Slepkabota dienasgrāmatas

PIEKTĀ NODAĻA

Es satiku viņus iekāpšanas zonā. Man bija mugursoma — daļa no manas maskēšanās par cilvēku —, bet vienīgā svarīgā līdzpaņemtā lieta bija saziņas saskarne ar DiPTu. Tā ļaus mums sazināties, kad es būšu uz RaviHyral, ļaus man arī turpmāk piekļūt DiPTa zināšanu bāzēm un nelūgtajiem viedokļiem. Biju pieradis, ka mani piesedz CentrSistēma un DrošSistēma, un nu DiPTs tās aizvietos. (Izņemot to, ka šīs sistēmas bija daļēji radītas, lai nosūdzētu mani uzņēmumam un caur vadības moduli sodītu mani. DiPTa iespēja izteikties par visu, ko darīju, bija sods pats par sevi.) Komunikācijas saskarni biju ievietojis iebūvētajā nodalījumā sev zem ribām.

Visas trīs manas klientes gaidīja -— katrai bija vienīgi neliela soma vai maiss, jo, cerams, viņas paliks uz mēness tikai dažus ciklus. Es turējos nostāk, līdz viņas bija atvadījušās no pārējiem kopienas locekļiem. Visi izskatījās noraizējušies. Sociālajā kanālā kopiena bija reģistrēta kā grupas laulība, un viņiem bija pieci dažādu izmēru bērni. Kad pārējie bija prom un Rāmi, Maro un Tapana bija vienas, es viņām pietuvojos.

“Tleisija iegādājās mums biļeti sabiedriskajā atspolē,” Rāmi man teica. “Tā ir laba zīme, vai ne?”

“Protams,” atbildēju. Tā bija biedējoša zīme.

Darbinieka apliecība ļāva man iziet cauri iekāpšanas zonai, un te nenotika ieroču skenēšana. RaviHyral bija atļauti personiskie ieroči, un publiskās zonās bija maz drošībnieku — viens no iemesliem, kādēļ nelielām cilvēku grupām, lai turp dotos, bija jānolīgst tādi drošības konsultanti kā es. Tuvojoties atspoles slūžām, es nosūtīju DiPTam ziņu: Vai tu vari noskenēt atspoli — vai tajā nav anomālu enerģijas rādītāju —, tranzīt-gredzenam nepamanot šo aktivitāti?

Nē, bet es tam pateikšu, ka veicu skenēšanas diagnostiku un pārbaudu sistēmu.

Kad pienācām pie slūžām, DiPTs ziņoja: Nekādu anomāliju, 90procentu sakritība ar rūpnīcas specifikāciju.

Tas bija normāli. Tātad, ja uz klāja ir bumba, tā šobrīd bija inerta, noslēpta kaut kur korpusā. Vēl pieci viesstrādnieki gaidīja iekāpšanu, un skenējot nemanīju nekādu enerģijas signālu. Viņiem bija pārbāztas somas un maisi, liecinot par plāniem palikt uz ilgāku laiku. Ļāvu tiem iekāpt pirmajiem, tad ieslīdēju Maro pa priekšu un devos cauri slūžām, pa ceļam skenējot.

Atspoli vadīja bots, un vienīgā apkalpe bija uzlabots cilvēks, kurš šķietami atradās tur tikai tādēļ, lai pārbaudītu darbinieku apliecības un atspoles biļetes. Viņa paskatījās uz mani un teica: “Jums bija jābūt tikai trim.

Neatbildēju, jo biju aizņemts, cīkstoties ar drošības sistēmu par vadības grožiem. Tā bija no pilota bota pilnīgi atdalīta sistēma, kas neatbilda man ierastajam atspoļu standartam.

Tapana izslēja zodu. “Tas ir mūsu drošības konsultants.”

Pārņēmu AtspoļDrošVadību un izdzēsu tās mēģinājumu brīdināt pilota botu un apkalpi par faktu, ka tā ir uzlauzta.

Apkalpes pārstāve sarauca pieri, vēlreiz pārbaudīja apliecību, bet nestrīdējās. Mēs uzkāpām uz klāja, kur šobrīd jau iekārtojās pārējie pasažieri. Viņi novietoja savu bagāžu vai klusi sarunājās. Nebiju izslēdzis varbūtību, ka viņi ir potenciāli draudi, bet viņu uzvedība pastāvīgi samazināja šādas varbūtības ticamību.

Kad manas klientes iekārtojās, es apsēdos blakus Rāmi un vēlreiz pieklauvēju DiPTam. Tas teica: Skenēju anomālus tēmējumus, un šobrīd situācija ir droša.

Tas gribēja teikt, ka neredz, ka kāds no mēness tēmētu uz mums. Ja tāds būtu plāns, tad tas notiktu, kamēr mēs esam ceļā. Ja kāds no mēness virsmas šautu pa tranzītgredzenu, esmu diezgan pārliecināts, ka tas būtu pamatīgs pasākums ar juridiskām sekām —ja pat ne ar pamatīgu atbildes triecienu no gredzena drošībnieku puses. Pateicu DiPTam: Ja tie šauj uz mums, kamēr esam ceļā, nav tā, ka mēs kaut ko tur varētu darīt.

DiPTs neatbildēja, bet nu jau es to pazinu gana labi, lai zinātu, ka tas kaut ko nozīmē. Noteicu: Tev nav ieroču arsenāla. Shēmā tāda nebija. Vismaz shēmās, kuras DiPTs bija padarījis pieejamas nenoslepenotajā kanālā. Vai ne?

