Slepkabota dienasgrāmatas

ASTOTĀ NODAĻA

Kad sasniedzu mazo ēdnīcas leti uzņēmēju kvartālā, tur bija cilvēks, kas pēc izskata atbilda Tapanas atsūtītajam attēlam. Kad apsēdos pie galdiņa, viņš paskatījās uz mani — sejas izteiksme nervoza, uz bālās pieres sviedru lāsītes. Es teicu: “Tapana nevarēja ierasties,” un nosūtīju uz viņa kanālu īso ierakstu, ko Tapana bija veikusi savā saskarnē. Tajā viņa stāvēja man blakus hosteļa istabā, turēja manu roku un stāstīja, ka failus var atdot man. Dieniņās, cik es izskatījos neveikli.

Viņa skatiens aizmiglojās, noskatoties ierakstu, tad ķermenis nedaudz atslāba. Viņš pastūma uz manu pusi atmiņas čipu. Paņēmu to un pārbaudīju kameras.

Nekā. Nekādu potenciālu draudu, neviens neizrādīja interesi par mums. Pie letes pārdeva dzērienus, kuros bija daudz burbuļu, un ceptu proteīnu ūdens floras un faunas formā. Visi pārējie bija aizņemti ar ēšanu un sarunām. Neviena aizdomīga stāva koridorā vai zālē ārpusē, neviens nevēroja, neviens negaidīja.

Šis nebija slazds.

Cilvēks nedroši teica: “Vai mums kaut ko pasūtīt? Tā, lai izskatītos, ka mēs neesam... Saproti?”

Pateicu viņam: “Neviens neskatās, tu vari doties,” un pieslējos kājās. Man bija jādodas atpakaļ uz ostu.

Ja šis nebija slazds, tad īstais slazds bija kaut kur citur.

Pa ceļam uz dokiem es pārbaudīju sarakstus. Tagad atspole bija reģistrēta kā aizkavējusies.

Kad sasniedzu iekāpšanas zonu, jau biju noskatījies drošības ierakstu no laika, kad Tapana bija iekāpusi atspolē. Vizuāli redzēju, kā seks-bots nāk manā virzienā pa tiltiņu.

Ierakstā biju nonācis līdz vietai, kur divi cilvēki ar ostas vadības identifikācijas zīmēm bija apstādinājuši atspoles pacelšanos un paņēmuši Tapanu. DiPTs izslīdēja no atspoles un atpakaļ manā kanālā. Tas teica: Ja man būtu mani bruņotie droni, tad viss būtu vienkāršāk.

Kad seksbots nonāca pie manis, jautāju: “Kur viņa ir?”

“Tleisijas privātajā atspolē. Es tev parādīšu.”

Sekoju tam pa tiltiņu, tad lejup pa trapu, kas veda uz privāto atspoļu dokiem. DiPTs jautāja: Kāpēc tas tev rāda, kur ir tavs cilvēks?

Atbildēju: Jo Tleisija negrib Tapanu, viņa grib mani.

DiPTs klusēja, kamēr mēs devāmies gar privāto atspoļu novietnēm līdz lielākajai, dārgākajai daļai sekcijas otrā galā. Tad tas teica: Savāc savu cilvēku un panāc, ka Tleisija to notēlo.

Mēs apstājāmies pie atspoles slūžu ieejas. Ārā nebija neviena, un lielākā daļa kustības notika otrā doku galā. Seksbots pagriezās pret mani.

Tas atvēra plaukstu, un es atpazinu nelielu objektu. Tas bija kaujas modulis. Tas teica: “Tu nedrīksti iet uz klāja, ja neesmu tev uzinstalējis šo.”

Manā kanālā DiPTs teica: Ahā.

Viņi gribēja, lai esam atspolē, lai varētu tikt vaļā no līķiem. Vai Tapanas līķa. Mani viņi acīmredzami gribēja paturēt.

Kaujas modulis satur kodu, kas pārņemtu manu sistēmu, ietverot arī vadības moduli un uzņēmuma rūpnīcas izveidotos protokolus, piešķirot manis vadību verbāli vai caur saziņas kanālu moduļa norādītajai

personai. Šādā veidā GrayCris pārņēma DeltFall DrošVienības un mēģināja pārņemt mani.

Es teicu: “Ja es to pieņemu, vai viņi atbrīvos manu klienti?”

Seksbots kanālā nočukstēja: Tu zini, ka ne. Skaļi tas teica: “Jā.”

