Slepkabota dienasgrāmatas

TREŠĀ NODAĻA

Mēs sagatavojāmies, lai dotos prom nākamā diennakts cikla sākumā pirmajā rīta gaismā, un satelīta sniegtā laika prognoze liecināja, ka šī būs jauka diena lidojumam un novērošanai. Es ieskatījos MedSis-tēmā un redzēju, ka Baradvaja bija nomodā un spēja runāt.

Tikai tad, kad jau palīdzēju aiznest aprīkojumu uz mazo divplāksni, es sapratu, ka viņi liks man lidot komandas kajītē.

Par laimi, es biju bruņās, ar aptumšotu sejsegu. Bet, kad Mensa man teica, lai apsēžos otrā pilota krēslā, izrādījās, ka nav tik traki, kā man sākumā bija licies. Arada un Pin-Ll nemēģināja ar mani sarunāties, un Rathi pat novērsās, kad spraucos viņam garām, lai nokļūtu kajītes priekšgalā.

Viņi visi tik piesardzīgi neskatījās un nemēģināja uzsākt sarunu ar mani, ka, tikko pacēlāmies gaisā, žigli pārskatīju CentrSistēmas ierakstus ar viņu sarunām. Biju iestāstījis sev, ka patiesībā nemaz nebiju tik traki zaudējis savaldību, kad Mensa uzaicināja mani palikt centrālajā telpā ar cilvēkiem — tā, it kā es pilnīgi būtu persona vai kas tāds.

Tas, kā viņi sarunājās pēc manas aiziešanas, pārskatot radīja sajūtu, ka es krītu. Nē, izskatījās vēl sliktāk, nekā biju iedomājies. Viņi bija par to izrunājušies, un visi vienojās par to, ka nevajadzētu “piespiest mani doties tālāk, nekā es esmu gatavs iet”, un viņi visi bija tik sirsnīgi, un tas bija sasodīti mokoši. Es nekad vairs nenoņemšu ķiveri. Ja man jārunā ar cilvēkiem, tad skaidrs, ka es šajā stulbajā darbā nevaru izdarīt ne sūda.

Viņi bija mani pirmie klienti, kam nebija bijis iepriekšējas pieredzes ar DrošVienībām, tā ka varbūt man būtu vajadzējis būt tam gatavam — ja es būtu papūlējies par to aizdomāties. Ļaut viņiem ieraudzīt mani bez bruņām bija milzīga kļūda.

Vismaz Mensa un Arada nebija laidušas pie teikšanas tos, kas vēlējās ar mani par to parunāt. Jā, parunāt ar Slepkabotu par viņa jūtām. Šī doma bija tik sāpīga, ka mana efektivitāte nokritās līdz 97 procentiem. Es labprātāk rāptos atpakaļ Naidnieka Nr. Viens mutē.

Tā nu raizējos par to, kamēr viņi skatījās ārā pa logiem uz planētas gredzenu vai kanālos skatījās divplākšņa rādījumus ar jauno ainavu, vai sarunu kanālā pļāpāja ar pārējiem, kuri sekoja mūsu gaitām no mītnes. Biju izklaidīgs, tomēr pamanīju mirkli, kad izslēdzās autopilots.

Tā būtu varējusi izrādīties problēma, bet es biju otrā pilota sēdeklī, tādēļ varētu laikā pārņemt vadību. Bet, pat ja manis tur nebūtu bijis, viss būtu kārtībā, jo divplāksni vadīja Mensa, kura nekad nenoņēma rokas no vadības pults.

Lai arī planētas virsmas lidaparātu autopiloti nav tik sarežģīti kā pilnvērtīga pilota bota sistēma, daži klienti tik un tā mēdza tos ieslēgt un doties pasēdēt kajītes aizmugurē vai pagulēt. Mensa tā nedarīja, un viņa vienmēr uzstāja, lai arī citi lidojot seko šiem noteikumiem. Viņa tikai izgrūda domīgas un nīgras skaņas un pavērsa kursu prom no kalna, kurā mūs būtu ietriecis maldīgais autopilots.

