Slepkabota dienasgrāmatas

OTRĀ NODAĻA

Es pagaidīju, lai pārliecinātos, ka slūžas ir aizvērušās un gredzena pusē neatskan trauksme, un tad devos pa pieejas koridoru. No kuģa kanālā pieejamās shēmas varēja spriest, ka nodalījumi, kurus transportkuģis izmantoja kravai, parasti bija pārveidojama telpa laboratorijām. Kad laboratorijas ir noslēgtas un izvāktas glabāšanai universitātes krātuvē dokos, izveidojas plaša telpa kravai. Es iestūmu savu saspiesto mediju komplektu transporta kanālā, lai tas paņem to, kad vēlas.

Pārējo kuģi aizpildīja ierastās telpas — inženieru darbstacijas, krājumu novietne, kajītes, medtelpa, ēdamzāle, kā arī lielāka atpūtas zona un dažas auditorijas. Mēbeles bija apvilktas ar zilibaltiem pārvalkiem, un telpa bija nesen tīrīta, tomēr vēl arvien glabāja kaut ko no cilvēku mitekļiem raksturīgā netīro zeķu aromāta. Kuģis bija kluss, ja neņem vērā vieglo gaisa kondicionēšanas sistēmas dūkoņu — mani apavi, ejot pa grīdu, neradīja ne skaņas.

Man nebija nepieciešami krājumi. Mana sistēma ir pašregulējoša — man nevajag ne ēdienu, ne dzērienu, man nevajag atbrīvoties no cietām vai šķidrām atkritumvielām, un arī gaisa man nevajag daudz. Būtu varējis izdzīvot minimālajā režīmā — tajā, kas tiek nodrošināts, kad uz klāja nav cilvēku —, bet kuģis to bija drusciņ uzlabojis. Man šķita, ka tas ir sirsnīgi.

Es klaiņoju apkārt, gūdams vizuālu priekšstatu par telpām un salīdzinādams to ar shēmu, lai pārliecinātos, ka viss ir kārtībā. Es to darīju, lai ari zināju, ka patruļas ir paradums, kas man būs jāatmet. Man ļoti daudz kas būs jāatmet.

Kad sāka ražot konstruktus, viņiem sākumā bija ieplānots intelekts bezapziņas līmenī — kā dumjākajiem boticm. Bet nav iespējams likt kaut kam tik stulbam kā krāvējbots atbildēt par jebkā drošību, neiztērējot vēl vairāk naudas dārgiem, uzņēmuma nodrošinātiem cilvēkiem pārraudzītājiem. Tā nu viņi padarīja mūs gudrākus. Nervozitāte un depresija bija tikai blakusefekti.

Apstrādes centrā, kad es tur stāvēju un gaidīju, kamēr Dr. Mensa skaidroja, kāpēc negrib mani izīrēt kā daļu no nodrošinājuma līguma, viņa šo intelekta paaugstināšanu nosauca par “velnišķīgu kompromisu”.

Es nebiju atbildīgs par šo kuģi, un uz tā nebija cilvēku, klientu, kuri man būtu jāpasargā no ārēju apstākļu radītiem savainojumiem vai no tā, ka viņi savainotos paši, vai ka viņi savainotu cits citu. Bet šis bija jauks kuģis ar pārsteidzoši nelielu drošības sistēmu, un es brīnījos, ka tā īpašnieki nebija atstājuši uz klāja dažus cilvēkus, lai to pieskatītu. Shēmā bija teikts, ka tam, līdzīgi kā citiem botu vadītiem transportkuģiem, uz klāja atradās droni, kas to varētu salabot, bet tik un tā.

Turpināju patruļu, līdz sajutu dārdoņu un triecienu, kas atbalsojās visā klājā un liecināja, ka kuģis tikko ir atdalījies no gredzena un sācis kustību. Spriedze, kas mani bija novedusi līdz tikai 96 procentu veiktspējai, samazinājās: slepkabota dzīve kopumā ir stresaina, bet paies vēl ilgs laiks, līdz es pieradīšu pārvietoties pa cilvēku apdzīvotām vietām bez bruņām un bez iespējas aizsegt seju.

