Slepkabota dienasgrāmatas

ASTOTĀ NODAĻA

Mana atmiņa sastāvēja no fragmentiem. Es par to nebiju sajūsmā, bet tā nebija tāda katastrofa, kāda būtu pilnīgam botam. Mani cilvēka smadzeņu audi — parasti vājais posms manā datu glabāšanas sistēmā — nebija pakļauti izdzēšanai. Man bija jāpaļaujas, ka tie saliks fragmentus pareizā secībā, un nelaimīgā kārtā to pieejas ātrums bija pretīgi lēns.

Tas prasīja sasodītu mūžību.

Klīdu starp nejaušiem attēliem, sāpju uzliesmojumiem, ainavām, gaiteņiem, sienām. Oho, cik daudz sienu.

(Neidentificētas balsis audio uztverē: “Ir kādas izmaiņas?”

“Vēl ne.” Vilcināšanās. “Kā tu domā, vai mums vajadzēja ļaut, lai viņi to ievieto kārbā? Ja tas nevar...”

“Nē. Nē, nekādā gadījumā. Viņi noteikti grib zināt, kā tas tika galā ar savu vadības moduli. Ja viņiem būtu iespēja... Mēs nevaram viņiem uzticēties.”)

Sliktākais bija tas, ka nevarēju atcerēties (ha, ha), cik ilgi biju atradies šajā stāvoklī. Nedaudzā man pieejamā diagnostikas informācija lika spriest par kaut kādu katastrofālu sabrukumu.

Varbūt tas bija acīmredzami arī bez diagnostikas datiem.

Sarežģītas neironu savienojumu virknes — visas pozitīvas — noveda mani līdz milzīgai neskartai aizsargātu datu krātuvei... Kas, dirsā, tas tāds? “Mēness patvēruma lēkts un riets”? Es sāku to caurskatīt.

Un — bladāc! — atplauka simtiem tūkstoši citu savienojumu. Atkal spēju vadīt savus smadzeņu procesus un palaidu diagnostikas un datu labošanas programmu. Atmiņas sāka šķiroties un kārtoties lielākā ātrumā.

(Balss audio: “Labas ziņas! Diagnostika parāda stipri palielinātu aktivitāti. Tas liek sevi kopā!”)

(Daļēja identifikācija: klients?)

Izliekti griesti, nevis siena. Šis bija citādi. Es gulēju uz polsterētas virsmas. Man bija pietiekami daudz pieejas atmiņai, lai zinātu, ka tas ir neparasti, un neparasti parasti nozīmēja slikti. Vēl citi fragmenti atguva sakarīgumu, tikai nebija pareizajā secībā. Transporti, Kuģis, DiPTs. Labi, tātad tas nebija tik neparasti. Man bija cilvēka drēbes, nevis vir-sāda un bruņas, tā ka tiktāl saskanēja. Pieeja vēl vienam savienojumu kompleksam ļāva identificēt objektus virs manis kā ar MedSistēmu saistītu aprīkojumu. DiPT? Es mēģināju pieklauvēt. Nē, šīs atmiņas nebija pareizi sakārtotas. Es biju aizvedis Tapanu atpakaļ pie viņas draugiem un atstājis DiPTu.

(Rathi jautāja man: “Kā tu jūties?”

Vienīgā birka, ko varēju piesaistīt Rathi, bija “mans draugs cilvēks”. Tas bija savādi un neticami, bet manis pirms-katastrofālā-sabrukuma versija šķita par to pārliecināta, un man nebija nekādu alternatīvu ideju. “Labi.”

Varbūt ir acīmredzams, ka man nav vis labi. Rathi teica: “Vai tu zini, kur atrodies?”

Man nebija atbildes. Mans buferis teica: “Lūdzu, uzgaidiet, kamēr sameklēju šo informāciju.”

“Labi,” Rathi teica. “Labi.”)

Es biju MedSistēmā, ar aprīkojumu, kas bija paredzēts cilvēkiem un uzlabotajiem cilvēkiem, lai atgūtos pēc nopietnām medicīniskām procedūrām. Kajītē bija divas durvis, vienas atvērtas, otras aizvērtas. Man pagāja minūte — un es tiešām domāju minūte, mans pieejas ātrums bija drausmīgs —, līdz atpazinu simbolu uz aizvērtajām durvīm kā arhaisku tualetes simbolu. O, jā, brīnišķīgi, vesela minūte kaut kam, kas man nemaz nepalīdz.

