Slepkabota dienasgrāmatas

DEVĪTĀ NODAĻA

Tad, kad tuvojāmies tranzītgredzenam, DiPTs bija izkārtojis mums gredzena ostas vadības atļauju. Atspolēm nebija ļauts pieturēt pie transportkuģu dokiem bez iepriekšējas pieteikšanās, bet DiPTs parūpējās par tuvošanās atļauju un viltoja kapteiņa parakstu, lai samaksātu sodu par to, ka netika dota iepriekšēja ziņa par plānoto braucienu. Viņi neko nenojauta — neviens nezināja, ka transportu boti var būt tik gudri, ka spētu kanālā izlikties par cilvēkiem. Es pilnīgi noteikti nebiju to zinājis.

Saslēgvietas nebija saderīgas, bet DiPTs atrisināja šo problēmu, ievilkdams atspoli tukšā modulī, kas bija paredzēts laboratorijas telpām. Tas mūs nosēdināja, piepildīja moduli ar atmosfēru un atvēra mūsu slūžas. Piecēlos un iznesu Tapanu ārā un augšup pa eju uz galveno sadaļu. TīkVienība man sekoja.

Kad ienācu un noliku Tapanu uz operāciju platformas, MedSistēma jau bija gatava. Droni zumēja man visapkārt, un es paklausīju MedSistē-mas aicinājumam novilkt viņas drēbes un kurpes. Kad operāciju šķirsts aizvērās, es noslīgu zemē blakus platformai.

Tagad viņa bija bezsamaņā. MedSistēma turēja viņu narkozē, pabeidza izvērtējumu un sāka darbu. Man apkārt lidinājās divi medicīnas droni — viens no tiem devās pie mana pleca, otrs sāka bakstīt brūci gurnā. Ignorēju tos.

Ielidoja lielāks drons, kas nesaTapanas somu, viņas asinīm notriepto jaku un manu mugursomu. DiPTs nosūtīja man uzņēmumu ar pārējiem droniem, kas joprojām bija atspolē. Četri no cilvēkiem atspolē vēl arvien bija dzīvi, lai arī bezsamaņā. DiPTs aizsūtīja dronus, lai tie notīra manus šķidrumus un Tapanas asinis no atspoles iekštelpām, pēc tam tās dezinficējot. DiPTs jau bija iztīrījis pilota bota atmiņu un izdzēsis visus drošības datus. Tas arī viltoja viena līķa kanāla parakstu, lai nevērīgi čalotu ar tranzītgredzena palaišanas vadības pārstāvjiem.

Skatījos, kā droni pabeidz darbu un atkāpjas, tad DiPTs atkal noslēdza atspoli un palaida to ceļā ar reģistrētu lidojuma plānu atpakaļ uz RaviHyral. Borta pilota bots to nosēdinās, pilnu ar baisi savainotiem cilvēkiem, un neviens nezinās, ka viņi to nebija nodarījuši cits citam, pirms tie nenāks pie samaņas un neizstāstīs, kas noticis. Lai gan varbūt daži negribēs stāstīt, kā ir piedalījušies cita cilvēka nolaupīšanā. Lai kas arī nenotiktu, tas dotu mums gana daudz laika, lai mēs tiktu ārā no turienes.

Jautāju DiPTam: Kā tu zināji, ko darīt? — lai gan es jau zināju atbildi.

Tas zināja, ka es zinu, bet teica: "Mēnesspatvēruma lēkts un riets", 179. sērija.

TīkVienība nometās ceļos man blakus. “Vai varu palīdzēt?”

“Nē.” Medicīnas droni bija man pieķērušies, lai izraktu lodes, un es tecināju šķidrumus uz DiPTa ideāli tīrās MedSistēmas grīdas. Vietējā anestēzija padarīja mani nejutīgu. “Kā tu zināji, ka es esmu viena no Ganakas šahtas vienībām?”

Tas atbildēja: “Redzēju, ka tu izgāji no caurules tajā daļā. Tur tālāk nekā cita nav. Tā vairs nav vēsturiskajā datubāzē, bet cilvēki vēl arvien stāsta cits citam šausmu stāstus. Ja tu patiešām biji patvaļīgs un neviens tev nebija licis turp doties, tad pastāvēja astoņdesmit sešu procentu varbūtība, ka tu turp gāji tādēļ, ka biji viena no iesaistītajām vienībām.”