DiPTs atzinās: Man ir kosmosa izmešu novirzīšanas sistēma.

Ir tikai viens veids, kā novirzīt izmešus. Nekad nebiju bijis uz bruņota kuģa, bet zināju, ka uz tiem attiecas pilnīgi citāda licencēšanas un nodrošinājuma sistēma. (Ja kāds no tiem nejauši sašauj kaut ko tādu, ko nevajadzētu, kādam ir jāmaksā par zaudējumiem.) Es konstatēju: Tev ir ieroču arsenāls.

DiPTs atkārtoja: Izmešu novirzīšanai.

Nupat es sāku prātot, kas tā par universitāti, kam pieder DiPTs.

Rāmi noraizējusies mani vēroja. “Vai viss labi?”

Es pamāju un centos izskatīties nekāds.

Tapana paliecās tiņai garām un jautāja: “Vai tu esi kanālā? Es nevaru tevi atrast.”

Atbildēju: “Esmu privātā kanālā ar draugu uz gredzena; viņš novēro atspoles startu. Tikai pārliecinos, ka viss ir kārtībā.”

Viņas pamāja un atslīga krēslos.

Klājs nodrebēja, tātad atspole bija atdalījusies no gredzena un sāka kustību. Es pietuvinājos pilota botam. Tas bija modelis ar ierobežotu funkcionalitāti, ne tuvu ne tik sarežģīts kā kaut vai standarta transportkuģa vadības bots. Liku AtspoļDrošVadībai pateikt, ka man ir gredzena drošībnieku atļauja, un bots līksmi man pieklauvēja. Apkalpes pārstāve sēdēja pie bota vadības kabīnē un izmantoja savu kanālu, lai tiktu galā ar administratīviem darbiem un lasītu lejupielādēto sociālo kanālu, bet kajītē nebija pilota cilvēka.

Es atgāzos krēslā un nedaudz atslābu. Mani vilināja mediji, un no kanālā jaušamajām atbalsīm es nopratu, ka lielākā daļa cilvēku tos izmantoja. Bet es gribēju turpināt sekot līdzi botam. Tas varētu izklausīties pārmēru piesardzīgi, bet tā es esmu izveidots.

Tad divdesmit četras minūtes un četrdesmit septiņas sekundes pēc starta, tuvojoties mēnesim, pilota bots iekliedzās un nosprāga, jo tā sistēmu pārpludināja iznicinoša programma. Tas bija pagalam, pirms AtspoļDrošVadība vai es paspējām noreaģēt; es izveidoju mūri ap mums abiem, un iznicinātājs no tā atlēca. Pamanīju, kā tas reģistrē uzdevuma beigas un pašiznicinās.

Sūdi vagā. DiPT! Izmantoju AtspoļDrošVadību, lai sagrābtu vadību. Mums vajadzēja koriģēt kursu septiņu, komats, divu sekunžu laikā. Apkalpes pārstāve, kuru trauksmes signāls bija izrāvis no kanāla caurskates, ar šausmām skatījās uz vadības paneli, tad ieblieza pa trauksmes signālu. Viņa nemācēja vadīt atspoli. Es māku vadīt divplākšņus un citus augšējās atmosfēras lidaparātus, bet nekad nebiju saņēmis izglītojošo moduli atspolēm un citiem kosmosa kuģiem. Pabakstīju AtspoļDrošVadību, cerēdams, ka tā palīdzēs, un tā ieslēdza visus trauksmes signālus kajītē. Jā, nu, tas nebija diez ko palīdzīgi.

Laid mani iekšā, DiPTs teica — tik vēsi un mierīgi, it kā mēs apspriestu nākamo skatāmo programmu.

Nekad nebiju devis DiPTam pilnu pieeju savām smadzenēm. Biju ļāvis tam mainīt manu ķermeni, bet ne to. Mums bija trīs sekundes, un tās iztecēja. Mani klienti, citi cilvēki atspoļkuģī. Es ļāvu tam ienākt.

Šī sajūta bija līdzīga tai, ko cilvēki grāmatās apraksta kā mirkli, kad kāds pagrūž tavu galvu zem ūdens. Tad sajūta pazuda, un DiPTs bija atspolē, tas izmantoja manu savienojumu ar AtspoļDrošVadību, lai iekristu tukšumā, ko bija atstājis izdzēstais bots. DiPTs ieplūda vadībā, veica kursa korekciju, pielāgoja mūsu ātrumu, tad saņēma nolaišanās signālu un ieveda atspoli trajektorijā uz RaviHyral ostu. Apkalpes pārstāve tikko bija iespējusi brīdināt ostas vadību un vēl arvien strauji elpoja. Ostas vadība varēja augšupielādēt avārijas nolaišanās instrukcijas, bet laika bija pārāk maz. Viņi nebūtu varējuši neko darīt, lai mūs glābtu.

Rāmi pieskārās manai rokai un jautāja: “Vai ar tevi viss kārtībā?” Biju aizmiedzis acis. “Jā,” atbildēju. Atcerējies, ka cilvēki no citiem cilvēkiem parasti sagaida plašāku atbildi, pacēlu pirkstu, norādot uz trauksmes signāliem, un piebildu: “Man ir jutīga dzirde.”

