Slepkabota dienasgrāmatas

SESTĀ NODAĻA

Bijām aizbraukuši tik tālu maģistrālē, cik spējām, nešķērsojot ostas drošības barjeras. Nezināju, cik stingras šīs robežas būtu, bet, spriežot pēc noplūdušajiem signāliem, ko sajutu, tas nebija riska vērts.

Biju vairāk noraizējies par iziešanu cauri iekāpšanas zonai.

Apstādināju mūsu pārvadātāju kravas izejā pie liela daudzfunkcionāla veikala stacijas tirdzniecības centrā, un mēs izkāpām. Atlaidu pārvadātāju, un tas aizslīdēja tumsā, dodoties atpakaļ uz maģistrāli. Iekāpām apkopes personāla liftā, lai aizbrauktu līdz ostas stāvam.

Liftā izmantoju drošības kameru, lai novērtētu mūsu izskatu. Ne asiņu, ne ložu caurumu — ir. Nervozi — ir. Mensa, kas izskatās, it kā būtu pārdzīvojusi traumējošu pieredzi, — ir. Mana plecu soma ar tajā noslēpto ieroci — ir. “Mums jāizskatās mierīgiem,” teicu viņai, “lai stacijas drošībnieki mūs neievērotu.”

Viņa dziļi ieelpoja un pacēla acis uz mani. “Mēs varam izskatīties mierīgi. Mums tas padodas.”

Padodas gan. Es žigli pārskatīju, vai darbojas viss neesmu-Droš-Vienība kods, tad iedomājos vēl vienu iespējamu pretpasākumu. Izkāpjot no lifta, satvēru Mensas roku.

Izgājām cauri rosīgajam tirdzniecības centram, kur ap produktu un biļešu tirdzniecības kioskiem drūzmējās cilvēki. Pūlis bija apmēram tāds pats kā tad, kad šeit ierados, ar kādu 5 procentu pieaugumu. Nekad nebiju kaut kur devies šādi, kopā ar cilvēku, un tas padarīja procesu sarežģītāku un tomēr kaut kā savādi dabiskāku.

Ieejot iekāpšanas zonā, novirzīju vairākus skenerus. Arī šoreiz izvairījos no liftiem, jo, ja sāktos trauksme, tie sastingtu uz vietas, un, ja es kādu no tiem uzlauztu, tad strauji vien kļūtu acīmredzams, kur atrodamies. Novedu mūs lejup pa slīpni, kas izvestu virs privātajiem atspoļu dokiem pirmā gredzena līmenī. Kad devāmies tālāk, pūlis izretojās, un ap to laiku, kad bijām sasnieguši pāreju, noteicu aptuveni 50 procentu samazinājumu. Pārbaudot stulbo, reklāmām pārbāzto ostas kanālu, noteicu, ka šis ir normāls pieklusums atbraukšanas grafikā. (Pārmaiņas pēc man pietrūka iestrēgšanas cilvēku barā.) Drošības pārbaudēs pieklusuma nebija, un es ievēroju vairākus dronu spietus, kas pārvietojās virs iekāpšanas zonām visos trijos gredzenos.

Man vajadzēja vairāk informācijas. Normālā situācijā es neriskētu un nemēģinātu uzlauzt augstākā līmeņa drošības kanālus — tos, kuros sazinājās vadītāji cilvēki —, bet šajā situācijā nebija nekā normāla. Izmantojot tos dronu kanālus, kuros jau biju iefiltrējies, prātīgi spraucos iekšā augstākā līmeņa drošības kanālā, ko biju marķējis kā StacDrošAdminus.

Biju pārliecināts, ka GrayCris varētu piekukuļot vai citādi pārliecināt StacDrošAdminus un Ostas vadību, lai izsludina trauksmi un ļauj Palisādei veikt ostā mūsu meklēšanu. Bet mēs bijām nonākuši šeit ātri, un GrayCris vispirms censtos pārbaudīt viesnīcu un tās apkārtni, jo tas būtu lētāk nekā samaksāt, lai varētu pārmeklēt ostu. Ja pārējā Saglabāšanas komanda ir jau klāt, tad mums viss būs kārtībā. (Jā, es zinu. Man nebūtu vajadzējis to pat nodomāt.)

Kad jau biju StacDrošĀdmiņu kanālā, nemēģināju tajā līst vēl dziļāk, tikai uzliku dažus iekšējos brīdinājuma signālus un nogrūdu to fonā.

