Slepkabota dienasgrāmatas

CETURTĀ NODAĻA

Miki kanālā es varēju piekļūt teraformēšanas kompleksa skenēša-nas datiem, kas bija uzklāti virs oriģinālās specifikācijas. Jap, domāju, ka zinu, kur meklēt nepieciešamos pierādījumus.

Miki kamerā varēju redzēt vizuālo mūsu tuvošanās atainojumu atspoles ekrānā. Mēs jau bijām pabraukuši garām savilcējam, kas saskaņā ar automātiskajiem ziņojumiem, kurus tas sūtīja uz staciju, vēl arvien darbojas ar maksimālu jaudu.

Komplekss bija milzīga platforma atmosfēras augšējos slāņos — daudz lielāka par staciju, lielāka par pilnizmēra tranzītgredzenu. Lielākā daļa no tās bija atvēlēta ligzdām, kurās bija paredzēts ievietot milzīgos dzinējus, kam patiesībā bija vadošā loma teraformēšanas procesā. Vizuāla attēla no pašas planētas nebija — komplekss karājās pastāvīgas vētras slānī. Skatu uz planētas virsmu aizsedza virpuļojošas mākoņu grēdas, kurām viscaur nemitīgi izgaismojās elektriskās izlādes.

“Redzam laba līmeņa vides rādītājus,” Kaders teica no komandtiltiņa, nosūtot nolasītos datus kanālā. “Vai esat drošas, ka gribat turp doties pilnā aprīkojumā?”

Saspringu pārliecībā, ka viņas sniegs nepareizo atbildi. Miki,pasaki ■viņai... Bet Abīna atbildēja: “Jā, mēs izmantosim pilnu drošības protokolu.” Tas nozīmēja pilnu aizsargtērpu ar filtriem un rezerves gaisa krājumu un nosacītu aizsardzību trauslajiem cilvēku ķermeņiem. “Mēs pie tā pieturēsimies, līdz varēsim pārbaudīt vides kontroles ierīces un pārņemt kompleksa vadību — tad pārskatīsim šo lēmumu.”

Es atslābu. Tad kārtējo reizi atgādināju sev, ka šie nav mani klienti.

Miki teica: Viss ir okei, Rina. Dona Abīna vienmēr irpiesardzīga.

Biju redzējis daudzus beigtus piesardzīgus cilvēkus, bet neplānoju to paziņot Miki.

Ar Miki acīm vēroju, kā Abīna sagatavojas pirmajam apskates gājienam. Kaders un Vibola palika uz kuģa, bet Vilkena un Gerta, kā arī Hirune, Brē un Edžiro devās kopā ar Abīnu un Miki.

Vilkena izgāja pa slūžām pirmā, un viņas ķiveres kamera nosūtīja kanālā video. Mēs bijām pieslēgušies tikai pasažieriem paredzētajam dokam mītnes ligzdā, un izkāpšanas zona nebija pietiekami liela, lai tajā varētu izvietot smago aprīkojumu vai standarta krāvējbotus. Elektrība bija pieslēgta, bet tā bija minimāla — grīdas līmenī, sienas vidusdaļā un pie griestiem spīdēja avārijas gaismas lentes, bet lielākās griestu lampas bija izslēgtas. Gaismas pietika, lai cilvēki varētu redzēt, neizmantojot ķiveres kameru īpašos filtrus.

Vai doties uz kompleksu caur šejieni bija laba doma? Shēma rādīja, ka tieši virs mums, vienu līmeni augstāk, atrodas lielāka izkāpšanas zona ar plašāku funkcionalitāti. Šī mazākā izkāpšanas zona varētu padarīt pieeju atspoļkuģim vieglāk aizsargājamu, bet tā arī varētu padarīt sarežģītāku komandas atgriešanos atspolē, ja kaut kas noietu greizi.

Bija grūti pateikt, vai šī bija kļūda vai nē. Vienmēr jāņem vērā fakts, ka cilvēki ir pilnīgi nejēgas drošībā. Es būtu devies pirmais ar pilnu komplektu dronu, atstājot cilvēkus noslēgtā atspolē. Būtu izvērtējis kompleksu (t.i., pārliecinājies, ka tajā nav nevēlamu viesu, staigājot apkārt kā ēsma, gaidot, kad kāds man uzbruks) un tikai tad aicinājis cilvēkus ienākt. Bet neņemiet mani pierē, nav jau tā, ka es zinātu, ko daru, vai kā.

Vilkenas bruņu kamera, viņai dodoties uz priekšu, nosūtīja video komandas kanālā. Viņa virzījās cauri slūžām un tālāk gaiteni, un es nemanīju nekādus bojājumus — tikai dažas skrambas un švīkas uz grīdas un sienām, kas bija normālas lietošanas pazīmes. Abīna, Hirune, Miki, tad arī Brē un Edžiro sekoja, un Gcrta noslēdza gājienu. Es sadalīju savu uzmanību septiņiem datu avotiem — vienu katra cilvēka ķiveres kamerai, plus Miki. Klausījos komandas kanālā un sakaros, bet arī tas viss pie manis nonāca caur Miki. Abīna teica: “Miki, vai tu kaut ko mani?”

“Nē, Dona Abīna,” Miki atbildēja. Tas skenēja, lai noteiktu palikušo sistēmu signālaktivitāti. Tā kā šo kompleksu bija būvējuši GrayCris, es pieņēmu, ka tajā būs tāda CentrSistēma un DrošSistēma, pie kādas es biju pieradis, vai kaut kas ar tām savietojams. Visur bija drošības kameras, bet tās nebija aktīvas. Miki bija taisnība, šeit nebija nekā — tikai tukšs ēters, nekādas kanāla aktivitātes, lai gan tika piegādāta enerģija gaismām un vides uzturēšanai.