Rāmi līdzjūtīgi pamāja. Pārējie bija uztraukušies, bet nekāda paziņojuma nebija bijis, un viņi redzēja mūsu kursu ostas kanālā, kur vēl arvien tika ziņots par mūsu ierašanos laikā.

Apkalpes pārstāve bija mēģinājusi izskaidrot ostas vadībai, ka bija noticis katastrofāls sistēmas sabrukums, pilota bots bija pagalam, un viņa nezināja, kāpēc atspole seko parastajai trajektorijai, nevis iebrāžas mēness virsmā. AtspoļDrošVadība centās analizēt DiPTu un gandrīz vai panāca, ka to izdzēš. Es pārņēmu AtspoļDrošVadību, izslēdzu trauksmes signālu un izdzēsu visu ceļojumu no tās atmiņas.

Trauksmei beidzoties, no pasažieru puses atskanēja atvieglota murmināšana. Es ieteicu DiPTam tālākās darbības ideju, un viņš nosūtīja ostas vadībai kļūmes kodu, kamdēļ vadība piešķīra mums citu prioritāti un pārslēdza mūsu nolaišanos no publiskajiem dokiem uz avārijas dokiem. Tā kā naidīgā programmatūra bija acīmredzami paredzēta tam, lai iznīcinātu mūs pa ceļam, ieplānotajā iebraukšanas vietā mūs, visticamāk, neviens negaidītu, bet drošs paliek drošs.

Kanāls sniedza mums ostas vizuālo attēlu, kas atradās kalna sienā izdobtā alā, un no visām pusēm to aptvēra izmešu novirzīšanas sistēma, (īsta izmešu novirzīšanas sistēma, nevis DiPTa apslēptie elektromagnētiskie lielgabali vai kas nu tam bija.) Daudzo ostas līmeņu gaismas mirdzēja tumsā, un mazākas atspoles paspruka mums no ceļa, kad mēs slaidā lokā nolaidāmies pie ostas vadības rādītās bākas.

Maro mani vēroja ar piemiegtām acīm. Kad kanālā ienāca ziņa par nolaišanās vietas maiņu, viņa paliecās uz priekšu un teica: “Vai tu zini, kas notika?”

Par laimi, es atcerējos, ka neviens negaidīja, ka būšu spiests nekavējoties atbildēt uz visiem jautājumiem. Viena no priekšrocībām, ja esi nevis konstrukts DrošVienība, bet gan uzlabots cilvēks, drošības konsultants. Es teicu: “Parunāsim par to, kad būsim izkāpuši no atspoles,” un viņas izskatījās apmierinātas.

DiPTs mūs nosēdināja ostas vadības stāvvietā. Mēs atstājām apkalpi, lai tā mēģina izstāstīt avārijas tehniķiem, kas notika, kamēr pēdējie pievienoja diagnostikas ierīces. DiPTs jau bija prom un izdzēsis visas savas klātbūtnes pēdas, un AtspoļDrošVadība bija apjukusi, bet vismaz neskarta atšķirībā no nabaga pilota bota.

Avārijas apkalpes personāls un boti rosījās pa nelielo izkāpšanas zonu. Pamanījos izvadīt savas klientes tai cauri un tālāk tukšā, noslēgtā ejā uz galveno ostu, pirms kāds mēģināja viņas aizturēt. Jau biju no publiskā kanāla lejupielādējis karti un pārbaudīju drošības sistēmas izturību. No ejas varēja redzēt alu ar daudziem nolaišanās vietu līmeņiem un nedaudzām atspolēm, kas ielidoja un izlidoja. Tālumā bija redzami milzīgie kravas boti raktuvju darbam.

Drošība izskatījās saraustīta, mainīga atkarībā no tā, cik liels paranojas līmenis piemita uzņēmumam, kas darbojās tevis šķērsotajā teritorijā.

Tas varēja būt gan pluss, gan arī interesants izaicinājums. Tranzītgre-dzena publiskās informācijas kanāls bija brīdinājis, ka, šķiet, daudzi cilvēki šeit nēsāja šaujamos un nenotika ieroču skenēšana.

Mēs iegājām centrālajā telpā, kurai jumta vietā bija augsts, caurspīdīgs kupols, kas ļāva skatīties uz alas griestiem virs mūsu galvām — uz tiem notēmētās gaismas izrādīja krāsainās minerālu dzīslas. Veicu ske-nēšanu, lai pārliecinātos, ka mūs nekas neieraksta, un apstādināju Rāmi. Tina un pārējās uz mani paskatījās, un es teicu: “Persona, ko jūs plānojat satikt, tikko mēģināja jūs nogalināt.”

Rāmi samirkšķināja acis, Maro tās iepleta, betTapana ievilka elpu, lai strīdētos pretī. Es teicu: “Atspole bija inficēta ar iznīcinošu programmatūru. Tā nobeidza pilota botu. Es atrados kontaktā ar draugu, kurš varēja izmantot manu uzlabotā cilvēka kanālu, lai lejupielādētu jaunu pilota moduli. Tas ir vienīgais iemesls, kādēļ mēs necietām avārijā.”

Modulis būtu ievirzījis atspoli drošā orbītā, bet nebūtu bijis gana gudrs, lai varētu veikt sarežģīto, bet nevainojamo nosēšanos. Cerēju, ka viņas to neaptvers.

Tapana aizvēra muti. Maro šokēta noteica: “Bet citi pasažieri? Apkalpe? Viņi būtu nogalinājuši visus!”