Es jau biju izgājis cauri ciklam no šausmām par to, ka viņi gribēja ar mani runāt par manām jūtām, līdz pateicībai, kad Mensa bija likusi viņiem to nedarīt. Kad viņa pārstartēja autopilotu, es nolasīju tā darbības žurnālu un nosūtīju uz viņas kanālu, lai parādītu, ka tas bija izslēdzies CentrSistēmas gļuka deļ. Viņa klusītēm nolamājās un papurināja galvu.

Pazudusī kartes daļa nebija pārāk tālu no mūsu apskates reģiona, un tādēļ mēs tur nonācām, vēl pirms es paspēju kaut drusciņ samazināt sēriju skaitu, kas būtu jānoskatās un bija saglabātas manā iekšējā atmiņā. Mensa teica pārējiem: “Mēs dodamies tur, augšā.”

Mēs bijām lidojuši pāri biezam tropu mežam, kas stiepās virs dziļām aizām. Pēkšņi tas izbeidzās un pārtapa līdzenumā, kurā vīdēja ezeriņi un mazāki koku puduri. Tur bija daudz kailu akmeņu — zemas grēdas un apvēlušies milzeņi. Akmeņi bija tumši un spīdīgi — kā sastingusi magma.

Kajītē valdīja klusums, visi vēroja rādījumus. Arada skatījās seismiskajos datos, pa savu kanālu nosūtīdama tos arī pārējiem mītnē palikušajiem.

“Neredzu neko tādu, kas liegtu satelītam izveidot šī reģiona karti,” Pin-Lī domīgi teica, pētot divplākšņa iesūtītos datus. “Nekādu savādu rādījumu. Tas ir dīvaini.”

“Ja nu vienīgi šiem akmeņiem piemīt kaut kādas kamuflāžas īpatnības, kas liedza satelītiem tos atainot,” Arada noteica. “Skeneri uzvedas nedaudz jokaini.”

“Jo skeneri sūkā korporatīvās olas,” Pin-Lī nomurmināja.

“Vai nolaisties?” Mensa jautāja. Es aptvēru, ka viņa sagaida no manis drošības izvērtējumu.

Skeneri it kā darbojās un atzīmēja kaut kādas bīstamības, bet tās neatšķīrās no tā, ar ko bijām saskārušies līdz šim. Es teicu: “Varam nolaisties. Bet mēs zinām, ka šeit ir vismaz viena dzīvības forma, kas rokas cauri akmeņiem.”

Arada nedaudz padīdījās sēdeklī, gluži kā nevarētu nociesties, nedevusies tālāk. “Zinu, ka mums jābūt piesardzīgiem, bet domāju, ka mums būs drošāk, ja zināsim, vai tukšie laukumi satelīta kartē ir nejauši vai tīšām radušies.”

Tad es sapratu, ka viņi nav atmetuši domu par iespējamu sabotāžu. Man būtu vajadzējis saprast to agrāk, kad Pin-Lī jautāja, vai CentrSis-tēma var tikt uzlauzta. Bet tobrīd cilvēki skatījās uz mani un es vēlējos tikai tikt no turienes prom.

Rathi un Pin-Lī piebalsoja Aradai, un Mensa pieņēma lēmumu. “Mēs nolaidīsimies un savāksim paraugus.”

Sakaru kanālā no mītnes ieskanējās Baradvajas balss: “Lūdzu, esiet prātīgi.” Viņa vēl joprojām izklausījās nesevī.

Mensa mūs maigi nosēdināja, divplākšņa slieces atsitās pret zemi gandrīz nejūtami. Es jau biju piecēlies un nostājies pie lūkas.

Cilvēki laikus bija uzvilkuši ķiveres, tādēļ es atvēru lūku un ļāvu trapam nolaisties. Tuvumā akmeņainie laukumi vēl arvien izskatījās pēc stikla — pamatā melna, bet ar dažādām krāsām, kas pārgāja cita citā. Tik tuvu zemei divplākšņa skeneri varēja droši apliecināt, ka seismiskā aktivitāte bija nulles līmenī, bet es paspēru dažus soļus ārā, gluži kā dodams iespēju jebkam, kas nu tur ārā bija, man uzbrukt. Ja cilvēki redz, kā es daru savu darbu, tas samazina iespēju, ka veidosies aizdomas par sačakarētiem vadības moduļiem.

