Slepkabota dienasgrāmatas

TREŠĀ NODAĻA

Viesnīca atradās stacijas tālākajā galā, klusākā rajonā, kurā bija par 60 procentiem mazāk intensīva dronu un gājēju satiksme. Tā atradās blakus daudzlīmeņu tirdzniecības laukumam, ap kuru bija izvietoti tikai milzīgu konusu vai cilindru formas biroju kompleksi un viesnīcas. Tikai viena vai nu ikoniska, vai vecmodīga lode šķita turamies pie sava nekustamā īpašuma principiem par spīti tam, ka stacija bija centusies to noslēpt skatienam ar milzīgu meža holoekrānu.

Es izgāju cauri vienam no daudzlīmeņu laukumiem, kur uz krēsliem pie daudzajiem galdiņiem sēdēja cilvēki un uzlabotie cilvēki — gan pa vienam, gan grupās — un sarunājās, skatījās izklaides ekrānus vai strādāja kanālos. Drošības novērošana bija intensīva, tādēļ es laidu darbā vienu no jaunajiem kodiem, ko biju uzrakstījis pa ceļam uz šejieni.

Biju domājis par dažādiem veidiem, kā mazāk izskatīties pēc Droš-Vienības. (Acīmredzama iespēja būtu izlikties, ka es kaut ko ēdu vai dzeru, bet tas bija āķīgi. Es varu to darīt, ja nepieciešams, bet tikai ierobežotu laiku. Man nav nekā līdzīga gremošanas sistēmai, tādēļ jāziedo daļa no plaušas, lai uzglabātu pārtiku, līdz varu no tās atbrīvoties. Jā, tas ir tieši tik pretīgi, cik izklausās.) Biju nolēmis izdarīt kaut ko smalkāku un ne tik derdzīgu. Cilvēki — pat uzlaboti cilvēki —, sarunājoties kanālā, sub-vokalizē. Biju uzrakstījis ātru koda gabalu, ko varēju palaist fonā, lai imitētu šis žokļa kustības. (Izvēlējos sarunu izlasi no “Mēness patvēruma”,

“Uguns leģendām” un “Ceļā uz rītdienu” kā šo kustību paraugu.) Ejot pāri laukumam uz viesnīcu, atslābināju plecus un piešķīru sev izklaidīgu izteiksmi. Paķēru kameras kanālu no kāda drona, kas vēroja laukumu, lai paskatītos uz sevi. Kopā ar kodu, kas imitēja cilvēku elpošanas ritmu un sīkas, nejaušas kustības, šis izskatījās nevainojami. Nu, nevainojami manām vajadzībām. Teiksim tā, par 98 procentiem nevainojami.

Saglabāšanas grupas viesnīcai bija milzīga ieeja ar terasēm, caurspīdīgām sienām un platu durvju aiļu. Stacijas cauruļtransporta vads veda uz caurspīdīgu stāvu viesnīcas augšpusē — varēja redzēt, kā, atbraucot vagoniņiem, cilvēki izkāpa un iekāpa. (Es atšķirībā no citiem cilvēkiem laukumā to redzēju, pateicoties augstāk lidojošiem droniem.)

Identificēju divus potenciālos naidniekus, kas sēdēja pie galdiņiem laukumā.

Pie viesnīcas ieejas saplūdu ar cilvēku un uzlaboto cilvēku pūli, kas vēroja gaisā planējošu reklāmas ekrānu, kurā tika atskaņoti īsi, smieklīgi video. (Daži bija diezgan labi, tādēļ saglabāju tos pastāvīgajā krātuvē.) Tur es varēju stāvēt, vienlaikus piekļūstot viesnīcas drošības sistēmai. Biju sagatavojis arī uzlabotu versiju RaviIIyral stacijā izstrādātajam kodam, lai varētu to izmantot, tikko būtu nepieciešams.

Kad videoklipi ekrānā sāka atkārtoties, devos līdzi citai cilvēku grupai viesnīcā. Varbūt izklausos pārliecināts par sevi, bet skeneris durvju arkā radīja zosādu uz manas organiskās ādas. Zināju, cik ļoti riskēju, dodoties uz šejieni.