Atradu komandas sapulču telpu zem vadības klāja un ieslīgu vienā no mīkstajiem krēsliem. Remonta kārbas un transporta kastes nav polsterētas, tā ka ceļošana ar komfortu man vēl arvien bija jaunums. Sāku šķirot jauno mediju kolekciju, ko biju lejupielādējis tranzītgredzenā. Tur bija daži izklaides kanāli, kas nebija pieejami BrīvTirgus Ostā, kā arī daudz jaunu drāmas un piedzīvojumu seriālu.

Līdz šim man patiesībā nekad nebija bijuši ilgi vaļošanās posmi, ko varētu pavadīt nenovērots. Brīvs laiks, lai visu izšķirotu un sakārtotu un pievērstu tam nedalītu uzmanību bez vajadzības sekot līdzi vairākām sistēmām un klientu kanāliem, bija jaunums, pie kā es tikai pamazām sāku pierast. Pirms tam es vienmēr biju bijis vai nu darbā, vai ceļā, vai ieslēgts kārbā, dīkstāvē, gaidot jaunu līgumu.

Izvēlējos jaunu seriālu, kas izskatījās interesants (birkas solīja ārpus-galaktikas ceļojumus, piedzīvojumus un noslēpumus), un sāku pirmo sēriju. Biju gatavs iekārtoties līdz brīdim, kad būs pienācis laiks domāt par to, ko darīšu, kad nonākšu galamērķī — un to es biju nolēmis atlikt līdz pašam pēdējam brīdim. Tad manā kanālā kāds teica: Tev paveicās.

Es pietrūkos sēdus. Tas bija tik negaidīti, ka manās organiskajās daļās izdalījās adrenalīns.

Transporti nerunā vārdos — pat ne kanālā. Tie izmanto attēlus un datu virknes, lai brīdinātu tevi par iespējamām problēmām, bet nav radīti sarunām. Man tas likās pieņemami, jo arī es nebiju radīts sarunām. Pirmajam transportam es biju iedevis savus saglabātos ierakstus, un tas bija sniedzis pieeju savām saziņas un kanāla līnijām, lai es varētu nodrošināt, ka neviens nezina, kur es esmu, un ar to mūsu sadarbība arī bija aprobežojusies.

Prātīgi pabakstījos pa kanālu, prātodams, vai mani ir apveduši ap stūri. Man piemita skenēšanas prasmes, bet bez droniem šīs iespējas bija ierobežotas, un, tā kā man visapkārt bija enerģijas vairogi un visādas ierīces, nevarēju uztvert neko daudz vairāk par kuģa sistēmu fona troksni. Lai kas ari nebūtu šī kuģa īpašnieks, tas bija nodrošinājis iespēju veikt aizsargātu izpēti — drošības kameras bija tikai pie lūkām, bet ne komandas telpās. Vai vismaz nebija nekā tāda, kam es varētu piekļūt. Bet tas, kas bija kanālā, bija pārak liels un izkaisīts, lai būtu cilvēks vai uzlabots cilvēks — to es varēju noteikt pat cauri kanāla aizsargmūriem. Turklāt tas izklausījās pēc bota. Kad cilvēki runā kanālā, viņiem ir jādarbina balss saites, balss viņu prātā parasti izklausās līdzīga fiziskajai balsij. Tā ir pat uzlabotajiem cilvēkiem ar pilnizmēra saskarnēm.

Varbūt tas mēģināja būt draudzīgs un tam vienkārši ne pārāk padevās komunikācija. Es skaļi teicu: “Kāpēc man būtu paveicies?”

Jo neviens neaptvēra, kas tu esi.

Tas nebija pārāk iedrošinoši. Piesardzīgi apjautājos: “Kas, tavuprāt, es esmu?” Ja tas bija naidīgs, tad man nebija daudz rīcības iespēju. Trans-portbotiem nav ķermeņa — tikai pats kuģis. Bota smadzeņu ekvivalents atrastos virs manis, netālu no komandtiltiņa, kur parasti būtu cilvēku komanda. Un nebija īsti tā, ka man būtu kurp doties: mēs devāmies prom no gredzena un pamazām tuvojāmies tārpejai.