Es tam ticēju. “Novāc mūri.”

TīkVienlba paklausīja, un es pa kanālu iegāju tās smadzenēs. Jutu, ka man līdzi ir DiPTs, kas uzmanīgi pārbauda, vai tur nav slazdu. Bet es atradu vadības moduli, padarīju to nekaitīgu un atkal ieslīdēju savā ķermenī.

TīkVienība krita uz aizmuguri, ar būkšķi nometoties uz grīdas, un blenza uz mani.

Teicu: “Ej projām. Lai es tevi vairs neredzētu. Nenodari pāri nevienam šajā tranzītgredzenā, vai arī es tevi atradīšu.”

Tas nedroši pietrausās kājās. Vairāki DiPTa droni aizšvīkstēja pa gaisu, lai pārliecinātos, ka tas neko nesabojās, un virzīja to uz durvīm. Tas sekoja droniem koridorā. DiPTa kanālā es vēroju, kā tas iziet pa galvenajām slūžām, kur atslēga izgāja cauri atvēršanās ciklam, un tad dodas tranzītgredzenā.

DiPTs pa slūžu kameru vēroja, kā tas aiziet. Tad teica: Man likās, ka tu to iznīcināsi.

Biju pārāk noguris un izsīcis, lai runātu, un signalizēju noraidījumu kanālā. Tam nebija bijis izvēles. Un es nebiju salauzis tā vadības moduli viņa dēļ. Es to darīju to četru TīkVienību dēļ, kas bija Ganakas šahtā, kam nebija pavēļu un norādījumu rīkoties un kas bija apzināti devušās gaļasmašīnā, lai mēģinātu izglābt mani un visus pārējos, kas bija palikuši dzīvi raktuvēs.

DiPTs teica: Tagad rāpies uz otras platformas. Atspole drīz nolaidīsies, un mums ir jāiznicina daudz pierādījumu.

Kad Tapana pamodās, es sēdēju uz MedSistēmas platformas un turēju viņas roku. MedSistēma bija aprūpējusi manas brūces, un es biju notīrījis visas asinis. Man trāpījušie šāviņi un enerģijas izlāde no maniem ieročiem bija sacaurumojuši audumu, un DiPTs bija izmantojis pārstrādes ierīci, lai izgatavotu man jaunu drēbju kārtu. Tas būtībā bija DiPTa komandas formas tērps, tikai bez logotipiem — bikses ar daudzām noslēdzamām kabatām, garpiedurkņu krekls ar apkaklīti, kas bija pietiekami augsta, lai nosegtu manu datu portu, un mīksta jaka ar kapuci — viss vai nu tumši zils, vai melns. Es sabāzu savas asiņainās drēbes pārstrādātājā, lai atkritumu pārstrādes līmeņi būtu neitrāli un DiPTam nebūtu jāvilto kuģa žurnāls.

Tapana samirkšķināja acis un apjukusi paskatījās uz mani. “Ē,” viņa novilka un saspieda manu plaukstu. Narkozes ietekmē viņas acis bija aizmiglojušās. “Kas notika?”

Atbildēju: “Viņi atkal mēģināja mūs nogalināt. Mums bija jāpazūd. Esam atpakaļ tranzītgredzenā uz mana drauga kuģa.”

Atceroties notikušo, viņas acis iepletās. Viņa sarāvās un nomurmināja: “Dirsas.”

“Tavs draugs teica patiesību — viņš atdeva man failus.” Es pacēlu atmiņas čipu un parādīju, ka ievietoju to saskarnes kabatā viņas somā. Jau biju pārbaudījis, vai tajā nav spiegošanas vai kaitniecības programmu. “Šim kuģim drīz jādodas prom. Tev jāsazinās ar Rāmi un Maro, lai viņas ar mums satiekas pie izkāpšanas zonas.”

“Labi.” Viņa pacēla roku pie auss, un es viņai pasniedzu zilo kanāla saskarni. Viens no DiPTa droniem bija atradis to Tleisijas kabatā. Tapana paņēma saskarni un jau sāka likt ausī, bet tad saminstinājās. “Viņas būs tik ļoti pārskaitušās.”

“Jā gan.” Es domāju, ka viņas tā priecāsies, ka viņa ir dzīva, ka viņām pat prātā nenāks dusmoties.

Viņa vēlreiz sarāvās. “Piedod. Man vajadzēja tev paklausīt.”