Uzgaidāmā telpa sastāvēja no vairākām platām platformām ar sēdvietām. Gaisā karājās milzīgas biosfēras ar simulētām planētas debesīm — katrā no tām atainoti citādi laikapstākļi. Tika radīts iespaids, ka biosfēras aizsedz skatu uz sēdvietām, lai nodrošinātu privātumu, bet patiesībā tām gar malām bija izvietotas drošības sistēmas kameras un skeneri. Vērojot sevi kamerās, pamanīju vēl četrus iespējamus naidniekus,

visus — uzlabotus cilvēkus. Viens acīmredzami bija kanālā un caurskatīja skeneru rezultātus, bet pārējie staigāja apkārt, veicot vizuālu novērošanu.

Nevarēju noteikt, vai viņi bija no GrayCris vai Palisādes, bet jebkurā gadījumā viesnīcai būtu jāzina par viņu klātbūtni. Nezināju, vai tie meklē mani — drošības saziņas kanālā nebija pastāvīga brīdinājuma. Tomēr, spriežot pēc izturēšanās, naidnieki pievērsa īpašu uzmanību uzlabotiem cilvēkiem, kas valkāja jebkādu kapuci, cepuri, lakatu vai seju slēpjošus tetovējumus, kosmētiku vai citus rotājumus. Es — parasta paskata uzlabots cilvēks, kas nolaidis kapuci uz muguras, — neizpelnījos papildu uzmanību.

Tāpēc cilvēkiem nevajadzētu nodarboties ar drošības jautājumiem.

Devos augšup pa rampu uz reģistrācijas platformu, sekoju norādījumu kanālam, kurā skanēja iepazīšanās muzikālā tēma, un instrukcijām, kas tālāk veda pie letes, kur ar vienu no Gertas cietās valūtas kartēm noīrēju sev numuru.

Jā, man tas sagādāja baudu.

Aizgāju no platformas pa aizmugures eju un sekoju pieciem cilvēkiem uz pirmo iebraucošo liftu. Tā bija ierobežota sistēma bez savienojuma ar ārpusi, un ar to varēja aizbraukt tikai uz sava numuriņa sektoru, kas bija viesnīcas kanālā pievienots konkrētajam ID marķierim, vai arī uz uzgaidāmajām telpām un publiskajām izklaides zonām. Lifts izvadāja mūs pa vietām iekāpšanas secībā, kas deva man iespēju novērot sistēmu darbībā un nokopēt tās kodu. Tad devos uz savu sektoru, kur kanāla karte tālāk man parādīja ceļu uz numuriņu.

Atvēru to, izmantojot autorizāciju, ko viesnīca bija pievienojusi manam ID marķierim, un šajā brīnišķīgajā mirklī aptvēru, ka te nebija ne audio, ne video novērošanas iekštelpās. Stulbā viesnīca. Es pat varbūt biju par to samaksājis papildus.

Lai kā tas nebūtu, istaba bija lielāka un daudz patīkamāka nekā kajītes, kas man bija bijušas pasažieru transportos. Žigli caurstaigāju to,

skenējot, vai nemanīšu anomālijas, tad nometu somu un apgūlos uz gultas. (Tā bija milzīga. Kāpēc nepieciešama gulta, kurā varētu mierīgi ietilpt četri vidēja līdz liela izmēra cilvēki, ja mazgāšanās telpā ir tikai viens āķītis dvielim? Vai bija domāts, ka cilvēki ar šo dvieli dalīsies?) Visa siena pretī nevajadzīgi lielajai gultai bija ekrānvirsma. Sagādāju sev kompāniju, aizsūtot uz turieni epizodi no “Mēness patvēruma lēkta un rieta” —jopcik razīt, cilvēki kopskatos bija gandrīz tikpat lieli kā dzīvē —, un ķēros pie darba.

Tātad nebija kameru kanāla no istabām, bet gaiteņu kamerās varēju redzēt cilvēkus un uzlabotos cilvēkus, kas devās pa savienojošajiem gaiteņiem un izmantoja transportliftus, lai dotos uz — vai no — uzgaidāmajām zālēm, kā arī trim ēdnīcu un klubu zonām. (Lai kas arī nebūtu “klubi”. Tas, kas tajos darījās, neatbilda manas vārdnīcas definīcijai.) Tāpat bija arī transporta savienojums ar cauruļvilciena līmeni.

Prātīgi, piesargādamies no slazdiem, ielīdu sistēmā. Tā kā istabās kameru nebija, man būs viss jādara sarežģītāk.