Tas teica: Tu esi patvaļīga DrošVienība, bota/cilvēka konstrukts, ar izārdītu vadības moduli. Tas pabakstīja mani kanālā, un es sarāvos. Tas teica: Nemēģini uzlauzt manas sistēmas, un uz 0,00001 sekundes daļu atvienoja ugunsmūri.

Ar šo laiku pietika, lai spilgti aptvertu, ar ko man ir darīšana. Daļa no tā funkcijām bija starpgalaktiska astronomiskā analīze, un tagad visa šī datu apstrādes jauda sēdēja dīkā, pārvadājot kravu, gaidot nākamo misiju. Tas būtu varējis mani caur kanālu saspiest kā mušu, izbrāzties cauri manam mūrim un pārējām aizsardzībām un izdzēst man atmiņu. Ļoti iespējams, vienlaikus plānojot tārpejas lēcienu, aprēķinot nepieciešamo barības vielu daudzumu pilnas komandas vajadzībām turpmākajām 66 000 stundām, kā arī veicot vairākas nciroķirurģiskas operācijas medtelpā un piesitot kapteini tavlas spēlē. Es nekad iepriekš nebiju mijiedarbojies ar kaut ko tik spēcīgu.

Tu pieļāvi kļūdu, Slepkabot, pamatīgu kļūdu. Kā, sasodīts, es varēju zināt, ka eksistē transportkuģi, kas ir gana saprātīgi, lai būtu nejauki? Izklaides kanālā visu laiku parādījās ļauni boti, bet tas nebija pa īstam, tas bija tikai šausmu pastāstiņš, fantāzija.

Es biju domājis, ka tā ir fantāzija.

Es teicu: “Okei,” izslēdzu kanālu un sagumu krēslā.

Parasti es nebaidos — ne tā, kā baidās cilvēki. Mani ir sašāvuši simtiem reižu, tik bieži, ka esmu pārtraucis skaitīt, tik daudz, ka arī uzņēmums pārtrauca skaitīt. Mani ir grauzusi naidīga fauna, man ir braucis pāri kravas transports, mani izklaides pēc ir spīdzinājuši klienti, mana atmiņa ir tikusi izdzēsta utt., u.t.jpr. Bet mans prāts ir bijis mans jau vairāk nekā 33 000 stundu, un es pie tā jau biju pieradis. Gribēju saglabāt sevi tādu, kāds biju.

Transports neatbildēja. Mēģināju atrast pretošanās ceļus visiem dažādajiem veidiem, kā tas varētu mani ievainot, un veidus, kā es varētu mēģināt ievainot viņu. Tas bija drīzāk līdzīgs DrošVienībai, nevis botam — tik ļoti, ka es sāku apsvērt, vai tas nebija konstrukts — varbūt kaut kur tā sistēmā bija norakts klonēts organisks smadzeņu materiāls. Nekad nebiju mēģinājis uzlauzt citu DrošVienību. Varbūt būtu visdrošāk uz lidojuma laiku pārslēgties dīkstāvē un likt sev pamosties, kad sasniegsim mērķi. Lai gan tas mani atstātu viņa dronu varā.

Gaidīju, kā aiztikšķ sekundes līdz tā reakcijai. Priecājos, ka biju pamanījis kameru neesamību un nebiju pūlējies ielauzties kuģa drošības sistēmā. Tagad sapratu, kāpēc cilvēki nedomāja, ka tam nepieciešama papildu aizsardzība. Bots ar tik pilnvērtīgu kontroli pār vidi, kā arī iniciatīvu un brīvību darboties varētu tikt galā ar jebkuru mēģinājumu tam uzbrukt.

Tas bija atvēris man lūku. Tas gribēja, lai es ienāku.

Ak, vai.

Tad tas teica: Tu vari turpināt patērēt medijus.

Es tikai turpināju piesardzīgi kluknēt.