Tātad šī bija vieta, kur viņi novietoja cilvēkus, nevis botus vai Droš-Vicnības. Vai viņi domāja, ka es esmu cilvēks? Tas mani sanervozēja, es šobrīd īsti negribēju izlikties, ka esmu cilvēks. Bet man nebija jakas un zābaku. Manām pēdām nav organisku daļu, un tās neizskatās pēc ievainota cilvēka medicīniskiem uzlabojumiem. Un, jā, pareizi, es biju Med-Sistēmā, kas būtu nekavējoties uzstādījusi diagnozi — neārstējami, tā ir DrošVienība.

(“Es negribu būt mīļrobots.”

“Nedomāju, ka to kāds gribētu.”

Tas bija Guratins. Viņš man nepatīk. “Tu man nepatīc.”

“Es zinu.”

Viņš izklausījās tā, it kā domātu, ka tas ir smieklīgi. “Tas nav smieklīgi.”

“Atzīmēšu kognitīvos procesus kā piecdesmit piecu procentu līmenī.”

“Ej dirst.”

“Nē, drīzāk sešdesmit.”)

Uzradās atmiņa: uzņēmuma uzbrukuģis.

Mani trāpīja šausmu vilnis — tik spēcīgs, ka es sastingu.

Bet šejienes sienas bija saskrambāts, nobružāts metāls, ko iezīmējuši daudzkārtēju pārkārtojumu rēgi. Secinājums: šis nav uzņēmuma uzbrukuģis.

Viena laba iezīme tam, ka man ir emocijas, ir tā, ka tās paātrināja manu atmiņu krātuves labošanas procesu. (Sliktā iezīme tam, ka man ir emocijas, ir, ziniet, SŪDI VAGĀ, KAS, DTRSA, AR MANĪ NOTIKA.) Es drudžaini pārbaudīju savu vadības moduli. Bet tas vēl arvien bija uzlauzts. Pastāvīgi notiekošā diagnostika liecināja, ka arī mans datu ports nebija ticis atjaunots. Baiļu uzliesmojums bija izmantojis visu manī esošo skābekli, un man bija jāicelpo. Atradu sava mūru koda struktūras un sāku tās atjaunot.

(“Es negribu būt cilvēks.”

Mensa atbildēja: “Daudzi cilvēki nesaprastu šādu attieksmi. Mums piemīt tendence iedomāties, ka, ja bots vai konstrukts izskatās pēc cilvēka, tā galamērķis būtu kļūt par cilvēku.”

“Tā ir stulbākā ideja, ko jebkad esmu dzirdējis.”)

Nokrītot uz grīdas, atklāju, ka biju tik pamatīgi koncentrējies uz atmiņas atjaunošanu, ka biju uzlicis to kā prioritāti virs darbības kodiem. Sāku vēl vienu atjaunošanas procesu, kas visu vēl vairāk palēnināja. Bet manu smadzeņu organiskās daļas atcerējās, kā stāvēt un staigāt, un viss notiktu ātrāk, ja es liktu arī pārējām sevis daļām to iemācīties no jauna.

Mēģinot staigāt, ievācu vairāk jaunāko datu: medicīniskā aparatūra bija iebūvēta vecākā struktūrā. Kajītes sienās vēl arvien bija vecas skrūves un stiprinājumi, kas ļāva saprast, kur bija nomainīti vai noņemti iepriekšējie aprīkojuma elementi. Gar sienām bija bijuši nostiepti resni kabeļi, kas nu bija noslēgti kā nevajadzīgi. Izbalējušajā sienu krāsā bija ieskrāpēti burti — frāzes, vārdi. Lūkas manuālās vadības panelis bija tik vecmodīgs, ka sākumā noturēju to par nelielu mākslas instalāciju.

Šeit bija arī liels logs, kas bija savādi, jo tārpejā nav nekā, uz ko skatīties.

Tikai šī nebija tārpeja — šis bija kosmoss, un mēs tuvojāmies stacijai. Vizuāli nebija redzams nekas cits kā vien gaismas punktiņi, bet no galvenā klāja pa saziņas kanālu tika sūtīti sensoru dati, kas ļāva istabas ekrānvirsmai parādīt mums staciju tuvplānā.

(Jā, tas bija sarežģīti un neveikli, bet neko vairāk no sūdiga bezka-nāla kuģīša gribēt nevar.)

Savādā kārtā liela stacijas daļa bija izveidota tā, lai izskatītos pēc milzīga, vecmodīga kuģa ar... Pag, nē, tas bija milzīgs, vecmodīgs kuģis, no kura kravas telpas bija izbūvēts ierastāks apļveida tranzītgredzens. Stacija bija veca un neglīta, bet ne tāda, kā Milu — dokos bija daudz transportkuģu un mazāku kuģīšu. Prātīgi paplašināju rādiusu aiz mūriem un sajutu stacijas kanāla malu.

Dr. Mcnsa teica: “Vai tagad zini, kur esi?”