Varbūt viņi domāja, ka, ja sistēmas tiktu atstātas ieslēgtas, tās justos vientuļas, Miki teica. Kā tev šķiet?

Prātoju, vai arī DiPTs, kurš savulaik uzturējās manā prātā, bija uzskatījis mani par tādu stulbeni. Varbūt, lai gan pastāvēja ievērojama varbūtība, ka, ja tā būtu bijis, DiPTs būtu to pateicis.

Tā varētu būt, es teicu, jo zināju, ka, ja neatbildēšu uz visiem Miki jautājumiem, tas varētu nejauši izpļāpāties par mani tuvākajam cilvēkam. Bet tad atcerējos, ka, pirms NS pieteicās uz šo vietu, tā bija paredzēta sabrukšanai un sadegšanai atmosfērā. Piebildu: Varbiit GrayCris pirms došanās prom izņēma vietējo sistēmu kodolus. Viņi gribēja samazināt zaudējumus. DrošSistēma un CentrSistēma, kas būtu nepieciešamas tik sarežģīta kompleksa darbināšanai, būtu ārkārtīgi dārgas. Nezinu par GrayCris, bet uzņēmums, kam es agrāk piederēju, nekādā gadījumā nebūtu atstājis pazušanai tik daudz skanošā.

Un Miki teica: “Dona Abīna, varbūt GrayCris pirms došanās prom izņēma vietējo sistēmu kodolus. Viņi gribēja samazināt zaudējumus.”

Ej ka tu dirst.

“Tas izklausās prātīgi,” Hirune teica. Viņa bija bakstījusies pa komunikācijām un nu piebilda: “Tur ir kaut kādi traucējumi, varbūt vairogs? Es vairs nespēju uztvert stacijas datus, lai gan vēl arvien dzirdu Kaderu un Vibolu atspoles kanālā.”

Edžiro paņēma savā kanālā signāla traucējumu paraugu tuvākai izpētei. “Jā, mēs zinām, ka vairogs ir diezgan iespaidīgs, iespējams, arī atmosfēras traucējumu dēļ.” Gluži kā saukts statiskais signāls uz 1,3 sekundēm izdzēsa gan komunikācijas, gan kanālu.

Gaidāms negaiss, Vibola saziņas kanālā nokomentēja. Iespējamas lietusgāzes.

Komanda iespurdzās, un Miki nosūtīja komandas kanālā uzjautrinājuma zīmi. O, jā, iekšējais jociņš, tie nu gan nemaz nav kaitinoši. Vilkena un Gerta starpspēli ignorēja.

Tālāk priekšā Vilkena izgāja no gaiteņa lielākā telpā, viņas bruņu skeneris noteica, ka tajā nav dzīvības pazīmju. Viņa apgāja perimetru, noskaidrodama, ka telpa nav bīstama, un deva ziņu pārējiem, lai dodas turp. Šai telpai nebija apzīmējuma shēmā, bet tajā bija dezinfekcijas kameras un gar sienām bija sakarināti vides aizsargtērpi. Arī šeit, cilvēkiem zibinot kameras, nebija redzami nekādi bojājumi. Brē iejautājās: “Vai šim kompleksam nebija jābūt sterilam? Man šķita, ka bioligzda ir atdalīta un noslēgta. Shēmā tā bija norādīts, vai ne?”

“Esmu pārliecināta, ka tā,” Hirune atbildēja. Viņa nopētīja tuvākās dezinfekcijas kameras paneli. Tam vēl arvien bija pieslēgta strāva, bet visas durvis bija atvērtas. (Kā vienmēr, mierinoši. Kameras, kurās kaut kas varētu slēpties, nekādu prieku neizsauc.) Hirune mēģināja lejupielādēt kameras lietojuma žurnālu kanālā, bet tā iekšējā krātuve bija tukša.

Pievērsos Kaderam un Vibolai, kas bija pielipuši saviem kanāliem — lai gan Kaders joprojām uzturēja atvērtu līniju ar staciju. Vēl arvien bija jūtami traucējumi, bet viņš tik un tā saņēma klauvējienus un

atbildes uz tiem no Ostas vadības. Droši vien atmosfēras turbulences vairogs neļāva iekšpusē esošajai komandai sazināties ar staciju.

Jebkurā gadījumā bija laiks doties. Izslīdēju no sava uzglabāšanas nostūra. Aizgājis pa gaiteni, izgāju cauri slūžu ciklam, neļaujot tām ierakstīt šo notikumu žurnālā. Stacijā, kad iekāpu atspolē pirmoreiz, Kaders bija dzirdējis, kā slūžas atveras, bet šoreiz viņš bija pārāk aizņemts, kanālā sekojot komandai, un to neievēroja.

Izgāju ārā vēsākajā kompleksa gaisā un ļāvu, lai slūžas aizveras un noslēdzas.

Komanda jau bija izgājusi no dezinfekcijas telpas un devās uz bio-ligzdu, lai pārbaudītu tās stāvokli. Es devos pa gaiteni. Jau iepriekš man šad tad bija pietrūcis bruņu, parasti tad, kad man bija jābūt lielos cilvēku pūļos tranzītgredzenos. Tā kā gan izdzīvošanas dēļ, gan ceļojumā ar Eiresu un pārējiem man gribot negribot nācās sarunāties ar cilvēkiem un skatīties viņiem acīs, biju pie tā kaut cik pieradis, bet tik un tā man tas nepatika.