Mensa nokāpa pirmā pēc manis, viņai sekoja Arada. Abas staigāja apkārt, ar portatīvajiem skeneriem uzņemdamas papildu rādījumus. Tad pārējie izņēma paraugu komplektus un sāka skaldīt nost akmeņaino stiklu — vai stiklaino akmeni —, vākt zemes un augu paraugus. Viņi daudz sarunājās savā starpā un ar citiem mītnē palikušajiem. Tāpat viņi sūtīja datus uz kanālu, bet es tiem nepievērsu uzmanību.

Tā bija savāda vieta. Klusa, salīdzinot ar citiem apskatītajiem reģioniem, šeit nebija pārāk daudz putnu skaņu un nekādu dzīvnieku kustības pazīmju. Varbūt viņus atbaidīja akmeņainie laukumi. Es pagājos tālāk, garām dažiem ezeriņiem, gandrīz vai gaidīdams, ka ieraudzīšu kaut ko zem ūdens. Varbūt miroņus. Biju tos redzējis pārpārēm (un sataisījis pārpārēm) iepriekšējos līgumos, bet šajā te līdz šim bija pietrūcis līķu. Tā bija patīkama pārmaiņa.

Mensa bija noteikusi apskates areālu, atzīmējot visas vietas, kuras no gaisa bija iespējams reģistrēt kā bīstamas vai potenciāli bīstamas. Vēlreiz pārbaudīju visu cilvēku atrašanās vietu un redzēju, ka Arada un Rathi dodas taisnā ceļā uz vienu no bīstamības marķieriem. Gaidīju, ka viņi apstāsies pie tā robežas, jo iepriekšējos mērījumos viņi bija bijuši gana piesardzīgi. Tomēr katram gadījumam sāku doties attiecīgajā virzienā. Tad viņi šķērsoja robežu. Es sāku skriet. Nosūtīju Mensai savas lauka kameras datus un izmantoju balss sakarus, lai teiktu: “Dr. Arada, Dr. Rathi, lūdzu, apstājieties. Jūs esat šķērsojuši robežu un tuvojaties bīstamības marķierim.” “Tiešām?” Rathi izklausījās pilnīgi apstulbis.

Par laimi, abi apstājās. Kad biju tur nonācis, abi bija nosūtījuši uz manu kanālu savas kartes. “Nesaprotu, kas par vainu,” Arada samulsusi teica. “Neredzu nekādu briesmu marķieri.” Viņa bija atzīmējusi abu pozīcijas, un viņu kartēs izskatījās, ka abi atrodas apskatāmās zonas iekšpusē un tuvojās slapjākai zonai.

Pagāja mirklis, līdz es sapratu, kur ir problēma. Tad es uzliku savu karti — īsto karti — pāri viņējai un nosūtīju Mensai. “Dirsā,” viņa noteica sakaru kanālā. “Rathi, Arada, jūsu kartes ir aplamas. Kā tas notika?”

“Gļuks,” Rathi noteica. Viņš pētīja sava kanāla ekrānus un saviebās. “Tā ir izdzēsusi visus marķierus šajā kartes pusē.”

Tā nu es pavadīju atlikušo rīta daļu, dzenādams ļaudis prom no bīstamības marķieriem, kurus viņi nevarēja redzēt, kamēr Pin-Lī daudz lamājās un mēģināja piespiest kartes skeneri darboties kā nākas. “Es sāku domāt, ka šīs pazudušās daļas ir tikai kļūda kartējumā,” vienubrīd elsodams izgrūda Rathi. Pētnieks bija iebridis vietā, ko šie sauca par karsto dubļu bedri, un man bija viņš jāvelk ārā. Mēs abi bijām līdz viduklim nošķiedušies ar dubļiem un skābi.