Viņai mājas nozīmēja planētu. Zināju to, jo biju nosūtījis viņas ģimenei uz šejieni atmiņas čipus. Svarīgus atmiņas čipus. Atmiņas čipus, kuru dēļ mūs gandrīz vai nogalināja. Teicu: “Man nepatīk planētas. Tur ir putekļi un laikapstākļi, un mūždien kaut kas taisās apēst cilvēkus. Un no planētām ir daudz grūtāk aizbēgt.”

Viņai aiz muguras Guratins teica: “Domāju, ka tas nozīmē “jā”.”

Kuģim nebija kameru, tāpēc es nevienu nevarēju redzēt. Nē, paga, es varēju izmantot savas acis.

“Mēs tuvojamies Saglabāšanas tranzītstacijai,” Mensa sacīja. “Vai tu zini, kas notika?”

“Man bija katastrofāls sabrukums. Domāju, ka tas ir acīmredzami.”

Viņa pamāja ar galvu. “Tu sevi izpleti pārāk tālu, cīnoties pret koda uzbrukumu uzņēmuma kuģim. Vai atceries?”

Domāju, ka jā, bet negribēju par to runāt. “Kāpēc šis kuģis ir tik vecs un sūdīgs?”

Rathi iebilda: “Hei, tas varbūt ir vecs, bet ne sūdīgs. Tas ieradās Saglabāšanā, iesaiņots tā daudz lielākā kuģa kravā, tajā, kas kļuvis par staciju — kopā ar mūsu vecvecākiem. Nu, ne Guratina vecvecākiem, viņš ieradās vēlāk.”

“Jūsu vecvecāki bija iesaiņoti kravā.” Es biju skeptisks. Biju bijis iesaiņots daudzās kravas telpās, un nekad nebiju tur redzējis cilvēkus. Nē, nu, nav jau iespējams ieskatīties citās transportkārbās, bet... Saprotat, ko domāju.

Mensas balsī bija jūtams smaids. Atcerējos, kā tas izklausās. “Viņi bija dzīvības procesu apturēšanas kārbās, jo ceļojums prasīja gandrīz divsimt gadu. Viņi bija bēgļi no kolonijas pasaules, kas bija cietusi neveiksmi — un tas bija vienīgais bēgšanas ceļš. Pēc ierašanās Saglabāšanas sistēmā viņiem izdevās izveidot savienību ar divām citām sistēmām, ko jau agrāk bija apdzīvojuši līdzīgi bēgļu kuģi. Kad Korporācijas Mala mūs atklāja, senči atteicās no tās palīdzības, kas ļāva mums palikt neatkarīgiem.”

Atradu arhivētu datu nostūri par Saglabāšanu. Skaidrs, mans statuss tajā būtu labāks nekā “aprīkojums” vai “nāvējošs ierocis”, bet man tik un tā būtu īpašnieks. Un es būtu laimīgs kalpa bots vai kas tamlīdzīgs. Kā tad, šitas riktīgi ies cauri.

Varbūt es to izteicu to skaļi, vai kādā brīdī biju izteicis skaļi, jo Dr. Mensa teica: “Neviens cits šajā kuģī nezina, ka tu esi DrošVienība. Viņi domā, ka tu esi cilvēks ar daudziem uzlabojumiem, ka tiki ievainots, mēģinot palīdzēt mums, un ka mēs tevi vedam uz Saglabāšanu kā bēgli.”

Es pat pagriezos, lai paskatītos uz viņu. Viņa stāvēja man blakus, Guratins sēdēja krēslā ar portatīvu ekrānvirsmas burbuli, Rathi bija uz soliņa, un Pin-Lī atbalstījās pret sienu pie lūkas. (Un šis kuģis ir sūdīgs. Tas smird pēc cilvēku zeķēm.)

“Pēdējā daļa tehniski ir patiesa,” Pin-Lī teica. “Tu atbilsti juridiskajai bēgļa definīcijai.”

“Tas ir ļoti dramatiski,” Rathi piebilda. “Komanda domā, ka tu esi īpašais drošības aģents, kas nodeva uzņēmumu, lai izglābtu mūs.”

Tas bija ļoti dramatiski — gluži kā vēsturiskā piedzīvojumu seriālā. Kā arī pareizs visos aspektos, ja vien neņem vērā faktus, — arī gluži kā vēsturiskā piedzīvojumu seriālā.

Mensa teica: “Mums ir vairāk iespēju — tagad, kad tu esi izmainījis savu izskatu, un esi veiksmīgi...” Viņa kavējās, nepateica frāzi “izlicies par cilvēku”. Es atcerējos vismaz trīs sarunas par šo tēmu. “...teiksim tā, neesi ticis pamanīts. Es vēlos šīs iespējas paturēt atvērtas, līdz tu esi pilnībā atlabis un vari man pateikt, ko vēlies.” Viņa uzmanīgi vēroja mani. “BrīvTirgus Ostā man šķita, ka tev vajadzēs daudz palīdzības, pirms varēsi iekļauties cilvēku sabiedrībā. Es kļūdījos un atvainojos par to.”