Atbildēju: “Ja jūs būtu vienīgie upuri, tad motivācija būtu acīmredzama.”

Redzēju, ka viņām pamazām pielec. Piebildu: “Jums būtu nekavējoties jāatgriežas tfansportgrcdzenā.” Pārbaudīju publisko kanālu, lai uzzinātu, kādi ir transporta grafiki. Sabiedriskā atspole pametīs mēnesi pēc vienpadsmit minūtēm. Tleisijai nebūtu laika izsekot manas klientes un inficēt šo atspoli —ja vien viņas pasteigsies.

Tapana un Maro paskatījās uz Rāmi. Tiņa brīdi vilcinājās, tad nocietināja seju un teica: “Es palikšu. Jūs abas dodieties.”

“Nē,” Maro nekavējoties atbildēja. “Mēs tevi nepametīsim.” Tapana piebilda: “Mēs paliksim kopā.”

Rāmi seja gandrīz vai zaudēja savaldību — viņu atbalsts padarīja tinu vājāku nekā nāves draudi. Bet tad tina saņēmās un īsi pamāja. Paskatījās uz mani un teica: “Mēs paliekam.”

Es vizuāli neizrādīju nekādu reakciju, jo esmu pieradis, ka klienti pieņem aplamus lēmumus, un biju daudz trenējies kontrolēt savu sejas izteiksmi. “Jūs nevarat doties uz norunāto tikšanos. Viņi pazaudēja jūs no redzesloka, kad atspole nenosēdās ieplānotajā vietā. Jums jāsaglabā šī priekšrocība.”

“Bet mums jādodas uz tikšanos!” Tapana protestēja. “Citādi mēs neatgūsim darbu!”

Jā, es reizēm gribu sapurināt savus klientus. Nē, es nekad to nedaru. “Tleisijai nav ne mazākās vēlmes atdot jums darbu. Viņa jūs šeit ievilināja, lai nogalinātu.”

“Jā, bet...” Tapana iesāka.

“Tapana, vienkārši paklusē un klausies,” Maro — jūtami aizkaitināta — pārtrauca.

Rāmi izskatījās stūrgalvīga, bet tomēr pajautāja: “Tad ko mums darīt?”

Tehniski šai nebija jābūt manai problēmai. Tagad es biju šeit, un viņas man vairs nebija vajadzīgas. Varēju viņas pazaudēt pūlī un ļaut, lai viņas pašas tiek galā ar savu slepkavniecisko bijušo priekšnieci.

Bet viņas bija klienti. Pat pēc tam, kad biju uzlauzis savu vadības moduli, es nebiju spējis pamest klientus, kurus pat nebiju izvēlējies. Ar šiem klientiem es biju noslēdzis vienošanos kā brīvs aģents. Es nespēju aiziet. Nopūtu paturēju pie sevis. “Jūs nedrīkstat sastapties ar Tleisiju viņas mītnē. Vieta ir jāizvēlas jums.”

Tas nebija ideāli, bet ar to būs jāpietiek.

Manas klientes izvēlējās ēstuvi ostas centrā. Tā atradās uz paaugstinājuma, galdiņi un krēsli sakārtoti grupās, virs tiem karājās ekrāni, kas reklamēja dažādus ostas un darbinieku servisus, kā ari sniedza informāciju par dažādām raktuvēm. Ekrāni ari palīdzēja nomaskēties no kamerām un ierakstu aparatūras, tādēļ šī bija populāra vieta biznesa sarunām.

Rāmi, Tapana un Maro bija izvēlējušās galdiņu un nu nervozi ņēmās ap dzērieniem, ko bija pasūtījušas vienam no apkārtklīstošajiem botiem. Viņas bija saziņas tīklā pieteikušas tikšanos ar Tleisiju un nu gaidīja, kad ieradīsies viņas pārstāvis.

Drošības sistēma šajā publiskajā zonā bija gudrāka nekā AtspoļDroš-Vadība, bet ne daudz gudrāka. Es spēju iekļūt tajā pietiekami, lai sekotu līdzi ārkārtas kustībai un saņemtu attēlus no kamerām, kas rādīja mūsu tuvāko apkārtni. Jutos diezgan pašpārliecināts. Stāvēju trīs metru attālumā no galdiņa, izlikos, ka vēroju sludinājumus, un pētīju publiskajā kanālā atrastajā kartē redzamās raktuves. Tur bija gana daudz pamestu raktuvju vietu, kā arī transporta ceļi, kas veda šķietamā nekurienē. Gana-kas šahta noteikti bija viena no tām.

DiPTs teica man ausī: Jābūtpieejamam informācijas arhīvam. Gana-kas šahtas eksistenci no turienes nebūs izdzēsuši. Tās neesamība būtu pārāk uzkrītoša pētniekiem. •

Tas bija atkarīgs no pētniecības veida. Kāds, kas strādā ar svešo sintētiku, noteikti gribētu zināt, kur tā atrasta, bet ne obligāti to, kurš uzņēmums tos uzracis vai kādēļ šī uzņēmuma vairs nebija. Bet tas, kurš izņēma Ganakas šahtu no kartes, drīzāk būtu centies to noslēpt no garāmskrie-nošiem žurnālistiem, nevis pilnībā to izdzēst no vietējo atmiņas.

