Slepkabota dienasgrāmatas

TREŠĀ NODAĻA

Izmantoju stacijas krāvējbotu eju, lai izietu cauri pamestajai tirdzniecības zālei un atpakaļ uz iekāpšanas zonu. Atspole bija dokos Ostas vadības zonā, un, par laimi, tur bija ieslēgta drošības kamera. Varēju apskatīt teritoriju un noteikt, kad tā ir brīva. No Miki kanāla biju uzzinājis, ka divi komandas dalībnieki bija pie vadības paneļa un veica pirmsli-dojuma pārbaudi, bet pārējie atradās stacijas laboratorijā un nodarbojās ar krājumu pirmsizlidošanas inspicēšanu.

Iesaldēju kameras kanālu uz tieši tik ilgu laiku, lai varētu aizjozt pāri ēnainajai iekāpšanas zonai un sasniegt slūžas. Nosūtīju Miki izsniegto ieejas kodu. Slūžas atvērās, izpūšot pārstrādātu gaisu, kas saskaņā ar mana skenera rādījumiem bija daudz tīrāks nekā stacijas gaiss. Tas pilnīgi noteikti smaržoja labāk. Iekāpu iekšā, aizvēru slūžas un izdzēsu savu ienākšanu no ierakstiem.

Noklausījos Miki kanāla saziņu ar cilvēkiem no apskates komandas. Dzirdēju, kā Kaders, viens no abiem uzlabotajiem cilvēkiem pilotiem, kas atradās atspoles vadības stāvā, jautā: Hirune, tā biji tu?

Hirune atteica: Ko? Es vēl arvien esmu Ostas vadībā. Drīz ieradīsimies.

Dīvainīgi, man šķita, ka es dzirdu, ka atveras slūžas.

Žurnālā nav šāda ieraksta, piezīmēja otra pilote, Vibola. Domāju, ka tev ausis sagājušas sviestā.

Tagad man tas jāpārbauda-, lai pierādītu, ka tev nav taisnība, Kaders viņai atbildēja.

Es jau biju devies lejup pa eju uz darba telpām, garām biolaboratori-jām un uz krājumu glabātuvi. Tur bija paredzēta vieta atspoles krāvējbotam, bet, tā kā kravas telpa bija pārveidota par laboratorijām, bots bija no turienes izvākts. Šī vieta bija plašāka nekā skapītis uz Kuģa, un es vismaz varēju sēdēt uz grīdas un atbalstīties pret sienu, lai gan kājas izstiept nevarēju. Man patiesībā nevajadzēja staipīties, bet tik un tā tas bija patīkami. Šeit bija ari pilnīga tumsa, bet, tā kā man galvā bija dzīvīgs kanāls, tā nebija problēma.

Miki jautāja: Vai tev viss okei, konsultante Rina?

Vēlreiz pārliecinājos, ka mūsu savienojums ir drošs, ka cilvēki to nevarēja sadzirdēt un uzlabotie cilvēki — sajust atbalsi. Tas bija drošs, jo es kontrolēju Miki kanālu, bet es tik un tā pārbaudīšu katru reizi, kad ar viņu sarunāšos — šis vienkārši bija tāds cikls. Ar mani viss labi. Tu vari saukt mani par Rinu. Tas bija nedaudz mazāk kaitinoši nekā “konsultante Rina”. Tad, kad Tapana, Rāmi un Maro mani sauca par konsultantu, tas mani neaizkaitināja, bet... Nezinu, tagad vienkārši viss bija kaitinoši, un man nebija ne mazākā priekšstata, kāpēc.

Okei, Rina! Miki teica. Mēs esam draugi, un draugi sauc cits citu vārdā.

Varbūt es tomēr zināju, kāpēc.

Ar Miki acīm vēroju, kā tas palīdzēja ekspedīcijas dalībniekiem atvest pēdējās mantas un pārbaudīt krājumus. Viņi to visu iekrāva pa slūžām un nolika kravas telpā. Klausījos, kā viņi sarunājās kanālā, un visi šķita sajūsmā par to, ka beidzot ir ceļā. Šeit bija četri pētnieki un divi atspoles komandas dalībnieki, visi ilgstoši Neatkarīgo SalduDusu-Pētnieku darbinieki, kas jau iepriekš bija strādājuši kopā un nu nepacietīgi gaidīja, kad parādīsies viņu drošībnieces. Vienā brīdī Dona Abīna satvēra Miki rokas un smaidīja tā kamerā. Priecājos, ka nebiju mēģinājis kontrolēt Miki kustības, jo atrāvos tik instinktīvi un pēkšņi, ka ietriecos ar galvu kravas telpas sienā.

(DrošVienības neviens nesatver. Līdz pat šim brīdim nebiju nojautis, kāds tas ir bonuss.)

Es vēl arvien nespēju vienkārši paskatoties noteikt cilvēka vecumu. Donas Abīnas silti brūnajā ādā pie acīm un lūpām bija iezīmējušās līnijas, un viņas garajos, tumšajos matos bija baltas šķipsnas, bet tikpat labi tā būtu varējusi būt arī kosmētiska izvēle. Viņa iesmējās, un tumšo acu kaktiņi savilkās. “Mēs beidzot dodamies, Miki!”