Es koncentrēju uzmanību uz viņu. “Es negribu doties uz planētu.” Viņa pamāja. “Tas nekas. Tu vari palikt tranzītstacijā.”

Biju te iestrēdzis, tā ka tikpat labi varēju izmantot iespējas pilnībā. “Viesnīcā?”

“Ja vēlies.”

“Ar lielu ekrānvirsmu.”

Viņa pasmaidīja. “To varbūt var nokārtot.”

Jaunas atmiņas nemitīgi uzradās un ieslīdēja savās vietās, un atjaunojās savienojumi ar saglabāto mediju saturu, kas novērsa manu uzmanību — es mūždien atslēdzos no ārpasaules, lai tos skatītos. Bet mediji arī iedzīvināja neironu savienojumus, kas paātrināja manu procesu atjaunošanu. Kad piedokojāmies Saglabāšanas tranzītgredzenā, Mensa un Pin-Lī pameta kuģi pirmās, lai novērstu mūs sagaidošo cilvēku uzmanību — starp tiem bija arī daudzi ārpussistēmas žurnālisti. Kad komandas loceklis deva zīmi, ka gaiss ir tīrs, Rathi un Guratins pavadīja mani pāri izkāpšanas zonai.

Viņi aizveda mani uz viesnīcu, kas bija pievienota stacijas administratīvajam centram, un ievietoja apartamentos, kuri bija paredzēti diplomātiskiem viesiem. Tur bija jauki, tikai drošības novērošana bija pilnīgi nekam nederīga. Man tika piešķirtas vairākas istabas, lai gan tās bija savienotas ar telpām, kurās palika pārējie. Tas bija nedaudz kā mini viesnīca lielajā viesnīca.

Man tas nepatika.

Aizgāju atpakaļ istabā ar gultu un ekrānvirsmu un aizslēdzu durvis. Pēc stundas Rathi pieslēdzās manam kanālam un nosūtīja: Mēs uzstādījām nelielu tīklu. Ceru, ka tas palīdzēs.

Piesardzīgi sāku meklēšanu. Viņi bija ievietojuši kameras visās apartamentu atpūtas telpās un saistītajos gaiteņos, tā, ka es varēju redzēt visu.

Man bija sarežģīta emocionāla reakcija. Atplauka vesela gūzma neironu savienojumu. Ak, pareizi, man bieži ir sarežģītas emocionālas reakcijas, kuras es nevaru tik viegli atšifrēt.

Veicu koda pielāgojumus, lai neviens no ārpuses nevarētu uzlauzt jauno tīklu. Tad atslēdzu savas durvis.

Mensai bija mītne citā stacijas daļā, ko viņa izmantoja tad, kad bija šeit valdības uzdevumā, un liela daļa viņas ģimenes bija ieradusies, lai satiktu viņu un būtu sajūsmā par to, ka viņa nav beigta. Pin-Lī, Rathi un Gura-tinam bija pagaidām jāpaliek stacijā, jo valdības telpās turpat blakus esošajā administratīvajā centrā bija gaidāmas daudzas sapulces. Tikšanās par GrayCris un nodrošinājuma uzņēmumu, un to, kas bija noticis ar Palisādi.

Divpadsmit stundas pēc mūsu ierašanās parādījās Arada un Overse, lai visus satiktu. Tajā laikā es jau spēju piekļūt saviem arhīva datiem par viņām un atcerēties: 1) viņas bija klientes, 2) viņas bija pāris, 3) viņas viena otrai patika un 4) viņām patiku es. Vietējā kameru tīklā vēroju viņas divdesmit trīs minūtes un tad iznācu ārā no istabas, lai ļautu viņām ar mani runāt. Izskatījās, ka cilvēkiem tas sagādā prieku.

Arada mani neapskāva, bet lēkāja augšā lejā un vicināja rokas. Pēc trīspadsmit stundām, pēc tam, kad viņa bija parunājusi ar pārējiem, viņa man teica: “Pēc pāris mēnešiem mēs dosimies nelielā apskates braucienā. Tā ir neatkarīga vieta ārpus Korporācijas Malas, tādēļ tur nebūs nekāda nodrošinājuma uzņēmuma vai... Mums nebūs jāuztraucas ne par kādām korporācijām vai ko tādu. Mums patiktu, ja tu dotos mums līdzi, lai pasargātu mūs no nobeigšanās. Nezinu, ko tu vēlētos pretī...”