DiPTa dati bija pareizi: uz šī mēness atradās citas DrošVienī-bas. Karte rādīja piecu nodrošinājuma uzņēmumu logo, kas visi piedāvāja DrošVienības septiņās visattālākajās raktuvēs, kurās vēl arvien tika

atrastas jaunas minerālu dzīslas, — starp tiem bija arī mans uzņēmums. Viņu sniegtais nodrošinājums garantētu aizsardzību pret zādzībām, kā arī gādātu, lai kalnrači un citi raktuvju darbinieki neievainotu cits citu. Tiesa, neviena DrošVienība nedotos cauri ostai citādi kā vien inertā stāvoklī kā krava transporta kastēs vai labošanas kārbās, tā ka par to vismaz varēju neuztraukties. Mana izmainītā konfigurācija varētu apmuļķot cilvēkus un uzlabotos cilvēkus, bet ne citas DrošVienības.

Ja tās mani ieraudzītu, tad dotu ziņu savām DrošSistēmām. Tām nebūtu izvēles. Un tās tādu arī negribētu. Neviens cits tik labi kā DrošVienības nezina, cik bīstamas ir patvaļīgas Vienības.

Tad es sajutu klauvējienu.

Teicu sev, ka esmu kļūdījies un pieņēmis to par kaut ko citu. Tad tas notika vēlreiz. Izteikta “sūdi vagā” pazīme.

Kāds meklēja DrošVienības. Ne tikai botus, bet tieši DrošVienības, un tas bija pārāk tuvu. Tas nebija pieklauvējis tieši man, bet, ja man būtu aktīvs vadības modulis, tad man būtu uz to jāreaģē.

Galdiņam, pie kura sēdēja mani klienti, tuvojās trīs cilvēki. Rāmi iečukstēja kanālā: “Tā ir Tleisija! Es nebiju gaidījusi, ka viņa ieradīsies pati.” Divi no cilvēkiem bija lieli un vīriešu kārtas, un viens no viņiem pielika soli, lai sasniegtu galdiņu. Maro viņu ieraudzīja, un no viņas sejas izteiksmes varēja saprast, ka šī nebūs sasveicināšanās. Skeneris rādīja, ka viņš ir bruņots.

Es nostājos starp viņu un galdiņu. Pacēlu roku līdz viņa krūšu augstumam un teicu: “Stop.”

Lielākajā daļā gadījumu, kad biju piesaistīts līgumam, man ar cilvēku, kas nav sācis fizisku kontaktu, nebija ļauts darīt neko vairāk. Bet jūs brīnīsieties, cik labi tas iedarbojas, ja to izdara pareizi. Lai gan tas tā notika tad, kad man bija bruņas un aptumšota ķivere. Stāvot šeit parastās cilvēku drēbēs, ar atsegtu cilvēka seju, tas bija pavisam citādi. Bet tagad man nevarēja nodarīt pāri iesitot, un ieroci izvilcis viņš vēl nebija.

Es būtu varējis viņu sapluinīt kā salveti.

Viņš to nezināja, bet acīmredzot pēc manas sejas varēja noteikt, ka es no viņa nebaidos. Paskatījos caur drošības kameru, kā izskatos, un nospriedu, ka izskatos garlaikots. Tas nebija nekas neparasts, jo es gandrīz vienmēr darba laikā izskatos garlaikots — tikai tad, kad biju bruņās, to nevarēja pateikt.

Viņš acīmredzami pierāvās un teica: “Kas, ellē, tu esi?”

Manas klientes bija atgrūdušas krēslus un nu stāvēja kājās. Rāmi teica: “Tas ir mūsu drošības konsultants.”

Viņš atkāpās un nedroši pašķielēja uz abiem pārējiem — otru vīriešu kārtas miesassargu un Tleisiju, kas bija uzlabots cilvēks, sieviešu kārtas.

Es nolaidu roku, bet neizkustējos no vietas. Visi trīs atradās pa šāvienam, bet tas bija sliktākais scenārijs. Vismaz man. Cilvēki mēdz palaist garām daudz sīku nianšu, bet tas, ka es varu no rokām izšaut enerģijas ieročus, varētu tā kā viņus uzvedināt uz pareizā ceļa. Novirzīju tieši tik daudz uzmanības, cik bija nepieciešams, lai pārbaudītu drošības kameru kanālus un uzzinātu, kas man pieklauvējis.

Notvēru attēlu kamerā publiskās zonas otrā pusē, netālu no viena ieejas tuneļa. Stāvs, kas atradās netālu no sēdekļu zonas, neizskatījās, kā biju gaidījis, un man nācās pārskatīt attēlu, līdz es sapratu. Tam nebija bruņu, un tā fiziskā konfigurācija neatbilda DrošVienību standartam. Tam bija daudz matu — sudrabaini ar ziliem un violetiem galiņiem —, savilkti atpakaļ un sapīti līdzīgi kā Tapanai, tikai daudz sarežģītākā bizē. Tā sejas vaibsti atšķīrās no manējiem, bet visu Vienību sejas ir atšķirīgas, tās ir nejauši piešķirtas atkarībā no klonētā cilvēka materiāla, kas izmantots mūsu organisko daļu izveidei. Tā rokas bija atkailinātas, un nebija redzams ne metāls, ne ieroču atveres. Tā nebija DrošVienība.

Es skatījos uz seksbotu.

Tas nav oficiālais apzīmējums, DiPTs teica.

Oficiālais apzīmējums ir TīkVienība, bet visi zina, ko tas nozīmē.