“Urā!” Miki atbildēja, un mūsu kanālā es sajutu, ka tas neizliekas.

Miki palīdzēja Hirunei novietot aizsargtērpus un tad pārgāja uz standarta režīmu — sekoja cilvēkiem, saviem draugiem, skatīdamies, kā viņi noglabā savas personiskās mantas. Ieteicu Miki iziet no laboratorijas un doties uz kravas telpām, kur Vilkena un Gerta izpakoja savu aprīkojumu. Miki ieroču skeneris nebija ne tuvu tik jutīgs kā manējais, bet tā redzei bija palielinājuma funkcijas, kādas nepiemita man. (Šī ir viena no atšķirībām starp drošības botu un botu, kas radīts, lai palīdzētu zinātniskā izpētē.)

Kamēr Gerta lika savu kasti skapītī, lūdzu Miki kārtīgi apskatīt krājumus, kurus abas drošības konsultantes izkrāva, un sniegt man tuvāku skatu, parādot attēlu dažādos leņķos. Biju gribējis to izdarīt uz Kuģa, bet viņas bija noglabājušas savu aprīkojumu pārāk ātri, un, ja es būtu lūdzis dronam veikt tuvāku apskati, tas droši vien būtu raisījis nevēlamu uzmanību. Gerta pašķielēja uz Miki, iestūma kasti skapītī un prasīja: “Uz ko tu skaties?”

Es teicu Miki: Pasaki: “Dona Abina vēlas, lai es jums pajautāju, vai jums nepieciešama palīdzība aprīkojuma izkraušanā.”

Miki piešķieba galvu un atkārtoja to vārds vārdā ar tik šķīstu nevainību, uz kādu ir spējīgs vienīgi tīrs un nevainīgs bots.

Gerta nedaudz pasmaidīja. “Nē, paldies, botiņ,” viņa teica. Vilkena iespurdzās.

Tiešām? Botiņ? (Kaut kur taču jābūt laimīgajam vidusceļam starp to, ka tevi uztver kā baismīgu slepkavaparātu, un to, ka pret tevi izturas

kā pret bēblti.) Pamudināju Miki doties atpakaļ pie draugiem. Dodoties pa eju, tas jautāja: Rina, kāpēc viņas negribēja, lai es apskatos viņu kastes?

Ne jau nu visi grib, lai mīļrobots bāž savu skeneri viņu darīšanās, bet es biju iegrimis domās un vienkārši atbildēju: īsti nezinu. Pēc formas varēju pateikt, ka tur bija ieroči, munīcija un divi komplekti augstākās klases pašpielāgojošu bruņu, kādas biju redzējis tikai mediju saturā. Uzņēmums nekad nebija devis mums tik jaukas bruņas. Viņu aizstāvībai gan jābilst, ka mūsu bruņas diezgan regulāri nodragāja no mums nost. Dronu nebija, bet cilvēki arī īsti labi neprot darboties ar drošības droniem — lai tos varētu vadīt, ir nepieciešama vairākkanālu datu apstrāde, un lielākā daļa cilvēku to neprot darīt, ja vien nav būtiski uzlaboti. Bet arī bez droniem izskatījās, ka viņas bija sagatavojušās jebkam. Varbūt tāpat vien.

Mēģināju izlemt, vai man vajadzētu izmantot izdevību kaut ko nozagt, ja šāda iespēja rastos. Pašpiclāgojošās bruņas bija neizsakāmi vilinošas un kļūtu vēl labākas pēc tam, kad es veiktu nelielas koda izmaiņas. Bet bija jau tā gana grūti izšmaukt garām ieroču skeneriem; vedot līdzi kaut ko tik masīvu, es tikai palielinātu iespēju, ka mani pieķers.

Miki devās uz komandas telpu zem vadības klāja. Tur sēdēja Abīna un Hirune kopā ar Brē un Edžiro. Kaders un Vibola bija tieši virs mums, komandtiltiņā. Cilvēki bija pagriezuši vairākus stacijas krēslus uz ieliektā, mīkstā dīvāna pusi un skatījās telpas vidū gaisā planējošā burbuļveida ekrānvirsmā. Spriežot pēc ekrānā redzamajām shēmām, viņi pētīja plānoto ceļu pa kompleksu. Kamēr es prātīgi bakstījos pa viņu personiskajiem kanāliem, Abīna pasita pa vietu sev blakus. “Piesēdi, Miki.”

Miki apsēdās viņai blakus uz dīvāna, un neviens no cilvēkiem nereaģēja. Izskatījās, ka tas šķiet pilnīgi normāli.

“Vai tevi sajūsmina iespēja ieskatīties kompleksā, Miki?” Hirune jautāja, pagriežot shēmu citā leņķī. “Man ir kļuvis garlaicīgi skatīties tikai uz kartēm.”

“Esmu sajūsmā!” Miki atbalsoja. “Mēs visu labi apsekosim un tad varēsim dabūt jaunu uzdevumu.”