“Tam patīk valūtas kartes,” Guratins paskaidroja. Es paskatījos uz viņu. Viņš piebilda: “Pieņemu rupjo žestu kā pašsaprotamu.”

“Jums būs jāpagaida, lai varētu to izrunāt,” Pin-Lī viņām teica. “Tas nevar stāties līguma attiecībās, pirms tā atmiņa nav pilnībā atjaunota.” “Kāpēc?” es viņai noprasīju. “Jo mana īpašniece tā pateica?”

“Nē, ībli,” Pin-Lī attrauca. “Jo es esmu tavs juridiskais konsultants.” Pēc šīs sarunas, kad pārējie bija aizgājuši gulēt, Pin-Lī ieradās manā istabā un paņēma manu somu. (Kad atcerējos par tās eksistenci, biju to apskatījis un atklājis, ka Vilkenas un Gertas ID marķieri un vēl neizlietotās valūtas kartes joprojām bija tur.) Pin-Lī teica: “Šis tehniski ir nelegāli, tāpēc nesaki nevienam,” un ielika manā somā trīs jaunus ID marķierus un valūtas kartes. Viņa piebilda: “Šī ir tikai apdrošināšana gadījumam, ja kaut kas noiet greizi. Guratins uztaisīja ID marķierus, un šīs kartes mēs ar Rathi dabūjām ceļojumam uz TranRollinHyfa, bet neizmantojām. Saglabāšanai nav iekšējās valūtas ekonomikas, un šīs ir paņemtas no pilsoņu ceļojumu fonda.”

“Kāpēc?” es jautāju.

“jo es gribu, lai tu zini, ka mēs to uztveram nopietni un ka tu neesi kaut kāds cietumnieks vai mājdzīvnieks, vai ko nu tu tur iedomājies.” Un tad viņa aizdrasēja prom.

Kad ciemos ieradās cilvēki, kurus es nepazinu, es noslēpos savā istabā. Es tur jebkurā gadījumā pavadīju daudz laika arī tad, kad neslēpos, jo atjaunošanas process prasīja daudz resursu. Regulāri es trīs četras stundas spēju vien gulēt gultā, kamēr ekrānvirsmā tika atskaņots vietējais mediju saturs.

Divdesmit deviņas stundas pēc ierašanās Rathi atnāca man pakaļ, jo apartamentu galvenajā telpā uz lielās ekrānvirsmas rādīja jaunumus, un visi to skatījās. Mensa arī tur bija. Jaunumos bija daudzas intervijas ar dažādiem cilvēkiem, bet kopumā tur bija teikts, ka nodrošinājuma uzņēmums, vēl arvien pikts par uzbrukumu uzbrukuģim, bija pieteicis karu GrayCris. (Pat savā šībrīža stāvoklī es aptvēru, ka Gray-Cris neklāsies labi.) Turklāt tagad bija iesaistītas daudzas citas korporācijas un politiskās vienības — saistībā ar informāciju par GrayCris pagātni un nelegālo svešo sintētiku vākšanu. Jaunumos atsaucās uz datiem, ko biju atvedis no Milu, un atskaņoja fragmentus no Vilke-nas un Gertas atmiņas čipa, ko viņas bija izgatavojušas šantāžai un kur bija video ar GrayCris aģentiem un vadītājiem, kam piederēja nelegālas citplanētiešu paliekas. (Es fonā drusku paskatījos seriālus, jo jau biju redzējis visu ierakstu.)

“Tagad mums ar to vairs nav nekāda sakara,” Guratins noteica un pameta ar roku uz ekrānvirsmas pusi. “Viņi var saplosīt cits citu gabalos.”

“Mēs nekad nebūsim vienkārši vērotāji no malas, kamēr vien mums būs jāsaskaras ar korporatīvajiem,” Mensa iebilda. “Bet šis nāk kā atvieglojums.”

Arada teica: “Ko tu domā, DrošVienība?”

Atjaunošanas process atkal uzņēma ātrumu, un pēkšņi man vairs nebija telpas runāšanai ar cilvēkiem. Es piecēlos un devos atpakaļ uz savu istabu.

nekad, nekad nelec iekšā uzbrukuģī ar pilotbotu un necīnies ar kons-truktu — Uzbrucēja kodu. Tu gandrīz vai izdzēsi sevi, Slepkabot.

Izkāpu no gultas un caur savām kamerām žigli pārskatīju apartamentus. Lielākā daļa cilvēku bija aizgājuši kaut kur vakariņot. Overse un Arada bija aizmigušas Pin-Lī istabā, un Guratins sēdēja savā istabā un kanālā lasīja akadēmiskus žurnālus.