Seksbotiem, tāpat kā slepkabotiem, nav jauts bez norīkojuma staigāt apkārt pa cilvēku apdzīvotām zonām. Kāds to bija uz šejieni nosūtījis.

DiPTs iebakstīja man tik pamatīgi, ka es sarāvos. Atjēdzos un nedaudz patinu atpakaļ ierakstu, lai saprastu, kas patlaban notiek.

Tleisija bija paspērusi soli uz priekšu. “Un kāpēc tieši jums nepieciešams drošības konsultants?”

Rāmi ievilka elpu. Es iemetos viņas kanālā, izveidoju privātu savienojumu ar tinu, Tapanu un Maro un teicu tiņai: Neatbildi. Nepiemini mēģinājumu iznicināt atspoli. Runā tikai par lietu. Tas bija impulsīvs lēmums. Tleisija bija šeit ieradusies, sagaidot niknu konfliktu — tāpēc viņa bija paņēmusi līdzi bruņotus miesassargus. Tagad mums bija priekšrocība: mēs nebijām miruši, viņi bija izsisti no sliedēm, un mēs vēlējāmies, lai viņi turpina tādi būt.

Rāmi izpūta elpu, pieskārās manam kanālam, lai paziņotu, ka ir sapratusi, un teica: “Mēs esam ieradušies, lai runātu par mūsu failiem.”

Maro, kas bija sapratusi, ko cenšos panākt, teica Rāmi: Turpini tādā garā, neļauj viņiem pat piesēst.

Rāmi jau izklausījās pārliecinātāka un teica: “Mūsu personiskā darba izdzēšana nebija daļa no darba līguma. Bet mēs piekrītam jūsu piedāvājumam atdot avansu apmaiņā pret mūsu failiem.”

Drošības kamerās redzēju, kā seksbots pagriežas un pamet publisko zonu pa tam tuvāko eju.

Tleisija jautāja: “Visu avansu?” Viņa acīmredzami nebija gaidījusi, ka viņas piekritīs.

Maro paliecās uz priekšu. “Mēs atvērām kontu Umro, kas tagad pārvalda šo summu. Varam pārsūtīt to jums, tikko atdosiet failus.”

Tleisijas žoklis sakustējās, viņai runājot personiskajā kanālā. Abi miesassargi atkāpās. Tleisija pienāca tuvāk un ieņēma krēslu pie manu klientu galda. Pēc mirkļa Rāmi apsēdās, tāpat arī Tapana un Maro.

Es pievērsu daļu uzmanības sarunām un atgriezos pie publiskā kanāla. Sāku pārmeklēt vēsturiskos datus, meklējot neparastu aktivitāti laikā, kad biju šeit iznomāts.

Kamēr klienti sarunājās un es šķiroju datus, DiPTam atkal lūkojoties man pār plecu, vienlaikus vēroju drošības kameras. Redzēju, kā zonā ienāk vēl divi potenciālu draudu avoti. Abi bija uzlaboti cilvēki. Jau biju pamanījis trīs potenciālus draudus sēžam pie netālajiem galdiņiem. (Visi trīs demonstrēja savādu vienaldzību pret saķeršanos, kas notika pavisam tuvu ēstuves centram. Pārējie cilvēki un uzlabotie cilvēki tuvumā bija vērojuši to ar atklātu vai slēptu ziņkārību.)

DiPTs man iebakstīja. Es redzu, atteicu. Meklēšana bija atklājusi vairākas ziņas, kas bija publicētas mani interesējošajā laikā. Tie bija brīdinājumi, ka pārmaiņas jēlmateriālu un nepieciešamo materiālu piegādē tālāk esošās raktuvēs izraisīs izmaiņas pasažieru cauruļtransporta grafikā. (Caurule bija mazgabarīta transporta sistēma, kas izvadāja pasažierus pa ostu un tuvākajiem pakalpojumu centriem, turklāt privātas līnijas veda uz tuvākajām raktuvēm.) Vēlāk ziņojumi liecināja, ka, lai kompensētu novirzes, ir izveidots jauns maršruts.

Tas bija tas, kas vajadzīgs. Lasot starp rindiņām, varēja noprast, ka apkalpojošajiem uzņēmumiem bija jāuzbūvē jauns cauruļu ceļš, lai tiktu garām tuneļiem, kas veda uz pēkšņi aizvērtu raktuvi. Tai bija jābūt Ganakas šahtai.

Citu šahtu aizvēršanai bija sekojuši vietējo ziņu raksti un pastiprināta sociālo kanālu aktivitāte saistībā ar bankrota procesu un notikušā ietekmi uz saistītajiem apkalpes uzņēmumiem. Par šo slēgšanu nebija nekā tamlīdzīga. Kāds bija samaksājis, lai šos datus izdzēstu no publiskā kanāla.

Saruna tuvojās noslēgumam. Tleisija piecēlās, pamāja ar galvu manām klientēm un devās prom no galda. Rāmi sejas izteiksmē bija iezagušās šaubas. Maro izskatījās drūma, Tapana — kaut kur starp apjukumu un dusmām.

Aizvēru meklēšanu un devos pie galda. Vērojot, kā aiziet Tleisija un viņas miesassargi, Rāmi teica: “Ierasties šeit bija slikta doma.”

Tapana iebilda: “Viņa teica, ka rit...”

