Slepkabota dienasgrāmatas

ASTOTĀ NODAĻA

Atgriezos pie samaņas kārbā, kurā pazīstamā skābes smaka un sistēmu dūkoņa liecināja, ka tieku salikts kopā. Tad aptvēru, ka šī nav kārba mītnē. Tas bija vecāks modelis, netransportējams.

Es biju atpakaļ uzņēmuma stacijā.

Un cilvēki zināja par manu vadības moduli.

Es piesardzīgi to pabakstīju. Vēl arvien nedarbojās. Arī mani mediju krājumi bija neskarti. Hmm.

Kad kārba atvērās, ārpusē stāvēja Rathi. Viņš bija uzvilcis parastas civiliedzīvotāja stacijas drēbes, bet mīkstajai, pelēkajai jakai bija Pre-servationAux apskates logo. Viņš izskatījās laimīgs un daudz tīrāks nekā iepriekšējo reizi, kad viņu redzēju. Viņš teica: “Labas ziņas! Dr. Mensa ir nopirkusi tavu līgumu uz visiem laikiem! Tu brauc mājās kopā ar mums!”

Tas bija pārsteigums.

Es, vēl joprojām apstulbis, pabeidzu sevis savešanu kārtībā. Notiekošais šķita kā kaut kas tāds, kas varētu atgadīties vienīgi šovā, tādēļ es visu laiku diagnosticēju sevi un pārbaudīju visus pieejamos kanālus, lai pārliecinātos, ka vēl arvien neguļu kārbā un nepiedzīvoju halucinācijas. Vietējā stacijā raidīja ziņas par DeltFall un GravCris, un izmeklēšanu. Ja

tās būtu halucinācijas, domāju, ka uzņēmums nebūtu pamanījies tikt ārā no visa šī jucekļa kā varonīgie PreservationAux glābēji.

Es biju sagaidījis, ka saņemšu virsādu un bruņas, bet stacijas vienības, kas palīdzēja man noslēgt apstrādi pēc katastrofāliem ievainojumiem, piešķīra man pelēku PreservationAux apskates komandas tērpu. Ar savādu sajūtu es to uzvilku, kamēr pārējās stacijas vienības stāvēja apkārt un skatījās. Mēs neesam nekādi draudziņi, bet parasti viņi padod ziņu — kas notika, kamēr tu biji izslēgts, kādi ir gaidāmie līgumi. Prātoju, nez, vai viņi jūtas tikpat savādi kā es. Reizēm citi uzņēmumi iegādājās Droš-Vienības pa vairākām kopā, komplektā ar to kārbām. Vēl nekad neviens nebija atgriezies no apskates un nolēmis, ka vēlas paturēt savu vienību.

Kad iznācu ārā, Rathi vēl arvien bija tur. Viņš satvēra mani aiz rokas un aizvilka garām pārītim cilvēku tehniķu un tad ārā — cauri divu līmeņu drošības durvīm uz publisko zonu. Tur tika noslēgti īres līgumi, un tā bija patīkamāka nekā padeves centrs: šeit bija paklāji un dīvāni. Telpas vidū stāvēja Pin-Lī, viņa bija tērpusies elegantā biznesa kostīmā. Viņa izskatījās pēc varoņa kādā no seriāliem, kas man patika. Skaudrā, bet līdzjūtīgā juriste, kas izglābs mūs no netaisnas apsūdzības. Divi cilvēki uzņēmuma tērpos stāvēja blakus, it kā gribētu ar viņu strīdēties, bet Pin-Lī viņus ignorēja un nevērīgi mētāja rokā datu čipu.

Viens no viņiem ieraudzīja mani un Rathi un teica: “Atkārtoju, šis ir netipiski. Vienības atmiņas iztīrīšana pirms nodošanas nākamajam īpašniekam nav tikai noteikums, tas ir arī labākais...”