Šī bija pirmā reize, kad man pietrūka bruņu tāpēc, ka jutos fiziski apdraudēts.

Klusi devos cauri dezinfekcijas telpai un izgāju nākamajā gaitenī, tad pagriezos prom no bioligzdas, uz ģeoligzdas pusi. Šis gaitenis bija tāds pats kā tas, ko redzēju Miki kamerā un komandas kanālā: nekādu bojājumu, nekādu pēkšņas evakuācijas pazīmju, tikai klusi gaiteņi.

(Nezinu, kādēļ biju gaidījis bojājumus un pazīmes, ka cilvēku personāls ir bēdzis, lai glābtu savas dzīvības, — nebija nekādu liecību, ka būtu noticis kas cits, kas nebūtu plānota kompleksa atstāšana. Varbūt es atkal domāju par RaviHyral. Varētu domāt, ka tad, kad būšu redzējis to vietu, atklājis, kas tajā noticis, atmiņu driskās izbalēs. Izrādās — ne PĀRĀK.)

Tam nebūtu vajadzējis šķist savādi, bet tas šķita savadi. Miki ar komandu skanēja fonā, tādēļ es precīzi zināju, kur viņi atrodas, un viņu

balsis piepildīja kanāla klusumu. Bet šajā vietā bija kas tāds, kā dēļ pāri manai cilvēciskajai ādai zem drēbēm skraidīja tirpas. Man tas riebās.

Nevarēju pateikt, kas mani uztrauca. Skenera dati bija negatīvi, un tādā attālumā no komandas nebija nekādu vides trokšņu, tikai gaisa ventilācijas sistēmas čuksti. Varbūt pie vainas bija tas, ka man nebija pieejamas drošības kameras — bet es biju atradies arī sliktākās vietās bez kamerām. Varbūt tas bija kaut kas aiz uztveres robežas. Lai gan tas šķita diezgan uz robežas. Pirmsrobežas? Pārrobežas? Vienalga, un šeit nebija pieejams zināšanu korpuss, kurā to apskatīties.

Komanda devās tālāk pa otru gaiteni. Pa kreisi no viņiem milzīgas burbuļveida lūkas pavēra skatu uz pelēkvioletu vētras mākoņu virpuli, labajā pusē bija atvērtas slūžu ejas uz inženicrdarbu telpām. Privātā kanālā Abīna teica Miki: Man šeit iet šermuli pār kauliem, Miki.

Man ari tā šķiet, Miki atbildēja. Lai arī šeit viss ir tukšs, ir tāda sajūta, it kā jebkurā brīdi kāds var nostāties mums pretī.

Nu, Miki bija taisnība. Kaut kas uzmirdzēja gaisā man priekšā, bet, kad es sasniedzu lifta mezglu, tas izrādījās tikai avārijas marķiera ekrāns, kas karājās pie griestiem un trīsdesmit dažādās valodās izskaidroja avārijas izejas procedūru. CcntrSistēmas piedāvā nepārtrauktu tulkojumu, un es pieņemu, ka nekorporatīvām politiskām vienībām arī ir kas līdzīgs viņu kanāliem, bet trauksmes gadījumā ir svarīgi, lai instrukcijas būtu skaidras visiem pat tad, ja kanāls ir izslēgts. Tur nu ekrāns bija, līksmi darīja savu darāmo tukšajā kompleksa čaulā.

Pieslēdzos privātajam savienojumam ar Miki. Miki, es tūlīt izmantošu liftu. Ja tu skenerī mani enerģijas svārstības, lūdzu, nesaki nevienam.

Okei, Rina. Kurp tu dodies?

Man jāieskatās ģeoligzdā. Dala no mana uzdevuma. Lifts atbildēja uz klauvējienu un piebrauca pēc 1,5 sekundēm, kuru laikā es atcerējos, kā biju teicis Miki, ka mans uzdevums bija sniegt papildu drošību apskates komandai. Upsī.

Par laimi, Miki saprata, kas ir uzdevums, un viņam neienāca prātā mani apšaubīt. Esi uzmanīga, Rina, Miki teica. Mums no šīs vietas tirpuļi skrien pa ādu.

Iekāpu liftā un liku tam doties uz centrālo ģeoligzdu. Durvis slīdot aizvērās, un lifts aizšalca tālāk. Sekoju tam shēmā, vērojot, kā tas līkumo ap milzīgajām sīpolveida tvertnēm, kas bija paredzētas atmosfēras izlīdzināšanai. Apsvēru iespēju pateikt Miki, ka esmu ieradies šeit, lai iegūtu datus par iespējamu GrayCris veiktu citplanētiešu palieku izpēti. Nekas no tā, ko es darīju, nekaitētu Abīnai vai Neatkarīgajiem SalduDusuPētniekiem, un es jau tā tik daudz meloju. Bet Miki nekavējoties to pateiktu Abīnai, es zināju, ka tas tā izdarītu. Nav iemesla domāt, ka viņas komanda pati ātri vien nenonāktu pie secinājuma, ka ar šo terafbrmēšanas kompleksu kaut kas nav īsti tīrs. Bet, ja Miki pateiktu Abīnai, viņa jautātu, kā tas zina, un zināju, ka tad Miki pastāstītu par mani. Tas nemelotu atbildē uz tiešu jautājumu.

Kurš gan būtu domājis, ka bezsirdīgas, slepkavnieciskas mašīnas eksistence saistās ar tik daudzām morālām dilemmām.

(Jā, tas bija sarkasms.)

