzot ķiveri, es teicu Mensai: “Mums jādodas...”

Viņa pamāja, smagi elpojot — drīzāk no satraukuma nekā no piepūles. “Esmu gatava.”

Satvēru viņu pie rokas un izlikos, ka velku viņu atpakaļ uz Gray-Cris grupu. Visu ceļu viņa pārliecinoši kliedza un pretojās.

Kad mēs nonācām pie plakankalnes, GrayCris divplāksnis jau nolaidās.

Kad es vilku viņu pie Zilās vadones, Mensa dabūja pirmo vārdu. Viņa jautāja: “Tad šī bija jūsu piedāvātā vienošanās?”

Zilā vadone teica: “Tu esi Saglabāšanas planētas administratore?”

Mensa neskatījās uz mani. Ja viņi nodarītu Mensai pāri, es censtos viņus apturēt, un viss saietu pilnīgā dēlī. Bet Zaļais jau kāpa divplāksnī. Abi pārējie cilvēki bija pilota un otrā pilota sēdekļos. Mensa teica: “Jā.”

Dzeltenais pienāca pie manis un pieskārās manas ķiveres sāniem. Prasīja nopietnu piepūli nenoraut viņam roku — vēlētos, lai tas tiek atzīmēts manā labā, lūdzu. Viņš teica: “Tā saziņas kanāls ir čupā.”

Zilā vadone teica Mensai: “Mēs zinām, ka viens no jūsējiem mēģina uz vietas palaist signālraķeti. Ja tu nāksi ar mums, mēs viņam nenodarīsim pāri, un mēs varam apspriest mūsu situāciju. Nevienam no mums nav šī dēļ jācieš.” Viņa izklausījās ļoti pārliecinoši. Droši vien tieši viņa bija tā, kas runāja ar DeltFall saziņas kanālā, lūdzot, lai viņu ielaiž mītnē.

Mcnsa vilcinājās, un es zināju, ka viņa nevēlas radīt iespaidu, ka padodas pārāk agri, bet mums bija nekavējoties jādabū viņi projām no šejienes. Viņa teica: “Labi.”

Es labu laiku nebiju lidojis kravas nodalījumā. Tas būtu bijis mājīgi un mierinoši, tikai tas nebija mans kravas nodalījums.

Bet šis divplāksnis tik un tā bija uzņēmuma ražojums, un es varēju piekļūt tā kanālam. Man bija jābūt ļoti klusiņām, lai viņi mani nepamanītu, bet šeit noderēja visas tās stundas, kuras es biju nemanāmi patērējis mediju piedāvājumu.

Viņu DrošSistēma vēl arvien veica ierakstu. Viņi noteikti plānoja to visu izdzēst pirms transportkuģa ierašanās. Arī citu klientu grupas bija to mēģinājušas darīt, lai paslēptu datus no uzņēmuma tā, lai tie nevar tikt pārdoti viņiem aiz muguras, un uzņēmuma sistēmanalītiķi bija tam gatavi, bet es nezināju, vai šie cilvēki to aptvēra. Uzņēmums viņus varētu pieķert pat tad, ja mēs neizdzīvosim. Tiesa, šī doma nebija diez cik liels mierinājums.

Piekļūstot aktuālajam ierakstam, es dzirdēju Menšu sakām: “..zinām par paliekām nckartētajās vietās. Tās bija pietiekami jaudīgas, lai izsistu no sliedēm kartēšanas funkcijas. Vai tā jūs tās atradāt?”

Pagājušonakt to bija sapratusi Baradvaja. Nekartētās vietas nebija apzināti izveidotas — tā bija netīša kļūda, ko radīja zem 7,cmes un akmeņiem esošās paliekas. Šī planēta kaut kad pagātnē būs bijusi apdzīvota, un tas nozīmēja, ka to pakļautu liegumam un atvērtu vienīgi arheologu pētījumiem. Pat uzņēmums tam pakļautos.

Izrokot un izsaimniekojot šīs paliekas, var tikt pie pamatīgas un nelegālas naudas, un acīmredzami GrayCris to gribēja.

