Slepkabota dienasgrāmatas

Kad bijām noskatījušies “Pasaullēkātājus” vēl divas reizes, tas gribēja redzēt visus pārējos seriālus par cilvēkiem uz kuģiem. Lai gan pēc tam, kad trāpījām uz kādu, kas bija balstīts uz patiesiem notikumiem, kur kuģa korpusā radās sūce un dekompresijas rezultātā nomira vairāki komandas biedri (šoreiz uz pavisam), tas kļuva pārāk satraukts un man bija jāizveido satura filtrs. Lai tas varētu atjēgties, es piedāvāju “Mēness patvērumu”. Tas piekrita.

Pēc četrām sērijām tas iejautājās: Šajā stāstā nav DrošVienību?

Droši vien tas iedomājās, ka “Mēness patvērums” bija mans mīļākais seriāls tā paša iemesla dēļ, kā dēļ viņam patika “Pasaullēkātāji”. Es teicu: “Nē. Nav nemaz tik daudz seriālu ar DrošVienībām, un tad tās ir vai nu ļaundari, vai ļaundaru pakalpiņi.” Vienīgās DrošVienības izklaides medijos bija patvaļīgas un apņēmušās nobeigt visus cilvēkus, jo, pieņemu, tās bija aizmirsušas, kas būvēja labošanas kārbas. Dažās — sliktākajās — programmās DrošVienības reizēm piekopa seksu ar cilvēkiem. Tas bija savādi neprecīzi un turklāt anatomiski sarežģīti paveicams. Konstrukti ar cilvēku daļām, kas saistītas ar dzimumaktu, ir seksboti, nevis DrošVienības. Seksboticm nav iebūvētu ieroču, tā ka nav gluži tik viegli tos sajaukt ar DrošVienībām. (Turklāt DrošVienībām ir mazāk nekā nulle intereses par seksu ar cilvēkiem vai jebko citu, tur nu varat man ticēt.)

Tiesa gan, būtu bijis pagrūti parādīt vizuālā atainojumā reālistisku DrošVienību, kas nozīmētu rādīt to, kā tu stundām ilgi stāvi un garlaikojies līdz nāvei, kamēr nervozie klienti mēģina izlikties, ka tevis tur nav. Bet arī grāmatās DrošVienības nebija atainotas. Mans minējums ir, ka nevar izstāstīt stāstu no tādas lietas skatpunkta, kam, tavuprāt, nemaz nav skatpunkta.

Tas teica: Atainojums nav reālistisks.

(Ziniet, vienkārši iztēlojieties visu, ko tas saka, vissarkastiskākajā iespējamajā tonī.)

“Ir nereālistisks tēlojums, kas jauj tev aizmirsties, un nereālistisks, kas tev atgādina, ka visi no tevis baidās.” Izklaides kanālā DrošVienības bija tādas, kā klienti tās iedomājās: bezsirdīgas, slepkavnieciskas mašīnas, kas kuru katru mirkli un bez mazākā iemesla varēja kļūt patvaļīgas, tas nekas, ka tām bija vadības moduļi.

Transports to apdomāja 1,6 sekundes. Tad mazāk sarkastiskā tonī teica: Tev nepatīk tavas funkcijas. Es nesaprotu, kā tas ir iespējams.

Transportbota funkcija bija ceļošana pa kaut ko tādu, kas tam šķita kā bezgala fascinējoša kosmosa sajūta, un nodrošināt, ka visi tā pasažieri — cilvēki un ne tikai — ir drošībā tā metāla korpusā. Protams, ka tas nesaprata, kā var negribēt pildīt savu funkciju. Tā funkcija bija lieliska.

“Man patīk daļa manu funkciju.” Man patika aizsargāt cilvēkus un lietas. Man patika izprātot, kā varētu gudrāk aizsargāt cilvēkus un lietas. Man patika, ka man ir taisnība.

Tad kāpēc tu esi šeit? Tu neesi “brīvs bots", kas mēģina atrast savu aizbildni, kuram it kā nevarot vienkārši nosūtīt ziņu pa publisko saziņas līniju no tranzītgredzena, kuru mēs nupat atstājām.

Jautājums mani paņēma uz izbrīnu, jo es nebiju iedomājies, ka tas varētu interesēties par kaut ko citu, ne tikai sevi pašu. Vilcinājos ar atbildi, bet tas jau zināja, ka esmu DrošVienība, un zināja, ka vienkārši nevar pastāvēt tādi apstākļi, kuros mana klātbūtne šeit bija legāla un pieņemama. Tikpat labi tas varētu arī uzzināt, kas es esmu. Nosūtīju tā kanālā savu BrivTirgus Ostas jaunumu kopiju. “Tas esmu es.”

Dr. Mensa no PreservationAux komandas tevi nopirka un ļāva tev doties prom.

“Jā. Vai gribi vēlreiz noskatīties “Pasaullēkātājus”?” jau pēc mirkļa nožēloju, ka biju to pajautājis. Tas zināja, ka mēģinu novērst uzmanību.

Bet tas teica: Man nav atļauts, pieņemt neautorizētus pasažierus vai kravu, un man jau nācās modificēt savu žurnālu, lai noslēptu jebkādas tavas klātbūtnes pēdas. Mirklis vilcināšanās. Tā ka mums abiem ir noslēpums.

Man nebija iemesla to neteikt—ja nu vienīgi negribēju izklausīties pēc muļķa. “Es devos prom bez atļaujas. Viņa piedāvāja man mājas pie viņas Saglabāšanā, bet viņai mani tur nevajag. Viņiem tur nevajag Droš-Vienības. Un es... nezināju, ko gribu, vai es gribu doties uz Saglabāšanu, vai nē. Vai es gribēju aizbildni cilvēku — kas ir tikai cits vārds īpašniekam. Zināju, ka būtu vieglāk izbēgt no stacijas nekā no planētas. Tā nu es devos prom. Kāpēc tu man ļāvi kāpt uz borta?”

Iedomājos, ka varbūt varēšu novērst tā uzmanību, panākot, ka tas stāsta par sevi. Atkal kļūdījos. Tas teica: Mani māca ziņkāre par tevi, un kravas braucieni bez pasažieriem ir nomācoši. Tu atstāji viņus, lai dotos uz RaviHyral raktuvēm Q stacijā. Kāpēc?

“Es aizgāju, lai tiktu prom no BrīvTirgus Ostas, prom no uzņēmuma.” Tas gaidīja. “Kad man bija iespēja padomāt, nolēmu doties uz RaviHyral. Man ir kaut kas jāizpēta, un tā ir vislabākā vieta šim nolūkam.”

Man šķita, ka pētījumu pieminēšana varētu panākt, ka tas beidz jautāt, jo tas saprata, ko nozīmē pētījumi. Nē, nepaveicās. Tranzītgre-dzenā bija pieejami publisko bibliotēku ieraksti, kas var sūtīt un saņemt informāciju no planētu arhīviem. Kāpēc nepētīt tur? Man ir pieejams plašs arhīvs uz borta. Kāpēc neesi mēģinājis saņemt piekļuvi tam?

Es neatbildēju. Tas gaidīja veselas trīsdesmit sekundes, tad teica: Konstruktu sistēmas ir pēc būtības zemākas kvalitātes nekā attīstītu botu sistēmas, bet tu neesi stulbs.

Jā, labi, pats ej dirst, es nodomāju un palaidu izslēgšanās sekvenci.