Tas piebilda: Nepūlies.

Es biju nobijies, bet tādēļ biju ari gana aizkaitināts, lai parādītu, ka tas, ko viņš man nodarīja, nebija nekas jauns. Nosūtīju kanālā: DrošVienibas nepūlas. Tas izsauktu vadības moduļa piespriestu sodu, un pievienoju dažus īsus ierakstus no atmiņas par to, kāda tieši bija ši sajūta.

Sekundes pārvērtās minūtē, tad vēl vienā, tad vēl trijās. Cilvēkiem tas nešķiet daudz, bet sarunā starp boriem, vai, atvainojos, starp bota/cil-vēka konstruktu un botu tas ir ilgs laiks.

Tad tas teica: Man žēl, ka tevi sabiedēju.

Kā tad. Ja jūs domājat, ka es ticēju šīs atvainošanās īstumam, tad jūs nepazīstat Slcpkabotu. Visticamāk, tas spēlējās ar mani. Teicu: “Es neko no tevis negribu. Tikai aizbraukt līdz savam galamērķim.” Biju to paskaidrojis jau agrāk, pirms tas atvēra man lūku, bet bija vērts to atkārtot.

Es jutu, kā tas aiz sava mūra paraujas atpakaļ. Gaidīju un ļāvu, lai šķidrumu aprites sistēma iztīra baiļu radītās ķimikālijas. Pagāja vēl vairāk laika, un es sāku garlaikoties. Sēdēšana šeit šķita pārāk līdzīga gaidīšanai savā kārbā pēc aktivizācijas — gaidot, kad jauni klienti pieņems pasūtījumu, kad sāksies nākamais garlaicīgais līgums. Ja tas plānoja mani iznīcināt, tad es pirms tam vismaz varētu paskatīties kaut ko no medijiem. Es atsāku jauno seriālu, bet vēl arvien biju pārāk uztraucies, lai to izbaudītu, tādēļ apturēju ierakstu un skatījos vecu “Mēness patvēruma lēkta un rieta” sēriju.

Pēc trim sērijām biju mierīgāks un sāku negribīgi aptvert notiekošo no transporta skatpunkta. DrošVienība, ja tā nav pietiekami uzmanīga, var izraisīt daudz iekšēju bojājumu, un patvaļīgām DrošVienībām nebija diži raksturīgs paradums uzvesties neuzkrītoši un izvairīties no nepatikšanām. Es nebiju nodarījis pāri iepriekšējam transportam, ar ko biju braukājies, bet tas to nezināja. Nesapratu, kāpēc tas paņēma mani uz klāja, ja patiešām negribēja nodarīt man pāri. Ja es būtu transportkuģis, tad nebūtu sev uzticējies.

Varbūt tas bija līdzīgs man un izmantoja iespēju tādēļ, ka tāda bija, nevis tādēļ, ka zināja, ko vēlas.

Tik un tā tas bija dirsa.

Pēc sešām sērijām es jutu, kā transports atkal glūn kanālā. Es to ignorēju, lai gan tam bija jāzina, ka es zinu par viņa klātbūtni. Cilvēkiem saprotamā analoģijā tas būtu kā mēģināt ignorēt kādu, kas ir milzīgs un smagi elpo, tev pār plecu skatīdamies tavā personiskajā ekrānā. Un atbalstās pret tevi.

Noskatījos vēl septiņas “Mēness patvēruma” sērijas, kamēr tas karājās manā kanālā. Tad tas man pieklauvēja, it kā es kaut kā būtu varējis nezināt to, ka tas visu šo laiku tur bija atradies, un nosūtīja lūgumu atgriezties pie jaunā piedzīvojumu seriāla, ko biju sācis skatīties, kad tas mani pārtrauca.

(Seriālu sauca “Pasaullēkātāji”, un tas bija par brīvlīguma pētniekiem, kas paplašināja tārpeju un gredzenu tīklu neapdzīvotās zvaigžņu sistēmās. Tas izskatījās ļoti nereālistisks un neprecīzs, un tieši tādēļ tas man patika.)