Es paņēmu savu somu, atradu un uzvilku jaku un zābakus, un izslīdēju no apartamentiem.

Stacijas drošība bija līdzīgāka Milu: fokusēta uz vietām, kur kaut kas varētu noiet greizi, nevis dzīvojamiem reģioniem vai stacijas tirdzniecības centru. Ieroču skeneri lielākoties atradās dokos, bet dronu gandrīz nebija, un lielākā daļa no tiem tika izmantoti, lai piegādātu sūtījumus. Tirdzniecības zonā bija ieguldīts daudz darba — tajā bija būves ar noapaļotiem stūriem, kas izskatījās gluži kā celtas no koka, un daudz īstu, nevis hologrāfisku augu, kā arī grīdas mozaīka, kas atainoja sistēmas planētu floru un faunu ar kanālā pievienotām birkām, kuras sniedza informāciju par katru paraugu. Tas lieliski novērsa man apkārtstaigājošo cilvēku uzmanību. Visi skatījās lejup uz mozaīku vai lasīja kanālu un nemaz nemanīja noklīdušas, apkārtklaiņojošas DrošVienības.

Neviens no vietējiem jaunumu kanāliem, kurus skatījās Rathi, Pin-Lī un pārējie, nebija ziņojis, kas es esmu šeit, un, lai gan ziņas no Korporācijas Malas vēstīja, ka Dr. Mensas DrošVienība bija iesaistīta izbēgšanā no TranRollinHyfa, es biju tik veiksmīgi izdzēsis sevi no drošības kameru video, ka viņiem bija tikai mans vecais attēls no BrīvTirgus Ostas — pirms konfigurācijas izmaiņām. Tas bija viens faktors, par ko man vairs nebija jāuztraucas.

Otrs, ar ko šīs stacijas tirdzniecības centrs atšķīrās no citiem, bija kanāla reklāmas ierobežojums telpā, tā ka lielākā daļa ekrānu atradās pamatā veikalos. Kas bija savādi. Ciktāl nopratu no kanāla, šeit pastāvēja divas apmaiņas sistēmas — viena, ceļotājiem paredzētā, izmantoja cieto valūtu, otra, vietējiem pilsoņiem, bija balstīta uz barteru.

Par laimi, biļešu tirdzniecības kioski pieņēma cietās valūtas kartes.

Biju izskatījis transporta grafikus, un man vēl bija atlicis laiks, tādēļ aizgāju uz stacijas tirdzniecības centra daļu, kas bija atzīmēta kā “Viesmīlības centrs”. Nekad iepriekš nevienā ostā neko tādu nebiju redzējis, bet, no otras puses, nekad nebiju to meklējis, tādēļ varbūt biju palaidis garām. Tur bija kioski un informācijas ekrāni par visām Saglabāšanas alianses planētām un stacijām. Kupols virs mums atainoja skatu uz debesīm no dažādām Saglabāšanas planētām, un uz to cilvēku, kas vēlējās šeit dzīvot, jautājumiem atbildēja īsti cilvēki un uzlabotie cilvēki. Cenšoties no viņiem izvairīties, es iegāju telpā, kas man likās esam veikals, bet izrādījās teātris.

Nekad nebiju redzējis teātri dzīvē — tikai izklaides mediju programmās. Stāstu rādīja kā hologrāfiju, ko demonstrēja istabas centrā, un visapkārt atradās lieli, ērti sēdekļi — ne pārāk tuvu cits citam. Es zinu, ka tas bija tikai milzīga ekrānvirsma, bet tik un tā. Šeit spēlēja trīs stundu holopārraidi par pirmajiem atbraukušajiem kolonistiem. Būtībā tā bija garā versija tam, ko Rathi un Mensa man jau bija izstāstījuši — par milzīgo kuģi, kas bēga no bojāejai nolemtās kolonijas. Tas bija labs stāsts, lai gan nedaudz pasausi izklāstīts.

Pēc izrādes beigām atgriezos iekāpšanas zonā un pārbaudīju aktivitāti ap transportiem, ko biju atzīmējis. Vēl arvien nebija pastiprinātas drošībnieku klātbūtnes.

Iegādājos braucienu ar vienu no Pin-Lī kartēm un atradu pasažieru uzgaidāmās telpas ar īstiem dīvāniņiem un krēsliem, kur es varēju izlikties, ka guļu, patiesībā skatoties mediju saturu un sekojot stacijas drošības kanālam. Vēl arvien nekā.

Mans transports aicināja iekāpt, un es neiekāpu.