“Atkārtoju, man ir tiesas lēmums,” Pin-Lī atteica, paņēma mani pie otras rokas, un viņi izveda mani ārā.

Vēl nekad nebiju redzējis stacijas daļas, kas paredzētas cilvēkiem. Mēs devāmies lejup pa milzīgo, daudzstāvīgo centrālo gredzenu, garām

biroju kvartāliem un tirdzniecības centriem, kuros drūzmējās visvisādi cilvēki un visvisādi boti, visam pa vidu traucās zibdatu ekrāni, simtiem dažādu publisku kanālu pieskārās manai apziņai. Tā bija gluži kā viena no vietām izklaides kanālā, tikai lielāka, spilgtāka un trokšņaināka. Turklāt tā smaržoja labi.

Mani pārsteidza tas, ka neviens uz mums neblenza. Neviens uz mums pat neatskatījās. Formas tērps, tā bikses, T krekls ar garajām piedurknēm un jaka nosedza visas neorganiskās daļas. Ja arī viņi pamanīja datu portu man skaustā, tad droši vien nodomāja, ka esmu uzlabots cilvēks. Mēs bijām tikai trīs ļaudis, kas dodas lejup pa gredzenu. Pēkšņi aptvēru, ka cilvēku pūlī, kas nepazīst cits citu, esmu tikpat anonīms kā tad, kad biju tērpies bruņās un atrados starp citām DrošVienībām.

Kad nogriezāmies uz viesnīcu kvartālu, garāmejot pieskāros publiskam kanālam, kas sniedza informāciju par staciju. Kamēr pa durvīm ienācām uzgaidāmajā zālē, es saglabāju stacijas karti un maiņu grafiku.

Šeit podos iestādīti koki savijās ar gaisā iekārtu stikla strūklaku — īstu, nevis hologrāfiju. Skatoties uz to, gandrīz nepamanīju žurnālistus, līdz viņi jau bija saklupuši mums virsū. Viņi bija uzlaboti cilvēki ar pāris dronu kamerām. Viens mēģināja apturēt Pin-Lī, un es instinktīvi pagrūdu viņu nost.

Žurnālists izskatījās satrūcies, bet es biju bijis maigs, tādēļ viņš nenokrita. Pin-Lī teica: “A'lēs neatbildam uz jautājumiem,” iestūma Rathi viesnīcas transportkapsulā, tad satvēra manu roku un ievilka mani līdzi.

Kapsula apmeta slaidu loku un aizveda mūs no zāles uz milzīgiem apartamentiem. Es sekoju Pin-Lī, kamēr man aiz muguras Rathi ar kādu runājās saziņas kanālā. Apartamenti bija tikpat smalki kā seriālos — ar paklājiem un mēbelēm, un milzīgiem logiem, no kuriem pavērās skats uz dārzu un uz skulptūrām uzgaidāmajā zālē. Tikai istabas bija mazākas. Pieņemu, ka seriālos istabas ir lielākas, lai dronu kameras varētu uzņemt labākos leņķos.

Mani klienti — bijušie klienti? Jaunie īpašnieki? — bija šeit, tikai ikdienas drēbēs viņi izskatījās citādi.

Dr. Mensa pienāca tuvāk un paskatījās uz mani. “Vai ar tevi viss kārtībā?”

“Jā.” Manā lauka kamerā bija skaidri redzams, ka viņa bija cietusi, bet nu arī viņas bojājumi bija salaboti. Viņa izskatījās citādi — biznesa kostīmā, kā Pin-Lī. “Es nesaprotu, kas notiek.” Izjutu stresu. Sajutu, kā turpat blakus ir izklaides kanāls, tas pats, kuram varēju piekļūt no vienības apstrādes zonas, un bija grūti savaldīties, lai neicgrimtu tajā.

Viņa atbildēja: “Esmu nopirkusi tavu līgumu. Tu kopā ar mums atgriezīsies Saglabāšanas sistēmā. Tur tu būsi brīva vienība.”