Maro papurināja galvu. “Vēl vieni meli. Viņa nedos mums failus. Viņa būtu varējusi to izdarīt šeit, ja būtu vēlējusies. Viņa būtu varējusi to izdarīt saziņas kanālā, kad mēs bijām tranzītgredzenā.” Viņa paskatījās uz mani. “Nebiju pārliecināta, vai varu tev ticēt par atspoli, bet tagad...”

Turpināju vērot savu potenciālo draudu sarakstu drošības kamerās. “Mums jādodas,” teicu viņām. “Runāsim par to kaut kur citur.”

Kad mēs aizgājām, viens no iespējamajiem draudiem piecēlās, lai sekotu mums. Es pabakstīju DiPTu, lai pieskata pārējos —ja nu gadījumā viņi nebija nevainīgi ļautiņi, kas tiešām bija tā iegrimuši savos kanālos, ka neko nebija pamanījuši.

Biju iezīmējis vairākus iespējamos maršrutus stacijas kartē, un mans favorīts bija kājāmgājēju tunelis, kas vilka loku prom no galvenajām apdzīvotajām vietām. No tā veda vairākas ejas uz dažādām cauruļtrans-porta stacijām, bet tas nebija bieži izvēlēts ceļš. Iebikstīju Rāmi kanālā un teicu, lai viņa dodas uz krustojumu, kur atradās lielākā viesnīca. Maro, kas noklausījās, iečukstējās: “Mēs to nevaram atļauties.”

Jūs tur nepaliksiet, atbildēju kanālā. Publiskajā kanālā pieejamā brošūra solīja uzgaidāmo zāli ar augstu drošības līmeni un ātru cauruli uz sabiedrisko atspoļu atiešanas vietām.

Mēs sasniedzām tuneli un devāmies pa to. Tas bija teju vai desmit metrus plats un četrus metrus augsts, pietiekami labi apgaismots, lai varētu iet pa tā vidu, bet tā sāni bija ēnaini, un izejošie tuneļi — aptumšoti. Šeit bija drošības kameras, bet sistēma, kas tās uzraudzīja, nebija pārāk gudra. Uzņēmums būtu apdirsies, domājot par iespējamām briesmām nodrošinātiem klientiem un zaudēto iespēju ierakstīt sarunas, no kurām pēc tam izrakt pārdodamus datus.

Tunelī bija arī citi cilvēki. Daži kalnrači kombinezonos un jakās ar dažādu raktuvju logo, bet lielākā daļa bija civilo darba drēbēs — vai nu tehniķi, vai atbalsta uzņēmumu darbinieki. Viņi pārvietojās ātri un arvien bija sadalījušies grupās.

Pēc astoņu minūšu ilgas iešanas lielākā daļa pārējo cilvēku bija nogriezušies pa kādiem no cauruļu pieejas punktiem. Es kanālā nosūtīju ziņu: Turpiniet iet, neapstājieties. Satiksimies uzgaidāmajā zālē. Atpaliku un ieniru vienā no tumšākajiem tuneļiem, kas atzarojās no galvenās ejas. Manas klientes turpināja iet uz priekšu un neatskatījās uz mani, lai gan jutu, ka Tapana to vēlējās.

Kamerās es vēroju Potenciālo Draudu / Jauno Mērķi ātrā gaitā dodamies pa tuneli. Viņam pievienojās divi citi cilvēki, kuriem tika piemēroti apzīmējumi Mērķis Divi un Mērķis Trīs. Viņi pagāja man garām, un es izgāju no tuneļa, sekodams viņiem pa gabaliņu. Visiem trim Mērķiem bija jakas un bikses ar dziļām kabatām. Noteicu septiņas vietas, kurās varētu pārnēsāt nažus vai izvelkamus stekus.

Ieraudzījuši manas klientes, Mērķi palēnināja gaitu, bet turpināja samazināt attālumu, kas viņus šķīra. Zināju, ka viņi droši vien ziņo kādam savā kanālā un lūdz instrukcijas. Lai kas tas bija, tam nebija drošības kameru vadības — vai vismaz vēl nebija.

Es sekoju, skatīdamies uz mērķiem ar savām acīm un drošības kamerām, vērodams sevi, lai pārliecinātos, ka nepievēršu citu uzmanību un ka neviens man neseko. DiPTs klusēja, lai gan es jutu, ka tas ieinteresēti vēro mani strādājam.

Tad pēdējā kalnraču grupa starp mani un Mērķiem iegriezās tunelī uz cauruli. Mēs bijām tuneļa līkumā, un starp manām klientēm un nākamo līkumu kādu piecdesmit metru attālumā neviena nebija, kā arī drošības kameras liecināja, ka tunelis aiz manis ir tukšs. Man bija jāpabeidz darāmais. Nogriezos caurulē, kurā bija devušies kalnrači.

Apstājos pie ieejas caurulē, kamēr kalnrači iekāpa kapsulā. Tās durvis aizveroties nošņācās, un kapsula devās prom. Drošības kameras skatā Mērķa Divi žoklis sakustējās, liecinot, ka tas bez skaņas runā kanālā. Tad kameras kanāls izslēdzās.

Es pagriezos atpakaļ tunelī un sāku skriet.