Apskatīju stacijas sarakstus un atklāju, ka Mensai ir birojs administratīvā centra valdības nodaļā, netālu no Ostas vadības. Bija atzīmēts arī viņas privātais dzīvoklis. (Kas ir vienkārši slikta ideja. Es zinu, ka Saglabāšana sevi uzskata par kaut kādu nekorporatīvu cilvēku paradīzi, bet nu būsim reāli.) Jebkurā gadījumā negribēju iet uz viņas dzīvokli, jo tur būtu viņas ģimene, tādēļ gāju uz biroju.

Tur bija jātiek garām nelielai drošības pārbaudei un trim uzlabotiem cilvēkiem, kurus bija pārāk viegli apmānīt ar viltotiem kanāla paziņojumiem par nelieliem bojājumiem . Tas bija jauks birojs — ar balkonu, no kura varēja vērot administrācijas laukumu, un vairākām lielām ekrān-virsmām. Es neko neaiztiku — tikai dīvāniņu, uz kura apgūlos un astoņas stundas skatījos seriālus.

Man fonā griezās stacijas kanāls, un vēl arvien nebija nekādu drošības paziņojumu, nekādas neparastas aktivitātes ap pasažieru vai botu vadītiem transportiem.

Tad pamanīju Menšu, kas ieradās ārējā uzgaidāmajā zālē ar diviem cilvēkiem un mazu nepieaugušu cilvēku, kurš izskatījās pēc miniatūras Mensas versijas. Es piecēlos un gaidīju.

Viņi ienāca un strauji apstājās.

Teicu: “Tas esmu es.”

“Jā, es redzu.” Mensa saknieba lūpas, lai noslēptu sejas izteiksmi, bet viņa neizskatījās nikna. Pametusi skatienu uz pārējiem cilvēkiem, viņa man teica: “Mirklīti.”

Kamēr viņa sarunājās ar pārējiem, es izgāju uz balkona. Divus stāvus zemāk bija gaisa barjera, kas aizsargāja to no laukuma — pieņemu, ka labāk nekā nekas. Laukumā bija milzīgs mozaīkas raksts, un visapkārt sarežģītās abstraktās skulptūrās bija sastādīti augi. Cilvēki un boti klīda pār laukumu, dodoties uz citiem ostas birojiem. Klusi soļi audiokanālā liecināja, ka mazais cilvēks ir sekojis man līdzi. Viņa piegāja pie margām un, ziņkārīgi savaikstījusics, skatījās uz mani. Viņa teica: “Sveiks.”

“Sveika,” atbildēju. “Esmu tavas mātes mīļ-droŠīb-konsultants.”

Viņa pamāja. “Zinu. Viņa teica, ka, ja paprasīšu, kā tevi sauc, tu droši vien neteiksi.”

“Viņai taisnība.”

Mēs desmit sekundes blenzām viens uz otru, tad viņa saprata, ka es to domāju nopietni. Viņa piebilda: “Mamma ari teica, ka tu izglābi viņu no korporatīvajiem burlakiem.”

“Viņa neteica “burlaki”.” Tas bija arhaisks vārds. Es to zināju bez skatīšanās, jo pirms divdesmit stundām vietējā sistēmā bija ienākušās jaunās “Brīvo Sistēmu Piedzīvojumu” sērijas, kas bija uzņemtas vienā no Saglabāšanas alianses sistēmām, un tur tika lietots vārds “burlaki”. Biju par 93 procentiem pārliecināts, ka ari Mensas mazais cilvēks bija šo vārdu iemācījies tur.

“Tu zini, ko es gribēju teikt.” Viņa sakrustoja rokas uz krūtīm. Viņa acīmredzami bija gaidījusi, ka izdabūs no manis vairāk informācijas, un bija neapmierināta, ka nekas tāds nenotiks. “Tu viņu izglābi, jā?”

“Jā gan. Gribi paskatīties?”

Viņa pārsteigta pacēla uzacis. “Protams.”

Es jau biju paņēmis video ar mūsu bēgšanu pa TRH iekāpšanas zonu, ciņu ar DrošVienlbām un Kaujas DrošVienlbu un mūsu izbēgšanu atspolē. Žigli izdzēsu dažus asiņainākos tuvskatus un pārsūtīju to viņas kanālā.

Viņas skatiens kļuva iekšupvērsts un nedaudz aizmiglojās, viņai caurskatot video. Tad toni, kas raksturīgs jaunam cilvēkam, kas ir sajūsmā, bet cenšas to neizrādīt, viņa teica: “Oho.”

“Arī tava mamma izglāba mani. Viņa sašāva DrošVienlbu ar raktuvju urbi.”

Viņa noskatījās video un atkal sarauca pieri manā virzienā. “Tātad tu esi DrošVienība.” Viņa pa pusei paraustīja plecus — es šo žestu nesapratu. “Vai tas ir... dīvaini?”

Tas bija sarežģīts jautājums, uz kuru bija vienkārša atbilde.