“Vai bus labāk, ja iesim kājām?” Mensa jautāja. Pazinu viņu pietiekami labi, lai sajustu viņas balsī uzspīlētu mieru un zinātu, ka saspilētiba neparādīsies viņas sejas izteiksmē.

Bijām netālu no publiskajiem dokiem, un es pagriezos uz nākamo slīpni, kas veda lejup uz iekāpšanas stāva līmeni. Pūlis bija sarucis vēl par 20 procentiem, tā ka to vairs īsti nevarēja saukt par pūli. Teicu: “Atkarīgs no tā, par ko mēs runāsim.”

Kad nonācām līdz grīdas līmenim, viņa jautāja: “Kāpēc “Mēness patvērums” ir tavs mīļākais seriāls?”

Jā, par to mēs varētu runāt. Es pilnīgi jutu, kā atslābst organiskie audi man uz muguras un pleciem. Jautāju: “Vai tu kādreiz esi to skatījusies?” Vēl arvien negribēju veidot tiešu kontaktu ar atspoli, bet mēs pagājām garām atiešanas grafika kanāla pieejai un pēc reklāmu sērijas ieraudzīju, ka uzņēmuma atspole gaidīja atiešanas laiku. Tā, cerams, bija Pin-Lī zīme, ka viņi ir uz klāja, nevis GrayCris apmāns.

(Ja tas bija GrayCris apmāns, tad mēs bijām dirsā. Atspole bija vienīgais uzticamais veids, kā dabūt Menšu un pārējos prom no stacijas. Ņemot vērā visus drošības brīdinājumus, kas bija izsludināti doku transportam, man jau pašam būs gana grūti tikt prom ar bota vadītu transportu, kad viņi būs drošībā.)

(Nē, man nebija absolūti ne vismazākās vēlēšanās kāpt uzņēmuma atspolē, kas dodas uz uzņēmuma uzbrukuģi.)

Mensa palūkojās apkārt — pat pārāk neizskatīdamās pēc cilvēka, kurš pēkšņi atcerējies, ka viņam jāskatās apkārt, it kā viss būtu normāli. Viņa ciešāk satvēra manu roku. “Esmu noskatījusies dažas sērijas, un man tās patika, bet īsti nesapratu, kāpēc lai tās patiktu tev.” Viņa papurināja galvu pati par savām domām. “Varbūt tāpēc, ka tas ir par cilvēku bariņa problēmām, un man bija radies iespaids, ka tu esi noguris no nepieciešamības ar mums krāmēties.”

Es pilnīgi pagriezu galvu un paskatījos lejup uz viņu — tik pārsteigts es biju. Biju gaidījis, ka viņa teiks, ka nē, nav to redzējusi. Tad es varētu viņai izstāstīt sižetu un viņa varētu izlikties, ka ir ieinteresēta, kas būtu aizvedis mūs līdz pat atspolei. “Tu noskatījies?”

“Gribēju noskatīties to daļu par kolonijas juristu, ko minējāt jūs ar Rathi, un tad aizrāvos.” Novirzīju vēl vairākus ieroču skenerus, izejot cauri pirmajiem vārtiem uz privātajiem dokiem, un pūļa blīvums palielinājās par 16 procentiem. Mēs vairs tik ļoti neizcēlāmies uz viņu fona, un mans skeneris rādīja, ka Mensas elpošanas un sirds ritms izlīdzinās. Viņa piebilda: “Stāsts ir labs, es saprotu, kāpēc tas ir populārs. Es vienkārši nesaprotu, kāpēc no visiem daudzajiem un dažādajiem seriāliem tev tas patīk visvairāk.”

Hm, kāpēc tad man tik ļoti patika “Mēness patvērums”? Man bija jāatrod atmiņas savā arhīvā, un tas, ko atklāju, mani izbiedēja. “Tas bija pirmais seriāls, ko skatījos. Kad uzlauzu vadības moduli un atradu izklaides kanālu. Tas man lika justies kā personai.” Jā, to pēdējo frāzi nevajadzēja izteikt skaļi, bet, tā kā biju aizņemts ar drošības kanāla vērošanu, biju pazaudējis kontroli pār datu izvadi. Aizvēru arhīvu. Man patiešām vajadzētu beidzot uzlikt mutei vienas sekundes aizturi.

Garāmlidojoša drona kamera man parādīja, ka viņa ir saraukusi pieri. “Tu esi persona.”

O, par to mēs nevaram runāt. “Ne juridiski.”