“Tu domā?” sapīkusi atteica Pin-Lī.

Kad Mensa lika mums doties atpakaļ uz divplāksni, atviegloti bija visi.

Mēs atgriezāmies mītnē bez grūtībām, kas nupat jau šķita diezgan negaidīti. Cilvēki devās analizēt savus datus, un es devos patverties savās telpās, pārbaudīt drošības ziņojumus un tad gulēt savā kārbā un kādu bridi skatīties medijus.

Biju tikko pabeidzis kārtējo apgaitu un pārbaudījis dronus, kad kanālā saņēmu ziņu, ka CentrSistēma no satelīta saņēmusi atjauninā-jumu un tur ir arī papildinājumi man. Zinu knifu, ar kura palīdzību es lieku CentrSistēmai domāt, ka esmu visu saņēmis, un noglabāju to ārējā atmiņā. Es neinstalēju automātiskus atjauninājumus, jo man tas vairs nav jādara. Kādreiz, kad būs iekāriens — droši vien pirms došanās prom no planētas —, es iziešu cauri papildinājumiem, pievienošu to, ko vēlēšos, un izdzēsīšu pārējo.

Citiem vārdiem sakot, tā bija parasta, garlaicīga diena. Ja Baradvaja vēl arvien nebūtu medpunktā, varētu pat aizmirst, kas bija noticis. Bet dienas cikla beigās Dr. Mensa vēlreiz mani izsauca un teica: “Man šķiet, ir radusies problēma. Mēs nevaram sazināties ar DeltFall grupu.”

Es devos uz komandas centrāli, kur bija sapulcējušies Mensa un pārējie. Viņi atrada kartes un datus, kuros bija atainots mūsu un DeltFall izvietojums. Lielajā ekrānā vizmoja planētas izliekums. Kad ierados, Mensa teica: “Izskatīju lielā divplākšņa specifikāciju, un mēs varam aizlidot turp un atpakaļ ar vienu uzlādi.”

Mans sejsegs bija aptumšots, tā ka varēju vaikstītics, cik uziet, un viņi to nemanīja.

“Tu domā, ka viņi mums neļaus uzlādēties viņu mītnē?” Arada jautāja un tad paskatījās apkārt, jo pārējie uz viņu blenza. “Kas?” viņa noprasīja.

Overse aplika roku ap viņas pleciem un viegli saspieda. “Ja viņi neatbild uz mūsu signāliem, tad varbūt viņi ir ievainoti vai viņu mītne ir sabojāta,” viņa teica. Būdamas pāris, viņas allaž bija tik sirsnīgas viena pret otru. Visa grupa līdz šim bija bijusi relatīvi nedramatiska, un es to novērtēju. Daži iepriekšējie līgumi bija mani nolikuši tādā kā negribīga novērotāja lomā izklaides kanāla daudzpartneru attiecību seriālā, tikai tādā, kur es ienīstu visus aktierus.

Mensa pamāja. “Par to es uztraucos, it īpaši, ja viņu apskates komplektā arī pietrūka ziņu par potenciālajām briesmām — līdzīgi kā mūsējā.”

Arada izskatījās tā, it kā viņai tikai nupat būtu ienācis prātā, ka visa DeltFall komanda varētu būt beigta.

Rathi teica: “Mani uztrauc tas, ka netika palaista viņu avārijas signālraķete. Ja mītne būtu sabojāta vai ja būtu medicīniskas dabas problēma, ar ko viņi nevarētu tikt galā, viņu CentrSistēmai vajadzētu būt automātiski palaidušai signālraķeti.”

Katrai apskates komandai ir sava raķete, kas izvietota drošā attālumā no mītnes. Tā tiktu palaista zemā orbītā un sūtītu pulsa signālu uz tārpeju, kura to aizšautu prom — vai ko nu tārpejas dara — uz uzņēmuma tīklu, kurš to uztvertu, un transportkuģis mūsu savākšanai tiktu nosūtīts nekavējoties, nevis tikai projekta beigu datumā. Vismaz tā tam bija jānotiek. Parasti.