Līdzīgi kā lielākajā daļā drošības sistēmu ēkās bez īpašas aizsardzības, arī šeit ieraksti netika saglabāti un pēc gaidīšanas perioda it kā tika izdzēsti no arhīviem. Ievērosim, ka teicu “it kā”. Protams, viesnīca veica datu izrakšanu.

Datu rakšana notika tikai publiskajās telpās un gaiteņos noklausītajās sarunās, bet tieši to man vajadzēja. Atradu pēdējo divdesmit ciklu ierakstu arhīvu, pārņēmu vienu no apstrādes programmām (tā atdalīja garlaicīgās daļas no sulīgajām biznesa pārrunām, kuras pārsūtīs vai nu cilvēkam, vai botam caurskatīšanai), un pārsūtīju to meklēt manu atslēgas vārdu komplektu.

Pēc astoņām minūtēm un trīsdesmit septiņām sekundēm manis sagūstītā programma izdeva iespaidīgu trāpījumu skaitu. Savācu laika atzīmes un tad palaidu programmu atpakaļ darīt tās darbu — meklēt aizsargātu finanšu informāciju. Laika atzīmes ļāva man noteikt, kurus arhīvus pārmeklēt, lai piekļūtu informācijai no kamerām.

Atbrīvoju nedaudz vietas pagaidu krātuvē, lejupielādēju pirmo arhīvu un sāku skenēt. Noskatījos to visu pats, nevis izmantoju ātrāko un šajā ziņā efektīvāko sejas atpazīšanas skenēšanu. Šādai skenēšanai lielākajā tiesā gadījumu ir tikai 62 procentu uzticamība, un, lai arī tas ir gana labi gurķi rullējošam drošībniekam, es negribēju palaist garām savus subjektus. Izrādījās, ka būtu varējis sākt ar arhīvu, nevis notrallināt astoņas minūtes, jo jau pirmajā caurskrējienā trāpīju Rathi attēlam — viņš bija gaitenī un devās uz liftu, laika atzīme sešpadsmit stundas un divdesmit septiņas minūtes pirms šī brīža.

Rokā ir!

Turpināju caurskatīt kameru ierakstus. Arī Rathi būtu vajadzējis tos caurskatīt vai vismaz nedaudz paskatīties apkārt, jo viņam uz lifta piestātni sekoja divi potenciālie naidnieki. Viņi nemēģināja iekļūt tajā pašā liftā, bet acīmredzami naidniekiem bija pieeja drošības sistēmai, jo viņi bija uz vietas arī tad, kad nākamreiz samanīju Rathi. Viņi sekoja Rathi uz veikaliem un preču automātiem viesnīcas apakšējā stāvā, tad atpakaļ uz numuru. Tagad, kad es zināju, ka jākoncentrējas uz šo viesnīcas daļu, varēju izslēgt daudzus video no citu kameru ierakstiem, un trīs minūšu laikā es pamanīju gan Guratinu, gan Pin-Lī. Visiem trim sekoja ikreiz, kad viņi spēra kāju ārā.

Tas nebija nekas pārsteidzošs, ņemot vērā to, ka GrayCris noteikti zināja, ka viņi ir šeit. Bet es biju fonā veicis šos pašus riska izvērtējumus, un pastāvēja scenārijs, kur šis bija slazds man, bet Saglabāšanas komanda bija ēsma.

Jā, Mensa bija publiskā seja politiskām vienībām un uzņēmumiem, kuri bija apņēmušies tikt klāt GrayCris, kas bija nogalinājuši viņu pilso-ņus/darbiniekus. Bet es biju veicis būtiskāko pierādījumu ierakstu, es biju aktīva daļa no uzņēmuma DrošSistēmas, kas bija visus šos datus savākusi un saglabājusi. Ja tiktu parādīts, ka esmu neuzticams, samaitāts vai kaut kā tā, tad DrošSistēmas datus varētu apšaubīt, kas palīdzētu GravCris pusei.

Cita iespēja bija tāda, ka GrayCris bija sazinājušies ar Saglabāšanas komandu un aicinājuši viņus mani ievilināt šeit apmaiņā pret Mensas atbrīvošanu. Jā, šī iespēja nepavisam nebija priecīga.