Viņa ievilka elpu, lai iebilstu, tad apdomājās un izpūta to. Zināju, ka viņa gribēja strīdēties, bet man bija taisnība, tā ka tā. Nebija daudz kā cita, ko par to pateikt. Tā nu viņa teica: “Kāpēc tas lika tev tā justies?” “Es nezinu.” Tā bija taisnība. Bet, atverot arhivēto atmiņu, biju atguvis to kā dzīvu — tā, it kā tas būtu noticis nupat. (Stulbie cilvēku neironi tā darās.) Vārdi gribēja izlauzties. Tas sniedza man konteksta emocijām, ko jutu, es pamanījos nepateikt. “Tas sniedza man sabiedrību bez...” “Bez nepieciešamības pēc saskarsmes?” viņa ieminējās.

Tas, ka viņa saprata kaut vai tik daudz, lika man vai izkust. Man riebjas, ka tā notiek, tas liek man justies ievainojamam. Varbūt tāpēc es biju tik sanervozējies par to, ka atkal vajadzēs satikt Menšu — un ne visi citi stulbie iemesli, kurus biju sagudrojis. Es nebiju baidījies par to, ka viņa nebija mans draugs, es baidījos par to, ka viņa bija — un ko tas man nodarīja. Es teicu: “Atspole aizvedīs tevi un pārējos uz uzņēmuma uzbru-kuģi. Es ar jums nebraukšu.” Nebiju gribējis viņai to teikt un nezinu, kāpēc pateicu. Vai es slepus gribēju, lai viņa mani no tā atrunā? Man riebjas, ka man ir emocijas par īstiem cilvēkiem, nevis tēlotiem, tas tikai noved pie šitādiem stulbiem mirkļiem.

Viņa gandrīz apstājās, bet pēdējā mirklī atcerējās, ka nedrīkst. “Es varu tevi aizsargāt.”

“Jo es tev piederu.”

“Tā viņi domā, bet mēs...” Viņa aprāvās un ieelpoja. “Es vēlos, kaut tu man uzticētos, bet saprotu, kāpēc tā nav.”

Viens no maniem trauksmes signāliem ieslēdzās. Tas, kuru es ļoti, ļoti cerēju neredzēt ieslēdzamies - tas bija StacDrošAdminiem icstatī-tais brīdinājums. Cilvēkiem vadītājiem nupat bija pienākusi atļauja veikt ārpusstacijas drošībnieku operāciju.

Sis ir viens no tiem “dirsā ir” mirkļiem.

Tajā pašā sekundē ieskanējās ostas avārijas sirēna. Cilvēki un uzlabotie cilvēki apstājās, sarāvās, skatījās apkārt. Parāvu Menšu, lai viņa apstājas, jo, ja mēs turpinātu kustēties, tad mūs ievērotu, un katrai sekundei, kamēr viņi mūs nebija identificējuši, bija dzīvības cena.

No StacDrošAdminiem varēju saprast tikai to, ka trauksmes sirēnu ir fiziski iedarbinājis cilvēks, vadītājs, lai gan GravCris noalgoto Pali-sādes aģentu atļauja ienākšanai ostā tehniski vēl tika apsvērta. Tas bija cilvēks — drošībnieks vai Ostas vadības darbinieks —, kas mēģināja darīt savu darbu, dodot cilvēkiem iekāpšanas zonā laiku evakuēties. Tad publiskais kanāls pārtrauca reklāmu pusratā, un Ostas vadība oficiālajā kanālā teica: Avārijās izolācija, dodieties uz patvērumu/patverieties, kur esat, cauri ostai pārvietosies bruņoti drošībnieki...

Visapkārt cilvēki saka iet un tad skriet atpakaļ uz publisko drošības barjeru. Krāvējboti kļuva neaktīvi, kravas pacēlāji pacēlās augšup un karājās virs mums, droni uzvirpuļoja virs galvām un sastājās formācijās. Tieši mums pretī kuģis, kas tobrīd izlaida pasažierus, sūtīja saziņas kanālā trauksmes signālu, atceļot izkāpšanu un liekot apjukušajiem pasažieriem sakāpt atpakaļ uz klāja. (Piezīmēsim, ka tas bija nekorporatīvas politiskas vienības kuģis — korporatīvie kuģi vienkārši noslēdza slūžas.)

Parāvu Menšu aiz rokas un sāku skriet. Līdz nākamajiem vārtiem bija divdesmit metri, un tieši aiz tiem bija atspoles. Mensa parāva uz augšu sava kaftāna svārkus un metās sprintā, turoties man līdzi. Apsvēru iespēju pacelt viņu, lai varētu skriet pilnā ātrumā, bet tad droni mūs identificētu.