Lifts apstājās, un durvis atvērās citā tukšā un klusā koridorā. Es virzījos pa to, līdz atklāju milzīgas slūžas, kas veda uz galveno ģeoloģisko centru. Tā bija milzīga pusapaļa telpa, un daļa no tās griestiem bija caurspīdīga. Biju redzējis vētru Miki un cilvēku kamerās, kad tie gāja pa gaiteni uz bioligzdu, bet redzēt to pašam savām acīm, nevis caur saskarnēm, bija citādi. Mākoņi bija pastāvīgi kustībā esoša struktūra, to krāsas ne tik daudz virpuļoja, cik slīdēja domīgi un lēni. Vētra bija milzīga un aplama, baisa un skaista vienlaikus. Es tur stāvēju, kā vēlāk pārbaudīju, divdesmit divas sekundes un vienkārši blenzu.

Kaut kas acīmredzot bija noplūdis kanālā, jo Miki teica: Uz ko tu skaties, Rina?

Tas mani izsita no apmātības. Tikai vētra. Ģeo/igzdai ir caurspīdīgs kupols.

Vai varu paskatīties?

Nevarēju iedomāties, kāpēc ne, tādēļ nokopēju vizuālos datus, iztīrīju no tā visu kodu, kas varētu mani identificēt kā DrošVicnību, un kanālā nosūtīju Miki. Smuki! Miki atbildēja.

Sekojot Abīnai pa rampu, tas vairākas reizes noskatījās video. Viņi bija pagājuši garām liftam, jo tas nebija bijis gana liels visiem un Vilkena bija saprātīgā kārtā atteikusies sadalīt komandu. Kanālā no Vilkenas kameras es ieraudzīju gaisā iekārto marķieru ekrānus, uz kuriem bija potenciālu bioloģisku briesmu simboli; viņi bija jau gandrīz klāt, un man vajadzēja pasteigties. Vēlējos tajā brīdī, kad viņi būs pabeiguši bioligz-das pārbaudi, jau būt ieritinājies atspolē un skatīties “Mēness patvēruma lēktu un rietu”.

Pieejas konsoles bija izslēgtas, un datu krātuve noteikti būs pilnībā izņemta, kas bija daudz drošāk nekā sistēmas izdzēšana. Bet ne uz to es gribēju skatīties.

Shēmā bija redzams, ka komplekss izmantoja racējus. (Patiesībā pusautomātiskus ģeoloģiskās manipulācijas... kaut ko tur, acīmredzot es biju to nosaukumu izdzēsis no pastāvīgās atmiņas. Jebkurā gadījumā tie nebija boti, tie ir tikai ģeosistēmas paplašinājumi.) Racējiem ir pašiem sava borta krātuve procedūrām un uzdevumiem, bet viņiem ir arī skenera funkcijas un žurnāls, kurā tiek ierakstīti atradumi. Atradu un ieslēdzu to saskarnes vadību, un, jā, racēji vēl arvien bija tepat, pabāzi zem ģeoligz-das, ieritinājušies konteineros, kas bija trīs reizes lielāki par mūsu atspoli, un — bez vadības sistēmas — inerti.

Izmantojot saskarni, man izdevās nokopēt to krātuves, nepamodi-not pašus racējus. Kāds bija iedomājies likt tiem izmest žurnālus (kas nozīmētu, ka uz tiem vairs neattiecas garantijas remonts, bet pieņemu, ka, tā kā kompleksam tik un tā bija paredzēts nogāzties zemē, nevienam tas nerūpēja). Šim kādam par nelaimi, racēji bija izmetuši žurnālus buferī un tad tikuši izslēgti, pirms buferiem pienāca automātiskās izdzēšanas laiks.

Tur bija daudz datu, bet es pamanījos izveidot vaicājumu, kas izslēdza operatīvās komandas un citu nevajadzīgu drazu. Man bija jāizveido tiešs savienojums, lai nokopētu datus ārējās atmiņas čipos, kurus biju ievietojis ķermeni. Tas nozīmēja, ka atkal vajadzēja atvilkt ādu pie labās rokas ieroča atveres. Kad tas bija padarīts, tālākais notika diezgan viegli. Es sēdēju uz konsoles stūra, skatījos uz durvīm un fonā sāku atskaņot savu mīļāko “Mēness patvēruma lēkta un rieta” sēriju, lai nosistu laiku, tomēr atstāju vaļā līniju ar Miki un komandas kanālu.

Tikko biju pabeidzis, kad Miki teica: Rina, vai tā biji tu?

Es biju izklaidīgs — vienlaikus apturēju seriālu un centos atpiņķe-rēt sevi no konsoles un miegainajām, pamatā tukšajām racēju smadzenēm. Zināju, ka komanda vēl arvien ir pie bioligzdas centrāles (viņi veica biomatricu fizisko novērtējumu un mēģināja piedabūt konsoles restartē-tics), tā ka šis jautājums mani atstāja nesaprašanā. Kas biju es?

Šis. Miki izklausījās apjucis un noraizējies. Tas nosūtīja man audioierakstu. Dzirdēju cilvēkus sarunājamies saziņas kanālā, Hiruni un Edžiro, tad ierunājās Gerta.

Saruna? Tā bija par to, ka karantīnas kameras nebija tur, kur tām jābūt, un es nesapratu, kas Miki tā mulsina. Es vēl arvien esmu ģeoligzdā.

Nē, Rina, šis. Miki vēlreiz atskaņoja ierakstu un izņēma no tā komunikāciju audio tā, ka cilvēku balsis bija daudz klusākas. Tas bija apkārtnes audioieraksts, es dzirdēju gaisa ventilāciju. Dzirdēju ari vieglus dārdus, ātrus kā sirdspukstus... Sūdi vagā!