“Es iedevu tev visu savu mediju kopiju, ierodoties uz klāja,” teicu. Pat nedomāju runāt ar to kanālā kā ar savu klientu. “Vai tu vispār uz to paskatījies?”

Es pārbaudīju, vai tajā nav kaitīgu programmu un citu bīstamību.

Un ej dirst, es nodomāju un atgriezos pie “Mēness patvēruma”.

Pēc divām minūtēm tas atkārtoja klauvējienu un lūgumu.

Teicu: “Skaties pats.”

Es mēģināju. Man ir daudz vieglāk skatīt mediju saturu caur tavu filtru.

Tas man sajauca prātu. Nesapratu, kur ir problēma.

Transportbots paskaidroja: Kad mana komanda atskaņo mediju saturu, es nespēju izprast kontekstu. Cilvēku mijiedarbības un vides ārpus mana korpusa man ir lielākoties nezināmas.

Nu es sapratu. Tam vajadzēja nolasīt manu reakciju uz programmu, lai patiešām saprastu, kas notiek. Cilvēki izmantoja kanālu citādi nekā boti (un konstrukti), tādēļ, kad komanda atskaņoja medijus, viņu reakcijas nekļuva par daļu no datiem.

Man šķita savādi, ka transportam “Mēness patvērums”, kura darbība notika uz kolonijas, interesēja mazāk nekā “Pasaullēkātāji”, kas bija par liela pētnieciskā kuģa komandu. Varētu domāt, ka tas pārāk atgādinās darbu — es izvairījos no seriāliem par apskates komandām un raktuvēm —, bet varbūt tam bija vieglāk aptvert kaut ko pazīstamu.

Jutu kārdinājumu atteikt. Bet, ja tam vajadzēja mani, lai skatītos iecerēto seriālu, tad tas nedrīkstēja saniknoties un iznīcināt manas smadzenes. Turklāt ari es gribēju skatīties to seriālu.

“Tas nav reālistisks,” es teicu botam. “Tam nav jābūt reālistiskam. Tas ir stāsts, nevis dokumentāla filma. Ja tu par to sūdzēsies, tad es pārtraukšu skatīties.”

Es atturēšos no sūdzēšanās, tas atbildēja. (Iztēlojieties to vissarkastiskākajā iespējamajā tonī, un jums būs zināms priekšstats par to, kā tas izklausījās.)

Tā nu mēs skatījāmies “Pasaullēkātājus”. Tas nesūdzējās par reālisma trūkumu. Pēc trim sērijām tas kļuva uztraukts ikreiz, kad tika nobeigts nenozīmīgs varonis. Kad divdesmitajā sērijā tika nobeigts svarīgs varonis, man vajadzēja nopauzēt sēriju uz septiņām minūtēm, kamēr transports sēdēja kanālā, veikdams botu ekvivalentu blenšanai sienā, un izlikās, ka tam jāveic diagnostika. Tad pēc četrām sērijām varonis atgriezās starp dzīvajiem, un bots bija tik atvieglots, ka tam bija jānoskatās šī sērija trīs reizes, pirms tas spēja turpināt.

Viena no galvenajām sižeta līnijām sasniedza kulmināciju brīdī, kad pēc notiekošā varēja spriest, ka kuģi varētu katastrofāli sabojāt un tā apkalpi nogalināt vai ievainot, un transportam bija bail to skatīties. (Skaidrs, ka tas to tā neformulēja, bet jā, tam bija bail skatīties.) Tajā brīdī es biju pret to noskaņots daudzkārt labvēlīgāk, tādēļ ļāvu tam uzņemt sēriju pamazām, pa vienai līdz divām minūtēm.

Kad seriāls bija beidzies, tas vienkārši sēdēja, pat neizliekoties, ka nodarbojas ar diagnostiku. Tas tur sēdēja pilnas desmit minūtes, kas tik komplicētam botam nozīmē ļoti ilgu datu apstrādes laiku. Tad tas teica: Vēlreiz, lūdzu.

Tā nu es atkal palaidu pirmo sēriju.