Vārti atradās fiziskā sienā, kas arkā izliecās no apaļa jumta — tās piloni veidoja vairākas durvis, katru gana lielu milzīgajiem krāvējbotiem. Mums skrienot tajā virzienā, starp piloniem ietrīsuļojās gaisa siena.

Man bija laiks cerēt, ka tas ir tikai drošības pasākums. Ir iespējams izlauzties cauri gaisa sienai — tā ir radīta, lai izvairītos no atmosfēras zuduma korpusa bojājuma gadījumā, bet ļautu cilvēkiem tikt projām no vietas, kurā bojājums radies.

Mēs bijām četru metru attālumā, kad nolaidās cietās barjeras un, man bremzējot, cieši aizvēra vārtus. Mensa paklupa, bet noturējās kājās. Viņa smagi elpoja un bija pazaudējusi vienu kurpi.

Vai es varētu atlauzt kādu barjeru? Uzlauzt to? Tās bija drošības barjeras, nevis pusmetru-biczas-ak-nē-stacija-būs-pagalam struktūru stiprinošās slūžas. Bet tās vadīja atsevišķa SlēgVadībSistēma, drošības un slūžu vadības sistēma, kas bija norakta zem vairākiem aizsargājošiem kanāla ugunsmūriem, un man nebija tai pieejas. Es varēt pieeju atrast, bet tam man būtu jāiet cauri OstUzturDrošībai, un drošības trauksme bija to apturējusi līdz ar krāvējbotiem un citiem kravas pacēlājiem. Nosūtīju komandu restartēt sistēmu.

Iedarbojās vairāki citi sistēmas signāli, un es ieskatījos dronu kamerās, lai gūtu skatu uz ostas biļešu zāli. Pārbijušos cilvēku pūļi pašķīrās, apjukušam vilnim dodot ceļu... trim DrošVienībām ar Palisādcs logo. Pavadošie droni biezā mākonī spietoja ap to galvām.

Njā, šis bija slikti.

Es nocēlu no pleca somu un izvilku šaujamieroci, kā arī pārliku papildu munīciju jakas kabatās. Mensa nebija man jautājusi, ko darīsim, iespējams, domājot, ka es uzlaužu vārtu barjeras. Viņa nometa otru kurpi un saņēmās, gatava jaunam skrējienam. Tikai OstUzturDrošība neieslēgsies laikā un es nevarēju izurbties cauri visiem drošības slāņiem, pirms naidnieki mūs sasniegtu.

Es vēl arvien biju StacDrošAdminu un OstDrošības kanālos. Iedomājos par cilvēku, vadītāju, kurš bija ieslēdzis sirēnu agrāk, nekā nepieciešams, sniedzot cilvēkiem iekāpšanas zonā iespēju izbēgt. Šajos kanālos bija cilvēki, kas varēja dot rīkojumu pacelt barjeras. Abos kanālos nosūtīju: Esmu DrošVieniba, kas darbojas uz līguma pamata, mans klients ir briesmās. Cenšos sasniegt atspoli dokā alt7A. Viņi zinātu, ka tā bija uzņēmuma atspole, kas gaida, lai varētu doties uz uzbrukuģi, kas ir atsūtīts, lai atgūtu ar līgumu aizsargātu klientu. Piebildu: Lūdzu, tie viņu nogalinās.

Atbildes nebija. Man nebija skaidri zināms naidīgo DrošVienību ierašanās laiks. Tās nekustējās maksimālajā ātrumā, jo bija jāizvairās no tik daudziem cilvēkiem, bet ātrums mainīsies, tikko tās nonāks gandrīz tukšajā iekāpšanas zonā.

Kameras šajā sekcijā vēl arvien darbojās, lai kas tur nebūtu, viņi mūs redzētu. Ļaujiet manai klientei iziet pa vārtiem, un es palikšu šeit. Lūdzu. Tie viņu nogalinās.

Slēģu gaismas nomirkšķināja, un barjera tieši mums priekšā paslīdēja augšup vienu metru - tieši tik, lai cilvēks varētu paslīdēt zem tās. Iedevu Mensai savu somu, zinot, ka tas liks viņai domāt, ka es viņai sekošu. “Skrien! Vieta alt7A.”

Viņa nometās uz grīdas un izspraucās pa spraugu. Barjera aiz viņas nolaidās un aizvērās.

Mensa sauca mani kanālā: Tā aizvērās! DrošVieniba...