“Es neesmu inventārā.” Viņi bija man to pateikuši, un varbūt tā arī bija. Es gribēju nekontrolējami raustīties, un man nebija ne mazākās nojautas, kāpēc. “Vai man vēl arvien var būt bruņas?” Bruņas lika cilvēkiem saprast, ka es esmu DrošVienība. Bet es vairs nebiju Droš, es biju tikai Vienība.

Pārējie bija tik klusi. Viņa — mierīgi un rāmi — teica: “Mēs varam to nodrošināt, ja vien tu domā, ka tās ir vajadzīgas.”

Nezināju, vai domāju, ka man tās ir vajadzīgas. “Man nav savas kārbas.”

Viņa izskatījās mierinoša. “Tev tādu nevajadzēs. Cilvēki uz tevi nešaus. Ja tu tiksi savainots vai tavas daļas sabojāsies, tās varēs salabot medicīnas centrā.”

“Ja cilvēki uz mani nešaus, tad ko es darīšu?” Varbūt cs varētu būt viņas miesassargs.

“Domāju, ka tu vari iemācīties darīt, ko vien vēlies.” Viņa pasmaidīja. “Parunāsim par to, kad būsim aizveduši tevi mājās.”

Tad ienāca Arada, tuvojās man un uzsita man pa plecu. “Mēs tā priecājamies, ka tu esi ar mums,” viņa teica. Tad pievērsās Mensai. “Delt-Fall pārstāvji ieradušies.”

Mensa pamāja. “Man ar viņiem jāparunā,” viņa teica. “Iekārtojies ērti. Ja tev kaut kas ir vajadzīgs, saki.”

Apsēdos tālākajā stūri un skatījos, kā dažādi cilvēki staigāja iekšā ārā, runājot par to, kas noticis. Lielākoties juristi. No uzņēmuma, no DeltFall, no vismaz trim citām korporatīvām politiskām vienībām un vienas neatkarīgas vienības, pat no GrayCris mātesuzņēmuma. Viņi uzdeva jautājumus, strīdējās, skatījās drošības ierakstus, rādīja Mensai un Pin-Lī drošības ierakstus. Un viņi skatījās uz mani. Arī Guratins vēroja mani, bet neko neteica. Prātoju, vai viņš bija teicis Mensai, lai nepērk mani.

Es nedaudz paskatījos izklaides kanālu, lai nomierinātos, tad no stacijas informācijas centra savācu visu iespējamo par Saglabāšanas aliansi. Neviens tur uz mani nešautu, jo viņi tur nešāva uz cilvēkiem. Mensai tur nevajadzēja miesassargu; nevienam nevajadzēja. Šķita, ka tā būtu brīnišķīga vieta, kur dzīvot cilvēkam vai uzlabotam cilvēkam.

Pienāca Rathi, lai apjautātos, vai man viss labi, un es lūdzu, lai viņš man pastāsta par Saglabāšanu un par to, kā tur dzīvoja Mensa. Viņš pastāstīja, ka tad, kad Mensa nenodarbojas ar administrēšanu, viņa dzīvo fermā ārpus galvaspilsētas ar diviem laulātajiem partneriem, kā arī savu māsu un brāli un trim viņu laulātajiem partneriem, un bariņu radinieku un bērnu, kurus Rathi vairs nespēja saskaitīt. Viņu pasauca atbildēt uz jurista jautājumiem, un tas deva man laiku pārdomām.

Es nezināju, ko darītu fermā. Tīrītu māju? Tas izklausījās daudz garlaicīgāk nekā drošībnieka darbs. Varbūt tas būtu labi. Man to vajadzētu gribēt. Viss līdz šim bija liecinājis par to, ka man to vajadzētu gribēt.

Vajadzētu gribēt.