Es pagriezos un ļāvu tam ielikt moduli manā datu portā. (Datu portā, kuru DiPTs bija atvienojis, mainot manu konfigurāciju. Tā kā mans vadības modulis bija uzlauzts, šis bija vienīgais atlikušais veids, kā pārņemt kontroli pār mani, tādēļ tā neitralizēšana bija prioritāra.)

Modulis ar klikšķi ieslēdzās vietā, un uz mirkli es izjutu pilnīgi iracionālas bailes. DiPTs noteikti bija tās pamanījis, jo kanālā teica: Nu beidz, mana MedSistēma nekļūdās. Nekas nenotika, un drošības kamerā, ko es kontrolēju, redzēju, ka esmu spējis neizrādīt atvieglojumu sejas vaibstos.

Seksbota sejas izteiksme bija Vienības standarta neitrālā, un es sekoju tam atspolē. Tieši pie slūžām stāvēja cilvēks, apbruņots, bet tā skatiens nervozi šaudījās starp mani un seksbotu. Viņš teica: “Vai tas tiek kontrolēts?”

“Jā,” seksbots atbildēja.

Cilvēks pakāpās atpakaļ, un viņa žoklis sakustējās, runājot kanālā. Nevarēju neko uzlauzt tā, lai seksbots to nepamanītu, tādēļ gaidīju. Sejas izteiksme palika neitrāla. Nezināju, ko kaujas modulim bija jāliek man darīt, bet pieņēmu, ka tas piešķirtu manis vadību Tleisijai. Man bija aizdomas, ka ne cilvēkiem, ne seksbotam nebija skaidrības par to, kā tas izskatītos no malas.

Kad bijām iegājuši pa slūžām, tās aizvērās, un kanālā parādījās pacelšanās brīdinājums, kas beidzās ar dzirdamu pīkstienu no saziņas sistēmas. Tleisija noteikti bija kādu piekukuļojusi, lai saņemtu tūlītēju pacelšanās atļauju, jo sekoja klakšķis, spailes atvērās un atspole izslīdēja no novietnes.

Redzu tevi skeneri, DiPTs teica.

Cilvēks rādīja ceļu atspolē. Tas bija liels modelis, un ieejas koridors veda garām durvīm uz kajītēm un inženierijas daļu, līdz noslēdzās plašā telpā. Tur gar sienām bija izvietoti mīksti soli, bet priekšā, netālu no slūžām, kas noteikti veda uz kuģa priekšgalu, — paātrinājumam piemēroti krēsli. Istabā atradās seši man nezināmi cilvēki, četri no tiem bruņoti un divi neapbruņoti komandas locekļi. Viens no bruņotajiem cilvēkiem bija satvēris Tapanu aiz pleca un piespiedis viņai pie galvas šaujamieroci.

Tleisija piecēlās no krēsla un smaidot mani noskatīja. Viņa teica: “Aizvediet Tapaniņu uz viņas kajīti. Vēlēšos vēlāk aprunāties ar viņu par viņas darbu.”

Tapanas acis bija plaši ieplestas, pārbiedētas. Mana sejas izteiksme bija nekāda. Viņa mēģināja ierunāties: “Eden, piedod! Piedod...” bet sargs izvilka viņu cauri vēl vienām slūžām un prom pa koridoru. Es nereaģēju, jo vēlējos, lai viņa atrodas ārpus kaujas zonas. Dzirdēju, kā aizveras slūžas, tad pievērsos Tleisijai.

Viņa pagājās uz manu pusi, nu izskatīdamās domīga. Domāju, ka triumfējošais smaids bija domāts Tapanai. Abi pārējie neapbruņotie cilvēki vēroja ar nervozu ziņkārību, bruņotie sargi vēl arvien likās piesardzīgi. Tleisija jautāja seksbotam: “Tu tiešām domā, ka šī ir viena no vienībām no Ganakas šahtas negadījuma?”

Seksbots sāka atbildēt, un es teicu: “Bet mēs visi zinām, ka tas nebija negadījums, vai ne?”

Nu man bija pievērsta visu uzmanība.

Turpināju skatīties tieši uz priekšu — kārtīga DrošVienība, ko vēl arvien kontrolē kaujas modulis. Tleisija piemiegtām acīm vēroja mani. “Ar ko es runāju?”

Tas bija gandrīz smieklīgi. “Tu domā, ka esmu marionete? Tu labi zini, ka mēs tā nedarbojamies.”

Heisija sāka izskatīties sabijusies. “Kas tevi atsūtīja?”

Nolaidu galvu, lai ieskatītos viņai acīs. “Ierados pēc savas klientes.”