Mensas sejas izteiksmē bija nolasāmas raizes. Viņa paskatījās uz mani. “Kā tu domā?”

Pagāja divas sekundes, līdz es aptvēru, ka viņa runā ar mani. Par laimi, tā kā šķita, ka mēs tiešām plānojam kaut ko darīt, es pat biju pievērsis sarunai uzmanību un man nevajadzēja to atskaņot vēlreiz. Es teicu: “Viņiem ir trīs līgumā noteiktās DrošVienības, bet, ja viņu mītnei uzbruka pretinieks, kas ir tik liels kā Naidnieks Nr. Viens vai lielāks par to, viņu sakaru aparatūra var būt bojāta.”

Pin-Lī ieskatījās signālraķešu aprakstā. “Vai raķetes netiek palaistas pat tad, ja pārējais sakaru aprīkojums ir iznīcināts?”

Vēl kāds būtisks labums no mana uzlauztā vadības moduļa: es varu ignorēt tā rīkojumus aizstāvēt stulbo uzņēmumu. “Tam tā vajadzētu notikt, bet ir dzirdēts par aprīkojuma kļūmēm.”

Sekoja mirklis, kurā viņi visi apdomāja hipotētiskās savas mītnes aprīkojuma kļūmes — iespējams, ietverot arī lielo divplāksni, ar ko viņi šajā ceļojumā izlidotu ārpus mazā divplākšņa sasniedzamības joslas, tā ka, ja ar to kas atgadītos, viņiem nāktos kājot atpakaļ pašiem. Un peldēt atpakaļ, jo starp abiem kartes punktiem bija okeāna izmēra ūdens klajs. Vai noslīkt; pieņēmu, ka viņi varētu vienkārši noslīkt. Ja jūs pirmīt prātojāt, par ko es vaikstos, tad šis būtu tas iemesls.

Lidojums uz kartes aptumšoto dalu bija nedaudz ārpus mūsu rīkojumu parametriem, bet šis būtu divu dienu ceļojums — pat tad, ja viņi tikai aizlidotu turp, paskatītos uz čupiņu līķu, pagrieztos un lidotu atpakaļ.

Tad Guratins teica: “Un kā ar tavām sistēmām?”

Es nepavērsu ķiveres sejsegu uz viņa pusi, jo tas var izskatīties biedējoši, un man bija īpaši svarīgi pretoties šādam impulsam. “Es rūpīgi sekoju līdzi savām sistēmām.” Ko citu, viņaprāt, man vajadzēja teikt? Tam nav nozīmes; par mani nepienākas kompensācija.

Volesku nokremšļojās. “Tātad mums jāgatavojas glābšanas misijai.” Viņš izskatījās apmierinoši, bet MedSistēmas kanāls vēl arvien vēstīja par zināmām trauksmes pazīmēm. Baradvajas stāvoklis bija stabils, bet viņu vēl nevarēja izlaist no medpunkta. Viņš turpināja: “Esmu no divplākšņa informācijas komplekta izvilcis šādas tādas instrukcijas.”

Jā, instrukcijas. Viņi ir akadēmiķi, pārbaudītāji, izpētītāji, nevis brašie pētnieki no seriāliem. Seriāliem, kas man patika, jo tie bija nereā-listiski, nevis depresīvi un drūmi kā īstenība. Es teicu: “Dr. Mensa, manuprāt, man būtu jādodas ar jums.”

Redzēju viņas pierakstus kanālā, tādēļ zināju, ka viņa gribēja, lai es palieku šeit, pārraugu mītni un sargāju visus, kas nedosies ceļā. Mensa plānoja doties ar Pin-Lī, jo viņai bija bijusi mītņu un apmetņu būves pieredze, Rathi, biologu, un Oversi, kas bija sertificēta lauka ārste.