Edžiro iesmējās. “Ceru, ka tas būs tik vienkārši.”

Ierunājās Brē. “Man vienalga, vai tas ir grūti vai vienkārši — vismaz mēs esam ceļā! Miki droši vien jau ir nogarlaikojies, visu laiku spēlējot ar mums mušu.”

“Man patīk spēles. Ja vien mēs varētu, es to vien darītu kā spēlētu spēles,” Miki atbildēja.

Man atkal bija jāatkāpjas savā tumšajā nostūri. Bija uznākusi emocija. Dusmīga.

Pirms mani nopirka Dr. Mensa, es varēju saskaitīt tās reizes, kad biju apsēdies cilvēkiem domātā vietā, un tas nekad nenotika klientu priekšā.

Es pat nezinu, kādēļ tā reaģēju. Vai jutu greizsirdību pret cilvēkveida botu? Es negribēju būt mīļrobots, tāpēc taču biju atstājis Dr. Menšu un pārējos. (Mensa gan nemaz neteica, ka gribētu luteklīti DrošVienību. Es vispār nedomāju, ka viņa gribētu DrošVienību.) Kas Miki bija tāds, ko es gribēju? Nebija ne jausmas. Es nezināju, ko gribu.

Un jā, es zinu, ka šī nezināšana pati par sevi varbūt bija liela daļa no problēmas.

Atkal iegāju Miki kanālā. Dona Abīna teica: “...paturēt prātā, ka tava pieredze ar cilvēkiem ir ierobežota. Mēs tevi uztveram kā daļu no ģimenes, bet citiem tu esi svešinieks. Varbūt tādēļ mūsu drošības komanda negribēja, lai tu skaties uz viņu lietām.”

Upsī. Patinu atpakaļ Miki kameru, lai paskatītos uz to sarunas daļu, kuru biju palaidis garām. Miki bija jautājis Abīnai, kāpēc Gerta bija tā reaģējusi, kad tas bija skatījies uz viņas un Vilkcnas kastēm. Par laimi, Abīna bija izklaidīga, viņa mēģināja atbildēt uz jautājumu un vienlaikus pētīja stacijas shēmu, un viņa nebija interesējusies, kādēļ Miki bija devies pie drošības komandas. Ja viņa būtu iedomājusies par to pajautāt, vai Miki būtu viņai pateicis par mani? Kā tas būtu atbildējis uz šo jautājumu?

Es varēju pārņemt Miki tā, kā biju sākotnēji plānojis, bet tā saskarsme ar Ablnu un pārējiem bija ārkārtīgi sarežģīta. Nedomāju, ka es varētu noviltot to visu; jau mana uzlabotā cilvēka-drošības konsultanta loma bija nākusies gana grūti, un es ar to nemēģināju apmuļķot cilvēkus, kas pazina mani. Vai to, par ko es izlikos esam. Vai vienalga.

Mēģinot neizklausīties nervozs un/vai saniknots, es teicu: Miki, atceries, tu teici, ka nestāstīsi Donai Abinai par mani.

Es nestāstīšu, Rina. Miki bija tik mierīgs un pakļāvīgs, ka mani uzticamas veiktspējas rādītāji nokritās par 2 procentiem. Es apsolīju.

Man izdevās sašust klusībā. Bet kāda daļa no Miki ieprogrammētās uzvedības noteikti lika viņam doties pie Donas Ablnas, kad tam bija jautājumi. Man būs jācenšas atbildēt uz tā jautājumiem tik izsmeļoši, cik iespējams, acīmredzot ar “es nezinu” bija par maz.

Hirune jautāja Abinai: “Ko tu tiktāl domā par mūsu drošības komandu?”

Abīna atteica: “Es patiesībā esmu iepriecināta. Viņas, šķiet, nekodaudz nezina par teraformēšanas kompleksiem, bet tam nebūtu jābūt svarīgi.”

Varbūt būs, es nodomāju. Bet DrošVienību apmācības moduļi bija sūds, un viss, ko es zināju par teraformēšanu, bija tas, ko biju pamanījies uzsūkt, vienlaikus absolūti par to neinteresējoties, tā ka es varbūt nebiju lielākais zinātājs šajā jautājumā.

Ar Miki acīm redzēju, kā Hirune paskatās uz abām pārējām, kas apsprieda kaut kā kalibrēšanu. Viņa pieklusināja balsi. “Es pieņemu, ka tā. Ja ir tikai viņas divas, tas neko daudz nepalīdzēs pret sirotājiem.”

Abīna nosprauslājās. “Ja tur ir sirotāji, tad mēs nekavējoties vācamies prom un dodamies atpakaļ uz staciju.”

Kad esi ieraudzījis sirotājus, kam tādam jau ir par vēlu.

Mana reakcija noteikti bija ieslīdējusi kanālā, jo Miki raižpilni jautāja: Vai tu viņas pasargāsi, Rina?

Jā, Miki, es tam teicu, jo tas bija mans aizsegstāsts un no tā es neatkāpos.