Izķēzīju 0,002 sekundes, nosūtot uz Miki kanālu kodu, it kā atbildētu citai DrošVienībai. Jau biju pie ģcocentrāles lūkas, kad aptvēru, ka man tas ir jāpasaka, vai arī Miki nesapratīs, kas jādara. Ar blīkšķi izdrāzos ap stūri un nesos pa gaiteni uz liftu. Miki, jūsu pozīcijai tuvojas kustīgs objekts/ potenciāls ienaidnieks. Nosaki virzienu, tad brīdini klientus, šādā secībā.

Miki paplašināja skenera rādiusu, un pārējās tā maņas aptumšojās, kamēr tas novirzīja visu uzmanību uz audio. Miki rotēja, mēģinot aptvert

plašāku areālu. Es vēl arvien uztvēru cilvēku komunikācijas kanālu, kur Gerta prasīja: “Ko botiņš dara?”

“Kas noticis, Miki?” Abīna jautāja.

Rina... Miki beidza izklausīties pēc cilvēka un nosūtīja man lūgumu pēc steidzamas palīdzības, kas bija piesaistīts audio jēlierakstam. Man būtu bijis jāsaprot — Miki nebija drošības bots, tam nebija koda, kas ļautu apstrādāt šo situāciju, un neviens nekad nebija tam ierādījis, kas jādara trauksmes situācijā, kurā iesaistīti aktīvi un, iespējams, saprātīgi naidnieki. Sasniedzu lifta mezglu, bet stulbais lifts bija atgriezies kaut kur neitrālā stacijā.

Kamēr stāvēju tur kā idiots un vairākas izķērnātas sekundes gaidīju, līdz stulbais lifts atgriezīsies stacijā, veicu žiglu analīzi, salīdzinot to ar kompleksa shēmu. Marķēju tajā Miki, cilvēkus un tuvojošos naidnieku, un iegrūdu to visu atpakaļ Miki kanālā. Miki jau teica: “Dona Abīna, kaut kas mums tuvojas. Mums ir jādodas pa gaiteni uz ārpusi, uz atspoles pusi.” Tas nosūtīja manu aktīvo shēmu cilvēkiem.

Kad atvērās lifta durvis, es tajā iekāpu. Nospiežot galamērķa kodu, salīdzināju Miki vēl arvien apstrādāto vides audioierakstu ar projekciju savā shēmā. Tas verķis — lai kas tas arī nebūtu — tuvojās daudz ātrāk, nekā biju noteicis iepriekš. Nosūtīju Miki: Nav laika atkāpties, saki klientam, lai patveras esošajā lokācijā un mēģina noslēgt telpu.

Miki teica Abīnai: “Dona Abīna, tas ir pārāk tuvu, mums jāpaliek šeit un jānoslēdz durvis.”

Bet Vilkena un Gerta beidzot bija aptvērušas, kas notiek, un es dzirdēju, kā tās kliedz apskates komandai, lai atkāpjas gaitenī, kas veda uz atspoli.

Man pat nebija vēlreiz jāskatās situācijas projekcijā. Viņi nepaspēs tikt līdz koridora galam. Tieši tāpēc cilvēkiem nav jāstrādā par drošībniekiem — viss mainās pārāk ātri, un viņi netiek tam līdzi.

Biju nosūtījis liftu uz bioligzdu, cilvēku pozīcijai tuvāko mezglu. Durvis atvērās, un es spēru soli skaņu gūzmā: kliedzieni, enerģijas ieroču izlāde. Skrēju pa gaiteni un pagriezos ap stūri.

Tālāko es aprakstīšu saskaņā ar to, kā vēlāk rekonstruēju notikumus pēc saviem un Miki kameru ierakstiem, jo konkrētajā brīdī pat es domāju tikai vienu: Sūdi vagā, sūdi vagā.

Vilkena un Gerta bija pamanījušās izdabūt komandu ārā no bio-centrāles un augšup pa rampu uz krustojumu ar trim citiem gaiteņiem, kas principā bija vislabākā vieta uzbrukumam šajā korpusā. Proti, ja es gribētu kādam uzbrukt, tad es nevarētu iedomāties labāku vietu.

Man nebija laika izvērst sarkasmu par šo tēmu, jo Vilkena un Gerta iztukšoja savu ieroču lādiņu rezerves pa koridora līkumu uz kreiso pusi. Tur bija izdzisušas pat avārijas gaismas, un es nespēju uzreiz saprast, uz ko viņas šauj. Edžiro atradās pie tālākās sienas, it kā viņu kāds būtu tajā ietriecis, un lēni slīdēja uz grīdas pusi. Labajā pusē koridors veda uz nākamo bioligzdas segmentu; tur bija slūžas un smaga lūka, kas patlaban aizvērās. Miki, mēģinot sekot manām instrukcijām, bija to iedarbinājis, izmantojot avārijas pieeju sienā. Brē grīļojās, it kā viņai kāds būtu iesitis, un Abīna, satvērusi kolēģi aiz rokas, palīdzēja viņai noturēties kājās.

Izskatījās, ka visi cilvēki ir neskarti, un Vilkena un Gerta atvairīja to, kam nu viņas bija pamanījušās uzskriet virsū un mēģināt izbarot komandu, un es jau sagatavojos atkāpties. Tad lūkā, kas pamazām aizvērās, kaut kas parādījās. Tas bija pārāk ātrs, lai bez video attīšanas un noskatīšanās saprastu, kas tas ir. Gandrīz vai pirms es paspēju pakustēties, tas pastiepās garām Miki, sagrāba Donu Abīnu aiz ķiveres un ierāva viņu lūkas spraugā.