“Ne jau par to mums ir jārunā,” atbildēja Zilā vadone. “Es gribu zināt, pie kādas vienošanās mēs varam nonākt.”

“Lai jūs mūs nenogalināt tā, kā DeltFall komandu,” Mensa rāmā balsī atbildēja. “Kad atkal sazināsimies ar mūsu mājām, tad varēsim nodrošināt līdzekļu pārskaitīšanu. Bet kā mēs varam paļauties, ka jūs atstāsiet mūs dzīvus?”

Sekoja īsa pauze. Lieliski, tātad viņi arī to nezināja. Tad Zilā vadone teica: “Jums nav citas izejas, kā vien uzticēties mums.”

Mēs jau palēninājām gaitu un tuvojāmies nolaišanās mirklim. Kanālā nebija nekādu brīdinājumu, un es biju piesardzīgi cerībpilns. Mēs bijām, cik vien spējām, sakārtojuši spēles laukumu Pin-Lī un Guratinam. Viņiem bija tikai jāuzlauž perimetra aizsardzība tā, lai to nepamana pēdējā DrošVie-nība, un jāpiekļūst gana tuvu, lai aktivētu GrayCris CentrSistēmas kanālu. (Cerams, ka tur būtu palikusi pēdējā DrošVienība, cerams, tur GrayCris mītnē nebija nez no kurienes uzradušies vēl pāris duči tādu.) Guratins bija izprātojis, kā varētu izmantot viņu CentrSistēmas veikto ielaušanos mūsu CentrSistēmā tā, lai gūtu piekļuvi viņiem, bet viņam bija jābūt viņu mītnes tuvumā, lai varētu palaist signālraķeti. Tāpēc mums bija jādabū prom pārējās DrošVienības. Vismaz tāda bija doma. Varbūt viss būtu noticis arī bez Mensas apdraudēšanas, bet nu jau bija par vēlu šaubīties par visu.

Jutos atvieglots, kad beidzot piezemējāmies ar būkšķi, kas noteikti lika sacirsties cilvēku zobiem. Izkāpu no kravas nodalījuma kopā ar citām vienībām.

Mēs atradāmies pāris kilometrus no viņu mītnes uz liela akmens virs bieza meža, kura lapotnē klaigāja visādi putnvcidīgie un cita fauna, ko bija iztraucējusi mūsu divplākšņa smagā nosēšanās. Bija savilkušies mākoņi, draudēja lietus, un skats uz gredzenu bija aizsegts. Signālraķete atradās uz palaišanas trijkāja kādu desmit metru attālumā, un, ak nē, tas bija daudz par tuvu.

Pievienojos abām pārējām DrošVienībām, ieņemot standarta drošības izkārtojumu. Virkne dronu pacēlās no divplākšņa, dodoties uz drošības perimetru. Neskatījos uz cilvēkiem, kas kāpa lejup pa trapu. Es ļoti vēlējos pašķielēt uz Menšu, lai saņemtu instrukcijas. Ja es būtu bijis viens, tad būtu varējis skriet uz plakankalnes malu, bet man bija jādabū viņa prom no šejienes.

Zilā vadone kopā ar Zaļo devās uz priekšu, pārējie izveidoja tādu kā apli aiz viņas — it kā baidītos doties uz priekšu. Kāds, kurš noteikti saņēma ziņojumus no viņu DrošVienībām un droniem, teica: “Ne vēsts no viņiem.” Zilā vadone neatbildēja, bet divas GrayCris DrošVienības rikšoja uz bākas pusi.

Labi, vaina ir tur — esmu minējis to jau agrāk —, ka uzņēmums visu dara pa lēto. Kad jāizvēlas kaut kas tāds kā signālraķete, kas jāpalaiž tikai vienreiz avārijas situācijā un kurai ir tikai jānosūta ziņa pa tārpeju — bet pati raķete nav jāatgūst —, tad tā būs ļoti lēta. Raķetēm nav nodrošinājumu, un tām ir vislētākie palaišanas mehānismi. Tāpēc jau tās novieto vairākus kilometrus no mītnes un palaiž no attāluma. Man un Mensai bija tikai jānovērš GrayCris un viņu DrošVicnību uzmanība, jādabū viņi prom no mītnes, nevis jāuzgrauzdējas raķetes palaišanas laikā.