“Tā nebija tava vaina.”

Viņa sarauca pieri. “Vispār jau man šķiet, ka it kā bija.”

“Tā bija mana vaina.”

“Tad tā ir mūsu abu vaina, bet mēs nevienam neteiksim,” Tapana izlēma un iebāza saskarni ausī.

Žigli izgāju cauri kuģa zonām, kuras biju izmantojis, lai pārliecinātos, ka viss ir savās vietās. DiPTa droni jau bija padarījuši savu darbu, aiznesuši Tapanas asiņainās drēbes uz tīrīšanu un sterilizējuši virsmas, lai ikviens mēģinājums iegūt pierādījumus izgāztos. Nebija gan tā, ka DiPTs plānotu būt šeit, kad sāksies izmeklēšana. Mēs visi devāmies prom nekavējoties, bet DiPTs ticēja rezerves plānu nepieciešamībai. Sakustējos, lai izņemu saziņas saskarni, ko DiPTs bija man iedevis. “Tev būs jānotīra arī šī.

Nē, DiPTs atbildēja. Paturi. Varbūt mēs atkal nonāksim viens otra saziņas attālumā.

MedSistēma jau bija sterilizējusies un izdzēsusi ierakstus par manu konfigurācijas maiņu un ārkārtas traumu ārstēšanu gan man, gan Tapa-nai. Es gaidīju, kad viņa iznāks no mazgāšanās telpas. Droni viņai sekoja, lai notīrītu jebkādas viņas klātbūtnes pēdas, un viņa teica: “Esmu gatava.” Tapana bija sabāzusi vecās drēbes somā un uzvilkusi svaigas. Viņa vēl arvien izskatījās nedaudz apdullusi.

Mēs kopā izgājām no kuģa, un tā slūžas aizvērās aiz mums. Man bija pieeja kamerām izkāpšanas zonā, un DiPTs jau darbojās ap drošības ierakstiem slūžās, lai izdzēstu jebkādas liecības par mūsu klātbūtni.

Mēs satikām Rāmi, Maro un pārējo viņu grupu pie pārtikas stenda netālu no izkāpšanas zonas. Rāmi bija ziņojusi man, ka viņi jau ir iegādājušies biļetes uz pasažieru transportkuģi, kas izlidos pēc stundas. Viņi aizrautīgi sasveicinājās arTapanu — ar asarām un savstarpējiem brīdinājumiem nesaspiest viņu tik traki.

Biju jau viņiem pateicis, lai nerunā par to publiski. Rāmi pagriezās pret mani un pasniedza valūtas karti. “Tavs draugs Dipts teica, ka būtu labi tev samaksāt šādi.”

“Labi.” Paņēmu karti un iebāzu to noslēdzamā kabatā.

Tagad viņi visi mani vēroja, un tas nedaudz krita uz nerviem. Rāmi teica: “Tad tu dosies?”

Biju jau noskatījis kravas transportu, kas plānoja doties vajadzīgajā virzienā. Ja paveiksies, varēšu doties prom jau dažas minūtes pēc viņu aizlidošanas. “Jā, man jāsteidzas.”

“Vai varam tevi apskaut?” Maro palaida vaļā Tapanu un vērsās pie manis.

“Ē.” Es gan nepaspēru soli atpakaļ, bet droši vien bija acīmredzams, ka atbilde ir noliedzoša.

Maro pamāja. “Labi. Tas ir tev.” Viņa aptvēra sevi ar rokām un saspieda.

Teicu: “Man jāiet,” un devos prom pa zāli.

DiPTa dziestošā balss — viņš jau bija atbrīvojies no doka spailēm — manā kanālā teica: Esi uzmanīgs. Atrodi savu komandu.

Es devu viņa kanālā piekrītošu ziņu, jo, ja mēģinātu teikt kaut ko citu, tad izklausītos stulbs un emocionāls.

Nezināju, ko plānoju tagad darīt — vai darbošos saskaņā ar savu plānu vai nē. Biju cerējis, ka atklāšu, kas notika Ganakas šahtā, un tas visu padarīs skaidru, bet varbūt tādas atklāsmes notika vienīgi mediju programmās.

Par to runājot, man bija jāsavāc vēl kaudzīte lejupielāžu, pirms aizlido mans nākamais transports. Priekšā bija gaidāms tāls ceļš.