Gandrīz vai pirms es paspēju pakustēties.

Es šķērsoju krustojumu, metos uz viņu pusi, paspraucos garām Miki un Brē, ietriecos sienā un izmantoju ieskrējiena spēku, lai uzskrietu divus metrus augšup, tā, lai būtu vienā līmenī ar Donas Abīnas ķermeni.

Atbalstījos pret stūri, piespiedu vienu kāju pret ciet slīdošo lūku un grūdu. Jutu sasprindzinājumu pat savās neorganiskajās daļās; ilgi man neizdosies noturēt lūku vaļā.

Viena no Abīnas kājām vēzienā iesita Brē un nogāza viņu uz grīdas. Vienīgi Miki bija gana ātrs, lai rīkotos. Tas satvēra Donas Abīnas torsu, un tā kanāls bija viens vienīgs koda kliedziens pēc steidzamas palīdzības. Es aptvēru Abīnas vidukli, piespiezdams tam klāt vienu viņas roku, kamēr ar otru viņa izmisīgi tvērās pie Miki.

Ja Abīna nebūtu aizsargtērpā, mēs būtu pārrāvuši viņu uz pusēm. Ja lūkai nebūtu bijis drošības sensora, kas deva mums laiku novākt šķērsli, viņa tiktu saspiesta. Es notērēju trīs sekundes, velti cenšoties atāķēt zirnekļveidīgo radījumu, kas bija sagrābis viņas ķiveri. Tas bija sarkans, un tam bija astoņi daudzlocītavu pirksti — tas bija viss, ko tajā mirklī spēju noteikt. Tad man ienāca prātā acīmredzams risinājums. Gaiss bija elpojams, un, ja Abīna saindēsies ar tā piemaisījumiem, viņu varēs izārstēt — ja vien viņai uz to brīdi vēl būs galva.

Taustījos ap viņas kaklu — mani palēnināja nepierastais aizsargtērpa dizains —, līdz mani pirksti pieskārās mēlītei. (Ja būtu uzģērbis bruņas, nekādi nebūtu varējis atrast slēdzi laikus - manu pirkstu ādas pārklājums ir daudzkārt jutīgāks.) Nospiedu mēlīti, pagriezu, un avārijas atdarc atvēra viņas ķiveri. Ķivere palika iesprūdusi durvīs gandrīz vai pilnu sekundi, kuras laikā es paspēju atgrūsties un aizlocīties prom. Tad uzbrūkošais verķis izspraucās pa spraugu uz otru pusi, un lūka aizcirtās. Es piezemējos uz kājām, rokās vēl arvien turēdams Donu Abīnu, kurai vēl joprojām bija galva.

Viņa elsojot atbalstījās pret mani, ar rokām ieķērusies man jakā. Miki stāvēja man blakus, satraukts bakstījās viņas kanālā un ar slaidajiem pirkstiem maigi pacēla Abīnas matus, lai pārbaudītu kaklu. Tas teica: “Dona Abīna, vai tev nepieciešama medicīniska palīdzība? Dona Abīna, lūdzu, atbildi.”

Gerta un Vilkena beidza šaut koridorā, un mans skeneris rādīja, ka, lai kas tur arī nebūtu bijis, tas jau sen bija prom. Brē, kas gulēja uz grīdas, noelsās: “Kas tas... Vai tu...?” Edžiro, sarāvies pie sienas, iekliedzās: “Abīn!”

Es apsveicu sevi (jo neviens cits to nekad nedara) ar izcili paveikto glābšanu. Drošībnieki cilvēki burtiski tikai nupat bija pamanījuši, ka viņu klientei kāds mēģina nozagt galvu. Tad Gerta teica: “Tā ir DrošVienība!” Visi cilvēki blenza uz mani un Abīnu. Kas būtiskāk, Vilkena un Gerta bija notēmējušas ieročus pret mani. Ai, Slepkabot, ko tu esi sastrādājis?

(Es pat nezinu. Man ir aizdomas, ka tas ir saistīts ar faktu, ka es strauji pārgāju no apstākļiem, kuros biju spiests vienmēr darīt, ko man liek, un katru manu darbību novēro, uz to, ka varu darīt visu, kas ienāk prātā, — un kaut kur pa vidu mana spēja pievaldīt impulsus sagāja ķīselī.) Vienīgais veids, kā izkļūt no situācijas, būtu viņus visus nogalināt. Ja es to darītu, tad man vajadzētu nogalināt visus. Tostarp Miki. Tostarp Abīnu. Viņas ķermenim vēl joprojām pievienotā galva balstījās pret manu atslēgas kaulu, un viņas mati, kur tie pieskārās manai cilvēka ādai, bija silti un maigi.

Skaidrs, tātad vienīgais gudrais veids, kā izkļūt no situācijas, būtu nogalināt viņus visus. Nāksies izvēlēties stulbo veidu.

Pievaldīju savu seju un balsi, lai tās būtu neitrālā DrošVienības izteiksmē. Teicu: “Esmu DrošVienība, kas ar līgumu piesaistīta drošības konsultantei Rinai, kuru nosūtīja Neatkarīgie SalduDusuPētnieki, lai sniegtu papildu drošību apskates komandai.” Man bija jāatzīstas, ka esmu DrošVienība, jo neviens uzlabots cilvēks nevarētu paveikt to, ko izdarīju es. Turklāt mana laba piedurkne vēl arvien bija atrotīta, atklājot ieroča atveri man rokā. (Neorganiskās daļas ap atveri varētu izskatīties pēc uzlabojuma, kas radīts kāda ievainojuma dēļ, bet ieroča atvere nav sajaucama ne ar ko citu.)