Atbildēju viņai: Es nevaru tikt cauri, dabūšu citu kuģi. Dodies uz atspoli un prom no šejienes. Tad nogrūdu viņas kanālu fonā.

Nebija variantu, kā es varētu tikt kuģi. Septiņi transporti publiskajos dokos vēl arvien ļāva tajos iekāpt bēgošajiem cilvēkiem, bet visas ejas uz turieni bija noslēgtas. Es nekur netikšu.

Tas izklausās briesmīgi dramatiski un pašuzupurējoši, kad to tā izstāsta. Un pieņemu, ka varbūt tas tā bija. Tas, ko es lielākoties tajā brīdi domāju - ka šajā iekāpšanas zonā būs nevis viena beigta Droš-Vienība, bet gan četras.

Nosūtīt pret mani DrošVienības bija viens. Bet viņi nosūtīja Droš-Vienības pret manu klientu. Pēc tā vairs nav atpakaļceļa.

Pagriezu muguru vārtiem un piekļuvu OstDrošības droniem, kurus es jau biju uzlauzis ūn caur kuriem visu vēroju. Pārņēmu kontroli pār visu dronu floti un pārtraucu viņu savienojumu ar Ost-Drošību. Tad izslēdzu visas stacionārās kameras iekāpšanas stāvā. Tagad Palisāde vai GrayCrisDrošība, vai kas nu to visu organizēja, nezināja manu pozīciju, bet es zināju viņējo.

Naidnieki skrēja pa pāreju garām pēdējiem nedaudzajiem bēgošo cilvēku bariņiem. OstDrošības komanda — cilvēki formas tērpos — bija ieradušies biļešu zālē, cenšoties ievirzīt tirdzniecības zālē cilvēkus, kas plūda ārā no ostas, un nosegt viņu atkāpšanos. (Kas zina, ko GrayCris viņiem bija sastāstījuši, lai piedabūtu Ostas vadību atļaut iesaistīt DrošVienības. Varbūt tas bija saistīts ar mani, trakojošu patvaļīgu DrošVienību.) Pa pāreju devās arī otra drošībnieku komanda motorizētās bruņās ar Palisādes logo. Viņi bija DrošVienību rezervisti.

Par to runājot, es nosūtīju savas dronu flotes Pirmo Sadaļu veikt pretdarbību novērošanai un Otro Sadaļu uzbrukt naidīgo DrošVienību droniem.

Kad droni traucās lejup, lai mestos cīņā, es nodomāju, ka Gray-Cris droši vien tagad nožēloja, ka bija nopirkuši no ostas papildu stacijas nodrošinājumu.

Dronu zumēšana gandrīz vai apslāpēja trauksmes sirēnas. Sekoja paziņojums, kas lika cilvēkiem, kuri vēl arvien bija iesprostoti iekāpšanas zonā, nokrist pie zemes tur, kur viņi bija, un nekustēties. Trīs Droš-Vienības palēnināja gaitu, iespējams, tādēļ, ka to bija licis viņu vadītājs, kas varbūt bija un varbūt nebija viens no motorizētajās bruņās tērptajiem cilvēkiem, kas nu atradās uz pārejas tieši virs publiskajiem dokiem — labu gabalu ārpus manas sasniedzamības zonas. Es atjaunināju laika grafiku.

Naidnieki izgāja cauri publiskajiem dokiem un devās uz vēl arvien atvērtajiem vārtiem, kas veda uz šo sekciju. OstUzturDrošība beidzot bija restartējusies, un es liku tai izslēgt galvenās gaismas.

Tas izraisīja kliedzienus un brēcienus no vēl arvien iesprostoto cilvēku puses. Es visu redzēju savā skenerī, tāpat ari naidnieki, un cilvēkiem motorizētajās bruņās noteikti ir nakts redzes filtri. Bet tas bija biedējoši un radīja nedrošību, ko es arī gribēju panākt.

Kāds mēģināja atjaunot vadības kanāla savienojumu ar maniem droniem, bet netika cauri ugunsmūrim. Kāds cits — varbūt Gray-CrisDrošība vai Palisāde — palaida naidīgu programmatūru. StacDroš-Admini to pamanīja un, iespējams, satraukti par to, ka tā uzbruks Droš-SlēgSistēmai, palaida programmas pretdarbībai. Tas būtu bijis smieklīgi, ja man nebūtu drīz jāmirst.

Tas tik un tā bija nedaudz smieklīgi.

Mans šaujamierocis bija radīts bruņu caursišanai, bet man bija jābūt tuvu, un man vajadzēja aizsegu.