Zilās vadones lēmums paņemt līdzi Menšu bija radījis aizkavēšanos, un laika bija maz. Abas DrošVienības riņķoja ap trijkāji, mēģinot atrast uzlaušanas pēdas, un es vairs nevarēju izturēt. Sāku doties uz Mcnsas pusi.

Dzeltenais mani pamanīja. Viņš noteikti kaut ko kanālā pateica Zilajai vadonei, jo viņa pagriezās un paskatījās uz mani.

Kad pēdējā DeltFall DrošVienība metās uz manu pusi un atklāja uguni, es zināju, ka viņiem ir pielēcis. Es nokritu gar zemi un kūleņojot izrāvu šaujamo. Pa manām bruņām viscaur trāpīja lādiņi, bet es arī sašāvu otru DrošVienību. Mensa aizslēpās aiz divplākšņa, un es jutu, kā plakankalni satricina būkšķis. Tas bija raķetes primārais dzinējs, kas izkrita no tās apakšas uz trijkāja pamatnes un sagatavojās aizdedzei. Abas pārējās DrošVienības apstājās, Zilās vadones pārsteigums bija tās sastindzinājis.

Es metos uz priekšu, cietu no trāpījuma sliktā bruņu savienojumā, saņēmu ievainojumu gurnā un turpināju gaitu par spīti tam. Tiku aiz divplākšņa un ieraudzīju Menšu. Nogāzu viņu pāri klints malai, sagatavojies kritienam uz muguras, aptverot ar roku viņas ķiveri, lai pasargātu Mensas galvu no trieciena. Mēs lēkājām pār akmeņiem un drāzāmies cauri koku zarotnēm, un tad pāri plakankalnei brāzās uguns, kas izsita no ierindas manu...

VlENĪBA IZSLĒGTA

Oj, tas bija sāpīgi. Es gulēju gravā, un pāri tai liecās akmeņi un koki. Mensa sēdēja man blakus, aptvērusi roku, kas, kā izskatījās, vairs īsti nedarbojas, un viņas tērpu izraibināja traipi un asaras.

Viņa čukstēja kādam saziņas kanālā: “Uzmanīgi, ja viņi jūs pamanīs skenerī...”

Vienība izslēgta

“Tāpēc mums jāpasteidzas,” teica Guratins, kas pēkšņi slējās virs mums. Es sapratu, ka atkal esmu pazaudējis gabalu laika.

Guratins un Pin-Lī bija gājuši ar kājām, meža aizsegā tuvojoties GrayCris mītnei. Mums bija jādodas viņiem pakaļ mazajā divplāksnī,

ja viss nebūtu sagājis grīstē. Kur viss ari bija sagājis, bet tikai daļēji, tā ka —jipī.

Pin-Lī noliecās pār mani, un es teicu: “Šī vienība ir ar minimālu funkcionalitāti, jums tiek rekomendēts to atmest.” Tā ir automātiska reakcija, ko izraisa katastrofāls funkciju zudums. Turklāt es negribēju, lai viņi mani mēģina pārvietot, jo jau tā viss pārāk ļoti sāpēja. “Jūsu līgums pieļauj...”

“Aizveries,” Mensa atcirta. “Ej dirst un aizveries. Mēs tevi nepametīsim.”

Vizuālā uztvere atkal izslēdzās. Es it kā vēl arvien tur biju, bet jutu, ka balansēju uz sistēmas sabrukuma robežas. Uzplaiksnījumi. Mazā divplākšņa iekšpuse, mani cilvēki sarunājas, Arada tur manu roku.

Tad esmu lielajā divplāksnī, tas paceļas. No tā, kā skanēja dzinēji, kā mirguļoja kanāls, varēju pateikt, ka to pieņēma transportkuģis.

Tas mani mierināja. Tas nozīmēja, ka viņi visi ir drošībā, un es ļāvu visam izzust.