Šajā mirkli es atcerējos Miki un to, kā biju viņam teicis, ka esmu uzlabots cilvēks, drošības konsultante. Es biju bijis Miki kanālā — pat neskatoties uz maniem mūriem, šis savienojums bija ļoti intīms. Miki zinātu, ka Rina, ar ko viņš visu laiku bija sarunājies, ir tā pati Droš-Vienība, kas tagad bija šeit. Jā, man vajadzēja pārņemt Miki agrāk, kad bija tāda iespēja, tagad tam vairs nepietika laika.

Privātajā savienojumā ar Miki es teicu: Miki, lūdzu, es tikai vēlos palīdzēt.

Miki piešķieba galvu un paskatījās uz mani, pēc tam uz Ablnu. Vēl arvien apdullusi, iespējams, dabūjusi smadzeņu satricinājumu, viņa pagaidām vēl nebija palaidusi mani vaļā. Viņa ar apjukumā sarauktu pieri palūkojās uz mani. Sekojot protokolam, kas regulēja uzvedību ievainota cilvēka tuvumā, es biju paaugstinājis ķermeņa temperatūru, lai mēģinātu panākt, ka viņai nesākas šoks. Viņa teica: “Miki...? Kas tas ir?”

Miki teica: “Drošības konsultante Rina ir mans draugs, Dona Ablna. Viņa man lūdza neko tev neteikt, lai tu būtu drošībā.”

Hm! Tie nebija meli, bet nu patiesība tā arī nebija. Varbūt Miki bija kādas slēptas dzīles.

Redzēju, ka Gerta satrūkusies paskatās uz Vilkenu. Vilkena ari reaģēja, bet pievaldījās. Viņas nesarunājās savā kanālā. Kaders no atspoles pieprasīja atskaiti par jaunumiem, jautādams, vai komandai nepieciešama palīdzība. Brē teica: “Edžiro ir ievainots.” Viņa drebot pieslējās kājās, vairs nebalstoties pret sienu. “Vai Abīnai viss labi? Kas notika?”

Ablna sāka māt ar galvu, tad saviebās. Viņa paklapēja man pa roku un nedaudz atgrūda mani, un es ļāvu viņai nostāties uz kājām. “Man viss labi...” Kanālā viņa teica, lai Kaders nemaina pozīciju. Skaļi jautāja: “Edžiro, kas tev ir ievainots?”

“Plecs,” Edžiro atbildēja. Viņa balss liecināja par stresu, sejas izteiksme bija sāpēs saspringta. Sāku klauvēt MedSistēmai, tad atcerējos, ka man tādas nav. (Zinu, es biju uzdevuma augstumos.) Edžiro piebilda: “Kas tie bija par daiktiem? Es neko neredzēju — tikai apveidus.”

Vilkena un Gerta vēl arvien tēmēja uz mani. Dona Abīna un Miki atradās šāviena trajektorijā, un, ja Vilkena un Gerta izkustētos, man kaut kas būtu šajā sakarā jādara.

Tad Miki teica: “Dona Abīna, Hirunes šeit nav, un viņa neatbild ne kanālā, ne saziņā.”

Nu, sūdi. Viņi nebija mani cilvēki, es nebiju viņus pārskaitījis. Pārbaudīju Hirunes kanālu, sajūtot tur arī Abīnu, Vilkenu, Gertu, Brē un Edžiro — viņi visi sauca Hiruni. Kanāls vēl arvien bija pieslēgts, bet neaktīvs. Tas nozīmēja, ka viņa ir dzīva, bet bezsamaņā. Es ar savām ierobežotajām skenēšanas spējām neko nemanīju, un arī Miki ne.

Saziņas kanālā no atspoles dzirdēju, kā Vibola lamājas un Kaders viņai saka, lai aizveras un klausās.

Abīnas seju pārņēma šausmas. Kopējā kanālā Miki atskaņoja pirmās sekundes pirms manas ierašanās. Sadalot video pa kadriem, es redzēju žiglu ēnainu formu, kas tuvojās no kāda galvenās bioligzdas pieejas gaiteņa — tikai ēna Miki sensoros, kad viņš bija piespiedis lūkas avārijas aizvēršanas pogu. Tad Miki bija pagriezies, lai dotos pa gaiteni, kas veda uz kompleksa centru, bet bija jau par vēlu. Attēlā bija vien Hirunes tērpa gaismiņas, kas pazibēja tumsā, kad viņa tika vilkta prom, un tad Vilkena un Gerta šāva gaitenī viņai nopakaļ. Tas bija noticis tik ātri, ka, domājams, Vilkena un Gerta nebija aptvērušas, ka naidnieks sagrābis Hiruni.

Kamēr cilvēki pārskatīja video komandas kanālā, Edžiro izskatījās tā, ka tūlīt vems, un Brē klusi lamājās. Abīna pagriezās pret Gertu un Vilkenu. “Mums jādodas viņai pakaļ. Kas bija tie verķi, kas... Kāpēc jūs tēmējat uz mani?”

Viņas netēmēja uz Abīnu, bet gan uz mani, jo atrados tieši viņai aiz muguras. Vilkena teica: “Dona Abīna, tā ir DrošVienība, un tev ir

jāatkāpjas no tās, līdz mēs tiekam skaidrībā. Kur atrodas tā Rina? Kaut kur kompleksā? Tas nesaskan ar mūsu uzdevumu no NS.”

Abīna vēl arvien bija šoka stāvoklī, bet es gandrīz vai redzēju, kā viņas smadzenes ieslēdzas uz pilnu jaudu. Viņas žoklis saspringa, un izteiksme kļuva stingra. Viņa atcirta: “Kur ir Hirune? Kas viņu aiznesa? Jums būtu bijis jābūt mūsu drošībniecēm.”