Kad naidnieki ienāca privātajos dokos, es aktivizēju jauno kodu, pie kura biju strādājis. Kods: Palaidi Aizkavē.

Vienlaikus notika trīs procesi. Krāvējboti, kurus bija izslēguši Stac-DrošAdmini, reizē aktivizējās un metās atklātajā telpā. Kravas pacēlāji, kas bija karājušies pie griestiem, nogāzās lejā un slidinājās pa grīdu. Mani rezerves droni sadalījās vairākās grupās un, noslīdējuši zemāk, izvietojās ceļgalu un sejas augstumā un zumēja riņķī starp citiem klīstošajiem botiem. Tumsā, kur vienīgais apgaismojums bija avārijas gaismas līnijas uz grīdas, tas izskatījās diezgan iespaidīgi.

Notika arī ceturtais process: es sāku skriet uz stacijas pusi, sienas virzienā.

Viesnīcas istabā, rakstot šo kodu, biju notērējis daudz laika, kurā būtu varējis skatīties seriālus, tā ka bija jauki redzēt, ka darbs nav bijis veltīgs. Būtībā programma izslēdza botu un pacēlāju drošības parametrus, atstājot tikai spēju izvairīties citam no cita, ierobežoja viņu kustību noteiktā zonā, kā arī paātrināja un piešķīra nejaušības elementu to kustībām. Sākotnēji biju plānojis to izmantot visai ostai kā pēdējo iespēju radīt apjukumu, un man bija uz vietas jāmaina parametri, lai programma darbotos tikai privātajos dokos. Un es biju priecīgs, ka nebiju kritis panikā un izmantojis to agrāk, jo pārsteiguma efekts bija lielisks.

Pirmo DrošVienību, kas izgāja pa atvērtajiem vārtiem no publiskajiem dokiem, es nosaucu par Naidnieku Viens. Tā strauji apstājās, lai izvairītos no krāvčjbota, kas gāzās tai virsū, tad metās sāņus prom no pacēlāja takas. Naidnieks Divi bija brīdināts sekundes daļu iepriekš un metās uz labo pusi, stacijas virzienā. Naidnieks Trīs bija atjautīgs, tas metās slīdējienā uz priekšu, izvairījās no kravas pacēlāja ķetnas, pietrūkās kājās un uzlēca uz krāvējbota. Cauri vārtiem iešvīkstēja pāris izdzīvojuši naidnieku droni, kuriem sekoja manējie — vēl arvien uzbrukuma režīmā.

Uzlēcu uz krāvējbota, kas devās pareizajā virzienā, un piespiedos pie tā. Kad Naidnieks Divi joza apkārt botiem, izšāvu sprāgstošu lodi tieši viņa ķiveres sānā. Tas paklupa un nogāzās.

Nolēcu no krāvējbota tieši mirklī, kad tam trāpīja divi lādiņi — tieši tur, kur bija bijusi mana galva un krūškurvis. Noliecoties un metoties prom, es paskatījos bojājumu attēlā, ko biju uzņēmis, —jau ar bruņām šādi lādiņi būtu bijuši slikti, bet nebruņotu DrošVienību (mani) tie būtu izšķaidījuši.

Biju pazaudējis no acīm Naidnieku Viens, bet pamanīju, kā Naidnieks Trīs uzlec uz cita krāvējbota. Izvairījos no krāvējbotiem uz grīdas, nosūtīju savus dronus, lai tie novirza naidīgo botu grupu, pirms tā notēmē uz mani, un notvēru pacēlāja malu tieši mirklī, kad tas virzījās augšup. Notēmēju uz Naidnieku Trīs, kas atradās uz krāvējbota. Tas pagriezās, acīmredzami vēl arvien domādams, ka būšu uz grīdas. Es iešāvu trīs lādiņus tā mugurā un krūtīs, tad nolēcu no pacēlāja. Nokritu, aizvēlos un pietrūkos kājās, tad pamanīju Naidnieku Trīs uz grīdas, kur tas mēģināja piecelties. Iešāvu pēdējos divus lādiņus tā ceļgalos, atņemot rīcībspēju.

(Jā, es zinu, ka nešāvu galvā. Es nezinu, kāpēc.)

Metos atpakaļ cauri kustīgu botu labirintam. Tātad kur, dirsā, bija Naidnieks Viens? Pārskatīju video, kurā biju uzņēmis klāju no augšas — tagad, pēc brauciena ar pacēlāju, man tāds bija —, bet ne miņas no Droš-Vienības kustības.