Riskēju, bet cerēju, ka esmu visu aprēķinājis pareizi — nevarēju kustēties pilnā ātrumā, neparādot, ka neesmu cilvēks. Tomēr paspēju nonākt pie viņiem tieši tad, kad Mērķis Viens sasniedza Rāmi un satvēra tinas jakas piedurkni. Salauzu viņa roku un ietriecu elkoni zodā, tad ar atvēzienu triecu viņu pret Mērķi Divi, kas bija pagriezies pret mani ar nazi, kuru bija izvilcis, lai uzbruktu Maro. Mērķis Divi nejauši (šeit es minu; varbūt viņi vienkārši viens otram nepatika) sadūra Mērķi Viens. Mērķis Divi pastreipuļoja sāņus, un es nometu Mērķi Viens, tad salauzu Mērķa Divi ceļgalu. Mērķim Trīs bija pieticis laika pacelt steku, un nu tas ar to ieblieza man pa galvu un plecu, kas, atzīstos, mani nedaudz aizkaitināja, bet ir gadījies, ka krāvējboti man nejauši iebelž stiprāk. Bloķēju otru sitienu ar roku, ar vienu bliezienu salauzu viņam atslēgas kaulu un ar otru sadragāju gurnu.

Viņam paveicās, jo es nebiju ļoti aizkaitināts.

Visi trīs Mērķi bija uz grīdas, un Otrais vienīgais vēl bija pie samaņas, lai gan arī viņš bija sarāvies kamoliņā un vaimanāja. Es pagriezos pret klientēm.

Rāmi bija ar roku aizsegusi muti, Maro sastingusi blenza, un Tapana bija pametusi rokas gaisā. Kanālā teicu: Dodieties uz viesnīcu, gaidiet mani uzgaidāmajā telpā. Neskrieniet, ejiet.

Maro pirmā attapās no šoka. Viņa apņēmīgi pamāja, satvēra Rāmi roku un iebukņīja Tapanas plecu. Rāmi pagriezās, lai dotos, bet Tapana jautāja: “Drošība?”

Es zināju, ko viņa grib uzzināt. “Viņi lika kādam izslēgt kameras. 1 āpēc jums tagad jādodas.” Tranzītgredzena publiskajā kanālā bija teikts, ka šeit nav vispārējas apsardzes, bet dažādus pakalpojumu sniedzējus apkalpojošiem drošības uzņēmumiem bija jāsargā ari publiskās vietas, kas piegūla viņu teritorijai. Tas, kurš bija izslēdzis drošības kameru kanālu, bija rūpīgi izvēlējies šo vietu, kur nebūtu pieejama tūlītēja palīdzība. Negaidīju, ka šeit drīzumā kāds ieradīsies, bet mums bija jākustas relatīvi ātri.

Rāmi nočukstēja: “Aiziet,” un viņas devās prom, ejot ātri, bet ne skrienot.

Pagriezos pret Mērķi, kas vēl bija pie samaņas, un saspiedu viņa artēriju, līdz viņš noģība.

Sāku doties tālāk, ejot normālā gaitā. Biju iekļuvis gana dziļi kameru sistēmā, lai izdzēstu pagaidu krātuvi kamerās pirms un pēc izslēgtās kameras. Tas palīdzēs sajaukt prātu ikvienam, kas mēģinās saprast, kas te notika. Bet Tleisija bija mani redzējusi, un viņa sapratīs. Es tikai cerēju, ka šoreiz jaunietes manī ieklausīsies.

Sasniedzu krustojumu, kurā satikās vairāki tuneļi un cauruļtrans-porta stacijas. Tur bija saslieti stendi ar ēdiena paciņām, kanāla saskarnēm, higiēnas precēm un citām cilvēkiem tīkamām lietām. Tas nebija pārpildīts, bet šeit pastāvīgi apgrozījās gājēji. Ieeja viesnīcā bija tālākajā malā.

Uzgaidāmā zāle bija uzbūvēta uz vairākām platformām, kas slējās pār holoskulptūru, kurā bija attēlota atvērta aiza ar milzīgām kristāliskām struktūrām, kas auga no sienas. No piezīmēm kanālā varēja nojaust, ka tai jābūt izglītojošai, bet es dziļi šaubījos, ka RaviHyral raktuves izskatījās šādi. īpaši pēc tam, kad tām tika klāt raktuvju boti.

Manas klientes atradās vienā platformā ar reģistratūru netālu no margām pie aizas. Viņas sēdēja uz apaļa dīvāniņa bez atzveltnes, kas drīzāk izskatījās pēc dekoratīva priekšmeta, nevis mēbeles.

Notupos viņām līdzās.

Rāmi teica: “Viņi grasījās mūs nogalināt.”

“Atkal,” piebildu.

Rāmi iekoda sev lūpā. “Es tev ticēju par atspoli. Es ticēju...”

“Bet tagad redzēji,” atbildēju. Zināju, ko tiņa ar to grib teikt. Bija milzīga atšķirība starp zināšanu, ka kaut kas ir noticis, un tā ieraudzīšanu realitātē. Pat DrošVienībām tā bija.

Maro saberzēja acis. “Jā, mēs esam stulbenes. Tleisija pat negrasījās apmainīt avansu pret failiem.”

“Nē, negrasījās gan,” piekritu.

Rāmi viņu iedunkāja. “Tev bija taisnība.”

Maro izskatījās vēl bēdīgāka. “Es negribēju, lai tā ir.”

Tapana sagrauti noteica: “Mēs esam pagalam.”

Rāmi aplika roku viņai ap pleciem. “Mēs esam dzīvas.” Tiņa palūkojās uz mani: “Ko tagad?”

Atbildēju: “Ļaujiet man dabūt jūs ārā no šejienes.”