Man būtu jāizliekas, ka esmu uzlabots cilvēks, un tas būtu nogurdinoši. Man būtu jāmainās, jāpiespiež sevi darīt to, ko negribēju. Piemēram, runāt ar cilvēkiem tā, it kā es būtu viens no viņiem. Man būtu jāatstāj bruņas.

Varbūt man tās vairs nebūtu vajadzīgas.

Beidzot viss nomierinājās un viņi pasūtīja pusdienas. Pienāca Mensa un parunājās vēl ar mani par Saglabāšanu un to, kādas būtu manas iespējas, kā es varētu palikt pie viņas, līdz saprastu, ko vēlos. Apmēram tā es arī biju sapratis no tā, ko stāstīja Rathi.

“Tu būtu mans aizbildnis,” es teicu.

“Jā.” Viņa priecājās, ka es saprotu. “Ir tik daudz izglītības iespēju. Tu vari darīt visu, ko vēlies.”

“Aizbildnis” bija patīkamāks vārds nekā “īpašnieks”.

Es pagaidīju līdz atpūtas maiņas beigām, kad viņi visi bija vai nu aizmiguši, vai dziļi iegrimuši kanālos, strādājot pie apskates materiālu analīzes. Piecēlos no dīvāna, devos pa koridoru, izslīdēju pa durvīm.

Izmantoju transporta kapsulu, lai nokļūtu līdz uzgaidāmajai zālei, tad pametu viesnīcu. Man bija iepriekš lejupielādētā karte, tādēļ zināju, kā tikt projām no gredzena un zemāk uz ostas darba zonu. Man bija apskates komandas tērps, un es izskatījos pēc uzlabota cilvēka, tāpēc neviens mani neapturēja un pat neatskatījās uz mani.

Pie darba zonas es izgāju cauri ostas strādnieku barakām, tad uz aprīkojuma krātuvi. Tur bija ne tikai rīki, bet arī strādnieku — cilvēku — mantu glabāšanas telpas. Es uzlauzu kāda cilvēka personisko mantu skapīti un nozagu darba zābakus, aizsargjaku, sejas masku un piederumus. Paņēmu no cita skapīša mugursomu, saritināju jaku ar apskates komandas logo un iebāzu to somā, un nu es izskatījos pēc uzlabota cilvēka, kas kaut kur ceļo. Izgāju no darba zonas un devos lejup pa milzīgo centrālo koridoru ostas iekraušanas zonā, gluži kā simtiem citu ceļotāju, kas devās uz kuģu nolaišanās gredzenu.

Paskatījos kanālos grafiku un atklāju, ka viens no kuģiem, kas gatavojas pacelties, ir bota vadīts kravas transportlīdzeklis. No stacijas pieslēgvietas pieslēdzos tā kanālam un sveicināju viņu. Tas būtu varējis

mani ignorēt, bet tas bija nogarlaikojies, tādēļ sveicināja mani pretī un atvēra kanālu. Boti, kas ir ari kuģi, nesarunājas vārdos. Es pabīdīju uz tā pusi domu, ka es esmu apmierināts kalpa bots, kam nepieciešams transports, lai atkal satiktu savu iemīļoto aizbildni, un vai kuģa bots negribētu biedru ilgajā ceļā? Parādīju tam, cik daudz seriālu, grāmatu un citu mediju stundu biju saglabājis, un biju gatavs dalīties.

Izrādās, ka arī kravas transporta boti skatās izklaides kanālus.

Nezinu, ko es gribu. Šķiet, reiz jau to teicu. Bet tas nav galvenais — galvenais ir tas, ka es negribu, lai kāds cits man saka, ko es gribu, vai pieņem lēmumus manā vietā.

Tāpēc es atstāju tevi, Dr. Mensa, manu mīļāko cilvēku. Tad, kad tu to saņemsi, es būšu devies prom no Korporācijas Malas. Prom no inventāra, prom no acīm.

Slepkabots pārtrauc saziņu.