Vēroju Rathi ierakstā, bet automātiskajai sistēmai nebija nekāda iemesla pietuvināt skatu, un izšķirtspēja nebija gana laba pilnvērtīgam novērtējumam. Bet es caurskatīju vairākus no saviem arhivētajiem ierakstiem no apskates misijas: Rathi nogurusī gaita pēc garas dienas, tas, kā viņš gāja, iegrimis sarunā ar Aradu un Oversi, kā smējās un pa jokam aizsargājās no Pin-Lī mestā spilvena, kā skrēja, kad mēs pa galvu, pa kaklu piekrāvām divplāksni, lai bēgtu prom.

Iedomājos, ka viņš pārvietojās pa viesnīcu, it kā tā būtu cietums, bet nebiju par to pārliecināts. īsti cilvēki neuzvedas tā, kā medijos.

Man bija tikai jāgaida un jāvēro. (Un jā, tas bija līdz sāpēm uztraucoši.)

Novērošana bija interesanta problēma — bet ne neatrisināma. Visur, izņemot reģistratūras zāli, viesnīcai bija savs aizsargāts kanāls, un par piekļuvi tam bija jāmaksā atsevišķi. Lai veicinātu šī pakalpojuma iegādi, viesnīca pārbāza savu publisko kanālu. Tas nozīmēja, ka drošības sistēmai jau bija izstrādāts kods, kas ļāva novirzīt kanāla pieeju. Man tas bija parocīgi. Izvietoju dažādos kanālos slēdžus, kas mani brīdinātu par aktuālām pārmaiņām, un sāku prātot, kurus seriālus skatīties savā mil-zonīgajā ekrānvirsmā. Tomēr izvēlējos tikai vecus un mīļus gabalus, ko biju skatījies jau iepriekš, jo man bija ne pa jokam jāsavācas, lai sastrādātu jaunu kodu. Ja paveiksies, man to nevajadzēs, bet... Būsim godīgi, visdrīzāk man to vajadzēs.

Pēc piecām stundām un septiņpadsmit minūtēm Pin-Lī, Rathi un Guratins atstāja numuriņu un devās uz lifta piestātni. Divdesmit trīs sekundes pēc tam, kad viņi atstāja istabu, sistēma reģistrēja, ka tajā pašā zonā atveras un aizveras durvis. Divi naidnieki izgāja no istabas, lai sekotu Saglabāšanas komandai, un es izmanījos iegūt pārsūtījumu

no kanāla straumes, ko viņi izmantoja, lai saņemtu pavēles un nosūtītu ziņojumus.

Gaidīju, lai noskaidrotu, vai gadījumā Saglabāšanas komanda nedodas uz ēdināšanas vai izklaides zonu. Būtu drošāk (visiem, bet jo īpaši man) tuvoties viņiem ārpus viesnīcas.

Pārbaudīju kanāla straumi, ko naidnieki izmantoja, lai saņemtu pavēles, un konstatēju, ka pārsūtīšana darbojas. Viņi apjukuši apstājās lifta pieturā un gaidīja, kad saņems tālākus rīkojumus no vadītāja. Mans kods bija pārsūtījis šos rīkojumus apkopes botiem citā sekcijā. Pārsūtīšana bija uzstādīta tā, lai divu minūšu laikā beigtu darboties un pašizdzēstos, tādējādi izskatoties pēc kļūmes viesnīcas pārslogotā kanāla dēļ.

Saglabāšanas komanda ar liftu devās uz reģistratūru un tad ārā pa galveno ieeju. Negribīgi izslēdzu milzīgo ekrānvirsmu un izvēlos no gultas.

Laiks ķerties pie darba.

Paņēmu līdzi somu, jo, visticamāk, šeit vairs neatgriezīšos. (Jā, man pietrūks tās ekrānvirsmas.) Man bija arī šaujamierocis, jo nekad nevar zināt, kad vajadzēs bruņas cauršaujošu lādiņu. (Turklāt — plecā uzkārtā mugursomas lence sniedza darāmo vienai rokai. Man vēl joprojām nav ne jausmas, kā cilvēki spēj visu laiku izdomāt, ko darīt ar savām rokām.)

Panācu Pin-Lī, Rathi un Guratinu tirdzniecības laukumā. Sekojoši naidnieki nebija redzami. Nebiju drošs, vai Saglabāšanas komanda zina, ka GrayCris viņiem seko — lai gan Rathi pleci šķita nedaudz saspringti, ne tā, kā parasti viņam ejot. Tad viņi devās augšup pa kāpnēm uz otrā stāva atpūtas telpu, un Guratins pameta skatienu atpakaļ kustībā, kas viņam pašam droši vien šķita absolūti nevērīga un nepavisam ne aizdomīga. O, jā, viņi zināja.