Mensa vilcinājās, apdomājot manu priekšlikumu, un es nopratu, ka viņa apsver izvēli starp mītnes un tajā paliekošo apsargāšanu un sastapšanos ar to, kas ticis klāt pie DeltFall —ja tas tur būtu palicis. Viņa ieelpoja, un es zināju, ka viņa man teiks, lai es palieku šeit. Es vienkārši nodomāju: “Tā ir slikta ideja.” Nespēju sev izskaidrot, kāpēc. Šis bija viens no tiem impulsiem, kas rodas manās organiskajās daļās un kuru vajadzētu apvaldīt vadības modulim. Sacīju: “Man vienīgajam ir iepriekšēja pieredze ar šādām situācijām, tādēļ esmu jūsu labākais resurss.”

Guratins teica: “Kādām situācijām?”

Rathi uzmeta viņam drūmi uzjautrinātu skatienu. “Šādām situācijām. Ar nezināmajiem. Savādiem draudiem. Briesmoņiem, kas lien ārā no zemes.”

Labi, ka ne es vienīgais domāju, ka tas bija stulbs jautājums. Guratins nebija tik runātīgs kā pārējie, tādēļ man nebija īstas skaidrības par viņa personību. Viņš bija vienīgais uzlabotais cilvēks grupā, tādēļ varbūt jutās kā ārpusnicks vai tamlīdzīgi, lai gan citiem viņš acīmredzami patika. Es precizēju: “Situācijām, kurās personāls var tikt ievainots planētas radītu briesmu rezultātā.”

Arada nostājās manā pusē: “Piekrītu. Es domāju, ka jums vajag ņemt līdzi DrošVienību. Jūs nezināt, kas jūs tur sagaida.”

Mensa vēl arvien svārstījās: “Atkarībā no tā, ko atrodam, mēs varētu būt prom divas vai trīs dienas.”

Arada pamāja ar roku, ietverdama žestā mītni: “Šeit līdz šim nekas nav mūs apdraudējis.”

Droši vien tieši to pašu domāja DeltFall komanda, pirms viņus noēda vai saraustīja gabalos, vai ko nu tur. Bet Volesku piebilda: “Atzīšu, ka tas man liktu sajusties labāk.” Baradvaja pievienojās kanālam no med-punkta un pievienoja savu balsi manējai. Guratins bija vienīgais no palicējiem, kurš neteica neko.

Mensa izlēmīgi pamāja. “Labi, tad izlemts. Sākam darbu!”

Tā nu es sagatavoju lielo divplāksni, lai dotos uz otru planētas malu. (Un — jā, man bija jāpēta instrukcijas.) Pārbaudīju to tik labi, cik varēju, atceroties, kā pēkšņi bija pārtraucis darboties mazā divplākšņa autopilots. Bet mēs nebijām izmantojuši lielo divplāksni kopš brīža, kad Mensa tūlīt pēc atbraukšanas bija ar to pacēlusies gaisā, lai pārbaudītu. (Aprīkojumu saņemot, viss bija jāpārbauda un problēmas nekavējoties jāreģistrē, citādi uzņēmums atteicās uzņemties atbildību.) Bet viss izskatījās labi, vai vismaz atbilda tam, kas specifikācijā bija norādīts. Lidaparāts šeit atradās tikai avārijas situācijām, un, ja nebūtu notikusi šī klizma ar DeltFall, mēs varbūt to vispār nebūtu izmantojuši līdz mirklim, kad vajadzētu to ievietot atpakaļbrauciena transportkuģī.

Ieradās Mensa, lai pati pārbaudītu divplāksni, un lika man sagatavot vēl papildu līdzekļus DeltFall komandai. Es tā arī darīju, šo cilvēku labad cerēdams, ka tas būs nepieciešams. Manuprāt, vienīgie papildlī-dzckļi, kas DeltFall komandai būtu nepieciešami, būtu, saistīti ar līķu savākšanu, bet, kā būsiet pamanījuši, retajās reizēs, kad man nav vienalga, es mēdzu būt pesimists.

Kad viss bija gatavs, Overse, Rathi un Pin-Lī iekāpa divplāksnī un es cerīgi nostājos pie kravas nodalījuma durvīm. Mensa norādīja uz kajītes pusi. Es aiz aptumšotā sejsega savaikstījos un iekāpu.