Vilkcna pastāvēja uz savu. “Pirms mēs varam doties meklēt Hiruni, man jāzina, kāpēc šeit ir DrošVicnlba. Tas ir loģisks jautājums.”

Miki nosūtīja ziņu Abīnas kanālā: Lūdzu, Dona Abīna, Rina ir mans draugs. Lūdzu, saki, ka zināji, ka Rina ir šeit.

Man šķita, ka Abīna nekādi nevarētu uztvert nopietni sava mīļro-bota teikto. (Un piezīmēsim, ka viņas mīļrobots diezgan brīvi apgājās ar faktiem, formulēdams lūgumu pietiekami miglaini, lai nebūtu skaidrs, ka konsultante Rina un DrošVienība patiesībā ir viens un tas pats, tā ka uz viņa vārdiem īpaši paļauties nevarēja.)

Abīnas niknais skatiens pārslīdēja no Vilkenas uz Gertu. Viņa teica: “Es nezināju, ka Rina būs kompleksā. NS informēja mani pirms aizbraukšanas. Pārraudzības divīzija nosūtīja Rinu, lai sniegtu papildu drošību...” Viņa pameta uz manu pusi nenolasāmu skatienu. “Konsultante Rina tevi šeit atsūtīja?”

Par laimi, es nebiju tur stāvējis kā tāds idiots un tādēļ nenopūde-lēju lielisko iespēju, ko viņa man mēģināja sniegt. “Es esmu konsultantes Rinas nolīgtā DrošVienība. Konsultante Rina ir stacijā un nosūtīja mani uz kompleksu ar savu atspoli.”

Gerta sacīja: “Mums par to nepateica.” Vilkcna uz viņu pablenza. Starp viņām vēl arvien nebija sarunu privātajā kanālā. Bija daudz jautājumu, kurus viņas varētu uzdot. Manis aprakstītā situācija — klients, kas nosūta DrošVienību, lai pastiprinātu drošību citiem klientiem, — bija tehniski iespējama, bet tā būtu pretrunā ar nodrošinājuma uzņēmuma noteikumiem un garantijām. Bet Gerta novērsa ieroci no manis un notēmēja to tur, kur pienākas — vēl arvien vaļējā koridorā, kur naidnieks bija aiznesis Hiruni.

Abina noskaldīja: “Man vienalga, kas jums bija teikts! Mums jāatrod Hirune! Brē, tev jādabū Edžiro atpakaļ uz kuģi. Gerta, ej ar viņiem. Vilkena, vai nu palīdzi man, vai atdod man ieroci un dodies atpakaļ uz kuģi ar pārējiem.” Viņa pārslēdzās uz kanālu un teica: Kader, informē stacijas Ostas vadību par mūsu situāciju. Pastāsti, ka mēs vēl nezinām, kas mums uzbruka. Pasaki viņiem, lai piesargās no iespējas, ka sistēmā atrodas sirotāji. Kaders apstiprināja pavēli.

Mana vājība ir izlēmīgi cilvēki. (It īpaši tad, ja tas ir cilvēks, kas dod priekšroku manis nesašaušanai.) Es teicu: “Konsultante Rina ir sniegusi man instrukciju palīdzēt jums visos iespējamajos veidos.” Turpināju skatīties uz Abīnu, jo es biju DrošVienība, un tieši tā rīkotos DrošVienība. Tu runā ar klientu un ļauj cilvēkiem, kas tur ieročus, izlemt, vai viņiem vajadzētu justies apdraudētiem no tā, ko tu tikko esi pateicis. (Viņiem vajadzētu, viņiem patiešām vajadzētu justies apdraudētiem.)

Vilkena steidzīgi teica: “Dona Abīna, mēs esam jūsu drošības komanda, protams, mēs iesim. Bet jums vajadzētu doties uz kuģi ar Gertu un pārējiem, un es došos pēc Hirunes kopā ar Rinas DrošVienibu.”

Edžiro ar pūlēm pietrausās kājās, un Brē, aplikusi ap pleciem viņa neskarto roku, palīdzēja viņam nostāties taisni. Brē teica: “Es esmu kanālā ar Kaderu, Abīn. Vibola sagatavo medtelpu.”

Tā kā es tagad biju DrošVienība un tā, teicu: “Neizmantojiet liftu. Naidnieki var pārņemt sistēmas kontroli un aizsūtīt liftu uz savām pozīcijām.”

“Es to zinu,” Gerta noskaldīja.

Zinu, ka tu zini, dirsa.

Brē pamāja man ar galvu un teica: “Nekādu liftu." Viņa pievērsās Abīnai: “Lūdzu, esi uzmanīga.”

Abīna teica: “Jūs tāpat. Saglabājiet kontaktu ar Kaderu.” Viņa pagriezās pret Vilkenu. “Nav laika strīdēties. Mums jādodas.”

Miki pagriezās un devās pa atklāto gaiteni. Gertai bija jāpakāpjas malā, lai viņu palaistu. Abīna paņēma savu ķiveri un sekoja Miki. Vilkena vilcinājās, bet pieklauvēja Gertas kanālā. Gerta pamāja Edžiro un Brē. “Ejam, būs labi.”

Es pagaidīju, līdz Vilkena sāka sekot Ablnai, pieliekot soli, lai nokļūtu viņai priekšā. Es devos līdzi Ablnai, atstādams fonā Brē kanālu, lai varētu paturēt acis grupu, kas devās atpakaļ uz atspoli.