Nē, viņš mani nepamanīja. Es izmantoju dronu kameras, lai viņiem sekotu, kamēr pats izvēlējos citu maršrutu pa laukumu — to, kas veda zem dārziem un tirdzniecības telpām uz telpu zem platformām.

Šķērsojot laukumu, Guratins kaut ko pateica Pin-Ll, un viņi nedaudz pielika soli, lai dotos uz veikalu kvartālu tālākajā vietā. Tā bija laba vieta, kur izvairīties no potenciālo sekotāju veiktas vizuālās novērošanas, kā arī deva man laiku nedaudz pieķīlēt drošības kameras, lai būtu grūtāk sekot ar to palīdzību. GrayCris ap šo bridi būs aptvēruši, ka ir pazaudējuši mērķus, un es gribēju panākt, ka viņus atkal nepamana. Nezināju, vai GrayCris ir samaksājuši stacijai par pieeju viņu publisko telpu drošības video, bet drošs paliek drošs.

Pin-Ll veda pārējos pa sarežģītu ceļu cauri tirdzniecības kvartālam — cauri dažādiem veikaliem un saloniem —, līdz nonāca atklātā dārzā, kur visi varēja sasēsties kārtējās konusveida viesnīcas pakājē. Tas bija labs risinājums, kas izveda viņus cauri sešiem dažādiem privātu drošības sistēmu reģioniem — lielisks veids, kā pazust no acīm kādam, kas mēģina tev sekot ar droniem vai drošības kamerām. Protams, no manis viņi neatkratījās, bet tas bija izcils paņēmiens, kā tikt vaļā no parastiem drošībniekiem (cilvēkiem). Un vieta, kur viņi apsēdās, bija krītoša ūdens aptverta — tas kā plīvurs aizsedza viņus no apkārtējām telpām un pārejām.

Apstājos ārā pie ieejas, pievienojoties nelielam cilvēku bariņam pie veikala, kuri vēroja kanālā projicētus drusku mākslinieciskākus video. Viesnīcas drošības kamerā vēroju, kā Pin-Lī un Guratins bridi kašķējas, kamēr Rathi mēģina strīdu izšķirt, un viss beidzās ar to, ka Guratins un Rathi apsēdās pie galdiņiem, bet Pin-Lī devās uz tirdzniecības telpām pie viesnīcas reģistratūras.

Zinu, ap to brīdi būtu varējis ar viņiem sakontaktēties — vai nu izveidojot drošus sakarus ar viņu kanāliem, vai vienkārši pieejot klāt un pasakot “čau”. Es vienkārši... nebiju drošs.

Labi, es biju pārbijies. Vai nervozs. Pārbijnervozs.

Vai viņi man bija tā kā cilvēkdraugi? Vai klienti? Mani bijušie īpašnieki — lai ari juridiski es piederēju tikai Dr. Mensai? Vai viņi, mani ieraugot, kliegs pēc glābiņa, sasauks drošībniekus?

Un, ja tas bija tik grūti ar Rathi un Pin-Ll (Guratinam es nekad nebiju paticis, un šīs jūtas bija abpusējas), kā tas būtu ar Menšu — ja es tik tālu nonāktu?

Nezināju, vai varu viņiem uzticēties. Es gribēju uzticēties. Bet es daudz ko gribu — brīvību, neierobežotas lejupielādes, jaunas “Drāmsau-lcs Salu” sērijas — un lielāko daļu no tā es nedabūšu.

Izgāju cauri dārzam ar sēdvietām, kas bija tikai par 37 procentiem aizņemts, bet Rathi un Guratins mani neievēroja. Garāmejot viņus noskenēju un uztvēru Guratina uzlabojumus, bet nekādas enerģijas pazīmes, kas liecinātu par ieroču klātbūtni. Rathi saberzēja acis un nopūtās. Guratina skarbās lūpas liecināja par zināmu vilšanos.