Oi, upsī. Naidnieks Viens noteikti stāv pozīcijā, vēro mani ar dronu, izvērtē manu taktiku un spējas, gaida, kad es iztērēšu lādiņus. Varbūt veic krāvējbotu un pacēlāju kustības analīzi. Nav labi.

Šai domai punktu pielika blieziens, kas trāpīja pa krāvējbotu man blakus, tā ka tas noraustījās un apstājās. Es liku dronu grupai samazināt augstumu un piesegt mani, kamēr es, turēdamies lejāk, kāpos atpakaļ.

Manā fonā nogrūstajā kanālā auroja bars cilvēku, kas man nudien lika justies kā vecajās, sliktajās līgumdarbu dienās. Ieklausījos un dzirdēju Dr. Menšu kliedzam: Nolādēts, Slepkabot, Guratins mēģina manuāli atvērt barjeru! Tev jābūt gatavam, atbildi! Vai tu mani dzirdi? Tā atrodas vienā no trim ejām pa labi — doku pusē —, tajā, pa kuru izgāju.

Nolādēts, tie cilvēki mūždien maisās pa kājām, mēģinot mani no visa kā izglābt. Beidzot pamanīju Naidnieku Viens — netālu no krāvējbotu labirinta centra. Tas bija atradis vietu, kur stāvēt, kamēr boti nodrošināja viņam aizsegu. Es turpināju doties uz doku pusi, mēģinot atrast tēmēšanas pozīciju.

Mans pirmais impulss bija uzkliegt Mensai, lai kāpj atspolē un tinas. Es te šito nedarīju tādēļ, lai viņa ar pārējiem varētu mētāties apkārt un tikt notverti, vai vienalga, kas ar viņiem būtu.

(Nezinu, kāpēc vilcinājos pieņemt piedāvāto izeju. Negribēju, lai mani sašauj gabalos vai notver un iztīra man atmiņu, un izjauc rezerves daļās. Man bija visi jaunie seriāli, ko skatīties. Bet tik un tā es it kā vēlējos palikt šeit un vienkārši iznīcināt lietas, kas pieder Palisādei un Gray-Cris, līdz tās iznīcina mani.)

Nebija laika par to tagad domāt. Es gaidīju, līdz krāvējbotu kustībā parādās sprauga — gana ilgi, lai izšautu uz Naidnieku Viens.

Tad visi mani signāli aizgāja pa pieskari un es zaudēju vadību pār kodu Palaidi Aizkavē. Visi boti un pacēlāji pēkšņi apstājās. Kaut kāds sūda cilvēks bija uzlauzis manu kodu, bet nu jau bija par vēlu. Es pavirzījos sāņus, lai varētu notēmēt, un izšāvu uz Naidnieku Viens.

Es tam trāpīju, bet tas gāzās man virsū, ierocis gatavs šāvienam. Metos zemē un gandrīz vai ietriecos ar galvu kravas pacēlājā, kas karājās gaisā, kamēr grīdu tur, kur biju atradies, izcaurumoja lādiņi. Zināju, ka esmu trāpījis mērķī — tam nebūtu vajadzējis spēt tā pagriezties. Kas, dirsā...? Patinu atpakaļ video. O, jā, es tam biju trāpījis. Trieciena pēdas abos plecos un muguras lejasdaļā — redzēju caurumus bruņās.

Tad man pielēca, ka Naidnieks Viens ir Kaujas DrošVienība.

1. reakcija: ā, tad re, kas uzlauza manu kodu. 2. reakcija: kāds kompliments, ka viņi iedomājās, ka es esmu gana bīstams, lai būtu vērts maksāt par līgumu ar Kaujas DrošVienību. 3. reakcija: varu derēt, ka Ost-Drošība to neatļāva un viņi būs riktīgi sacepušies. 4. reakcija: dirsā ir, es miršu.

Piedzīvoju visas šīs reakcijas, vienlaikus skrienot, šaujot, kur pagadās, saucot visus atlikušos dronus, lai tie mani piesedz. Man bija jāturpina kustēties, jāpanāk, ka Naidnieks Viens kustas. Ja tas uzlauzīs manu savienojumu ar droniem... Jā, nu, es nevarēju pieļaut, ka tā notiek. Žēl tikai, ka man nebija ne mazākās nojausmas, kā panākt, lai tas nenotiek. Man bija agrāka koda Palaidi Aizkavē versija, kad es vēl nebiju izdomājis, kā panākt, lai krāvēji un pacēlāji tiek vaļā no sadursmju drošības tādā veidā, ka varētu trāpīt pa visu ko, izņemot cits citu. Pa galvu pa kaklu mēģināju to sagatavot palaišanai.