Tleisijas žoklis sakustējās, viņai dodot komandu kanālā, un seks-bots sāka kustību sāņus, lai ieņemtu cīņas pozīciju.

DiPTs teica: Atspole ir izlidojusi no ostas un dodas orbītā ap mēnesi. Vai tev ir mirklis, lai mani ielaistu?

Atbildēju: Rīkojies ātri, un ielaidu DiPTu iekšā. Man atkal radās tā sajūta, it kā galva būtu pabāzta zem ūdens. Uz mirkli zaudēju kustības spēju, DiPTam mani izmantojot kā tiltu, lai sasniegtu botu, kas vadīja atspoli.

Tas notika ātri, bet seksbotam pietika laika iebliezt man pa žokli. Tleisija noteikti bija likusi tā darīt — neviena Vienība šādā veidā neuzbruktu citai Vienībai. Tas sāpēja, bet tikai tik daudz, lai mani aizkaitinātu. Kad es nereaģēju, Tleisija atslāba un pasmaidīja. “Man patīk, ja bots ir balamute. Tas būs interesanti...”

DiPTs bija atspoles sistēmā, un es biju brīvs. Satvēru seksbotu aiz rokas un aizlidināju to pāri istabai, uz trīs bruņoto sargu pusi. Viens nogāzās, otrs iekrita krēslā, bet trešais sāka pacelt ieroci. Pagrūdu Tlei-siju malā un pāri skrienot uzkāpu seksbotam, iebliezdams to atpakaļ klāja segumā. Satvēru enerģijas ieroča stobru un tieši mirklī, kad sargs to izšāva, novirzīju lādiņu uz augšu. Tas trāpīja pa izliektajiem griestiem. Izrāvu ieroci viņam no rokām, izmežģīdams viņa elkoni un vismaz trīs pirkstus, un ietriecu viņa galvu konsolē.

Sargam, kurš bija nokritis uz klāja, bija šaujamais, un es sajutu divus triecienus — vienu pa sāniem, otru pa gurnu. Lūk, šāds uzbrukums patiešām sāp. Pastiepu labo roku un izšāvu iebūvēto enerģijas ieroci, ar diviem lādiņiem trāpīdams krūtīs. Pakāpos sāņus, lai izvairītos no enerģijas ieroča šāviena, ko raidīja krēslā iekritušais sargs, un mans trešais šāviens trāpīja viņam plecā. Izmantoju šaura stara uzstādījumu, kas radīja dziļas iededzinātas brūces un parasti žigli vien padarīja cilvēkus nekaitīgus, pateicoties šokam un sāpēm un, nu, jā, tam, ka viņiem krūškurvi bija izdedzināti caurumi.

Apcirtos un, lai novērstu uzmanību, metu atņemto ieroci. Pirmais neapbruņotais cilvēks bija nokritis uz klāja, viņai mugurā bija kūpoša brūce — sargs, kas nebija trāpījis man, bija ķēris viņu. Otrā metās pāri nodalījumam, lai sagrābtu nokritušu šaujamieroci, tādēļ es iešāvu viņai plecā un kājā.

Seksbots uzrāvās kājās un metās man virsū; es to satvēru, nokritu uz muguras un pārmetu to prom pāri galvai. Savērpos dn piecēlos ceļos, bet nespēju tikt kājās, jo biju ievainots labajā gurnā. Seksbots pietrausās stāvus, un es satvēru tā kāju un izmežģīju celi no locītavas. Nogāzis to uz klāja, es pagriezos un ieraudzīju, ka Tleisija sniedzas pēc kāda no nokritušajiem ieročiem. Teicu: “Pieskaries tam ierocim, un es tev to atņemšu, lai ievietotu tavā krūškurvī.”

Tleisija sastinga. Viņa bailēs elsoja un stingi skatījās uz mani. Turpināju: “Pasaki seksbotam, lai beidz cīnīties.”

Tas centās piecelties kājās, un rezultātā tikai savainotu sevi vēl vairāk. īpaši tad, ja es vēlreiz uz to apskaistos.

Tleisija lēni iztaisnojās, sakustināja žokli, un seksbots atslāba. Es teicu: DiPT, izslēdz Tleisijas kanālu.

Darīts, DiPTs atbildēja.

Tleisija sarāvās, jūtot, kā pazūd kanāls. Es viņai teicu: “Sniedz seksbotam verbālu komandu pakļauties man, līdz tiks dots cits rīkojums. Pamēģini dot tam citu rīkojumu, un es izraušu tev mēli.”