Izgāju pa atvērtajām durvīm uz tirdzniecības zonu, kurā bija maz ierasto preču automātu, bet daudz dažādu uzņēmumu kiosku — tostarp pasažieru transporta līnijas, stacijas nekustamā īpašuma aģentūras, aģentūras nekustamajam īpašumam uz planētām gan šajā sistēmā, gan citās, kā ari daudzas bankas un drošības uzņēmumi. (Bet ne Palisāde, kas sadarbojās tikai ar korporatīvajiem klientiem.) Šeit bija spēcīga drošība, bet es nemanīju sejas atpazīšanas skenēšanu. Kanāls bija privatizēts un pārbāzts, visi cilvēki, kas nebija reģistrējušies viesnīcā, bija spiesti maksāt par tā izmantošanu, un drošībnieki koncentrējās uz aizsardzību pret zādzībām. Tālākajā zonas galā bija izeja uz transporta platformu — tā neveda uz cauruli, bet kaut ko, kas saucās “transportburbuļi”.

Ieraudzīju Pin-Lī stāvam pie vietējā drošības uzņēmuma kioska; izteiksme bija drūma, bet viņa vēl nebija pietuvinājusi roku pieejas laukam. Redzēju spriedzi ķermeņa valodā, jo īpaši tajā, kā viņa bija pavērsusi galvu. Lai ko Pin-Lī bija nākusi darīt, viņa to negribēja.

Tad es aptvēru, kā visi cikli, kad biju vērojis Pin-Lī līguma darbības laikā, bija likuši man uzticēties viņas viedoklim. Ja viņa negribēja to darīt, tad droši vien bija labs iemesls to nedarīt. Man bija ar viņu jāpa-runā, jādod viņai cita izvēles iespēja.

Ja viņas vietā būtu kāds cits, es būtu izprātojis atšķirīgu pieeju. Pin-Lī es vienkārši pateicu: “Hei.”

Viņa tik tikko uzmeta man skatienu, sejas izteiksmē stabila vienaldzība. Tad viņa paskatījās vēlreiz, sarauca pieri, sāka kaut ko teikt, tad apklusa. Viņa vēl arvien nebija pārliecināta. Es teicu: “Mēs satikāmies BrīvTirgus Ostā.” Nenoturējos un piebildu: “Es biju pārvadāšanas kastē.”

Viņas acis iepletās, tad samiedzās. Viņa ar varu piespieda saspringtos plecus nolaisties un nepieļāva kļūdu — nepaskatījās apkārt. Tad savilka seju smaida grimasē un caur sakostiem zobiem izgrūda: “Kas... Kā...”

“Ierados, lai atrastu mūsu draugu,” atbildēju. “Vai vēlies aiziet uz transportburbuli?” Vietējo sabiedrisko transportu parasti ir viegli nodrošināt pret iespējamu novērošanu un drošības pārbaudēm. (Jā, tam vajadzētu būt otrādi. Jā, jums vajadzētu uztraukties.)

Viņa vilcinājās, tad atieza smaidu vēl platāk. Tas izskatījās viltots un nikns, bet es novērtēju šo centienu. “Protams.”

Mēs izgājām cauri tirdzniecības zonai un devāmies pa slīpni uz pieturu. Kanāla reklāmas šāviņš mūs informēja, ka burbuļi ir tasītes formas lifta platforma ar polsterētiem sēdekļiem un caurspīdīgu burbuļapvalku pāri, tā, ka cilvēki nevarētu pamanīties no tiem izkrist, lai cik lielas pūles nepieliktu. (Reklāmā to neformulēja šādi.) Burbuļi slīdēja pa iepriekšno-teiktu ceļu pāri komercsekcijām un bija daudz lēnāki par caurulēm, tādēļ parasti tika izmantoti, lai vērotu ainavu. Tāpat tie izskatījās piemēroti neveiklām sarunām.

Pieturā bija tikai daži cilvēki, kas patlaban izkāpa no tikko atbraukuša burbuļa. Mēs aizgājām līdz pirmajam vagonam, un es samaksāju ar vēl vienu cietās valūtas karti, un — hopā, summa bija trīsreiz lielāka nekā maksa par manu iepriekšējo caurbraucēju hosteli! Labi, ka man nav jāēd.

Pin-Lī iekāpa pirmā, noskatīdama mani ar izteiksmi, ko es gribēju interpretēt kā slēptu piesardzību, bet kas, iespējams, tāda nebija. Apsēdos uz soliņa viņai pretī un izvēlējos izklaides braucienu pāri šī segmenta veikalu parkam. Durvis noslēdzās, un burbulis slīdēja augšup, lai pievienotos citiem, kas devās pāri viesnīcai.