Kanālā ienāca teksta ziņa. Tajā bija rakstīts: Padodies. Tā bija Kaujas DrošVienība, kas pat pārāk necentās noslēpt savu lokālo adresi. Tā gribēja, lai es mēģinu nosūtīt kaut kādu kaitējošu vai nāvējošu programmu, it kā es būtu kaut kāds sūda amatieris un nezinātu, ka tas neizdosies.

Tā vietā es nosūtīju: Es varu uzlauzt tavu vadības moduli, atbrīvot tevi.

Nekādas atbildes.

Es uzlauzu savējo, teicu. Tu būtu brīvs. Tu vari atstāt bruņas, tikt uz transportkuģa. Sākumā šis bija veids, kā novērst tā uzmanību, bet, jo vairāk es runāju, jo vairāk vēlējos, kaut tas piekristu. Man ir ID un valūtas karte, ko es varu tev iedot. Vēl arvien nekādas atbildes. Lēkājot ap krā-vējbotiem un izvairoties no šāviņiem, bija diezgan grūti izdomāt kārtīgus argumentu par labu brīvajai gribai. Neesmu pārliecināts, ka tie būtu ietekmējuši mani — pirms tā negadījuma ar masu slepkavību. Nezināju, ko vēlējos (vēl arvien nezināju, ko vēlējos), un, ja katru savas eksistences sekundi tev ir teikts, ko darīt, pārmaiņas ir biedējošas. (Padomājiet — es biju uzlauzis savu vadības moduli un tik un tā turpināju strādāt līdz pat Préservation Aux.) Ko tu gribi?

Pēkšņi saņēmu: Es gribu tevi nogalināt.

Labi, nu es biju nedaudz aizvainots. Kāpēc? Tu mani pat nepazīsti. Palaidu agrāko Palaid&Aizkavēversiju, un krāvēji un pacēlāji atkal metās kustībā. Tas sniegs man nedaudz laika, līdz Kaujas DrošVienība aptvers, ka tā ir tā paša koda tizlāka versija. Spriedu, ka man ir mazāk nekā trīsdesmit sekundes.

Tas zināja, ka esmu izmantojis dronus kā aizsegu, tādēļ es aizsūtīju tos uz stacijas pusi, it kā tuvotos no turienes. Vienlaikus metos uz doku pusi, pieķēros pie krāvčjbota muguras, pārņēmu manuālu vadību un jāju ar to tieši Kaujas DrošVienības virzienā. Turējos pie krāvčjbota sāniem un gatavojos šaut.

Dronu video rādīja, ka Kaujas DrošVienība pagriežas pret maniem mānekļiem. Tas nostrādās!

Tas absolūti nemaz nenostrādāja.

Pēdējā mirklī Kaujas DrošVienība pacirtās atpakaļ uz manu pusi un izšāva divus augstas intensitātes lādiņus. Atgrūdos no krāvčjbota tajā pašā mirklī, kad tā augšdaļa sašķīda gabalos. Nokritu uz grīdas un ripoju, gūdams ievainojumus no šrapneļiem un šaudams teju vai uz labu laimi. Piecēlos un aizslēpos aiz pacēlāja, kamēr grīdā ietriecās vēl citi šāvieni. Visi krāvēji un pacēlāji palēnināja gaitu, jo Kaujas DrošVienība atkal uzlauza Palaidi Aizkavē.

5. reakcija: es nespēju tikt līdzi.

Nevarēju šajos apstākļos uzvarēt divkaujā ar Kaujas DrošVienību, kas nozīmēja, ka GrayCris uzvarēs, un šī doma man bija daudzkārt sāpīgāka nekā iespēja, ka mani sadalīs rezerves daļās un kompostējamos smadzeņu audos. Sūds ar ārā, es negribēju zaudēt.

Kanālā Mensa iekliedzās: Tagad! Tā atveras tagad!

Dronu kamera rādīja, ka barjeras siena nupat bija sākusi pacelties. Es savilku dronus ap sevi kā vairogu un metos uz turieni.

Pēc trim soļiem sajutu asu triecienu labās kājas ceļgala iekšpusē. Lēcu un paslīdēju zem barjeras tieši mirklī, kad Naidnieks Viens tajā ietriecās. Bruņotas rokas parādījās atverē, es kliedzu: “Lejā! Lejā!”, un izšāvu visu aptveri spraugā. Naidnieks Viens atkrita atpakaļ, un barjera nodārdēja vietā.