Tleisija izpūta elpu, tad teica: “Vienība, klausi psihajai patvaļīgajai DrošVienībai, līdz saņemsi citu rīkojumu.” Man viņa piebilda: “Tev vajadzētu iemācīties labāk draudēt.”

Uzliku roku uz tuvākā krēsla sēdekļa un pietrausos kājās. “Es nedraudu, es tikai saku tev, ko plānoju darīt.”

Viņas žoklis saspringa. Divi cilvēki šajā istabā bija beiguši elpot — neapbruņotais, ko sargs bija sašāvis, tēmējot uz mani, un pirmais, ko biju sašāvis es. Tleisija nebija to pamanījusi.

Paskatījos uz leju, uz seksbotu, kas skatījās uz mani. “Paliec zemē,” es teicu.

Tas nosūtīja man apstiprinājumu. Pārkāpu tam pāri, sagrābu Tlei-siju aiz rokas un vilku viņu pa koridoru uz kajīti, kur sargs bija aizvedis Tapanu.

Viņa žigli ierunājās: “Tad tu esi brīvs aģents, ja? Es varu dot tev darbu. Ko vien vēlies...”

Nodomāju: Tev nav nekā, ko es vēlētos. Teicu: “Tev bija tikai jāatdod viņām tie nolādētie faili, un neviens no mums nebūtu te iekūlies.”

Skatiens, ko viņa man veltīja, bija pārsteigts, neticīgs. Pieņemu, ka es neizklausījos tā, kā viņa iedomājās DrošVienības — patvaļīgas vai nē.

Cilvēkiem nudien vajadzētu vairāk nodoties izpētei. Pastāvēja vadības rokasgrāmatas, kas viņu būtu brīdinājušas ar mums nedirsties.

Tleisija apstājās pie aizvērtajām durvīm, teica: “Basom, tā esmu es,” un nospieda atvēršanas paneli. Durvis paslīdēja uz augšu.

Tapana bija pusguļus lāvā pie tālākās sienas, asinis kā zieds plauka uz viņas T krekla, lāses nopilējušas uz kailās rokas brūnās ādas, ko viņa bija piespiedusi pie sāna. Mazajā kajītē viņas saraustītā elpa šķita ļoti skala. Miesassargs ieplestām acīm blenza uz mums.

“Viņš krita panikā, izdzirdējis šāvienus," Tleisija izdvesa. “Tu nevari...”

O, jā, varu gan.

Kad miesassargs pacēla ieroci, pametu Tlcisiju sev priekšā kā vairogu. Vairāki lādiņi ietriecās viņai mugurā, bet es jau biju pārlauzis viņas sprandu. Šķērsojot kajīti, dabūju vēl vienu lādiņu krūtīs, metu miesassargu pret sienu, iegrūdu roku viņam zem zoda un izšāvu no sava enerģijas ieroča.

Pakāpos atpakaļ un ļāvu, lai viņa ķermenis nokrīt zemē.

Aizgriezos no tā un noliecos pār Tapanu. Teicu — pavisam muļķīgi — “Tas esmu es.” Viņas acis bija aizvērtas, un viņa elpoja caur

sakostiem zobiem. Ar roku saspiedu brūci, lai apturētu asiņošanu, un teicu: DiPT, palīdzi. *

DiPTs teica: Vadu atspoli uz tranzītgredzena pusi, kur varu to nosēdināt pie sevis. Ierašanās laiks plānots pēc septiņpadsmit minūtēm. MedSistēma gatavojas jūsu ielidošanai.

Noslīgu blakus Tapanai. Viņa bija gandrīz bezsamaņā, bet tomēr pastiepās un saspieda manu roku. Izvilku no skausta nekam nederīgo kaujas moduli un aizmetu to prom.

Biju pieļāvis drausmīgu kļūdu, kas, atpakaļ skatoties, šķita žilbinoši acīmredzama. Jau no sākuma biju zinājis, ka ielūgums apmainīt avansu pret failiem bija slazds, un man būtu vajadzējis pārliecināt Rāmi un pārējās, lai neatgriežas uz RaviHyral. Uzlabotais cilvēks, drošības konsultants, par ko es izlikos, tieši to būtu darījis. Es biju pieradis pie klausīšanas cilvēku pavēlēm un mēģinājumiem samazināt zaudējumus, ko viņu stulbās idejas rada, turklāt biju gribējis atkal strādāt kopā ar grupu. Es izbaudīju to, kā viņas manī ieklausījās, es biju iedomājies, ka mana vajadzība tikt uz RaviHyral ir svarīgāka par manu klientu drošību.

Kā drošības konsultants es biju tikpat draņķīgs kā jebkurš cilvēks.