Burbulī bija kameras kanāls, bet tas bija paredzēts tikai trauksmes celšanai gadījumos, ja tiek izteikti konkrēti vārdi un skaņas, kā arī veiktas noteiktas kustības — droši vien kamera tur bija vien tādēļ, lai samazinātu nejaušu slepkavību skaitu. Nobloķēju tās audio kanālu un teicu:

«Nedirs.

Pin-Lī nikni blenza uz mani. “Tu aizgāji.”

Kaut kā nebiju gaidījis šādu pavērsienu. Teicu: “Mensa teica, ka es varētu iemācīties darīt jebko, ko vēlos. Es iemācījos aiziet.”

“Tu būtu varējis viņai pateikt, ko gribi. Mēs — viņa — mēs bijām uztraukušies, skaidrs?” Mans skatiens bija pievērsies ainai aiz runātājas, un es izmantoju burbuļa kameru, lai nopētītu viņas seju. Pin-Lī saknieba lūpas, noklusējot to, ko nu bija plānojusi teikt tālāk. Tad viņa savācās un turpināja: “Redzēju atvadu ziņu, ko tu viņai nosūtīji. Nav tā, ka viņa pati nebūtu sapratusi, kā mēs visu bijām sajājuši.”

Man bija uznākusi emocija, un man tas riebjas. Es labprātāk izjustu jaukas, drošas emocijas par seriāliem izklaides kanālos. Jūtas, kas radās īstās dzīves cilvēku teiktā vai rīcības dēļ, noveda tikai pie tādiem stulbiem lēmumiem kā ierašanās TranRollinHvfa stacijā. Un viņi nebija sajājuši visu. Dažus elementus — jā, protams. Bet nav jau tā, ka es pats zinātu, ko ar sevi darīt. “Es negribu par to runāt.”

Viņa nopūtās — tā bija nogurusi, bet dusmīga nopūta, — un piespieda pirkstus pie pieres. Man bija jāapslāpē impulss pieklauvēt neeksistējošai McdSistēmai un pajautāt diagnozi. Viņa teica: “Un kur, dirsā, tu devies? Un ko tu dari šeit?” Viņa mirkli vilcinājās šaubās. “Vai tu šeit kādam strādā, ar līgumu?”

Tieši tāpēc jau es biju devies prom. “Vai nu es esmu Mensas īpašums un strādāju viņai, vai arī esmu brīvs aģents un strādāju sev.”

Blenziens pastiprinājās. “Labi, tad kādam nolūkam tu sevi nolīgi?”

Tas bija interesants formulējums. Man tas pat patika. Un šķita tik dīvaini šādi runāt ar cilvēku — cilvēku, kurš zināja, kas es esmu. Man nebija jāpiespiež sevi skatīties Pin-Lī sejā, nebija jāuztraucas par to, vai manas sejas izteiksmes ir normālas. Abīna bija zinājusi, ka esmu Droš-Vienība, bet viņa nebija zinājusi, ka es esmu es. “Es ceļoju, un tad ieraudzīju ziņu, ka Mensa ir pazudusi. Vai viņi ievīla Menšu šeit ar viltu, vai arī viņa tika nolaupīta?”

Viņas acis atkal samiedzās — šoreiz domīgi. “Tu tiešām esi vienkārši blandījies apkārt un skatījies to seriālu? Mēs baidījāmies, ka Gray-Cris tevi notvers, bet viņi pieprasīja, lai tu tiec nodots kā daļa no pierādījumiem. Likās, ka viņi būtu mums devuši ziņu, ja būtu tevi dabūjuši — viņi noteikti būtu ar to plātījušies.”

“Esmu blandījies apkārt un skatījies daudzus seriālus.” Gaidīju. Pin-Lī vienmēr ir bijusi grūti pieejama, un viņai bija nepieciešams laiks, lai atvērtos. Līdzīgi kā ar citiem, man bija saglabāts simtiem stundu ar viņas audio un video ierakstiem. Man nebija tie jāpārskata, lai noteiktu, ka viņas nervi ir uzvilkti līdz pēdējam, jo viņa baidījās par Menšu un jutās atbildīga par pārējo dzīvībām.

Beidzot viņa teica: “Tad tu esi ieradies, lai mums palīdzētu. Kāpēc lai es tev uzticētos? Tu acīmredzami neuzticies mums.”