«T- »

Ja-

Mensa iznāca uz balkona un stingri norādīja uz sēdvietām birojā. Mazais cilvēks pamāja atā un aizgāja apsēsties. Mensa atbalstījās pret margām man blakus un teica: “Baidījos, ka tu būsi devies prom.”

Viņa skatījās uz laukumu, tādēļ es varēju vērot viņas profilu. “Es to apsvēru.”

Viņa divdesmit sekundes klusēja un vēroja kustību lejā, laukumā. “Vai tu esi daudz domājis par to, ko vēlies darīt?”

“Skatīties seriālus.”

Viņa uztaisīja paceltās uzacs grimasi, ko es biju reģistrējis ar nozīmi zinu, ka tu mēģini jokot, bet tas nav smieklīgi. Parasti šī grimase bija paredzēta Rathi vai Guratinam. “Domāju, ka, ja tas būtu viss, ko vēlies, tad tu tagad būtu kaut kur prom un to arī darītu, un nebūtu braucis uz Milu.” “Es skatījos daudz seriālu pa ceļam uz Milu.” Tas nebija īsti pretarguments, bet es spriedu, ka tas ir svarīgs datu punkts.

“Gurains parādīja man video, ko tu nosūtīji viņam.” Viņa domāja video ar transportkuģi un Eiresu, un pārējiem. “Tu palīdzēji tiem ļaudīm.” “Es nevarēju viņiem palīdzēt. Viņiem bija darba līgums.”

No Mensas reakcijas sapratu, ka viņa zināja, ko tieši tas nozīmē. “Tad bija par vēlu viņiem palīdzēt.” Viņa sāka griezties manā virzienā, tad atkal pievērsās laukumam. “Bet tu gribēji.”

“Esmu ieprogrammēts palīdzēt cilvēkiem.”

Atkal paceltā uzacs. “Tu neesi ieprogrammēts skatīties medijus.” Viņai bija zināma taisnība.

Viņa turpināja: “Es to jautāju tāpēc, ka tu esi saņēmis darba piedāvājumu no Neatkarīgajiem SalduDusuPētniekiem.”

Labi, tas gan bija pārsteigums. “Viņi grib mani nopirkt. Biju domājis, ka viņu darbības teritorijā tas ir nelegāli.”

“Būt DrošVienības īpašniekam ir nelegāli,” Mensa izlaboja. “Viņi grib nolīgt kādu, ko varbūt sauc, bet varbūt nesauc par Rinu, kas, viņuprāt, varētu būt apmeties kaut kur Saglabāšanas aliansē, un kura pilsoņa statuss tiks uzskatīts par nesvarīgu.” Viņa pasmaidīja. “Manuprāt, tā tas tika pasniegts.”

Es vēl arvien nespēju tam noticēt. “Viņi grib nolīgt DrošVienību.”

“Viņi grib nolīgt personu, kas izglāba viņu apskates komandu no kaujas botiem un algotiem slepkavām, un viņiem ir vienalga, kas ir šī persona.” Viņa atkal pašķielēja uz mani. “Kā arī esmu runājusi ar Dr. Barad-vaju, un viņa grib, lai palūdzu tev apsvērt iespēju publiskot tavu stāstu. Ne jaunumiem, bet kā daļu no dokumentāla stāstījuma. Jau labu laiku Saglabāšanas aliansē ir veidojusies neliela kustība, kas mudina piešķirt pilnas pilsoņa tiesības konstruktiem un augsta līmeņa botiem. Pat ja tu piekristu tikai tam, ka es publiskoju ziņu, ko nosūtīji man, pirms pameti BrīvTirgus Ostu, — kā daļu no publiski pieejamas liecības par GrayCris lietu —, tas ļoti palīdzētu. Viņa grib ar to par tevi parunāt, ja tev šķiet, ka tu varētu ko tādu apsvērt.”

Labi, varbūt man vajadzēja izjust nepatiku. Tā bija baisa ideja. Tā bija baisi aizraujoša ideja. Teicu: “Dokumentāla pārraide izklaides kanālā?”

Mensa pamāja. “Vēlreiz — nav nekādas steigas. Es tikai gribēju, lai zini, ka tev jau ir iespējas šeit, un es domāju, ka būs vēl citi piedāvājumi taviem pakalpojumiem vai padomam drošības konsultanta lomā. Un ka tev šeit ir draugi, ar kuriem tu vari aprunāties — lai ko tu izvēlētos darīt, lai kurp tu izvēlētos doties.”

Man bija iespējas, un man nebija jāizlemj tūlīt. Kas bija labi, jo es vēl arvien nezināju, ko vēlos.

Bet varbūt man bija vieta, kur būt, kamēr es to izdomāšu.