Ja es varētu atbildēt uz šo jautājumu, tad droši vien justos labāk. Es neuzticējos viņiem — vismaz ne par visu. Man nebija nojēgas, kādēļ lai viņi uzticētos man. “Es savācu uzbrukuģa statusa ziņojumu. Viņi jums nepalīdzos, ja stacija nenoņems aizliegumu piedokoties. Jūs esat palikuši vieni. Vai, precīzāk, tu esi viena ar Rathi un Guratinu, kas varbūt ir vēl sliktāk.”

Viņa novaikstījās. “Biju aizmirsusi, kāds tu esi dirsa.”

Nu, jā. Teicu: “Man vajag informāciju, lai izstrādātu plānu.”

Viņa paskatījās ārā un nedaudz sarāvās, ieraudzījusi zibošu reklāmas ekrānu, kas riņķoja ap torni, kam slīdējām garām. “Viņi aizveda Menšu no BrīvTirgus Ostas pēc tikšanās ar DeltFall pārstāvjiem. Dažu upuru ģimenes bija atbraukušas, lai personiski saņemtu viņu mirstīgās atliekas, tur bija daudz cilvēku, tas bija emocionāli. Viņa pēc tam uz brīdi pagāja nost, un pēc tam pazuda. Drošības kamerās atradām mirkli, kad Mensa tika sagūstīta, bet tad jau viņa bija aizvesta prom no stacijas. Pateicoties nelielai Saglabāšanas diplomātiskā korpusa palīdzībai, es pārliecināju uzņēmumu, ka viņi paši bija tik nenormāli sajājuši savu nodrošinājuma līgumu, ka tagad viņu pienākums ir mums palīdzēt. Tad Gray-Cris nosūtīja prasību, lai Saglabāšana atsakās no apsūdzības un sniedz par to publisku ziņojumu. Mēs to izdarījām, un tagad esam šeit, lai vienotos par izpirkumu.” Viņas izteiksme saspringa. “Cilvēki Saglabāšanā strādā pie tā, lai iegūtu līdzekļus, bet mums vēl nav ne tuvu tik daudz, cik viņi vēlas.”

Tātad man bija taisnība, GrayCris bija vajadzīga nauda. “Bet nekāda atbalsta no uzņēmuma līguma?”

“Ne pēc tam, kad TranRollinllyfa stacija aizliedza viņiem nolaisties. Viņi mums iedeva atslēgu drošības saskarnes implantant, ko Mensa bija iegādājusies ekstrēmām situācijām, bet Guratins teica, ka tas ir bloķēts, jo Menšu tur kaut kur torā virs mums — aiz galvenās stacijas drošības barjeras, kas noslāpē signālu.”

“Vai tā atslēga ir pie tevis?” jautāju. Varbūt Guratinam implants ir bloķēts, bet ne man.

Viņa atvēra jakas iekšējo kabatu un iedeva man atslēgu, kas bija izveidota līdzīgi caur kanālu pieejamam atmiņas čipant. Lejupielādēju adreses informāciju un patērēju vienu minūti un četrdesmit trīs sekundes, mēģinot piekļūt Mensas implantant. Izrādījās, ka tas bija bloķēts arī man. “Guratinam varētu būt taisnība par galvenās stacijas drošības barjeru.” Man riebās to teikt.

Pin-Lī vīlusies saguma. “Mums vairs nav daudz laika sadabūt izpirkumu. Es jau gāju mēģināt nolīgt palīgā šejienes drošības uzņēmumu, cerot, ka trāpīšu uz kādu, kuru nav piekukuļojuši GrayCris.” Viņa novērsās no loga un atkal paskatījās uz mani. “Runājot par piekukuļošanu, uzņēmums spēlē dubultu spēlīti, vai ne?”

Priecājos, ka Pin-Lī jau bija par to iedomājusies un nemēģināja noliegt realitāti. “Deviņdesmit piecu procentu iespējamība, ka tā,” atbildēju. Uzņēmums ir kā zemisks produktu automāts — iebāz tajā naudu, un tas darīs to, ko gribi, ja vien kāds cits neiebāzīs vairāk naudas un nepateiks, lai tas apstājas. Šajā situācijā GrayCris saprātīgākā izvēle bija izgāzt tik daudz naudas, cik iespējams.

Pin-Lī novaidējās un saberzēja ar rokām seju. “Esmu teju vai priecīga, ka tu esi šeit.”